Erebos

15

Cafe Bianco aizņemti bija tikai tris galdiņi. Pazīstamas sejas nemanīja, un Niks atviegloti uzelpoja. Kopīgais brauciens ar metro bija bijis gana nogurdinošs Braina bija runājusi neapstādamās. Tagad viņi kaut ko iedzers, Niks samaksās par Brainas kolu, un tad uz mājām, lai nākamajā cīņā piedalītos jau septiņnieka statusā.

"…vakar gandrīz bija nervu sabrukums. Es domāju, ka viņa kādā cīņā ir dabūjusi pamatīgi trūkties."

Par ko viņa runāja? Niks pārjautāja un saņēma svelmaini pār­metošu skatienu.

"Vai tad tu neklausies? Zoije, tā resnā no septītās klases. Viņa tā kauca, ka puņķi bija izsmērēti pa visu seju." Braina pretīgumā sašķo­bījās. "Tad Kolins viņai kaut ko iečukstēja ausi un bija miers."

Šķita, ka Kolins savu degunu bija paguvis iebāzt visur.

Pasūtījumu pieņēma viesmīle ar trim pīrsingiem lūpā. Nikam par pārsteigumu, Braina vēlējās alu.

"Man garšo alus, tev ne?" viņa dūdoja.

"Hm," lūkodamies projām, Niks nenoteikti nokremšļojās. Cik ilgi viņam šeit jāsēž, lai Vēstnesis to uzskatītu par pilnvērtīgu randiņu? Ar piecām varonīgi pieveiktajām minūtēm laikam bija par maz. Nolā­dēts!

"Kolins ir kjыtijs," Braina teica uzspēlēti domīgi, "gandrīz neat­paliek no tevis, Nik."

Nikam izspruka nikna nopūta, ko viņš nekavējoties centās izlī­dzināt ar platu smaidu. Viņai bija jājūtas labi, tāda bija noruna. Bet vajadzētu pamēģināt, vai Braina jutās labi, ja runāja arī par slide­nākiem tematiem.

Niks vēlreiz pārbaudīja, vai starp kafejnīcas apmeklētājiem nebija parādījies kāds paziņa. Nē. Tātad jāmēģina.

"Es patiešām gribētu uzzināt," viņš lēni iesāka, "ar kādu vārdu spēlē Kolins. Vai ir kāda nojausma?"

"0, Nik," Braina atbildēja un uzlika uz viņa rokas karsti mitru plaukstu. "Šādām spēlītēm es neesmu pietiekami dumja."

"Ko tu ar to gribi teikt?"

"Es nepārkāpšu noteikumus. Tas vienmēr atklājas, un tad ir bai­gie sūdi. Tu pats zini."

Niks noturējās pretī impulsam atvilkt roku.

"Te taču mūs neviens nedzird."

"Nekad jau nevar zināt."

Tika atnesti pasūtītie dzērieni, un Niks varēja neuzkrītoši pār­vietot rokas tālāk no Brainas.

"Kā tu to domā tad ir baigie sūdi? Izlido no spēles? Tie, pro­tams, ir sūdi, tomēr…"

"Vai tu jau esi redzējis, kā novāc nodevējus?" Braina pārtrauca Niku pusvārdā. "Es redzēju. Viņi to savāca un… sodīja ar nāvi. Tā notiek ar visiem, kuri cīnās Ortolana pusē."

Braina sūca savu alu, neizlaizdama Niku no acīm, Nika skatiens tikmēr grima kolas glāzes dziļumos.

"Vai tu zini, kas ir Ortolans?" viņš jautāja. "Par to taču mēs drīk­stam runāt, vai ne?"

"Vai tu šeit redzi ugunskuru?"

Acīmredzot viņa bija traka. "Ugunskuru? Par ko tu runā?"

Atbildes vietā Braina izvilka no somas saņurcītu lapeli. "Noteiku­mus es lielākoties nēsāju sev līdzi. Redzi, te ir rakstīts: ar spēlētājiem tu drīksti sarunāties spēles laikā pie ugunskura."

Viņa paņēma šķiltavas un uzšķīla liesmiņu. "Tagad mums jāspēlē," Braina čukstēja un ar pirkstu vilka līniju pār Nika plaukstas virspusi. Sajūta bija patīkama, ja vien pacentās aizmirst, ka to izrai­sīja Braina. Viņš aizvēra acis.

"Es varētu iedomāties, ka Ortolans ir burvis," Braina dvesa kaut kur Nika auss tuvumā. "Vai pūķis ar trim galvām. Katrā ziņā viņš ir varens. Iekšējā apļa spēlētāji saņem īpašu apmācību, lai vēlāk varēt u viņam stāties pretī."

