Erebos

8

Dators ieslēgts. DVD ielikts. Austiņas uzliktas. Saspringti mirkļi, līdz programma sāk darboties.

"Sarius," čukst spokaina balss.

Viņš ir alā, kur iepriekšējā naktī tikās ar Vēstnesi. Taču atšķirībā no vakarnakts tagad sienas izstaro gaismu, ir dzidras un slīpētas kā kristāls. Vēlmju kristāls?

Sariuss noliecas pacelt priekšmetu, kas izskatās pēc zelta monē­tas, kad atveras alas ieeja un tajā ienāk Vēstnesis. Viņa dzeltenās acis pēta Sariusu.

"Tu izpildīji manu uzdevumu," viņš saka.

"Jā."

"Interesanti, kas vēl bija rakstīts uz kastes, izņemot Galaris"?

"Skaitļi. 18.03."

"Ļoti labi. Lūk, tavs jaunais ekipējums. Krūšu bruņas, ķivere un kārtīgs zobens. Esmu ar tevi apmierināts, Sarius." Vēstnesis norāda uz galdam līdzīgu klintsbluķi pie kristāla sienas.

Ziņkāre spiež Sariusu nekavējoties doties turp. Ķivere mirdz ka­para krāsā, tajā iegravēta vilka galva ar atņirgtiem zobiem. Sariuss ir laimīgs: vilki ir viņa mīļākie dzīvnieki. Viņš uzliek bruņas 9. stiprī­bas pakāpe! un sniedzas pēc zobena, kas ir garāks un no tumšāka metāla nekā viņa iepriekšējais zobens. Cita lieta! Kā sevi kronēdams, viņš vēl uzliek ķiveri.

"Vai esi apmierināts?" vaicā Vēstnesis.

Sariuss to apliecina no visas sirds. Viņš ir otrajā līmenī un izska­tās krūti.

"Tas vēl nav viss."

Vēstnesis savelk ciešāk mēteli ap savu kalsno stāvu.

"Šis ir Erebos. Tu vēl piedzīvosi, ka uzticami pakalpojumi ir tā vērti. Izstāsti Nikam Denmoram: viņam tagad jāparūpējas par to, lai telpā neiekļūst neviena nepiederoša persona, pēc tam viņam jāaiziet uz kaimiņmājas iekšpagalmu. Vienai no ventilācijas lūkām ir vaļīgs režģis. To noņēmis un iebāzis roku šahtā, viņš kaut ko atradīs."

Kaut ko atradīs? Patiesībā Sariuss šobrīd par visu mazāk vēlas pārtraukumu, viņš grib doties cīņā un izmēģināt jauno zobenu.

"Tagad, tūlīt?" viņš pārjautā.

"Protams. Es tikmēr pagaidīšu."

Vēstnesis atspiežas pret kristāla sienu un sakrusto rokas virs krūtīm.

Kavēklis pēc kavēkļa. Niks noņēma austiņas. Viņam nāksies aizslēgt durvis drošības dēļ. Taču, ja mamma to pamanīs, viņa noteikti uzdos jautājumus. Un vispār vēl bija jātiek tai garām, un, ja nu mamma pajautās, kurp viņš dodas, Niks nevarēs sniegt nekādu prātīgu paskaidrojumu.

Vislabākais bija nodarīt, kas darāms, pēc iespējas ātri. Viņš izslīdēja pa durvīm, klusi tās aizslēdza un ieklausījās trokšņos dzī­voklī. No virtuves atskanēja mammas balss viņa runāja pa tele­fonu. Kada negaidīta veiksme! Niks aizlavījās līdz dzīvokļa durvīm, iekāpa sporta kurpēs, paķēra jaku un ārā bija.

Kaimiņu mājas iekšpagalms izstaroja miermīlīgu pamestību. Kāds reiz bija mēģinājis mazajā, zaļajā laukumiņā iestādīt puķes, kas tagad lielākoties bija nokaltušas. Taču pāri palikušās bija mežo­nīgi savairojušās.

Tur bija trīs aizrestotas ventilācijas lūkas, visas apmēram ceļgalu augstumā. Pirmā bija kārtīgi nostiprināta. Niks to mazliet paraus­tīja, taču velti. Viņš palūrēja cauri kvadrātveida režģa caurumiem, bet manīja vien tumsu un saoda sastāvējušos pagraba gaisu.

Taču otrs režģis bija meklētais, tas nebija labi nostiprināts un bija noņemams bez mazākās piepūles.

Tikai tagad Niks aizdomājās: kas gan tur varētu būt? Vai atkal kaste ar dzimšanas datumu? Nākamais uzdevums? Vai ari tiešām balva, kā bija licis noprast Vēstnesis?

Šokolāde, Niks domāja. Vai gumijas lācīši labākais rijamais ilgām Erebos naktīm. Viņš iztaustīja četrkantaino atvērumu un atkal izvilka roku.

Gļēvulis. Nu kas ir? Bail no žurkām? Saņemies, šī ir īstā pasaule!

Bāžot roku nišā vēlreiz, Nikam pār muguru tomēr skrēja sīkas trīsas. Sākumā viņš taustījās tikai pa netīrumiem, taču tad uzgāja ko vairāk, saķēra un izvilka Seļfridges maisiņu, kurā atradās kaut kas mīksts. Pirmajā mirklī Niks iedomājās, ka tā būs kāda Erebos uniforma, ko drīkstēja valkāt spēlētāji, sākot no otrā līmeņa. Tas, protams, bija smieklīgi, tomēr saprotamāk nekā tas, ko viņš izņēma no maisiņa.

Hell Froze Over bija ziliem burtiem rakstīts uz melnā krekla un zem uzraksta smīnoša, apledojusi velna galva.

Niks uz dažām sekundēm sastinga. Tas nevarēja būt! HFO bija viņa un brāļa darīšana, par kreklu zināja vienīgi Fins un viņš pats. Niks bija pārliecināts, ka nebija par to stāstījis Vēstnesim un vispār nevienam nebija stāstījis. Viņš uzmeta skatienu izmēram: XXL. Tātad tos tomēr varēja dabūt.

Viņš piezvanīs Finam. Protams, bija jābūt kādam izskaidroju­mam. Gan jau kreklu šeit bija paslēpis pats Fins. Niks to pasmar­žoja vai tas oda pēc cigarešu dūmiem Fina dzīvoklī? Nē, tikai pēc veļas pulvera un mazliet pēc mitra pagraba.

