Erebos

10

Datora pulkstenis rādija 0:43, tātad pārāk vēls, lai zvanītu Džeimijam. Džeimijam bija pašam savs dators. Vismaz tas atbilda notei­kumiem. Pārāk daudz viņš to neizmantoja, bet gan jau Niks ieskaid­ros, ka Erebos garām laist nedrīkst.

Ideja tagad padarboties ap ķīmijas mājasdarbu bija smieklīga, tomēr uz brīdi iešāvās Nikam prātā. Arēnas cīņas varēja arī ieilgt un apziņa, ka lietas labā kaut kas jau ir darīts, nāktu par labu. Taču šobrīd vēl daudz svarīgāk bija nokopēt spēli. Niks rakājās pa atvilk­tnēm. Viņam kaut kur noteikti bija DVD matricas. Noteikti. Bet kur?

Pagāja kāds brītiņš, līdz zem papīru un grāmatu kaudzes viņš atrada vēl neatvērtu iesaiņojumu ar diskiem. Atlika vien cerēt, ka svars nebija sabojājis "sudraba ripas".

Kopēšana prasīja vairāk laika nekā parasti. Progresa rādītājs vir­zījās uz priekšu lēni jo lēni. Niks nenovērsa no tā skatienu, it kā blenšana varētu paātrināt procesu. Savukārt kāda jēga steigai? Viņam bija jāsagaida rīts, jāguļ, bet par gulēšanu Niks nespēja ne domāt. Galvā riņķoja miljons jautājumu.

Vissvarīgākais: kuram bija ienācis prātā savam čaram piešķirt Nika izskatu? Kāpēc lai kāds to darītu? Niks skaidri atcerējās situā­ciju pussabrukušajā tornī, atcerējās, ko pats bija domājis, radīdams Sariusu. Viņš ne mirkli nebija vēlējies kādu kopēt. Turklāt vēl no savas vides.

Simts procenti, tas ir kāds, kurš mani pazīst. Kuru es pazīstu. Šī doma vienlaikus bija gan uzmundrinoša, gan nepatīkama. Vai tas bija draugs? Kolins? Varbūt viņš tomēr nebija Lelants, bet Lord-

Nick?

Kopēšanas progresa rādītājs vēl nebija ne pusē, un tikpat kavēta šķita arī Nika domāšana.

Pārējie spēlētāji, kuri viņu pazina, nospriedīs, ka tieši viņš ir LordNick. Viņi būs pārliecināti, ka ir identificējuši vismaz vienu no cīņubiedriem. Vai arī pretinieku kā uz to paskatās. Nevienam pat prātā neienāks vienādojums Sariuss = Niks. Niks īsti nezināja, vai tas bija labi vai tomēr ne.

Dators kopēja, kopēja, kopēja.

Nez kādu vārdu sev izvēlētos Džeimijs. Un kuru tautu? Nikam nezin kāpēc šķita, ka rūķus, taču viņš tūliņ pat saprata, ka izturas netaisnīgi. Džeimijs nebija maza auguma, viņš bija vidēji liels. Tur­klāt izšķirošais faktors bija: kāds viņš vēlējās būt? Tumšs un noslē­pumains kā vampīrs? Milzīgs un draudīgs kā barbars?

Ne viens, ne otrs īsti neatbilda Džeimijam. Džeimijs vienkārši bija Džeimijs. Un punkts. Taču, lai ko Džeimijs izvēlētos, Niks bija drošs, ka pazītu viņu jebkurā veidolā, pat kā Kunigundi, ķirzaksievieti vai ko tamlīdzīgu. Viņš pasmīnēja. Varbūt tomēr mēģināt piezvanīt? Džeimijs saprastu, un nevienu citu mobilais nepamodinātu.

Cerams.

Vai varbūt SMS? Bet ko rakstīt?

Man tevi jāsatiek, steidzami, vislabāk tūlīt vai no rīta 7:00. Nē, neie­spējami. Niks taču zināja, cik labprāt Džeimijs svētdienās pagulēja. Pirms deviņiem viņš noteikti vēl nebūs augšā. Deviņi! Tas bija daudz par vēlu, jo kurš gan ir teicis, ka Džeimijs uzreiz sāks spēlēt?

