Erebos

23

Tas notika nākamajā brīvstundā. Niks sēdēja klasē un mēģināja iegaumēt ķīmijas formulas. Durvis uz gaiteni bija vaļā, un mir­kli, kad viņš pacēla skatienu no grāmatas, garām gāja Kolins. Ļoti klusu, ļoti uzmanīgi. Tik uzmanīgi, ka Nikā nekavējoties pamodās interese. Viņš bez skaņas atstūma krēslu un piecēlās. Niks redzēja, ka Kolins turpina lavīties pa gaiteni uz priekšu. Tagad viņš nogrie­zās pa kreisi. Niks sekoja. Vai kaut kur bija paredzēta kāda slepena sapulce?

Kolins kāpa lejā pa kāpnēm. Izskatījās, ka viņš dodas uz garde­robēm. Šajā stundā tā nebūtu slikta satikšanās vieta. Niks turējās pa gabalu no viņa, vienu brīdi gandrīz pazaudēja no acīm, bet atkal atrada kā jau domāja pie kāpnēm uz skolēnu garderobēm. Viņš redzēja Kolinu meklējoši virzāmies gar jaku un mēteļu rindām un beidzot apstājamies. No savas vietas Niks nevarēja labi saskatīt, ko Kolins darīja, bet iet tuvāk neuzdrīkstējās, ja negribēja, lai viņu pamana. Viņš samiedza acis un redzēja sakustamies zaļu audumu. Tikai mirklis, un Kolins jau nāca atpakaļ. Cik vien ātri spēdams, Niks nozuda tuvākajā tualetē un saskaitīja līdz piecdesmit. Tagad gan Kolinam bija jābūt projām.

Niks bez pūlēm atrada zaļo apģērba gabalu. Tas bija kādas mei­tenes trencis. Ko Kolins ar to darīja?

Niks palūkojās uz visām pusēm un iebāza roku trenca kabatā. Viņš sataustīja uz pusēm pārlocītu papīra lapu. Mīlestības vēstule? Tādā gadījumā Nikam par to nebija nekādas daļas. Taču, iespējams, tā bija kāda ziņa. Eh, vienalga, viņš bija pārlieku ziņkārīgs, lai tagad nepalūkotos. Niks izvilka zīmīti un atlocīja.

Kapakmens:

Darlina Pembere

Mirusi nepietiekamas izpratnes dēļ.

Lai dus mierā.

Niks jutās kā strāvas sitienu saņēmis. Šādu vēstuli dabūja ari Džeimijs. Varbūt… Niks nekavējoties atgaiņāja radušos domu, taču tā atgriezās. Kā piepūsts balons, ko mēģina pabāzt zem ūdens.

Varbūt Džeimijs krustojumā iebrauca nevis dusmu un neuzmanības dēļ. Varbūt viņš bremzēja vai vismaz mēģināja to dant. Viņš bija parā­dījis Nikam zīmīti ar kapakmeni. Drauds, ko viņš neuztvēra nopietni. Džeimijs gan. Un nu…

Kādam sabojāt bremzes vai iemaisīt tējā milzu devu Digitalis atšķirība nav pārāk liela.

Kolins. Kolins dāļāja nāvi vēstošās ziņas. Vai viņš bija arī tas, kurš draudus īstenoja?

Daudz nedomādams, Niks uzskrēja pa kāpnēm, joņoja pa gai­teni, kas veda uz kafetēriju un tur jau Kolins bija lēni gāja, it kā nekas nebūtu noticis.

"Tu, dirsa!" Niks uzklupa no aizmugures, un, izsisti no līdzsvara, abi nogāzās zemē.

"Nik? Nik, kas, tu nenormāls esi, vai?"

Atbildes vietā Niks bāza Kolinam sejā zīmīti, berzēja vaigos, degunā un acīs.

"Vai tu šito pazīsti? Jā? Kādreiz jau esi redzējis?"

"Laid vaļā, idiot! Kas tas ir?"

"Cūka tāds!"

Viņi bija pārāk skaļi kafetērijas durvīs jau sāka snaikstīties ziņkārīgie. Niks atlaida Kolinu, un abi pierausās kājās.

"Darlīna Pembere, jā? Vai arī viņa drīz cietis negadījumā?"

Kolins blenza uz zīmīti un nu tikai aptvēra notiekošo. "Tūlīt pat atdod!"

"Prātā nenāk!"

"Tu to nevari tā vienkārši savākt… man vajadzēs…"

Kolins metās virsū Nikam, taču tas uzbrukumu jau bija gaidī­jis un izvairījās. Viņš ar baudu pārplēsa zīmīti vidū pušu, pēc tam saplosīja to sīkos gabaliņos un iespieda Kolinam saujā. "Še! Šito vari iebāzt Darlīnai mēteļa kabatā. Es viņai pateikšu, no kā tā ir."

Kolina sejā atspoguļojās reizē naids un neziņa. "Tā tu nedrīksti rīkoties."

"Nu tev ir bail, jā? Tavs draudziņš ar dzeltenajām acīm nebūs laimīgs."

"Apklusti!"

"Nu būs zaudēts pāris līmeņu." Ar acu kaktiņu Niks redzēja tuvo­jamies tamborētājus, kurus strīds pievilka gluži kā maitasputnus maita. Dens smaidīja pār visu ģīmi, bet Aleksis šķita nedrošs.

"Tu Džeimijam to nodarīji! Atzīsties! Viņš ir uz tavas sirdsapzi­ņas! Es pie viņa redzēju tavu vēstulīti. Vai vismaz bija tā vērts? Vai dabūji par to pārīti foršu zābaciņu?"

Kolinam ietrīsējās nāsis, un viņš spēra soli Nika virzienā. Viņa dūres bija tik cieši savilktas, ka Niks varēja skaidri redzēt asinsvadu tīklojumu uz rokām.

