Erebos

14.

"Es tevi jau gaidīju."

Vēstnesis sēž uz krēsla viesnīcas istabā, kad tur vēlāk pēcpus­dienā ierodas Sariuss. Saule ir zemu un met zeltainus starus cauri loga rūtīm.

"Stāsta, ka šodien ir bijusi interesanta diena. Pastāsti man par to, Sarius. Vai notika kas neparasts?"

Vēstnesis atbildē nepieņems "nē", tas nu bija skaidrs.

"Viena meitene, vārdā Aiša, piedzīvoja ko līdzīgu nervu sabru­kumam."

"Vai tu zini, kāpēc?"

"Ne īsti. Viņa kaut ko atrada angļu valodas grāmatā un pārbijās. Es neredzēju, kas tas bija."

Atbilde, šķiet, Vēstnesim patīk.

"Vēl kas?"

Tjā, kas vēl?

"Redzēju Denu Smaitu kaut ko pa kluso fotografējam. Kaut ko autostāvvietā."

"Labi. Vai vēl kas?"

Sariuss padomā. Ko gan lai vēl pastāsta?

"Pastāsti man par Ēriku Vū. Vai par Džeimiju Koksu," Vēstnesis viņam palīdz atcerēties.

Viņš jau visu zina, saprot Sariuss. Un pārbauda mani.

"Viņi sarunājās."

"Par ko?"

"Nav ne jausmas."

"Cik žēl."

Vēstnesis ar vijīgu kustību pieceļas no krēsla. Mazajā istabiņā viņš šķiet pārcilvēciski liels. Pie durvīm viņš vēlreiz pagriežas, it kā kaut ko nupat būtu atcerējies.

"Es esmu noraizējies," viņš saka. "Erebos ir ienaidnieki, un viņi kļūst arvien stiprāki. Dažus tu pazīsti, vai ne?"

Sariusa galvā juku jukām jaucas domas. Viņš nestāstīs par Emī­liju un Džeimiju, nekādā gadījumā. Varbūt par Ēriku? Nē, labāk ne. Taču kaut kas ir jāsaka, Vēstnesis kļūst nepacietīgs.

"Domāju, ka Vatsona kungam nepatīk Erebos. Viņš neko daudz nezina par šo spēli, taču mēģina iztaujāt cilvēkus."

"Vērtīga norāde. Paldies."

Vēstneša smaids ir gandrīz silts.

"Un nu pasteidzies! Tas, kurš man atnesīs zelta piekūna spalvu, tiks dāsni atalgots."

"Kāda zelta piekūna?" Sariuss grib zināt, bet Vēstnesis jau ir viņam uzgriezis muguru un pamet telpu, vairs ne vārda nebildis.

Sariuss taujā pēc ceļa. Pie maiznieka viņš noskaidro, ka ir jāiet vairāk uz dienvidiem un jāuzmanās no aitām. Galvenais ļaunums šajā pasaulē, nodomā Sariuss. Aitas!

Kāda lūdzēja, kam viņš uzdāvina zelta naudas gabalu, izstāsta, ka jāatrod rozā dzīvžogs. Tas ir grūti un ilgi, bet pēc mazliet vairāk nekā stundas Sariuss beidzot ir ieguvis pietiekami daudz informāci­jas, lai dotos ceļā cerams, pareizā virzienā. Te kaut kas viņu apstā­dina; kā parasti, traucē ārpasaule.

Mobilais.

Džeimijs.

Sariuss ignorē zvanu. Viņam ir ko darīt, jātiek laukā no pilsētas. Jācer, ka zobens ir pietiekami stiprs, lai varētu noturēties pret to zelta piekūnu.

Pēc stundas Sariuss jau ir gudrāks. Viņš dodas pilsētas vārtu sarga norādītajā virzienā. Uz dienvidiem. Viņš iet un iet, bet neatrod ne aitas, ne piekūnu. Toties piekūns atrod Sariusu. Pārsteigdams un bez mazākā brīdinājuma viņam no skaidrām debesīm uzbrūk milzīgs zelta putns, mirdzošs kā meteorīts. Sariuss slēpjas, bet izredžu nav: viņš ir klajā laukā, piekūns to sagrābj nagos, paceļ labu gabalu gaisā un tad palaiž vaļā. Sariusa josta kļūst pelēka, pēc tam melna.

Jālien projām, ātri, pirms nav par vēlu. Spalgie plēsīgā putna brē­cieni un mokošais ievainojuma troksnis sajaucas kopā. Sariuss sakož zobus vēl taču ir arī dziedinošā dzira, tikai jātiek līdz inventāram, pirms piekūns viņu nogrābj otrreiz.

