Erebos

16

"Nik, Nik! Augstā Debess, kas ir ar tevi? Mosties!"

Jau pacelt plakstiņus bija smags darbs, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar piepūli, ko prasīja ķermeņa augšdaļas uzsliešana vertikāli. Kaut kas ar troksni nogāzās uz rakstāmgalda. A, tastatūra, kas bija pielipusi pie Nika vaiga. Viņš uzmeta steidzīgu skatienu ekrānam. Melns, par laimi.

"Vai tu šeit gulēji? Sēžot?"

"Ē… iespējams. Droši vien."

Mute bija sausa, un deniņos dunēja.

"Paklau, vai tu kļūsti par datoratkarlgo? Ko, pie velna, tu tik ilgi darīji? Cirtu nost kājas milzu zirnekļiem.

"Čatoju. Bija jautri, un es nepamanīju, kā paiet laiks. Piedod, mamm, tas neatkārtosies."

Mamma atglauž Nikam no pieres matu šķipsnu.

"Vai šāds vispār vari iet uz skolu? Droši vien esi drausmīgi nogu­ris. Nu kāpēc tu tā dari, ko? Man šķita, ka varu uz tevi paļauties. Tev ir jāizguļas, Nikij, tu taču pats zini, cik daudz spēka paņem skola."

"Būs jau labi, man viss kārtībā," Niks viņu pārtrauca, "nomazgā­šos aukstā ūdenī un pamodīšos."

Piedāvājums nobastot skolu, kas, tieši neizteikts, slēpās mam­mas runas plūdos, bija vilinošs, taču šodien diemžēl tam nebija pie­mērota diena. Zirnekļi bija pieveikuši Sariusu, un viņam atkal nācās lūgt palīgā Vēstnesi un apsolīties izpildīt tā uzdevumu. Tāpēc šodien nespīdēja skolu nomainīt pret spēlēšanu. Turklāt Nikā brieda ziņ­kārība. Viņš gribēja redzēt Ēriku un Emīliju. Viņš gribēja zināt, kas notiks. Un vai vispār kaut kas notiks.

Vannasistabas spoguli viņš nopētīja dziļos nospiedumus, ko vaigā bija atstājusi tastatūra. Kurā bridi viņš aizmiga? Niks atcerē­jās, ka bija saņēmis uzdevumu, kā sūrstēja un dega acis, kad viņš meklēja papīra lapiņu, lai pierakstītu Vēstneša norādījumus. Droši vien pēc tam ari iesnaudās.

Niks noskalojās ar karstu un aukstu ūdeni, viņam reiba galva. Kafijas aromāts virtuvē sajaucās ar dušas želejas smaršu, un šī kom­binācija izraisīja kuņģa spazmas. Iespējams, ka palikt mājās būtu bijusi labākā iespēja, taču brivdiena dārgi atmaksātos. Viņš salocīja zīmīti, kurā bija pierakstījis uzdevumu, un iebāza to kabatā. Pēc tam skolas somā ielika fotoaparātu. Šodien uzdevuma jēga nešķita saprotamāka kā vakar. Vienalga. Pēc tam viņš būs astoņnieks.

Visu ceļu līdz skolai Niku pavadīja domas par paša izvēli. Kaut gan tās taču bija muļķības. Pēc pāris dienām Vēstnesis viņu atkal mādams pieaicinās sev klāt un liks izvēlēties kaut ko citu. Nikam vajadzēja būt gatavam uz to un jāizdomā kas labs. Kaut kas saka­rīgs. Tieši tā. Tātad tagad nevajadzētu just sirdsapziņas pārmetu­mus.

Ar šādām domām viņš iegriezās šķērsielā, kas veda uz skolu. Tā bija neparasti klusa. It kā kāds būtu paņēmis pulti un izslēdzis skaņu. Daži atsevišķi skolēni un vairākas skolēnu grupiņas nīka pie skolas ēkas kā parasti, taču trokšņu līmenis bija minimāls. Tie, kuri sarunājās, to darīja klusi. Niks pamanīja divas jaunākas meitenes, kas, demonstratīvi gaidot, stāvēja pie skolas vārtiem un meklēja acu kontaktu ar katru, kurš pa tiem ienāca. Viņu ķermeņa valoda nepārprotami pauda: mums tā vēl nav.

Zem kastaņkoka ar rudenīgi sārtām lapām stāvēja Emīlija. Bez Ērika, un tas Nika sirdij lika vai pa muti kāpt laukā. Nekļūsti smiek­līgs! Tam nav nekāda sakara ar tavu vēlmi. Nekāda.

Taču viena viņa arī nebija. Emīlija sarunājās ar Adrianu. Mazais Makvejs kaut ko stāstīja, apņēmis pats sevi ap pleciem un neuzlū­kodams Emīliju. Viņa klausījās, pamāja ar galvu, pēkšņi pārbrauca ar roku pār seju un aizgriezās.

Bija grūti pārvarēt impulsu viņiem pievienoties, taču Nile, saprata, ka saruna pārtrūktu, tiklīdz viņš tiem tuvotos.

Tikmēr vienai no meitenēm pie skolas vārtiem bija paveicies: zēns, kurš, kā Niks bija pamanījis, skolas orķestri spēlēja saksofonu, bija viņu pieaicinājis pie sevis un kaut ko čukstēja, meitene pamāja, zēns čukstēja tālāk un tad izvilka no kabatas plakanu priekšmetu…

"Nik?"

No aizmugures bija pielavījies klusais Gregs. Niks pagriezās, un viņa sirds jau atkal neganti dauzījās. Kāpēc viņš tā baidījās?

