Erebos

27

Beidzot vīkends. Un beidzot ari ziņa no Viktora. Visi taisījās nakšņot pie viņa studijā, kā izteicās Viktors. "Spēlēsim, pļāpāsim un dzersim tēju," viņš teica pa telefonu. "Tev noteikti jābūt, esmu noskaidrojis pāris superīgu lietu."

"Cik labi, ka tu atkal izej cilvēkos," mamma nopriecājās, kad Niks viņai pastāstīja par saviem plāniem. "Pēdējā laikā tu taču gandrīz nemaz nepiecēlies no rakstāmgalda."

Niks devās ceļā, apkrāvies ar guļammaisu, sarullētu tūristu mat­racīti un milzīgiem uzkodu krājumiem. Viņš laikam izskatījās maz­liet dīvaini; pie katra krustojuma un ielas stūra vairākkārt paskatī­jās uz visām pusēm, lai pārliecinātos, ka neviens neseko, un atkal izbrauca neticamus apkārtceļus ar metro, lai atkratītos no iespēja­miem neredzamiem sekotājiem.

"Esi sveicināts, draugs!" Viktors atvēra durvis un paņēma no Nika nesamos. "Pie manis jau labi sen nav notikusi neviena pidžamu ballīte! Ceru, ka teiksi "jā" tējai un "sveika" Emīlijai!"

Emīlija sēdēja tajā pašā vietā, kur pagājušajā reizē. Kad ienāca Niks, viņa, kā piedošanu lūgdama, norādīja uz datoru un atkal pie­vērsās spēlei. Emīlijai aiz muguras, atslieta pret sienu, stāvēja sar­kana mugursoma. Vai arī viņa paliks pa nakti?

Istabā uz kliedzoši raibajiem dīvāniem jau zvilnēja Spīdijs un meitene ar krāsotiem piķa melniem matiem, kas vienā pusē bija noskūti.

"Keita," Spīdijs iepazīstināja, "mana līgava."

"Priecājos."

Keita pasmaidīja, parādot briljantiņiem izrotātus priekšzobus.

"Laiks, Spidij," Viktors teica. "Un tu jau zini neizrādi savas čempiņa prasmes."

"Neesmu jau stulbs," atrūca Spīdijs un piecēlās. Viņš devās pie cita datora, nevis pie tā, pie kura spēlēja pagājušajā reizē.

"Tā vajag," paskaidroja Viktors, pamanījis Nika skatienu. "Pir­mais, ko tā programma pārbauda, noteikti ir IP adrese. Ja pro­gramma to jau zina, tad netiek parādīta pat ne sīkākā egles skujiņa no sākumsekvences."

Tad jau Nika ideja aizņemties Fina klēpjdatoru nemaz nebija tik nepareiza. "Kā tava grafīti akcija?"

"O! Labi, ja tā var izteikties." Viktors Nikam priekšā uz galda nolika astoņkājveida krūzi, dzīvnieks ļoti izpalīdzīgi bija saāķējis savas divas kājas, lai izveidotu osiņu. "Atradu zīmīti, aizbraucu uz norādīto adresi, uzbombīju, un mani nenoķēra."

Viktors pakrāmējās pa datoržurnāliem uz galda un izvilka foto­grāfiju: mājas siena, uz kuras prasmīgi veidotiem, zili melniem bur­tiem rakstīts: "Tie, kuri zog mūsu sapņus, mūs nonāvē".

"Tas ir Konfūcija citāts," Viktors paskaidroja. "Erebos program­mētājam patīk citāti."

Niks laikam izskatījās izsists no sliedēm, jo Viktors pasmīnēja un teica: "Sadraudzējies ar domu, ka Erebos nenotiek pats no sevis. Ir kāds, kurš ir uzrakstījis pamattekstu kā jebkurai programmai. Tikai jāatzīst, ka šis ir programmētāju čempiņš. Neaptverami kruta lietiņa."

Niks būtu varējis zvērēt, ka Viktoram acīs parādījās miklums.

"Vai tu vispār zini, cik daudzus gadus cilvēki nopūlas uzrakstīt programmu, kas varētu runāt un domāt kā cilvēks? Kā tev šķiet, cik vērta būtu tāda programma? Miljonus, Nik! Miljardus! Bet mēs to dabūjam par brīvu, kā piedevu kornfleiku paciņai! Kāpēc?"

Šādi Niks vēl nekad nebija paraudzījies uz spēli. No paša sākuma tā viņam bija šķitusi kā dzīvs pretinieks, par kura finansiālo vērtību viņš neprātoja.

"Jo… tai ir kāds mērķis?" Niks uztvēra Viktora jautājumu un tika par to atalgots ar starojošu skatienu.

"Tieši tā! Spēle ir instruments: dārgākais un gudrākais instru­ments pasaulē! Domās es pielūgsmē un pazemībā metos ceļos pie spēles radītāja kājām." Viktors iedzēra malciņu tējas. "Cilvēks, kurš ir spējīgs uz ko tādu, neizteiks nenozīmīgus mājienus. Tatad ko viņš mums tas ir, nepazīstamajam garāžas īpašniekam, saka?"

