Erebos

25

Pie 32. mājas stāvēja ārkārtīgi dīvains čalis. Ugunssarkana bārda, ugunssarkani gari mati. Gan bārda, gan mati sapīti. Viņš laikam gai­dīja Niku, jo, tikko ieraudzījis, pienāca viņam klāt.

"Tu esi Niks, vai ne? Lēdija tevi labi aprakstīja. Es esmu Spīdijs. Nāc, ejam!"

Viņš veda Niku pa šaurām trepēm uz mājas otro stāvu, kur atvēra zaļas koka durvis. "Čāpo iekšā. Ko dzersi kolu, alu vai Gin­seng Oolongl Viktors apgalvo, ka tēja esot laba smadzenēm. Viņa gadījumā tā patiešām ir."

Niks, kurš, izņemot īsu sveicienu, vēl nebija bildis ne vārda, palū­dza glāzi ūdens. Kāpēc Emīlija viņam bija likusi nākt šurp? Vai arī viņa te bija?

Niks sekoja Spīdijam cauri fascinējoši piekrāmētai virtuvei lielākā telpā, ko piepildīja daudzbalsīga zumēšana. Niks saskaitīja divpa­dsmit datorus, nerēķinot Emīlijas klēpjdatoru. Viņa sēdēja nišā pie loga, austiņas uz ausīm, un koncentrējusies blenza datora ekrānā.

"Labāk netraucē!" Spīdijs teica. "Patreiz tur ir elle vaļā. Nāc, aiz­vedīšu tevi pie Viktora."

Viņš pieveda Niku pie milzīga dažnedažādu tehnisko iekārtu kalna, aiz kura aizslēpies sēdēja apaļīgs vīrieties, tērpies viscaur melnā. Niks viņu pamanīja tikai pastarpināti, jo skatiens momentā piekalās vismaz 27 collu ekrānam, kurā tieši tobrīd lillīgi vizuļojošs ķirzakcilvēks pie­beidza tārpveidīgu monstru. Ķirzakcilvēks neticami prasmīgi apgājās ar zobenu, viņa kustības bija zibenīgas. Spēlētāja tuklie pirksti lidot lidoja pāri tastatūrai un peli kustināja precīzi kā ķirurgs skalpeli. Milzu tārpam, par spīti asajiem kā adatas zobiem, nebija ne mazākās iespējas

uzvarēt. Šņākt, un tas jau bija pārcirsts uz pusēm. Priekšgals tas ar zobiem turpināja cīnīties, līdz ķirzaka tam nocirta galvu.

Spīdijs atcēla no spēlētāja auss vienu austiņu un teica: "Niks atnācis!"

"0, ideālā brīdī! Paspēlēsi manā vietā?"

"Protams. Starp citu, Niks dzer tikai ūdeni."

"Nekādā gadījumā!"

Vīrietis piecēlās un izstaipījās. Viņš bija Nikam knapi līdz zodam. "Tev jānogaršo mana tēja. Es esmu Viktors."

"Priecājos iepazīties."

"Aiziesim uz blakustelpu, tur varēsim mierīgi aprunāties."

Viņš uzlika Spīdijam, kurš lūkojās pēc nākamā pretinieka, savas austiņas un norādīja uz grafiti apzīmētām durvīm. Niks jau bija satvēris rokturi, kad iedomājās vēl ko.

"Sadali tārpu daļās!" viņš uzsauca Spidijam. "Saskaldi pēc iespē­jas sīkāk, varbūt kaut ko atradīsi!"

Spīdijs pacēla īkšķi par zīmi, ka ir sapratis, un ķērās pie uzvarētā pretinieka sadalīšanas.

"Ne tik ātri," aizrādīja Viktors, "citādi viņš vēl kaut ko nojautīs. Tev ir jāturas mana tempa robežās."

Spīdijs žēli nopūtās, un ķirzakcilvēks kapāšanu turpināja maz­liet lēnāk, kaut ari joprojām tikpat aši un lietpratīgi kā japāņu suši meistars.

