Erebos

30

No rīta Viktors Nikam atsūtīja SMS. Gnomi muld par Ortolanu un viņa tumšajiem brāļiem. Var būt, ka neesam kļūdījušies ar Blackfriars staciju.

Viņš bija informējis ari Emīliju. "Kas īpašs ir Blekfraiersas rajonā?" viņa SMS vaicāja.

Nekā tāda tur nebija. Okay Blekfraiersas tilts, teātris un cen­trālā stacija vai kaut ko no tā varēja uzskatīt par cietoksni? Tad vēl biroji, restorāni un… tā garāža, kurā Niks bija fotografējis! Tā atradās netālu no stacijas. Iespējams, tā bija sagadīšanās, bet varbūt tomēr ne!

Niks domās pārlūkoja visas viņam zināmās opcijas. Garāža un jaguārs bija vienīgie pieturas punkti. Pulkstenis bija tikai pusastoņi. Ja visu dienu paliktu kā novērotājs pie autostāvvietas…

Tev laikam visi nav mājās.

Stulbākais, ka neko labāku izdomāt viņš nespēja. Niks nosūtīja Emīlijai ziņu, ka šodien skolā nebūs, un sakrāmēja mugursomu.

Kad viņš nonāca pie stāvvietas, pulkstenis rādīja ceturksni pāri astoņiem. Apkārtne nebija piemērota slēpnim ne stūra, ne nišas, kur noslēpties. Tāpēc Niks pastaigājās šurpu turpu un, pats cenz­damies palikt nepamanīts, vēroja mašīnas. Šī autostāvvieta acīmre­dzot bija populāra vietējo biroju darbinieku vidū: automašīnas cita pēc citas šķērsoja dzelteni melni iesvītroto barjeru. Taču jaguāra nebija.

Nebrīnies, Denmor, Niks norāja pats sevi. Tā bija tava fiksā ideja. Tāpēc vien, ka tas cilvēks vienreiz te atstāja savu autiņu, viņam tas nav jādara arī citreiz.

Tomēr Vēstnesis toreiz teica, ka Nikam tik ilgi jānāk šurp, lidz sagādās prasītās fotogrāfijas, un Vēstnesis zināja, ko runāja.

Atkal pa ielu šurpu turpu. Fords, toijota, suzuki, vēlreiz toijota. Folksvāgena golfiņš. Niks manīja, ka uzmanība atslābst. Viņš saņē­mās. Neaizdomāties! Tur viens mersis. Honda, vēl viena honda.

Pēc pusstundas apņēmība bija izčākstējusi, un iecere pavadīt šeit visu dienu vairs nešķita izpildāma. Sāka arī salt, un Niks pukojās, ka nebija paņēmis līdzi siltāku jaku. Taču idejas vārdā vēl viena stunda jāiztur, viņš nolēma.

Barjeras priekšā apstājās sudrabpelēks jaguārs. Vai tas bija īstais? Niks samiedza acis, lai labāk saskatitu. LP60HNR. Tas pats numurs. Barjera atvērās, jaguārs iebrauca stāvvietā.

Viktoram taisnība, es esmu ģēnijs, ģēnijs, ģēnijs!

Tagad vajadzēja uzmanīties, lai nepalaistu garām jaguāra īpaš­nieku, kad tas nāks ārā. Kur bija izeja? Ieeju viņš bija atradis, bet kur izeja?

Niks sāka skriet. Tur priekšā laukā nāca cilvēki. Vai īstā vieta? Vai nebija vairākas izejas?

Niks apstājās, pagriezās un viņu ieraudzīja. Nekādu šaubu: tas pats vīrietis, ko viņš bija fotografējis. Vīrietis devās Ņūbridžstrītas virzienā. Labi, tagad tikai neatpalikt. Niks sekoja, ievērodams nelielu attālumu, un, baidoties, ka varētu vīrieti pazaudēt, neiedrošinājās pat mirkšķināt acis.