Tie, kuri zog mūsu sapņus, mūs nonāvē.

"To, ka viņš grib viņu nogalināt? Vai ari to, ka otrs viņam draud ar nāvi?"

"Pareizi. Man tas izklausās pēc brīdinājuma. Tas noteikti nav nejaušs citāts, tāpat kā tā nebija nejauši izvēlēta adrese."

Viktors pārlauza cepumu, bet Niks gandrīz plīsa no nepacietības. "Un? Kurš tur dzīvo?"

"Tja! Tas diemžēl nepavisam nav aizraujoši. Grāmatvedis, šķī­ries, bez bērniem, vidēja līmeņa vadītājs pārtikas produktu eksporta uzņēmumā. Kaut ko vēl banālāku būtu grūti iedomāties. Bet privātā dzīvē viņš, protams, var būt īsts velns."

Grāmatvedis. Tas nu patiešām nebija aizraujoši.

"Vai tu atradi kopainai noderīgus lauznīšus?" Viktors apjautā­jās.

"Baidos, ka ne. Sastapu tikai vienu bijušo, kura bija gatava runāt." Niks izstāstīja par Darlīnas uzdevumiem datoru zag­šanu, dokumentu kopēšanu un mobilo sarunu karti. Viktors visu pierakstīja. "Kas zina varbūt kādreiz mums tas savīsies kopā," viņš noteica. "Tagad pievērsīsimies norādēm, kas ir noslēptas spēlē. Varbūt tās mums var pavēstīt ko vairāk. Cik labi tu pārzini mākslas vēsturi?"

Aiaiai. Niks papurināja galvu. "Sorry, neesmu īstais adresāts."

"Labi, tad sāksim ar ornitoloģiju. Ko tu saproti ar jēdzienu "orto­lans"?"

"Tas ir ienaidnieks, pret kuru cīnās Erebos spēlētāji," Niks teica, priecīgs beidzot zināt kādu atbildi.

"Ļoti pareizi." Viktors virpināja pirkstos vienu ūsas galu, izska­tīdamies pēc burvju mākslinieka, kurš gatavojas izvilkt no cepures kāmi. "Vai drīkstu tev parādīt ortolana attēlu?"

Vai tad kaut kur varēja atrast Ortolana attēlu? "Protams, es gribu to redzēt," Niks teica.

Viktors paņēma vienu no brīvajiem klēpjdatoriem. "Šajā nav spē­les Erebos. Tāpēc, programmai nezinot, varam brīvi darboties internetā un tā mums nedos pa nagiem." Viktors atvēra ekrānu un teica: "Tā, un nu pameklē ortolanu!"

Niks ierakstīja vārdu Google meklētājā. Pirmais parādījās links uz Vikipēdiju, un to viņš arī uzklikšķināja.

"Nūū, šitais nu gan nebūs īstais," Niks konstatēja.

Ortolans bija nekas cits kā dārza stērste dziedātājputniņš, kas Francijā un Itālijā tika uzskatīts par delikatesi.

"Augstākā mērā mulsinoši, vai ne?" Viktors iesmējās ar sev rak­sturīgajiem guldzošajiem smiekliem. "Diemžēl arī es vēl neesmu atkodis, ko programmētāja kungs grib mums ar to pateikt. Taču es nešaubos par to, ka viņš kaut ko grib pateikt. Esmu atklājis vēl kaut ko. Manuprāt, tev tas patiks." Viktors sasita plaukstas kā mazs bērns, saņemot dzimšanas dienas torti, un uzlika miroņgalvām gredzenotos pirkstus uz tastatūras, bet pārdomāja. "Nē, vispirms es gribu tev kaut ko pavaicāt. Vai esi kādreiz piedalījies slavenajās Arēnas cīņās? Tādas ir paredzētas rīt, un varoņi no uztraukuma jau čurā savās bruņu biksītēs."

Niks pasmaidīja: "Jā, vienās piedalījos. Otrās diemžēl vairs nepie­dzīvoju. Baigi aizraujoši, pats redzēsi!"

"Lieliski! Tev taču uz cīņām bija arī jāpiesakās, vai ne? Saki, lūdzu, pie kā tu pieteicies?"

Viktoram patika minēt mīklas. Tas nu bija skaidrs.

"Otrai reizei tieši arēnā pie ceremonijmeistara. Pirmajai pie kāda kareivja Atropas tavernā."

Viktora smaidu nomainīja jokaini apstulbusi sejas izteiksme. "Tu teici Atropas?"

"Jā. Un kas?"

"Uz kurieni ripo pasaule?" Viktors iesaucās tēlotā izmisumā. "Bērniem skolā vairs pilnīgi neko nemāca! Pasaki man vismaz, vai pamanīji ko īpašu pie tā ceremonijmeistara!"