Beidzot spēle bija nokopēta. Niks izņēma disku no iekārtas, priekšpusē ar ūdensdrošu flomāsteru uzrakstīja "Erebos" un uzma­nīgi ievietoja atpakaļ vāciņā.

Tagad gulēt, viņš pavēlēja pats sev. Tomēr domas neatlaidīgi tur­pināja riņķot: zobus tīrot, tualetē, zem segas, kas smaržoja pēc veļas mīkstinātāja.

Ko tad, ja nepagūs laikā? Nokavēs Arēnas cīņas nu un?

Taču nē, viņam nebija vienalga. Beidzot parādījusies iespēja tikt uz priekšu. Vēstnesis bija viņa pusē, Niks to juta. Viņš taču bija devis

Sariusam padomus, un tie bija sakarīgi. Izvēlēties zināmus preti­niekus, jau redzētus darbībā, patiešām bija gudrāk. LordNick tāds nebija, un BloodWork jau nu pavisam ne. Taču Lelantam Sariuss gan sadotu, ja vien tas tiktu viņa nagos, tāpat ari Fenielai. Ar priekšno­teikumu, ka šie abi vispār būs atraduši ceļu uz pilsētu.

Niks ieurbās ar galvu spilvenā. Viņš jau no paša rīta brauks pie D/.eimija un deviņos izpurinās šo no pēļiem. Tā netiks zaudēts laiks, un Džeimijs varēs uzreiz sākt spēlēt. Perfekti. Niks zināja, ka draugs bus sajūsmā.

"Tu taču to nedomā nopietni." Pa durvju spraugu viņā lūkojās divas puspavērtas acis. Džeimijam mugurā bija dīvains svītrains halāts un kājās dažādas zeķes. Viņš bija lielā steigā kaut ko uzvilcis, lai varētu pienākt pie durvīm.

"Manis pēc. Nāc iekšā, bet klusu. Vecāki vēl guļ."

Vainas izjūta kā gaiši pelēka ēna klājās pāri Nika aizrautībai. Viņš visu bija izdarījis pareizi. Pamodinājis Džeimiju nevis ar durvju zvanu, bet ar mobilo, novēršot iespēju, ka Koksa kungs un kundze uzlēktu gultā stāvus. Un arī tagad viņš pūlējās būt pēc iespējas kluss, lai neapdraudētu savas misijas panākumus. Niks novilka apa­vus un sekoja Džeimijam uz virtuvi. Tur viegli smaržoja pēc ceptiem taukiem. Uz plīts stāvēja panna, no kuras kāds bija centies izskrāpēt piedegušos maltās gaļas atlikumus.

Džeimijs paņēma glāzi ūdens un apsēdās pretī Nikam pie virtu­ves galda. Izskatījās, ka viņš vēl nebija pamodies.

"Cik vispār ir pulkstenis?" viņš nomurmināja.

"Tūlīt būs astoņi."

"Tev čisto visi nav mājās," Džeimijs satriekts noteica un vienā paņēmienā izdzēra ūdeni.

"Ja pareizi atceros," viņš turpināja, "es vakar piedāvāju satikties, bet tu nolēmi, ka tev nebūs laika. Ir okay. Bet kāpēc… kāda velna pēc tu šodien šitādā agrumā stāvi pie manām durvīm?"

Nīks cerēja, ka viņa sejas izteiksme ir noslēpumaina un reizē arī daudzsološa.

"Man ir kaut kas priekš tevis," viņš teica un izvilka no jakas kabatas DVD. "Bet, pirms es tev to dodu, mums par kaut ko jāvie­nojas."

"Kas tas ir?" Joprojām pusaizmidzis, Džeimijs ar roku izberzēja acis un pastiepās pēc diska.

Niks to aši parāva uz savu pusi. "Vēl ne. Vispirms mums šis tas jānoskaidro."

