19

Peng! Bumba atsitās pret vairogu trīsdesmit centrimetru attā­lumā no groza. Betānijs lamājās, un Niks iespēra pa sienu. Sūdi, viss vieni vienīgi sūdi. Viņam bija apnikusi šī tizlā lēkāšana smirdīgajā sporta hallē, viņš vēlējās būt mājās un rūpēties par to, lai Sariuss beidzot atkal virzitos uz priekšu.

Pēdējās četras dienas bija bijušas viena vienīga liela vilšanās. Cīņa pret deviņgalvainu pūķi, indīgām milzu mitrenēm un vakar pret ļoti dzīvīgiem skeletiem tumšā kapličā. Sariuss visu bija diez­gan labi izturējis, taču uz priekšu ticis nebija. Viņš joprojām bija astoņnieks. Lai kā viņš centās, vairāk nekā mazliet zelta, dziedinošu dzērienu un jaunus cimdus nopelnīt neizdevās. Neviena Vēstneša uzdevuma. Nevienas iespējas sevi pierādīt pa īstam.

Niks aizskrēja pakaļ Džeromam, atņēma bumbu un driblēja pāri spēles laukumam. Mērķēja. Meta. Peng! Atkal garām.

"Vai man tevi pacelt līdz grozam, Denmor, vai piedāvāt trepes?" lamājās Betānijs.

Nē. Viņam bija nepieciešams jauns zobens un īpašo spēju apgreids. Arēnas cīņas tuvojās, bet, kamēr citi pieņēmās spēkā, Sari­uss mīņājās uz vietas. Ja Vēstnesis viņam vismaz dotu iespēju, kādu uzdevumu, kuru izpildot Sariuss varētu pierādīt, ko vērts viņš bija.

Bumba atkal bija pie Džeroma, un viņš gariem soļiem skrēja garām Nikam. Kāda bija Džeroma identitāte spēlē, Niks gandrīz automātiski apsvēra. Lelants? Nurax? Drizzel? Stiprāks par Sariusu? Vājāks?

"Vai tagad tu guli, Denmor?" Betānijs kliedza. "Vai gribi taisīt pietupienus, līdz atmodīsies?"

Niks juta atvieglojumu, kad treniņš beidzās. Uz mājām! Tur >:. 111 vēl uzrakstīšanu gaidīja angļu valodas eseja, taču tas bija tikai tāds sīkums. Kam tad domāts internets? Jāpārdrukā divas lappuses, un lieta darīta. Pēc tam viņš dos jaunu pavērsienu spēlei, pārtrauks neveiksmju sēriju. Šonakt tam jānotiek, viņš to juta.

Tumsa spiež uz zemi, it kā tai būtu masa un svars. Cīnītāji skrien, viņi steidzas. Gnomi ir uzdevuši ieņemt kādu tiltu. Ceļš zem kājām ir tumši zils un izskatās pēc dziļa ūdens.

Sariuss mēģina apsteigt pārējos. Viņš paskrien garām trim saviem biedriem: Drizzel, Nurax un Arwen's Child. Viņam līdzi turas LordNick, gabaliņu tālāk aizmugurē skrien ari Sapujapu, Gagnars un Lelants. Paši pēdējie ir daži jaunuļi Sariuss pat necenšas iegaumēt viņu vārdus. Tie ir tikai vieninieki un divnieki un Arēnas cīņās viņam kaitēt nevar.

Var just, ka mērķis tuvojas. Sariuss ir sasprindzis, bet šis sasprindzi­nājums ir patīkams, pilns ziņkāres un asins alku. Vai tie būs orki, skor­pioni vai zirnekļi, kam jāatņem tilts? Viņš ir gatavs uz visu. Šoreiz Sariuss cīnīsies tik labi, ka Vēstnesim būs viņš jāapbalvo. Līdz Arēnas cīņām atli­kušas tikai trīs dienas. Uz to laiku viņš gribētu būt vismaz desmitnieks.

Skriešana jau sen vairs nesagādā nekādas grūtības, un par to, ka pēc katra pakalna pārvarēšanas bija jāatgūst spēki, Sariusam ir palikušas tikai vājas atmiņas. Tagad viņš nenoguris var pilnā tempā sprintot kalnā augšā un no kalna lejā. Ir tik patīkami būt spēcīgam. Ir patīkami būt augstākā līmenī.