Ja ne Brainas harēma smaržas, Niks būtu varējis iztēloties, ka viņa roku glāsta Emilija. ŠI doma sāpēja, jo lika atcerēties Emīliju un Ēriku, kurš tai visur vilkās nopakaļ. Niks atvēra acis. Šķiltavas liesma joprojām dega, un viņā ilgpilni lūkojās Braina. Nē, es tevi neskūpstīšu.

"Labi, tad ļausimies pārsteigumiem," viņš skaļi teica un paņēma savu glāzi.

Braina šķita uz mirkli zaudējam drosmi, tomēr tūlīt pat saņēmās un turpināja:

"Kas tad Džeimijam lēcies? Šodien rādīja tādu ģīmi… Nūjā, viņa feiss jau arī citreiz neizskatās īpaši iepriecinoši, nu, bet šodien…" Braina šķelmīgi lūkojās Nikā. "Vai viņš tev izstāstīja, kas noticis?"

"Nē."

"A, un es domāju, ka jūs esat ļoti tuvi. Tad jau tā nemaz nav? Tas man patīk. Viņš ir tik kaitinošs."

Viņai jājūtas labi, pie sevis atkārtoja Niks. Jājūtas labi! Šitai stul­bajai govij!

"Turklāt Džeimijs nespēlē. Vai esi pamanījis, ka viņš pastāvīgi satusē ar Ēriku? Kolins Džeimiju sauc par "suši". Es jau Kolinam paskaidroju, ka "suši" tas taču ir japāniski, bet viņam šķiet nenor­māli smieklīgi. Izskatās, ka Ēriks tagad ir kopā ar Emīliju, to garlai­cīgo kazu. Godīgi, ari Kolins saka, ka vēl neesot redzējis otru tādu tūļu kā viņa. Nekad ne muti nepaver un izskatās tā, it kā nupat būtu zaudējusi mīļāko jūrascūciņu," Braina skaļi iesmējās. Jājūtas labi, viņai jājūtas labi.

"Ta laikam ir gaumes lieta, ko uzskatīt par tūļu un ko ne," Niks atteica un piespieda sevi pasmaidīt. "Kolinam un man parasti patīk ļoti atšķirīgas meitenes."

Šoreiz Braina palika atbildi parādā. Niks nosprieda, ka viņa bija sapratusi zemtekstu, taču nespēja par to raizēties. Viņam grūti nācās sagremot informāciju, ka Ēriks un Emīlija esot pāris. Vai tā tiešām bija? Jā tā, tad kā Braina to zināja? Cik stulbi, ka viņš tai nevarēja pajautāt. Cik stulbi, ka viņš bija mēģinājis Emīlijai iebarot Erebos. Kaut kāds izmisums!

"Nez vai mēs tagad nenokavējam kaut ko svarīgu," Niks nomur­mināja, kad klusēšana sāka kļūt nepatīkama.

"Vienmēr ir kaut kas svarīgs," Braina noteica. "Vienalga, kad tu sāc vai beidz, jebkurā gadījumā tu kaut ko nokavē. Ari mani tas uztrauc. Cerams, ka tieši tagad netiek pasludināts termiņš nākama­jām Arēnas cīņām."

"Vai iepriekšējā reizē tu piedalījies?"

Braina savilka lūpas tūtiņā. "Vai tu gadījumā nemēģini mani pro­vocēt, lai pēc tam nosūdzētu? Noteikumus tu zini. Ja es tev pateiktu, ka tur biju, cīnījos divas reizes un ieguvu vienu līmeni, tad taču nebūtu īpaši grūti izdomāt, kas es esmu. Vai arī kas es neesmu. Vēstnesis man visu paskaidroja. Viņš jokus nesaprot."

"Jā, jā, ir jau labi."

"Vai tu vispār priecājies, ka es tev iedevu Erebos?" viņa vaicāja, nepaceldama acis uz Niku.

"Protams! Skaidrs! Tas ir satriecoši!"

Uzsvērti lēni Braina atglauda aiz auss matu šķipsnu. "Vai tev tā reizēm nešķiet baiga?"

Velnišķīgi baiga. "O, ir okay. Tā jau laikam jābūt, es domāju."

"Jā." Viņa grozīja plaukstās glāzi pa labi, pa kreisi un atkal pa labi. "Es tikai ļoti gribētu zināt, kā tā spēj lasīt manas domas."

