Erebos

18.

No: Frenks Betānijs fbetthany@gmail.co.uk Kam: Niks Denmors nickl803@aon.co.uk Tēma: Treniņš

"Nik, tu pat iedomāties nespēj, cik vilies esmu tevi. Jūsos visos. Tevis nebija pēdējos treniņos, un tu pat neuzskatīji par vajadzīgu mani par to informēt. Diemžēl ne tu vienīgais. Pēdējā reizē sporta hallē biju ar četriem puišiem.

Turpmāk par muļķi vari turēt kādu citu. Vēl viens neat­taisnots kavējums, un tu izlidosi no komandas. F. Betānijs

"Kas tev lēcies?"

"Vai biji slimnīcā?"

"Izskatās krūti."

Braina un vēl dažas viņas draudzenes bija apstājušas kluso Gregu, kurš tobrīd ar acīmredzamām pūlēm centās no skapīša izņemt grāmatas.

"Es nokritu pa slīdošajām kāpnēm," Gregs samocīti pasmaidīja. Viņa intonācija liecināja, ka šo stāstu viņš šodien atkārtoja ne pirmo reizi.

"Paslīdēju un kritu atmuguriski. Bet nav tik traki, kā izskatās." Viņš aptaustīja kreveli uz deguna un šķībi pasmīnēja.

Lai arī nav tik traki, tomēr traki tas ir, nodomāja Niks. Grega kreisās rokas locītava bija apsaitēta, un viņš mazliet kliboja.

"Vai panest tavu somu?" Niks piedāvāja, taču Gregs enerģiski atmāja, ka nevajag.

"Nē, ir jau labi. Nav nekāda traģēdija. Čau visiem."

Niks nolūkojās viņam nopakaļ un aizgaiņāja domu, kas bija iešāvusies prātā, ieraugot Gregu.

Muļķības. Gregs taču pats teica, ka esot paklupis. It kā Nikam tā nekad nebūtu gadījies. Pēc grūstiņa basketbolā viņš reiz divas nedēļas staigāja ar apsaitētām ribām. Re nu. Tādas lietas mēdza notikt.

"Nik?"

Tā bija Emīlija, turklāt viena. Ne Ērika, ne Džeimija, pat ne Adri­ana nebija viņas tuvumā.

"Čau, Emīlij. Piedod, ka neatbildēju uz tavu īsziņu."

"Viss kārtībā. Nebija jau nekas svarīgs." Viņa pasmaidīja.

"Kas ir tas Viktors, par kuru rakstīji?"

"Ari nav svarīgi. Vai drīkstu tev ko jautāt?"

"Protams."

"Paiesim tur tālāk!" Emilija ar galvas mājienu norādīja uz kāpņu telpu, kur viņi varēja netraucēti aprunāties.

Niks sekoja Emīlijai un juta mugurai piezīdušos Brainas skatienu. Viņš tai uzsmaidīja, pats sevi mēmi nolamādams par gļēvuli.

"Kā tev šķiet," Emīlija sāka bez aplinkiem, "vai ir taisnība tas, ko Aiša stāsta par Ēriku?"

Viņa visu zina, domāja Niks un juta, ka nosarkst. Viņa zina par manu vēlmju kristālu.

Taču Emīlijas acīs nemanīja pārmetumu, tikai godīgu ieintere­sētību Nika viedoklī.

"Nav ne jausmas. Varbūt. Es domāju, es jau viņu tik labi nepa­zīstu… tāpēc… es…" Emīlijas ciešais skatiens viņam lika stostīties.

"Pazīšana vispār var būt tikai relatīva," viņa Nikam palīdzēja. "Zini, kopš vakardienas es nespēju beigt domāt, ka aiz Aišas apgal­vojumiem tomēr kaut kas slēpjas. Sākumā man tas viss šķita totāli absurdi, bet kas gan zina."

Niks jutās kā no plaukta nokritis. "Vai tu tici Aišai?"

"Nē. Varbūt. Es nezinu. Cilvēki mēdz darīt visneaptveramākās lietas. Tādas, ko no viņiem neviens nekad nebūtu gaidījis."