"Ēu! Kas tās par muļķībām?" Džeimija piere savilkās grumbās. "Gribi mani apčakarēt? No sākuma pamodini, jo runa esot par kaut ko svarīgu, bet pēc tam spēlē kaķus un peles?"

Niks saprata, ka ir sācis no nepareizā gala, bet kāpēc tieši viņam bija jābūt tam nelaimīgajam, kurš nedēļas nogalē saņem uzdevumu savervēt jaunu cīnītāju normālā skolas dienā tas būtu daudz vien­kāršāk.

"Okay, sākšu no sākuma. Es gribu tev iedot kaut ko fantastisku vārda vistiešākajā nozīmē. Es garantēju, ka tev patiks, bet vispirms bišķi paklausies."

Drauga sejā neparādījās ne ziņkāre, ne sajūsma. "Vai tas ir tas disks, kas jau vairākas nedēļas ceļo pa skolu? Tā pirātiskā kopija?"

"Ē, nūjā, uz to pusi ir…"

"Kurš teica, ka tas mani interesē?"

"Interesēs, tici man! Tas ir nenormāli krūti. Sākumā arī es tā nedomāju, bet tas ir neticami stilīgi." Niks pamanīja, ka lieto tos pašus vārdus, ko pirms pāris dienām izmantoja Braina, un piebrem­zēja.

"Ja?" Džeimijs nožāvājās. "Un kas tad tur īsti ir?"

"To nedrīkst teikt."

"Kāpēc ne?"

"Tāpēc ka nedrīkst!" Niks izmisis mēģināja atrast pareizos vār­dus, kas, no vienas puses, pārāk daudz neatklātu, bet, no otras puses, kaut nedaudz rosinātu Džeimija interesi.

"Tā vienkārši ir. Es neko nedrīkstu atklāt, un tu neko nedrīk­sti stāstīt tālāk. To disku tu dabūsi tikai tad, ja ē… ja tu apsolies to nevienam nerādīt." Niks vēl nebija pabeidzis savu sakāmo, kad saprata: šī saruna ir nogājusi greizi. Vertikālās rievas Džeimija pierē kļuva arvien dziļākas.

"Tu nedrīksti atklāt? Kurš to ir teicis?"

Niks papurināja galvu, lai aizgaiņātu atmiņā atausušās dzeltenās acis. Te jau varēja vai no ādas izlēkt. Pat tad, ja neievērotu Vēstneša noteikumus, Niks nevarēja Džeimijam sakarīgi atspoguļot kopsaka­rības. Nebija iespējams paskaidrot, kāpēc Erebos bija tik vienreizīga spēle. Tas Džeimijam bija jāpiedzīvo pašam.

Tomēr kā Niks pats sev negribīgi atzinās viņš neuzdrošinājās pārkāpt Vēstneša noteikumus. Vēstnesis to noteikti uzzinātu. Vēst­nesis pat zināja, ka viņš bija domājis par Emīliju Kārveri.

"Kāda starpība, kurš teica. Es nedrīkstu stāstīt, un tā ir daļa no noteikumiem."

"Kas par noteikumiem? Paklau, Nik, tas sāk šķist dīvaini. Ko es gribu teikt tu mani pazīsti un zini, ka esmu ziņkārīgs. Es patiešām labprāt uzzinātu, kas ir ar to noslēpumaino disku, bet visu šito ņemšanos uzskatu par pilnīgāko stulbumu. Vai nu tu man vienkārši iedod disku, vai ari liec mani mierā. Kaut kāds sviests, nevis noteikumi."

"Nūjā, bet…" Niks taustījās pēc vārdiem. Ar viņu pašu viss bija noticis tik vienkārši! Brainai pat ne trīs minūšu nevajadzēja, lai viņu iebarotu. "Visi tos ievēro, un tāpēc nevienam vēl nekas slikts nav noticis."

"Johaidī, Nik!" Džeimijs piecēlās, ielēja glāzē vēl ūdeni un izdzēra tukšu vienā paņēmienā. "Tu uzvedies pilnīgi citādi nekā parasti. Tu pats to nemani? Kādi visi? Tevi taču nekad nav raustījis, ko dara

visi."

