Erebos

1.

Ir jau trīs un desmit minūtes, bet no Kolina vēl nav ne vēsts. Niks driblēja basketbola bumbu pret asfaltu, uzķerdams to pārmaiņus ar labo un kreiso roku. Atsitusies pret zemi, bumba ikreiz īsi un dobji nodunēja. Viņš centās nezaudēt ritmu. Vēl divdesmit reizes ja arī tad Kolins nebūs šeit, Niks uz treniņu ies viens.

Pieci, seši. Bez paskaidrojuma vienkārši neierasties tas neiz­skatījās pēc Kolina. Viņš taču labi zināja, cik ātri varēja izlidot no trenera Betānija komandas. Kolina mobilais arī nebija ieslēgts. Viņš, var garantēt, atkal bija aizmirsis uzlādēt akumulatoru. Desmit, vienpadsmit. Bet kā var aizmirst ari basketbolu, savus čomus, savu komandu? Astoņpadsmit. Deviņpadsmit. Divdesmit. Kolina nav. Niks nopūtās un paņēma bumbu padusē. Arī labi, tātad šodien lielākā daļa grozu beidzot būs viņa kontā.

Treniņš bija nogurdinošs, un pēc divām stundām Niks bur­tiski peldēja sviedros. Ar sāpošām kājām ieklibojis dušā, viņš nostājās zem karstā ūdens strūklas un aizvēra acis. Kolins tā arī nebija parādījies, un, kā jau bija gaidāms, Betānijs satrakojās. Viņš izgāza dusmas uz Niku, it kā tas būtu vainīgs pie Kolina prom­būtnes.

Niks iemasēja galvā šampūnu un izmazgāja, pēc trenera domām, pārāk garos matus, ko pēc tam sasēja astē ar izvalkātu matu gumiju. No sporta halles viņš izgāja pēdējais. Ārā jau sāka tumst. Kamēr slīdošās kāpnes viņu veda lejā uz metro, Niks no kabatas izzvejoja mobilo un nospieda īsceļa numura taustiņu, zem kura bija iepro­grammējis Kolina numuru. Pēc otrā signāla ieslēdzās balss pastkas­tīte, un, neatstājis ziņu, Niks zvanu pārtrauca.

Dīvānā atlaidusies, mamma šķirstīja kādu frizieru žurnālu un reizē skatījās televīziju.

"Šodien būs tikai hotdogi," viņa paziņoja, kad Niks aiz sevis vēl pat ne durvis nebija paguvis aizvērt. "Esmu galīgi beigta. Atnesīsi aspirīnu no virtuves?"

Niks atstāja sporta somu turpat koridora stūrī un glāzē ar ūdeni iemeta vienu Aspirīns plus C tableti. Hotdogi, nē, nu super! Viņš mira badā!

"Vai tētis mājās?"

"Nē, būs vēlāk. Vienam kolēģim dzimšanas diena."

Ne uz ko lielu necerēdams, Niks tomēr noskenēja ledusskapja saturu, meklēdams kaut ko iepriecinošāku par cīsiņu, piemēram, vakardienas picas atlikumu.

"Ko tu domā par to Sema Lorenča lietu? Ārprāts, ne?" mamma sauca no dzīvojamās istabas.

Sems Lorencs? Vārds šķita pazīstams, bet nesaistījās ne ar vienu konkrētu seju. Dienās, kad Niks bija tik noguris kā šodien, mammas mīklainie paziņojumi pamatīgi krita uz nerviem. Viņš tai servēja pasūtīto pretgalvassāpju kokteili un apsvēra, vai arī pašam neie­dzert vienu tableti.

"Vai bijāt klāt, kad šie viņu savāca? Kamēr es šodien Džilindžeres kundzei krāsoju šķipsnas, viņa man šo to izstāstīja. Viņa strādā tajā pašā firmā, kur Sema mamma."

"Palīdzi atcerēties: vai Sems Lorencs mācās manā skolā?"

Mamma pārmetoši paskatījās uz Niku. "Nu protams! Tikai divas klases zemāk nekā tu. Viņš tagad nedrīkst piedalīties stundās. Vai tad tu no visa tā trača neko nemanīji?"

Nē, Niks neko nebija manījis, taču mamma bija priecīga viņu par visu pamatīgi apgaismot.

"Tie atrada ieročus viņa skapītī! Ieročus! Šķiet, pistoli un divus atvāžamos nažus. Kur piecpadsmitgadīgais var ņemt pistoli? Vai vari man to pateikt?"

