Erebos

31.

Viktors izslēdza datoru. "Kurš spēlē ir ieprogrammējis to tipu?" viņš jautāja vārā balsi. "Kuram varētu ienākt prātā tik šaušalīga doma?"

Neviens neatbildēja.

Niks paskatījās pulksteni: mazliet pāri vieniem. Adrians droši vien ēda pusdienas. Pēc tam viņam būs divas vai tris stundas, tātad vēl nebija nekādas jēgas braukt uz skolu.

"Mums šodien pat jārunā ar viņu," noteica Emilija, it kā lasītu Nika domas.

"Jā, aizbrauksim uz skolu, varbūt sadabūsim viņu rokā kādā starpbrīdi. Nē, muļķības, neviens nedrīkst manīt, ka mums kaut ko no viņa vajag."

"Kāpēc?" Emīlija iebilda. "Par mani nevienam aizdomas neradī­sies. Es oficiāli esmu Erebos atkarīgā."

Taisnība. Tagad atlika tikai sarunāt, kur satikties tā, lai neviens viņus nepamanītu kopā.

"Šeit!" iesaucās Viktors.

"Pārāk bīstami. Ja mums tomēr kāds sekotu, tu ielidosi, bet tu esi mūsu pēdējā saikne ar spēli. Tu esi vienīgais, kurš mums var pateikt, kas notiek Erebos," Emīlija nepiekrita.

"Pagaidi. Tu taču arī spēlē!"

"Tikai teorētiski," viņa pasmaidīja un paskatījās pulkstenī. "Pēc septiņpadsmit minūtēm man vajadzētu atrast Vatsona kungu un ievilināt viņu kutelīgā situācijā. Man tas nenāk ne prātā, tāpēc goodbye, Hēmera!"

"Nu labi," noņurdēja Viktors. "Tomēr ir diezgan vieglprātīgi paļauties tikai uz mani. Un ja nu spēle mani palūgs pavest to Vatsona kungu? Man tas būs jāizdara tikai tāpēc, lai mums nezustu pēdējā saikne?"

Visi iesmējās, un tas mazliet noņēma spriedzi.

"Mums vēl paliek Keita, taču viņa nav tik spoža kā tu," teica Niks. "Starp citu, tev tagad jāturpina spēlēt kad būsiet pie pašas Blekfraiersas, viss var sākties kuru katru bridi. Un mums tas jāzina, okay?"

Viktors atstiepa apakšlūpu kā apvainojies bērns un devās uz datoristabu. "Tātad es neuzzināšu, ko stāstīs Adrians Makvejs?"

"Uzzināsi. Mēs tev atsūtīsim noklausīšanās drošu pasta balodi," ar absolūti nopietnu sejas izteiksmi atteica Emīlija. "Nik, kur tiksi­mies? Kafejnīcā nav droši, bet varbūt parkā? Kādā vietā Haidparkā, kur varam labi pārredzēt apkārtni?"

"Nē. Tur mūs tomēr varētu pamanīt." Nikam prātā iešāvās kāda ideja. Viņš uz papīra gabaliņa uzrakstīja adresi un pasniedza Emīli­jai. "Te būsim drošībā. Simtprocentīgi. Es jūs sagaidīšu tur."

Rebeka pirmā viņam krita ap kaklu, pēc tam ari Fins. "Sīkais! Cik foršs pārsteigums! Kafiju gribi? Atnāci savākt to klēpjdatoru?"

Uz abiem jautājumiem Niks noliedzoši pakratīja galvu. "Man vajadzīga mierīga vieta tādai kā… apspriedei. Es uzaicināju šurp divus draugus, viņi atnāks tuvākās stundas laikā. Vai tas ir okay?"

Fins aplika Nikam ap pleciem roku, kas nebūt nebija viegli, jo Niks bija pusgalvu garāks par viņu.

"Tu esi tik nervozs vai tev ir problēmas? Vai tavā apspriedē būs runa par kaut ko ne pārāk legālu?"

"Ko? Nē!" Nīks atkal sparīgi noliedzoši papurināja galvu. "Nē. Drīzāk gluži pretēji. Tas ir komplicēti, bet tas pavisam noteikti nav nelikumīgi."

"Nu tad." Fins ieveda viņu vienā no savām trim studijām. Sienas bija noklātas ar svaigu tetovējumu attēliem uz visneiedomājamākām ķermeņa daļām. "Te būs labi? Lielo studiju man šodien vajag pašam, un Rebekai ari daži klienti ir pieteikušies uz pīrsingu."