Lasīt domas tas bija pārspīlēti, prātoja Niks, braucot ar metro uz mājām. Braina izkāpa iepriekšējā pieturā, protams, nepalaizdama garām izdevību pirms tam piekļauties un uzspiest viņam buču gan­drīz uz pašām lūpām.

Spēle noteikti nespēja lasīt domas. Vismaz ne visas. Izņemot neaptveramo faktu, ka tā viņam par uzticību bija uzdāvinājusi Hell Froze krekliņu. Un bija runājusi par Emīliju, kaut gan iepriekš Niks par meiteni nebija bildis ne vārda.

Vagona durvis šņākdamas atvērās, un Niks izkāpa. Ārā krēs­loja; cerams, ka mājās jau būs pagatavotas vakariņas. Niks nevarēja atjauties ilgi gaidīt uz ēdienu, jo nu jau viņš pārāk ilgi bija bijis prom no Erebos.

"Septiņnieks, Sarius! T\i izpildīji manu uzdevumu. Lūk, tava alga."

Vēstnesis pastiepj pirkstu pret vienu no tumšajām velvēm. Tās atgādina pagrabu krogā "Pēdējais šņāpiens", bet ir šaurākas un i/skatās tā, it kā jau daudzus gadus te neviens nebūtu spēris savu kāju. Mūra izliekumi ir zirnekju tiklu pieausti, visos kaktos aug \ikas, zaļganas sēnes.

Vēstneša norādītajā vietā Sariuss atrod jaunu zobenu un stulmeņus ar metāla purngaliem. Zobens zeltaini zvīļo; Sariusam gandrīz šķiet, ka no tā izstaro gaisma.

"Paldies."

"Es pateicos tev. Vai ir kādi jaunumi, ko vēlies man pavēstīt?"

Sariuss vilcinās. Par Džeimija plāniem ar skolotāju Vatsonu viņš nekādā gadījumā netaisās stāstīt. Vai pieminēt draudu vēstuli ar kapakmeni? Labāk ne. Sariuss no atmiņu dzīlēm izvelk kaut ko, ko viņam ir stāstījis kā Džeimijs, tā arī Braina.

"Šķiet, ka nesen kāda meitene, vārdā Zoije, cieta nervu sabru­kumu, bet es neko daudz no tā visa neredzēju."

"Mani vairāk interesē, ar ko nodarbojas Ēriks Vū," saka Vēstne­sis. "Es priecātos, jau tu vairāk uzmanības pievērstu viņa rīcībai. No tā, ko esmu noskaidrojis, saprotu, ka viņš nav mums labvēlīgi noskaņots. Un tagad ej!"

Divēju domu vadīts, Nīks dodas ārā no pagraba pa caurulei līdzīgu eju. Viņam nav ne mazākā prieka novērot, kā Ēriks lipinās klāt Emīlijai. Ko vēl ne! Viņš bija uz randiņu ar Brainu, tas jau bija gana briesmīgi.

Tumšais gaitenis kļūst plašāks un beidzas ar lāpu apgaismotu sienu un vārtiem. Vārti ir vajā.

Beidzot, nodomā Sariuss un tajā pašā brīdī paliek stāvam kā pienaglots.

Siena! Sariuss sper pāris soļu atpakaļ, lai pārliecinātos. Nē, viņš nekļūdās.

Kāds pa visu sienu ir uzzīmējis gleznu. Tā atgādina senus sienu gleznojumus, kādi nereti ir redzami baznīcās: freskas. Bildē ir atainoti divi. Viņi sēž pie galda, galvas kopā salikuši. Meitenei vienā rokā ir aizdedzinātas šķiltavas, otra ir uzlikta uz pretimsēdošā puiša rokas. Viņš ir liela auguma, garie mati sasieti astē, kas vilnī pāri mugurai…

Kāds ir fotografējis. Citādi tas nav iespējams, domā Sariuss. Un mēs izskatāmies pēc pārīša.

Viņš novēršas un izklūp cauri vārtiem. Sariuss dīvainā kārtā jūtas izģērbts un apdraudēts. Kaut gan tā ir tikai bilde. Taču kaut kas viņā raisa aizdomas, ka šī bilde izmērā 1:1 kādudien varētu karā­ties pie skolas sienas.

"LordNick ir atradis vēlmju kristālu."

"Super! Vai viņš jau teica, ko ar to iesāks?"

"Protams, ne, nav jau muļķis."