Vai bija iespējams, ka Fins arī spēlēja Erebos? Noteikti! Kāpēc ne? Reizēm gadījās visdīvainākās sakritības.

"Kur tu biji?" vaicāja mamma, kad Niks iemetās atpakaļ dzī­voklī. Cik labi, ka bija bijis tik gudrs un pabāzis kreklu zem savas jakas.

"Es tepat. Ātri kioskā nopirku košļeni."

Viņam pat kabatā bija aizsākta paciņa, bet mamma nepārbau­dīja.

Ticis atpakaļ savā istabā, Niks steidzīgi pārliecinājās, ka Vēstne­sis joprojām stāvēja turpat, pirms paņēma mobilo no naktsgaldiņa un piezvanīja Finam.

"Čau, sikais. Forši, ka piezvanīji. Kas jauns?"

"Fin, tu tomēr dabūji to HFO kreklu?"

īsa pauze.

"Nē, es taču tev rakstīju. Šobrīd tas vienkārši nav dabūjams, bet es darīšu visu, kas manos spēkos, okay1 Nemaz nezināju, ka tas tev ir tik svarīgi."

"Nē, nē, ir jau labi. Tāpēc nav jāstreso."

Fins nemeloja. Protams, ne. Kāpēc lai viņš to darītu?

"Nebēdā! Nikij, man tagad jābeidz. Veikals ir pilns cilvēku."

"Okay. Pagaidi: vai tu pēdējā laikā spēlē datorspēles? Adventu­res?"

"Nemaz. Nav jau laika tāda ir tā privātuzņēmēja dzīve!" Fins nosmēja, pārtraukdams sarunu un atstādams Niku vēl lielākā neiz­pratnē nekā pirms tam.

Vēstnesis neizskatās nepacietīgs, gluži pretēji. Tas lēni atraujas no sienas, it kā viņam piederētu viss pasaules laiks, tiklīdz Sariuss atkal pakustas.

"Vai balvu atradi?"

"Jā, paldies."

"Es ceru, ka tā tev patīk un sagādā prieku."

"Protams, un kā vēl. Vai drīkstu ko jautāt?"

Izskatās, ka Vēstnesis vilcinās ar atbildi.

"Protams, jautā!"

"Kā jūs zināt, ko es vēlos? Jūs taču to nemaz nevarat zināt."

"Tā ir Erebos vara. Priecājies, ka tā tev ir labvēlīga."

Vēstnesis piešķiebj galvu, un kalsnajā sejā parādās nepatīkams smaids.

"Nepievil mūs, un tāda tā arī paliks. Bet tagad stāsti, ko gribi darīt. Tu vari palīdzēt sagraut orku ciemu tur var iegūt daudz zelta. Vai arī meklēt slepeno eju uz Balto pilsētu. Tur rīt notiks

Arēnas cīņas. Laba iespēja no otrā līmeņa pāriet trešajā. Vai pat ceturtajā."

"Tā var?"

"Un kā vēl! Arēnā vislabāk var redzēt, vai cīnītājs ir lietaskoks. Tur visu var gan iegūt, gan zaudēt. Protams, labāk ir iegūt. Vēlmju kristālus, ieročus, rangus. Pēdējoreiz vampīrs, vārdā Drizzel, atņēma vampīram Blackspell trīs rangus. Vienas cīņas laikā."

"Tā var?"

"Pats par sevi saprotams."

Sariusa lēmums ir nešaubīgs. Pie velna to orku ciemu!

"Es meklēšu pilsētu."

"Laba izvēle. Atliek vēlēties, lai drīz to atrodi. Reģistrēšanās cīņām beidzas rīt, kad torņa pulkstenis nozvanis trīs. Vēlu veiksmi."

Vēstnesis no viņa atvadās, pamādams ar savu kaulaino pirkstu, un Sariuss iziet no alas ziedošā, saules pielietā pļavā. Jau atkal viņam jāpaļaujas tikai uz sevi.

Ziedošas puķes, ziedoši krūmi. Sariuss griežas pats ap savu asi, taču nekur nav ne mazākās norādes uz Balto pilsētu. Lai nebūtu jāstāv, viņš vienkārši skrien uz priekšu. Šī taktika reiz jau sevi pie­rādīja.

Putnu čivināšana Sariusam krīt uz nerviem. Tā rada piknika, nevis piedzīvojumu sajūtu. Slepenas ejas arī nekur nav manāmas. Pat ne kurmju rakumi.

Kaut gan… tur tālāk zālē kaut kas ir. Tas varētu būt auduma gabals, varbūt karogs. Viņš pieiet tuvāk, pieliecas un sastingst. Paceļ asinīm piemirkušu vēl pilošu apģērba gabalu. Krekls.

Kaut kur tālāk ir dzirdama skaņa, kā klusa ņurdēšana. Sariuss nomet kreklu zemē un laižas skriešus. Ātrāk projām no ņurdēšanas, kas neizklausās ne pēc dzīvnieka, ne cilvēka, bet kā šaušalīgs abu apvienojums. Esmu kļuvis izturīgāks, Sariuss apmierināts konstatē, lēkšodams nelielā uzkalniņā.

Tikai tīrās nejaušības pēc Sariuss apstājas un neiegāžas krāterī paugura virsotnē. Ieskatījies dziļumā, viņš redz aizas un asas radzes.

Neizskatās aicinoši. Ņurdēšana aiz muguras kļūst skaļāka, un, par spīti ziņkārei, Sariuss tomēr negrib zināt, kas to rada. Dažus soļus tālāk viņš atrod aprūsējušas kāpnes. Tā nešķiet uzticama, tomēr gana vilinoša iespēja aizbēgt no ņurdošā radījuma. Sariuss atceras asiņaino kreklu un uzmanīgi liek kāju uz pirmā kāpņu spraišļa. Tas nošņirkst, taču spēkā pieņemas brīnišķīgā mūzika, it kā apliecinot, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Neko nepareizu viņš nevar izdarīt. Ilgāk nevilcinādamies, Sariuss kāpj lejup pa kāpnēm, mūzikas un priecīgu gaidu pavadīts. Ar katru pakāpienu kļūst tumšāks. Ticis lejā, viņš var tikai nojaust, ko raustīgajā gaismā atklāj lāpas pie sienām: raupji tēstas klinšu sienas, ejas, atzarojumus. Viņš ir iekļuvis labirintā. Sariuss iet uz labu laimi un jau pēc dažām sekundēm ir zaudējis orientāciju.

