Erebos

5

Sarkanas kā apaļi rubīni tās mirdz starp pūkainajām lapām. Sariuss mežmalas koku paēnā ir atradis ogas. Vai tās var lasīt? Var! Viņš priecīgs konstatē, ka ir ticis pie inventāra somas, kurā glabājas visa viņa mantība. Tur ir pat krupju gaļa, ko ieguva Bezvārdis. Nekā cita inventārā nav, tāpēc te ir gana daudz vietas ogām.

Izdzirdis čabēšanu, viņš pieceļas. Vai krūmos ir čūskas? Ašs skatiens uz visām pusēm nē, nekā un neviena nav. Sariuss atkal pievēršas ogām. Tās šeit noteikti aug tikai tāpēc, lai viņš varētu sev sagādāt pārtikas krājumus.

Uzbrukums ir tik negaidīts, ka laiks izbīlim atliek tikai pēc tam, kad viss jau ir beidzies. Sariusam no aizmugures ir uzklupuši divi vīrieši un nogāž viņu zemē. Viens spiež mugurā celi, atliec rokas aiz muguras un sasien. Otrs tur zem zoda ar asinīm un matiem aplipušu nazi.

Sariuss nevar aizstāvēties. Mēģināt jau mēģina, taču sanāk tikai bezpalīdzīga ķepurošanās. Sariuss pat nespēj pretoties, kad lielākais no abiem viņu pieceļ kājās un pārmet sev pār plecu kā maisu.

Vai tas jau būtu viss? Sariusam, tumsas elfam un bruņiniekam, uzbrūk ogojot un nez kur aizstiepj. Ja nepaveiksies, tas vecis ar nazi viņu tūlīt nomušīs. Un piedzīvojumi beigsies. Sūdu būšana. Turklāt tipiski. Viņš noteikti ir vienīgais, kurš ļauj sev uzbrukt tik stulbā veidā.

Viņi soļo pa ceļu, un vīrs, kurš nes Sariusu, pa reizei pasviež viņu augstāk kamiešos. Laikam negrib nejauši nomest. Taču tad viņš to izdara; pēkšņi apstājas nogāzes malā, nosviež Sariusu zemē un pasper, lai ripo lejā.

Sariuss apmet divus kūleņus, pirms paliek guļam līdzenāka vietā.

Šeit lejā viņu gaida trīs tēli, ļoti līdzīgi nolaupītājiem: saplēstas drēbes, netīri un rētaini. Vienam trūkst acs, citam ir kupris. Vienīgi viņu ieroči izskatās kopti.

"Kur šito sadabūjāt?" prasa kuprainais.

"Rāpoja pa zemi gar torni. Bija vieglāk noķert nekā balodīti."

Kuprainais pagrābj Sariusu aiz apkakles un apsēdina, atbalstot ar muguru pret koka stumbru.

"Kā ir? Vai no šitā iznāktu laupītājs? Vai paturam viņu?"

Vienacis pagriež galvu uz sāniem, it kā tā varētu labāk novērtēt Sariusu.

"Nē," viņš konstatē. "Šitais neder. Viņš neiederas starp mums, tas redzams pat no drēbēm. Šis pieder pie tiem, kas cīnīsies pret Ortolanu."

"Nu tad duram nost!" kuprainais ir priecīgs.

Sariuss labprāt kaut ko piebilstu, piemēram, ka nepazīst nekādu Ortolanu un varētu iekļauties laupītāju bandā, ja vien drīkstētu palikt dzīvs. Taču tas nav iespējams. Iepriekš ar gnomu viņš varēja sarunāties, bet tagad ir mēms un uz notiekošo var noskatīties tikai kā uz filmu.

Trešais vīrs, kura seju sedz lielas platmales ēna, vēl nav bildis ne vārda. Tagad viņš panākas soli uz priekšu.

"Nē, šito mēs nenogalināsim. Šis ir citāds nekā pārējie."

Viņš pieliecas un pārbauda Sariusa kabatas.

"Paskat! Ne dāvanu, ne galvasnaudas vēstules, ne zelta. Šo varam atlaist."

"Tāpat vien?" kuprainais ir sašutis. "Tad tač' nav ne jēgas, ne prieka!"

Vīrs platmalē atmet ar roku un padzen kupraino, kurš mēģina pārbaudīt Sariusa kabatu saturu. "Es vēlētos, lai beigās uzvar tāds kā viņš. Diemžēl, Sarius, mazie parasti zaudē. Tādi kā tu. Bet es pie tādiem neķeros. Tā vietā es tev došu padomu. Vai zini, kas tev būtu pats labākais?"