Taču pretinieks nedod viņam laiku, putns atkal ir uzvirpuļojis gaisā, izskatīdamies kā debesīs palaists pūķis, un ir gatavs nākama­jam piķējošam uzbrukumam. Sariuss izvelk zobenu un redz žilbinoši spožo piekūnu, kas brāžas viņam virsū. Nav cerību izturēt nākamo uzbrukumu.

Sadursme ir nikna. Ievainojuma troksnis kļūst neizturams. Tomēr būtiski, ka tas joprojām ir dzirdams, tātad Sariuss vēl ir dzīvs. Tikmēr piekūns gatavojas trešajam uzbrukumam, kas būs pēdējais. Tagadējā stāvoklī Sariusu nogalētu pat oda kodiens.

Nē, lūdzu, lūdzu, nē. Sariuss steidzīgi atver inventāra somu lūk, dziedinošā dzira, ātri, putns vēl tikai ceļas debesīs, varbūt vēl pietiks laika, ātri…

Taču dzira iedarbojas lēni. Josta krāsu atgūst gabaliņu pēc gaba­liņa, lēni, lēni noklust skaņa. Tikmēr piekūns ir uzlidojis pietiekami augstu un nomērķē. Kaut arī tam nav jēgas, Sariuss mēģina pielīst tuvāk netālajam kokam, bet putns jau sāk uzbrukumu.

"Vai man viņu apturēt?"

Vēstnesis. Kā allaž, uzradies no nekurienes.

"Jā, lūdzu, ātri!"

Vienreizīgi, Sariuss izdzīvos! Viņš jau zināja, ka uz Vēstnesi var paļauties.

"Taču tev manā labā kaut kas jāizdara."

"Protams, labprāt!"

Sariuss taču piekrita; kāpēc Vēstnesis vēl neaizvāc to dzīvnieku? Tas jau gāžas lejup un ir tik ātrs…

"Vai tu apsoli?"

"Jā! Jā! Jā!"

Vēstnesis gausi paceļ roku, un piekūns strauji pagriežas pa kreisi, vairākkārt savicina spārnus, ceļas augšup un pamazām izgaist Sariusa skatienam.

"Tad nāc līdzi!"

Dziedinošais dzēriens ir pilnībā iedarbojies, krāsa Sariusa jostā gandrīz atgriezusies, un troksnis pārtapis par klusu zumēšanu. Vēst­nesis viņu aizved ēnā zem tuvākā koka zariem.

"Jo augstākā līmenī esi, jo grūtākus uzdevumus tev dodu. Tas taču ir skaidrs, vai ne?"

"Jā."

"Šoreiz tas būs Nika Denmora uzdevums. Ja viņš visu izdarīs labi, tu būsi septiņnieks un iekļūsi augstākā līmeņa sabiedrībā."

"Labi."

"Lūk, uzdevums: Nikam Denmoram jāuzaicina uz randiņu Braina Fārnama. Viņam jāparūpējas, lai tā jūtas labi un jauki pavada vakaru. Nikam jāliek noticēt, ka viņam patīk Braina."

Braina? Kāpēc? Kāds tam sakars ar Erebos? Sariuss vilcinās ar atbildi. Viņš nesaprot uzdevuma mērķi, un iztēle viņu pilda ar pre­testību. Visi to ievēros. Uzzinās arī Emīlija, jo Braina neklusēs…

"Nu? Kāpēc tu neatbildi?"

"Es neesmu drošs, vai saprotu pareizi. Kāpēc Braina? Kāda tam jēga?"

Šķiet, ka saulei priekšā aiziet mākonis. Pasaule kļūst pelēka.

"Tu nerīkojies gudri, Sarius. Es ienīstu ziņkārību."

"Labi, viss kārtībā," Sariuss steigšus atbild. "Es to izdarīšu. Esmu ar mieru."

"Neatgriezies, pirms nebūsi paveicis uzdevumu."

Tāpat kā iepriekš, kad aizdzina piekūnu, Vēstnesis paceļ roku un pār visu nolaižas tumsa.

Braina! Niks ar rokām saberzēja seju un ievaidējās. Nu kāpēc tā nevarēja būt vismaz Mišela? Vai Glorija? Kāda no jaukajām, neuzkrī­tošajām. Bet nē, viņam jānoņemas ar Brainu un tās samākslotajām izdarībām.