"Te būs perfekti."

"Labi. Ar mammu un tēti viss kārtībā?"

"Jā, vislabākajā."

Fins sarauca uzacis Niks konstatēja, ka tajās pa šo laiku bija uzradušies seši plrsingi katrā, droši vien pārsteigts par brāļa vienzilblgajām atbildēm. Viņš aizgāja, bet pēc dažām minūtēm atgriezās ar cepumiem un apelsīnu sulu. "Lai neviens nevarētu Denmoriem pārmest neviesmīlibu."

"Paldies."

Aizritēja trīs ilgas minūtes. Niks centās novērst domas, izpētī­dams Fina galeriju. Mežrozēm apvītu muguru, bicepsu ar Alpu pano­rāmu un potīti, uz kuras skūpstījās divi delfīni.

Vai Emīlijai izdosies pierunāt Adrianu atnākt? Bet, ja padomāja, kāpēc lai viņš to negribētu? Viņš taču bija tik ļoti ieinteresēts kaut ko vairāk uzzināt par spēli.

Ir! Iezvanījās zvaniņš, ko Rebeka bija piekarinājusi virs veikala durvīm. Klienti? Vai Emīlija?

"Sveiki, mums te ir norunāta tikšanās ar Niku Denmoru." Emī­lija.

Fins ieveda viņu un Adrianu studijā.

Niks paguva ievērot, ka Emīlija ziņkārīgi nopētīja viņa brāli mazliet īsāko prototipu.

"Čau!" meitene uzspieda Nikam uz lūpām skūpstu, kas viņu uz mirkli uzlidināja debesīs. Emīlijai aiz muguras stāvēja Adrians un smaidīja. Vienā pusē uz augšu paslējušies mati viņu padarīja mazliet līdzīgu elfam.

"Normālas bildes," viņš teica un norādija uz sienām. "Varbūt arī es sev kādreiz likšu uztetovēt."

Fins staroja. "Tad nāc pie manis, un es tev piedāvāšu īpašu cenu, bet tagad es jūs pametīšu, lai varat noturēt savu slepeno sēdi. Ja kādam vēl kādas vajadzības, virtuve atrodas divas durvis tālāk krei­sajā pusē, bet tualete tieši pretī." To pateicis, Fins aizgāja.

Adrians apsēdās uz tā, ko Fins dēvēja par procedūru krēslu, un gaidoši lūkojās. "Emīlija teica, ka gribat kaut ko ar mani apspriest. Vai tas ir sakarā ar Erebos?"

Adrianam vismaz nevarēja pārmest runāšanu riņķi un apkārt.

"Jā," Niks atbildēja. "Vispirms zināšanai: Emīlija un es vairs nespēlējam. Tātad no mums tev nav jābaidās."

"Okay."

Nikam nācās grūti uzsākt stāstīt. Tūlīt viņš Adrianā uzplēsīs kādu senu rētu un kaisīs tajā sāli. Niks atglauda no acīm neesošu matu šķipsnu.

"Spēlei Erebos ir kaut kāda saistība ar tavu tēvu." Niks redzēja ieplešamies Adriana acis un domās iepļaukāja sevi. Ļoti iejūtīgi, idiņ.

"Kā tu zini?" čukstēja Adrians. "Taču ne no manis. Es nevienam to neesmu teicis."

Niks un Emīlija saskatījās.

"Nu, es esmu drusciņ pārsteigta, ka tu to zini," Emīlija teica.

"Protams, es to zinu. Es tikai ilgi nezināju, kas tas ir." Adrians smaidīja un izskatījās, ka grib atvainoties. "Man, protams, bija aiz­domas, ka runa ir par spēli. Un spēles bija gandrīz vienīgais, ko programmēja mans tēvs. Taču pilnīgi drošs es nebiju."

Niks nesaprata ne vārda. Bija jāsāk no sākuma. "Pēdējoreiz tu man teici, ka nedrīksti pieņemt DVD, bet tev jāzina, kas tajā ir. Kāpēc?"

"Es nedrīkstēju, jo tētis man to bija aizliedzis."

Emīlija un Niks atkal apmainījās ašiem skatieniem.

"Es nesaprotu," iebilda Emīlija, "tavs tēvs taču ir miris."