"Tu to vēl nožēlosi," Kolins noteica, pagriezās un aizgāja.

Tikai pārnācis pēcpusdienā mājās, Niks saprata, ka bija izdarījis milzīgu kļūdu ļāvies dusmām un oficiāli sevi izziņojis par Erebos ienaidnieku. Kaut arī nevarēja pierādīt, ka Džeimija negadījumam bija kāds sakars ar spēli.

Paņem knaibles, ko atradīsi zem parka soliņa līdzās skolas vārtiem, un pārknieb zilā velosipēda bremžu vadus. Tā ar Manchester United uzlīmi uz vidējās stangas.

Viņš to burtiski redzēja acu priekšā. Šņikt šņākt, un kārtībā. Viens līmenis klāt. Pilnīgi iespējams, ka tas nemaz nebija Kolins, sabotieris varēja pat nezināt, kam piederēja divritenis.

Tajā vakarā Niks apsēdās pie datora, pārbaudīja e-pastus un apsvēra, ko teikt Darlīnai Pemberei. Vai viņam ar to vispār jārunā?

Viņš domīgi riņķoja peles kursoru ap vietu, kur agrāk atra­dās sarkanais E. Vai viņš tagad gribētu atrasties kādā alā vai pie ugunskura? Jā. Nē. Jā. Viņš labprāt papļāpātu ar pārējiem. Par visu vairāk viņš priecātos, ja varētu sadalīt Vēstnesi kaulainajās sastāvdaļās.

Trešdien brīvstundā Emīlija sagaidīja Niku pie bibliotēkas. Viņi bija gandrīz vieni, jo lielākā daļa nīka pagalmā, baudot vienu no pēdējām skaistajām rudens dienām.

"Man ir jaunumi," Emīlija teica.

"Par Džeimiju?"

"Nē."

Netālu garām gāja tamborētāji. Viņi nesarunājās, drīzāk izska­tījās, it kā patrulētu. Pamanījis Niku, Aleksis pasmaidīja un pacēla sveicienam roku, savukārt Dens briesmīgi saverkšķīja savu cūciņģīmi.

Niks iestūma Emīliju bibliotēkā, un abi nolīda vistālākajā kaktā. Emīlijā burtiski kūsāja enerģija.

"Nu, stāsti taču!"

Viņa pasmaidīja, atvēra somu un izņēma diska vāciņu, uz kura kāds apaļīgā rokrakstā bija uzrakstījis EREBOS.

To ieraugot, Nikam cauri, cita citu nomainot, izskrēja vispretru­nīgākās emocijas. Noliegums. Raizes. Kāre. "Tu spēlēsi?"

"Jā, manuprāt, ir īstais laiks sākt."

Niks aplūkoja DVD, pēc kā vēl nesen tik kvēli bija alcis. Tagad Emīlija varēs izzināt Erebos, ceļos pa tā dīvainajiem drausmi skais­tajiem apvidiem, ļausies pārgalvīgiem piedzīvojumiem. Nika sirdi sažņaudza ilgas pēc tā visa. Viņš negribīgi pakratīja galvu.

"Džeimijam bija taisnība? Tu vairs nespēlē, jā?"

Viņš pamāja ar galvu un aizsmakušā balsī atzinās: "Izlidoju."

"Eh, žēl! Tad mēs nevarēsim spēlēt kopā."

"Nē." Niks iekoda sev lūpā. Tas bija labi. Viņš zināja, ka tas bija labi. Visi tie uztraukumi, sasprindzinājums, nervu kairinājums… Viņam to vairs nevajadzēja.

"Kā tad tā… Kāpēc tu pārdomāji? Sākumā taču par spēli ne dzir dēt negribēji."

"Tā ir, bet es gribu saprast, kas jūs visus tā fascinē." Viņa domigi lūkojās sāņus. "Džeimijs bija pārliecināts, ka ši spēle nav tikai spēle. Viņam bija pašam sava teorija par to." Emīlija grozīja rokās vāciņu. "Džeimijam šķita, ka aiz šīs spēles slēpjas kas vairāk. Mērķis, vai saproti? Viss, kas notiek realitātē, taču notiek kāda labā. Vai tu ta nedomā? To noskaidrot varu, tikai pati izmēģinot spēli. Tāpēc ari šur un tur ieminējos, ka esmu ieinteresēta dabūt kopiju."

Niks atcerējās, ka arī pats bija par to ziņojis Vēstnesim, un gan jau vēl kāds spēlētājs to būs darījis.

"Nu, vienīgais man zināmais spēles mērķis ir ļaundara Ortolana iznīcināšana," teica Niks. "Viss, kas notiek reālajā pasaulē, ir saistīts tikai ar spēles pasargāšanu no tiem, kam tā nepatīk."

"Tā kā Džeimijam? Tādā gadījumā mums jāmēģina to apturēt."

Apturēt. Niks domāja par negadījumu, asinspeļķi un zināja, ka Emīlijai ir taisnība. Kaut arī pēc tam Nikam uz visiem laikiem būtu laupīta iespēja vēl kādreiz atgriezties Baltajā pilsētā vai piedalīties Arēnas cīņās. Viņš nopūtās. "Es nezinu, kā to izdarīt, bet mēs varam pamēģināt."

Bibliotēkas durvis atvērās un tika klusi aizvērtas. Niks ar zīmēm rādīja Emīlijai, lai izturas klusi, bet nācējs izrādījās tikai Boltona kungs, reliģijas skolotājs.

"Taču mums ellišķīgi jāuzmanās," Niks čukstēja, "ja viņi pama­nīs, var gadīties, ka… nu var kļūt baigi bīstami. Spēle ir nenormāli viltīga. Es vēl neesmu pārliecināts, vai tā tiešām gribēja novākt Džeimiju, bet zinu, ko tā gribēja nodarīt Vatsona kungam." Emīlija vaicājoši savilka uzacis.