"Nē," Niks godīgi atbildēja. Viņš šo skandālu, kā mamma to sauca, bija palaidis garām. Niks iedomājās par slepkavībām amerikāņu skolās un neapzināti notrīsēja. Vai tad tiešām ari pie viņiem bija tik slimi tipi? Pirksti niezēja piezvanīt Kolinam. Viņš noteikti zināja ko vairāk, taču Kolins, tas slinkais pelavmaiss, neatbildēja. Varbūt labi, ka tā, jo gan jau mamma atkal visu pārspīlēja, un tam Semam Lorencam līdzi bija tikai ūdenspistole un kabatas nazis.

"Kādas tik šausmas nenotiek, kamēr izaug bērni," mamma teica un raudzījās Nikā ar to īpašo skatienu, kas reizē vēstīja un vaicāja: manu zaķēn, manu mazulīt, manu bērniņ, tu gan nekad neko tādu nedarīsi?

Šī izteiksme Nikam vienmēr lika apsvērt domu, vai tomēr nepārvākties dzīvot pie brāļa.

"Tu vakar biji slims? Betānijs tā lamājās!"

"Nē, viss kārtībā." Kolina sarkanās acis fiksēja skolas koridora sienu līdzās Nika galvai.

"Tiešām? Tu izskaties draņķīgi."

"Tiešām. Vienīgi diez ko daudz negulēju pagājušonakt."

Uz īsu mirkli Kolina skatiens skāra Nika seju, lai pēc tam atkal piekaltos sienai. Niks centās apspiest smīnu. Negulēšana Kolinam vēl nekad nebija sagādājusi problēmas.

"Tu biji izgājis?"

Kolins noraidoši papurināja galvu, un tai līdzi šurpu turpu šūpo­jās viņa dredi.

"Labi. Taču ja tavs tēvs atkal…"

"Tas nav mans tēvs, okay7" Kolins paspraucās garām Nikam un iegāja klasē tomēr neapsēdās savā vietā, bet aizstaigāja līdz Denam un Aleksim, kuri, totāli iedziļinājušies sarunā, stāvēja pie loga.

Dens un Aleksis? Niks neticīgi samirkšķināja acis. Abi bija tik nestilīgi, ka Kolins viņus saukāja par "tamborētāju pulciņu". Tamborētājs 1 (Dens) bija augumā padevies ļoti īss, un šķita, ka cenšas to kompensēt ar īpaši resnu dibenu, ko mēdza bieži kasīt. Savukārt Tamborētājs 2 (Aleksis), knapi uzrunāts, rekordātrumā mainīja sejas krāsu no balsinātu griestu bāluma uz luksofora sarkano. Vienmēr.

Vai Kolins taisījās pieteikties tamborētāju pulciņā par trešo?

"Šito es nesaprotu," Niks nomurmināja.

"Sarunas pašam ar sevi?" Aiz viņa bija uzpeldējis Džeimijs, pa­plikšķināja pa plecu un aizslidināja savu sadriskāto somu šķērsām pāri visai klasei. Atiezis smaidā visšķībākos zobus, kādi vien skolā bija redzēti, viņš ņirdza: "Sarunas ar sevi nav nekas labs. Viena no pirmajām šizofrēnijas pazīmēm. Vai balsis arī jau dzirdi?"

"Muļķības." Niks draudzīgi iedunkāja Džeimiju. "Bet Kolins brā­ļojas ar tamborētājiem."

Viņš paskatījās vēlreiz turp un satrūkās. Paga! Tur nenotika brāļošanās, bet gan pazemošanās. Kolina sejā bija parādījusies vēl nekad neredzēta lūdzēja izteiksme. Nevilšus Niks pagāja dažus soļus tuvāk.

"…nesaprotu, kas tur slikts, ja dosi man kādu padomu," viņš dzirdēja draugu sakām.

"Nav iespējams. Neizliecies, tu pats to labi zini," teica Dens un sakrustoja rokas virs resnā, mīkstā vēdera. Viņa skolas formas kakla­saitei bija pielipis kriksis no brokastu olas dzeltenuma.

"Eu, nu beidz! Kas tur liels. Es taču nevienam neizmuldēšos."

Aleksis šaubīdamies palūkojās uz Denu, kura seja laistījās priekā par šo situāciju.

"Aizmirsti! Citreiz gan tu neesi tik pazemīgs. Mēģini pats izpēr­ties."

"Vismaz…"

"Nē! Aizveries taču beidzot, Kolin!"

Tūlīt. Tūlīt Kolins saņems Denu aiz pleciem un pagrūdis tā, ka tas tenteriski aizlidos cauri solu ejai. Tūlīt.

Taču Kolins tikai nokāra galvu un aplūkoja apavu purngalus.

Te kaut kas nebija kārtībā. Niks devās loga virzienā un piebied­rojās trijotnei.