Viņi devās uz priekšu pa Ņūbridžstritu. Vai vīrietis bija pamanījis sekotāju? Viņš izskatījās nemierīgs; ik pēc pāris soļiem skatījās pār plecu atpakaļ vai meta steidzīgus skatienus uz abām pusēm. It kā baidītos. Niks palielināja atstatumu, kaut arī tāpēc no uztraukuma sāka sāpēt vēders. Tagad nekas nedrīkstēja novērst uzmanību, pat ne japāņu tūristu pārīši, kas smaidot taujāja pēc Sv. Pāvila katedrā­les. Niks, ne vārda neteicis, ar roku norādīja pareizajā virzienā un turpināja ceļu.

Viņi nonāca pie Braidvelas laukuma. Vīrietis iegāja biroju ēkā. Ta tika remontēta: celtniecības stalažas aizsedza lielāko daļu stik­loti baltās fasādes. Niks neizlēmīgi apstājās. Pirmais impulss lika turpināt sekošanu un iet iekšā, bet viņš nekādā gadījumā nevēlējās tikt pamanits, tāpēc tikai novēroja savu objektu sasveicināmies ar šveicaru un dodamies uz misiņa krāsā mirdzošajiem liftiem.

Tas nozīmēja, ka vīrieša birojs atradās kādā no augstākajiem stā­viem. Skaidrs: dārgs auto, dārgs uzvalks, dārgs birojs. Niks atmeta ideju izvaicāt šveicaru. Taču pie biroja ēkas ieejas bija izvietotas plāk­snītes ar uzņēmumu nosaukumiem. Varbūt tas varēja noderēt?

Uzņēmumu konsultācijas, nekustamie īpašumi. Spriežot pēc izskata, vīrietis varēja strādāt kā vienā, tā otrā. Farmācijas uzņē­mums un tad vēl… Nikam aizrāvās elpa. Ceturtais uzņēmums noteikti bija īstais.

Soft Suspense

Spēles datoriem, mobilajiem telefoniem un konsolēm

Everything's done for you to have fun

Drošības labad Niks ar mobilo nofotografēja plāksnīti. Vai pazi­ņot Emīlijai? Nē, viņa vēl bija skolā. Viktoram! Viņš tūlit izstās­tīs Viktoram, bet tas uz zvanu neatbildēja. Fuck! Nu tad Niks pats brauks turp.

Niks jau grasījās doties atpakaļ uz metrostaciju un Rašidu ielas otrā pusē pamanīja laikam tikai tāpēc, ka viņa uzmanība bija saasi­nāta iepriekš pārdzīvotā uzbrukuma dēļ.

Vai Rašids bija pamanījis arī viņu? Laikam ne. Rašids, kā vienmēr nokārtu galvu, šļūca pa ielu, neraudzīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Krūtīm piespiestu, viņš nesa kaut kādu pelēkzaļu maisiņu. Nikā aizsvilās interese par tā saturu.

Protams, Rašids stūrēja tieši uz biroja ēku. Niks ierāvās kādas mājas ieejas durvju nišā. Rašids apstājās, nopētīja fasādi un izvilka no bikšu kabatas fotoaparātu. Viņš fotografēja ēku tuvumā, no attāluma, dažādos leņķos.

Nikam bija uzdevums fotografēt vīrieša automašīnu, tagad Rašidam biroju. Viņš droši vien gribēja nofotografēt to arī no sāniem, jo nogriezās pa kreisi, joprojām turēdams gatavībā fotoaparātu.

Niks gaidija Rašidu atgriežamies, bet nekas nenotika. Viņš nepa­cietīgi raudzījās laukā no slēptuves. Ja sekotu Rašidam, varēja gadī­ties uzskriet viņam tieši virsū. Labāk neriskēt. Niks pagaidīja vēl piecas minūtes, nolamāja sevi par idiotu un devās projām. Kaut ari Rašids bija izsprucis, šī priekšpusdiena bija izvērtusies ļoti ražīga.