"Citreiz izstāstīšu," Niks teica. "Pārspēt spēli viltībā būs grūtāk, nekā tu vari iedomāties. Turklāt, tiklīdz tu kļūsti aizdomīgs vai tev kaut kas neizdodas, tā nepagūsti aizskaitīt ne līdz pieci un esi laukā." To sakot, viņa domās spārnus iepleta akmens dēmons. Niks to padzina.

Emīlija šķelmīgi pasmaidīja tādu viņš meiteni redzēja pirmo reizi.

"Es uzmanīšos. Un es domāju…" Šoreiz viņa palūkojās apkārt un pieklusināja balsi līdz čukstam. "Vai tu man palīdzēsi? Es neko nesaprotu no datorspēlēm, esmu spēlējusi tikai Solitar."

Nikam tūlīt pat prātā iešāvās pirmais likums: spēlējot jābūt vie­nam.

Kas notiktu, ja viņi būtu divi? Vai spēle to pamanītu? Niks dziļi ieelpoja. Jāmēģina.

"Protams, palīdzēšu, turklāt ar lielāko prieku. Ar maniem pado­miem tu ātrāk tiksi uz priekšu."

"Lieliski!" viņa staroja. "Pēc tējas piekāpsi pie manis? Labi? Man derētu uz pussešiem."

Niks bija pārmēru precīzs. Desmit minūtes pirms norunātā laika viņš jau stāvēja pie Emīlijas mājas Hltflldgārdenā un mēģināja izzī­lēt, kurš varētu būt viņas logs.

Viņš bija uzmanijies. Pēc vakardienas incidenta ar Kolinu Niks rēķinājās, ka viņam varētu sekot. Taču nē Niks palūkojās apkārt -, iela bija gandrīz tukša. Neviens nezināja, kurp viņš dodas.

Niks vēl negribēja zvanīt tas izskatītos pārsteidzīgi, tāpēc pastaigājās pa jaukajām un koptajām apkārtnes ieliņām.

Viņš iedomājās, ka neko nebija atnesis Emīlijai, bet stilīga dāva­niņa būtu kā apliecinājums, ka viņš bija oriģināls tipiņš ar "dziļu iegrimi". Tagad tam diemžēl vairs nepietika laika. Taču, ja viņam šoreiz izdotos neuzvesties pilnīgi stulbi, par to varētu padomāt nākamajā reizē.

Precīzi pussešos Niks zvanīja pie durvīm, un Emīlija atvēra. Kā izrādījās, viņas istaba atradās zem paša jumta slīpuma. Tā nelīdzinā­jās rozīgi pūkainajām lellīgajām istabām ar rotaļu dzīvniekiem gultā un filmzvaigžņu plakātiem pie sienām, drīzāk tā bija pieauguša cil­vēka istaba. Divi grāmatplaukti, zema gulta un atpūtas krēslu kom­plekts ar galdiņu, uz kura arī kaudzē krājās grāmatas. Zem slīpā jumta atradās pedantiski sakārtots rakstāmgalds ar atvērtu laptopu. Ja Emīlija jelkad pieteiktos pretvizītē, Nikam pirms tās nāktos veikt apjomīgu tīrīšanas un kārtošanas akciju.

"Mums jāuzvedas klusi, mamma pirms pusstundas apgūlās. Var gadīties, ka viņa šodien vairs nenāks laukā no savas istabas."

Niks nepārjautāja, kaut gan šķita neparasti, ka pieaugusi sie­viete jau tik agri pēcpusdienā gāja gulēt. Lai vai kā, viņu iecerei tas derēja ideāli.

"Mēs netrokšņosim. Sākumā spēle ir klusa. Vēlāk būs jāizmanto austiņas. Dažādu iemeslu dēļ. Es kādu redzēju ejam bojā, jo viņš pārāk maz klausījās."

"Austiņas," Emīlija pamāja. "Okay, varam sākt?"

Viņa izņēma no kabatas DVD un ievietoja iekārtā. "Spēle vien­kārši jāinstalē pie manām pārējām programmām? Man kaut kas īpašs jāņem vērā?"

"Nē. Vēl ne."

Atvērās instalēšanas logs. Tur jau atkal viss bija. Sabrukušais tor­nis nodegušas ainavas vidū. Sausajā zemē iedurts zobens ar sarkanu lakatu ap rokturi. Erebos debesīs rotājās sarkans uzraksts.

Niks juta kuņģī pulsējam uztraukumu. Viņš gar bikšu starām noslaucīja sasvīdušās plaukstas.

"Apstiprināt?" Emīlija vaicāja.

"Protams."

Viņa uzklikšķināja uz Install. Zilais stabiņš, kas rādīja instalēša­nas progresu, sāka kustēties smagnēji, kā vienmēr.

"Tagad paies kāds bridis," Niks noteica, neizlaizdams to no acīm. Ar ko viss sākās? Ar mežu. Jā, pareizi, un tūlīt tas atkal būs redzams. Katra stabiņa sakustēšanās viņu tuvināja Erebos. It kā viņš sēdētu vilcienā, kas veda mājup.

Emīlija vēroja Niku. "Vai tevi kas satrauc?"

"Ko? Nē! Es tikai… mani interesē, kāda tev šķitīs spēle."

"Nu pagaidām tā galvenokārt ir lēna," Emīlija atteica un atbals­tīja zodu rokās.

Viņi klusēdami kādu brīdi gaidīja. Niks pārmaiņus aplūkoja zīmuļu trauku uz rakstāmgalda, datora ekrānu un Emīlijas profilu. Istabā nekur neredzēja zīmējumus. Žēl, viņi būtu varējuši parunāt par tiem.

"Vai tava mamma vienmēr tik agri iet gulēt?" Niks pajautāja, kad klusēšana pārāk ieilga. Tiklīdz jautājums bija izskanējis, tas pēkšņi šķita nepiedienīgs, un Niks vēlējās, kaut nebūtu vaicājis.