Viņš atkal apsēdās pie galda, tikai nu jau mazliet vairāk pamo­dies.

"Zini ko? Dod to šurp. Nu beidzot es gribu zināt, ko tas viss nozīmē."

"Noteikumus ievērosi? Nevienam nestāstīsi? Nevienam nerā­dīsi?"

Džeimijs uzjautrināts paraustīja plecus. "Iespējams. Kā sa­nāks."

"Tādā gadījumā es tev to nevaru dot."

"Labi, tad beidzam un es vēl varu iet pagulēt."

"Tu esi idiots, vai tu to zini?" Nikam izspruka. Uz mirkli viņu pārņēma vilšanās par to, ka Džeimija spītība izjauca jauko plānu. Bāc, nu kāpēc viņš negribēja vismaz pamēģināt! Kā Džeimijs viņu varēja tā iegāzt? Bet galvenais: kā lai tagad pagūst?

Vārdam "idiots" bija tiešs iespaids uz Džeimija sejas izteiksmi. Vairs nekādas sarauktas pieres tā bija gluda kā mūris.

"Zini ko, Nik," viņš teica, "manuprāt, Vatsona kungam taisnība. Viņš domā, ka mūsu skolā notiek kaut kas bīstams, un kopš šī brīža es domāju tāpat. Laikam tomēr vajadzēja savākt no tevis to DVD, tad vismaz beidzot būtu skaidrs, ko tas viss nozīmē."

Pilnīgākais sviests, Niks gribēja iebilst, bet iekoda sev mēlē, lai klusētu. Viņu joprojām smacēja dusmas, un no Džeimija augstprā­tības gribējās vemt. Neko teikt: "Kaut kas bīstams!"

"Interesantākais," Džeimijs turpināja, "ir tas, ka visi ievēro tos kā tu tur teici noteikumus. Neviens neko nestāsta. Tomēr informā­cija lēni sāk uzpeldēt, Vatsona kungs saka. Viņš ir dzirdējis, ka runa esot par spēli ar nosaukumu Erebos."

"Ak tā?" Niks viņam uzbrauca. "Un ko tu teiksi, ja es apgalvošu, ka tas ir galīgākais bulšits?"

"Nu tad tu to apgalvosi," atbildēja Džeimijs. "Taču man vienalga, es tajā visā netaisos piedalīties. Un es neesmu vienīgais, ir ari citi, kuriem dīvainas šķiet tās pašas lietas, kas man."

Piepeši uzzibēja Džeimija šķelmīgais skatiens. "Nik, ķēms tu tāds, met taču to visu pie malas! Ko? Tas ir tikai kārtējais haips. Drīz tas atkal pazudīs kā nebijis. Taču pašreiz man ir sajūta, ka ļautiņi, kas to pamēģina, pārāk ātri un pārāk dziļi ar to aizraujas."

"Paldies par brīdinājumu, tēvoci Džeimij," Niks paņirgājās un apmierināts vēroja no drauga sejas pazūdam smaidu. "Mazais Nikijs uzmanīsies. Žēl, ka pats neredzi, cik tu šobrīd esi smieklīgs."

Niks piecēlās un devās uz ārdurvju pusi, šoreiz nemaz necenz­damies uzvesties īpaši klusu. Ko iesākt? Plāns B bija zvanīt Emīlijai. No šīs domas Nika kuņģis sarāvās valrieksta lielumā. Varbūt tomēr vispirms pamēģināt ar Adrianu? Taču viņam nebija Adriana telefona numura, bāc, nu kāpēc viņš par to nebija iedomājies jau vakar?

"Kad tas mēsls tev būs līdz kaklam, dod ziņu," vērdams aiz Nika durvis, Džeimijs vēl noteica.

Ar Džeimiju viņš vairs nekad nerunās. Pilnīgs idiots. Pats nezina, no kā atsakās, un vēl iedomājas tēlot pārgudro Nika priekšā, nevis vienkārši priecājas par iespēju.

Tagad Nikam nāksies pasniegt šo dāvanu kādam citam. Viņš ner­vozi izzvejoja no kabatas mobilo telefonu.