Viņa inventārā nav nekā tāda, ar ko varētu marķēt sienas. Ne krīta, ne pavediena. Varbūt mēģināt klintī ieskrāpēt zīmes, tomēr labāk ne, ne jau ar jauno zobenu.

Palūkojoties augšup, redzams, ka plaisa, pa kuru viņš nokāpa, ir palikusi tālu aiz muguras. Dienas gaisma līdz šejienei nesniedzas, bet pie eju sienām ir lāpas. Starp tām valda visdažādākās intensi­tātes tumsa.

Sariuss skrien tālāk, un ejās daudzkārtīgi atbalsojas soļi. Vai tie ir tikai viņa soļi? Sariuss apstājas, atbalss noklust.

Mūzika iedrošina turpināt ceļu. Sariuss uz labu laimi izvēlas pirmo pagriezienu pa kreisi un tūlīt pat to nožēlo, jo nākamā lāpa ir šausmīgi tālu. Viņš steidzas ātrāk sasniegt gaismu un paliek stāvam tās priekšā. Pie klints sienas kaut kas vizuļo. Vēlmju kristāls? Sariuss kāri pasniedzas, bet no pieskāriena mirdzums sašķīst un notek gar sienu, atstādams gļotainas pēdas. Sariuss riebumā novēršas. Beidzot nākamā lāpa un aiz tās atkal atzarojums. Pa labi vai pa kreisi?

Pa kreisi ir gaišāks. Viņš uzmanīgi lavās ap stūri, cieši rokā satvē­ris zobenu. Katrs solis rada atbalsi ja te lejā mīt monstri, tie jau sen ir sadzirdējuši Sariusu.

Atkal atzarojums. Mostas nemiers. Protams, vēl pietiek laika reģistrēties Arēnas cīņām, taču šeit viss izskatās tik vienādi. Tumšas klintis, lāpas, ūdens peļķes. Nekā cita nav. Nav neviena cita cīnītāja, viņš nodomā un jau aiz nākamā līkuma paklūp pār kādu ķermeni. Bailes stindzina Sariusu, viņš pielec kājās, cik ātri spēdams, un vērš zobenu pret šķērsli.

Kaķsieviete. Sariuss pārbauda vārdu: Aurora. Viņas josta gandrīz visa ir melna kā ogle, bet tajā vēl vīd knapi pamanāms sārtums. Tātad pavisam beigta nav. Kad Sariuss tai pieskaras, Aurora viegli pakustina roku. Sariuss tikai pēc mirkļa saprot, ko viņa vēlas. Viņš iededzina uguni.

"Paldies. Esmu gandrīz izlaidusi garu. Vai vari man palīdzēt?"

"Kas tevi šitā?"

"Milzu skorpions. Te kādi trīs vai četri bizo apkārt. Sūda lopi! Kad tāds iedzeļ, vairs neskaities."

"Milzu skorpions." Sariusu tas nebūt neiedvesmo. "Vai mēs te lejā esam vienīgie?"

"Muļķības, tautas te ir papilnam. Paklau, vai tev gadījumā nav dziedināšanas spēju?"

Sariusam mazliet jāpadomā. Auroras gadījumā troksnim, kas parasti seko ievainojumiem, šķiet, ir jābūt gandrīz neciešamam.

"Ir, bet es tās vēl nekad neesmu izmantojis."

"Bāc! Man nav, un es nezinu, kā to dara."

Gan jau līdzīgi kā ar uguns uzšķilšanu, nodomā Sariuss un mēģina. Necik ilgi, un parādās sārts zibens. Auroras josta atgūst krāsu, savukārt Sariusa dzīvības enerģija krītas par vairākām ieda­ļām. Ar to viņš nebija rēķinājies. Viņam taču pašam vajag ikkatru dzīvības dzirksti, lai te nenosprāgtu.

"Varēji mani brīdināt," viņš saniknots uzkliedz Aurorai.

"Kas ir?" Tikmēr kaķsieviete ir kļuvusi tik stipra, ka sāk slieties kājās un meklē savu ieroci. Pletne ar deviņām sloksnēm cik pie­mēroti!

"Tas, ka, tevi dziedinot, atņemu dzīvības enerģiju sev!"

"Nestreso! Tā reģenerējas. Tas nav kā ar ievainojumiem."

Joprojām dusmīgs, Sariuss vēro savu jostu. Taču tajā patiešām kaut kas mainās. Pelēkais milimetru pa milimetram atkal kļūst sarkans.

"Vai ari tu meklē pilsētu?" jautā Aurora.

"Jā, nejutu ne mazāko vēlēšanos kauties ar orkiem."

"Es ari ne. Kaut gan viņi droši vien būtu bijuši patīkamāki par milzu skorpioniem. Tu nevari iedomāties, cik ļoti man bija bail."

Sariuss sev neapzināti vaicā, vai viņš pazīst Auroru. Ārpus Ere-

hos.

"Vai arī tu pirmīt dzirdēji to ņurdēšanu? Nu… vēl augšā. Uz pakalna."

"Dzirdēju gan."

"Vai tu zini, kas tie bija par zvēriem?"

"Nevis zvēri, bet zombiji. Man divus nācās nomušīt, pirms tiku līdz trepēm. Tas bija pretīgi, es gandrīz apvēmos. Viņi taču burtiski sairst, kad tiem iegāž."

Sariuss pie sevis nopriecājas, ka nav redzējis zombijus. Acīm­redzot izvēle nokāpt krāterī ir bijusi pareiza, kaut vai tikai pilsētas meklējumu dēļ. Taču nu atkal viņš, šķiet, kaut ko dzird. Kā daudzu kurpju papēdīšu klikšķināšanu pa cieto akmens grīdu.

"Tu vēl esi tikai divnieciņš, ja?" noprasa Aurora.

"Jā, nu un tad? Kas tad esi tu?"

Virs viņiem nodun kā pērkons negaisa laikā.

Dipoņa tuvojas. Vai Aurora neko nedzird? Vai varbūt tas neko nenozīmē?

"Vai tu man vismaz drīksti atklāt, kas vēl bez mums te lejā ir?"

"To jau tu pats drīz redzēsi. Daži man sveši ļautiņi un daži, kas te apgrozās vienmēr. Es pirms tam redzēju Nordhagar, Duke un Nurax, tad vēl kaut kādu Samīru, ko vēl nekad nebiju satikusi, un vienu vampīru."

