Erebos

32

Viktora SMS pienāca nakti. Zvans izrāva Niku no vissaldākā miega. Piķa melnajā tumsā mobilā telefona displejs gailēja kliedzoši dzeltens.

Niks tik ātri izlēca no gultas, ka noreiba galva un nācās atbalstī­ties pret rakstāmgaldu.

1 jauna ziņa.

Viņš nospieda uz "Lasīt".

Izskatās, ka ir pienākusi Ortolana kārta. Iekšējo apli gatavo pēdējai cīņai. Lāpas, zvēresti, baltas drēbes, tādā stilā. Domāju, ka tas notiks šodien. Mēs pagaidām tusējam gar cietoksni. P.S. Es pirmīt atradu vēl­mju kristālu (dzeltenu). Ja tūlīt viss beigsies, droši vien varēšu to vienīgi piespraust sev pie cepures, vai ne?

Viktors ziņu bija izsūtījis 3:48, tagad bija 3:50. Niks ar visu mobilo ielīda gultā un piezvanīja. "Ko nozīmē mēs tusējam gar cietoksni?"

"Hi! Nūjā, mēs te vienkārši slaistāmies. Tāda liela, balta ēka, naktī spīd un asiņo. Pretīgi."

Niks tā žāvājās, ka nespēja pat atbildēt.

"Es tevi pamodināju, ko? Nu piedod, bet man baigi gribējās, lai zini, kas notiek. Varētu taču gadīties, ka… ups! Nu viņi atkal šauj ar galvaskausiem!"

Niks dzirdēja steidzīgus klikšķus.

"Tā, kārtībā. Ko es gribēju teikt: varētu taču gadīties, ka tu gribi kaut ko darīt lietas labā."

"Es tikai nezinu, ko. Vai kāds ir pateicis, kas būs jādara Iekšējam aplim? Kaut kādu pieturas punktu, kas mums varētu noderēt?"

"Jāuzbrūk Ortolanam. Kad viņi to izdarīs, tornis sabruks un mēs visi dabūsim foršas balvas, tā paziņoja Vēstnesis. Tagad te ir sapulcējušās ļaužu masas un gaida sabrūkam torni, kaut ari Iekšē­jais aplis tikai nupat aizgāja."

"Man tagad gribētos pa taisno braukt uz Blekfraiersu."

"Vēl jau metro nebrauc, un par nakts autobusiem pat nedomā. Turklāt ko tu tur darīsi? Labāk ej vēl mazliet pačučēt, Nik."

Tas bija joks, bet Viktoram taisnība bija jābūt vismaz kaut kādam plānam. "Es ar pirmo vilcienu braukšu pie tevis, un tad izdo­māsim, ko darīt."

"Kārtībā. Man arī kļūst neomulīgi ap dūšu. Šķiet, ka nu viss iet vaļā."

"Ja notiks kaut kas svarīgs, ziņo!"

"Protams. Stāvēšu uz vakts vientuļš un pamests. Ja neņem vērā kādus trīs simtus sagurušu cīnītāju."

Niks apsēdās uz gultas malas un hipnotizēja pulksteņa rādītā­jus. Līdz pirmajam metro vēl vesela stunda. Un ja nu tikmēr tornis sabrūk?

Viņš nespēja izturēt sēdēšanu un sāka staigāt šurpu turpu pa istabu, bet tas naksnīgajā dzīvoklī šķita pārmēru skaļi. Tikai nevienu nepamodināt! Labāk iet uz virtuvi un uzšņāpt ziņu, ka kopā ar Kolinu aiz­gājuši paskriet skolas stadionā. Nekas labāks prātā neiešāvās. Ja viņam paveiksies, vecāki, pēc divarpus stundām pamodušies, tam noticēs.

Kad Niks izlavījās no dzīvokļa, pulkstenis rādīja bez piecpadsmit pieci. Skolas soma viņam bija līdzi, lai mamma to nejauši nepama­nītu, bet Niks to atstāja turpat pagrabā, kur stāvēja velosipēdi. Lieku balastu nevajadzēja.

Ielas bija tukšas un klusas, un stacija slēgta. Niks ciešāk ievīstījās jakā un skaitīja minūtes. Ko lai iesāk? Viņš varēja sagaidīt Ortolanu un piespiest klausīties. Vai arī runāt ar policiju: Zināt, ir tāda datorspēle, kurā viss norāda, ka šodien tiks noslepkavots viens draņķa direktorelis. 0 jā! Superīga ideja!

Viņa domās pēkšņi ielauzās mobilā zvans un ziņoja par jaunu SMS.

Tagad esmu drošs. Tas notiks šodien. Man tika dots speciāls uzde­vums. Atsaucies!

Viņš nekavējoties zvanīja Viktoram.

"Ja man kāds vaicātu, man būtu jāsaka, ka šorīt esmu brokasto­jis kopā ar kaut kādu Kolinu Herisu. Šodien laikā no astoņiem līdz desmitiem."

Niks sākumā nesaprata. "Kādā jēgā tev jābrokasto kopā ar Kolinu?"

"Man ir jāsagādā viņam alibi, saproti? Vienīgi tad ne, ja tie viņu noķertu nozieguma vietā. Vai tu pazīsti to Kolinu Herisu?"

"Pat ļoti labi."

"Vienalga. Paklau, Nik, tas viss mani padara sūdā nervozu."

"Es jau dodos pie tevis. Kāds izskatās tornis? Vēl stāv?"

"Jā, jā. Stāv, staro un asiņo."

Kad beidzot atvērās stacijas vārti, Niks joza lejup pa kāpnēm, it kā pats Vēstnesis viņam dzītos pakaļ.