"Viņš kaut kā neiederējās spēlē. Viņš neizskatījās kā pārē­jie spēles tēli, bet… kaut kā nepareizi. Es viņu nosaucu par lielo Bolaci."

Viktoru, kā šķita, tas pamatīgi uzjautrināja. "Skaisti! Ļoti trā­pīgi. Bet vai viņš, tas Bolacis, tev tomēr nešķita pazīstams?" Vik­tors izvalbīja acis un centās atdarināt ceremonijmeistara sejas iztaiksmi.

"Nē, sorry."

"Nu tad paskaties!"

Viktors ierakstīja meklētājā adresi, un atvērās Vatikāna muzeja mājaslapa. Vēl divi klikšķi, un viņš pagrieza klēpjdatoru tā, lai Niks labāk redzētu ekrānu.

"Re, ku' ir tavs Bolacis, paša Mikelandželo zīmēts."

Pagāja daži mirkļi, līdz Niks saprata. Viktors viņam rādīja mil­zīgu gleznu, kurā rosījās simtiem tēlu. Vidū bija Jēzus un Marija, tiem apkārt uz mākoņiem sēdus un stāvus puskaili cilvēki. Mazliet zemāk pāris eņģeļu pūta bazūnes, bet daži citi vilka cilvēkus no zemes uz debesīm. Gleznas apakšējā malā dubļos locījās vēl citi tēli, un tur, mazliet pa labi no vidus… tur jau viņš bija. Ceremonijmeistars! Precīzi tāds, kādu Niks viņu atcerējās no Erebos. Pilnīgi kails, izņemot gurnautu, uz galvas dīvaini matu kušķi, un rokās garš ziz­lis, ar kuru viņš bija atvēzējies, kā gribēdams iesist cilvēkiem, kas sēdēja viņa laivā.

"Jā, tas ir viņš!" Niks uztraukts iesaucās.

"Vai tu zini, kā viņu sauc?"

"Nē."

Viktors piecēlās un savilka svarīgu seju.

"Tas ir Harons. Pārcēlājs, kas grieķu mitoloģijā ved mirušos ar laivu pāri Stiksas upei uz mirušo valstību."

Nīks aplūkoja gleznu rūpīgāk un nodrebinājās. Harons mirušos nevis veda, bet sita pāri upei.

"Pieminēšanas vērti ir ari tava lielā Bolača vecāki. Harons ir Niktes, nakts dievietes, un Ereba dēls."

Nikam galvā dūca. "Un ko tas viss nozīmē?"

"Grūti pateikt. Bet varbūt mēs nonāksim tuvāk patiesībai, ja paskatīsimies, kā sauc Mikelandželo meistardarbu. Paskaties!" Viņš ar peles kursoru norādīja uz vārdiem zem fotogrāfijas.

Mikelandželo Buonarroti

Pastarā tiesa

Siksta kapela

"Pastarās tiesas laikā Dievs nošķir grēciniekus no taisnajiem," Viktors stāstīja. "Nekāds jaukais skats tas nav. Un man rodas jau­tājums, vai to pašu nedara arī spēle. Nošķiršana. Citādi kāpēc lai tā tik nesaudzīgi eliminētu tos, kuri nespēj paveikt savus uzdevu­mus?"

"Vai tas nav mazliet par traku?"

Viktors ar dažiem peles klikšķiem palielināja attēlu tiktāl, lai būtu skaidri saskatāmi Harona sejas vaibsti. "Iespējams, tas ir traki. Bet galvenais, ka spēle ir pārdomāta līdz vissīkākajām detaļām. Ko tu pirmit teici? Bodi, kurā reģistrējies kautiņam arēnā, sauca "Atropas taverna"?"

"Patiesībā to sauca "Pēdējais šņāpiens"," Niks precizēja.

"Ak, manu zēn, manu nabaga aklo zēn!" teatrāli iesaucās Vik­tors un jau atkal kaut ko ieklikšķināja meklētājā. "Palūk: Atropa ir viena no trim moirām, grieķu likteņdievietēm. Viņa ir visvecākā un vismazāk iepriecinošā, jo atbild par cilvēka dzīves pavediena pārgriešanu. Tātad par pēdējo šņāpienu." Ar nopūtu Viktors aiz­cirta klēpjdatoru. "Spēle mums piedāvā ļoti konkrētas norādes. Programmētājam ir vājība uz grieķu mitoloģiju. Tas pirmkārt. Katrs viņa izmantotais simbols ir saistīts ar bojāeju un nāvi. Tas otrkārt. Programmas ģenialitāte kombinācijā ar spēles izraisīto atkarību ai, ai, ai! Dinamīta muca zem pakaļas mani uztrauktu mazāk."

Tomēr Viktors nebūt neizskatījās noraizējies, drīzāk gan aug­stākā mērā apmierināts. Viņš atkal pielēja sev pilnu tasi un atgāzās dīvānā.