"Samīru es pazīstu," dedzīgi atbild Sariuss.

"Nu un tad? Viņa aizlaidās, kad…"

Melnais skorpions, kas apmetas ap stūri aiz Auroras muguras, ir milzīgs, un tā kāju klikšķēšanu nevar nedzirdēt. Sariuss izvairās no augstu izslietā dzeloņa, pavirzoties uz sāniem, un paceļ zobenu. Viņš varētu mēģināt tam nocirst vienu no spīlēm, ja skorpions vēl tuvo­tos. Taču nē, tas apstājas pie Auroras. Viņa pārāk vēlu ir pamanījusi draudošās briesmas. Skorpions sagatavojas un dzeļ. Aurora nokrīt zemē. Vai jostā vēl ir atlicis kaut mazliet sārtuma? Sariusam nav laika skatīties, viņš arī nevēlas atkal tērēt savu dzīvības enerģiju kaķsievietes labā. Šķiet, no otras puses tuvojas vēl viens skorpions. Tas, pirmkārt, nogrieztu Sariusam atkāpšanās ceļu, un, otrkārt, nāk­tos uzgriezt muguru otram skorpionam…

Sariuss ilgi nedomā. Viņš savicina zobenu un cērt pa kreiso spīli. Atskan troksnis, kā metālam atsitoties pret metālu. Skorpions pakāpjas atpakaļ. Nākamo dūrienu Sariuss mērķē pret tā sīko galvu, radijums mēģina viņu satvert spīlēs un atkal izslien gaisā dzeloni. No tā kaut kas pil asinis, inde, bet varbūt abi? un uz akmens grīdas veido garojošu peļķi.

Tagad Sariuss atvēzējas pret dzeloni, kas šūpojas turpat virs viņa galvas. Ar otro cirtienu viņš trāpa. Skorpions atraujas atpakaļ, pagriežas un laižas projām, pazuzdams kādā no labirinta tumšajām šahtām.

Sariuss vēl uzmet skatienu bez dzīvības pazīmēm zemē gulo­šajai Aurorai un taisās, ka tiek. Es viņai jau vienreiz palīdzēju, ar to vajadzētu pietikt. Skriedams Sariuss uzmanīgi vēro apkārtni. Kāpēc Aurora nedzirdēja skorpiona tuvošanos? Sariusam par to rodas neskaidra nojauta viņa bija ievainota un vēlējās sev aiztaupīt sāpīgo, spiedzīgo troksni. Smaga kļūda.

Tāpēc tagad Sariuss vēl jo rūpīgāk ieklausās ikkatrā skaņā. Viņš neļaus sevi pārsteigt nesagatavotu un netaisās mirt, būdams vien otrajā līmenī.

Sariuss noskārš, ka viņam seko skorpions. Un, protams, dzird. Turpmāk viņš centīsies nepalaist garām nevienu no savu maņu orgānu raidītajiem signāliem. Tomēr stratēģijas, kā neskartam izkļūt no labirinta, joprojām trūkst.

Sariuss apstājas un ieklausās. Cīņas troksni nedzird. Apklususi arī viņam sekojošā skorpiona soļu klikšķēšana. Tas uztrauc. Sariuss lēni dodas tālāk, sekodams ceļam, kas ved pa labi, un nonāk ceļa sazarojumā. Vai šajā labirintā būs jānomirst badā?

Instinkta vadīts, Sariuss iet pa kreisi un ierauga skorpionu, kas kā zirneklis tup uz alas sienas. Melnajās muguras bruņās atspīd

I.ipas ugunis. Šis ir vēl lielāks par iepriekš sastapto. Viņš šūpo dze­loni šurpu turpu, kā gribēdams Sariusu nohipnotizēt. Daudz nedo­mādams, Sariuss paceļ zobenu augstu virs galvas. Viņš to nevicina, bet ietriec skorpionā, mērķēdams uz bruņās tērptā ķermeņa pašu viduci bruņu plākšņu sadures vietu…

Pretīgi šņirkstoša skaņa, un zobens ieslīd dziļi ķermenī radī­jumam, kurš tagad drudžaini mēģina trāpīt Sariusam ar dzeloni. Taču zobens to ir cieši pienaglojis pie sienas, un skorpions īsti nevar pakustēties. Sariusam trīc rokas noturēt milzu kukaini ir daudz grūtāk nekā uzskriet kalnā. Viņš cenšas neiztēloties, kas notiks, kad izturība būs galā.

Mirsti, Sariuss domā, mirsti taču beidzot!

Kaut kad kā Sariusam šķita, pēc vairākām stundām radījums beidzot pārstāj kustēties. Tas liekas atslābis, un aste ar dzeloni noka­rājas uz sāniem. Sariuss uzdrošinās izvilkt zobenu, taču ir aizmirsis, ka beigti skorpioni nespēj tupēt uz alu sienām. Kad viņš to saprot, ir gandrīz par vēlu. Pēdējā brīdī Sariuss palec sāņus, citādi krītošais radījums viņu apraktu zem sevis. Tagad tas guļ zemē beigts, tikai šad un tad noraustās kāda no kājām.

Sariuss apsēžas zemē, atspiež muguru pret sienu un blenž uz skorpionu. Viņš ieklausās, vai netuvojas kāds tā sugas brālis, taču, lai cik ļoti sasprindzina dzirdi, soļu klikšķēšana nav dzirdama. Tā vietā pamazām un sākumā gandrīz nemanāmi ieskanas mūzika. Šī melodija vēl nav dzirdēta, tomēr reizē ir ļoti pazīstama un pārlie­cina Sariusu, ka šobrīd briesmas nedraud. Viņš var atļauties aplūkot uzvarēto pretinieku un atklāj, ka var to sadalīt bez lielas piepūles. Piemēram, atdalīt spīles. Tas un vienu no muguras bruņu plāksnēm Sariuss pievieno savam inventāram. Viņš vilcinās ar indīgo dzeloni. Kas zina, ja nu pieskaršanās dzelonim var kaitēt. Šobrīd nav nekā­das vēlēšanās dzirdēt uz nerviem krītošo skaņu, kas atskan, gūstot ievainojumu.

Sariuss ļoti uzmanīgi pieskaras dzelonim. Tā platākajā daļā. Nekas nenotiek. Cik uzmanīgi vien iespējams, Sariuss to nolauž un pievieno inventāram.