"Ej iekšā," Viktors teica, "es atnesīšu mums tēju."

Aiz grafiti durvīm atradās trīs milzīgas sofas un tikpat daudz zemu galdiņu. Nekas ne ar ko nesaskanēja. Patiesībā Niks nebija nekāds pārjūtigais, bet šīs krāsu kombinācijas izraisīja vieglas galvassāpes. Niks apsēdās uz visneglītākās sofas olīvzaļas ar dzelteniem rožu ziediem un ziliem burukuģiem -, lai vismaz nebūtu uz to jāskatās. Pēc pāris mirkļiem istabā ienāca Viktors ar paplāti. Paskatoties uz to, Niks saprata, ka šī stilu mikšļa pamatā bija zināma sistēma.

"Viktoriāņu porcelānu ar vijolītēm vai Simpsonus?

"Tā kā Viktors esi tu, tad viktoriāņus atstāšu tavā ziņā," Niks atteica un paņēma tasi, uz kuras virs uzraksta Trying is the first step towards failure ("Mēģinājums ir pirmais solis pretī neveiksmei") pozēja Homērs.

Kamēr Viktors labsajūtā pievērtām acīm sūca tēju no savas vedc rainās tases, Niks izmantoja izdevību viņu pamatīgāk apskatīt un novērtēja uz divdesmit diviem divdesmit trijiem gadiem. Pirmaja acumirklī viņš izskatījās vecāks, droši vien bārdas dēļ. Musketieru stils virs lūpām garas un saskrullētas ūsas, bet zem zoda spica trīsstūraina bārdiņa. Viktors izskatījās pēc Portosa. Pēc gotu Portosa, jo ausis viņam bija auskari ar miroņgalvām, tik lielām kā monētas, un uz katra pirksta vismaz pa vienam sudraba gredzenam, un arī uz tiem parlamentāro vairākumu pārējo rotājumu vidū bija ieguvu­šas miroņgalvas, bet tām cieši pa pēdām mina čūskas. Un ap kaklu ķēdītē kā starpnieks šūpojās vientuļš eņģelis.

"Dzer tēju!" Viktors aicināja.

Niks apzinīgi pagaršoja un bija pārsteigts, jo tēja patiešām gar­šoja labi.

"Emīlija mums ir atstiepusi kaut ko patiešām neparastu," Viktors kostatēja pēc nākamā tējas malka. "Tev jāzina, ka es šo to saprotu no datorspēlēm, bet neesmu redzējis neko līdzīgu Erebos."

"Vai viņa spēli tev vienkārši iedeva?"

"Viss kā pēc notīm. Trešā rituāla laikā. Godīgi. Es esmu viņas jauniņais." Viktors virpināja bārdiņu pirkstu galos un smaidīja. "Es patiešām esmu īsts jauniņais. Spēlēju tikai kopš pusdienlaika." Viņš galanti palocījās: "Squamato, ķirzakcilvēks. Patiesībā gribēju sauk­ties par Brokoli, bet jaukais gnoms tornī man par tādu ķecerību gandrīz ievilka ar bronzas vairogu. Spēli Erebos nedrīkstot izsmiet, viņš man skaidroja. Humors nav tās stiprā puse."

Viktors nolika malā tējas tasi. "Bet tāda interaktivitāte! Ak kungs!"

"Viņš ar tevi sarunājas, es zinu!" Nīks teica. "Jautā un sniedz loģiskas, pareizas atbildes. Vai apjēdz, kā tas ir iespējams?"

"Ne mazākās nojautas. Sākumā es patiešām domāju, ka kaut kur kāds sēž pie centrālā termināla un tēlo Vēstnesi vai to mirušo tipinu. Taču tas nav iespējams. Emīlija teica, ka esot čupām spēlētāju. Kā tev šķiet, cik daudz?"

Niks atcerējās Arēnas cīņas, turklāt tajās nemaz visi nepiedalījās. "Apmēram trīs vai četri simti. Varbūt vairāk."

