Erebos

20

Niks neatcerējās, kad pēdējoreiz bija tik slikti gulējis kā pagāju­šajā naktī. Viņš domās šurpu turpu grozīja Vēstneša uzdevumu, pār­maiņus nomierinājās un krita panikā, simtiem reižu gāja cauri nāka­mās dienas scenārijam. Viņš mēģināja izstrādāt plānu, taču "filma" ikreiz pārtrūka, vēlākais, tad, kad nonāca līdz termosa atskrūvēšanai un nezināmās substances iepildīšanai tajā.

Taču nu šis brīdis bija klāt. Pirms divām minūtēm atskanēja zvans uz trešo stundu. Ar strauji pukstošu sirdi Niks pa kāpnēm devās uz pirmo stāvu.

Šī stunda viņam bija brīva viena no daudzajām priekšrocībām devītajā klasē. Pārējie, kam šobrīd nenotika mācības, uzturējās bib­liotēkā vai atpūtas telpā. Nikam nešķita, ka kāds viņam seko, tomēr viņš pastāvīgi atskatījās, jo gandrīz gaidīja Denu, Aleksi vai kādu citu lavāmies viņam nopakaļ ar fotoaparātu.

Pie tualetes durvīm Niks apstājās. Viņš vēlējās būt tālu projām no šīs vietas. Taču šobrīd tas nepalīdzēja.

Tātad aiziet! Atvērt durvis! Ašs skatiens uz ieplēsto spoguli, bālo seju ar tumšajiem riņķiem zem acīm.

Tur, pa kreisi no izlietnes, stāvēja miskaste. Līdz pusei pilna ar izlie­totiem papīra kabatlakatiem, tukšām dzērienu pudelēm, vienu banānu mizu, aizkostu pusdienu maizi un dažām saņurcītām burtnīcas lapām.

Ar pirkstu galiem Niks pabīdīja malā papīrus. Nekā. Arī zem pir­mās pudeles nekā nebija.

Viņš parakās dziļāk kas cits atlika un atrada vēl vairāk sabur­zītu papīru. Uz viena bija samērā netalantīgi uzzīmēta plika mei­tene. Niks iebāza roku vēl mazliet tālāk. Ja arī tagad neatradīs, būs jāapgriež misene otrādi un jārokas pa izgāztajiem atkritumiem kĀ tādai cūkai. Vai vislabākā doma jāpaziņo Vēstnesim, ka miskasti pudelītes nebija. Šai cerībai pietrūka laika pilnībā izplaukt Nika galvā, jo nu viņš to pamanīja mazu kastīti, zils ar baltu. "Digotan®, 50 tbl, 0,2 mg," Niks lasīja. Viņš to izvilka un juta, ka kastīte nav tukša. Nolādēts!

Viņš ieslēdzās tualetes pēdējā kabīnē un atvēra iesaiņojumu. Taja atradās maza, brūna pudelīte, līdz pusei pilna ar baltām tabletēm.

Niks atvēra pudeli un pasmaržoja. Ne pēc kā nesmaržoja. Table­tes izskatījās nekaitīgas, mazas un krītainas, ar gropīti vidū.

Niks atcerējās Vēstneša vārdus nav viņa darīšana, kas ir pude­lītē, tomēr viņš nespēja neiemest skatienu kastītē ievietotajā infor­mācijas lapiņā.

Mazo, balto ripiņu iedarbīgo vielu sauca fš-acetil-digoksīns, un tas palīdzēja sirds mazspējas gadījumā.

Digotan® uzlabo sirdsdarbību, sirds sit lēnāk un spēcīgāk, tiek uzlabota ķermeņa apasiņošana.

Tiktāl viss izklausījās pareizi. Niks apgrieza lapiņu otrādi un meklēja informāciju par blaknēm.

Brīdinājums: mijiedarbībā ar citiem medikamentiem vai arī tad, ja pacientam ir minerālvielu disbalanss, medikamenti ar sirds glikozīdiem var tikt ātri pārdozēti. Pārdozēšana var būt bīstama dzīvībai! Tāpēc nekavējoties jādodas pie ārsta, ja parādās šādas blaknes: slikta dūša, vemšana, redzes trau­cējumi, halucinācijas, sirds ritma traucējumi.

Bīstama dzīvībai! Lapiņa Nika rokās viegli trīcēja. Zāles bija viegli pārdozēt, tur bija teikts. Kas varēja notikt, ja viņš Vatsona termosā iebērtu visu pudeles saturu? Vai ar vienu šādas tējas malku pietiktu, lai skolotāju noindētu?

Niks aizvēra acis un atspiedās pret tualetes durvīm. Viņš to nespēja izdarīt. Viņš nespēja nogalināt. Jālūdz Vēstnesim cits uzdevums, piemēram, atkal kaut ko nofotografēt. Tas nevarēja būt normāli. Šī droši vien ir kāda programmēšanas kļūda, un Vēstnesis priecātos, ja Niks par to ziņotu.

Tu taču pats tam netici.