"Nu, kas te pie jums notiek?"

"Vai tev kaut ko vajag?" Dens uzbrūkoši jautāja.

Niks skatījās no viena uz otru un trešo.

"Ne jau nu no tevis," viņš atbildēja. "Tikai no Kolina."

"Tu esi akls? Viņš tagad sarunājas."

Nikam aizrāvās elpa. Kā Dens ar viņu runāja?

"Ak tiešām, Den?" Niks lēnām teica. "Un par ko gan viņš varētu runāt ar tevi? Par tamborējamiem musturiem?"

Kolina melnās acis uzmeta steidzīgu skatienu Nikam, taču viņš nebilda ne vārda. Ja Kolina āda nebūtu tik tumša, Niks varētu zvērēt, ka draugs bija nosarcis.

Tas taču nevarēja būt! Varbūt Kolins bija iekūlies kaut kādos sūdos un Dens to zināja? Un tagad viņu šantažēja?

"Kolin," Niks skaļi teica, "es, Džeimijs un vēl daži cilvēki mēs pēc skolas tiekamies pie Kemdenlokas tirgus. Būsi?"

Pagāja labs brīdis, iekams Kolins atbildēja.

"Vēl nezinu," viņš teica, saspringti lūkodamies pa logu. "Labāk ar mani nerēķinieties."

Dens un Aleksis apmainījās daudznozīmīgiem skatieniem, kā dēļ Niks sajuta nervozu kņudēšanu kuņģī.

"Kas te vispār notiek?" Viņš saņēma drauga plecu. "Kolin? Eu, nu kas ir?"

Tas bija Dens, smieklīgais pončiks, kurš noņēma Nika roku no Kolina pleca. "Nekas tāds, kas attiektos uz tevi. Nekas tāds, ko tu varētu saprast."

Pussešos metro Northern līnija bija pārpildīta. Niks un Džeimijs ceļā uz kino stāvēja, iespiesti starp nogurušiem, svīstošiem cilvē­kiem. Niks vismaz bija garāks par pūli un varēja elpot vēl neizman­totu gaisu, toties Džeimijs bija neglābjami ieķīlēts starp uzvalkotu biroja darbinieku un pupainu kundzīti.

"Ka es tev saku, tur kaut kas nav kārtībā," Niks palika pie sava. "Dens pret Kolinu izturējās kā pret kaut kādu izsūtāmo. Un pret mani kā pret sīko. Nākamreiz…" Niks apklusa. Ko viņš darītu nākamreiz? Iegāztu Denam pa purnu? "Nākamreiz viņš man norau­sies," viņš pabeidza teikumu.

Džeimijs paraustīja plecus plašākām kustībām vietas nepie­tika. "Manuprāt, tās ir tikai tavas iedomas," viņš prātīgi noteica. "Varbūt Kolins cer, ka Dens viņam palīdzēs spāņu valodā. Viņš dau­dziem palīdz."

"Nē, tas nebija tā. Būtu tu viņus dzirdējis!"

"Nu tad viņš varbūt kaut ko perina." Džeimija seja atplauka plata smaidā. "Viņš tos abus taisās piečakarēt. Saproti? Tāpat kā toreiz, kad viņš Aleksim iestāstīja, ka šis patīk Mišelai. Tas bija cirks vairāku nedēļu garumā!"

Pret savu gribu Nikam bija jāsmejas. Kolins bija bijis tik pārlie­cinošs, ka Aleksis burtiski izsekoja biklo Mišelu. Protams, viss nāca gaismā, un Aleksim vairākas dienas neizdevās nomainīt sejas krāsu. Viņš palika konstanti sarkans.

"Tas bija pirms diviem gadiem, mums toreiz bija tikai četrpa­dsmit," Niks teica, "un tās bija bērnišķīgas muļķības."

Vagona durvis atvērās, pāris cilvēku izkāpa un nesalīdzināmi vairāk iespraucās to vietā. Jauna sieviete augstpapēžu kurpēs ar visu svaru uzkāpa Nikam uz kājas, un uz dažām minūtēm sāpes padzina domas par Kolina dīvaino izturēšanos.

Tikai vēlāk, kad viņi jau sēdēja tumšajā kinozālē un uz milzīgā ekrāna ņirbēja reklāmfilmas, Niks atkal atcerējās ainu ar Kolinu un abiem frīkiem. Alekša dedzīgo skatienu, Dena domīgo smīnu. Kolina apjukumu.

Tur nebija runas par palīdzību mācībās. Nekad mūžā.

