Erebos

2.

Uz virtuves galda bija nolikta nauda un bezgala garš iepirkumu saraksts. Mammai bija sācies ilgviļņu bums. It kā rudens londonietēs būtu pamodinājis vajadzību pēc svaigām matu cirtām. Ar sarauktu pieri Niks izpētīja sarakstu. Bezgalīgi daudz saldēto picu, tad vēl lazanja, zivju pirkstiņi un gatavie makaronu ēdieni. Neiz­skatījās, ka mamma tuvākajā nākotnē taisītos gatavot ēdienu. Viņš nopūtās, paķēra trīs lielos iepirkumu maisus un devās uz supermār­ketu. Nikam atkal ienāca prātā Dena rādītās pirkstu zīmes un Kolina mēmā atbilde. Vai viņam spokojās? Tā domāja Džeimijs. "Vecais, tev ir garlaicīgi," viņš bija konstatējis. "Tev vajag kādu hobiju vai drau­dzeni. Vai nokārtot tev randiņu ar Emīliju?"

Niks pakampa iepirkšanās ratiņus un atkratījās no domām par skolu. Džeimijam bija taisnība, labāk raizēties par reālām problē­mām. Piemēram, par to, kā aizstiept līdz mājām mammas prasītās divdesmit pudeles ar ūdeni.

Nākamajā dienā, ienākot skolā, šķita, ka gaiss zum uztraukumā. Hallē pie ieejas bija sapulcējušies daudz vairāk skolēnu nekā parasti, lielākoties viņi stāvēja, sadalījušies pa grupiņām, un sačukstējās. Sarunas saplūda vienā murdoņā, kas Nikam neļāva saklausīt atse­višķus vārdus. Vispārējā uzmanība bija pievērsta diviem policistiem, kuri mērķtiecīgi devās tā koridora virzienā, kas veda uz direktora kabinetu.

Kādā stūri Niks pamanīja Džeimiju, iegrimušu sarunā ar tamborētājiem, Aleksi, Rašidu un vēl vienu, kura vārds Nikam bija piemir­sies. Ak, pareizi, viņu sauca Adrians, viņam bija trīspadsmit gadu, un parasti viņš netusēja ar vecāko klašu skolēniem. Taču Niks viņu atcerējās. Kad Adrians pirms diviem gadiem sāka mācīties šeit, pa skolu bija klīdis stāsts par viņa ģimeni: Adriana tēvs esot pakāries.

"Hei!" ar plašu žestu Džeimijs aicināja Niku pie sevis. "Šodien nu gan iet karsti!"

"Ko skolā dara kruķi?"

Džeimijs atieza platu smaidu. "Šeit ir noziedznieki. Laupītāji. Zagļu banda. Nozagti deviņi kompji, pilnīgi jauni laptopi, viss, kas bija nopirkts informātikas nodarbībām. Tagad viņi pārbauda pēdas datorklasē."

Adrians pamāja ar galvu. "Turklāt tā bija aizslēgta," viņš kautrīgi piebilda. "To policistiem izstāstīja Gārta kungs, es skaidri dzirdē…"

"Turi muti, sīkais," noducināja Aleksis; viņa pumpas bija iekrāso­jušās koši sarkanas. Droši vien uztraukuma dēļ, sprieda Niks.

Viņam pēkšņi gribējās sadot tam idiotam pa muti. Lai nebūtu uz viņu jāskatās, Niks pievērsās Adrianam: "Vai durvis bija uzlauz­tas?"

"Nē, tas ir, jā," viņš aizgūtnēm atbildēja. "Tās tika atslēgtas. Kāds laikam bija nospēris atslēgas, bet Gārta kungs saka, ka tas neesot iespējams, ka visas trīs ir vietā, bet vienu viņš nēsā sev līdzi…"

"Nik?" klusa balss pārtrauca Adriana vārdu plūdus, un roka ar caurspīdīgi lakotiem nagiem viegli uzgūla Nika plecam. Emīlija, Niks īsu mirkli cerēja, taču tūlīt pat sevi izlaboja. Emīlija nevalkāja trīs gredzenus uz katra pirksta un neoda tik… orientāli.

Viņš pagrieza galvu un sastapās ar Brainas gaiši zilajām acīm. Kā ūdens lāmas.

"Nikucīti, vai vari… Es gribēju teikt, vai mēs varam tikai uz brītiņu, zem četrām acīm…" Aleksis ieņirdzās un pārslidināja mēli lūpām, kā dēļ Niks iekšēji savilka dūres.

"Okei," viņš teica Brainai, "bet tikai uz pāris minūtēm."