Čau, Emīlij, viņš teiks. Nē, labāk kaut kā stilīgāk: Hi, Emīlij! Te Niks. Vai tev priekš manis atradīsies nedaudz laika? Varu pie tevis pieskriet?

Par to domājot, Nikam nosvīda plaukstas. Viņš zināja, ka Emīlija jau ir noraidījusi trīs piedāvājumus, un viņš pat bija liecinieks Rašida mēģinājumam. Taču es rikošos citādi. Piepeši Niks zināja, ko teiks. Viņam viss bija skaidrs, un tas ari nerunāja pretī noteikumiem.

"Hallo?" Emīlijas balss skanēja noraidoši vai nu viņa vēl gulēja, vai bija saaukstējusies. Niks nebija iedomājies pārbaudīt, cik pulk­stenis, nolāpīts, nolāpīts. Pirmais impulss lika pārtraukt savieno­jumu, taču tas būtu vēl stulbāk.

"Hi, Emīlij." Niks iekremšļojās. "Piedod, ka tik agri pamodināju, bet man ar tevi jārunā."

"Tagad?" Viņa nebūt neizklausījās sajūsmināta.

"Nūjā, tagad būtu… labi."

"Par ko ir runa?"

Niks jau gatavojās ķerties pie sava izklāsta, kam bija jāvainago­jas ar teikumu Es gribu tev uzdāvināt pasauli, taču Emīlija ierunājās pirmā.

"A, es zinu runa atkal ir par tiem apnicīgajiem diskiem, ja? Vai uzzināji kaut ko vairāk? Vakar man jau trešais mēģināja vienu iesmērēt. Turklāt visi iztaisās tik nenormāli slepeni."

Nika ar pūlēm uzmeistarotā runa sašķīda viena elpas vilciena laikā. Nu viņš vairs nezināja, ko teikt.

"Nik? Tu vēl tur esi?"

"Jā. Ē… kāpēc tu ne no viena neņēmi tos diskus?"

"Pieņemu, ka tā paša iemesla dēļ, kura dēļ arī tu to nedarīji. Man nepatīk tusiņš ap visu šo lietu. Turklāt pie manis vienmēr ierodas kaut kādi/rī/d, no kuriem es netaisos pieņemt nekādas dāvanas."

Niks aizvēra acis. Tikai par mata tiesu viņš bija izsprucis no ierindošanas frīku kārtā.

"Nu tātad?" Emilija turpināja. "Ko tu esi uzzinājis?"

"Neko, piedod. Es par pavisam ko citu…"

"A, un par ko tad?"

Nika galvā pēkšņi bija absolūts tukšums. Izmisis viņš pieķērās pirmajai domai, kas iešāvās prātā.

"Es… par Adrianu. Adrianu Makveju. Vai tev gadījumā nav viņa telefona numura?"

Klusums otrā pusē liecināja par apjukumu. Niks ienīda sevi paša muļķības dēļ.

"Tu domā to tievo, blondo, kurš vienmēr izskatās mazliet nobi­jies? Kura tēvs veica suicīdu?"

Tagad valodu uz mirkli zaudēja Niks. Veica suicīdu kopš kura laika Emīlija izteicās šādi?

"Jā, viņa tēvs izdarīja pašnāvību."

"Es zinu Adrianu tikai pēc izskata, kāpēc tu domā, ka man ir viņa mobilais?"

Jā, patiešām, kāpēc? Niks atspiedās ar pieri pret mājas sienu, gandrīz padevies kārdinājumam kārtīgi bliezt pret to ar galvu.

"Tāpat vien. Es domāju, ka jūs esat pazīstami. Acīmredzot kļū­dījos. Piedod."

Tūlīt viņš varēs sarunu beigt, kas, no vienas puses, bija liels atvieglojums, bet, no otras -, tomēr ne, jo nebija sanākusi nekāda labā saruna. Niks mēģināja to vērst par labu. "Nu, un kā tev vispār klājas? Vai ķīmijas mājasdarbu jau pabeidzi?"