"Ceru, ka tev ir labs iemesls, kādēļ modini mani nakts vidū." Viktors puspavērtām acīm un žāvādamies stāvēja durvis savā Snūpija halātā.

"Es tev uzvārīšu tēju," Niks teica, "un tad aprunāsimies."

"Izklausās pēc manas bijušās draudzenes." Viktors, joprojām pusaizmidzis, aiztaustījās līdz virtuvei un atbalstījās pret ledus­skapi.

"Starp citu, es šonakt cīnījos līdz puspieciem no rīta, visapkārt templim. Mans bruņojums jau ir no zelta un brīnišķīgi piestāv vio­letajām ķirzakas zvīņām."

Nīks ieslēdza elektrisko tējkannu un ielika tējas lapiņas sietiņā. "Vai tev kaut ko izsaka nosaukums Soft Suspense?"

"Protams," Viktors nožāvājās. "Everything's done for you to have fun. Viņiem pieder arī, piemēram, First Shot, "Nolādēto nakts" un "Karaļa piekūns". Visas diezgan sakarīgas spēles."

"Viņiem ir birojs netālu no Blekfraiersas. Pie Braidvelas lau­kuma."

"Aha," Viktors sarauca pieri. "Piedod, nesaprotu, ko tu gribi pateikt."

Niks pastāstīja par savu uzdevumu, par jaguāru un vīrieti, kam tas piederēja. "Kamēr spēlēju, tas man bija vienīgais, kas kaut kādā veidā saistījās ar Blekfraiersu, tāpēc es no rīta aizbraucu un gaidīju pie autostāvvietas. Parādījās tas vīrietis, es sekoju, un tu jau laikam nojaut, kurp viņš devās."

"Soft Suspense." Grumbas Viktora pierē padziļinājās. "Joprojām nepielec. Esmu drošs, ka Soft Suspense nav radījis Erebos. Es par to zinātu, tas jau sen būtu nonācis medijos. Visi laizītos, to gaidī­dami."

"Ko tu vēl zini par šo uzņēmumu?"

"Patiesībā neko. Es zinu tikai viņu spēles. Zinu arī to, ka viņi ir norijuši dažas sīkākas programmētājfirmas, bet tas ir normāli. Viņi ir spēcīgi šajā biznesā. Tas arī viss."

Niks domīgi pārlēja verdošo ūdeni tējas lapiņām un ieelpoja tvai­kus, kas vijās augšup.

"Kaut kādai saistībai starp šo firmu un Erebos ir jābūt. Viens no maniem skolasbiedriem arī bija Braidvelas laukumā, viņš fotografēja ēku."

"Tiešām? Viņš arī sekoja jaguāra tipiņam?" Viktors pamatīgi sapurināja galvu. "Tāds juceklis! Smadzenes nestrādā, es vēl neesmu izgulējies."

"Taču tagad mums vismaz ir kādas pēdas. Man jānoskaidro, kas ir tas cilvēks."

"Jā, tas būtu labi," nomurmināja Viktors un aizvēra acis.

Niks atteicās no mēģinājuma izkratīt no Viktora vēl kādu saka­rīgu atbildi. Viņš to novietoja guļus uz dīvāna, ielēja tasē tēju, sa­grabināja pēdējo sīknaudu un devās sagādāt abiem ko ēdamu bro­kastīm.

Stāvēdams rindā pie konditorejas, Niks padevās kārdinājumam un nosūtīja Emīlijai SMS: Man ir aizraujoši jaunumi. Esmu Kroumerstiītā, vēlos, kaut arī tu būtu te.

Niku atpakaļ sagaidīja ļoti bāls, bet arī ļoti pamodies Viktors. "Tagad es neko nevaru ieēst."

"Kāpēc?"

"Kamēr tu iepirkies, es ieguglēju. Tu neticēsi savām acīm."

Viktors pagaidīja, līdz Niks nolika kruasānus, un aizvilka viņu pie klēpjdatora. "Redzi? Paskaties pats!"