Visu nedēļas nogali Kolins nebija ne redzams, ne dzirdams, ari pirmdien viņš ar Niku runāja tikai par pašu nepieciešamāko un visu laiku šķita tāds kā steidzīgs. Kādā starpbrīdī Niks redzēja, ka viņš kaut ko iedeva Džeromam. Kaut ko plānu no spožas plastmasas. Džeroms neizskatījās pārāk ieinteresēts, bet Kolins, nervozi žestikulēdams, aizrautīgi mēģināja viņam kaut ko iestāstīt un pēc tam ātri notinās.

"Ei, Džerom!" Niks tuvojās, tēlodams, ka ir ļoti labā omā. "Klau, ko tev iedeva Kolins?"

Plecu raustīšana. "Neko īpašu."

"Rādi šurp!"

Mirkli šķita, ka Džeroms tūlīt, tūlīt bāzīs roku jakas kabatā, bet tad apķērās.

"Kāpēc tas tevi interesē?"

"Tāpat vien, ziņkārība."

"Nav nekas svarīgs. Un vispār prasi Kolinam." Džeroms aizgriezās un piebiedrojās pulciņam, kas apsprieda pēdējos futbola rezultātus.

Niks izņēma no sava skapīša angļu valodas grāmatu un lēni devās uz klasi, kur viņa skatiens vispirms aizķērās pie Emīlijas. Mei­tene koncentrējusies un noliektu galvu zīmēja. Tumšie mati daļēji pārklāja papīra lapu.

Viņš atrāva skatienu un virzījās tuvāk Kolina solam, taču tur tupēja tamborētājs Aleksis. Sabāzuši galvas kopā, Kolins un Aleksis sačukstējās.

"Ej tak tu," Niks drūmi nomurmināja.

Nākamajā dienā Kolina skolā nebija.

"Nu, tas var būt vienalga kas. Eu, parasti no mums abiem es esmu tas aizdomīgais!" Kā apstiprinādams sacīto, Džeimijs aizcirta sava skapīša durvis. "Vai tev nav ienācis prātā, ka Kolins varbūt kādā ir ieķēries? Tad daudzi nojūdzas." Džeimijs izbolīja acis. "Piemēram, Glorijā, kas zin'? Vai Brainā? Nē, tā jau dievina tikai tevi, Nik, vecais brunču medniek."

Niks klausījās tikai ar vienu ausi, jo mazliet tālāk koridorā iepre­tim tualetēm stāvēja divi zēni no septītās. Deniss un… viens, kura vārdu Niks pēkšņi nespēja atcerēties. Deniss steidzīgi runāja, kā cenzdamies kaut ko iestāstīt, un rādīja plānu kvadrātveida paciņu. "Iā šķita jau kaut kur redzēta. Otrais smaidīja un uzsvērti neuzkrītoši ieslidināja priekšmetu kabatā.

"Iespējams, Kolins ir iekarsis uz saldo Emīliju Kārveri," Džeimijs turpināja minēt. "Nu, ar to meiteni viņš aplauzīsies, un tad jau nav ko brīnīties par viņa slikto garīgo. Vai arī iegrābies mūsu visu mīlulē Helēnā!" Džeimijs pamatīgi uzšāva pa dibenu apaļīgai meitenei, kas tajā mirklī viņam garām spraucās klasē.

Helēna pagriezās un pagrūda Džeimiju tā, ka tas aizklumburoja līdz pat koridora vidum. "Rokas nost, pakaļa!" viņa nošņācās.

Pēc pirmās izbīļa sekundes Džeimijs drīz atguvās: "Bet, protams! Kaut gan, uz tevi skatoties, tas nākas grūti. Esmu traks pēc pumpām un speķa!"

"Liec viņu mierā," Niks teica. Džeimijs izskatījās apstulbis.

"Kas ar tevi? Nesen pievienojies Greenpeace? Glābjat valzirgus un tamlīdzīgi?"

Niks neatbildēja. Pret Helēnu vērstie Džeimija jociņi viņā vien­mēr radīja sajūtu, ka ar uguņošanas raķetēm tiek šauts pa benzīna kannu.

Televīzijā rādīja Simpsonus. Niks treniņbiksēs sēdēja uz dīvāna un smalstīja no kārbas remdenus ravioli. Mammas vēl nebija mājās. Viņa laikam bija steigusies, nepagūdama kārtīgi sakravāties, jo puse "štrumentu kastes" bija izkaisīta pa dzīvojamās istabas grīdu. Nākot iekšā, Niks bija uzkāpis fēnam un gandrīz nosvempies pilnā garumā uz grīdas. Haotiskā māmiņa.

lētis krāca guļamistabā, uz kuras durvju roktura karājās uzraksts "Lūdzu netraucēt guļu priekšdienām".