"Viņai pašlaik ir grūti, un tad viņa vienmēr daudz guļ, maz ēd un vēl mazāk runā." Emīlija saspringti vēroja instalācijas logu. "Tā tas ir, kopš Džeks nomira. Tas uznāk un pāriet. Esmu pie tā pieradusi gandrīz tāpat kā pie gadalaiku maiņas."

"Un tēvs?"

"Apprecējās otrreiz, divi bērni, Dereks un Rozija. Jauna spēle, jauna laime." Emīlija pakustināja peli, kā cerot, ka tas paātrinās instalēšanas procesu. "Saproti mani pareizi, es uz viņu nedusmojos. Tas nebija izturams, un viņš gluži vienkārši neizturēja. Es nenormāli priecājos par abiem mazajiem. Tikai vēlētos, kaut varētu notīties tāpat kā viņš."

Nikam bija vajadzīgs laiks tikko dzirdētā sagremošanai. "Skolā tu par to nekad neesi runājusi."

"Ar tevi ne, taisnība."

Bet ar Ēriku droši vien gan. Uz mirkli uzbangoja senā greizsirdība. Taču tagad Emīlija bija kopā ar viņu. Sarunājās ar viņu.

"Kā ir ar tevi? Vai tev ir māsas vai brāļi?" Emīlija gribēja zināt.

"Jā, viens brālis. Viņš ir piecus gadus vecāks par mani un vairs nedzīvo kopā ar mums."

"Vai jūs labi saprotaties?"

"Jā, ļoti." Niks iedomājās Finu, mēģināja iztēloties, kā būtu viņu zaudēt, bet tūlīt pat pārtrauca. Viņš nesaprata, kā Emīlija to bija spējusi izturēt.

"Diemžēl Fins ir sastrīdējies ar vecākiem. Pareizāk sakot, ar tēti. Viņi nesarunājas."

"Kāpēc?"

Niks dziļi ievilka gaisu. "Nu, mans tēvs vienmēr ir vēlējies kļūt par ārstu, bet vecāki nevarēja atļauties finansēt viņa studijas. Tagad viņš strādā par slimnieku kopēju Princeses Greisas slimnīcā. Nezinu, vai viņš jelkad ar to samierināsies. Lai vai kā, bet viņam bija skaidrs, ka par ārstu jākļūst Finam."

"Taču viņš negribēja?"

"Sākumā gribēja, zaurēja kā nenormāls, un sekmes varbūt pat būtu bijušas pietiekami labas. Taču tad Fins pārdomāja. Viņš iepazi­nās ar Rebeku, un atā, medicīna!"

Emīlija pašķielēja uz Niku. "Kāpēc tad tā?"

"Rebeka tikko kā bija kļuvusi par tetovēšanas studijas īpašnieci. Finam tā lieta nenormāli iepatikās, viņš uz to bija kā sadedzis. Mācī­jās vairākos kursos. Tagad tetovē un taisa pīrsingus kā pasaules čem­pions. Mans tēvs paziņoja, ka nekad vairs ar viņu nerunās."

Emīlijas sejā pazibēja smaids, bet tūlīt pat izdzisa.

"Tagad par ārstu ir jākļūst tev?"

Viņa Nika tēvam redzēja cauri, to pat nepazīdama.

"Nūjā, viņš ļoti priecātos, un arī mani tas interesē."

Tagad gan Emīlija pagriezās ar seju pret Niku un uzlūkoja, kā gribēdama pārbaudīt, vai viņš saka patiesību.

"Tātad tu nedusmojies uz brāli, ka tagad tev ir jābūt atbildīgam par sava tēva sapņiem?"

Atbildes vietā Niks uzgrieza meitenei muguru un pacēla astē saņemtos matus, atsedzot sprandu. "Nē, es uz viņu nedusmojos. Nemaz."

Kaut arī Niks tos reti aplūkoja, viņš precīzi zināja, kā izskatījās abi lidojošie kraukļi, ko Fins viņam bija uztetovējis tur, kur pie galvas pamatnes sākas matu līnija. Niks sajuta Emīlijas pirkstus kā vieglu gaisa plūsmu pieskārāmies tetovējumam. Viņš norija sie­kalas.

"Kāpēc kraukļi?"

"Sākumā tāpēc, ka mums abiem ir tik tumši mati. Mamma mūs pat sauca par "krauklēniem". Bet Fins apgalvo, ka kraukļi nes laimi, un tā mums abiem var noderēt. Nu un tad vēl tāpēc, ka… tas ir kā zīmogs vai zīme, ka mēs esam kopā."

Nikam par lielu nožēlu, Emīlija noņēma plaukstu no viņa skausta, un mati atkal nosedza tetovējumu.

"Viņam patiešām ir ķēriens, tam tavam brālim. Izskatās ļoti skaisti."

Instalēšana pamazām tuvojās nobeigumam. Emīlija aizgāja uz virtuvi pēc pudeles GingerAle un divām glāzēm. Viņai atgriežoties, ekrāns jau bija satumsis.

"Vai tā jābūt?"

"Jā, ari es sākumā domāju, ka kaut kas nav kārtībā, bet mazliet jāuzgaida."

Melns, melns, melns. Tad parādās burti, sarkani un pulsējoši.

"Ienāc!

Vai griezies atpakaļ!

Šis ir Erebos."

"Nu tad aiziet," teica Emīlija un uzklikšķināja uz "Ienāc!".

Tumšs mežs, mēnesgaisma. Meža norā sakņupis Bezvārdis. Tas izskatījās gluži tāpat kā Nika cars, pirms kļuva par Sariusu. Raugoties, kā Emīlija iepazīstas ar Bezvārža vadīšanu, Niku pārņēma skumjas.

"Likt viņam skriet ir vienkārši," viņa teica, "bet vai viņš vēl ko prot?"