Tajā bija atvērta SoflSuspense mājaslapa; pirmajā lapā tika rekla­mēta jauna spēle ar nosaukumu Blood of Gods, taču dievi neizskatījās grieķiski, drīzāk kā no metāla; grafika ne mazākajā mērā nelīdzinā­jās Erebos.

"Un?"

Viktors uzlika roku Nikam uz pleca: "Tā ir tikai starta lapa. Aizej uz preses paziņojumiem."

Niks uzklikšķināja uz News un lasīja:

"Soft Suspense priecājas par "Karaļa piekūna" panāku­miem. Pirmajā mēnesī pēc iznākšanas tika pārdoti vairāk nekā 600 000 šīs spēles eksemplāru."

Zem šī paziņojuma bija jaguāra īpašnieka bilde. Viņš pozēja ādas biroja krēslā un smaidīja kamerai. Yeah! nodomāja Nīks. Mana ideja bija pareiza. Pēc tam viņš izlasīja parakstu zem attēla un saskatījās ar Viktoru.

"Tas nevar būt!"

"Tomēr ir. Tu esi uzracis zelta āderi. Aladina dārgumu krātuvi. Velns! Nik, mums viņš jābrīdina."

"Tev taisnība." Niks vēlreiz aplūkoja bezrūpīgi smaidošo seju attēlā, bet viņa uzmanība bija pievērsta tekstam attēla apakšējā malā.

""Karaļa piekūnā" ielikām visus radošos spēkus un esam laimīgi, ka publikai mūsu spēle patīk," saka Soft Suspense direktors Endrū Ortolans."

Putns. Kāds tur putns? "Mums vajadzēja rūpīgāk izpētīt," mur­mināja Niks, "tad mēs to būtu atklājuši daudz agrāk."

"Bet varbūt arī ne. Ir daudz cilvēku ar šādu uzvārdu. Nu labi, ne daudz, bet daži ir."

Endrū Ortolans joprojām smaidīja no fotoattēla.

Vai Erebos tiešām ir radīts tikai tāpēc, lai viņu iznīcinātu, kā teica Vēstnesis? Kāpēc? Kā lai viņu brīdina? Un, pats galvenais, no kā?

"Es to izdarīšu," Viktors apņēmās un piezvanīja uz mājaslapā doto numuru.

"Jā? Hallo? Es vēlētos runāt ar Ortolana kungu. Jā, lūdzu, savie­nojiet!"

Klusums.

"Mani sauc Viktors Lenskijs," Viktors teica, šoreiz laikam kādam citam. "Nē, viņš negaida manu zvanu."

Niks nevarēja saklausīt, ko atbildēja sekretāre, bet dzirdēja spalgu un noliedzošu balsi.

"Ja jūs tā vēlaties," Viktors mēģināja vēlreiz. "Es esmu preses pārstāvis un vēlos pastāstīt Ortolana kungam kaut ko svarīgu."

Atkal spalga un ātra sekretāres atbilde.

"Paklausieties," Viktors uzsvērti pacietīgi teica, "es esmu drošs par to, ka jūsu boss grib dzirdēt to, kas man viņam sakāms. Nē, jūs viņam nevarat nodot manu ziņu. Kā? Lenskijs. L-E-N-S-K-I-J-S. Jā, viņš man var atzvanīt. Un lai pasteidzas!"

Viktors nolika klausuli un nošņaukājas: "Skaidrs, ka neatzvanīs. Tā govs no sekretariāta pat nepaprasīja manu telefona numuru."

"Varbūt viņa to redzēja displejā."

"Diez vai." Viktors no papīra tūtas izvika vienu šokolādes kruasānu. "Noklusētais numurs. Tos neuzrāda."

Niks mazliet padomāja un uzspieda numura atkārtošanu.

"Labdien, es vēlos runāt ar Ortolana kungu."

"Tūlīt savienošu ar vadības sekretariātu."