Ja viņš izpildis prasīto, vairs nekad netiks no viņas vaļa, tas nu bija skaidrs. Turklāt Braina, kā jau parasti, visiem izklačosies, un Emīlija no viņa novērsīsies. Kaut gan, lai novērstos, vispirms ir ļapievēršas.

Niks neziņā blenza melnajā datora ekrānā. Kāda Vēstnesim vaja­dzība uzdot tik nesakarīgu un apgrūtinošu uzdevumu? Vai tas viņu gribēja sodīt? Vai varbūt pārbaudīt paklausību?

Pieņemsim, ka viņš to tiešām darītu: kā tāds randiņš varētu izvēr­sties? Sēdēt kafejnīcā un runāt par neko? Ēst burgerus makdonaldā? Sadoties rokās un pastaigāties gar Temzu? Vai Die's pasargi kino, kur Nikam būtu slēgti visi bēgšanas ceļi un viņš zaudētu samaņu Hrainas smaržu mākonī?

Okay kafejnīca un sarunas par neko. Tur vismaz starp viņiem būs galds. Viņš ļaus tai runāt, mās ar galvu un varbūt pat pasmaidīs. Lai tā jūtas labi un jauki pavada vakaru.

Viens līmenis par šīm pūlēm bija pārāk maz, viņš nosprieda un, paņēmis mobilo, pārsteigts konstatēja, ka patiešām ir saglabājis Brainas numuru. Viņš nospieda "zvanīt", bet tūlīt pat atcēla. Negri­bējās. Pietiks, ja to izdarīs rīt. Kāpēc sacūkot arī šo vakaru?

Varbūt labāk piezvanīt Džeimijam? Kā tad, lai tas viņam atkal piežūžo pilnas ausis ar savām aizdomām par Erebos.

Nē.

Vienīgais, ko viņš patiešām gribēja, bija spēlēt, bet šovakar uz to varēja necerēt. Jau atkal.

Niks pakampa iPod, ielika austiņas un domāja par Emīliju. Ran­diņš ar viņu, tas tik būtu uzdevums!

Visa tā padarīšana ar Brainu tiktāl bloķēja Nika smadzenes, ka pat ķīmijas mājasdarbs palika kaut kur fonā, un viņš tikai pēc vaka­riņām atkal par to iedomājās. Niks apsēdās pie datora, pārdrukāja pierakstītās lapas, sameklēja internetā vēl trūkstošo informāciju un dažas bildes un pievienoja failam. Tad viņš visu izprintēja un, par spīti veselajam saprātam, cerēja, ka Gantera kundze viņa kricelējumu novērtēs ar A. Nikam riebās ķīmija.

Un Braina, to nedrīkst aizmirst. Viņam riebās arī Braina. Viņš to uzrunāja nākamajā dienā pēc ķīmijas stundas, iepriekš pārliecinā­jies, vai pārredzamā tuvumā nav Emīlijas.

"Hei," viņš teica. Sejas muskuļi sāpēja no samocītā smaida. "Gri­bēju tev ko vaicāt."

Brainas acis pārvērtās divos lielos, zilos, gaidpilnos starmešos. "Jā?" viņa izdvesa.

"Kā tu skaties uz to, ka mēs šodien pēc skolas… satiktos? Mēs varētu, piemēram, aiziet uz kādu kafejnīcu."

"0! Jā, protams. Ārprāts!" Nikam šķita, ka pēdējo vārdu viņa vairāk teica sev, nevis viņam.

"Piemēram uz Cafй Bianco. Varam turp braukt uzreiz pēc skolas," Niks ierosināja.

"Nūū, patiesībā jau es labāk gribētu vēl mājās pārģērbties un tamlīdzīgi."

Ak vai, viņa vēl divas stundas taisījās krāsoties, iespīlēties vis­šaurākajos un īsākajos svārkos, kādi vien atrodami.

"Vai zini, Braina," Niks teica un paplatināja smaidu līdz ausīm, "manuprāt, tev tas nemaz nav vajadzīgs. Braucam pa taisno. Ja aiz­iešu mājās," viņš izbolīja acis, "var gadīties, ka nāvīgi noguris iekri­tīšu gultā un aizmigšu. Es pārāk labi neizguļos pēdējā laikā."

Vai viņa to uztvers kā atkāpšanos? Cerams, ne.

Braina ieķiķinājās un sazvērnieciski piemiedza ar aci. "Domā, ka es izguļos? Pa šo laiku vārds "miegs" man ir kļuvis par sveš­vārdu."

Viņi vienojās pēc mākslas nodarbības satikties pie metrostacijas. Niks cerēja, ka cilvēku drūzmā viņus neviens nepamanīs.