"Jā, rāpties kokos, cīnīties… visu! Vēlāk uzzināsi taustiņu kombi­nācijas īpašām spējām, bet līdz tam vēl jāpaiet kādam laikam."

Emīlija lika Bezvārdim pastaigāties pa meža klajumu un visu rūpīgi aplūkoja, pirms izvēlējās, kurp doties tālāk.

"Domāju, ka iešu uz to pusi, kur mežs nav tik biezs. Man taču nav jānopūlas vairāk, nekā nepieciešams."

Zari zem kājām brīkšķēja, koku galotnēs šalca vējš. Ja viss notiktu pēc Nika prāta, Emīlijas čars daudz ātrāk tiktu izdzīts cauri šim pir­majam posmam, tomēr Niks centās apvaldīt nepacietību. Viņa jau tā ar visu veikli tika galā, it sevišķi, ņemot vērā, ka bija iesācēja datorspēlēs. Atšķirībā no Nika Emīlija savu caru nenodzina līdz iztu­rības limita galējai robežai, bet spēku sadalīja. Tikai pēc divdesmit minūšu maldīšanās pa mežu viņa atkal vaicāja padomu Nikam: "Vai ir kāds mērķis? Vai tā ir pacietības pārbaude?"

"Mērķis ir. Kaut kur jābūt ugunskuram un kādam, ar ko vari aprunāties."

Tāpat kā Niks savulaik koku, tā tagad Emīlija, lai orientētos, izmantoja augstu klinti. Bezvārdis rāpās augšup, un izturības rādītājs pirmo reizi mazliet saruka. Taču to atsvēra skaistā ainava visapkārt koku galotņu jūra, pa labi pakalns, nosēts sīkiem gaismas punktiem, kas liecināja par apdzīvotu vietu.

"Tur!" iesaucās Niks un ar pirkstu parādīja uz blāvu zeltaini baltu laukumu starp kokiem. "Tev jāiet turp!"

Emīlijas izbrīnīti uzjautrinātais skatiens ļāva noprast, ka viņš bija reaģējis pārlieku kaismīgi.

"Tātad… jāiet uz turieni. Ja nu tas tevi interesē."

Ceļā uz ugunskuru arī Emīlijai gadījās šķērslis. Tā nebija plaisa zemē kā Nika spēlē, bet nepārkāpjama siena. Katru reizi, kad Bezvārdis tai mēģināja pieķerties un pārrāpties, no sienas nodrupa akmeņi un zeme.

"Ko nu?" Emīlija vaicāja pēc piektā neveiksmīgā mēģinājuma.

"Tev jāiemācās atrisināt šādas problēmas. Tas vēlāk ļoti node­rēs. Iedomājies, ka tā ir īstenība. Ko tu darītu?" Niks jutās kā muļ­ķīgs skolotājs, bet gribēja, lai Emīlija saprot, cik te viss bija forši un reāli.

Emīlija mācījās ļoti ātri. Viņa lika Bezvārdim sanest pie mūra vienkopus atlūzas un, neaizmirsdama sekot līdzi izturības rādītā­jam, laiku pa laikam ļāva tam atpūsties, un galu galā bez problēmām pārrāpās pāri sienai.

Otrā pusē viņi jau redzēja ugunskura atspīdumu. Niks pazina pelēko ēnu, kas iezīmējās turpat līdzās, un sirds ritms palēninājās. Tālāk viņš Emīlijai nepalīdzēs, meitenei pašai bija jāatklāj viss, ko piedāvāja Erebos.

Kad Bezvārdis tuvojās, cilvēks pie ugunskura pat nepakustējās. Taču ekrāna malā parādījās sudrabaini vizoši burti.

"Esi sveicināts, Bezvārdi! Es tevi gaidīju."

Niku viņš tā nebija sveicinājis, bet bija uzslavējis par ātrumu. Un par atjautību.

Emīlija veda savu čaru tuvāk pie uguns sēdošajam un mēģināja ielūkoties zem kapuces. Taču viņš pats pacēla galvu. Niks bija gan­drīz aizmirsis šauro seju ar mazo muti; vēlāk šis cilvēks spēlē vairs neparādījās.

"Tu esi ziņkārīgs. Tas tev var palīdzēt, bet var arī iznīcināt. Apzi­nies to!"

Emīlija uzmeta Nikam nedrošu skatienu.

"Vai vēlies iet tālāk?" vaicāja vīrs. "Tikai kļuvis par Erebos sabied­roto, vari ar to sacensties. Tas tev jāzina."

Joprojām nesaprašanā Emīlija lūkojās no Nika uz ekrānu un atpakaļ.

"Viņš gaida atbildi," Niks teica un norādīja uz tastatūru.

"Patiešām?"

"Jā. Pamēģini, tad jau manīsi."

Emilija uzlika pirkstus taustiņiem, sākumā vilcinājās, bet tad uzrakstīja: "Ko tas nozīmē kļūt par Erebos sabiedroto?"

Vīrs pabakstīja ugunskuru ar spieķi, gaisā uzlidoja un izdzisa dzirksteļu spiets.

"Tas nozīmē pārkāpt robežas, pārvarēt ierobežojumus. Tikai no tevis ir atkarīgs, ko tas nozīmēs pašās beigās."

Emīlija noņēma rokas no taustiņiem un apstulbusi uzlūkoja Niku. "Viņš man tikko atbildēja. Kā tā var būt?"

"Nav ne jausmas," Niks izmeta. "Tas ir neparastais šajā spēlē." Viņš apslēpa smaidu, jo redzēja, ka Emīlijas interese ir pamodināta.

Sāka skanēt maiga melodija, tajā varēja atšķirt flautu un vijoļu skaņas, ļoti glāsmaina, ļoti pavedinoša. Tā Niku pārsteidza, jo savā Erebos laikā viņš tādu melodiju nebija dzirdējis. Ne reizi.