Atskanēja saksofona spēlēta melodija, pēc tam kāds atbildēja:

"Endrū Ortolana birojs, Ena Visborna klausās," atsaucās tā pati nepatīkamā balss, kas pirmīt.

"Ē, hallo! Mani sauc Niks Denmors, un man jārunā ar Ortolana kungu. Steidzami! Runa ir par dzīvību vai nāvi."

"Kā, lūdzu?"

"Par dzīvību vai nāvi! Es runāju nopietni!" Nikam no satraukuma bija izžuvusi mute. Kā Ortolanam paskaidrot situācijas nopietnību tā, lai viņš nedomātu, ka sarunājas ar jukušo?

Klausulē kaut kas nošvīkstēja, Niks dzirdēja klusinātas balsis sekretāre droši vien bija aizlikusi klausulei priekšā roku. Tad šķita, ka kaut kas tika rauts, un skaņa atkal kļuva skaidra. Telefonā ieau­rojās vīrieša balss: "Es likšu pieslēgt noklausīšanās iekārtu! Tas ir telefona terors! Es tikšu jums uz pēdām, noziedzinieki tādi, un tad jūs tupēsiet aiz restēm! Tas ir mans pēdējais brīdinājums, skaidrs?" Brīkšķis, un klausule tika nomesta.

Nika sirds dauzījās kā pēc simts metru sprinta.

"Viņš domāja, ka es viņam draudu."

"Dzirdēju. Tas bija diezgan skaļi."

Šajā gadījumā viss bija diezgan saprotams. "Varu saderēt, ka viņš pēdējā laikā ir saņēmis dažu labu šausmas uzdzenošu zvanu."

"Jā, piemēram, no Emīlijas."

Kopīgās brokastis aizritēja klusumā. Katrs domāja savas domas. Niks par iespējām, kādas viņiem vēl bija atlikušas. Varēja vēlreiz aizbraukt uz Blekfraiersu un dauzīt pa Ortolana durvīm, līdz tas viņu uzklausītu.

Bet tu nezini, kāpēc Erebos viņu tik ļoti ienīst. Ir taču jābūt kādam iemeslam.

"Viktor? Tu taču pārzini datorspēļu aprindas."

"Pilnībā."

"Vai tev ir kāds izskaidrojums? Tāds, kas šim visam piešķirtu kaut nedaudz jēgas?"

"Ne mazākais. Kā pa tumšu ķešu. Domāju, ka mums jāuzzina kas vairāk par Ortolana kungu."

Kad ieradās Emīlija agrāk, nekā gaidīts -, Niks un Viktors ne soli nebija pavirzījušies uz priekšu. Viņi zināja, ka Ortolans ir Wimbledon Park Golf Club biedrs, ka reizēm rīko labdarības vakariņas Unicef pārstāvjiem un ļoti reti sniedz intervijas.

Emīlija, sajūsmināta par Ortolana patiesās identitātes atklāšanu, ar jaunu aizrautību atsāka meklēšanu. "Varbūt tas nav personiski. Varbūt tam nav sakara ar to cilvēku, bet drīzāk ar uzņēmumu." Emī­lija pagrieza klēpjdatoru pret sevi un ieguglēja Soft Suspense.

"Tikpat labi tu vari meklēt mežā vilku," pareģoja Viktors. "Pienāks Ziemassvētki, līdz tiksi cauri visām spēļu anotācijām un eBay izsolēm."

"Tev taisnība." Meitene samiedza acis šaurās spraudziņās, iegug­lēja "Ortolana ienaidnieki" un atrada kaudzi informācijas par piekūniem, kas mēdza saplosīt dziedātājputnus. "Bļāviens. Bet labi. Pamēģināsim citādi."

Uz meklētājvārdu kombināciju "Soft Suspense" un "upuris" tika izmesti spēles "Karaļa piekūns" apraksti, uz firmas nosaukumu kopā ar "konkurence" dažādas ekonomikas ziņas par datorspēļu jomu.