"Tur jau tā lieta. Būtu vajadzīga vesela Vēstnešu armija, kuriem būtu jāspēj paturēt galvā visus aktuālos uzdevumus un sakarības. Ar daudziem uzdevumiem dators vienlaikus tiek galā padsmit reižu labāk nekā jebkurš cilvēks, bet kompleksa saruna jau nu gan tam nav pa spēkam."

Viktora tējas tase bija tukša, viņš ielēja sev un papildināja arī Nikam.

"Pastāsti man par uzdevumiem! Emīlijai vakar bija jānovēro trīs­padsmit gadus veca meitene, kas gāja pirkt gāzes baloniņu. Viņas viena otru nepazīst, droši vien meitēns ir no citas skolas. Taču tas Vēstnesis sagādāja gan viņas fotogrāfiju, gan ari pateica, kā viņu sauc, tāpat arī iepirkšanās laiku un veikala adresi. Kaut kāds vājprāts! Kādi bija tavi uzdevumi? Vai bija kas tāds, kas varētu iekļauties jelkādā shēmā?"

Niks saspringti domāja. "Nē, diemžēl ne. Reiz man bija jāaiz­nes kaste no Totridžas uz Dolisbrukas viaduktu. Pēc tam tā kaste parādījās pie mūsu skolas, un tajā iekšā bija pistole. Tad vēl man vienreiz vajadzēja fotografēt kādu vīrieti un viņa automašīnu un… kādu uzaicināt uz kafejnīcu."

Viktors izsmējīgi nošņaukājās. "Neizklausās pārāk bīstami. Vai tev ir kaut mazākā nojausma, kāpēc tas bija jādara?"

"Nē, diezgan drošs esmu vienīgi par pēdējo uzdevumu. Man vaja­dzēja angļu valodas skolotāja tējā iebērt Digitalis. Viņš Erebos uzskata par… nūjā, bīstamu un mēģina pierunāt cilvēkus nespēlēt. Reiz spēlē viens gnoms paziņoja, ka mums pret ienaidniekiem jāizturas kā pret ienaidniekiem, un, manuprāt, šī ir spēles izpratne par to."

Viktors apjucis skatījās uz Niku. "lējā?" viņš pārvaicāja, it kā tēja būtu uzdevuma pats nosodāmākais posms.

"Jā. Es pārbijos un tāpēc izlidoju no spēles." Niks nobrīnījās, cik labi jutās, ka varēja kādam par to pastāstīt. Piepeši viss šķita mazāk bīstami.

"Vai kādreiz esi padomājis par to, kāpēc spēle prasa to, ko prasa?" Viktors pēc brīža pajautāja.

Nē. Par to viņš nebija domājis. Ne nopietni. Nūjā, kad devas 11/. randiņu ar Brainu un fotografēja automašīnu, tad viņš pāris reižu iedomājās: kam gan tas vajadzīgs?

Tomēr šī doma arvien palika kaut kur fonā. Viņš tos uztvēra ka vienkāršus uzdevumus, kā šķēršļus, kas jāpārvar, lai tiktu nākamajā līmenī. Kā ķīlu izpirkšanu.

"Es domāju, tas ir tāpēc, lai spēli padarītu interesantāku un aiz­raujošāku," Nīks teica un, pasakot skaļi, pats saprata, cik absurdi tas skanēja.

"Ja nemaldos, spēle visiem spēlētājiem kopā liek funkcionēt kā labi ieeļļotai mašīnai," dziļdomīgi minēja Viktors. "Viens kaut ko noslēpj, otrs paņem un aiznes uz citu vietu. Viens kaut ko nopērk, otrs viņu novēro un par visu ziņo, lai spēle varētu ieplānot nākamos gājienus. Spriežot pēc tā, ko man ir stāstījusi Emīlija, jūs strādājat pie kaut kāda projekta, ko neviens nesaprot, jo katrs zina tikai vienu sīku detaļu. Vienu vai divus akmentiņus no visas lielās mozaīkas." Pēkšņi Viktors guldzoši iesmējās: "Un nu arī es tajā esmu iejaukts, bet es gribu redzēt visu bildi, nolādēts!"