Šoreiz nekādus apvedceļus, bet pa taisno uz Kingskrosu. Vēl nebija pagājušas ne divdesmit minūtes, kad Niks zvanīja pie Vik­tora durvīm.

"Paskat tik," Viktors teica.

Tur bija tornis. Milzīgi liels un blāvs. Asinis ritēja un pilēja no logiem, šaujamlūkām un mūru spraugām. Tumsā apkārt tornim stā­vēja un sēdēja visu iespējamo sugu un līmeņu cīnītāju simti. Viņi gaidīja. Niks spēja iedomāties, cik ļoti viņus mocīja ziņkārība. Cik ziņkārīgs būtu viņš pats, ja nezinātu, kas aiz tā visa slēpjas? Savu­kārt tagad šis skats sagādāja vien mazliet sliktu dūšu.

"Es aiziešu pie Ortolana un pats personiski viņu brīdināšu. Lai arī viņš ir īsts pakaļa. Varbūt viņš mani neuztvers nopietni, bet es vismaz būšu mēģinājis," Niks teica.

"Vai arī," Viktors piebilda, "mēs aizbrauksim uz to biroju un pavērosim. Ja uzradīsies kāds no spēlētājiem, aizturēsim. Un pazi­ņosim policijai."

Izklausījās sakarīgi. Tas varētu izdoties. "Okay," Niks piekrita. "Kuri šobrīd ir Iekšējā aplī?"

Viktors uzskaitīja, pie katra noliekdams pirkstu. "Wyrdana, BloodWork, Telkoriks, Drizzel un… pagaidi… Unbangato, barbars.

Aplim piebiedrojās pēdējā turnīra laikā. Vai nojaut, kas tie varētu būt reālajā dzīvē?"

"Nē, taču man arvien vairāk šķiet, ka Kolins ir BloodWork."

Drīz pēc sešiem viņi devās ceļā. Niks nosūtīja SMS Adrianam. Nelabprāt, tomēr Niks bija apsolījis informēt Adrianu par notiekošo. Viktors tikmēr sazinājās ar Emīliju, un, to redzot, Niks mēģināja viņam atņemt mobilo.

"Tu esi ķerts? Un ja nu viss izvēršas pa īstam bīstami?"

"Man viņai tas bija jāapsola. Emīlija mani nožmiegtu, ja es viņu tagad neinformētu." Viktors nospieda Sūtīt. "Turklāt viņai ir tādas pašas tiesības piedalīties kā tev un man. Un Adrianam."

Blekfraiersa. Viņi izkāpa no metro un devās uz Braidvelas lau­kuma pusi. Tur bija jāpievienojas arī Emīlijai un Adrianam.

Mazliet līņāja; Niks klusēdams soļoja līdzās Viktoram un vēroja, vai kaut kur nepamanīs kādu pazīstamu seju. Tajā pašā laikā galvā riņķoja domas. Un ja nu neviena nebūs? Ja nu tā bija viltus trauk­sme? Ja nu ēka Braidvelas laukumā nemaz nebija īstā un viss notika kaut kur citur?

Viņi gāja pa Ņūbridžstrītu. Niks vismaz bija bijis tik gudrs, lai uzvilktu jaku ar kapuci tā nenoslēpa viņa lielo augumu, bet astē saņemtos matus gan. Viņš nekādā ziņā nevēlējās tikt priekšlaikus atklāts.

Tieši šī iemesla dēļ Niks un Viktors nevarēja vienkārši palikt stā­vam pie Braidvelas laukuma. Netālu bija krodziņš, taču to atvēra tikai ap vienpadsmitiem.

"Paklau," ierunājās Viktors, kad viņi bija biroja ēkas tuvumā, "tu pagaidām paliec tepat un pagaidi. Neuzkrītoši, protams. Es apiešu vienu aplīti un paskatīšos. Mani vismaz neviens nepazīst."

Viktors aizgāja, un Niks palika vērojam ēku. Celtniecības stala­žas aizsedza logus. Stulbi! Niks ieskatījās rūpīgāk. Vai tur kaut kas kustējās? Kāds? Nē, tā tikai izskatījās. Un ja tur ari kāds bija, tad droši vien celtnieks.

Skatiens uz pulksteni. Mazliet pāri pusastoņiem. Nolādēts, tā varēja turpināties veselu mūžību. Niks atkal pievērsās stalažām, un nākamajā mirklī viņu gandrīz ķēra trieka plecam uzgūla roka.

"Es teicu neuzkrītoši, Denmora kungs. Tu esi nepamanāms kā bāka." Nikam aiz muguras stāvēja Viktors un smaidīja pār visu seju.

"Vai tev tiešām mani tik ļoti vajadzēja pārbiedēt?"

"Nu beidz, atvēli jel vientuļam frīkam arī kādu bišķīti prieka dzīvē. Ejam tuvāk."

Kādu brīdi viņi vēroja ieeju, bet neviens pazīstams cilvēks tai netuvojās. Tad iezvanījās Nika mobilais, un viņš aiz bailēm gandrīz izlēca priekšā braucošai automašīnai.

"Čau! Te es, Emīlija. Mēs ar Adrianu esam jau tepat netālu un pērkam sendvičus. Vai tu arī kādu gribi?"

"Sendvičus? Tagad? Nē, paldies."

"Man gan vienmēr jāēd, kad nervozēju," viņa teica. "Kur tu esi?"

"Tieši pretī Soft Suspense ēkai. Viktors arī ir te. Bet pagaidām nekas nenotiek."

"Varbūt jūs tur pārāk redzami stāvat? Tiekamies!"