Bariņā ap ugunskuru ir tikai pazīstamas sejas: Drizzel, Feniela, Blackspell, Sapujapu, Nurax un kā tāds goda viesis nedaudz atstatu no pārējiem BloodWork. Rubīnsarkanais gredzens iekārts ķēdē ap kaklu un jau pa gabalu apliecina tā īpašnieka piederību Iekšējam aplim.

Vakara mijkrēslis iekrāso sārti zilas joslas gar horizontu; vēl mazliet, un satumsīs. Sariuss apsēžas kopā ar visiem pie ugunskura un pamana divus jaunos. Šerola ir tumsas elfa un vieninieks, bet Bracco ķirzakcilvēks un divnieks. Viņi cenšas neizcelties, kamēr Drizzel und Blackspell ir iegrimuši savā vampīriskajā diskusijā.

"Es gan zinātu, kur likt vēlmju kristālu. Divi iepriekšējie, ko atradu, bija zelta vērti," plātās Blackspell.

"Aizveries," viņu pārtrauc BloodWork, "mums te ir iesācēji, kam pašiem jāizdara savas atklāsmes, bet jūsu smadzeņu skalošana tos tikai samulsinās. Skaidrs?"

"Skaidrs. Kopš kura laika tu esi kļuvis tik gādīgs, Blood?"

"Nav tava darīšana," atcērt milzīgais barbars. Viņam galvā ir jauna ķivere, kas aizsedz seju līdz pat degunam. Tās ieslīpās acu atveres viņam liek izskatīties vēl dēmoniskāk nekā citkārt.

"Vienkārši dariet, kā es jums saku. Tāpat jau ir pārāk daudz runu. Vēstnesis nav apmierināts."

"Ak, Vēstnesis nav apmierināts," ķēmojas Blackspell. "Es viņa vietā ari nebūtu tāds dzeltenacains kaulu kambaris."

BloodVVork mazliet paceļas un ķer pēc savas āvas, taču tad pār­domā.

"Es jau zinu dažus idiotus, kuri nepārtraukti izmuldas, tagad pazīstu vēl vienu."

"Ak, kā es nobijos," saka Blackspell.

Šī saruna Sariusam krīt uz nerviem gluži tāpat kā fakts, ka visi, i/.ņemot viņu, jau kaut reizi ir atraduši vēlmju kristālu.

"Vai jau ir dots kāds uzdevums? Vai arī mēs te tāpat vien nikstam?"

"Beidzot kāds ar pareizu attieksmi," atzīst BloodVVork.

"Mēs gaidām ziņu. Ilgi jau vairs nebūs jāgaida."

Taču ziņas kā nav, tā nav. Tās vietā no krūmiem izbrāžas līdz zobiem apbruņoti orki. Viņu pusē ir skaitliskais pārsvars un pār­steiguma moments. Sariuss pielec kājās un vicina virs galvas savu zelta zobenu. Viņš noslaktē trīs orkus, pats negūdams ne mazāko skrambiņu. BloodVVork ārdās kā traks un sadala savus pretiniekus pa sastāvdaļām. Drizzel izmanto jaunapgūto uguns pārvaldīšanas māku. Pagalam neveicas vienam no jaunajiem, Bracco: viņš ar pamatigi asiņojošu brūci galvā guļ zemē un nekustas.

Sariusa zobena asmens dzied, kad viņš to vicina. Cīņa vēl nekad nav sagādājusi tādu baudu kā tagad. Kopš kļuvis par septiņnieku, viņš jūtas stiprāks, prasmīgāks un veiklāks. īsti svētki!

Līdz cīņas beigu pasludināšanai Sariuss pagūst piebeigt sešus orkus, pats palikdams pilnīgi neskarts. Vēl nekad tā nav bijis! Uz to apmierināti norāda arī Vēstnesis, kurš parādās, tiklīdz cīņa ir galā.

"Sarius, esi sevi pierādījis! Apbalvoju tevi ar 50 zelta gaba­liem."

Arī pārējie dabū, ko nu kurš. Bracco, noasiņojošā ķirzaka, velkas pāri orku līķiem pie Vēstneša, kurš to uzceļ zirgā.

"Tie, kuriem spēki vēl nav galā, lai dodas meklēt izbēgušās aitas," nokomandē Vēstnesis. "Mums jau ir četri beigti aitkopji."

Izskanot šiem vārdiem, viņš pamudina zirgu un aizauļo projām. Bracco zvārojas sedlos viņam aizmugurē.

"Es iešu meklēt aitas," paziņo Sariuss.

"Es arī."

"Es ari."