Ravioli kārba bija tukša, un Homērs ar automašīnu ietriecās kokā. Niks nožāvājās. Viņš jau bija redzējis šo sēriju, un turklāt bija laiks doties uz basketbola treniņu. Bez liela entuziasma viņš savāca savas mantas. Varbūt Kolins parādīsies vismaz šodien, pēc tam kad vienu treniņu jau ir nokavējis. Katrā gadījumā atgādinājuma zvans nekaitēs. Niks mēģināja trīs reizes, taču arvien pieslēdzās balss pastkaste, un to, kā zināms, Kolins klausījās tikai garajos gados.

"Tam, kurš spēli neuztver nopietni, komandā nav ko meklēt!" Betānija lamas piepildīja visu sporta halli. Diezgan paretinātās komandas dalībnieki apjukuši lūkojās uz apavu purngaliem. Betānijs kliedza uz nepareizajiem, viņi taču bija atnākuši uz treniņu. Taču septiņpadsmit vietā bija ieradušies tikai astoņi. No astoņiem spēlētājiem nevarēja izveidot divas komandas, kur nu vēl runāt par spēlētāju maiņu. Kolins, protams, nebija atnācis, bet trūka arī Džeroma. Dīvaini.

"Kas ir ar tiem neveiksminiekiem? Viņi visi ir slimi? Vai apkaimē plosās akūta smadzeņu atmiekšķēšanās? Drīz Betānijs aizsmaks," cerēja Niks.

"Ja viņam turpmāk vienmēr būs tik draņķīgs garīgais, arī es nākamreiz palikšu mājās," viņš murmināja, ar to izpelnīdamies iespēju divdesmit piecas reizes atspiesties no grīdas.

Mājupceļā Niks vēl divas reizes piezvanīja Kolinam. Bez panāku­miem. Bļāviens!

Kāpēc viņš bija tik nemierīgs? Kolina idiotiskās izturēšanās dēļ? Nē, pēc īsa pārdomu brīža Niks nosprieda. Idiotiskums vēl būtu okei. Taču izskatījās, ka Kolins pēkšņi ir pilnībā izsvītrojis Niku no savas dzīves. Viņam vismaz bija jāpaskaidro, kāpēc.

Pārnācis mājās, Niks iebrāzās savā istabā un atkrita ļodzīgajā grozāmkrēslā pie rakstāmgalda. Viņš ieslēdza datoru un atvēra e-pasta programmu.

No: Niks Denmors nickl803@aon.co.uk Adresāts: Kolins Heriss colin.harris@hotmail.com Tēma: Vai ar tevi viss kārtībā?

Hei, vecais! Esi slims vai kāda cita vaina? Vai esmu tevi kaut kā aizvainojis vai tamlīdzīgi? Ja tā, tad tas tā nebija domāts.

Un, paklau, kas ir ar tevi un Denu? Tas tips taču ir baigi dīvains. Mums abiem tā šķita…

Vai būsi rīt skolā? Ja ir kāda problēma, varam aprunā­ties. CU Niks

Niks nospieda sūtīt, tad atvēra pārlūkprogrammu un iegāja bas­ketbola kluba čatā. Taču tur neviena nebija, un viņš sērfoja uz deviantart. Pie Emīlijas. Niks paskatījās, vai viņa web lapā nav ievietojusi kādu jaunu mangu vai dzejoli. Emīlija bija neticami talantīga.

Šodien viņš atrada divas jaunas skices, ko saglabāja savā cietajā diskā, un īsu ierakstu blogā. Pirms lasīšanas Niks brīdi vilcinājās. Katrreiz viņam nācās sevī pārvarēt neredzamu barjeru, jo zināja, ka šie ieraksti nebija domāti viņa acīm. Emīlija bija centusies palikt anonīma, taču viņai bija pļāpīgas draudzenes.

Niks atkratījās no domas. Šeit, šajā lapā, viņš varēja tai tuvoties. Tas bija kā pieskarties viņai tumsā.

Savā blogā Emīlija rakstīja, ka viņas galvu piepildot tukšums. Viņa vēlējās tikt uz laukiem, projām no gigantiskā milža Londonas. Nikam šie vārdi sāpēja kā naža dūrieni. Nebija iedomājams, ka Emī­lija varētu pamest viņa pilsētu un dzīvi. Pirms aizvēra lapu, viņš ierakstu izlasīja trīs reizes.

Vēlreiz jāpārbauda e-pasts. No Kolina ne vārda. Nebija arī jaunu tvītu, jau dienām ilgi. Niks nopūtās, mazliet stiprāk, nekā vēlams, uzmeta peli uz rakstāmgalda un izslēdza kasti.