Niks pavilka Viktoru aiz kādas kravas mašīnas, kas tikko bija apstājusies viņiem līdzās, jo Emīlijai, protams, bija taisnība. Nedrīks­tēja visu salaist dēlī. Pēc desmit minūtēm, kad viņiem piebiedrojās Emīlija un Adrians, situācija joprojām nebija mainījusies. Biroja ēkā gan pastāvīgi gāja iekšā cilvēki, bet skolēnu viņu vidū nebija.

"Tas noteikti notiks šodien," Viktors pastāvēja uz savu. "Iekšē­jais aplis ir jau izsūtīts, un mēs ar Niku redzējām, kā asiņo tornis."

Pagāja vēl desmit minūtes. Nekā. Nikam sāka smelgt mugura, jo viņam bija jāsaliecas, lai nerēgotos pāri automašīnai, aiz kuras slēpās. Varbūt Iekšējais aplis pēkšņi bija nomīzis? Tagad, kad viss gāja vaļā pa īstam.

"Re, tur iet Ortolans," teica Adrians. Viņš to pateica pavisam mierīgi, bet Niks pamanīja Adriana saspringtos žokļu muskuļus un dūrēs savilktās plaukstas.

Nu beidzot bija jāparādās Iekšējā apļa cīnītājiem. Kad tad, ja ne tagad? Taču neviens nebija manāms. Neviens nekur nepalika neparasti ilgi stāvam. Ar katru bridi Nikā spēkā pieņēmās sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Vai viņi bija visu uztvēruši pārāk tieši? Vai varbūt šī tomēr bija nepareizā vieta? Vai šobrīd kāds Ortolana jagu­āram piemontēja spridzekli?

Viņš vēl nebija pabeidzis savu domu, kad izdzirdēja kaut ko nošķindam. Skaņa nāca no biroju ēkas, kaut kur no pašas augšas. Loga rūts?

Niks palūkojās uz augšu, bet neko neredzēja to nolādēto stalažu dēļ… Taču šķindēšana atkārtojās, nē, drīzāk kaut kas brīkšķēja…

"Mēs esam tādi idioti," viņš nomurmulēja. "Viņi taču jau ir iekšā!"

Klinnng! Ne pārāk skaļi, tikai tik, lai varētu sadzirdēt cauri ielas trokšņiem.

Viņi saskatījās un kā pēc komandas reizē metās skriet.

Pāri ielai caur skvēru uz ieeju.

"Tagad tikai lēnām, citādi viņi mūs neielaidīs. Un pa kāpnēm, nevis ar liftu."

Ieejas halli greznoja marmors, kolonnas, daudz stikla un pults ar smaidošu sievieti. Un tur bija arī Rašids, noslēpies halles stūri, pats gandrīz neredzams glūnēja no liela, melna ādas krēsla.

"Soft Suspense?" Viktors vaicāja un parādīja savu preses pār­stāvja apliecību.

"Piektais stāvs. Vienu mirkli, es jūs pieteikšu."

Rašids nedroši raudzījās uz Niku. Viņš noteikti nebija rēķinājies ar to, ka varētu uzrasties kāds, kurš varētu radīt problēmas. Pēkšņi šķita, ka viņš ir pieņēmis lēmumu, pielēca kājās un skrēja uz viņu pusi.

"Ļoti laipni, bet nav nepieciešams pieteikt," Viktors atbildēja dāmai.

Aiz reģistrācijas letes atradās kāpņu telpa, un viņi metās turp. Niks vairs nedzirdēja, ko kliedza reģistratore, viņš domāja vienīgi par to, vai Rašidam līdzi bija pistole.

Pirmais stāvs. Līdz šim nekā aizdomīga, neskraidīja panikas pār­ņemti ļautiņi, neskanēja dīvaini trokšņi. Taču šajā stāvā galu galā atradās tikai nekustamo īpašumu firma.

Otrais stāvs. Kur palicis Rašids? Niks pameta skatienu pāri ple­cam aiz viņa bija vienigi tukša kāpņu telpa. Tomēr tas nenomierināja.

Viņi pieveica trešo un ceturto stāvu, visur norisinājās ikdienišķa biroju dzīve, un pretēji veselā saprāta apsvērumiem Niks uz brīdi cerēja, ka ir maldījies un šodien nekam nebija jānotiek. Lēkšodams uz piekto stāvu, viņš pieķērās šai cerībai.

Skrējiena mērķis vēl nebija sasniegts, kad ceļā nostājās Rašids. "Apstājieties! Tas uz jums neattiecas."

Rašidam rokā vismaz nebija pistoles, tikai baloniņš, ko tas turēja pastieptu pret viņiem. Piparu gāze.

Roka trīcēja, un trīcēja arī Rašida balss. "Es teicu: stāvēt! Es negribu jums neko nodarīt. Palieciet… vai labāk ejiet atpakaļ, un nevienam nekas slikts nenotiks."

Kad ierunājās Emīlija, viņas balss bija pavisam mierīga. "Tev tas nav jādara, Rašid. Paklau, tu vari vienkārši kāpt lejup pa kāpnēm un iet prom. Neviens tev neko nedarīs. Ne mēs, ne Vēstnesis, ne citi spēlētāji. Es apsolu."

Rašida seja nervozi raustījās. "Apklusti! Tu neko nezini! Vācieties projām!"

Emīlija mēģināja vēlreiz. "Ja tagad pasteigsies, tu jau būsi gabalā, pirms ieradīsies policija. Domāju, ka viņi drīz būs klāt. Tad gan tu būsi īstā ķezā."

Rašida pirksts uz aerosola uzgaļa sakustējās. Niks pavilka Emī­liju malā.

"Mēs tev nedraudam," viņš ātri teica. "Gluži pretēji. Mēs tev palīdzam. Skrien projām!"

"Bet… tad…"

"Tad tu izlidosi no spēles? Būsim godīgi, pēc šīs dienas spēle vairs neturpināsies."