Nē, Sariuss labprāt atbildētu, ja varētu. Taču pretinieks tik un tā negaida no viņa atbildi. Tas atsien Sariusa rokas.

"Pamet Erebos! Ej projām un neatgriezies! Izliecies, ka tevis te nekad nav bijis. Aizmirsti šo pasauli. Vai darīsi tā?"

Protams, ne, nodomā Sariuss un mēģina saskatīt vīrieša seju zem platmales, tomēr tā acis nav ieraugāmas.

"Ja gribi aiziet no Erebos, bēdz tagad. Skrien atpakaļ uz torni. Tagad!"

Vai tā ir bēgšanas iespēja vai lamatas? Vai Erebos aizvēr­sies, ja viņš izmantos iespēju aizlaisties no saviem nolaupītā­jiem? Sariuss neizlēmīgi paliek stāvam. Laupītājs to uztver par atbildi.

"Tā jau man šķita," viņš nopūšas. "Tad nu uzklausi mani: šeit tev nav draugu. Kaut arī varbūt domāsi pretējo. Tev neviens nepalīdzēs, jo visi grib iekļūt Iekšējā aplī, bet to spēs tikai daži."

Sariuss nesaprot ne vārda. Kādā vēl Iekšējā aplī?

"Beigās paliks tikai daži. Izredzētie cīņai ar Ortolanu. Nogalināt ļaundari un atrast dārgumu. Ne katrs tam ir piemērots."

Grūti saprast, vai laupītājs joko vai runā nopietni, un Sariuss nevar pārjautāt.

"Nevienam nestāsti to, ko es tev tagad teikšu. Lielu izredžu tev nav. Meklē vēlmju kristālus, tie tavu dzīvi padarīs vieglāku. Dzīvi, vai saproti?"

"Nestāsti viņam par vēlmju kristāliem," kuprainais viņu pār­trauc pusvārdā.

"Kāpēc ne? Viņam tos vajadzēs. Vai zini, Sarius? Vēlmju kristāli ir Erebos lielākais noslēpums. Tie kalpo īpašniekam. Neiespējamo tie padara iespējamu. Tie piepilda sapņus."

"Ja Vēstnesis uzzinās, ko tam puikiņam čuksti ausī, kļūsi par galvas tiesu īsāks," noņurd kuprainais.

"Tas notiks tik un tā, ja viņš mani dabūs rokā."

Vīrs platmalē viņš ir barvedis, viņam ir jābūt barvedim, domā Sariuss uzgriež viņam muguru un lēni nozūd brikšņos. Pārējie seko; vienacis, pirms aiziet, vēl pagūst aši iespļaut Sariusam sejā.

Tomēr nekas ļauns ar viņu nav noticis, bet neviens ari nav pateicis, kas viņam tagad jādara.

Tāpēc Sariuss uzrāpjas atpakaļ nogāzē un mēģina saprast, kur atrodas. Tornim jābūt pa kreisi. Turp viņš negrib doties. Sariuss rau­gās apkārt, meklēdams kādu alternatīvu, un pēkšņi no tās puses, kur mežs ir vistumšākais, izdzird klusu šķindoņu.

Sariuss seko skaņai, kas ar katru soli kļūst skaļāka: dzelzs sitas pret dzelzi, koku, akmeni. Šad tad atskan dobja rūkšana un tādi kā sāpju brēcieni. Kauja. Viņš turpina iet trokšņa virzienā un jūt iekšēju karstumu, kas vienlīdz labi var būt ziņkāre vai bailes, vai arī abas kopā, līdz atduras pret šķērsli. Sariuss palēnina gaitu un apmulsis blenž uz melnu mūri, kas šķērso visu teritoriju un ir augstāks par koku galotnēm. Melnums spīd kā piķis.

Par rāpšanos pāri nav pat ko domāt, ir jāatrod kāda eja. Vai ari milzu šķēršļa beigas. Viņš pagriežas pa kreisi: no turienes atskan cīņas trokšņi. Skrien, līdz iztērēta visa izturības rezerve. Vārtu nav. Iesvilies dusmās, viņš triec zobenu pret mūri. Atšķeļas melnas šķem­bas, un zem tām kļūst redzami divi burti: kl.