Kad pieceļas, dažus soļus tālāk viņš ierauga stāvam tumsas elfu. Sariuss to pazīst no pirmā acu uzmetiena: tas ir Lelants. Viņš laikam ir izcīnījis sev jaunu apbruņojumu, jo šūpo rokās rītazvaigzni ar biedējoši gariem dzelkšņiem.

Tie viens otru nopēta, bet ugunskuru neiededz. Sariuss nevēlas spert pirmo soli. Viņš joprojām jūtas kā iesācējs, tikai divnieks. Tur­klāt ir tikai viens, ko viņš vēlētos noskaidrot: vai Lelants ir Kolins. Nē ka tas ir Kolins. Taču to Lelants neteiktu arī tad, ja tiktu iedegts ugunskurs.

Pussadalītais skorpions izskatās šausmīgs. Sariuss nevēlas pie­skarties tā mitri spīdošajai, pelēki sārtajai gaļai. Viņš pavirzās dažus soļus uz Lelanta pusi, kurš kā nekustīga ēna stāv pie mūra.

Ko viņš gaida? Grib tālāk iet kopā ar Sariusu? Tas nebūtu slikti, jo atkal ir dzirdams netāls cīņas troksnis. Labirinta ejas pieskandina šķindēšana, brīkšķēšana un metālisku sitienu skaņa.

Sariuss pārbauda savu dzīvības indikatoru. Izskatās labi; lielākā daļa no tā, ko notērēja, ārstēdams Auroru, ir atpakaļ. Gņā ar skorpionu viņš netika ievainots. Tātad aiziet uz nākamo kauju! Sariuss vēl uzmet skatienu Lelantam, kurš nu ir atkāpies no mūra un lēni tuvojas gaba­los sašķaidītajam skorpionam. Lai jau ievāc sev šo pretīgo ēdmaņu. No skorpiona sanāk septiņi gaļas gabali, un Sariuss tos nevēlas.

Viņa uzmanību saista kaujas troksnis. Sekodams skaņām, Sariuss atrod biedējoši šauru eju, kurā valda absolūta tumsa, no tās nokļūst plašākā, kuras sienas šķiet pūkainas, kā tumši zila pelējuma klā­tas. Nākamajā atzarojumā viņš nogriežas pa labi un atkal nokļūst strupceļā. Sūda labirints! Sariuss apvalda niknumu un nākamajā krustojumā, kur tas ir iespējams, atkal nogriežas pa labi. Šo eju neapgaismo pat ne visniecīgākā lāpa. Ja te slapstās kāds skorpions, Sariuss to pamanīs, tikai saņēmis dzeloņa dūrienu mugurā.

Taču daudzas pazīmes liecina par to, ka šis atzars ir pareizais. Skaļāk nekā iepriekš ir dzirdami cīņas trokšņi. Un arī skorpiona kāju klik-klik-klik klikšķēšana. Sariuss sper soli tumsā un sajūt visureso­šus draudus. Viņš paceļ zobenu un griežas ap savu asi. Vai kāds ir viņam līdzās, aiz muguras? Nē.

Neko darīt. Ja vēlas doties tālāk, ir jāiet pa šo eju. Sariuss aizliek sev priekšā vairogu, tur gatavībā zobenu un soli pa solim virzās iekšā tumsā.

Jo tālāk viņš iet, jo vairāk šķiet, ka eja kļūst arvien šaurāka. Kaut kur ļoti tālu ir saskatāms sīks gaismas atspulgs. Jānokļūst turp. Labās priekšnojautas, ka tūlīt viss būs garām, vadīts, Sariuss paāt­rina gaitu un krīt. Viņš paniski dur zobenu tukšumā, kuru katru brīdi gaida uzbrukumu, ievainojumu, mokošo skaņu. Taču nekas neseko. Sariuss uztraušas kājās. Drusciņa gaismas rāda, ka viņš ir viens. Protams, izņemot to, pār ko viņš paklupa.

Sariuss pieliecas un saskata kaulus, pāris kušķu sarkanu matu, šaujamloku un divas salauztas bultas. Skeletam piederīgais galvas­kauss ir aizripojis gabaliņu tālāk pie klints sienas.

Vai tas ir kāds no cīnītājiem? Vienalga, ātrāk projām no šejienes! Sariuss vēl uzmet skatienu skeletam un dodas projām. Turp, kur ir gaišāk un skaļāk. Priekšā notiek kauja. Tas ir labāk par neziņu un daudz labāk par tumsu.

Kur pazuda gaisma? Viņš taču nevarēja apmaldīties. Kā tas nākas, ka priekšā atkal ir siena? Sariuss pagriežas tu nekad netiksi no šejienes laukā. Viņš atceras asiņaino kreklu, ko atrada zālē. Būtu palicis augšā, nāktos cīnīties pret zombijiem. Taču tas vismaz notiktu gaismā.

Atkal kaut kas nozib, metot ēnu uz sienas. To, ka tā ir paša ēna, Sariuss saprot, kad cērt tai ar zobenu. Sitiens atbalsojas tumšajās ejās.

Cīņas troksnis ir tik tuvu. Pārējiem ir jābūt aiz šīs sienas. Bruņām šņirkstoši skrāpējoties pret sienu, Sariuss taustās gar to uz priekšu. Piepeši siena pazūd, un viņš kluptin ieklūp nišā, un tajā nu bei­dzot! ir vārti. Protams, aizslēgti. Sariuss taustās tālāk. Atrod aiz­bīdni. Paceļ. Cik tik spēka, viņš stumj vaļā koka vārtus, un patiešām atveras neliela sprauga, pa kuru iespīd spoža jo spoža gaisma. Cīņas troksnis kļūst skaļāks. Sariusa redzeslokā nonāk stilbi ar kažokādu apdarinātos zābakos un tūlīt pēc tam skorpiona melnās, klakšķo­šās kājas.

Daļa Sariusa viena liela daļa grib vārtus aizvērt un nogaidīt, līdz viss būs beidzies. Viņu taču neviens neredzēja, vai ne? Ja nu vienīgi Vēstnesis, kurš redz un zina visu…

Pietiek iedomāties dzeltenās acis, un Sariuss, kārtīgi uzspiedis uz vārtiem, dodas uz priekšu. Viņš ierauga trīs skorpionus un sešus, nē, septiņus cīnītājus. Vai viņš kādu pazīst? Nav laika skatīties viens no skorpioniem novēršas no sava pretinieka un rikšo uz Sariusa pusi.