Trāpīts! Nika seja kvēloja, viņš droši vien bija kļuvis spilgti s.u kans. Viņa tomēr zina.

Ja ari Emīlija manīja viņa mulsumu, tad tomēr ļoti veiksmīgi to noslēpa. Viņa domīgi lūkojās uz garderobes pusi, kur joprojām stāvēja un neatņemdamās viņos lūkojās Braina.

"Ari es Ēriku nepazīstu ļoti labi. Mums abiem patīk angļu litera­tūra, un par to ari visbiežāk sarunājamies. Viņš ir ļoti gudrs, un man tas patīk. Patiesībā viņš ir pārāk gudrs, lai kaut ko tādu darītu, bet nu esot uzradies aculiecinieks, kurš esot redzējis…"

"Kurš?"

Emīlija paraustīja plecus. "Nav ne jausmas. Vatsona kungs esot šorīt Džeimijam izstāstījis. Džeimijs kļuva vai traks no dusmām. Viņš domā, ka tas viss ir inscenēts."

"Nu, nebūtu slikti, ja Aišai būtu liecinieks." Niks aizvēra acis. "Bet kāpēc tu man to visu stāsti?"

Emīlija pētīja grīdu. "Ko tu toreiz gribēji tajā svētdienas rītā, kad man zvanīji?"

Nikam bija negribīgi jāpasmaida. Es tev gribēju uzdāvināt pasauli, viņš nodomāja. Neticamu, satraucošu pasauli. Aizraujošu. Mistisku. Biedējošu. Murgam līdzīgu. Viss kopā.

"Nu, tu laikam vari iedomāties, ka ne jau Adriana telefona numura dēļ. Tas bija tādēļ…"

"Saprotu. Es biju diezgan noraidoša, es zinu. Taču tas nebija domāts personiski. Šodien es droši vien reaģētu citādi. Zini, ja tev šī lieta patīk, tad tur kaut kam ir jābūt." Viņa uzsmaidīja Nikam un devās projām.

Niks noraudzījās viņai pakaļ, kā bez valodas palicis. Ja tā bija vēl­mju kristāla iedarbība, tad viņam sāka kļūt bail. Tā nemēdz notikt. Turklāt Emīlija un Erebos? Kāpēc tik pēkšņi? Niks pārlaida ar roku pār matiem, pārsteigts par to, ka šī doma viņu nebūt nespārnoja. Viņš taču bija to gribējis! Kaķsievieti Emīliju vai elfu Emīliju, varbūt vampīri Emīliju sev līdzās. Taču nu jau Niks bija nokopējis savu spēli Henrijam Skotam. Līdz ar to viss beidzies. Viņš to neva­rētu Emīlijai piedāvāt, pat ja viņa vēlētos.

"Tu nu gan esi smalkjūtīgs flirtē ar Emīliju manā acu priekšā!" Nikam aiz muguras stāvēja Braina. Dusmas viņas balsi padarīja neganti spiedzošu.

"Kā, lūdzu?"

"Vai tad mūsu randiņš tev neko nenozīmēja?"

"Bet… es…" Nolādēts, viņš jau atkal stostījās.

"Vai tu domā, ka katru dienu vari piešļūkt citai? Tu uzskati, ka esmu nejūtīga?"

"Es taču Emīlijai nemaz nepiešļūcu!" Niks dusmīgs atrunājās. "Es ar viņu tikai sarunājos!"

"Un mani atstāji novārtā! Kas, tu domā es neredzu, kā tu uz šo blenz?" Ar skatuvisku žestu Braina atmeta matus. "Esmu tevī vīlusies, Nik!"

Un aizgāja. Niks izberzēja acis un nopūtās. Nu gan idiots iznāca, ka viņš taisnojās par to, ka ir sarunājies ar Emīliju.

Kā vēlāk izrādījās, šī bija dīvaino sarunu diena. Kādā no nāka­majām brīvajām stundām Nīku uzmeklēja Vatsona kungs un ieai­cināja uz pāris vārdiem tukšā klasē. Nikam tūdaļ paātrinājās sirds­darbība.

Pistole. Viņš zina, ka man ir kāds sakars ar pistoli.