Viņam piebiedrojas Sapujapu un Nurax, abi sešnieki. Tātad viņi kopš Arēnas cīņām katrs ieguvuši vēl pa līmenim klāt, tomēr Sariuss joprojām ir par tiem pārāks.

Ne vārda neteikdams, pie viņiem pieslāj ari Drizzel, bāls un gal­vas tiesu par Sariusu garāks vampīrs.

"BloodVVork, vai tu piedalies?" Sariuss vaicā, jo barbars pat nepa­kustas, tikai mēmi blenž ugunskura liesmās.

"Blood?"

"Liec viņu mierā," saka Drizzel, "droši vien iesnaudies."

Viņi dodas pāri viršu laukiem. Saule jau ir gabalā, un redzamība kļūst aizvien sliktāka, tomēr ceļā negadās gandrīz nekādi šķēršļi un bariņš ātri virzās uz priekšu. Sariuss labprāt aprunātos ar pārējiem, piemēram, par to, kas gan tas ir par uzdevumu aitu meklēšana! Taču nav ugunskura nav sarunu. Atmiņā uzplaiksna šķiltavu ugun­tiņa, likdama nepatikā noskurināties.

Tagad viņi skrien gar gaiši rozā ziedos saplaukušu dzīvžogu. Krāsu, par spīti tumsai, var labi saskatīt. Taču, pirms Sariuss to pie­nācīgi sāk apbrīnot, viņš ierauga ko citu, kas karājas dzīvžogā un liek aizmirst par ziediem.

Līķis!

It kā būtu dota nedzirdama komanda, cīnītāju grupa paliek stā­vam. Tikai tagad Sariuss pamana, ka viņiem ir sekojuši arī Feniela un Blackspell. Tātad viņu ir vismaz seši, un tas, uzlūkojot briesmīgi apskādēto līķi, sniedz kaut nelielu mierinājumu.

Mirušais karājas tā, it kā būtu tur nolikts kaltēšanai. Kāds viņu ir apgrauzis, nē, teju vai pilnībā aprijis. Uz kauliem gandrīz vairs nav gaļas. Zemē mētājas līks gana spieķis.

Te nu mums ir viens no nogalinātajiem aitu ganiem, nodomā Sariuss un pamana arī pirmo aitu: zem nokaltuša koka ganās spēcīgs dzīvnieks ar netīri baltu vilnu.

Pieredze Sariusam ir mācījusi, ka dot priekšroku citiem ir stulbi. Viņa aita viņa laupījums. Viņš aitu noķers, ja tā vēlas Vēstnesis. Tikai nekur nemana nožogotas ganības, kur to pēc tam iedzīt.

Aita vienā mierā turpina ganīties, kamēr Sariuss, izmantodams tumsas aizsegu, lavās tai klāt. Tumsa tas ir labi, tas procesu vien­kāršo. Pienācis tuvāk, viņš pamana ko neparastu… aitas vilnu sarai­binājuši sarkani un brūni plankumi kā svaigas un sakaltušas asinis. Droši vien tās ir gana asinis, Sariuss nodomā, bet pa īstam to saprot tikai tad, kad aita, viņu pamanījusi, paceļ galvu.

Tā izskatās kā no šausmīga murga. Aitas purns ir plats un izvir­zīts uz priekšu. Dzīvnieks paver lūpas, atsedzot adatveida tērauda zobus, garus kā steika naži. Tagad aita izskatās kā haizivs pirms uzbrukuma.

Sariuss nav sagatavojies cīnīties ar aitu, pat zobenu nav izvilcis. To viņš dara tagad, kamēr aita skrien viņa virzienā. Starp dzīvnieka zobiem Sariuss pamana gabalu no gana mēteļa.

Pirmais zobena cirtiens netrāpa aita ir izdarījusi asu pagrie­zienu un kampj pēc Sariusa kreisās rokas. Nolādēts, viņš ir aizmirsis noņemt no pleciem vairogu! Tagad visa kreisā puse ir nepiesegta.

Aiz muguras Sariuss dzird pirmās zobenu cirtienu skaņas un žvinkstēšanu, kādu vēzējoties rada Sapujapu cirvis. Acīmredzot ir parādījušās arī pārējās aitas, bet Sariusam nav laika atskatīties. Viņa paša šausmu aita prasa absolūtu koncentrēšanos. Tā ir nenormāli ātra. Viņas žoklis ir tik biedējošs, ka Sariuss nespēj no tā novērst skatienu. Beidzot zobens sasniedz mērķi, taču skar tikai vilnu. Aita atkal uzbrūk Sariusa neaizsargātajai kreisajai pusei. Viņš aizstāvas, cērt ar zobenu un trāpa pa aitas ausi, kas sāk asiņot. Taču Sariuss pamana, ka nespēj sakopot domas. Skorpioni, orki, troļļi neviens viņu tik ļoti nebija mulsinājis kā šī dīvainā aita. Tā atkal uzbrūk. Asi­nis rit no ievainotās auss pāri purnam un iekrāso sarkanus tērauda zobus.