Viņš atcerējās, ko pirms divām dienām pie nometnes ugunskura bija teicis bālādainais gnoms: pret ienaidniekiem jāizturas kā pret ienaidniekiem. Un ienaidnieki bija tie, kuri gribēja iznīcināt Erebos. Vai, to teikdams, viņš tiešām bija domājis nogalināšanu?

Niks svārstīja rokā pudelīti. Vienbrīd viņš tās saturu gribēja iebērt podā, tomēr neuzdrošinājās. Varbūt tās tabletes vēl būs nepieciešamas. Kaut kas jāizdomā.

Atlikušo stundu viņš kā spoks nemierīgi klīda pa skolas gaite­ņiem. Vajadzēja ideju, turklāt nevis kaut kādu, bet labu ideju. Tādu, kas ļautu turpināt dzīvot kā Vatsonam, tā arī Sariusam.

Nākamajā starpbrīdī dežurēja Vatsons. Niks viņu vēroja un nespēja novērst skatienu no spīdīgā hromētā termosa, ko skolotājs nesa nevērīgi iespiestu padusē.

Tā Niks tam klāt netiks. Pilnīgi izslēgts. Vienīgā iespēja bija sagaidīt, kad Vatsons termosu kaut kur noliks. Un tas varētu notikt tikai skolotāju istabā, kur vienmēr apgrozījās cilvēki. Nevarēja taču tur iemaršēt un sabērt tējā ripas.

Tas nekad neizdosies! Niks aptaustīja pudelīti savā bikšu kabatā. Tas nebija godīgi. Uzdevums nebija paveicams, pat ne tad, ja Niks apklusinātu sirdsapziņu, pat ja viņš…

"Nik?"

Viņš pārbijies iekliedzās.

"Adrian! Nolādēts! Vai tev vienmēr tā jāpielavās?"

"Piedod!"

Taču neizskatījās, ka Adrians kaut ko nožēlotu. Viņš izskatījās izlēmīgs, kaut arī bāls un visu laiku ar mēli mitrināja lūpas.

"Ko tu gribi?"

"Vai taisnība, ka tajos jūsu diskos ir spēle? Datorspēle?"

Adrians viņu lūdzoši uzlūkoja, bet Niks neatbildēja. Tieši tobrīd Vatsona kungs nolika termosu uz palodzes, lai nogludinātu ķīviņu starp divām jaunāko klašu meitenēm. Diemžēl gaitenis bija pilns cilvēku. Viņš nevarēja pieiet un paņemt termosu… Turklāt viņš tāpat to nedarītu! Bija jāpārstāj par to vispār domāt!

"Nik! Vai tā ir taisnība?"

Niks pagriezās, ieraudzīja Adrianu graužam īkšķa nagu un pēk­šņi kļuva neizsakāmi nikns.

"Kāpēc tu mani neliec mierā? Kāpēc tu pats to neizmēģini? Es tev neko par to nevaru teikt un arī negribu! Lasies projām!"

Netālu stāvēja Kolins, mazliet tālāk Džeroms. Abu galvas pagriezās uz viņu pusi. Kolina sejā iezagās smīns, un Niks nožēloja savu dusmu izvirdumu. Viņš nebūt negribēja, lai arī Adrians pēc šīs sarunas nokrīt pa slīdošajām kāpnēm.

"Liec mani mierā, okay?" viņš teica jau klusāk. "Ja tas tevi inte­resē, sagādā pats savu DVD. Tas nav grūti. Pretējā gadījumā vien­kārši aizmirsti par to visu."

"Ja tā ir spēle," čukstēja Adrians, "tad pārstāj to spēlēt. Nopietni. Lūdzu, pārstāj!"

Niks neizpratnes pilns lūkojās Adrianā. "Vai vari paskaidrot?"

"Nē. Lūdzu, vienkārši notici man! Diemžēl citi man netic, pat mani klasesbiedri ne."

"Kāpēc lai viņi tev ticētu?" Niks vēroja Vatsona kungu pieejam pie palodzes un paņemam savu termosu. Fuck! Viņš atkal pievērsās Adrianam.

"Nu pasaki! Kāpēc lai tev kāds ticētu? Tu taču pat nezini, par ko vispār ir runa! Kāpēc tu gribi citiem sabojāt visu prieku?"

Prieku. Viņš to nupat nosauca par "prieku".

"Ne jau to es gribu. Bet man ir sajūta, ka…"

"Tava sajūta," Niks viņu pārtrauca. "Tagad es tev došu vienu labu padomu: pārstāj kaitināt cilvēkus savas sajūtas dēļ. Citādi tu riskē iedzīvoties nepatikšanās, turklāt sāpīgās."

Nu super, tagad viņš bija ieteicis Adrianam uzmanities no pārē­jiem spēlētājiem. Ja šī ziņa izplatīsies, Vēstnesim tas nešķitīs smiek­līgi, tas nu bija skaidrs. Un tad vēl tās tabletes. Viņam joprojām nebija radusies nekāda spoža ideja.