Ķīmija bija likteņa sods. Ar pieaugošu izmisumu Niks pārliecās pār grāmatu un centās saprast uzdevumu, ko viņiem bija uzdevusi Gantera kundze. Ja vien gada beigās pietiktu ar C. Taču nedrīkstēja būt zemāk par B, un patiesībā vajadzēja A. Medicīnas universitātes neņēma pretī nejēgas ķīmijā.

Niks pacēla galvu. Viņam priekšā sēdēja Emīlija, tumšā bize snie­dzās pāri mugurai. Tā nebija smalkā feju vai bārbiju mugura, bet pel­dēšanā uztrenēta mugura. Tāpat arī kājas, slaidas un sportiskas, un… Niks papurināja galvu, it kā sakratīdams pa vietām domas. Nolādēts. Cik molu bija 19 gramos CH4 ? Zvans uz starpbrīdi noskanēja pārāk ātri. Niks savu lapu nodeva viens no pēdējiem, pārliecināts, ka Gan­tera kundze nepriecāsies. Emīlija jau bija aizgājusi; Niks automātiski ar acīm viņu meklēja un patiešām atrada tikai dažus metrus tālāk gaitenī. Viņa runāja ar Rašidu, kura iespaidīgais deguns uz sienas meta knābjveida ēnu. Niks pagājās pāris soļu tuvāk un izlikās kaut ko meklējam savā somā.

"Tu nevienam par to nedrīksti stāstīt, vai saproti?" Rašids snie­dza Emīlijai plakanu, avīžpapīrā ietītu sainīti. Kvadrātveida. Jau atkal. "Tas ir svarīgi. Tu brīnīsies. Tas ir īsts supergrāvējs."

Skepse Emīlijas sejā izteica visu, ko viņa par to domāja: "Man nav laika tādam sviestam."

Niks palika stāvam un izlikās ieinteresēts šaha kluba ziņojumu dēļa studēšanā.

"Nav laika? Kādas muļķības! Pamēģini! Ņem!"

Ātri pametis skatienu uz sāniem, Niks redzēja, ka Rašids tur Emī­lijai pretī pastieptu savu avīzē ievīstīto sainīti, taču viņa to neņēma. Emīlija paspēra soli atpakaļ, noraidoši papurināja galvu un gāja pro­jām. "Uzdāvini kādam citam," viņa vēl pāri plecam uzsauca Rašidam.

Jā, uzdāvini to man. Kas te īsti notika? Kāpēc neviens nerunāja par apkārt klīstošajām paciņām? Un kāpēc, pie velna, viņam tādas nebija? Parasti taču viņš visu par visu zināja!

Niks vēroja Rašidu, kas, iestūķējis dīvaino paciņu jakas kabatā, vilkās projām pa gaiteni. Tagad viņš piestūrēja pie Brainas, kura tieši tobrīd atvadījās no draudzenes, uzrunāja un atkal no kabatas izvilka savu paciņu.

"Kurp tad tu tāds aizsapņojies blenz?" Kāda roka spēcīgi uzsita pa Nika plecu. Džeimijs. "Kā gāja šausmīgajā ķīmijas stundā?"

"Šausmīgi. Un kā tev šķiet, kā varēja iet?"

"Nu, es tikai gribēju dzirdēt no pirmavota."

Pāris skolēnu bija apstājušies koridora vidū, aizsedzot Brainu un Rašidu Nika skatienam. Viņš pagāja uz priekšu, taču transakcija jau bija notikusi. Rašids devās projām savā tipiskajā slājošajā gaitā, un arī Braina nozuda ap stūri.

"Sūdu būšana," Niks nolamājās.

"Kas tad nu?"

"Te kaut kas notiek. Iepriekš Kolins kaut ko iedeva Džeromam, un abi izturējās nenormāli noslēpumaini. Tikko Rašids mēģināja kaut ko iesmērēt Emīlijai, bet šī viņu atšuva, pēc tam uzbāzās Brainai." Viņš ar roku pārbrauca astē saņemtajiem matiem. "Es neredzēju, kā tas beidzās. Gribētos zināt, ko tas viss nozīmē."

"Diski," neieinteresēts teica Džeimijs. "Pieņemu, ka kaut kādas pirātiskās kopijas. Es šodien jau divas reizes redzēju, ka viens otru ievelk stūrī un iesmērē disku. Vai nav vienalga?"