"Vai jūs man ieteiktu kļūt par Erebos sabiedroto?" rakstīja Emī­lija. "Vai ieteiktu doties tālāk?"

Vīrs ilgi un nenovērsdamies uzlūkoja Emīliju.

"Nē."

"Kāpēc?"

"Tāpēc, ka tumsa ir pilna slazdu un bezdibeņu. No dažiem vese­lam laukā netikt. Daži kādu aprij uz visiem laikiem."

Nikam šķita, ka Emīlija ir pilnībā aizmirsusi par viņa klātbūtni. Meitene blenza uz vārdiem, rokas nedaudz paceltas virs tastatūras, un beidzot uzrakstīja to pašu jautājumu, ko reiz jau bija uzdevis Niks.

"Kas jūs esat?"

Virs domīgi pielieca galvu, joprojām neizlaizdams Emīliju no acīm.

"Es esmu Mirušais. Nekas vairāk."

Emīlija skaļi ievilka elpu.

"Ja esat miris, tad ko darāt šeit?"

"Es gaidu un uzmanu. Nu, vai tu iesi tālāk? Vai griezīsies atpakaļ?"

Viņam bija zaļas acis, Niks konstatēja, un ļoti dzīvas. Nīks būtu varējis zvērēt, ka ir tās jau redzējis. Sejā no miesas un asinīm.

"Es došos tālāk," Emīlija rakstīja. "Jūs jau to gaidījāt."

"Visi tā dara," atbildēja mirušais vīrs. "Griezies pa kreisi un skrien gar avotu līdz aizai. Dodies tai cauri. Pēc tam… tad jau manīsi."

To viņš teica arī man, atcerējās Niks. Taču tas nebūt nebija viss.

"Un klausi Vēstnesim ar dzeltenajām acīm."

Niks brīdināja Emīliju no niknajiem krupjiem, kas bija uzbrukuši viņam, taču, pienākot pie aizas, pretinieks parādījās no augšas. Mazi, bet plēsīgi sikspārņi ielenca Bezvārdi un ar asiem zobiem kampa, ko spēja. Sarkanais dzīvības rādītājs pamazām saīsinājās.

"Izmanto koku! Spied kreiso taustiņu!" Nikam nācās savaldīties, lai neizrautu Emīlijai no rokām peli un nenogalinātu sikspārņus. "Ar escape vari viņus nokratīt. Ar space tu palecies."

Cīņa ieilga, un Bezvārdis zaudēja diezgan daudz asiņu, tomēr Emīlijai izdevās piebeigt visus sikspārņus.

"Gaļu vari paņemt līdzi," Niks skaidroja, "vēlāk pilsētā varēsi pārdot."

Paraustījusi plecus, Emīlija savāca sikspārņu atlikumus. "Kas tālāk?"

Taču viņas jautājumu pārtrauca tuvojošos pakavu klaboņa. Niks, pašam negribot, sarāvās ko Vēstnesis teiktu, ja viņu te pama­nītu? taču jau nākamajā mirklī atjēdzās. Viņš mani nevar redzēt. Viņš redz tikai Bezvārdi. Es nudien neesmu normāls.

Emīlija lika Bezvārdim turpināt ceļu cauri aizai. Priekšā bija klinšu siena, un tās vidū ala. Pirms tās pārkare ar pazīstamo Vēst­neša siluetu sava bruņotā zirga seglos.

"Wow, tas nu gan ir šaušalīgs," Emīlija čukstēja.

Vēstnesis nekustēdamies vēroja Bezvārdi pienākam tuvāk; zirgs šķita nemierīgs dīžājās un sprauslāja.

"Esi sveicināts, Bezvārdi. Jāatzīst, ka sākumam tu labi cīnījies."

"Man prieks."

"Tomēr tev jāpatrenējas cīņas mākslā, citādi tavs mūžs nebūs ilgs."

"Skaidrs."

Vēstnesis novērsa skatienu no Bezvārža un paskatījās uz Emīliju, kas, pašai nemanot, paripinājās ar krēslu tālāk no ekrāna.

"Pienācis laiks dot tev vārdu. Laiks pirmajam rituālam."

"Kas man jādara?"

Vēstnesis norādīja ar kaulaino pirkstu uz alu sev aiz muguras.

"Ej iekšā, un turpmāko pats nopratīsi. Vēlu laimi, un pieņem pareizus lēmumus! Mēs vēl tiksimies."

Vēstnesis pagrieza zirgu un aizauļoja pa šauru, gandrīz nepama­nāmu taku augstu virs Bezvārža galvas.

"Pieņemu, ka man jākāpj pa šīm trepēm uz augšu?" Emīlija vai­cāja.

"Jā, pa trepēm augšā un alā iekšā."

Bezvārdis pazuda kalna melnumā, un arī datora ekrānu pārņēma tumsa.

"Tagad atkal kādu bridi jāpagaida," Niks teica, "un par to nav jāstreso."

Emīlija bīdīja peli turpu un šurpu, bet kursors tā arī neparādījās.

"Tas ir nenormāli reāli," viņa pēc brīža teica. "Man bija sajūta, ka tas Vēstnesis patiešām skatās uz mani. It kā gribētu man parādīt, ka skaidri zina runa nav par čaru, bet par tā vadītāju."

"Tā tu bieži jutīsies."

Emīlija aplūkoja savu atspulgu ekrānā.

"Vai tas rituāls ir grūts? Tā kā ar sikspārņiem?"

"Nē, pilnīgi citāds. Tūlīt redzēsi."

Tuktuk! Tuktuk!

"Izklausās pēc sirdspukstiem. Kas tas ir?"

"Tas nozīmē, ka spēle turpinās. Uzklikšķini Enter."

Melnais ekrāns rādīja sarkanus burtus.

"Šis ir Erebos. Kas esi tu?"

Vai Emīlija melos? Nosauks citu vārdu?

"Es esmu Emīlija."

"Nosauc pilnu vārdu."