"Viss ir skaisti un labi," Niks ierunājās pēc tam, kad abi kādu bridi bija klusējuši, "bet ko mēs tagad ar šīm zināšanām iesāksim?"

"Baudīsim savu gudrību," Viktors atbildēja, "un turēsim acis vaļā, lai pamanītu citas norādes. Reiz uzdursimies uz tādas, ar kuru varēsim kaut ko iesākt."

Nākamo pusstundu Niks pavadīja, vērodams, kā Spīdijs tornī kļuva par barbaru Quox. Viktors bija iedevis Nikam zīmuli un pie­rakstu bloku, kurā viņš atzīmēja visu, ko pamanīja tornī. Plāk­snes bija no vara, vai ari tam bija kāda nozīme? Niks pierakstīja katru gnoma teikumu un meklēja apslēptas norādes. Keita viņam palīdzēja, norādīdama uz skrāpējumiem torņa sienā. Niks tos pārzīmēja. Vai skrāpējumi slēpa kādu attēlu, plānu vai vārdu kaut ko?

Viktors atkal sēdēja pie sava datora un dzina zobenoto Squamato pāri panīkušam virsājam. Ik pēc pāris soļiem viņam līdzās no zemes iznira odzes cilvēka augumā, mēģināja iedzelt un tad atkal nozuda zemē. Bet šķita, ka Viktoram piemīt sestais prāts, jo viņš arvien izvairījās un Squamato ne reizi netika sadzelts.

Tikmēr Hēmera stāvēja pie ugunskura kopā ar četriem citiem cīnītājiem, tostarp arī Nurax, un sarunājās par gaidāmajām Arēnas cīņām. Nurax pavēstīja, ka viņa mērķis esot papildus iegūt vismaz divus līmeņus un, ja viss iešot, kā plānots, viņš mēģināšot pretendēt uz vietu Iekšējā apli.

Emīlija nemierīgi dīdījās krēslā. Niks nosprieda, ka meitene ner­vozē, jo viņš tai skatījās pār plecu, tāpēc ar visām savām piezīmēm devās atpakaļ uz blakusistabu, atkrita rožu un burinieku sofā un atvēra laptopu, kurš saskaņā ar Viktora teikto nebija Erebos infi­cēts. Niku uztrauca doma, ka viņa dators mājās, iespējams, tāds vairs nebija. Vai tāpēc Emīlija uzstāja, lai viņš tai nekādā gadījumā nesūta e-pastus?

Ja reiz Erebos šo datoru nekontrolēja, Niks varētu ieguglēt par tēmu un nekas ļauns nenotiktu.

Viņš ierakstīja vārdu Erebos un atrada linku "Erebos spēle", no kuras reiz bija saņēmis personiski adresētu brīdinājumu.

Tagad Niks uzklikšķināja linku, un tajā parādījās pilnīgi cits teksts.

Prieks, tu gaisma dievišķīgā, Paradīzes lolojums! Ugunīgi noreibuši, Templī tavā ienākam. Tava vara atkal vieno, Kaut gan daudz kas šķīra mūs, Un zem taviem spārniem platiem Visi ļaudis brāļi būs.

Izbrīnā šūpodams galvu, Niks lapu aizvēra. Šo tekstu viņš zināja no kaut kādas Bēthovena simfonijas, un tam nebija nekāda sakara ar spēli. Droši vien ielikts tikai vietas aizpildīšanai tiem, kas šeit nejauši iemaldījušies. Vienalga. Jāmeklē tālāk.

Niks atvēra Google un ierakstīja vārdus "vara plāksne", atraz­dams kaudzi piedāvājumu izgatavot vara plāksnes; tad vēl vara plāksnēm bija kaut kāda saistība ar attēliem senās grāmatās. Šī lai­kam bija tukša loze.

Kā nākamo viņš pamēģināja kombināciju "čūskas" un "grieķu mitoloģija". Tika minēta hidra ar deviņām galvām taču Viktora čūskām bija tikai viena galva. Tad vēl bija viena čūska, kas vijās ap Asklēpija zizli, un viena, kas sargāja Delfu orākulu. Tādu, kas šāvās laukā no zemes, nebija. Tātad pagaidām nekā.

Ko tālāk? Niks ieskatījās pa pusatvērtajām durvīm blakusistabā. Visi bija iedziļinājušies spēlē, vienīgi Keita dārdinājās pa virtuvi. Viņš iegāja palūkoties, vai nevar kaut ko palīdzēt, bet cepeškrāsnī jau bija ieliktas cepties divas pannas ar picām.

"Paklau, kāds ir Viktora uzvārds?" viņš pavaicāja. "Lenskijs." Keita par vienu iedaļu augstāk noregulēja tempera­tūras rādītāju, nopūtās un pagrieza atpakaļ. "Svešas krāsnis tas ir šausmīgi. Man picas paliek vai nu jēlas, vai sadeg. Ceru, ka tev garšo itāļu šķiņķis un daudz sīpolu."