Roka ar piparu gāzes baloniņu nolaidās par dažiem centimet­riem zemāk. "Vēstnesis mani nogalinās."

"Vai tu kaut kur redzi kādu Vēstnesi? Kādu orku? Trolli? Rašid, te mēs esam realitātē, un tu pavisam reāli dosies cietumā par pie­dalīšanos pavisam reālā slepkavībā!"

Tagad roka nolaidās pavisam. Niks apsvēra, vai nemesties Rašidam virsū un neatņemt viņam gāzes baloniņu taču tas, kā šķita, vairs nebija nepieciešams.

"Vai mani nenodosiet?" viņš klusi pavaicāja.

"Nē, simts procenti, nē."

Rašids uzmeta viņiem pēdējo tramīgo skatienu un sāka kāpt lejup, sākumā lēnām, pēc tam arvien ātrāk.

"Rašid!" Niks uzsauca. "Cik tur vēl ir?"

"Nezinu," Rašids atkliedza. "Divi sargi ārā jau būs projām. Iekšā jābūt pieciem no Iekšējā apļa."

Pēc tam bija dzirdami tikai Rašida smagie soļi, it kā viņš lēktu pa diviem pakāpieniem uzreiz.

"Pieci cilvēki un pāris ieroču," novaidējās Viktors. "Mums vaja­dzēja tam čalim atņemt vismaz piparu gāzi."

Niks klusībā piekrita, taču tagad jau bija par vēlu. Viņi atvēra smagās durvis, kas atdalīja kāpņu telpu no biroja, un nokļuva tādā kā sekretariātā, tikai sekretāres tur nebija. Arī gaiteņos neviena, un kabinetu durvis aizslēgtas.

"Kāpēc te neviena nav?"

Viņi lavījās pa pirmo gaiteni un uzmanīgi ielūkojās pa vienām durvīm. Tur bija divas darba vietas, bet neviena darbinieka. Nāka­majā telpā? Ari neviena. Niks vēra vaļā durvis pēc durvīm, ikreiz baidīdamies, ka aiz kādām atradīs kaudzi ar līķiem.

"Vai šodien visiem piešķirta brīvdiena?" Viktors vaicāja.

"Tur, es kaut ko dzirdu tur," Adrians teica un norādīja uz misiņa apkalumiem rotātām koka durvīm gaiteņa galā. Tās krasi atšķīrās no pārējā moderni iekārtotā biroja.

Viņi ieklausījās, un tur patiešām kaut kas notika: dobjš sitiens, un klusināta balss kaut ko kliedza.

"Okay, tagad mēs vismaz zinām, kur visi ir palikuši," Viktors konstatēja. "Ejam iekšā vai izsaucam kruķus?"

Niks ilgi nedomāja. "Adrian, ieej kādā no kabinetiem un izsauc policiju! Mēs paliksim te."

Mazliet vilcinājies, Adrians darīja, ko bija licis Niks. Emīlija, Vik­tors un viņš pats izvietojās pie koka durvīm.

"Mēs varētu arī iet iekšā un cerēt uz pārsteiguma efektu," prā­toja Viktors.

Niks noraidoši papurināja galvu. "Es laikam negribu pārsteigt nevienu, kuram rokās ir pistole." Viņš piespieda pie durvīm ausi kļuva dzirdamas atsevišķas balsis, bet nebija saprotams, ko tās teica.

"Kaut mēs būtu Rašidam pavaicājuši, kuri cilvēki ir Iekšējā aplī," Emīlija teica. "Tad varētu labāk novērtēt…"

Piepeši atsprāga vaļā durvis, un pa tām izmetās melnā tērpts stāvs. Seju sedza maska baltā, kliedzienā izšķobītā seja no filmas Scream.

"Atnesīšu ūdeni," maskotais teica un palika kā zemē iemiets, ieraudzījis Niku, Emīliju un Viktoru. "Te ir… cilvēki! Eu, nu ir sūdi, no kurienes tie te uzradušies?" Viņš apgriezās uz papēža un ienesās atpakaļ nu jau atvērtajā kabinetā.

"Tikai mieru!" Niks steidzīgi uzsauca. Ak kungs, tas izklausījās nepareizi. Tur bija viens… divi, nē, trīs maskās un ar pistolēm. Un tieši tobrīd uz viņu mērķēja divas no tām. Ceturtais cilvēks, ģērbies velna maskā, vaimanādams vārtījās pa grīdu. Tas, bez šaubām, bija Kolins. Līdzās mētājās beisbola nūja, un izskatījās, ka viņš ar to ir dabūjis pāris belzienu. Te laikam bija notikusi cīņa, divas logu rūtis bija ieplaisājušas. Piektais maskotais, kurš bija gribējis atnest ūdeni, neizskatījās bruņots, taču liels mierinājums tas nebija.

"Denmor," zem miroņa maskas atskanēja zema balss, "tu, fucking dirsa!"

Niks pakāpās soli atpakaļ. Viņš pazina šo balsi, tāpat arī masīvo stāvu. Helēna! Viņa bija pavērsusi ieroci tieši pret Endrū Ortolanu, kurš bāls sēdēja savā krēslā, sasietās rokas uzlicis uz rakstāmgalda. Ortolanam līdzās uz grīdas gulēja divas sievietes un tris vīrieši viņu rokas bija sasietas uz muguras. Viena sieviete klusu raudāja.

Tagad arī Ortolans paskatījās uz durvju pusi. "Kas tad tur? Pastiprinājums ieradies?" Tas skanēja nicinoši. Uz Ortolana pieres Niks redzēja asiņojošu skrāpējumu.

"Turi muti!" Helēna viņu nokomandēja. "Un tagad beidzot dari to, ko es tev lieku, ja ne, iešaušu tev kājā!"