Tāpēc, ka Sariuss šo aitu vairs negrib redzēt, tāpēc, ka viņš no tās vienkārši grib tikt vaļā, un cerot, ka aita nesekos viņam līdzi arī sap­ņos, Sariuss atmet jebkādu stratēģiju. Viņš pagriežas, skrien preti dzīvniekam un iedur tam krūtīs zobenu; asie zobi gandrīz trāpa Sariusam gurnā. Viņš izvelk zobenu un triec to atpakaļ aitas ķer­menī, tad vēl un vēlreiz. Klusa dziedāšana ausīs atgādina, ka viņš ir ievainots, kaut arī tikai nedaudz.

Aita zvārojas, bet nemirst. Jo tā nav nekāda aita, saprot Sariuss, bet monstrs, elles izdzimums, dēmons. Viņš paceļ zobenu, cik aug­stu vien iespējams, un ietriec to dzīvnieka mugurā. Ir nepieciešami trīs zvēlieni, līdz galva aizripo zālē.

Sariusam ir slikti. Viņš vēlētos, kaut līķis bez pēdām nogrimtu zemē. Taču tam apkārt zemē pamazām sūcas asinis. Tās ir arī uz zobena zeltainā asmeņa. Asinis un aitas vilna. Viņu pārņem nāka­mais nelabuma vilnis, un, it kā šādi to varētu novērst, Sariuss no visa spēka sāk dauzīt aitas ķermeni, gribēdams, lai tas izgaist.

Kad Sariuss beidzot met mieru, viņš to pamana. Zaļš mirdzums kaut kur starp sasistā pretinieka ribām. Viņš pārvar pretīgumu un pieliecas, iebāž roku ķermenī un izvelk palielu akmeni, kas izstaro gaismu. Beidzot.

Sariuss zibenīgi palūkojas apkārt. Ne jau meklēdams nākamo aitu, bet gan pārbaudīdams, vai pārējie kaujinieki nav to manījuši. Taču ne. Viņi joprojām iesaistīti cīniņā. Sariuss ātri noslēpj guvumu savā inventāra somā. Triumfs par atradumu dzēš pēdējās pretīguma paliekas.

Arī Drizzel ir pabeidzis cīņu. Viņš sistemātiski sadala savu aitu gabalos. Veltīgi, gandarīts konstatē Sariuss.

Blackspell un Nurax joprojām cīnās ar vienu pretinieku uz abiem. Tikmēr Sapujapu, veikli rīkodamies ar savu garkātaino cirvi, mēģina viens pats tikt galā ar piķa melnu aitu.

Aiz viņa zemē nekustīgi guļ tumsas elfa. Feniela. Beidzot ari tev ir ticis, izsmējīgi nodomā Sariuss. Tā notiek, ja visur lien pa priekšu.

Fenielas auduma jostā sārtums ir manāms ne vairāk kā viena dzīpara platumā. Ievainojuma troksnim jābūt nāvējošam.

Uz mirkli Sariuss iedomājas par savu dziedināšanas prasmi, ko viņš nekādā ziņā netaisās izmantot sugas māsas labā. Sapujapu gan, lam viņš palīdzētu. Varbūt. Bet ne jau šai stulbajai zosij.

Sariuss aizgriežas, vēro Drizzel un Nurax, kuri nupat piebeidz savu aitu. Beidzot! Viņš gandrīz nespēj sagaidīt, kad parādīsies Vēstnesis. Sariuss taisās iemainīt vēlmju kristālu pret līmeņiem. Kas zina, cik līmeņus par to var iegūt. Precīzi līdz ar pēdējās aitas pēdējo elpas vilcienu viņš dzird pakavu klaboņu.

"Apsveicu! Tas nebija viegls uzdevums," Vēstnesis saka sveiciena vietā.

"Sīkums," paziņo Drizzel.

"Nu tad jau tev arī balvā pienākas tik tāds sīkums. Drizzel saņem triju žurku gaļu!"

Sariuss nespēj beigt ļauni priecāties. Vispirms Feniela, tagad Drizzel vēl labāk nevar klāties.