"Es vēlos ar tevi aprunāties, jo uzskatu tevi par gudru cilvēku," paskaidroja Vatsona kungs. Viņš nolika uz galda savu termosu un domīgi lūkojās laukā pa logu. "Taču domāju, ka esi iepinies lietā, kas tev nebūt nenāk par labu."

Tūlīt viņš pieminēs ieroci.

"Es zinu, ka bariņš skolēnu mūsu skolā spēlē datorspēli ar nosau­kumu Erebos. Domāju, ka tu mani pazīsti pietiekami labi. Man nav nekas pret datorspēlēm. Vienai no savām klasēm es pat uzdevu rakstīt sacerējumu, kura scenārijam bija jāiedvesmojas no World ofWarcraft. Taču šis ir kas cits. Tas ir bīstami, un man tas kaut kā jāapstādina."

Niks klusēdams lūkojās skolotājā. Kolins, Rašids un gan jau vēl kāds būs pamanījis, ka Vatsons viņu savāca. Tātad nāksies informēt Vēstnesi.

"Es vēlos, lai tu man palīdzi, Nik. Gribu būt atklāts: līdz šim man pārāk labi neveicās. Ar mani ir runājuši pāris skolēnu, kas ir izstājušies no spēles. Taču viņu datoros spēle vairs nav atrodama. Iespējams, ka speciālisti no policijas kaut ko atrastu, bet policiju varu piesaistīt tikai pēc tam, kad kaut kas jau ir noticis." Viņš nopū­tās. "Es loti baidos, ka kaut kas varētu notikt. Tu ne?"

Niks, imitēdams nopūtu, it kā nošķaudījās, kā noklepojās un, tā kā Vatsona kungs acīmredzot gaidīja atbildi, sacīja: "Kas gan var notikt?"

"Nezinu, pastāsti man."

"Nu, ari es nezinu."

Vatsona kungs viņu asi nopētīja. "Uzskatu, ka tas, kas notika ar Ēriku, jau ir gana slikti. Protams, tu tagad vari teikt, ka tā ir viņa paša vaina, kāpēc uzmācās Aišai. Taču Aiša atsakās iet uz policiju. Ne par ko neiet. Vai nav dīvaini?"

Niks jau atkal paraustīja plecus, šoreiz jau nedrošāk: "Droši vien viņa jūtas neērti. Es Aišu varu saprast. Tā ir viņas darīšana."

"Jā, protams. Šeit katrs rūpējas tikai par savām darīšanām, vai ne? Izņemot tavu draugu Džeimiju. Viņš ir nolēmis ņemt šo lietu savās rokās. Vai to tu neesi pamanījis?"

"Vai es tagad varu iet? Es patiešām nezinu, kā varu jums palī­dzēt."

Vatsona kungs sarūgtināts pamāja ar galvu. "Tu jebkurā laikā vari vērsties pie manis, ja ir nepieciešams atbalsts. Labi? Tu un visi pārējie."

Niks izgāja no klases. Pārāk steidzīgi, lai atstātu pašapzinīgu un drošu iespaidu. Niks to saprata, bet viņam bija vienalga. Vatsona kungs nepieminēja pistoli, un tas bija galvenais.

"Vai vari man pavēstīt kādus jaunumus?"

Sariuss stāv pretī Vēstnesim kādā absolūti nepazīstamā vietā. Te viņš vēl nekad nav bijis. Tas ir pakalns, kura galā ir pussabrucis tor­nis. Tornis Sariusu nez kādēļ satrauc un piesaista. Tas ļauj noprast, cik lielam jābūt pils kompleksam, pie kā tas savulaik ir piederējis.

Tajā pašā laikā izskatās, ka tas kuru katru bridi var sagrūt. Skopās ainavas kreisajā malā redzams neparasts dzīvžogs. Tas ir gareniski sadalīts uz pusēm: viena puse ir dzeltena, otra zaļa. Dzelteno krāsu dzīvžogam piešķir piltuvveida ziedi, kas neredzēti kupli zeļ dzīvžoga kreisajā pusē, labo atstājot pavisam bešā.

Sariusam negribot jādomā par jukušu dārznieku, kurš, reizumis muļķīgi iesmiedamies, pelēkajā, akmeņainajā zemē stāda savus neparastos augus.