Viņa priekšā ir lēzens un ļoti vienmērīgs kāpums. Pārāk vien­mērīgs, lai būtu dabiskas izcelsmes. Sariuss ieskatās uzmanīgāk un saprot, ka ceļš atdalās no zemes un kā ūdenszila varavīksne nospriegojas cauri tumsai. Tātad šis ir tas tilts.

Tālāk priekšā dzirdams, kā metāls sitas pret metālu. Vai kauja jau sākusies? Kaut vismaz varētu saskatīt ienaidnieku, taču ir apjaušamas tikai dažas milzīgas aprises. Dong! Izklausās pēc zvana skaņām. Kaut kas nokrīt no tilta. Kaut kas? Kāds?

Cīņas troksnis kļūst skaļāks, un nu jau pret debesīm iezīmējas mirdzoši siluteti. Tiltu apsargā lieli, sudrabā kalti bruņinieki.

Sariusa entuziasms pagaist. Kā tos lai pieveic? Viņš samazina tempu un vēro, kā no bruņinieka zobena, kas garumā neatpaliek no paliela koka, izvairās Drizzel, lēkādams te šurp, te turp kā dejodams, bet pats milzim trāpīt nespēj. Nurax klājas līdzīgi.

Ir jābūt kādai iespējai, domā Sariuss. Kādai ievainojamai vietai vai kam tamlīdzīgam. Es to atradīšu, kad piekļūšu tuvāk.

LordNick dodas viņam garām, uzbrūk vienam bruņās tērptajam un triec ar zobenu pa paceli. Milzis pat nesaraujas, toties LordNick nākas pacīnīties, lai vienā rāvienā netiktu pārcirsts vidū pušu.

Es varētu mēģināt tikt viņiem visiem garām. Uzdevums taču bija iekarot tiltu, nevis pieveikt milžus.

Pienākot tuvāk, pretinieki šķiet lieli kā torņi. To kustības ir neaptverami spēcīgas, bet ne ātras. Sariuss paskrien garām pirma­jam, tad otrajam. Trešais mēģina viņu apturēt, aizšķērsojot ceļu ar zobenu. Sariuss izvairās, bet atrodas pašā tilta malā. Jāuzmanās! Dong! Bruņinieks sper soli uz viņa pusi, atvēzējas, cērt, un gadās, ka viņa zobens viegli aizskar Sariusu, pavisam viegli. Tas neievaino, bet izsit no līdzsvara. Sariuss saprot, ka nenoturēsies. Nav nekā, kam pieķerties, ne tilta margu, pat ne akmens apmaļu.

Viņš krīt. Projām no bruņiniekiem, no tilta, kas tagad zils velvējas virs viņa. Projām no sava sapņa šonakt pārtapt par deviņnieku. Sariuss pat nenojauš, kas ir zem viņa. Labi, ja tur būtu ūdens. Vai vismaz mīksta zāle. Taču intuīcija saka priekšā, ka visdrīzāk tie būs asi akmeņi un ērkšķi. Gaiss svelpj gar ausīm. Joprojām kritienā.

Miris muļķības dēļ.

Tā nedrīkst notikt, vēl ne. Ne jau tā. Tikai viena nepareiza soļa dēļ.

Kad beidzot viņš pret kaut ko atsitas, ievainojuma skaņa ir tik intensīva, ka Sariusam skaļi jāievaidas. Kādu mirkli vienīgā vēlme ir, lai tā apklust. Nekavējoties. Taču skaņa liecina arī par to, ka viņš joprojām ir dzīvs, tātad joprojām ir iespēja. Jāgaida. Jāiztur.

Viņš gaida un cenšas nekustēties. Drīz sāk sāpēt galva. Skaņa ir tīrās mocības, tā ir skaļāka par visu, pat par kaujas troksni uz tilta. Kāpēc jāgaida tik ilgi? Vai uz tā tilta vispār vēl kāds cīnās? Droši vien. Taču viņš ir vienīgais no tilta nokritušais.

"Tas nu gan nebija meistara sniegums, Sarius."

Beidzot. Vēl nekad viņš nav tā priecājies redzēt dzeltenās acis.

"Šķiet, tev vajag manu palīdzību."

"Jā. Lūdzu!"

"Tev jāsaprot, ka man sāk apnikt nemitīgi tevi pestīt laukā no dažādām ķibelēm."