Visu bildi. Uz sekundes simtdaļu Nīka galvā pazibēja kāda aina, krā­saina un pazīstama, taču pagaisa, pirms viņš aptvēra, kas tas bija bijis.

"Vai zini, kas varētu palīdzēt? Ja es uzzinātu vēl citus stāstus, līdzīgus tavējam. Ja saprastu, kādus vēl uzdevumus spēle ir likusi darīt, mēs varētu informāciju sapuzlēt kopā, un kas zin'?" Viktors saberzēja plaukstas. "Varbūt beigās noskaidrosies, ka mēs meklējam Svēto Grālu vai ko tamlīdzīgu, haha." Viktora labā oma bija lipīga.

"Ja vēlies, es mēģināšu apvaicāties dažiem bijušajiem spēlētājiem," Niks ierosināja, "taču var gadīties, ka man neviens neko neteiks. Kad tevi izmet no spēles, tu saņem norādījumu nevienam neko neteikt."

"Nu, bet pamēģināt ir vērts. Tikmēr mēs te izveidosim savu izmē­ģinājumu laboratoriju. Es ceru, ka drīz būs mana kārta nākamajam līmenim. Mans Squamato joprojām ir nožēlojams vieninieks."

"Viņam ir jānonāk grūtībās. Kad viņš būs tuvu nāvei, ieradīsies Vēstnesis un izglābs, bet par to būs jāizpilda kāds uzdevums. Ja to izdarīsi, tiksi nākamajā līmenī."

Viktors iesita sev ar delnu pa pieri. "Tas nozīmē, ka es pārāk labi spēlēju, lai tiktu tālāk? Tas ir perversi! Pagaidi, man jāpasaka Spldijam, lai ievāra kādas ziepes…" Viņš izmetās laukā un pēc mir­kļa zviegdams atgriezās: "Spidijs tieši tagad kaujas ar superlielu skeletu. Gribi paskatīties?"

Niks atkal sajuta seno satraukumu. Jā, skaidrs, ka viņš gribēja paskatīties un būt klāt. Protams!

Viņi nostājās aiz muguras Spldijam, kas sūtīja Squamato neap­domīgā uzbrukumā tieši virsū spēcīgākajam kaulaino armijas cīnī­tājam ar kroni galvā. Niks un Viktors cīņas troksni nedzirdēja tas palika Spīdija austiņās -, bet redzēja, ka Squamato josta kļuva aiz­vien pelēkāka un pelēkāka. Viens skeletu karaļa zvēliens, tad vēl viens, un viņš jau gulēja zemē ar tikko samanāmām dzīvības pazī­mēm, kamēr ciņa ap viņu turpināja trakot.

Niks iecirta nagus plaukstās. Daudzus no cīnītājiem viņš vairs nemaz nepazina vai zināja tikai no Arēnas cīņām. Paga! Tur bija Sapujapu! Tātad viņš vēl bija dzīvs, tas labi. Un tur tālāk aizmugurē cīnījās tas bija mazāk iepriecinoši Lelants. Niks pārlūkoja ekrānu un aptvēra, ka patiesībā meklēja Sariusu. Cik stulbi! Stulbi arī tas, ka joprojām tik ļoti sāpēja viņa otrā Es trūkums.

Pēc dažām minūtēm cīņa bija galā, un parādījās Vēstnesis. Niks instinktīvi atkāpās tālāk, bet, nosaucis sevi par idiotu, atkal nostājās aiz muguras Spldijam. Uz pazīstamā melnā fona sudraba burtiem rakstīti parādījās Vēstneša vārdi.

"Lelants cīnījās kā varonis, viņam pienākas galvenā balva."

Viņš pasniedza tumsas elfam maisu zelta naudas un vairogu, kas staroja kā zvaigzne. Viegli ievainotais Sapujapu saņēma trīs pudeles dziedinošās dziras tas bija daudz -, un Niks priecājās par viņu. Pārējie dabūja viduvējas balvas. Pašās beigās Vēstnesis pievērsās Squamato.