Sariuss negrib pieminēt Vēstnesim sarunu ar Vatsona kungu, ja vien tas nebūs nepieciešams. Viņš mēģina runāt par kaut ko citu. Kaut ko pozitīvu, ko pats nespēj izprast.

"Man radās iespaids, ka Emīlija Kārvere izrāda interesi par Erebos. Līdz šim viņa par to nebija sajūsmā, taču šodien deva mājienu, ka tas ir mainījies."

"Aha. Labi, Sarius. Šodienai pietiek, tagad labāk ej. Tev jāzina, ka mēs tuvojamies Ortolana cietoksnim. Tāpēc ir jābūt ļoti uzmanī­giem. Ja iesi gar dzīvžogu rietumu virzienā, atradīsi pieminekli. Var pat teikt monumentu."

Viņš iesmejas, un Sariusam pār muguru pārskrien drebuļi.

"Tur atradīsi savus biedrus citus cīnītājus, bet varbūt arī dažus ienaidniekus, kuri jānokauj. Lai tev veicas!"

Dzīvžogs tumsā mazliet spīd, apgaismojot ceļu. Cik praktiski! Taisns kā nospriegota virve tas stiepjas cauri visam apvidum. Vienbrīd Sariusam šķiet, ka šajā ainā ir kas pazīstams kā attēlā, kas maina nozīmi atkarībā no tā, kā uz to paskatās. Patiesība, ko apslēpj acīm redzamais. Taču, cik ātri parādījies, tik ātri šis iespaids pazūd.

Ceļš ir tāls, taču tam jābūt pareizam. Spīdošais dzīvžogs neļauj par to šaubīties.

Tad viņš ļoti tālu priekšā pamana kaut ko milzīgu. Droši vien tas ir piemineklis. Tikai kustas. Piegājis tuvāk, Sariuss saprot, kas tas ir populāra grieķu skulptūra: vīrs, kā vārdu viņš piepeši nespēj atcerēties, un tā divi dēli, kurus žņaudz divas varenas jūrasčūskas. Augstu uz postamenta trīs akmens cilvēki cīnās par savu dzīvību, kamēr čūskas arvien ciešāk vijas ap to ķermeņiem.

Ap postamentu sastājies bariņš cīnītāju. Viņu vidū ir Dri/./rl, LordNick, Feniela, Sapujapu. Gabaliņu aiz viņiem Lelants, Beroxar uti Nurax gaida, kas notiks tālāk.

Sariuss nostājas līdzās Sapujapu un kopā ar pārējiem vero mokošo izrādi, kas risinās virs viņu galvām. Viņš labprāt pavaicātu Sapujapu, ko tas viss nozīmē, bet deg tikai ļoti mazs ugunskurs, un tas ir pārāk tālu, lai būtu iespējams sarunāties. Taču ar to pietiek, lai uz kustīgo statuju tiktu mesta raustīga liesma.

Varbūt uzdevums ir nogalināt čūskas? Taču kā tikt uz augstā postamenta? Ari pārējie to nemēģina, vismaz vairs ne.

Akmens tēlu kustībām piemīt kaut kas hipnotisks. Sariusam rodas sajūta, ka viņam zūd gaiss katru reizi, kad čūskas savelkas ciešākā mezglā ap triju vīru augumiem.

Uzrodas gnoms ar sniegbaltu ādu. Viens no Vēstneša vēstne­šiem.

"Jauks skats, vai ne?" viņš saka un atiež zobus smaidā. "Vai saprotat, ko tas nozīmē?"

Neviens neatbild. Vai tā ir kāda mīkla? Vai par atrisinājumu būs balva?

"Nē, jūs neko nesaprotat. Tā jau mans kungs domāja. Nu tad aiziet, skrieniet mežā un novāciet orkus. Tas, kurš man atnesīs trīs galvas, tiks apbalvots."

Priecīgs par iespēju tikt projām no šausminošās izrādes Sariuss metas skriet. Kā parasti, ieskanas brīnišķīga mūzika, radot drošo sajūtu, ka viņš ir neuzvarams.

Trīs galvas? Tīrā bērnu spēle!