Pārliecināts, ka zem melnspīdīgās virskārtas ir paslēpta kāda ziņa, Sariuss turpina apstrādāt mūri ar zobenu, cerēdams nesalauzt ieroci. Tas izdodas. Zobens iztur, un pēc dažām minūtēm Sariuss ir atsedzis veselu teikumu. Daudznozīmīgu teikumu: Ej tīklā!

Viņš dzird sevi smejamies. Es esmu labs loms, viņš nodomā un atver internetu. Tajā pašā mirklī daļa mūra sagrūst, atklājot skatienam cīņu. Divi barbari, divas kaķsievietes, vilkatis, vairāki rūķi, trīs vampīri un divi tumsas elfi cīnās ar četriem neaptverami neglītiem troļļiem. Vienam kaklā ietriektas trīs bultas. To droši vien ir izdarījusi kaķsieviete: viņai vienīgajai ir loks. Cits trollis atvēzējas un met ar klintsbluķi vilkatim, kurš glābjas ar slaidu lēcienu sāņus. Divi rūķi apstrādā trešā troļļa kājas ar cirvjiem. Viņiem palīdz lielākais no barbariem, ar milnu zvetēdams trollim pa muguru.

Visam pāri līgani šūpojas zilgans ovāls. Tas vizuļo kā milzīgs, noslīpēts safīrs un slinki griežas ap savu asi. Vai tas ir vēlmju kristāls? Pārāk liels, lai to vienkārši pievāktu. Cīņā iekarsušie pēc tā nemaz necenšas, viņi ir pārāk aizņemti ar sevi.

Sariuss taustās gar jostu pēc sava zobena. Tas pēkšņi šķiet tik mazs un nekaitīgs. Tagad droši vien vajadzētu mesties kautiņā, bet viņš vēl neuzdrīkstas.

Vienam rūķim no ķiveres apakšas tek asinis, tās pil bārdā un turpat sarec. Tomēr rūķis turpina cīnīties kā traks.

Sariuss dziļi ievelk elpu. Iespējamie ievainojumi taču nesāpēs, lai cik īsti arī izskatītos. Viņš sper soli uz priekšu un nekavējoties atkal atpakaļ, lai izdomātu kādu taktiku. Ceturtais trollis ir brīvs, viņš ir iedzinis stūri vampīrsievieti. Tā ar garu, šauru asmeni cenšas atvai­rīt trolli un viņa rītazvaigzni. Sariusu trollis vēl nav pamanījis.

Tātad uzbrukums trollim. Ar ašu kustību Sariuss noņem no muguras vairogu, paceļ zobenu un metas cīņā. Kādu brīdi viņš vēl jūtas neērti, ka ir bijis spiests saņemt drosmi šim solim.

Zobens atsitas pret troļļa ādu tāpat kā tikko pret mūri, tikai šoreiz sitiens neatstāj ne mazāko zīmi. Trollis ņirgdams iemaurojas; ar vienu roku sagrābj vampīreni un aizmet pa gaisu. Viņa lido, airēdamās ar rokām un pa ceļam pazaudēdama zobenu, līdz ar atbaidošu troksni atsitas pret zemi. Sarkanā josta tai ap vidu iekrāsojas tumši zaļa, atstājot sarkanu, vien pavisam sīku laukumiņu. Dzīvības indikators, saprot Sariuss. Tikai tagad viņš pamana, ka visu cīnītāju apģērbā ir kaut kas sarkans: visbiežāk plecu siksna vai josta kā viņam.

Vampīrsieviete laikam apzinās dzīvības briesmas, kādās ir nonā­kusi. Viņa mēģina noslēpties krūmos, kreisā kāja ir izgriezta uz āru. Viņa to velk sev pakaļ kā kādu svešķermeni.

Trollis ir zaudējis interesi par vampīreni un pagriežas. Tas nomēra Sariusu ar trulu skatienu, un no purna viņam pil biezas siekalas. Negribot Sariuss atkāpjas. Šo spēli vari spēlēt tikai vienu reizi viņš nav aizmirsis. Nekādā gadījumā tas nedrīkst beigties tik ātri.

Trollis sāk gramstīties pēc Sariusa, bet viņš zibenīgi noslēpjas tam aiz muguras. Jātrāpa pa kādu jūtīgu vietu, turklāt ātri. Sariuss atvēzējas pret dzīslām uz troļļa kājām (kas tikpat labi varētu būt dinozaura kājas). Sit.

Trollis iebaurojas vēlreiz, taču šoreiz tas izklausās pēc sāpju klie­dziena. No brūces gāžas tumši sarkanas asinis, biezas kā sīrups. Apstulbis Sariuss blenž uz plato asins tērci un pārāk vēlu pamana, ka pār viņu riņķo pretinieka rītazvaigzne viņš redz to brāžamies lejup un instinktīvi paraujas sāņus.