Emīlija nolamājās nebūt ne tā, kā dāmai pieklātos. "Pilnīgs čau! Ja Soft Suspense grib iekabināt kāds konkurents, šādā veidā mēs to nenoskaidrosim." Viņa domīgi pārlūkoja spēļu ražotāju uzņēmumu uzskaitījumu. "Varbūt tā firma ir kaut ko noziegusies," meitene noteica un ierakstīja: "Noziegums Soft Suspense". Ierakstu nebija pārāk daudz, šoreiz tikai četras lapas. Pirmie linki bija par to, ka pirātu kopiju izplatīšana ir noziegums un Soft Suspense esot uzlabo­jis savām spēlēm aizsardzību pret kopēšanu. Emīlija ritināja uz leju un uzklikšķināja vēlreiz. Viņa apstājās pie kādas divus gadus senas ziņas par tiesas procesu.

…tika atzīts par vainīgu krāpšanā un zagšanā un notiesāts uz sešiem gadiem cietumā. Spēle, kurā esot iestrādāta inovatīva tehnoloģija, radīta uzņēmumā Soft Suspense, kas…

Emīlija uzklikšķināja uz šī linka. Tā izrādījās ziņa no Independent arhīva. Nikam un Emīlijai vajadzēja tikai izlasīt pirmās rindiņas, lai saprastu, ka tālāk nav jāmeklē. Te viss bija pateikts melns uz balta un izrādījās daudz nepatīkamāk, nekā Niks būtu varējis iedomāties.

Notiesāts spēles autors

Divu gadu garumā ieilgušajā procesā par spēles "Dievišķā gaisma" autortiesībām beidzot ir paziņots tiesas spriedums. Lerijs Makvejs, Londonas programmizstrādes Vay too far īpašnieks un direktors, tika pasludināts par vainīgu krāpšanā un zagšanā un notiesāts uz sešiem gadiem cietumā. Spēle, kurā esot iestrādāta inovatīva tehnoloģija, radīta uzņēmumā Soft Suspense. Tā direktors Endrū Ortolans bija apmierināts ar tiesas spriedumu. "Šajā spēlē ir ieguldīts daudzu gadu darbs un miljoniem mārciņu," pavēstīja Ortolans. "Tas nav nekas tāds, ko var tik vienkārši nozagt."

Makvejs no paša procesa sākuma apgalvoja, ka tieši viņš esot programmējis "Dievišķo gaismu" un Soft Suspense to viņam esot nozadzis, tomēr pierādīt to nespēja. Pierādījumu trūkumu Makvejs pamatoja ar zādzībām, kukuļiem un dažā­dām citām it kā SoftSuspense veiktām manipulācijām. Direk­tors Ortolans noraidīja visus pārmetumus. "Mēs esam kār­tīgs uzņēmums, nevis kaut kāda noziedznieku organizācija un priecājamies, ka tas nu beidzot ir arī oficiāli atzīts. Tomēr kāds joprojām mēģina sagriezt informāciju kājām gaisā, kaut pašam nav ne mazāko pierādījumu."

Makvejs paziņoja, ka nepadošoties un izmantošot pilnīgi visus tiesiskos līdzekļus.

Niks atvēra muti, bet nezināja, ko teikt. Viņš palūkojās uz Emī­liju meitene sēdēja bāla un sakniebtām lūpām.

Savukārt Viktors, kurš arī bija lasījis, sasita plaukstas. "Paskat tik! Emīlij, tev tak ir oža kā Šerlokam Holmsam un Filipam Mārlovam kopā. Super!"

Nika domās valdīja haoss. Vai viņš varēja būt drošs, ka Lerijs Makvejs bija Adriana tēvs? Šis uzvārds nebija pārāk izplatīts. Viņš nespēja iedomāties, ka tā varētu būt sagadīšanās.

"Kas jums kaiš?" Viktors pārsteigts jautāja. "Kāpēc neko nesa­kāt? Mēs taču esam tikuši milzu soli uz priekšu! Tas Lerijs Makvejs varētu būt trūkstošais lauznītis puzlī: viņš taču zaudēja prāvā pret Ortolanu. Viņš noteikti ir uz to nikns. Varbūt viņam ir kas zināms par Erebos. Mums ar viņu jārunā."