Diski. Tas atbilstu arī Rašida paciņas izmēriem. Piratiskais disks, kas iet no rokas rokā, varbūt kaut kāda aizliegta mūzika. Tad nebūtu ko brīnīties, ka Emīlija neko par to negrib zināt. Jā, tas bija

iespējams. ŠI doma mazliet nomierināja Nika ziņkāri, tomēr… ja tas bija tikai disks, kāpēc neviens par to nerunāja? Iepriekšējā reizē, kad apkārt tika laista aizliegta filma, tā bija galvenais sarunu temats. Tie, kuriem bija izdevies noskatīties, izplūda plašos pārstāstos, un pārējie skaudīgi klausījās.

Bet tagad? Tāda sajūta, ka tiktu spēlēti klusie telefoni. It kā sle­peni tiktu izplatīta kāda parole. Iesaistītie klusēja, sačukstējās, noro­bežojās.

Niks domīgs devās angļu valodas kabineta virzienā. Nākamā stunda bija diezgan garlaicīga, viņš kavējās savās domās un tikai pēc kādām divdesmit minūtēm pamanīja, ka nav ieradies ne Kolins, ne ari Džeroms.

Silta rudens gaisma krita uz Nika rakstāmgalda un iekrāsoja zel­tainu haosu, veidotu no kaudzē samestām grāmatām, burtnīcām un saburzītām darba lapām. Eseja angļu valodai, ko Niks perēja jau kādu pusstundu, bija tieši trīs teikumus gara. Toties lapas mala bija izdaiļota ar apļiem, zibeņiem un līkumotām līnijām. Stulbums, viņš vienkārši nespēja koncentrēties, domas pastāvīgi aizklīda neceļos.

Virtuvē dzirdēja mammu trokšņojam un pārslēdzam radiostaci­jas. Vitnija Hjūstone dziedāja I will always love you ar ko gan viņš to bija izpelnījies?

Niks nikni svieda pret galdu pildspalvu, pielēca kājās un aizcirta durvis. Tā vairs nevarēja turpināties, viņš netika vaļā no domām par to disku. Kā tas nācās, ka viņam tā vēl nebija? Un kāpēc viņam neviens par to nestāstīja? Niks vēlreiz mēģināja piezvanīt Kolinam, taču tas kāds pārsteigums! neatbildēja. Niks balss pastkastītē ierunāja dažas rupjības, tad ritināja tālāk līdz Džeroma numuram un nospieda izvēlēties. Atskanēja signāls vienu, otru, trešo reizi tad zvans tika pārtraukts.

Nolādēts. Niks dziļi ieelpoja un izelpoja. Tas taču bija smiek­līgi. Viņš jau gribēja slaidi ielidināt mobilo mugursomā, bet pēkšņi apstājās. Domas_yiegli kā dūna kutināja kāda ideja. Niks mobilaja bija saglabajā arī Emīlijas numuru.

Pirms prātā iešāvās pārāk daudzi iemesli, kāpēc to labāk nevaja­dzētu darīt, viņš jau zvanīja. Atkal ausī ieskanējās neaizņemts sig­nāls, vienu reizi, otru…

"Hallo?"

"Emīlija? Ē, tas esmu es, Niks. Gribēju tev ko jautāt… Runa ir par… šodien skolā…" Viņš samiedza acis un ieelpoja.

"Tu par to ķīmijas kontroldarbu?"

"Nē. Ēēē… es nejauši pamanīju, ka Rašids tev kaut ko gribēja iedot. Vari man pateikt, kas tas bija?"

Pagāja dažas sekundes, pirms Emīlija atbildēja. "Kāpēc jautā?"

"Nūjā, tas ir tāpēc, ka… Daži cilvēki pēdējā laikā sākuši dīvaini izturēties. Daudzu arī nav skolā, vai neesi pamanījusi?" Beidzot viņam izdevās izveidot pilnu teikumu. "Un man šķiet, ka tam ir kāds sakars ar tām lietām, kas ceļo no rokas rokā. Tāpēc… nu, saproti. Es gribētu zināt, par ko ir runa."

"Es jau pati nemaz nezinu."

"Vai Rašids tev neko neteica?"

"Nē, viņš prasīja tādas lietas par manu ģimeni, kas uz viņu vis­pār neattiecas. Vai man ir pietiekami daudz brīvības un tamlīdzīgi." Viņa īsi un nebūt ne priecīgi iesmējās. "Un vai man ir pašai savs dators."

"Aha." Niks veltīgi mēģināja iegūt kādu skaidrību no šīs informā­cijas. "Vai viņš neteica, kāpēc tev vajag to datoru?"

"Nē. Viņš tikai teica, ka iedošot man kaut ko vienreizīgu, labāku par jebko, ko pirms tam esmu redzējusi, un ka man tas jāskatās vienatnē." Emīlijas balsī skaidri varēja dzirdēt, ko viņa par to visu domā. "Viņš bija diezgan steidzīgs un uzbāzīgs. Taču to jau tu pats redzēji."