Dzelkšņotā lode trāpa pa plecu, atskan apdullinoša skaņa un duras smadzenēs kā nokaitēta adata.

Sariuss krīt. Augstu virs viņa vīd troļļa seja. Tas skatās uz Sariusu ar akmenspelēkām acīm. Paceļ ieroci. Tad Sariusam šķiet, ka cauri sāpīgajai džinkstoņai viņš sadzird kaut ko nodārdam. Trollis sašūpo­jas, atklājot skatienam lielāko no diviem barbariem, kas uzradušies no nekurienes un mēģina ar milnām sadragāt troļļa mugurkaulu.

Sitieni ir trāpīgi, Sariusa briesmīgais pretinieks saslejas. Nāka­mais belziens, un trollis noslīgst ceļos. Nerēc, tikai vaid. Vēl viens trieciens pa muguru, un tas nogāžas zemē nekustīgs.

Sariuss grib piecelties sēdus, bet šausminošā skaņa pieņemas spēkā ar katru mēģinājumu. Labāk veicas, ja kustas lēni. Sarkana vairs ir tikai ceturtā daļa jostas. Vai sārtums vairosies, ja viņš nekus­tēsies? Sariuss apguļas zālē. Tas, ko viņš visapkārt redz, ļauj uz bridi palikt mierā. Cīņa ir gandrīz galā. Divi troļļi pieveikti guļ zemē, tre­šais bēg. Ceturtais vēl ir kājās, bet viņu smagi apstrādā abi barbari, un asinspirtij pieslēdzas arī pārējie vēl kustēties spējīgie. Pret šo pārspēku trollis cīnīties nespēj, viņš sagrīļojas, vēlreiz atvēzējas un krīt. Trollim dziļi starp lāpstiņām ir ietriekts rūķa cirvis.

"Uzvara," izdveš kāda bezmiesīga balss.

Nākamajā mirklī meža malā, zirgu valdīdams, parādās Vēstnesis ar dzeltenajām acīm.

"Jūs iekarojāt Ovālu," viņš saka un ar kaulainu pirkstu pieskaras zaigojošajam diskam. "Esat pelnījuši balvas. BloodVVork!"

BloodWork? Sariuss nesaprot, līdz priekšā iznāk lielais barbars un paklanās Vēstnesim.

"Tu cīņā biji neaizstājams. Apbalvoju tevi ar divdesmit septītā stipruma ķiveri, kas sargā no indes, zibens un drudža pieburšanas."

Vēstnesis sniedz viņam zelta ķiveri ar auna ragiem. Barbars stei­dzīgi nomaina savu vienkāršo tērauda cepuri pret spožo galvassegu, kas tam liek izskatīties vēl lielākam.

"Keskorian," Vēstnesis turpina, un viņam pretī panākas mazliet mazāka auguma barbars.

"Tu darīji, ko spēji, lai arī pārāk vilcinājies. Tomēr balvu esi nopelnījis. Ņem BloodWork veco ķiveri, tā ir labāka par tavējo."

Keskorians dara, kā likts.

"Sarius!" Vēstnesis sauc.

Jau tik drīz? Sariuss ir pārsteigts. Viņš taču cīņā iesaistījās ar nokavēšanos, turklāt nevar lepoties ar izciliem panākumiem. Ar milzīgu piepūli viņš pieslejas kājās. Katra kustība padara skaļāku mokošo skaņu. Plecs atsāk asiņot, un Sariuss redz, ka josta atkal kļūst par sīku iedaļu melnāka.

"Tā bija tava pirmā kauja, un tu neieņēmi vērotāja lomu, bet parādīji drosmi. Es cienu drosmi, tāpēc tu saņemsi to, kas tev vis­vairāk nepieciešams: dziedināšanu. Ņem šo dzērienu, tas dziedinās un vairos izturību. Uz veselību, draugs!"

Sariuss redz savā priekšā gaisā lidināmies saulespuķu dzelte­numā zaigojošu pudeli, satver to, atver un dzer.

Asins traipi uz pleca izgaist kā nebijuši, josta staro koši sarkana, un kāda svētlaime apklust augstfrekvences džinkstoņa, kas sākās pēc ievainojuma gūšanas. Tās vietā ieskanas tornī dzirdētā mūzika. Šī melodija ir kā visa apsolījums. Visa, pēc kā viņš jebkad ir alcis.