"Protams." Adrians novērsās no abiem un sāka pētīt savu kurpju purngalus. "Tētis man to bija uzrakstījis. Viņš man visu bija precīzi uzrakstijis."

"Ko? Ko viņš bija uzrakstījis?"

Nepaceldams acis, Adrians papurināja galvu: "Nē, vispirms jūs. Es gribu zināt, kāda spēle ir Erebos."

Niks dzirdēja sevi nopūšamies. "Tā ir lieliska, aizraujoša spēle. Kad sāc to spēlēt, ir gandrīz neiespējami pārstāt."

Adrians veltīja grīdai saulainu smaidu. "Tādas bija visas tēta spēles."

"Vai tu esi pārliecināts, ka to ir programmējis tavs tētis?"

Beidzot Adriana skatiens no kurpju purngaliem pārvietojās pie iztaujātājiem, un tajā jautās sašutums. "Protams. Citādi viņš nebūtu teicis, ka tas ir viņa testaments."

"Tā viņš teica?"

"Uzrakstīja. Tajā vēstulē. Ka tas ir viņa testaments un ka man tas jānodod tālāk." Adrians raudzījās pamīšus te uz Emīliju, te Niku, līdz aptvēra, ka tie nesaprot, ko iesākt ar šo skaidrojumu.

"Tētis nomira pirms diviem gadiem," viņš teica. "Otrajā nāves gadadienā man piezvanīja notārs un teica, ka pie viņa esot vēstule, kas adresēta man. Aploksnē bija ziņa no mana tēva un divi DVD."

Nikam aizrāvās elpa. "Tu izplatīji to spēli mūsu skolā?"

"Izplatīju? Nu, es iedevu vienu DVD savam klasesbiedram un otru zēnam, kuru pazīstu no agrākiem laikiem un kurš mācās citā skolā. Tētis negribēja, lai abi DVD nonāk vienā vietā. Vēl viņš rakstīja, lai es labi apsveru, kam tos dodu. Iedod kādam, kura dzīve tev šķiet tukša, viņš rakstīja. Un apsoli, ka pats neieskatīsies šajos DVD. Tie ir mana mantojuma daļa, bet tā nav paredzēta tev."

Nīka sirds sāpēs sarāvās. "Un tu šos norādījumus arī ievēroji?"

"Protams," Adrians izdvesa, "tā taču bija pēdējā ziņa, ko saņēmu no tēva. Es nebiju cerējis vēl kādreiz kaut ko no viņa dabūt redzēt vai dzirdēt… Es biju tik priecīgs!" Adrians sāka mirkšķināt acis, lai aizgaiņātu asaras.

Un viņš tevi izmantoja.

"Tagad jūsu kārta. Par ko ir spēle?"

Nikam par atvieglojumu, turpmāko skaidrošanu uzņēmās Emī­lija.

"Raugoties virspusēji, runa ir par drūmu pasauli, kurā jāveic visdažādākie uzdevumi un jāpārvar briesmas. Taču uzdevumi neap­robežojas tikai ar spēles pasauli, bet pāriet arī uz realitāti. Vajag, piemēram… kādu fotografēt vai kāda vietā uzrakstīt mājasdarbu."

Adrians izskatījās absolūti sajūsmināts. "Tā ir "Dievišķā gaisma". Tēta mīļākais projekts. Viņš gribēja, lai spēlētāji īstajā dzīvē cits citam pasniedz dāvanas vai citā veidā palīdz grūtībās, lai nesēž tikai pie datora, lai rodas jaunas draudzības. Viņš man par to tik bieži stāstīja, pirms…" Adriana skatiens atkal aizklīda sāņus. "Nu, pirms kāds viņam to gribēja nozagt. Vai pamanījāt, ka katrs spēlē­tājs spēli redz mazliet citādi? Piemēram, mūzika mainās atkarībā no tā, kādi mp3 faili ir tavā cietajā diskā vai kādas dziesmas tu mēdz klausīties YouTube. Kad spēle tevi iepazīst mazliet labāk, tā saprot, kādi pārbaudījumi tev varētu sagādāt visvairāk prieka, un sūta tieši uz tādiem. Tētis spēlē integrēja psiholoģisku programmu, kas spēj orientēt to precīzi atbilstoši tavām vajadzībām." Varēja redzēt, ka Adrians burtiski peldējās atmiņās.

Niks juta tādas dusmas pret Leriju Makveju, ka šobrīd bija gatavs sagraut drupās visu ap sevi.