"Sapujapu, es uzlabošu tavu ekipējumu tas būs tavs atalgo­jums," turpina Vēstnesis un pasniedz rūķim kaut ko līdzīgu vikingu ķiverei no melna metāla ar sarkani spīdošiem ragiem. Izskatās, ka tai piemīt zibens burvestība.

Cits pēc cita viņi saņem zeltu, dziras vai ieročus. Sariuss Vēst­neša redzeslokā nonāk priekšpēdējais.

"Sarius, es vairošu tavu uguns burvestību. Turpmāk varēsi ne vien iekurt ugunskuru, bet arī izmantot uguni cīņās. Taču savu lie­lāko balvu tu jau saņēmi, vai ne?"

Sariuss klusē, juzdamies neomulīgi. Patiesībā viņš nemaz nevē­lējās visiem atklāt, ka ir atradis vēlmju kristālu, taču Vēstnesim tas nešķiet svarīgi.

"Jā," beidzot Sariuss atbild.

"Labi, tātad tev ir viena vēlēšanās. Izdomā, ko iesāksi ar savu kristālu."

Visbeidzot Vēstnesis pievēršas Fenielai. "Vai tu vēlies mirt vai ari sekosi man?"

Viņa vilcinādamās paceļ galvu: "Sekošu tev."

"Tā jau es domāju. Tad nāc!"

Vēstnesis vienā paņēmienā uzceļ Fenielu zirga mugurā aiz sevis, un viņi neatskatīdamies aizauļo.

Un mans kristāls? Sariuss grib zināt, bet nu jau ir par vēlu. Vīlies viņš pievienojas pārējiem pie ugunskura.

"Sari atrada vēlmju kristālu, bet nebilst par to ne vārda. Kautrīgs esi, vai?" gānās Drizzel.

"Es vēl nekad nevienu neesmu atradis," žēlojas Sapujapu. "Ko es daru nepareizi?"

"Sadali gabalos savus mirušos pretiniekus," skaidro Sariuss. "Tas ir pretīgi, es zinu. Arī man šis ir pirmais vēlmju kristāls. Reiz es vienu gandrīz būtu dabūjis, bet Lelants, dirsa tāds, man to nogrāba no paša degungala."

Nu tieši tā tas nebija, bet kāda starpība. Lelants ir pakaļa, vismaz tā ir tīrā patiesība.

"Ko tu vēlēsies?" grib zināt Blackspell.

"Es vēl nezinu. Turklāt netaisos par to informēt tieši tevi."

"Parādīsi?" Nurax pastiepj savu vilkača ķetnu, un Sariuss nevil­šus atkāpjas.

"Aizmirsti!"

Saruna izsīkst. Viņi stāv ap ugunskuru un gaida.

"Es laikam iešu gulēt. Esmu nāvīgi noguris," piepeši saka Sapujapu.

Tagad, kad Sapujapu to ir izteicis skaļi, arī Sariuss mana savu nogurumu, it kā tas būtu dzīvnieks, kas paceļ galvu, tiklīdz tiek nosaukts viņa vārds. Taču Sariuss neies gulēt, pirms neuzzinās, ko var iesākt ar savu vēlmju kristālu.

"Tu visu nokavēsi, ja tagad pārtrauksi," saka Nurax. "Krutākās cīņas vienmēr notiek naktīs!"

"Kāds man no tā labums, ja es iesnaudīšos un šie mani noslak­tēs," Sapujapu atcērt. "Godīgi, ļaudis! Es šovakar beidzu."

Sapujapu tikko izsaka savu sakāmo, kad no krūmiem uzrodas divi gnomi, steidzīgi kā jau parasti.

"Trauksme! Mums uzbrūk jauni Ortolana monstri! Viņi jau ir krituši pie rīkles kalējiem dienvidos! Ir nepieciešami papildspēki, sekojiet mums!"

Drizzel nekavējoties metas skriet, Nurax viņam pa pēdām. Blackspell neizlaiž no acīm Sariusu. Ko viņš gaida? Izdevīgu mirkli, lai nozagtu vēlmju kristālu? Drošības pēc Sariuss izvelk zobenu, tikai tad vilkatis pagriežas un steidzas pakaļ pārējiem.

"Vai tiešām nenāksi līdzi, Sapujapu?"

Sariuss un rūķis ir palikuši pēdējie pie ugunskura.

"Sorry, bet nē. Es knapi varu noturēt vaļā acis un tiešām bai­dos, ka kāds no tiem monstriem mani piebeigs. Varbūt tiksimies rīt, labi?"