"Sapujapu, kurš pirmo reizi ir izturējis līdz beigām, man ir jauns cirvis."

Rūķis panākas uz priekšu, paņem cirvi un ātri atkāpjas savā vietā. Iestājas pauze. Vēstnesis nopēta visus pēc kārtas, it kā viņam būtu kas jāapsver.

"Golor!" viņš izsauc vienu no vampīriem un piešķir divdesmit piecas minūtes, kuru laikā tas var kļūt neredzams, bet otram vam­pīram LaCor 50 zelta monētas.

Vilkatis Nurax saņem uzslavu un krūšu bruņas, kaķsieviete Samīra dubultrūdītu zobenu. Vēstnesis visiem dala lielākas un mazākas dāvanas: vairogu ar maģiskiem rūnu rakstiem otram rūķim, saindētu dunci tumsas elfam Vulcanos. Tukšā paliek tikai otrs tumsas elfs un vampīrene, kas guļ zālē blakus Sariusam.

"Lelant, tu turējies aizmugurē, biji gļēvs, zobenu pavicināji tikai trīs reizes un pat tad bez lielas jēgas. Tu nesaņem balvu, un es apsveru, vai nesamazināt tavu līmeni."

Melnmatainais tumsas elfs Lelants stāv izcirtuma malā pa pusei koku aizsegā, kuros slēpās arī kaujas laikā.

Sariuss jūt dīvainu apmierinājumu. Viņš zina, ka nebija īpaši labs, tomēr kāds ir bijis sliktāks.

"Brīdinu tevi, Lelant. Bailes neatmaksājas. Nākamajā kaujā vēlos redzēt tavu gribu, spēku un sirdi."

Pašās beigās Vēstnesis pievēršas vampīrsievietei. "Jaquina! Tu jau esi gandrīz mirusi. Ja atstāšu tevi šeit, pēc dažiem acumirkļiem būsi beigta. Ja vēlies mirt, mirsti. Ja ne, seko man."

Vampīrene ar mokām pieslienas ceļos. No brūcēm plūst melnas asinis. Viņa pierāpo pie Vēstneša, kurš, tiklīdz var aizsniegt, uzceļ viņu zirgā.

"Atļauju jums iedegt ugunskuru," viņš saka, pagriež zirgu un aizauļo tumsā.

Sapujapu ir ātrs. Trīs koka zari, sārta liesma, kas izšaujas viņam no pirksta, un jau drīz izcirtuma vidū liesmo ugunskurs. Visi sapul­cējas ap to.

"Kā jums šķiet, ko viņš grib no Jaquina?" jautā Nurax.

"Parastās lietas," saka Keskorians. "Kuru tas rausta? Kad atgrie­zīsies, viņai būs ceturtais līmenis."

"Ja atgriezīsies," atbild Sapujapu.

Cits pēc cita visi apsēžas. Sariuss ir neizlēmīgs. Viņš jūtas svešs un neiederigs, kaut arī ir pilnīgi iespējams, ka pazīst dažus no klāt­esošajiem, kas zina varbūt pat visus…

"Mums ir viens jaunais. Sariuss," konstatē Samīra.

"Jā, kārtējais tumsas elfs," ņirdz BloodVVork, kurš līdz šim sēdēja kluss. "Tie ir savairojušies kā mušas."

"Tomēr izskatās labāk nekā barbari," ierunājas Lelants.

"Tu labāk turi muti, nīkuli."

Lelants patiešām apklust, un BloodWork pievēršas Sariusam.

"Kāpēc tumsas elfs? Vai viņi tev neteica, ka to mums jau ir vai­rāk, nekā vajag."

"Vai nav vienalga?"

"Tu noteikti arī esi izlūks," turpina sūkstīties barbars, "kā jau visi no tavas sugas."

"Es esmu bruņinieks. Vai tev būtu iebildumi, ja es tevi sauktu par Bloody?"

Vampīrs LaCor pamatīgi uzjautrinās. "Bruņinieks! Tu izlai­dīsi garu ātrāk, nekā pašam šķiet. It īpaši, ja dosi iesaukas BloodWork."

Kas vainas bruņiniekiem? Sariuss labprāt pajautātu, bet negrib atkal izgāzties. Iespējams, gnoms to būtu pateicis, ja viņš nebūtu noraidījis piedāvāto padomu.

"Kurp Vēstnesis aizveda Jaquina?" viņš labāk painteresējas.

"Vēlāk pats visu redzēsi." Sapujapu viņam iedod kurvīti.