Kāju šobrīd piesedza rakstāmgalds, tātad tā nebija ideāls mērķis. Ortolans maigi pasmaidīja.

Nevērtē viņu pārāk zemu, nodomāja Niks. Viņa šaus. Viņa ir jukusi.

"Varbūt tomēr dariet, ko viņa saka," Niks uzmanīgi ieteica.

"Tu arī aizveries!" uzkliedza Helēna. "Un kāds lai ir tik laipns un atnes ūdeni!"

Tips no Scream atkal metās skriet, paspraucās garām Nikam cauri durvīm un aizjoza pa gaiteni. Cerams, ka Adrians būs tik gudrs un paslēpsies.

Izņemot raudošās sievietes šņukstus, telpā valdīja klusums. Niks juta, ka viņam gar mugurkaulu tek sviedri. Kolins vaidēja aiz savas velna maskas, un viņam līdzās uz ceļiem tupēja meitene to neva­rēja noslēpt pat viņas Goluma maska. "Manuprāt, viņam ir labāk," meitene teica.

Pēdējais šajā barā bija gara auguma, drukns puisis ar resniem pirkstiem citplanētieša maskā. Niks viņu nepazina. Puisis turēja rokās kaut ko līdzīgu apzāģētai bisei. Tomēr izskatījās, ka tieši Helēna vadīja operāciju. Vispirms vajadzēja tikt skaidrībā ar viņu.

Tikai tagad Niks pamanīja, ka Helēnai kaut kas ir ap kaklu: Iek­šējā apļa simbols sarkans, ar smaili, kas vērsta uz vidu. Tāds bija vienīgi viņai; Nikam šķita, ka tas ir izgatavots no resnas metāla stieples.

Baltā maska atgriezās ar glāzi ūdens rokā, ko, ne vārda nebil­dis, padeva uz ceļiem tupošajai meitenei. Tātad Adrianu viņš nebija pamanījis.

Kolins aizgrieza seju no Nika, Emīlijas un Viktora, kad pastūma sānis savu velna masku. Viņš mazliet pacēlās uz augšu, iedzēra dažus malkus ūdens un sāka klepot.

"Viss okay?" Helēna vaicāja.

"Jā, būs labi."

"Labi. Tad atgriežamies pie scenārija. Piecelies, Ortolan!"

Viņš paklausīja nelabprāt, tas bija skaidri redzams. Nikam bija grūti noteikt, vai Ortolans ir ļoti nobijies vai ne. Abas iepriekšējās reizes, kad Niks bija viņu izsekojis, Ortolans bija izskatījies bailīgs. Viņš droši vien juta, ka pret viņu kaut kas tiek perināts. Taču tad tas bija kaut kas netverams. Tagad, kad viss jau gāja vaļā, saspringums bija pagaisis.

"Tu samaksāsi par saviem nodarījumiem," teica Helēna. Tas noteikti nebija viņas pašas teksts. "Par savu mantkārību, nesaudzību, meliem."

Uz Helēnas mājienu kājās pielēca spēcīgais Citplanētietis un atrāva vaļā logu. No tā pavērās skats uz Braidvelas laukumu. Un uz celtniecības stalažu augšējo dēli.

Ortolans saprata. "Es teiktu, ka esmu jau samaksājis," viņš asā balsī sacīja, "par spīti tam, ka neesmu ne mantkārīgs, ne nesau­dzīgs, ne melīgs. Jūs labi zināt, ko esat man nodarījuši. Ar to pietiek, vai dzirdat?"

Droši vien Ortolans, tāpat kā Niks, būtu daudz atdevis par to, lai tagad redzētu reakciju, kas atspoguļojās maskoto sejās.

"Ārā pa logu!" Helēna komandēja, un pistole bija pavērsta pret Ortolanu. Neietrīcējās ne balss, ne roka.

"Paklausieties," iejaucās Viktors, "mēs neesam pazīstami, un tas, ko teikšu, droši vien izklausīsies banāli, bet jūs šobrīd pieļaujat smagu kļūdu. Kāds jums labums no tā, ka pa logu izkritīs cilvēks? Jūs nonāksiet cietumā! Lieciet viņu mierā un ejiet mājās!"

Pirmo reizi ierunājās meitene Golums: "Vai esi viņa draugs? Sabiedrotais?"

"Kādas muļķības, es to tipu pat nepazīstu," Viktors iekliedzās, "bet es pazīstu spēli Erebos un zvēru: Erebos jūs visus ir apčakarējis. Lai ko jums būtu apsolījis Vēstnesis par… šo visu, jūs neko nedabū­siet. Liecieties mierā! Ejiet projām!"

"Līdz šim mēs visu solīto esam saņēmuši," teica maska no Scream. "Vienmēr. Tāpēc nerunā par to, ko nezini."

"Tieši tā," apstiprināja resnais Citplanētietis, "jūs neesat nekas. Mēs esam Iekšējais aplis. Un tagad izkrīti pa logu, Ortolan!"

Beidzot vīrieša acīs bija saskatāmas patiesas bailes.

"Nevaru."

"Tad man vajadzēs šaut," teica Helēna, pacēla pistoli un iešāva sienā viņam tieši līdzās.

"Labi!" iekliedzās Ortolans. "Es to izdarīšu. Izdarīšu, okay? Tikai nešaujiet atkal."

Sieviete uz grīdas ieraudājās skaļāk, cerams, ka viņa ar to netracināja nevienu no Iekšējā apļa. Nikam no stresa reiba galva. Gan jau kāds būs dzirdējis šāvienu un tūlīt ieradīsies pārbaudīt, kas te notiek, tas visu varēja vēl pasliktināt.