"0! Protams, paldies!" Niks atgriezās uz sofas un ieguglēja "Vik­tors Lenskijs". Atradās viens Viktors Lenskijs no Kanādas un viens no Londonas. Bingo! Datorspēļu pasaulē Viktors nebija nekāda baltā lapa: viņš pat izdeva nelielu spēļu žurnālu, kas gan neiznāca regu­lāri, bet attiecīgajās aprindās bija ar labu reputāciju. A, un vēl kaut kas: kaut kāds Zobbolino savā mājaslapā rakstīja, ka esot labs izdau­dzinātā Viktora Lenskija draugs.

Mums ar Viktoru ir kopīgas atmiņas par laikiem, kad vēl neviens mūris un neviens vilciena vagons nebija pasargāts no mūsu mākslas. Bomblt vai nebomblt, šāds jautājums neeksistēja. Mēs bijām grafīti pasaules krāsu dievi, un, ja viņi mūs šo vienīgo reizi nebūtu pieķēruši, mēs turpinātu izkrāsot Londonu.

Niks izlasīja tekstu vairākas reizes. Te bija skaidri rakstīts, ka Viktoram ir bijusi saistība ar grafīti un viņš ir ticis pieķerts. Erebos prata lasīt un pieprasīja, lai ikviens reģistrējas ar savu īsto vārdu. Droši vien programma veica pētījumu par katru novici. Wow!

Erebos ievāc informāciju no interneta, Niks uzrakstīja. Par to mēs vēl nebijām iedomājušies. No pilnīgi visa interneta? Droši ir tas, ka tiek skenēts cietais disks un pārbaudītas tīklā apmeklētās lapas. Līdz ar to spēle ir gandrīz viszinoša.

Ja tā, tad spēle bija lasījusi MSN protokolus Nika datorā un izvērtējusi sarunas ar Finu. Tāpēc arī zināja par Hell Froze Over kreklu…

Niks labprāt būtu apspriedis savu atklājumu ar Viktoru, bet Squamato tieši šobrīd rāpās pāri gigantiskam mūrim, un viņam bija svarīgi noturēties. Niks nepacietīgi ielēja sevī divas tases tējas, kas nu jau bija pavisam atdzisusi. Trešo viņš izgāza, sniegdamies pēc piezīmju bloka, lai pārbaudītu savas piezīmes.

"Bļāviens!" Niks steidzīgi evakuēja klēpjdatoru, kādus piecus kilogramus datoržurnālu un savus pierakstus kam bija trāpījis visvairāk.

"0! Arī šeit ir problēmas?" Istabas durvis ar sagurušu smaidu sejā stāvēja Emīlija. Viņas acis bija apsārtušas.

"Jā, es esmu tāds muļļa, pagaidi, atnesīšu kādu lupatu." Niks aizjoņoja uz virtuvi, atrada papīra virtuves dvieļu rulli un nesās atpakaļ. Tikmēr Emīlija ar papīra kabatlakatiņiem mēģināja novērst tējas nolīšanu zemē.

"Kā klājas Hēmerai?" Niks vaicāja, steidzīgi slaucīdams.

"Viņai ir savainots vēders un kāja. Tā skaņa austiņās vairs nebija izturama." Emīlija iegāzās otrajā neglītākajā sofā un nožāvājās. "Man steidzami vajag kafiju, bet Viktoram nav. Man šodien vēl jāpa­veic viens uzdevums, laimīgā kārtā nekas sarežģīts. Tomēr kaut kas, ko man ļoti nepatīk darīt." Meitene atkal nožāvājās.

"Es aiziešu uz Starbucks un atnesīšu tev kafiju," Niks piedāvāja.

"Tas ir pārāk tālu," domāja Emīlija, bet tajā pašā elpas vilcienā izmeta: "Es iešu tev līdzi. Man tik un tā vajag svaigu gaisu. Un tele­fona automātu."

"Uzdevumam?"

Viņa pamāja. "Der jebkurš telefona automāts. Tas vismaz nozīmē to, ka man nav jābraukalē krustu šķērsu pa visu Londonu."

Drošības dēļ Niks jau bija palūrējis pa logu, bet krēslā neko aiz­domīgu nemanīja; tagad pie mājas durvim viņš vēlreiz rūpīgi palū­kojās uz visām pusēm. "Ja arī kāds mums šeit uzglūn, tad viņš ir patiešām labi noslēpies."

Viņi devās lejup pa Kroumerstrītu un iegriezās Greisinroudā, kas šajā diennakts stundā šķita gandrīz neapdzīvota. Emīlija vairākkārt skatījās pāri plecam atpakaļ, ja viņiem ceļu šķērsoja jauniešu gru­piņas. Neomulīgā sajūta abus ātri dzina uz priekšu. Kad viņi bija sasnieguši Kingskrosas staciju, parādījās arī pirmie telefonu auto­māti, un Emīlija palika stāvam pie viena no tiem. "Es nevaru to izdarīt," viņa sausi noteica.

"Ko tieši?"