"Kāpēc tu vienkārši man to nepasaki?"

"Es nedrīkstu. Tu esi pirmais līmenis."

Pirmais līmenis, nu, protams. Sariuss ir nupat uzsācis, un pārējie noteikti ļoti labprāt redzētu viņu nožaujamies uz purna dubļos. Vai arī izlaižam garu, kā ar baudu pirmīt teica LaCor. Viņš uzmanīgāk aplūko Sapujapu un Samīru, tomēr nekur nemana norādes par viņu līmeņiem. Kā pārējie zina, ka viņš ir iesācējs?

Tostarp jau ir sākta cita tēma.

"Vai kāds zina, kur šodien ir Drizzel?"

"Nav ne jausmas. Varbūt piebiedrojies citai grupai?"

"Vai arī šodien darbojas solo."

"Manuprāt, viņam kaut kas jādara ārpusē."

Interese par Sariusu ir zudusi. Viņš par to priecājas, domā, kurš varētu būt Drizzel un ko nozīmē "kaut kas jādara ārpusē". Kaut arī viņš nesaprot visu, par ko pārējie runā, sasprindzinājums mazinās, un Sariuss pamazām atslābst, medainās mūzikas apmāts. Tā viņu dara smagu un apmierinātu, it kā jau būtu izcīnīta nākamā kauja un gūta nākamā uzvara.

Samīra visu laiku uzturas viņa tuvumā. Sariusam šķiet, ka viņa grib tam ko teikt, bet nezina, kā uzsākt sarunu.

"Blood vecā cepure ir mēsls," kurn Keskorians. "Normāls zobens man noderētu daudz labāk."

"Nu tad vajadzēja vairāk pacensties," domā Nurax.

"Jā, ir jau labi, priecājies vien tālāk par savām bruņām. Taču es tev saku arī tās ir mēsls. Cik aizsardzības punktu tām ir? Četrpa­dsmit? Tikpat labi vari izlocīt sev bruņas no papīra."

"Nemaz ar' ne!" Nurax strīdas. "Četrpadsmit visādā ziņā izturēs orku bultas; to dēļ vakar gandrīz zaudēju visu savu dzīvības ener­ģiju!"

Sariuss neiesaistās diskusijās. Viņš nupat ir aptvēris, ka viņa kamzolis var radīt problēmas. Tikai pieci aizsardzības punkti. Cerams, ka tuvumā nav orku.

"Paskaties uz Blood bruņām! Kāda stiprība ir tām?"

BloodWork nesteidzas ar atbildi.

"Piecdesmit divi punkti."

"Es izvēlos nezināt, kas viņam tādēļ bija jāizdara," Sapujapu nosaka.

"Tā arī nav tava sūda darīšana," paziņo milzīgais barbars.

"Uzmanieties! Par lamāšanos Vēstnesis vienam rūķim jau izteica brīdinājumu. Es pats dzirdēju."

Kamēr Nurax runā, ugunskuram tuvojas vēl viens tēls. Tumsas elfa ar lielu loku pār plecu. Melnās, stingri sapītās bizes dēļ Sariuss iedomājas par Emīliju. Viņš noskaidro elfas vārdu: Arwen's Child.

"Čau, AC\" viņu sveicina Nurax. "Wow, tu tagad esi trijnieks! Apsveicu!"

"Paldies. Tāds sīkums vien. Vai tad šodien cīņas nenotiek?"

"Mēs tikko pabeidzām," Keskorians viņu informē. "Četri troļļi nebija vis nekāds joks. Vai tu šeit visus pazīsti? BloodWork jau nu noteikti, vai ne?"

"Jā, mēs kopā meklējām Vorteksu. Sveiks, Bloodl"

Barbars neatbild, bet nekustīgi stāv un blenž ugunī.

"Bet LaCor es nepazīstu, tāpat arī Sapujapu, Samīru un Sariusu. Vai modē nākuši vārdi, kas sākas ar "Sa"?"

"Labāk tā nekā špikot no Gredzenu pavēlnieka," atsaka Sariuss un izpelnās Samīras atzinību.

Arwen's Child panākas uz Sariusa pusi. "Tu esi vieninieks," viņa konstatē. "Jā."

"Vai šeit ir vēl kāds vieninieks?"

"Es šodien redzēju četrus," saka Lelants. Sariuss ir jau gandrīz paguvis aizmirst kluso tumsas elfu. Iespējams, tāpēc, ka Lelants ļoti burtiski ir uztvēris vārdu "tumsa": viņa apģērbs ir viscaur melns, tāpat arī mati, bet seja kafijas ar pienu krāsā. Nevilšus Sariuss sev jautā, vai aiz šī čara neslēpjas Kolins.