"Sākumā tu bija ļoti meistarīgs un izveicīgs, bet pēkšņi kļuvi tik vājš. Man tas nepatīk."

"Oho!" Viktors noteica.

"Piedod, mani iztraucēja, bet tas vairs neatkārtosies," Spīdijs steidzīgi drukāja.

"Es ceru tevis paša labā. Tu esi gandriz miris. Ja paliksi šeit, nomirsi. Ja nāksi man līdzi, es tevi izglābšu. Kāds ir tavs lēmums?"

"Es iešu līdzi."

"Labi."

Vēstnesis uzcēla Squamato aiz sevis zirgā un aizauļoja. Nikam bija žēl, ka nevarēja dzirdēt mūziku, kas noteikti pavadīja viņu jājienu.

Tālāk sekoja tas pats, kas vienmēr. Alā Vēstnesis lika galdā savas kārtis: Squamato dzīvos un kļūs par divnieku, ja izpildīs uzde­vumu.

"Aizej šodien 19:00 uz Kavalērijas memoriālu Haidparkā. Aiz pie­minekļa ir balti soli. Zem trešā sola labajā pusē atradisi aploksni ar adresi un dažiem vārdiem. Aizbrauc uz šo adresi un uzpūt šos vār­dus uz pretējās sienas kā grafīti. Pēc tam nofotografē savu mākslas darbu, un Erebos tevi sagaidīs jau kā divnieku."

"Neko teikt!" nomurmināja Niks.

Spīdijs reaģēja nevainojami, jo šķita pārsteigts.

"Es laikam nesaprotu. Tam taču nav nekāda sakara ar spēli."

"Tomēr ir, Squamato. Lielāks, nekā tev šķiet."

"Vai jūs patiešām runājat par īsto Haidparku un īsto Kavalērijas memoriālu?"

"Tā ir."

"Un ja nu es tur zem sola neko neatradīšu? Ja nu tur nekā nav?"

"Tad tu atgriezīsies un man par to paziņosi. Un nedomā man melot! Es visu uzzināšu."

Spīdijs saskatījās ar Viktoru, kurš šķita nepatīkami pārsteigts.

"Šāds uzdevums nav īsti legāls," Spīdijs turpināja sarunu. "Ja nu mani kāds pieķer?"

Vēstnesis pārvilka kapuci dziļi pār acīm tā, ka dzeltenās acis tagad spīdēja no tumsas.

"Līdz šim viņi tevi ir pieķēruši tikai vienu reizi. Esi izmanīgs un beidz gausties! Tiksimies, kad uzdevums būs paveikts."

Pār Erebos pasauli nolaidās tumsa.

"Tas ir vājprāts," Viktors konstatēja. Viņš pamāja, lai Niks un Spidijs viņam seko uz blakusistabu, jo izskatījās, ka Emīlija šobrīd bija iekļuvusi grūtā spēles posmā: bija dzirdams, ka taustiņi klikš­ķēja superātri.

"Ko viņš domā, teikdams pieķēruši tikai vienu reizi?" Niks brīnī­jās. "Pie kā pieķēruši?"

"Pirms vairākiem gadiem man bija īsa grafīti vandaļa karjera," Viktors teica, "bet kā dzeltenacis to zina… Nesaprotu. Cik muļķīgi! Es daudz labprātāk vadātu pa Londonu koka kastes nekā riskētu ar paziņojumu par mantas bojāšanu."

"Bet vai jūs ievērojāt?" Spīdijs iejaucās. "Viņš nepamanīja, ka es spēlēju Viktora vietā. Viņu tikai samulsināja mans pēkšņais tizlums pašās beigās."

"Jā, tas nostrādāja. Tomēr mēs vairs nevaram tā riskēt. Spēle ir baisi gudra. Kamēr par to neko vairāk nezinām, rīkosimies tā, kā ir drošāk. Turklāt tu taču pēc tam būsi mans novicis. Vai ne tā?"

Spīdijs ar plaukstu pārbrauca sarkanajiem matiem. "Gribētos jau cerēt. Piezvani, kad būsi tik tālu. Man tagad jāiet. Keita jau droši vien gaida."