"Emīlija Kārvere."

Spokaini čuksti. "Emīlija Kārvere. Emīlija. Emīlija. Kārvere. EmīlijaKārvere."

Šitā viņi dara, gan sasveicinoties, gan izmēzdami bezdibenī, aiz­vainots nodomāja Niks. Emīlija ar acīm meklēja viņa skatienu, un viņš tai uzsmaidīja. Sak', viss kārtībā.

"Sveika, Emīlija! Sveicināta Erebos pasaulē! Pirms sāc spēlēt, iepazīstināšu tevi ar noteikumiem. Ja tie tev nepatiks, jebkurā brīdī vari pārtraukt spēli. Labi?"

"Uz to es nebiju cerējusi," nomurmināja Emīlija, rakstīdama "okay". "Jebkurā mirklī. Izklausās godīgi."

"Lieliski. Lūk, pirmais likums: tev ir dota tikai viena iespēja spēlēt Erebos. Ja to izniekosi, viss būs cauri. Tiklīdz pārkāpsi notei­kumus, viss beigsies. Okay?"

"Jā."

"Otrs likums: kad spēlē, tev ir jābūt vienai. Spēlē nekad nenosauc savu īsto vārdu. Ārpus spēles nekad nemini sava čara vārdu."

Emīlija atcēla pirkstus no taustiņiem un paskatījās uz Niku.

"Tas nozīmē, ka man tevi tagad jādzen projām?"

"Raksti vienkārši "jā"," Niks atteica. "Mazliet palīdzības tev vēl noderēs."

Vai viņa tiešām to būtu izmetusi pa durvīm? Viņš vēl negribēja iet projām. Viņš gribēja būt klāt pirmajā rituālā. Varbūt pat pirmajā cīņā.

Emīlijas lūpas rotāja tikko manāms smaids, kad viņa rakstīja "okay".

"Labi. Trešais likums: spēles saturs ir noslēpums. Ne ar vienu par to nerunā. It īpaši ar nereģistrētajiem. Ar spēlētājiem tev ir ļauts aprunāties spēles laikā pie ugunskura. Taču neizplati informāciju savā draugu un ģimenes lokā. Neizplati informāciju internetā."

"Palēnām es sāku šo to saprast," Emīlija teica.

"Ceturtais likums: glabā DVD ar Erebos drošā vietā. To tev vaja­dzēs, lai startētu spēli. Nekādā gadījumā nekopē spēli, ja vien tev to neliek darīt Vēstnesis."

"Okay."

Ekrānā uzausa gaisma. Tā gandrīz staroja no ekrāna. Bezvārdis sēdēja saulainā meža klajumiņā, aiz viņa sabrukušais tornis, kurā bija jānotiek pirmajam rituālam.

Tiklīdz Emīlija ar peles kursoru aizskāra Bezvārdi, viņš piecēlās, kā masku noņēma seju un devās uz torni.

"Tagad būs svarīgi lēmumi," Niks brīdināja. "Neesi pārsteidzīga. Es palīdzēšu."

Bezvārdis stāvēja pie pirmās vara plāksnes. "Izvēlies dzimumu!"

"Nav pārāk svarīgi, ko tu izvēlēsies, bet vīrieši ir mazliet spēcī­gāki…"

Emīlija jau bija uzklikšķinājusi "Sieviete". Bezvārža ķermenis mainījās: kļuva smalkāks, izvelvējās krūtis un gurni.

"Piedod, Nik, bet tas būs mans čars," viņa teica.

"Izvēlies tautu!"

"Labi, es neiejaukšos, bet barbari ir super," Niks atbildēja. "Viņi ir ļoti spēcīgi un var daudz ko izturēt. Ja man vēlreiz būtu dota izvēle, es izvēlētos barba…"

Taču Emīlija jau bija izvēlējusies.

Cilvēks? Vīlies viņš iesāņus lūkojās meitenē. Kāpēc viņa izvēlējās cilvēku?

"Zini, es vislabāk pazīstu pati savu veidu," viņa atbildēja uz neiz­teikto jautājumu. "Man patīk būt cilvēkam."

"Izvēlies izskatu!"

Emīlija savai cilvēku sievietei piešķīra īsus sarkanus un spurai­nus matus un ietērpa melnā: zābakos, biksēs, kreklā un jakā. Tikai josta palika sarkana, taču tāda tā bija visiem.

Ap seju viņa darbojās ilgāk, padarot to maigu, draudzīgu un mazliet smieklīgu, ar brūnām acīm un augsti izliektām uzacīm.

"Izvēlies nodarbošanos!"

"Nekas neizklausās pārāk pievilcīgi," Emīlija konstatēja. "Ja izvē­lēšos būt bards, vai man būs jādzied?"

To Niks nezināja. Viņš bija bijis bruņinieks, bet spēles laikā ne reizi nebija veicis nekādus ar bruņniecību saistītus uzdevumus.

"Manuprāt, nodarbošanās nav tik svarīga," viņš paskaidroja, un Emīlija izvēlējās būt "bards".

Šajā mirklī tornī iesoļoja gnoms. Niks bija aizmirsis par šo nepa­tīkamo apmeklējumu pirmā rituāla laikā.

"Cilvēks, nē, cik jocīgi! Un smieklīgi, vai tev nešķiet?" viņš svei­ciena vietā jautāja.

"Nē, nepavisam."

"Ho ho ho, turklāt vēl bards. Tev cīņas laikam gan nemaz nepa­tīk. Labāk jau tāpat vien trallināsi riņķī?"

Emīlija ignorēja gnomu un meklēja nākamo vara plāksni.

"Izvēlies spējas!"

"Dziedināšana nekam neder," Niks nekavējās piebilst. "Tā notiek uz paša dzīvības rēķina. Es to biju paņēmis, un tā bija kļūda."