Endrū Ortolans uzkāpa uz palodzes. Logs bija augsts, bet viņš bija diezgan slaids, un vajadzēja pieliekties, lai izlīstu tam cauri. Ar sasietām rokām viņš pat nevarēja kārtīgi pieturēties. Ortolans pameta atpakaļ lūdzošu skatienu.

"Tālāk!" Helēna teica.

"Lūdzu, nevajag!"

Viņa atkal pacēla pistoli, un Citplanētietis darīja to pašu.

"Mums viņam pat nav jātrāpa, lielā lidojuma uzsākšanai pietiks dot starta šāvienu," viņš norūca.

Ortolans tagad stāvēja uz palodzes un ar kreiso kāju pakāpās uz mazliet augstāk novietotā stalažu dēļa.

Rāpies pāri un tad lejā, nodomāja Niks. Tam vajadzētu izdoties. Nonāksi lejā uz ielas pat ne drusku ievainots.

Taču Ortolanam trīcēja kājas. Viņš ar rokām bija ieķēries loga rāmī. Varēja redzēt, ka viņš skaidri zināja, kas jādara. Pārtvert, pēc iespējas ātrāk pieķerties tuvākajam stalažu metāla stienim. Taču izskatījās, ka viņš nespēj sevi pārvarēt.

"Nesauc palīgā, citādi būs BUM!" teica Citplanētietis.

Ortolana sasietās rokas tvarstīja stieni kā krabja spīles. Bija mokoši noskatīties, kā viņš ar krīta bālu seju un stīviem locekļiem rāpās pāri uz stalažām.

Mirklī, kad Ortolans to bija paveicis un kaut cik droši tupēja uz dēļa, Niks aiz muguras izdzirdēja troksni. Viņiem atkal bija piebied­rojies Adrians.

Tas izraisīja veselu virkni reakciju.

"Tu?" noelsās Ortolans un gandrīz zaudēja līdzsvaru.

Helēna, acīmredzot ne mazāk pārsteigta, uz mirkli nolaida ieroci. "Ko tu te dari?" viņa komandēja. "Pazūdi!"

"Vai tu ļausi viņam aizbēgt?" vaicāja Kolins, aizslēpies aiz savas velna maskas. "Vai esi normāla?"

Pistole pagriezās pret viņu. "Mieru! Viņš ir tabu!"

"Kas to saka?"

"Vēstnesis! Kurš gan cits?"

Ja šie tagad sāktu strīdēties, Niks varētu izmantot iespēju un kopā ar Emīliju, Adrianu un Viktoru aizlaisties.

"Policiju izsauci?" viņš čukstus vaicāja, bet atbildi nesaņēma. Adriana uzmanība bija pilnībā pievērsta vīrietim uz stalažām.

"Labdien, Ortolana kungs."

Ieraudzījis Adrianu, Ortolans vēl stingrāk pieķērās pie stieņa. "Tad tu stāvi aiz šī visa?"

"Nē." Adrians piegāja tuvāk pie loga un paskatījās lejup. "0, līdz zemei ir tālu."

"Ko tu neteiksi!" Uz brīdi Ortolana dusmas ņēma pārsvaru pār bailēm. "Ieskaidro tiem maskotajiem dīkdieņiem, lai laiž mani atkal iekšā."

"Kāpēc lai viņi mani klausītu?"

"Tev taču ar to visu ir kaut kāds sakars. Nedomā, ka esmu stulbs. Atlika tikai ieraudzīt, kas tai meitenei ap kaklu, lai man viss kļūtu skaidrs!"

Adrians pagriezās pret Helēnu, ieraudzīja, par ko Ortolans runā, un nekavējoties piegāja pie tās. Viņš saņēma pirkstos Iekšējā apļa simbolu un aplūkoja.

"Kā tas nākas, ka tas tev ir ap kaklu?"

"Izgaisti, tu neko nesaproti!" Adriana tuvums Helēnai traucēja mērķēt uz Ortolanu.

"To tu uztaisīji pati, vai ne? Bet kāpēc?"

"Tāpēc, ka esmu Iekšējā aplī, un tas ir simbols." Helēna pagrūda Adrianu malā ar kustību, kas izskatījās gandrīz pazemīga, bet reizē arī tik spēcīga, ka lika viņam atmuguriski pārtenterēt pāri visai tel­pai. Emīlija noķēra Adrianu, neļaujot viņam nokrist.

"Patiesībā tas ir Vay toofar, mana tēva firmas logo."

"Tieši tā," apstiprināja Ortolans, bet pēdējais vārds izskanēja kliedzienā, jo vēja brāzma bija sākusi purināt stalažas tā, ka tās skaļi grabēja.

Vējš atnesa vēl kādu skaņu. Sirēnas. Vai tās bija policijas automa­šīnas? Iespējams. Turklāt tās tuvojās. Ortolana sejā parādījās zināms atvieglojums.

"Lec!" teica Helēna.

"Kā, lūdzu?"

"Tev jālec."

Viņa piegāja tuvāk pie loga, pacēla pistoli un pielika Ortolanam pie krūtīm. "Lec, vai es tevi nošaušu lejā."

Sirēnu skaņas tuvojās. Citplanētietis un meitene Golums uztraukti saskatījās.

"Mums jāvācas projām. Kāds ir izsaucis policiju. Aiziet, ātrāk!"

"Lec lejā, cūka!" teica Helēna aiz savas miroņa maskas.

Šī aina neizdzēšami iespiedās Nika atmiņā. It kā Helēna patie­šām būtu pati nāve, kas runā.