Sapujapu velkas rožu dzīvžoga virzienā. Ziedi pat naktī ir redzami kā gaiši, spīdoši punkti ainavā. Sariuss ar nožēlu nolūkojas pakaļ rūķim. Žēl, Sapujapu viņam šķiet gluži ciešams atšķirībā no tukšpauriem, kuriem viņam tagad gribot negribot jāseko.

Sariuss metas skriet. Pārējie uzvedas samērā trokšņaini, tāpēc viņš nebaidās pazaudēt to pēdas. Ja mazliet pasteigtos, varētu viņus pat panākt.

Piesmacis kliedziens liek viņam satrūkties. Naksnīgajās debesīs Sariuss pamana zeltainu punktu, kas riņķo kā milzīga krītoša zvaig­zne. Līdz ar nākamo kliedzienu viņš saprot, ka tas ir zelta piekūns, un instinktīvi saraujas.

"Neraizējies, viņš nav izgājis medībās."

Sariuss pārbijies iekliedzas. Viņa priekšā stāv Vēstnesis un māj ar kaulaino roku. Māj, aicinādams Sariusu pie sevis.

"Kāda ir tava viskvēlākā vēlēšanās, Sarius? Tu atradi vienu no maģiskajiem kristāliem. Izmanto to gudri! Ko tu vēlies?"

Visu, ko vien par to varu dabūt, nodomā Sariuss. Viņš palūkojas savā sarunbiedrā, tieši viņa acu dzeltenajā gaismā.

"Vai tie var būt vairāki līmeņi? Vai vieta Iekšējā aplī?"

Vēstnesis pasmaida. "Vieta Iekšējā aplī ir viena no lietām, kas ir jāiegūst. Tāpat kā kāda cilvēka mīlestība vai drauga uzticība. Taču, izņemot šīs lietas, daudz kas cits ir iespējams. Varbūt pat vairāk, nekā tu vari iedomāties."

Sariusa domas darbojas pilnā sparā. Viņam tiek dota viena vēlēša­nās. Kā pasakā. Tikai šoreiz pagadījusies samērā atbaidoša izskata feja.

"Varbūt Nikam Denmoram ir kāda vēlme?" ierosina Vēstnesis. "Kāda ļoti īpaša vēlme?"

Niks Denmors labprāt piedzīvotu mutācijas un kļūtu par ģēniju ķīmijā, sarūgtināts nodomā Sariuss. Viņam patiktu bez piepūles rakstīt pārbaudes darbus un saņemt labākās atzīmes. Taču tas droši vien arī pieder pie lietām, kas ir jāizcīna.

Ja godīgi, tā tomēr nav viņa karstākā vēlēšanās. Jo vispirms ir… Emīlija. Njā, bet te nu diemžēl nekas nesanāks. Lai Emīlija iemīlas Nikā. Haha. Šāda veida vēlmes Vēstnesis jau sākumā atteica.

Bet… varbūt tas ir iespējams citādā veidā? Ja nevar vēlēties mīlestības rašanos, varbūt ir iespējams vēlēties kādas citas mīlestī­bas izbeigšanos?

Vai Sariusam uzdrošināties? Viņš vilcinās. Tas nav pareizi. Taču nekas jau tāpat neizdosies. Varbūt tomēr izvēlēties ko vienkāršāku? Nē.

"Niks Denmors vēlētos, lai Emīlija Kārvere pārtrauc satikties ar Ēriku Vū. Viņš vēlas, lai tie abi vairs nav pāris."

Klusums. Vēstnesis dziļdomīgi saņem zodu garajos pirkstos.

Nu? Nu? Atzīsti, ka to tu nevari.

Vēstnesis nekustas. Vai viņš domā? Nē, tas pārāk ieilgst. Turklāt visapkārt satumst kāpēc? Vai kaut kas ir sabojājies? Lūdzu, nē, tikai ne tagad! Sariuss pamēģina vismaz pats pakustēties, taču arī tas nav viegli. It kā viņš peldētu sīrupā.

Kad Sariuss jau ir zaudējis cerības, Vēstnesis beidzot atbild:

"Emīlija Kārvere, tu saki? Labi. Es parūpēšos par to, lai Emīlija Kārvere un Ēriks Vū vairs nebūtu pāris."

Vēstneša vārdi uzbango Sariusā veselu jūru jūtu. Vispirms neti­cību, tad priecīgu triumfu, kura ēnā slēpjas slikta sirdsapziņa.

"Patiešām?"

"Tad redzēsi, Sarius. Un nu ej! Pārējie jau ir labu gabalu priekšā."