Neko vairāk neteicis, viņš atstāja Adrianu stāvam.

Pēc stundas Niks bija ceļā uz kafetēriju. Ēst negribējās, bet .11 kaut ko sevi vajadzēja nodarbināt. Ja visa pusdienas pauze vienkārši būtu kaut kur jānosēž, viņš sajuktu prātā.

Skolā bija atgriezies Ēriks Niks viņu redzēja aktīvi diskutējam ar trim literatūras kluba biedriem. Kad viņš tiem tuvojās, saruna noklusa, bet Niks nenoliedzami bija saklausījis Aišas vārdu. No Emī­lijas nebija ne ziņas, ne miņas.

Toties viņš atkal pamanīja Vatsona kungu, kurš kopā ar Džeimiju un kādu resnu meiteni stāvēja pie bioloģijas kabineta loga. Niks nopētīja skolotāju. Termosa viņam nebija, tas nestāvēja arī uz palodzes.

Daudz nedomādams, ko īsti dara, Niks devās uz skolotāju istabas pusi. Viņš negrasījās izpildīt uzdevumu, protams, ne, bet gribēja noskaidrot, vai teorētiski tas būtu iespējams. Tikai tāpēc, lai droši varētu Vēstnesim izstāstīt, kāpēc nekas nav izdevies. Ja patiešām neizdotos.

Durvis uz skolotāju istabu stāvēja pusvirus. Niks ielavījās iekšā. Pie garajiem, U veidā izkārtotajiem galdiem sēdēja tikai divi skolo­tāji un pat nepacēla galvu, kad viņš ienāca. Viens skolotājs laboja burtnīcas, otrs lasīja avīzi un ēda sendviču. Vatsona kunga termosu nekur nemanīja.

Pa pusei vīlies, pa pusei atvieglots, Niks apgriezās uz papēža, lai ietu projām. Ko tagad? Nikam vismaz bija jāizliekas, ka gribēja uzdoto paveikt, jo kāds viņu, protams, novēroja un pēc tam par visu ziņos. Lūk, tur jau pa koridoru gāja Dens, un, kaut ari neskatījās uz šo pusi, Niks bija pārliecināts, ka tikai viņa dēļ tas bija gājis tieši pa šo koridoru.

Niks lēni devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, taču jau pēc dažiem soļiem viņu apstādināja kāda doma. Kur vēl, izņemot skolotāju istabu, skolotāji glabāja savas lietas? Pareizi, garderobē! Niks stāvēja iepretim mazajai telpai. Vēl nepagriezis apaļo durvju rokturi, viņš skaidri zināja, ko tur atradis, un šī zināšana pulsēja viņam galvā. Niks ieraudzīja termosu, tiklīdz atvēra durvis, it kā tas pievilktu viņa skatienu tāpat kā magnēts metālu. Termoss rēgojās laukā no ādas plecu somas, kas bija pakārta uz āķa starp jakām un mēteļiem.

Niks zibenīgi ieslīdēja garderobē un aizvēra durvis. Jau tas vien, ka viņš te atradās, varēja sagādāt pamatīgas nepatikšanas. Skolē­niem te nekas nebija meklējams. Taču šeit viņu arī neviens nevarēja novērot ne Dens, ne Kolins, ne Džeroms.

Niks pavilka termosu laukā no somas. Tas klusi klunkšķēja, tātad bija vēl līdz pusei pilns. Skrūvējot to vaļā, Niks juta sirdi pukstam līdz pat matu saknēm galvā. Piparmētru tēja. Tablešu pudelīte izspī­lēja bikšu kabatu, it kā gribot atgādināt par sevi.

Tagad es to varētu izdarīt, nodomāja Niks. Tagad! Atri!

Nē! Viņš taču nebija sajucis prātā! Ko, pie velna, viņš te vispār darīja?

Vēl steidzīgāk, nekā atvēris, Niks termosu atkal aizskrūvēja, ar T kreklu noslaucīja uz hromētās virsmas palikušos pirkstu nospie­dumus un iebāza termosu atpakaļ somā.

Taču viņš te bija bijis. Kāds noteikti būs pamanījis viņu ieejam garderobē. Un tas bija galvenais.

Lai izietu no garderobes, atkal nācās pamatīgi saņemties ja nu ieskrien Vatsona kungam tieši rokās? Tomēr, kad Niks iznāca no telpas un aši aizvēra aiz sevis durvis, neviens viņam īpašu uzmanību nepievērsa. Vienīgi Helēna tieši tobrīd šļūca garām un caururba Niku ar neizprotamu skatienu.

Tablešu pudeli Niks izmeta miskastē pie metrostacijas un piepeši juta ārkārtigu atvieglojumu. Viņš bija rīkojies gudri, bija apsvēris katru sīkumu. Garderobē viņš būtu varējis izdarīt burtiski jebko, un neviens nebūtu varējis pierādīt pretējo. Tagad Vatsona kungs dzīvos un Sariuss tāpat. Nu jau viņš praktiski bija vienpadsmitnieks.