Peles kursors riņķoja ap vārdiem: spēks, izturība, nāves lāsts, lavīšanās, uguns iedegšana, dzelzs āda, kāpšana…

"Dziedināšana man šķiet labākais no visa," Emīlija teica pēc brīža, ko gnoms aizvadīja, lēkādams te uz vienu, te otru pusi, izvaikstīdams un izšķobīdams visdullākās grimases.

"Spēlē taču kopā ar citiem, vai ne? Vienu reizi es kādu izdzie­dināšu, citā reizē viņš izdziedinās mani. Manuprāt, ļoti prak­tiski."

"Bet tā taču tas nenotiek!" Niks iesaucās. "Tev ir jādomā tikai par sevi. Lai tu tiec tālāk! Ja sevi novājināsi, nekas neizdosies!"

Gnoms pagrieza galvu. "Vai tu esi viena, cilvēksieviete? Vai tu ievēro otro likumu? Atbildi!"

"Protams, esmu viena. Kāpēc jautā?"

Emīlija pēkšņi nobālēja, un Niks sāka salt. Kāpēc gnoms tā pajau­tāja? Tas nevarēja viņus ne redzēt, ne dzirdēt. Nekādā gadījumā. To nebija varējis arī Vēstnesis.

"Es laikam pārāk kavējos," murmināja Emīlija. "Ja es būtu viena, tad izlemtu ātrāk. Domāju, ka tāpēc viņš tā prasa."

Tagad viņa sāka steigties. Izvēlējās dziedināšanu, ātrumu, uguns iekuršanu, dzelzs ādu, lēkšanu. Pēc maza brītiņa vēl pievienoja labu redzi, izturību, iešanu pa ūdens virsu, rāpšanos un lavīšanos.

"Tīri laba izvēle," paziņoja gnoms, "cilvēkam. Tikai žēl, ka tu ilgi nedzīvosi."

"Tāds liktenis," Emīlija atteica un pievērsās ieroču izvēlei. Viņa izvilka no lādes slaiku, izliektu zobenu ar smaragdiem rotātu rok­turi. Pēc tam vēl nelielu bronzas vairogu.

"Smuki, bet tās diemžēl ir tikai rotaļlietas," sūkstījās gnoms.

Pēdējā plāksne: "Izvēlies vārdu!"

"Tas būs viens īsti pretīgs cilvēku vārds," jodelēja gnoms. "Petronilla, Bathilde, Aldusa vai Berthegunde? Nu? Es gaidu! Mēs gaidām! Tu taču pati arī zināsi kādu vārdu!"

Emīlija mazliet vilcinājās. "Es izdomāju. Redzēsim, ko viņš par to teiks."

Hēmera, viņa drukāja.

Nīks bija mazliet vīlies. Hēmera jau nu gan nebija nekāds ska­nīgais vārds. Nikam tas drīzāk izklausījās pēc virtuves kombaina nosaukuma. Savukārt gnoms izskatījās iespaidots.

"Te kāds ir baigais viszinis, ko? Ka tik kaut kas nenotiek! Hēmera! Nesaķeries ar manu kungu, cilvēciņ!"

Viņš palēcās un kliboja uz torņa izeju. Niks gandrīz gaidīja, ka tas beigās atkal izbāzīs savu neaptverami garo zaļo mēli, taču šoreiz gnoms, šķiet, laikam nebija tādā noskaņojumā. Neko neteicis, viņš aizcirta aiz sevis vārtus. No torņa sienām nobira apmetums.

"Ko viņš domāja ar to "viszini"?" Niks vaicāja.

"Tiec pats skaidrībā," Emīlija ķircinājās, "tāpat kā es gribu tālāk pati tikt skaidrībā ar spēli. Tiksimies rīt, okay? No šis vietas es spē­lēšu pati."

Bet tagad tikai viss sāksies! Vilšanās kā svins iegūla kuņģī.

"Paklau, tu īsti nenovērtē. Tu daudz ātrāk tiksi uz priekšu, ja es tev palīdzēšu, un tevi tik drīz neievainos. Tici man!"

Emīlija atvienoja austiņas no iPod un pieslēdza datoram. "Tas taču bija viens no taviem padomiem šodien, vai ne? Kad man tās būs ausīs, es nedzirdēšu, ko tu saki."

"Bet…"

"Būs jau labi, Nik. Redzēji, cik aizdomīgs pirmīt kļuva gnoms? Es to varēšu, okay? Es, tāpat kā visi pārējie, ievērošu likumus un spēlēšu viena pati."

Niks padevās. "Uzmanies, ja gribēsi salasīt ogas," viņš teica. Šāds mistisks pēdējais padoms nevarēja kaitēt. "Un, ja netiksi galā vai vajadzēs palīdzību, es labprāt. Godīgi."

"Ir labi to zināt," Emīlija smaidot teica. "Paldies, Nik."

Mājās viņš Vikipēdijā pārbaudīja un uzzināja, ka Hēmera ir Ereba meita, turklāt pilnīgs tētiņa pretstats. Hēmera bija dienas, rīta un gaismas dieviete.

Mēdz teikt, ka par uzvarētāju ir jāpiedzimst. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk sliecos tam piekrist. Jau sen vairs nejūtos vīlies par to, ka nepiederu šai izredzēto kārtai, tomēr joprojām neesmu gatavs vēl vienam zaudējumam. Ja galu galā triumfēšu, triumfā es nepie­dalīšos. Viss ir labi pārdomāts. Mana klātbūtne finālā nav nepiecie­šama, tur būs citi aktieri. Tie mana mērķa sasniegšanā ieguldīs visus savus spēkus.

Drīz, tas notiks jau pavisam drīz. Tad mana daļa būs paveikta un es varēšu iet. Beigās būs uzvarētāji un zaudētāji. Kurš uzvarēs? Tas uz lietu neattiecas. Nozīme ir tikai zaudētājiem, un es lūdzu, lai zaudējums ķer īstos.