"Vai varētu būt… nu, vai tu pieļauj domu, ka tavs tētis spēli būtu pārveidojis? Ka viņš tajā varētu būt iekļāvis dažas jaukas jaunas deta­ļas? Tagad spēli nesauc "Dievišķā gaisma", tās nosaukums ir Erebos."

"Ko? Jā, iespējams." Gaišums Adriana sejā pagaisa. "Kāds mēģi­nāja viņam nozagt "Dievišķo gaismu", tas jums jāzina. Pēc tam notika veselu mūžību ilgs tiesas process… Pēdējos divus gadus tētis… nūjā, bija citāds. Viņš ar mani vairs neko daudz nesarunājās, tāpēc nezinu, vai viņš kaut ko bija mainījis. Katrā ziņā viņš nenor­māli daudz strādāja. Patiesībā tas bija vienīgais, ko viņš vairs darīja, iebarikādējies savā pagrabā, viņš gandrīz neēda, pat vairs nemazgā­jās." Adrians, kā piedošanu lūgdams, palūkojās uz Emīliju un Niku. "Mamma domā, ka viņš jau tiesas procesa sākumā vairs nebija viņš pats. Tētis neizturēja, ka viņu apvainoja zagšanā un krāpšanā. Tur­klāt pie mums taču ielauzās. Četras reizes. Birojā, pie mums mājās, tika uzlauztas pat mūsu automašīnas."

Aina, kas Nikam veidojās no Adriana stāsta, nebija nekāda jaukā. Tā izskatījās šādi: Soft Suspense, saodis, ka Makvejs programmē kaut ko unikālu, mēģināja dabūt to sev. Tas nebija izdevies vismaz ne pietie­kamā apmērā -, tāpēc uzņēmums iesūdzēja Makveju tiesā. Tiesa apmie­rināja Soft Suspense prasību. Vai tiešām kas tāds bija iespējams?

"Paklau," viņš teica, "es tev izstāstīšu, kāds ir Erebos mērķis, labi?" Kaut arī Niks juta sev pievērstu Emīlijas skatienu, viņš šobrīd nespēja apstāties. "Ir jānogalina monstrs. Šim nolūkam tiek meklēti vislabākie, spēcīgākie un nesaudzīgākie cīnītāji. Viņiem ir jāaptur ikviens, kas stātos Erebos ceļā, un jāsagatavo viss, lai pēdējā ciņa varētu notikt. Šai pēdējai cīņai ir jānotiek ļoti drīz, un, vai zini, kā sauc monstru, kas jāiznīcina tās laikā?"

Adriana acis Nikam pateica, ka viņš to nojauš.

"Tieši tā," Niks teica. "Viņu sauc Ortolans."

Adrians skaļi nopūtās, vienu reizi iesmējās, atkal kļuva nopietns. "Patiešām?"

"Es zvēru."

Adriana sejā atspoguļojās vairākas emocijas vienlaikus ganda­rījums, skumjas un naids.

"Tu gribi teikt," viņš vaicāja pēkšņi aizsmakušā balsī, "ka kāds nogalinās Ortolanu?"

"Iespējams. Kaut kas tamlīdzīgs notiks, man šķiet."

"Dažkārt esmu iztēlojies, ka es pats to izdaru. Pēc tam kad tētis tik ļoti mainījās, un… vēlāk tik un tā." Adrians atkal uzsmaidīja grīdai. "Pēc tam kad palaidu apkārt tos DVD un tik daudzi cilvēki kļuva pilnīgi citādi, man bija bail, ka tētis kaut kur ir kļūdījies. Nu… spēle, kas iznīcina spēlētājus, saprotat? Beigās viņš bija pavisam… ek, vienalga! Viņš bija pavisam mainījies. Līdzīgi kā jūs. Tāpēc es baidījos." Tagad Adrians atkal viņus uzlūkoja. "Bet viņš jau negribēja kaitēt jums, tikai Ortolanam."

Kad Emīlija ierunājās, viņa to darīja ļoti uzmanīgi un klusu. "Bet tas nekam neder, Adrian. Tās dēļ spēlētāji ir darījuši briesmīgas lie­tas. Kāds sabojāja Džeimija divritenim bremzes."

Adrians strauji paskatījās uz viņu. "Ko?"

"Jā. Tas nebija negadījums. Ir noticis daudz nepieļaujama un slikta, lai tikai neizgāztos tava tēva atriebības plāns. Vakar kāds mēģināja Niku pagrūst zem vilciena."