"Vieninieki vairojas. Pieskaitot Sariusu, šodien bija divi tumsas elfi, viena vilkate un viens cilvēks."

"Cilvēki ir baigi reti," bilst Sapujapu.

"Un pilnīgi lieki," viņu papildina BloodWork.

Sariuss labprāt izmantotu radušos pauzi un uzdotu dažus jautā­jumus. Vai virs viņiem rotējošais ovālais akmens ir vēlmju kristāls? Kā ar tik nabadzīgu "uzkabi" kā viņam izturēt nākamo cīņu? Vai arī: kā ātrāk nokļūt nākamajā līmenī? Vieninieks, kā šķiet, ir līdzvērtīgs nullei.

"Vai varat dot man kādu labu padomu?" viņš pajautā, ne pie viena konkrēti nevērsdamies.

"Jā, mēģini palikt dzīvs," saka Nurax. "Kamēr pats vēl esi tik vājš, vislabākais ir cīņas laikā turēties līdzās kādam spēcīgam čaram."

"Bet no manis pa gabalu," noņurd BloodVVork. "Sūda elfi!"

"Kāpēc tu vispār dod padomus jauniņajam?" īgņojas Keskorians. "Mēs esam sāncenši, vai esi piemirsis? Vai balvu beigās gribi pats saņemt vai ļausi viņam? Manis pēc, visi jaunie var apsprāgt, mūsu tik un tā jau ir pārāk daudz."

"Tieši tā," piebalso BloodWork.

"Pārāk daudzi kam?" Sariuss mēģina ievākt informāciju.

Pēc tik rupjas apsaukšanas Nurax klusē, bet Sapujapu ignorē bar­baru iebildumus.

"Nu, pēdējai cīņai. Lielajam kautiņam pret Ortolanu. Tajā var piedalīties tikai kādi pieci vai seši ļautiņi un iegūt… kaut ko līdzīgu džekpotam. BloodWork uz to ir tik kārs, tu pat iedomāties nevari."

Pieminētais barbars atvēzējas un ar vienu sitienu nogāž Sapu­japu zemē. Daļa rūķa jostas kļūst melna.

"Tagad aizverieties, idioti! Ko jūs vispār jēdzat?"

To pateicis, BloodWork atiet no ugunskura un nostājas meža malā. Keskorians viņam seko kā suns saimniekam.

"Vai viņš tā drīkst? Vai tas ir atļauts?" uztraucies vaicā Nurax, kamēr Sapujapu atjēdzas no sitiena.

"Tā šķiet. Citādi jau sen būtu ieradies kāds no Vēstneša gnomiem un viņu brīdinātu. Citkārt taču viņi ir klāt pie katra sīkākā pārkā­puma," skaidro Arwen's Child.

Tieši tajā mirklī kaut kas izlec no krūmiem. Gnoms ar oranžas nokrāsas ādu, bet citādi ļoti līdzīgs tornī satiktajam.

Aha, nodomā Sariuss, muskuļu kalnu gaida nepatikšanas.

Taču gnoms nebilst ne vārda par BloodVVork rupjībām.

"Ziņa no jūsu kunga: kapu izlaupītāji siro svētvietās. Nogaliniet tos, un viņu laupījums būs jūsu balva. Sāciet! Šķirieties, dalieties, traucieties!"

Ar vienu rokas vēzienu viņš noslāpē liesmas ugunskurā un nozūd krūmos.

Ko tagad darīsim? Sariuss grib vaicāt, taču līdz ar ugunskuru ir izdzisusi iespēja sarunāties. Vai pārējie zina, kur atrodas svētvietas? Acīmredzot ne, jo aizskrien dažādos virzienos. BloodWork dodas pa kreisi biezoknī, Keskorians viņam cieši pa pēdām, LaCor un Arwen's Child jož uz labo pusi, Nurax, Golors un Lelants arī jau aizlasījušies pakaļ barbariem.

Lai nepaliktu viens, Sariuss seko Sapujapu. Rūķi nevar saukt par žiglu, bet Sariuss savu atribūtu arsenālā ir iekļāvis arī ātrumu. Ceļš taisni uz priekšu ved mežā, kur tos sagaida tumsa un draudīgas skaņas. Sariuss turas Sapujapu tuvumā, taču izturība zūd ar katru soli. Vai tas saistīts ar to, ka viņš ir tikai pirmajā līmenī? Sapujapu nesteidzīgi, tomēr neatlaidīgi rikšo uz priekšu. Rūķis negaidīs, ja Sariusam vajadzēs atpūsties. Kāpēc gan lai viņš gaidītu?