Viņš atkāpjas, pielūkodams, lai zobens būtu vērsts pret uzbru­cēju. Dzelonis, pacelts augstu gaisā, šūpojas šurpu turpu, meklē­dams mērķi. Sariuss cērt, trāpa skorpionam sānos. Kaut kas no­šņirkst. Otru zvēlienu viņš vērš pret indīgo dzeloni. Ta izdevās padzīt iepriekšējo skorpionu. Šo diemžēl ne. Iespējams, Sariuss netrāpīja pareizā vietā, bet pretinieks atkāpjas tikai uz acumirkli, lai pēc tam uzbruktu ar dubultu sparu.

Sariuss palec uz labo pusi, izvairīdamies no dzeloņa, un, izman­tojot izdevību, vēlreiz triec zobenu dzeloni. Beidzot milzu kukai­nis mazliet sašūpojas. Nedaudz veiksmes, un Sariusam to izdodas caurdurt, līdzīgi kā bija izdevies "piespraust" pie sienas iepriekšējo eksemplāru. Biedējoši tuvu garām aizšņāc viena no skorpiona asa­jām spīlēm. Sariuss jau saraujas šausminošās skaņas gaidās, taču skorpions nav trāpījis. Vēl viens zobena cirtiens, un bruņas padodas. Neradījums sakņūp uz labo pusi, un Sariuss vēlreiz dur tā neaiz­sargātajā vēderā. Trāpīts! Piepeši viņam līdzās ir vēl kāds un sit skorpionam ar āvu.

Lai cik ļoti Sariuss vēl pirms kāda laika ilgojās pēc sabiedrības, piepeši tā viņu apgrūtina. Kāda traka tumsas elfa mēģina pārņemt vadību. Tagad, kad viņš jau ir paveicis grūtāko un atlikušais darā­mais tikai tāda pastaiga vien ir! Taču sāncensei tā nešķiet. Tās iero­cis laikam ir spēcīgāks par viņējo, jo pietiek ar trim zvēlieniem, un skorpions nekustīgs guļ zemē.

Kaut kur dziļi Sariusā iegailas dusmas. Viņa zobenu klāj pelēkas gļotas, un viņš tās labprāt noskalotu ar tumsas elfas asinīm, kura te tagad uzrodas un padara vieglāko darba daļu. It kā viņam būtu nepieciešama palīdzība. It kā viņš pats nevarētu.

Sariuss noskaidro elfas vārdu. Feniela, skaidrs. Stulbā govs! Un ko viņa tagad dara? Uzklūp beigtajam skorpionam un pārvērš to maltajā gaļā. Atšķirībā no Sariusa Fenielu neinteresē ne dzelonis, ne spīles. Viņa cītīgi rakņājas pa līķi. Tas taču ir slimi!

"Uzvara," kāda balss iečukst Sariusam ausī. Viņš palūkojas apkārt. Kauja beigusies, bet Erebos cīnītāji joprojām izskatās diez­gan aizņemti. Tāpat kā Feniela, viņi sadala mirušos skorpionus sīkos gabalos. Sariusu pārņem sajūta, ka viņš kaut ko ir palaidis garām.

Izdzirdot pakavu klaboņu, Sariuss jau zina, kas gaidāms. Pēc mir­kļa parādās Vēstneša bruņotais zirgs, un jātnieks sveicienā paceļ roku.

"Jūs esat paveikuši krietnu darbu un tiksiet par to atalgoti. Domāju, ka sākšu ar Drizzel."

Pieceļas vampīrs, kurš vēl nebija beidzis ar abām rokām rakāties pa skorpiona vēderu. Sariuss cenšas nepievērst tam uzmanību.

"Tu cīnījies labi, tomēr ne izcili. Dodu tev jaunu vairogu. Tas ari ir labs, bet ne izcils."

Drizzel netīrām rokām saņem vairogu un veco tā, ka nošķind, ielidina kādā no labirinta ejām.

"Feniela!"

Tumsas elfa spraucas garām Sariusam.

"Priecājos, ka tu ne ar vienu liekulīgi nerēķinies, bet ņem visu, ko vēlies. Dari to pašu ar savu ekipējumu. Saņem 50 zelta gabalus un izdomā pati, ko par tiem iegādāsies."

Sariusam ļoti jāsavaldās, lai neiegāztu Fenielai ar zobenu. Viņa pielīda tam priekšā un vēl saņem par to balvu. Kāda ironija!

"Sarius!"

Viņš paiet uz priekšu. Es biju krūts, atzīsti to. Es biju labs otrajam līmenim.

"Cīņu tu pabeidzi neievainots. Par to izsaku atzinību. Taču kaujā iesaistījies vēlāk, ari skorpionu nenogalināji pats, un tomēr es vēlos tevi apbalvot, tāpēc pastiprinu tavu spēju dziedināt. Turpmāk citiem spēsi palīdzēt vēl vairāk."

Gaisā kaut kas nočūkst, tas arī viss. Tas arī viss? Sariuss neticīgi uzlūko Vēstnesi. Kas tad tā par balvu? Dziedinādams viņš kaitē pats sev un tagad kaitēs vēl vairāk? Viņš netaisās izmantot šo stulbo spēju, nav jau idiots.

"Blackspell," Vēstnesis izsauc nākamo.

Blackspell ir vampīrs, ko Vēstnesis slavēdams ceļ vai debesīs un piešķir viņam zobenu piesātināti sarkanā krāsā un caurspīdīgu kā tumšs vīns. Tādu arī Sariuss gribētu. Bet nē, šodien viņš jau vienu dabūja un nu vēl šo burvīgo dziedināšanas spējas pastiprinājumu. Vai nav super?

Taču kāpēc Sariuss ir tik nikns? Ari uz Nurax, vilkati, kuram Vēst­nesis pasniedz īpašu izturības zābaku pāri, un uz Grotoku, pirmo cilvēku, ko Sariuss sastop Erebos un kas saņem kaut kādus rakstu ruļļus.

Sariuss pazīst arī nākamo balvas saņēmēju: Arwen's Child. Viņa ir mazliet ievainota un dabū dziedinošu dziru un vēl 10 zelta monētas. Jebkas ir labāks par mēslu, ko saņēma Sariuss.

"Gagnar!" sauc Vēstnesis.

Priekšā izrāpo skrandains, smagi ievainots ķirzakcilvēks, kurš bija gulējis aiz beigta skorpiona.

"Daudz netrūka, Gagnar. Palikdams šeit, tu mirsi. Nāc man līdzi."