"Taviem draugiem ir taisnība. Policija jau ir klāt." Bailes padarīja Ortolana balsi spiedzīgu. "Viņi tevi noķers slepkavības vietā. Vai tu to saproti? Ja šausi, tu būsi slepkava un visu mūžu sēdēsi cietumā." Viņš nespēja novērst acis no pistoles. Helēna stāvēja viņam tik tuvu, ka, nospiežot gaili, noteikti trāpītu, un viņš nogāztos lejā miris vai dzīvs. Ortolana runāšanai tagad bija dzīvības cena.

Viņa vārdi nekavējoties iedarbojās uz vienu no pieciem masko­tajiem. Scream čalis soli pa solim bija virzījies uz durvju pusi un nu metās projām. Izskatījās, ka viņa pēdās labprāt sekotu arī Citplanē­tietis un meitene Golums. Viņi vairs tikai pa pusei uzmanīja abas cilvēku grupiņas vienu, kas gulēja uz grīdas, un otru, kas stāvēja pie durvīm.

Viktors to laikam bija pamanījis. "Ejiet vien mierīgi prom," viņš tos uzmundrināja. "Un zināt ko? Es atklāšu vienu noslēpumu spēle ir beigusies. Ir pilnīgi vienalga, ko jūs darīsiet, Vēstnesis jums neatmak­sās. Tiesa gan jums varētu piespriest sodu. Erebos ir beidzies, tas ir…"

"Aizver muti! Tu pats nesaproti, ko runā!" kliedza Helēna. Viņas pistole uz mirkli pavērsās pret Viktoru; tikai tik ilgi, līdz meitene atce­rējās par savu patieso uzdevumu un atkal nomērķēja uz Ortolanu. "Lec!" viņa uzkliedza un spēra vēl vienu soli sava upura virzienā.

Izskatījās, ka Ortolans tūlīt paklausīs. Viņš palūkojās lejā, kā nomērīdams attālumu vai novērtēdams savas iespējas sasniegt stingru pamatu zem kājām. Tad starp Helēnu un logu nostājās Adrians.

Viktors un Niks reizē metās turp un reizē arī piebremzēja, jo Helēnai bija jāsaglabā miers, tagad nu gan viņa nedrīkstēja izšaut.

"Ej nost, Adrian," Niks aicināja.

Adrians pat nepakustējās. Niks manīja, ka Helēna sāka nervozēt, snaikstījās no vienas puses uz otru, lai nepazaudētu no redzesloka Ortolanu. Taču pistoli viņa nenolaida.

"Tu nešausi uz Adrianu, vai ne?" Niks jautāja. "Viņam nav nekāda sakara ar šo vājprātu." Niku pārtrauca sirēnas skaņa.

Nu meitene Golums un Citplanētietis laidās lapās. Niks ar acu kaktiņu pamanīja, ka viņi skrēja tā, it kā tikai nupat būtu aptvēruši stāvokļa nopietnību.

"Nē!" Kolins viņiem sauca nopakaļ. "Neatstājiet mani šeit! Ņemiet mani līdzi, lūzeri!" Viņš mēģināja piecelties, sāpēs iebrēcās un sabruka turpat uz grīdas. Velna maska sašķiebās un atsedza viņa tumšo ādu.

"Ortolana kungs, atzīstiet mūsu visu priekšā, ka mēģinājāt manam tēvam nozagt "Dievišķo gaismu". Ja to nedarisiet, es paiešu soli malā."

"Kāpēc neviens tai trakajai neatņem ieroci?" kliedza Ortolans. "Tas taču nemaz nevarētu būt tik grūti!"

Ēkas priekšā nokauca riepas. Pretējās mājas sienā atspīdēja zilas bākugunis.

"Šeit! Es esmu te augšā!" brēca Ortolans. "Šeit! Dabūjiet mani lejā!"

Viņš atkal pagriezās pret vaļējo logu. "Viss, man pietiek, es eju atpakaļ iekšā. Gana šitā vājprāta!"

Adrians pakāpās sāņus, kā tika sacījis, un Helēnas pistoles stobrs atkal bija pavērsts tieši pret Ortolana pieri.

"Nē! Lūdzu!" Viņš, sakņupdams uz stalažām, bīstami sazvārojās, iekliedzās, tomēr atguva līdzsvaru.

"Pasakiet to!" Adrians atkārtoja.

"Kamdēļ gan? Neviena pasaules tiesa šādu atzīšanos neņems vērā! Man draud!"

"Tiesa mani neinteresē. Pasakiet! Mēs abi zinām, ka tā ir taisnība."

Ēkas priekšā valdīja troksnis. Kāds izkliedza komandas. Cirtās mašīnu durvis. Sasietie biroja darbinieki nemierīgi dīdījās uz grīdas. Niks klusībā lūdzās, lai neviens no viņiem tagad nezaudē savaldīša­nos, jo Helēnas pacietība bija galā.

No miroņa maskas apakšas gar kaklu straumītē lija sviedri. Niks juta Helēnā pieaugam dusmas, it kā tās būtu viņa paša.

Adrians atkal bija nostājies Ortolana priekšā un lūkojās uz viņu.

"Tavs tēvs bija nolāpīts ģēnijs," iekliedzās Ortolans, "bet viņam nebija ne mazākās jēgas par biznesu. Mēs kopā būtu varējuši kārtīgi sapurināt visu spēļu brandžu, bet viņš visu gribēja darīt viens pats."

"Vai jūs nozagāt viņa programmu?"

"Jā! Jā, pie velna! Un es rīkojos pareizi, vai saproti?"

"Vai jūs viņu šantažējāt? Aplaupījāt? Terorizējāt?"

"Jā, ja vēlies, vari to saukt tā. Bet man nekas neizdevās. Saprati? Es nekur neatradu "Dievišķās gaismas" pilno versiju. Neko tādu, ar ko varētu kaut ko iesākt. Tāpēc vari nomierināties."

Adrians pagriezās. "Helēna, ļauj viņam iet!"