Izturības rādītāja stabiņš saraujas arvien īsāks un īsāks. Sariuss elso, kāri ar muti tverdams gaisu. Viņš sāk klupt. Ak, ja vien mazliet varētu atelsties… Taču Sapujapu virzās uz priekšu kā lokomotīve, un Sariuss negrib palikt viens, tāpēc turpina diebt, arvien paturēdams acīs zilo stabiņu. Taču tad nākas uzskriet kādā paugurā, ne pārāk stāvā, un tas ir par daudz. Viņš vienkārši nokrīt zemē. īsi, izmisīgi elpas vilcieni cilā krūtis augšup lejup. Sapujapu tikmēr nozūd starp kokiem.

No tālienes jau ir dzirdams cīņas troksnis paskat tik, BloodVVork bija devies pareizajā virzienā un nu laikam dara godu savam vār­dam. Sariuss lēni pieceļas. Viņš zvārojas, nogurums vēl nekur nav pazudis. Taču tagad viņš zina ceļu un dosies cīņas trokšņa virzienā. Ja kāds kapu aplaupītājs būs atlicis arī viņam labi. Ja nebūs, ari tas nav maināms.

Uzmanīgi un saudzēdams spēkus, Sariuss skrien tālāk. Necik ilgi, un kreisajā pusē atkal ir redzams melnais mūris. Viņš mazliet atpū­šas, padauza ar zobenu pa spīdošajiem akmeņiem, cerot tāpat kā pagājušajā reizē atklāt ziņu, kā tikt tālāk.

Melnums gan drūp, taču neatklāj neko citu kā vien tādu pašu melnumu. Sariuss iet gar mūri dziļāk mežā un mēģina vēlreiz. Tikai melni akmeņi, nekā cita nav. Vīlies viņš pārmaiņas pēc uzdod ar zobenu pa koku. No tā galotnes kāds paceļas spārnos un aizlido, smagi vēzēdamies.

Taču putns, šķiet, nav vienīgais radījums, ko viņš ir uzmodinājis. Biezajos krūmos dažus soļus tālāk kaut kas čab un zaigo.

Sariusam rokā joprojām ir zobens, viņš metas iekšā brikš­ņos un cērt uz labu laimi. Atskan kliedziens, kaut kas nodžinkst. Nākamajā mirklī no čūkslāja izlec goblinam līdzīga būtne ar per­gamenta dzeltenu un krunkainu ādu. Tās plecs pamatīgi asiņo, taču radījums joprojām cieši turas pie spīguļiem, ko tur, sagrābis ar abām rokām.

Sariuss skrien viņam pakaļ un cērt ar zobenu, bet netrāpa. Gob­linam izkrīt kaut kas, kas izskatās pēc bļodas, tomēr viņš turpina bēgt. Nākamais zobena cirtiens rada dziļu brūci kapu laupītāja kājā, tas iebrēcas un krīt, bet laupījumu neatlaiž. Sariuss nevilcinās. Viņš divas reizes cērt goblinam, līdz tas vairs…

"Nik?"

…nekustas. Tā rokas noslīd gar sāniem, zemē noripo ķivere, īss duncis…

"Nik, ko tu tur spēlē?"

"Es vēlāk paskaidrošu."

…amulets un vēl kāds kāju bruņām līdzīgs priekšmets. Sariuss steigšus visu uzlasa, bet bija taču vēl kaut kas, bija…

"Vai tas ir kaut kas jauns? Kur tu to ņēmi?"

"Tūlīt, labi? Dod man vēl tikai vienu minūti!"

Pareizi. Bļoda, ko laupītājs pazaudēja pa ceļam. Kur tā ir pali­kusi? Kaut kur aizripojusi, sūdu būšana. Kaut kur taču tai jābūt. Viņš izložņā visus krūmus.

"Vai tu jau paēdi?"

"Nolādēts, vai tiešām nevari vienu minūti likt mani mierā?"

Are, kur ir tā bļoda. Aizripojusi aiz koka. Pēkšņi viņam aiz mugu­ras atskan biedējoši skaļš troksnis. Viņš apsviežas otrādi.

Taču tā ir tikai mamma, kas aiz sevis aizcirtusi durvis.