Pēc trim minūtēm viņš redzēja Brainu iepreti fizikas kabineta durvīm, sparīgi žestikulējot un kaut ko stāstot Glorijai un Sārai. Tas, ko viņa tur klāstīja, būtu bijis skaidrs tāpat arī tad, ja viņa visu laiku neatskatītos uz Niku.

Vēlāk, kad Niks viens pats sēdēja ēdnīcas tālākajā stūrī un bez apetītes stūma sevī tunča sviestmaizi, pie viņa pienāca Džeimijs. Šodien viņi vēl nebija sarunājušies, un ja Niks gribēja būt godīgs pret sevi tā bija galvenokārt viņa vaina. Ķīmijas mājasdarbs un randiņš ar Brainu viņam tik dziļi bija iesēdušies aknās, ka strīd,un ar Džeimiju nepietika spēka.

Taču kurš gan ir teicis, ka bija jānotiek strīdam? Viņi bija seni draugi, un tas, ka kaut kādā jautājumā nesaskan domas, taču neva­rēja sagraut draudzību. Tieši to viņš tam taisījās paskaidrot.

Džeimijs bija bāls un izskatījās ļoti nopietns. "Žēl, ka tu vakar neatzvanīji," viņš teica.

"Bija daudz darāmā."

"Jā, kā tad."

"Kā vispār sviežas?" Niks mēģināja novirzīt sarunu uz mierīgā­kiem ūdeņiem. "Vai ar Darlīnu jau runāji? Tu taču gribēji."

"Nē. Nik, es gribu tev kaut ko parādīt."

Parādīt? Tas izklausījās labi. Nešķita, ka Džeimijs jau atkal taisī­tos viņu atrunāt no spēlēšanas.

"Okay. Kas tas ir?"

No aizmugurējās bikšu kabatas Džeimijs izvilka uz pusēm pār­locītu papīra lapu un iespieda Nikam rokās. "Vakar es to atradu iespiestu starp sava divriteņa bagāžnieka spieķiem."

Niks atlocīja papīru, un pirmajā mirklī viņam šķita, ka piedzīvo dйjа vu. Uz lapiņas bija uzzīmēts kapakmens, ne pārāk talantīgi, tomēr saprast varēja. Uzraksts uz kapakmens vēstīja:

Džeimijs Gordons Kokss,

miris ziņkārības un nevēlamas iejaukšanās dēļ.

Lai dus mierā.

Blakus burtiem autors bija piezīmējis asinis lielas lāses, kas ritēja lejup pa kapakmeni.

"Stulbs joks," Niks teica. "Vai nojaut, no kurienes tas uzra­dies?"

"Nē. Iedomājos, ka tu šo jomu labāk pārzini."

Niks netaisījās ļauties Džeimija provokācijām. "Rokrakstu es nepazīstu, es pat nevaru pateikt, vai to ir rakstījusi meitene vai…"

"Tie ir draudi, vai tu nesaproti?" Džeimijs viņu pārtrauca. "Nāves draudi, turklāt ļoti tieši. Man tiek norādīts neiejaukties un turēties pa gabalu no spēles, citādi…" Un viņš ar plaukstas malu novilka gar kaklu, attēlojot "galvu nost" kustību.

"Tu taču to netaisies ņemt nopietni?" Niks jautāja. "Tas ir tizls joks! Kurš gan tevi varētu gribēt nogalināt?"

Džeimijs paraustīja plecus. Viņš izskatījās gluži nomocīts.

"Kur vispār ir teikts, ka tam ir sakars ar… nu, tu jau zini, ar ko? Par to tu nemaz nevari būt drošs."

Stulbākais bija tas, ka Niks pats par to bija ļoti drošs. Apšaubā­mās kvalitātes mākslas darbu neapšaubāmi bija radījis kāds, kurš kaut reizi bija veicis naksnīgu pastaigu pa Erebos kapsētu.

"Es taču neesmu idiots," nošņaukājās Džeimijs. "Par ko gan te, lūdzu, vēl varētu būt runa? Kā tev šķiet, kāda "nevēlama iejauk­šanās" ar to ir domāta? Vai mana sūdzība skolas virtuvē par sāls trūkumu makaronu vārāmajā ūdenī?"

"Okay, bet tu taču netaisies to uztvert nopietni? Tās ir muļķības, ne vairāk! Kāds tevi grib nobiedēt, un tu patiešām ļaujies iebiedēties. Vecais, nevajag! Godīgi!"

Džeimijs ilgi viņā lūkojās, pirms atkal kaut ko bilda.