Adrians bija nobālējis un izskatījās gluži apstulbis.

"Ja kāds no spēlētājiem nogalinās Ortolanu, viņš sagraus ari savu dzīvi," Emīlija turpināja. "Tev tas jāsaprot, un, šaubu nav, arī tavs tēvs to saprata."

Adrians izvairījās no viņas skatiena. "Vai spēle ar jums sarunā­jās? Jūs jautājāt, un tā atbildēja? Un otrādi?"

"Jā," Emīlija teica.

"Tas bija tas, ko par visām varītēm gribēja dabūt Ortolans. MI, ko bija attīstījis tētis. Mākslīgais intelekts," Adrians paskaidroja, atbildēdams uz Nika jautājošo sejas izteiksmi. "Viņš izstrādāja pro­grammu, kas mācījās līdzīgi kā cilvēks. Pat valodas. Tētis teica, ka tad, kad programma būšot pilnībā gatava, viņš par to saņemšot Nobela prēmiju. Viņš bija nenormāli lepns par to un darīja visu, lai paturētu savu izgudrojumu noslēpumā."

Te nu tas atkal bija tas ievainojamais un sargājamais, ko Niks bieži bija manījis Adrianā.

"Bet viens no grāmatvežiem tēta firmā ļāvās piekukuļoties. Ortolana radars vienmēr bija noregulēts uz svešu izgudrojumu meklē­šanu, un, kad šie uzzināja, ka tētis ir spēris lielu soli mākslīgā inte­lekta radīšanas virzienā, miera vairs nebija."

Niks bija diezgan drošs, ka šis bija tas pats grāmatvedis, kam piederēja ar Viktora grafiti izdaiļotā garāža.

"Sākumā Ortolans gribēja nopirkt tēta ideju, bet viņš nepārdeva. Viņam bija savs uzņēmums, un viņš pats gribēja palaist apgrozībā savu programmu. Tad arī sākās terors."

Emīlija piecēlās no savas vietas un apsēdās līdzās Adrianam. "Tas ir briesmīgi. Tik netaisnīgi, ka jākliedz. Tomēr tāpēc neviens nedrīkst kļūt par slepkavu, vai ne?"

"Nē," čukstēja Adrians, "tev taisnība."

"Tāpēc pamēģināsim to novērst."

"Okay. Vai jums vajag manu palīdzību?" Tas izklausījās lūdzoši, un Nikam šķita, ka saprot Adrianu viņš nevēlējās jau atkal tikt degradēts par skatītāju.

"Protams," viņš teica, "tu taču esi sava veida atslēga uz noslē­pumu."

Gaidīdams vilcienu, Niks piezvanīja Viktoram, kurš atbildēja jau pēc pirmā signāla.

"Beidzot! Ko mazais Makvejs saka?"

"Ka Ortolans ir cūka."

"Tiešām? Nūjā, tādu spēļu biznesā netrūkst."

"Tā izskatās. Viņš ari teica, ka tēvs ir izgudrojis mākslīgo inte­lektu un ievietojis savā spēlē. Kaut ko absolūti unikālu, ko Ortolans par katru cenu gribēja savākt sev."

"O! Par to es nebrīnos. Ak kungs! Tas viņu būtu padarījis par šaušalīgi bagātu cilvēku."

Mākslīgais intelekts. Mājās Nīks pieslēdza Fina klēpjdatoru un mēģināja noskaidrot par to kaut ko vairāk. Izskatījās, ka pie tā strā­dāja speciālistu leģioni, mēģinādami iemācīt datoriem kompleksu domāšanu, kāda piemita cilvēkiem. Adriana tēvam tas bija izdevies. Viņa programma mācījās, spēja lasīt un analizēt izlasīto. Tā izpētīja datora lietotāju un sniedza viņam to, pēc kā viņš visvairāk tiecās. Vājprāts! Kāds tur brīnums, ka spēlētāji nespēja atteikties no Erebos. Tagad spēle bija kļuvusi par ieroci, kas pats sevi vadīja.

Nīks lasīja tālāk, uzzināja par Turinga testu, Lebnera balvu, kon­vencionālo MI un skaitļošanas intelektu. Pēc divām stundām sāka sāpēt galva, un Niks padevās: viņš pat ne aptuveni nespēja izprast, ko īsti bija radījis Lerijs Makvejs.