"Draudu zvans." Meitene lūdzoši paskatījās uz Niku, it kā cerot, ka viņš palīdzēs atrisināt šo dilemmu. "Es pat nedrīkstu mēģināt likt tam skanēt pieklājīgi, jo man ir iedots teksts, kas jāsaka."

"Auč! Jā, tas tiešām nav patīkami," Niks teica, pilnībā apzināda­mies, cik tizli tas skanēja. "Bet palūkojies uz to no cita skatpunkta tas ir nepieciešams izpētei. Tu pati tā nemaz nedomā, bet dari to tikai tādēļ, lai mēs nonāktu uz pēdām Erebos."

"Tikai mans upuris gan to nezina," nomurmināja Emīlija.

"Domā par Viktoru un viņa Konfūcija citātu."

"Mana ziņa diemžēl nav nekāds Konfūcijs, nekādā ziņā ne."

Ar neganti saviebtu seju meitene stūrēja uz tuvāko telefona automātu. "Es to vienkārši izdarīšu," viņa murmināja un no plecu somas izvilka sīceni, savu iPod un zīmīti.

"Kādam nolūkam iPod?"

"Man jāieraksta saruna un pēc tam jāielādē datorā. It kā viss jau tāpat nebūtu gana slikti."

Niks skatījās, kā viņa, savilkusi izmisuma pilnu grimasi, uzgriež numuru, ieslēdz iPod un piespiež pie klausules. Tiklīdz atskanēja signāls, meitene aizspieda acis. Niks dzirdēja, ka otrā galā kāds atsaucās.

"Vēl nekas nav beidzies," Emīlija teica aizkapa balsi. "Jūs nera­dīsiet mieru. Viņš neko nav aizmirsis. Viņš neko nav piedevis. Jūs neizbēgsiet no atmaksas."

"Kas tur ir?" Niks dzirdēja otrā savienojuma galā lamājamies vīrieti. "Es jums visiem uzlaidīšu kaklā policiju, nolādētie kriminā­listi!" Pēc tam atskanēja tikai kluss "Nolādēts!" un vairs nekas cits. Emīlija trīcošām rokām novietoja klausuli uz turekļa.

"Šķiet, man ir slikti," viņa sausi teica. "Kaut kādi slima suņa murgi! Es nekad neko tādu vairs nedarīšu. Bet tagad man vajag kafiju."

Viņi atrada klusu stūrīti Starbucks kafejnīcā Pentonvilroudā. Emī­lija pasūtināja sev dubulto kapučīno ar ekstra espreso. Niks paņēma to pašu un vēl divus mafinus ar šokolādes čipsiem un bija pārmēru laimīgs, ka viņa ļāva sev izmaksāt.

"Kā tu pazīsti Viktoru?" Niks pavaicāja, kad bija noēsta puse mafinu un abi, dzesēdami joprojām verdoši karsto kafiju, pūta savās tasēs.

"Viņš bija Džeka draugs," meitene aizsapņojusies pasmaidīja. "Viktors, protams, saka: viņš ir Džeka draugs, tāds sīkums kā noslīk­šana taču nevarot mainīt īstu draudzību."

Pirms vēl Niks aptvēra, ko dara, viņš uzlika plaukstu uz Emīlijas plaukstas. Viņa to neatvilka, bet, gluži otrādi, savija savus pirkstus ar viņējiem.

"Viktors man ir ļoti daudz palīdzējis. Viņš mani ir gandrīz adop­tējis sev par jaunāko māsu."

"Viņš patiešām ir lielisks," Niks no sirds teica. Neko vairāk pateikt viņš nespēja, jo šķita, ka tūlīt, tūlīt pacelsies spārnos un sāks lidinā­ties. Lai kaut kā noslēptu mulsumu, viņš iesūca malciņu kafijas, kas beidzot bija atdzisusi līdz dzeršanas temperatūrai.

"Mums būs nepatikšanas ar Keitu," Niks konstatēja, "mēs te pie­bāžam vēderus ar mafiniem, bet viņa cep picas."

"Es varu ēst pamīšus mafinus un picas," Emīlija teica. "Starp citu, Viktors arī. Par to neraizējies. Tomēr mums drīz jāpošas ceļā. Pirmkārt, ap šo laiku te nav tā drošākā apkaime, un, otrkārt, es gribu ieguglēt sava upura telefona numuru."

Arā Emīlija atkal pieķērās Nika rokai, it kā tas būtu kaut kas pats par sevi saprotams. Šī pilsētas daļa patiešām nebija piemērota romantiskām pastaigām, taču, ja viss notiktu saskaņā ar Nika vēl­mēm, šī pastaiga ilgtu vai visu nakti.

No picas bija palikuši vien daži pārpalikumi, kad viņi beidzot atgriezās Viktora dzīvoklī.

Keita atvainodamās pacēla rokas un teica: "Viktors. Viņš saka, ka ģēnijam jāēd. Daudz jāēd. Ir palikusi puspica. Es vēl varu jums izvārīt makaronus."