Kad Spīdijs bija projām, Viktors sāka krāmēties pa saviem skapjiem laikam meklē pārpalikušos grafīti baloniņus, nodo­māja Niks. Emīlija joprojām sēdēja loga nišā, absolūti iegrimusi spēlē.

Iet projām? Palikt un pagaidīt Emīliju? Niks neizlēmīgi šķirstīja kādu no datoržurnāliem, ar ko bija apkrauti visi galdi. Viņš joprojām netika gudrs, kas Viktors bija par tipu. Vai šis bija viņa dzīvoklis? Birojs? Divi vienā? Ar ko viņš vispār nodarbojās?

Nebija īstais brīdis šobrīd mēģināt viņu par to iztaujāt, jo Viktors cīnījās ar papīru kalniem, kas nupat taisījās izgāzties no skapja.

Ar ko cīnījās Emīlija?

Niks piegāja tuvāk, ļoti klusu, lai neiztraucētu, un paskatījās viņai pār plecu. Hēmera joza pa kaut ko līdzīgu tunelim. Kā trijnie­kam viņai jau bija ļoti labas krūšu bruņas un kārtīgs zobens.

Hēmerai līdzās skrēja pazīstami tēli: tur bija Drizzel, Feniel.i tin Nurax. Hēmera bija iekļuvusi tajā pašā sabiedrībā, kurā reiz bija apgrozījies Sariuss.

Bums! Uz grīdas ar blīkšķi nozvēlās vairākas mapes. Viktors bija izjaucis trauslo līdzsvaru savā piebāztajā skapī, un nu tā saturs gāzās pār viņa galvu. No saplīsušas kurpju kastes izbira printera kasetnes.

Emīlija pacēla galvu, bet tūlīt pat atgriezās pie spēles. Hēmera bija no tuneļa izkļuvuši gaismā un nu stāvēja zem milzīga koka, kura lapotni rotāja kronis. Apakšā dega ugunskurs, un pamazām raisījās saruna.

Vai bija kādi jaunumi? Nē, diskusija grozījās ap to, cik grūti bija atrast vēlmju kristālus.

Niks uzmeta skatienu pulkstenim tūlīt seši. Vajadzētu doties projām. Viktoram arī drīz jāiet, ja gribēja laikā nokļūt pie Kavalērijas memoriāla.

Emīlijas matos rotājās šodien pēdējie saules stari. Kopš Nika ierašanās viņi vēl nebija pārmijuši ne vārda, bet tas bija okay viņa nedrīkstēja novērsties. Taču Emīlija bija tik skaista, ka Niks nespēja tā vienkārši aiziet, viņam gribējās no šīs tikšanās kaut ko paņemt līdzi. Ja ne vārdus, tad vismaz fotogrāfiju. Niks izvilka no bikšu kaba­tas mobilo un nofotografēja Emīliju ar visu viņas klēpjdatoru. Mei­tene to pat nepamanīja. Niks rūpīgi kā dārgumu iebāza mobilo kabatā. No šī brīža viņi arvien būs kopā.

Viktors beidzot bija atradis savus pūšamos. "Cerams, ka tie nav pilnīgi aizkaltuši," viņš murmināja un sakratīja vienu ar zaļu etiķeti.

"Es tagad iešu," Niks teica.

"Kārtībā. Atceries, ka ne man, ne Emīlijai nedrīksti sūtīt aizdomī­gus e-pastus. Neesmu drošs, bet brīnītos, ja spēle nevarētu tikt klāt arī taviem e-pastiem. Un atceries: tā saprot, ko mēs rakstām."

Niks nosolījās to paturēt prātā. Pie velna, viņš to vispār vairs nespēja izmest no prāta. Vai Vēstnesis lasīja viņa vēstules?

Braukdams mājās ar metro, Niks vēlreiz aplūkoja Emīlijas foto­grāfiju. Viņš labprāt būtu noskūpstījis displeju, tomēr nolēma pagai­dīt kādu vientuļāku bridi.