Pēdējais teikums skanēja vīzdegunīgi. Niks juta, ka nosarkst.

"Jā, redzēju," viņš teica. Klusums.

"Kā tev šķiet, kas tas ir?" beidzot pavaicāja Emīlija.

"Nav ne jausmas. Es pajautāšu Kolinam, kad viņš atkal būs skolā. Vai… Varbūt tev ir kāda labāka ideja?" Klusums.

"Nē," Emīlija ierunājās. "Taisnību sakot, es par to pārāk daudz nedomāju."

Pirms nākamā teikuma Niks dziļi ievilka elpu. "Vai tu gribēsi zināt, ja es kaut ko noskaidrošu? Tikai tad, ja tas tevi interesē, pro­tams."

"Jā, noteikti," Emīlija teica. "Protams. Bet tagad man jābeidz, man vēl šis tas jāpadara."

Šī saruna bija izglābusi Nika dienu. Kolins varēja iet dirst. Niks bija atradis kontaktu ar Emīliju. Un viņam bija iemesls piezvanīt vēlreiz. Tiklīdz zinās kaut ko vairāk.

Kolins bija atgriezies. It kā nekas nebūtu bijis, viņš, atbalstījies pret savu skapīti, smīnēja Nikam tieši sejā un atmeta pāri pleciem dredus. "Biju saķēris smagāko kakla iekaisumu mūžā," viņš teica un norādīja uz šalli ap kaklu. "Pat pa telefonu sarunāties nebija iespē­jams. Totāls aizsmakums."

Niks mēģināja saskatīt Kolina sejā kādu zīmi, ka viņš melo, taču veltīgi. "Betānijs ārdījās kā vēl nekad," viņš teica. "Kāpēc nepaziņoji, ka esi slims?"

"Ah, man bija baigi sūdīgi. Vecajam tas nepatiktu."

Niks uzmanīgi izvēlējās nākamos vārdus: "Laikam baigi lipīga tā tava slimība. Aizvakar mēs bijām tikai astoņi. Absolūtais rekords."

Ja arī Kolins bija pārsteigts, tad to neizrādīja: "Var taču gadī­ties."

"Džeroma arī nebija."

Tikai knapi saredzama plakstiņu ietrisēšanās nodeva Kolina pēk­šņo ieinteresētību. Niks, to uzreiz piefiksējis, vaicāja tālāk: "Starp citu, Džeroms. Ko tu viņam toreiz iedevi?"

Atbilde tika izšauta kā no pistoles: "Jauno Linkin Park albumu. Piedod, es zinu, man tas jānokopē arī tev, rīt dabūsi, okay?" Un viņš aizcirta skapīša durvis, pasita padusē matemātikas grāmatas un aicinoši uzlūkoja Niku: "Nu? Varam iet?"

Niks pamodās no sastinguma, ko bija izraisījis Kolina paskaid­rojums. Linkin Park! Vai tiešām viņš bija tikai iedomājies visu to sviestu ar sazvērestību? Ja nu viņa fantāzija bija viņu piemuļķo­jusi un iemesls, kāpēc tik daudzu nav skolā, bija gripas epidēmija?

Turklāt, ja tā nopietnāk paskatījās, nemaz jau tik daudzu netrūka. Ienācis klasē īsi pirms zvana, Niks ātri pārskaitīja. Trūka Tamborētāja numur 2, tad vēl Džeroma, Helēnas un klusā Grega. Pārējie vairāk vai mazāk aizmiguši luņoja turpat solos.

Okay, Niks nodomāja. Tātad es visu esmu iedomājies. Nekāds lielais noslēpums tikai Linkin Park. Viņš šķībi pasmaidīja pats par sevi un pagriezās pret Kolinu, lai izstāstītu par Betānija vakardienas dusmu izvirdumu. Taču Kolins viņu neievēroja, bet koncentrējies skatījās uz Denu, kurš, kā vienmēr, stāvēja pie loga. Pa pusei noslēp­tus aiz vēdera, viņš turēja paceltus četrus pirkstus. Kolins atzinīgi sarauca uzacis un atlieca trīs pirkstus.

Nika skatiens šaudījās no viena pie otra, taču, pirms radās iespēja Kolinam pajautāt, ko nozīmēja šīs zīmes, klasē ienāca Fornerija kungs. Viņš veselu stundu uzdeva nokauties ar tik grūtiem matemā­tikas uzdevumiem, ka Nikam nepietika laika domāt par vienkāršām lietām, piemēram, trim vai četriem atliektiem pirkstiem.