Niks un Emīlija atteicās no makaroniem, notiesāja picas atliku­mus un atvēra zemesriekstu paciņu. Rozēm un buriniekiem rotātais dīvāns pēkšņi bija kļuvis par jaukāko vietu uz pasaules. Niks atvēra klēpjdatoru un ieklikšķināja Emīlijas nodiktēto telefona numuru meklētājā.

"Diemžēl neko neatrod."

"Man jau šķita, ka tā būs," teica Emīlija. "Iespējams, tas ir slēpts numurs. Cik stulbi, ka viņš nepieteicās ar vārdu, bet tikai ar pliku Hallo."

Vārds "slēpts" Nikā iekustināja kādu stigu bija kaut kas, ko viņam vajadzēja izstāstīt Emīlijai.

Cerams, ka smaids viņas sejā tāpēc neizdzisls. "Es gribēju tev atzīties. Jau pāris mēnešu es lasu tavu blogu deviantart. Ari tavus dzejoļus. Tie ir brīnišķīgi tāpat kā tavi zīmējumi."

Viņa strauji ieelpoja. "Kā tu zini, ka tas ir mans akounts?"

"Reiz kāds izpļāpājās. Lūdzu, nedusmojies! Tev par to nudien nav jākautrējas."

Emīlija raudzījās sāņus. "Žēl."

"Kāpēc žēl?"

"Jo es labprāt pati tev visu būtu parādījusi. Kaut kad." Meitene atbalstīja galvu uz Nika pleca un nožāvājās. Viņš iekšēji dejoja no sajūsmas un tikai tagad pamanīja, ka durvīs stāv Viktors.

"Visi čupojas ap ugunskuriem, tāpēc izdomāju paskatīties, kā klājas jums, bet arī šeit redzu to pašu." Viņš atkrita pretējās puses sofā.

Emīlija viņam izstāstīja par uzdevumu. "Es draudēju absolūti nepazīstamam cilvēkam. Kas zin', ko viņš tagad domā. Iespējams, viņam nav ne mazākās nojautas, par ko vispār ir runa."

"Kas tieši tev bija jāsaka? Vai to vēl atceries?"

Emīlija padeva Viktoram zīmīti.

"Vēl nekas nav beidzies. Jūs neradīsiet mieru. Viņš neko nav aiz­mirsis. Viņš neko nav piedevis. Jūs neizbēgsiet no atmaksas," Viktors satraukumā burtiski trīcēja. "Traks var palikt! Labi, es paskaidrošu: kāds viņš ir nikns uz tavu sarunbiedru, Emīlij. Es varu saderēt, ka viņš to labprāt redzētu Harona laivā vai ļautu Atropai sašņikāt tā dzīves pavedienu."

Emīlija izskatījās apjukusi, un tas Viktoram vēlreiz deva iespēju izrādīt savu vispārējās izglītības līmeni. "Diemžēl šis telefona numurs droši vien nepieder manam garāžas īpašniekam, citādi viņu varētu draudzīgi pabrīdināt." Viktors ielūkojās tējkannā, bet, tēju neatradis, nokāra ūsas. "Ja jūs vaicātu man," viņš vēl turpināja, "es teiktu, ka Erebos ir tikai viens mērķis: kādam atriebties. Ortolanam, mūsu dziedātājputnam."

"Nūjā, nobombītas garāžas un draudu zvani atriebību biju iztēlojies kaut kā pavisam citādi," Niks izmeta.

"Es ari ļoti brīnītos, ja ar to viss beigtos," Viktors atteica. "Vai atceros pareizi, ka tu man stāstīji par pistoli cigāru kastē?"

Niks juta, ka viņam kļuva auksti, karsti un tad atkal auksti. "Tu domā, Erebos vēlas, lai mēs kādu nošaujam?"

"Ļoti iespējams. Ja nemaldos, tad spēle šobrīd veido elites kauji­nieku izlasi speciālam uzdevumam," Viktors pasmaidīja, bet šoreiz viņš nemaz neizskatījās priecīgs. "Nebūtu slikti uzzināt, kas ir Iek­šējā apļa dalībnieki."

Nākamo pusstundu Nika galvā kā ugunīgs rats griezās Iekšējais aplis. Elites izlase. Atriebības brigāde. Bet ar kādu uzdevumu?

Kad Viktors bija atgriezies pie spēles, Niks un Emīlija iegāja vir­tuvē, lai uzliktu vārīties ūdeni jaunai tējai. "Tu tūlīt atsāksi spēlēt, ja?" viņš pavaicāja. "Tagad, kad tavs uzdevums izpildīts."

"Rīt būs gana labi. Gribu piedalīties Arēnas cīņās, varbūt radīsies kādi secinājumi. Cik muļķīgi, ka nezinām, kas slēpjas aiz spēlētāju vārdiem."

Emīlija aplēja Viktora dārgās tējas lapiņas ar karstu ūdeni. "Starp citu, spēlē ir viens ar tavu izskatu."