"Tad kas notika ar Aišu? Kāpēc viņa tā kliedza? Un meitene no septītās klases Zoije? Kas bija ar viņu?"

"Nav ne jausmas. Paprasi pašām."

Džeimijs rūgti pasmaidīja. "To jau es izdarīju. Es ar abām runāju un prasīju, no kā viņas tā pārbijās. Un tagad uzmini: viņas neko neatklāj. Mēmas kā zivis."

"Varbūt viņas jau sen ir sapratušas, ka kāds atļāvies muļķīgu joku."

"Nē, viņas baidās. Es vakar atklāju divus cilvēkus, kuri ir izlido­juši no spēles. Arī viņi nerunā, vismaz pagaidām vēl ne. Taču, manu­prāt, viens apsver. Varbūt viņš aizies pie Vatsona kunga, vismaz es to ieteicu."

Nestāsti man, domāja Niks, lūdzu, klusē! Citādi ko es iesākšu, ja Vēstnesis man prasīs par tevi?

Niks uztraucies palūkojās apkārt vai viņus kāds nenoklausī jās? Nē, tuvākie galdiņi nebija aizņemti, un tie, kuri sēdēja tālāk, bija iegrimuši paši savās sarunās.

"Tu redzi? Tev pašam jau ir piemetusies vajāšanas mānija!" iesaucās Džeimijs. "Kāpēc? Paskaidro man!"

"Klusāk!" pašam negribot Niks nošņāca. "Man nav nekādas mānijas. Tu to vienkārši nesaproti. Tas ir ļoti sarežģīti un nenormāli aizraujoši, bet ir vienkārši salaist visu dēli, un tad būtu baigi žēl. Tāpēc var gadīties, ka daži cilvēki reaģē pārspīlēti, ja kāds viņiem grib izjaukt izklaidi."

"Izklaidi?" nočukstēja Džeimijs un pabāza Nikam zem deguna zīmējumu. "Tā ir izklaide?" Tad viņš atkal salocīja lapiņu un iebāza bikšu kabatā. "Es to iedošu Vatsona kungam. Kopš atgadījuma ar Aišu viņš ir ļoti norūpējies un jau runāja ar vairākiem skolēniem. Viņš gatavojas sazināties arī ar vecākiem. Varbūt šis mēsls var kaut ko palīdzēt. Varbūt viņš pazīs rokrakstu."

"Nepārspīlē taču!"

Kāpēc Džeimijs nesaprata, ka tā ir tikai spēle? Tāpēc jau tā bija tik fascinējoša, ka reizēm šķērsoja virtuālās robežas un ienāca rea­litātē. Bet neviens spēlētājs taču viņam tāpēc neko sliktu nedarīs.

"Gribu zināt, vai varu ar tevi rēķināties, ja konflikts saasināsies," Džeimijs teica. "Vai mēs vēl esam draugi?"

"Skaidrs, ka mēs esam draugi. Bet šitā panikošana viena vai divu idiņu rakstītu pseidodraudu vēstuļu dēļ ir smieklīga. Vari man ticēt. Ja iedosi zīmīti Vatsona kungam, viņš visu nevajadzīgi pārspīlēs un būs vēl sliktāk."

Džeimijs uzsita pa savu bikšu kabatu. "Ja tas sliktums trāpīs īstajiem cilvēkiem, tad būs tikai okay," viņš teica un piecēlās. Pirms aiziešanas Džeimijs vēlreiz paliecās uz Nika pusi. "Varbūt tu tomēr labāk gribētu izstāties? Pārtrauc! Intuīcija man saka, ka tur nekas labs nebūs."

Niks noraidoši papurināja galvu. "Tu ap šo… lietu taisi lielāku teātri, nekā nepieciešams. Tas man sagādā prieku, tas ir piedzīvo­jums, saproti?"

"Bet tu pat nevari skaidri un gaiši pateikt, ka runa ir par spēli!"

Niks nikni, neko neteicis, raudzijās Džeimijā. Ko gan tas varēja zināt par noteikumiem un viens no tiem bija klusēšana! Ja Džei­mijs būtu no viņa paņēmis Erebos un kaut mazliet paspēlējis, arī viņš būtu sajūsmā.

"Ari Emilija priecātos, ja tu pārstātu. Viņa pati tā teica."

"Lai Emilija turpina rūpēties par Ēriku," Nikam paspruka, "un nejaucas manās darīšanās."

Džeimijs skaļi nopūtās. "Fuck, Nik!" viņš pateica, pagriezās un aizgāja.