Klusums. Šķita, ka Emīlija bija atkodusi sarunas temata pēkšņās maiņas īsto iemeslu: apjukums.

"Klāj vaļā, Nik, ko tu īsti gribi?"

Uzdāvināt tev "Erebos". Vai vismaz dzirdēt tavu balsi.

"Es taču teicu Adriana numuru." Bāc, tas laikam izklausījās pec uzbrauciena. "Piedod, man šķita, ka tu kaut kad viņam palidzēji macibās, bet es laikam kaut ko esmu sajaucis."

"Jā." Izklausījās, ka Emīlija ir noticējusi. Tagad viņai fonā atska­nēja troksnis, kaut kas nošņācās, it kā ar roku tiktu aizsegts mobilā skaļrunis. Pēc mirkļa Emīlija atkal ierunājās. "Paklau, Nik, man tagad jābeidz. Pēc pusstundas man pakaļ būs tētis, bet man vēl mammai šis tas jāpalīdz."

"0, protams. Vēlu tev jauku svētdienu!"

Viņš joprojām nebija pavirzījies ne soli uz priekšu. Līdz pusdie­nas laikam jāpagūst nokļūt arēnā, bet nu jau bija deviņi. Adrians, l.isameklē Adrians.

Niks atvēra telefonā kontaktus un pārlūkoja visus vārdus, cerot, ka kādam no viņa draugiem varētu būt kāda saistība ar Adrianu.

Viņš apstājās pie Henrija Skota. Henrijs arī spēlēja basketbola komandā un bija Adriana klasesbiedrs. Bingo!

Henrijs pacēla pēc otrā signāla.

"Hi! Paklau, vari man iedot Adriana Makveja telefona nu­muru?"

"Protams, uzgaidi!"

Henrijs nodiktēja Adriana mājas telefona numuru. Tas nebija ideāli, bet iztikt varēja.

"Ko tu gribi no Adriana?"

Pēc tam kad Henrijs bija bijis tik pretimnākošs, Niks nespēja viņam pateikt, lai iesprauž savu ziņkārību.

"Man ir kaut kas priekš viņa."

Niks burtiski sajuta, kā pēkšņi saasinās sarunbiedra uzmanība.

"Vai tas ir kaut kas tāds, ko tu varētu iedot ari man?"

Opā! Niks pasmīnēja.

"Teorētiski jā…"

"Vai tas no ārpuses ir kvadrātveida un iekšpusē apaļš un sudra­bains?"

Nu jau Niks skaļi iesmējās.

"Tieši tā."

"Tad es par to lietiņu pratīšu labāk parūpēties. Adrians jau vien­reiz atteicās. Ar viņu tu tikai iztērēsi savu dārgo laiku."

Tātad Vēstnesim jau atkal bija bijusi taisnība. Vai tiešām nevie­nam no Nika izvēlētajiem kandidātiem spēle nešķita kaut kas īpašs? Kāpēc? Viņi taču par to neko daudz nezināja.

"Nu labi, ja tu tā saki. Došu to tev. Kur tu dzīvo?"

"Gilingemroudā, bet mēs varam satikties pusceļā," Henrija balss skanēja ļoti dedzīgi.

"Sarunāts. Satiekamies Golders Green stacijā! Tā ir tur kaut kur tuvumā, vai ne?"

Pēc pusstundas Nika Erebos kopija jau bija mainījusi īpašnieku. Henrijs bija gatavs uz visu: klusēt, glabāt noslēpumu, ievērot diskrētumu. Nebija ne lieku jautājumu, ne šaubu, tikai kaismīga un apstip­rinoša māšana ar galvu. Henrijam piederēja klēpjdators, un viņš alka spēlēt. Nikam šķita, ka Henrijam jau bija kaut kāda nojausma par spēli, tomēr viņš nepārvaicāja. Patiesībā viņam tas bija vienalga. Galvenais, ka viens ir savervēts. Henrijs varēs izpriecāties, bet Niks, satiekot savā ceļā vieninieku, apsvērs, vai tik tas nav viņa vieni­nieks.