"Es zinu, tas mani visu laiku mulsināja, bet ko es varēju darīt?"

Emīlija pasmaidīja. "Es katrreiz priecājos, viņu redzot."

Kad abi atgriezās dīvānu istabā, Niks pastāstīja Emīlijai par Sariusu.

"Zini, viņš bija tik krūts. Nenormāli ātri rīkojās ar zobenu un bija superīgs skrējējs. Kad sasniedzu piekto līmeni, man visi palika aiz muguras."

"Kāpēc tad tevi izmeta?"

"Vatsona kunga termosa dēļ." Niks izstāstīja par savu uzdevumu un arī to, ka gandrīz to bija izpildījis. "Par mata tiesu. Bija baigais iekāriens."

Emīlija noskurinājās kā saldama. "Tā spēle patiešām sargājas no saviem pretiniekiem. Domā, ka notikums ar Aišu un Ēriku arī gadījās tāpēc?"

Niks pašķielēja uz Emīliju, bet neatklāja neko vairāk par patiesu interesi.

"Iespējams. Visdrīzāk tā."

"Mums jāuzmanās, Nik. It īpaši tev. Nesen Kolins izmeta dīvainu piezīmi. Ir pienācis laiks piegriezt skābekli Nikam, to viņš teica drīz pēc jūsu kautiņa pie kafetērijas. Nenovērtē par zemu."

jā, nodomāja Niks, bet Kolinam patīk visādi izmuldēties.

Viņš ielēja tēju Viktora tasē un aiznesa to pie datora. Squamato šobrīd sarunājās ar Beroxar par cirvju priekšrocībām salīdzinājumā ar zobeniem.

Beroxar. Niks paķēra zīmuli, papīra lapu un uzšņāpa: Beroxar bija Iekšējā aplī, pirms viņu no turienes patrieca BloodVVork.

Viktors pacēla īkšķi.

Vakars pamazām pārgāja naktī. Emīlija izkrāmēja mugursomu un ietinās guļammaisā. Viņi sarunājās par skolasbiedriem un mēģi­nāja vienoties, kurš ir kurš spēlētājs. Tomēr viedokļi visbiežāk atšķī­rās.

īsi pēc pusnakts istabā iemeimuroja Viktors. "Šodienai pietiks. Esmu pārguris. Vai kādam vēl ir kaut kas ēdams?"

Emīlija izvilka no somas lielu riekstu krēma šokolādes tāfeli, un Viktors ar piedošanu lūdzošu skatienu nolauza no tās uzreiz pusi. "Notiek kaut kas dīvains," viņš košļādams teica. "Gnomi ir visur un muld par kaut kādu lielo kauju un to, ka pārbaudes mirklis tuvojas."

"Manuprāt, rīt būs pamatīgas cīņas par vietām Iekšējā aplī," Niks atteica. "Es arī būtu mēģinājis, ja nebūtu izmests. Vēstnesis solīja man pateikt, kurš ir vājākais Iekšējā apļa cīnītājs. Viņš to droši vien būtu izdarījis, ja es… būtu izpildījis uzdevumu."

Viktors māja ar galvu, jo mute bija pilna, un pacēla pirkstu. "Ļoti pareizi! Viņš tev būtu devis padomu, kā tikt tur iekšā. Jautājums: kāpēc viņš tevi būtu gribējis? Atbilde: tāpēc, ka tu būtu pierādījis, ka Erebos dēļ ej pāri līķiem. Vai cietumā."

Niks un Emīlija saskatījās. Kāds bija gandrīz gājis pāri Džeimija līķim. Vai viņš rīt stāvēs uz zelta vairoga?

"Iet pāri skolotāja līķim patiesībā nav nekāda lielā lieta," nomur­mināja Viktors un paķēra pēdējo šokolādes gabalu. "Man savā laikā bija milzīgs iekāriens uz to pat bez Vēstneša uzmundrinājumiem."

Kaut kad Viktors pārvācās uz savu guļamistabu. Kaut kad spēlēt beidza Spīdijs un kopā ar Keitu aizgāja gulēt uz milzīga piepūšamā matrača datoristabā.

Kaut kad Niks un Emīlija sastūma kopā divus dīvānus, lai radītu lielāku guļamo platību un lai atzveltnes viņus norobežotu no apkār­tējās pasaules.

"Arlabunakti!" čukstēja Emīlija un uzspieda Nikam uz lūpām neaptverami maigu skūpstu. Pirksti noglāstīja viņa skaustu: "Arla­bunakti, kraukli!"

Tad viņa piespieda galvu Nika plecam un aizvēra acis. Niks juta Emīlijas matus kutinām viņa kaklu un meitenes elpu kļūstam aiz­vien dziļāku. Viņš vēlējās, kaut šādi viss paliktu vienmēr, tieši šādi. Viņš gribēja vienmēr palikt šādi guļam. Viņš vēlējās apturēt mirkli.