Sariuss klusē. Ko gan lai uz to atbild? Taču Vēstnesis, šķiet, gaida atbildi, un Sariuss noteikti nevēlas viņu garlaikot vēl vairāk.

"Piedod! Es biju neveikls."

"Biji gan. Var piedot, ja neizveicīgs ir divnieks, bet astoņniekam tas jau ir kauns un negods."

Viņš tūlīt pazeminās manu līmeni, skumji nodomā Sariuss. Un tas vēl būtu mazākais sods.

"Vai līdz šim tu uz mani varēji paļauties?"

"Jā."

"Vai es varu paļauties uz tevi, Sarius? Vai varu paļauties arī tagad, kad stāvoklis kļūst aizvien sarežģītāks?"

"Protams."

"Labi. Tādā gadījumā šoreiz es tev vēl palīdzēšu. Taču tev būs jāveic viens uzdevums manā labā, un tu nedrīkstēsi būt neveikls."

Ievainojuma skaņa aprimst, un Sariuss lēni paslejas. Tās bija teju beigas. Nākamreiz jāsaņemas, kaut kas tāds vairs nedrīkst notikt. Pēc divām dienām notiks Arēnas cīņas, viņš grib būt tām gatavs.

"Es paveikšu uzdevumu. Tas var būt ari grūts. Nav problēmu."

Vēstnesis domīgi māj ar galvu.

"Priecājos to dzirdēt. Vispirms uzdošu tev jautājumu. Vai Vatsona kungs ir tavs angļu valodas skolotājs?"

"Jā."

"Stāsta, ka viņš arvien sev līdzi ņem termosu. Vai tiesa?"

Sariusam mazliet jāpadomā.

"Jā. Manuprāt, tajā ir tēja."

"Labi. Rīt piecas minūtes pēc trešās stundas sākuma aizej uz pirmā stāva tualeti. Uz to, kurai virs izlietnes ir spogulis ar plaisu. Miskastē atradīsi pudelīti. Pudelītes saturs jāieber Vatsona kunga termosā. Tev nav jāzina, kas ir pudelītē, taču ir jābūt ļoti izmanīgam: tevi neviens nedrīkst pamanīt."

Sariuss klausās Vēstneša norādēs ar augošu neticību. Kādu mir­kli viņš apsver, vai nevajadzētu vienkārši aizbēgt, izlikties, ka ne vārda nav dzirdējis. Bet viņš var arī palikt šeit guļam un gaidīt, ka Vēstnesis ņems atpakaļ savus vārdus un paziņos, ka tas ir neizdevies joks. Bet sarunbiedrs tikai sakrusto rokas virs kaulainajām krūtīm.

"Nu, vai visu saprati?"

Sariuss saraujas. "Jā."

"Vai izdarīsi? Tā kā uzdevums ir grūts, gaidāms bagātīgs atal­gojums -jauns maģiskais spēks plus trīs līmeņi. Tad tu būtu vienpadsmitnieks, Sarius. Vienpadsmitnieka statusā jau ir cerības iekļūt Iekšējā aplī, un tad es tev varētu pačukstēt, kurš ir tā vājākais posms."

Sariuss dziļi ieelpo. Tā taču ir spēle, vai ne? Varbūt Vēstnesis tikai pārbauda viņa drosmi, un pudelītē ir piens. Vai glikoze.

"Es to izdarišu."

"Lieliski. Gaidu tavu ziņojumu rīt."

Šoreiz satumst ļoti ātri un Sariusu pārņem vēl nepiedzīvota neiz­pratne.

Radīt. Saglabāt. Sagraut.

Hinduisti katram no šiem uzdevumiem ir piešķīruši savu die­vību. Es to visu daru viens pats.

Es radīju to, ko vēl neviens pirms manis nebija radījis, tomēr pasaulei tas ir un paliks apslēpts.

Pēc tam es mēģināju radīto saglabāt ar visu savu spēku, savu gribu. Ar sāpēm, reizēm ari ar asarām un, jāatzīst, ar iespaidīgiem upuriem.

Tagad es sagraušu. Kas man to ņems ļaunā? Ja pasaulē vēl ir taisnība, tad vismaz šai pēdējai lietai ir jāizdodas.

Daudz labprātāk es būtu tikai radītājs un priecātos un saglabātu paša radīto, un dalītos tajā ar citiem. Taču ari sagraušana piedāvā dažu labu interesantu aspektu. Tās pievilcība slēpjas pabeigtībā.

Загрузка...