Nikam bija jāpieliek visas pūles, lai sāktu runāt. "Tas nebūs iespējams. Viņš izdarīja pašnāvību."

Emīlija un Niks apgaismoja Viktoru, izstāstīja viņam par Adrianu un tā dīvaino izturēšanos pēdējās nedēļās.

"Viņš arvien mēģināja izzināt, kas tas ir par DVD, un vēlāk, sapratis, ka runa ir par spēli, burtiski lūdzās, lai pārstāju spēlēt." Kāpēc, to Niks nesaprata vēl joprojām. Spēli, par ko bija runa tiesas procesā, nesauca Erebos, bet gan "Dievišķā gaisma". Prieks, tu gaisma dievišķā, sadrūmis nodomāja Niks.

Viktors paķēra klēpjdatoru un izlasīja rakstu vēlreiz. "Šķiet, es atceros šo gadījumu. Interesantākais bija tas, ka neviena no pusēm nespēja paskaidrot, kas bija tas sevišķais spēlē. Viņi tikai bija tajā ieko­dušies kā suņi kaulā. Tirgū spēle nav parādījusies vēl šobaltdien."

Kamēr Viktors iedziļinājās lasīšanā, Niks un Emīlija apspriedās par turpmāko rīcību.

"Mums jārunā ar Adrianu," Emīlija smagi nopūtās. "Viņš ir tik neti­cami jauks puika. Mēs nesen aprunājāmies mazliet vairāk, viņš ir savam vecumam ļoti saprātīgs un pateica dažas baigi gudras domas."

"Tad parunāsim!" Niks viņai piekrita un atcerējās: Adrians nesen teica, ka nedrīkstot pieņemt šo DVD, bet viņam jāzinot, kas tajā esot iekšā. Niks skaidri juta, ka tam ir sava jēga, tomēr to nesaprata. Viņš bija gatavs Adrianam izstāstīt visu, kā bija. Visu, ko viņš gribēja zināt, bet pretī prasītu…

"Nē!" Viktors iekliedzās, Niks un Emīlija pārbiedēti reizē pagrie­zās pret viņu. "Bļāviens! Cilvēki! Tas kļūst aizvien dīvaināk."

"Kas?"

"Programmētājs izdara pašnāvību," Viktors lasīja priekšā. "13. septembra vakarā Londonas ziemeļos savas mājas bēniņos pakā­ries tika atrasts programmu izstrādes firmas īpašnieks L. Makvejs. Pēc notikuma vietas pirmreizējās apskates policija izslēdz slepkavī­bas iespējamību, viss liecinot par to, ka Makvejs savu dzīvi pārtraucis pats. Kā iemesls tiek minēts pirms trim nedēļām pieņemtais tiesas spriedums, saskaņā ar ko Makvejam būtu bijuši jāpavada cietumā seši gadi. Par viņu tika iemaksāta drošības nauda, tāpēc Makvejs bija uz brīvām kājām un solījās lietu pārsūdzēt."

"Bet to taču mēs jau zinām," Niks teica.

Viktors viņam uzmeta tumšu skatienu. "Bet vai tu pazini Leriju Makveju? Vai esi viņu kādreiz saticis?"

"Nē, Adrians uz mūsu skolu pārnāca tikai pēc tēva nāves."

"Tā jau man šķita. Nu tad sagatavojies pārsteigumam!" Viktors pagrieza ekrānu uz viņu pusi.

Tagad arī Emīlijai izlauzās slāpēts kliedziens, un viņa pieķērās Nikam pie rokas. "Tas ir… vai tas nav…"

"Jā," Niks čukstēja. Viņš ielūkojās Makveja sejā, pazina acis, šauro seju, mazo muti. Lerijs Makvejs bija Mirušais no spēles.