Viņa nervozais tonis acīmredzot ne drusciņ netraucēja Brainu, bet, ja tomēr, tad viņa to nelika manīt. Viņa bija glīta, bez šaubām, taču pļāpīga un, kā Nikam šķita, pilnīgā tukšpaure. Tagad, gurnus šūpodama, Braina augstpapēžu kurpēs tipināja Nikam pa priekšu uz kāpņu pusi, kas veda lejup uz vingrošanas zālēm. Ap šo laiku te neviena nebija.

"Paklau, Nik," Braina čukstēja, "es gribu tev kaut ko iedot. Kaut ko nenormāli stilīgu. Patiešām." Viņa iebāza roku savā plecu somā, apstājās un atkal to izvilka.

Niks blenza uz somu. Viņš sāka nojaust, par ko varētu būt runa, un gandrīz uzsmaidīja Brainai.

"Taču man vispirms tev kas jāpajautā." Viņa uzsvērti lēni atglauda no pieres matu šķipsnu.

Sevis pašas labad, lūdzu, neprasi, vai man patīc.

"Klāj vaļā!"

"Vai tev ir dators? Pašam savs? Tas ir svarīgi. Tavā istabā."

Yes, nu tad beidzot! "Jā, ir."

Viņa apmierināta pamāja ar galvu.

"Hm, un vai vecāki bieži rakņājas pa tavām mantām?"

"Mani vecāki nav nekādi frīki."

"Ooo, labi." Viņa sarauca pieri un kaut ko domāja. "Pagaidi, vēl bija kaut kas. A, jā." Braina panācās vēl vienu soli tuvāk un pacēla seju pretim viņējai. Pēc košļenes smaržojošā elpa un harēma aromāts sajaukdamies veidoja dīvainu maisījumu. "Tu nevienam to nedrīksti rādīt. Citādi tas nedarbosies. Noslēp un nevienam nestāsti, ka es tev to iedevu. Apsoli?"

Tas bija stulbi. Niks sašķobīja seju. "Kāpēc?"

"Tādi ir noteikumi," Braina noteikti atbildēja. "Ja nevari apsolīt, es nevaru tev to dot."

Niks skaļi un demonstratīvi aizkaitināti nopūtās. "Manis pēc, lai tā būtu. Apsolu."

"Atceries to, ja? Citādi man būs problēmas." Braina pastiepa Nikam roku, un viņš to satvēra. Juta, cik tā bija karsta. Karsta un mazliet mikla.

"Labi," čukstēja Braina, "es paļaujos uz tevi." Viņa uzmeta Nikam skatienu, kas, kā viņš pārbijies konstatēja, laikam skaitījās pavedi­nošs, izvilka no somas plānu kvadrātveida priekšmetu plastmasas vāciņos un iespieda viņam rokā.

"Izbaudi," Braina izdvesa un devās projām.

Niks neskatījās viņai pakaļ. Visa uzmanība bija veltīta lietai viņa rokās DVD diskam neaprakstītā vāciņā. Ziņkārības dzīts, Niks to atvēra.

Kāds tur vēl Linkin Parki

Šeit bija krēslains, un viņš pagrieza DVD pret gaismu, lai labāk saskatītu, kas uz tā bija rakstīts Brainas plašajā rokrakstā.

Tikai viens Nikam absolūti nezināms vārds: Erebos.

Visu atlikušo dienas daļu Džeimijs dzina jokus par viņu un Brainu tipiski Džeimijam un nebūt ne ļauni. Daudz ļaunāks bija kārdinājums izvilkt no jakas kabatas DVD un parādīt draugam. Tomēr viņš ikreiz izlēma to nedarīt. Vispirms viņš pats paskatīsies, kas tas bija un kāpēc visi uzvedās tik mistiski. Taču pats nekādā gadījumā nenoņemsies ar slepenības oreola saglabāšanu, kas viņam tik ļoti bija kritis uz nerviem.

Skolas diena mokoši stiepās garumā. Niks gandrīz nespēja kon­centrēties, uzmanība nepārtraukti atgriezās pie necilā priekšmeta viņa kabatā. Viņš to juta caur trim drēbju kārtām. Tā svaru. Tā stū­rus.

"Vai tev ir slikti?" Džeimijs jautāja īsi pirms zvana uz pēdējo stundu.

"Nē. Kas ir?"

"Tu rādi tādu savādu seju."

"Es tikai domāju."

Džeimija mutes kaktiņi izsmejoši noraustījās. "Ļauj minēt! Par Brainu? Vai esi sarunājis ar viņu randiņu?"

To Niks nespēja saprast. Kā Džeimijs varēja iedomāties, ka viņam patīk tādas kā Braina. Taču šodien viņam negribējās debatēt.

"Un ja nu esmu?" Niks atbildēja un ignorēja Džeimija es-tačuteicu sejas izteiksmi.

"Tad jau es rīt, cerams, uzzināšu detaļas."

"Jā. Tas ir, es nezinu. Varbūt."