Gagnars mēģina pieslieties kājās. Uz tā saplēstā krekla un notrai­pītās cepures Sariuss skaidri saskata ciparu viens. Tas izskatās kā audumā iestrādāta dzelzs. Viņš nespēj atraut acis no Gagnara. Bei­dzot kāds, kuram ir vēl mazāka sajēga nekā viņam. Ķirzakcilvēks pieņem Vēstneša palīdzību, lai tiktu zirga mugurā.

"Jums atļauts iedegt ugunskuru," Vēstnesis paziņo un aizauļo.

Sariusa ugunskurs iedegas, pirms vēl kāds cits ir paguvis atsauk­ties aicinājumam. Tam lēni tuvojas Arwen's Child un Blackspell, bet pārējie atkal pievēršas līķiem un turpina rakāties tajos.

"Ko viņi meklē?" Sariuss uzsāk sarunu.

Blackspell klusē, bet Arwen's Child labprāt paskaidro:

"Vēlmju kristālus, protams."

"Mirušajos skorpionos?"

Sariuss jūtas kā no plaukta nokritis. Tā būtu pēdējā vieta, kur viņš iedomātos meklēt. Beidzot ir skaidrs, kāpēc Drizzel un pārējie tā pūlas. Sariuss gandrīz grib piebiedroties.

"Vai tu jau esi kādu atradusi?" viņš vaicā tumsas elfai.

"Vēl ne. Tie ir patiešām reti un vērtīgākais, ko šeit vari iegūt. Es reiz redzēju, kā BloodWork vienu izķeksēja no milzu zirnekļa. Zilu. Nav ne jausmas, ko Blood ar to iesāka."

Sariuss domīgs lūkojas, kā ugunskurā dejo liesmu mēles. Kad ir atsākusi skanēt mūzika? Viņš nav to pamanījis, bet nu tā skan un stiprina apņēmību. Sariuss jau jūtas spēka pilns un gatavs nākama­jai kaujai, un otrreiz viņš Fenielai neļautu sevi pastumt malā.

"Vai tu zini, ko īsti var iesākt ar tiem vēlmju kristāliem?"

Arvven's Child nesteidzas ar atbildi.

"Runā, ka tie varot piepildīt visas karstākās vēlēšanās. Nu, var­būt izņemot miroņu augšāmcelšanu. Un Iekšējā aplī tie arī nepalīdz iekļūt."

"Kas ir Iekšējais aplis?" jautā Sariuss, nemaz nekautrēdamies no savas nezināšanas. Tas ir mūzikas iespaids; mūzika liek justies kā karalim. Tu šeit esi galvenā persona, visi pārējie ir tikai piedeva.

Lai vai kā, bet atbildi viņš nesaņem, jo sarunā iejaucas Blackspell: "Pats atklāj, arī mums tas bija jāatklāj pašiem."

"Labi jau, labi, es tikai pajautāju."

Drizzel un Nurax ir zaudējuši cerību atrast vēlmju kristālu, liek mierā skorpiona mirstīgās paliekas un pienāk pie ugunskura.

"Varējāt vismaz notīrīties, jūs izskatāties atbaidoši," saka Arwen's Child un pavirzās no abiem nostāk.

Drizzel viņu neņem vērā. "Paskat tik, Sariuss! Es jau domāju, ka esi beigts. Tātad zilie milzu sievišķi pie upes tevi nepataisīja auk­stu?"

"Kā redzi."

"Un kā, vai pamatīgs slaktiņš sanāca?"

"Nebūtu aizlaidies, tad zinātu."

"Diezgan lecīgs divniekam."

Sariuss klusē. Citi viņa līmeni redz, viņš pārējo ne. Pēkšņi Sariuss jūtas atkailināts.

"Liec viņam mieru, citādi izstāstīšu šo to, ko zinu par tevi," Arvven's Child metas vidū.

"Uz priekšu, stāsti! Tu taču zini, kā Vēstnesim patīk visziņi," Drizzel nepaliek parādā.

Tajā mirklī ap stūri parādās Lelants. Viņš spēji apstājas un izvelk aiz jostas aizbāzto rītazvaigzni.

"Ah, sūdu būšana! Elfu invāzija," novaidas Blackspell.

"Turi muti," atcērt Sariuss. Lelants ir viens no tiem, kurus viņš šeit sastop vislabprātāk. Es zinu, kas tu esi, vecīt. Ar aicinošu žestu Sariuss mazliet pakāpjas atpakaļ, lai Lelants var viņiem pievienoties, bet nešķiet, ka Lelants to vēlas. Viņš turas pa gabalu no ugunskura. Tad tas pamana Fenielu un Grotoku, kuri joprojām ir aizņemti ar mirušajiem skorpioniem, un paietas uz to pusi, tomēr pārdomā. Bei­dzot Lelants tuvojas ugunskuram, bet apstājas pēc iespējas tālāk no Sariusa.

"Sveiks, Lelant," Sariuss viņu sveicina.

"Vai tie abi meklē vēlmju kristālus?" Lelants uzdod jautājumu, pat neatbildējis uz sveicienu.

"Protams," Blackspell saka. "Taču bez panākumiem. Tajos radī­jumos nekā nav."

"Njā, kaut kā stulbi. Man gan paveicās," Lelants no kabatas izķeksē kristālu, kas izstaro zaļganu gaismu. "Krūts, ne?"

"Kur ņēmi?" prasa Arvven's Child.

"Nav tava darīšana."

Sariuss blenž uz zaigojošo akmeni un jūt iekšēju karstumu. Viņam pat nav jājautā, kur Lelants to ir dabūjis. Tas taču bija viņa skorpions, viņa trofeja, pie kā viņš atstāja Lelantu. Un tas to ir izmantojis. Cik nekrietni!

"Ir taču skaidrs, ka akmens patiesībā pieder man, vai ne?"

"Nezinu gan kāpēc?"

"Tāpēc, ka es to skorpionu nogalināju. Tāpēc. Ja tu esi godīgs, tad šo mantiņu atdosi man."

"Sapņo vien tālāk! Man taču smadzenes vēl ir savā vietā."

Sariuss tik ātri nemaz nedomā, cik rokas izvelk zobenu, un nu viņš neziņā stāv. Patiesībā viņš negrib uzbrukt Lelantam, tikai vēlas •itgūt savu kristālu. Ja tu zinātu, kas es esmu, tu man to vienkārši atdotu.