"Nē, es viņam ļauju tikai lēkt! Vācies malā!"

Adrians nekustējās. Helēna pabīdīja sāņus masku. "Man patie­šām žēl," viņa teica un iegāza Adrianam ar dūri, aizlidinādama zēnu šķērsām pāri visai telpai līdz pretējai sienai.

Niks un Viktors reaģēja vienlaikus, viņi no aizmugures metās virsū Helēnai. Viktors ar savu svaru spieda meiteni pret gridu, bet Niks tikmēr mēģināja atņemt pistoli.

Helēna pretojās no visa spēka. "Laidiet mani vaļā! Es esmu pēdē­jais cīnītājs, kas vēl var uzvarēt šo cīņu!"

"Nekādas cīņas nav," elsa Niks, "nav nekāda Vēstneša un uzde­vumu. Izbeidz, Helēna, lūdzu!"

"Nodevējs!" viņa kliedza.

Tad Nikam līdzās skaļi nodārdēja. Viņam šķita, ka ir beigts. Nošauts. Pēc tam saprata, ka šāviens bija trāpījis tikai pa sienu, taču pārbīlī viņš bija palaidis meiteni mazliet vaļīgāk. Helēna pagriezās un izšāva uz Ortolanu, kurš tobrīd jau atkal pūlējās ierāpties pa logu atpakaļ savā kabinetā.

Helēna trāpīja viņam sānā. Uz brīdi Ortolans apstājās, it kā būtu kustībā sasalis, pa pusei iekšā, pa pusei ārā, tad sabruka uz aizmu­guri.

Niks pamanīja melnu ēnu lēciena traucamies turp un sagrābjam Ortolanu aiz rokas. Viktors. Viņš to ievilka pāri palodzei kabinetā un noguldīja uz grīdas. Asinis krāsoja Ortolana kreklu sarkanu.

"Darīts," zem maskas izdvesa Helēna. "Es zināju, ka viss izdo­sies."

Niks sāka atgūties no šoka radītās paralīzes, taču pilnībā pārval­dīt savu ķermeni viņš spēja tikai vēl pēc dažiem sirdspukstiem. Niks izrāva Helēnai no rokas ieroci un iedeva Viktoram.

"Ko tagad darīsim? Paskaties, kā viņš asiņo… Mums vajag ātros."

Viens no sasietajiem vīriešiem pacēla roku. "Pārgrieziet līmlenti, tad es parūpēšos par ievainojumu. Ātrāk!"

Niks darīja, ko vīrietis bija licis. Viņš jutās dīvaini, mazliet reiba galva. Šķita, ka tūlīt zaudēs samaņu. "Mums vajag ātros," viņš vēl­reiz atkārtoja.

Pēkšņi bija ļoti svarīgi apsēsties. Nika acu priekšā lēkāja melni un balti punkti, turklāt melnie strauji savairojās. Viņš aiztaustījās līdz tuvākajam krēslam, noliecās uz priekšu un pagaidīja, līdz pāriet reibonis.

Kad pacēla galvu, redzēja, ka līdzās sēž Helēna un lūkojas uz savām rokām. Kādam viņu vajadzētu turēt, bet Helēna nemaz necen­tās aizbēgt.

Soļi kāpnēs. Zumēja arī viens no liftiem. Tūlīt ieradīsies palī­dzība, vismaz dažiem. Bet dažiem citiem…

"Helēna?" Niks ierunājās un noņēma meitenei miroņa masku. Parādījās plata, sviedros izmirkuši, bet ļoti apmierināta seja.

"Nesauc mani par Helēnu," viņa teica, "es esmu BloodVVork."

Policija, ārsti, sanitāri. Birojs pēkšņi bija cilvēku pilns. Visi runāja cits caur citu. Pirmo aiznesa ievainoto Ortolanu, pēc tam parūpējās par Kolinu, kuram bija salauztas ribas un, iespējams, plīsusi liesa. Ortolans bija izrāvis viņam no rokām beisbola nūju un vairākas rei­zes iesitis pa vēderu, stāstīja viens no darbiniekiem. Niks brīnījās, kāpēc Helēna Ortolanu par to nebija uzreiz nošāvusi. Varbūt tāpēc, ka viņa nekad nebija varējusi ciest Kolinu.

Pirms tika aiznests Kolins, viņš pasauca Niku. Niks noliecās pie viņa. Kolins satvēra viņa roku.

"Vai tu liecināsi man par labu, Nik? Viņi mani noteikti apsūdzēs un iemetis vienā katlā ar Helēnu. Bet es nekad nebūtu šāvis, tāpēc jau izvēlējos nūju. Lūdzu."

Nikam nācās grūti neatvilkt roku. "Vēl ir… par agru par to runāt. Varbūt. Jā. Laid mani!"

"Es nebiju vainīgs ari Džeimija negadījumā. Zvēru!"

"Es zinu," Niks teica.

Kolinu aiznesa uz ātrās palīdzības mašīnu, bet Niks sekoja poli­cistiem uz iecirkni sniegt liecību.

No kaut kā atteikties ir vienkārši tad, ja ir nolemts to izdarīt. Es raugos apkārt, un man gribas smieties. Drīz viss būs pagātne. Un es pats kļūšu par atmiņām: dažiem par sāpīgām, citiem par nepatīkamām.

Mans darbs nu ir galā. Es neuzzināšu, kas notiks pēc tam. Cik labi! Neradīsies kārdinājums iejaukties un griezt stūri uz citu pusi.

Nākotnē gaida neskaitāmas iespējas. Tās gaida īstenošanu. Mani nemāc ziņkāre. Ja māktu, vai es paliktu? Nezinu. Es esmu noguris. Arī tas padara atteikšanos vienkāršāku.