"Eu, nekādi dueļi ārpus pilsētām!" iesaucas Drizzel.

"Ak, kā es baidos! Man uzbrūk veseli divi!" ākstās Lelants. "Viens /obena vēziens, un Vēstnesis tevi savāks. Aiziet! Izdari man šo pakalpojumu."

Skata pēc Sariuss vēl dažas sekundes tur zobenu pavērstu pret l.elanta krūtīm, bet klusībā ir priecīgs, ka ar godu ticis vaļā no cīnī­šanās.

"Tu pats saproti, ka tas akmens nepieder tev."

"Kāpēc gan ne? Kāda man daļa, ka tu savāci tikai dzeloni un spī­les un aizlasījies? Veči, to jums vajadzēja redzēt! Viņš tam "lopam" nogrieza spīles un iestampāja pie sava inventāra. Ko tu taisies ar lām darīt? Griezīsi papīra siluetus, vai?"

Sariuss glūn uz Lelantu. Tumši brūnā seja, melnie īsu matu rugāji. Tu man vēl norausies, dirsa tāds.

"Paturi to, mīkstais!"

"Toties mīkstais ar vēlmju kristālu. Vai kāds jau zina, uz kuru pusi ir pilsēta?"

"Paprasi savam vēlmju kristālam," Sariuss iedzeļ. "Vai pārmai­ņas pēc kādreiz papūlies ari pats."

Viņš negaida Lelanta atbildi, bet uzgriež ugunskuram muguru un iesoļo pirmajā labirinta koridorā, kas viņam patrāpās ceļā. Tad jau labāk tālāk iet vienam, nevis tušēt ar tādiem idiotiem.

Viņš ir bijis tik tuvu tam, lai atrastu vēlmju kristālu, tik tuvu! Labirinta ejās joprojām ir tumšs, taču doma par nolādēto Lelantu dzen uz priekšu. Ja Sariusa ceļā tagad gadītos kāds skorpions, viņš to pārstrādātu biezenī. Tālāk, tālāk. Vēl ir gana daudz laika sasniegt meklēto mērķi, un viņš ir apņēmies visus apsteigt.

Tikai muļķīgā kārtā visas ejas šeit atkal izskatās vienādi. Nekas neliecina par Baltās pilsētas tuvumu. Sariuss maldās tālāk, nevienu

nesatiek, un viņam neviens neuzbrūk. Pēc nebeidzami ilga laika Sariuss apstājas. Dusmas ir pārvērtušās mazā, kvēlošā oglē un gail kaut kur dziļi iekšā.

Ko tālāk? Varētu sevi iepļaukāt par šo neapdomību. Kāpēc neaici­nāja nākt līdzi vismaz Arvven's Child? Tā bija viņa pusē, nevajadzēja ļaut viņai palikt pie pārējiem. Tagad viņi varētu uzkurt ugunskuru, un Sariusam nebūtu jāpaļaujas tikai pašam uz sevi.

Viņš mēģina orientēties vēlreiz. Ir taču jābūt kādai norādei. Varbūt baltiem akmentiņiem pareizajos eju atzarojumos vai zvanu skaņām katrā pilnā stundā. Sariuss sasprindzina dzirdi. Lūkojas visos virzie­nos. Nonācis katrās nākamajās krustcelēs, uzmanīgi ieklausās. Pēkšņi trešajā krustojumā viņš kaut ko saklausa. Ne jau zvanus, bet tādu kā šalkšanu. Ļoti klusu, tomēr vismaz kaut ko. Kaut ko, kam sekot.

Jo tālāk viņš iet, jo šalkšana kļūst dzirdama skaidrāk. Viņš neuz­manās, jo jūt, ka briesmas nedraud. Sariuss uz mirkli apstājas, lai saprastu, kāpēc ir tik pārliecināts par to. Mūzika, viņš saprot. Maigi un nemanāmi ir mainījusies tās noskaņa, dāvājot drošības izjūtu un paļāvibu, ka ir uz pareizā ceļa.

Pēc dažām minūtēm Sariuss atklāj, kas rada šo skaņu: apakšze­mes upe, kuras ūdens trūcīgajā lāpu gaismā šķiet gandrīz melns, bet, pienākot tuvāk, izrādās asinssarkans.

Negribot Sariusa galvā dzimst dažādas šaušalīgas ainas: slaktiņi, lielās kaudzēs samesti līķi, upurēšanas rituāli. No kaut kurienes tām asinīm taču ir jāiztek.

Ja tās ir asinis! Tas nemaz nav skaidri zināms. Ūdeni var iekrāsot arī ieži upes gultnē vai… Ak, vienalga! Sariuss no tās nedzers, kaut arī stiprinājums šobrīd lieti noderētu.

Viņš apstājas akmeņainajā upes krastā pie pašas ūdensmalas. Upe plūst kārtīgi un taisni kā kanāls. Pilsētas taču bieži tika būvētas upju krastos, tāpēc atliek vien tai sekot kā sarkanam pavedienam. Bet pa straumi vai pret to? Sariuss pēta apkārtni, cerot uz kādu norādi. Neko neatrod un nolemj iet pa upi uz augšu.

Jau drīz kļūst gaišāks ceļu apgaismo upes krastā regulāros ' atstatumos izvietoti ugunskuri grozos. Un vienā rāvienā iešana ir

I«|iivusi par tīro bērnu spēli. Sariuss skrien. Skrien arvien ātrāk, lidz iri.uiga platas kāpnes, kas ved uz augšu. Kad tās ir jau rokas stiepiena attālumā, Sariusam jāapstājas: viņš nebija sekojis līdzi savam l/l tīrības rādītājam. Atguvis elpu, viņš dodas augšup pa kāpnēm, inu/.ika iegavilējas, un pretī plūst dienas gaisma.

Augšā paveras brīnišķīgs skats saule apspīd balta marmora mūrus, torņus un arkādes, pat iela, kas ved uz pilsētu, viz ziloņkaula krasā.

Sariuss vairs nesteidzas. Šķiet, ka pilsēta ir gaidījusi tikai viņu. Viņš tajā lūkojas, kā gribēdams redzēto saglabāt prātā, un lēni tuvo­jas.

Pie torņa četri sargi sveicinot noliec šķēpus, atskan fanfara, un lielvēderains saucējs no augstā pilsētas mūra paziņo jaunumus: "Sariuss ir ieradies! Sariuss, bruņinieks no tumsas elfu dzimtas, ienāk pilsētā!"