"Tev man jāpalīdz, Nik, lūdzu!"

Grega apakšlūpa mazliet trīcēja, tāpat arī rokas, kas turēja jaunu DVD matricu.

"Es vakar vakarā izlidoju, bet tas bija pārpratums, tiešām, man noteikti jārunā ar Vēstnesi, un tev priekš manis jānokopē spēle, lūdzu!"

Pašam negribot, Niks atkāpās. Tālāk no pretī pastieptā DVD, taču Gregs viņam sekoja.

"Es jau biju ticis tik tālu, es biju…"

"Es negribu to dzirdēt!" iesaucās Niks.

Daži tālāk stāvoši skolēni pagrieza galvas uz viņu pusi. Niks, vairāk neteikdams ne vārda, devās uz skolas ieeju, taču, tikko viņš bija ienācis priekštelpā, Gregs viņu atkal notvēra aiz piedurknes.

"Es taču jau paskaidroju! Tā bija kļūda! Es visu izdarīju, kā viņš gribēja, es tikai mazliet nokavēju, un par to viņš mani vienkārši…" Gregs iekoda sev lūpā.

"Jebkurā gadījumā tā ir kļūda. Nokopē man spēli, lūdzu. Lūdzu!"

Miris neprecizitātes dēļ, nomākts nodomāja Niks.

"Es nedrīkstu. Vispār tas tev jau bija jāzina," viņš teica. Vai tur bija Kolins? Vai viņš jau skatījās uz šo pusi?

"Noteikumi ir skaidri: spēlēt var tikai vienu reizi. Man žēl, ka tev tā nepaveicās."

"Jā, jā! Taču manā gadījumā ir radies pārpratums! Tāpēc tas ir pilnīgi kas cits. Eu, es tev arī citreiz palīdzēšu! Okay? Es kopā ar tevi mācīšos ķīmiju. Vai samaksāšu par kopiju. Labi? Ar 20 mārciņām pietiks?"

Niks pameta Gregu stāvam. Tur patiešām bija Kolins, slinki atbal­stījies pret sienu, viņš vēroja šo ainu.

"Dirsa!" Gregs kliedza un pēkšņi vairs nemaz nebija kluss. "Nolā­dētais dirsa!"

Kolins smaidīja, kad Niks pagāja viņam garām.

"Ko Gregs no tevis gribēja?"

"Nav tava darīšana."

"Izskatās, ka viņš neko nedabūja."

"Tu nu gan esi izcils novērotājs!"

Man tomēr vajadzēja palikt mājās, nodomāja Niks, stāvēdams pie sava skapīša un pēkšņi nespēdams saprast, kas nepieciešams pirmajai stundai. Vai bioloģijas grāmatas? Varbūt angļu valodas? Kas šodien vispār par dienu?

Viņš nožāvājās un sveicināja Aišu, kas stingi blenza viņam garām un sveicienu neatņēma. Izskatījās, ka šonakt vēl kāds nebija izgulē­jies. Bija vajadzīgi vairāki mēģinājumi, līdz Aiša trāpīja atslēgu slē­dzenē. Kad durvis beidzot bija vaļā un viņa gribēja paņemt nepiecie­šamās lietas, pēkšņi no skapja izgāzās kaudze grāmatu un izkaisījās pa visu gaiteni. Kāds izsmējīgi ieķiķinājās.

Aiša nolaida rokas un pat nemēģināja savākt savas mantas.

"Eu," Niks ievaicājās, "tev palīdzēt?"

Viņa noraidoši papurināja galvu un lēni pieliecās pēc pirmās grāmatas, bet pēc tam vairs necēlās augšā. Meitene palika tupam uz grīdas ar krūtīm piespiestu grāmatu. Viņas pleci drebēja.

"Vai tev ir slikti?" Niks klusu pajautāja, taču atbildi nesaņēma. Palīdzību meklēdams, viņš lūkojās apkārt. Kur gan palikuši visi pārējie? Piemēram, Džeimijs? Vai Braina? Tā taču arvien kaut kur tuvumā rēgojās.

Tā kā Niks nesaprata, ko vēl iesākt, viņš savāca grāmatas un ielika tās Aišas skapī.

Žāvādamies tuvojās Rašids un devās projām ar bioloģijas grā­matu padusē, ne ar skatienu nepagodinādams Aišu.

Tātad tomēr bioloģija. Niks vēl pēdējo reizi mēģināja panakl acu kontaktu ar Aišu, bet viņas acis bija aizvērtas. Nomākts un reize atvieglots viņš paķēra savas mantas un devās pakaļ Rašidam.

Palikt nomodā bija tik grūti. Niks atbalstīja zodu kreisajā roka un blenza taisni uz priekšu, uz tāfeli, līdz sāka asarot acis. Tikai neskatīties ne pa labi, kur sēdēja Gregs un mēģināja viņu caururbt ar skatienu, ne pa kreisi, kur, vienā solā sasēdušies, zīmīgi sačukstējās Emīlija un Džeimijs. Aiša ari bija klasē. Šķita, ka viņa atkal ir saņēmusies. Nu re!

Kad Niks pievēra acis, tās vairs tik ļoti negrauza. Tikai mazliet. Tas bija labi. Patiešām labi. Patiešām…

Sāpīgs sitiens pa ribām viņu teju vai nogāza no krēsla.

"Neguli, idiot!" iešņācās Kolins. "Mums jāizturas neuzkrītoši. Aizmirsis esi, vai?"

"Ko? Nē…"

"Vienalga, saņemies!"

"Nemēģini man vēlreiz sist! Saprati?"

Kolins uzjautrināts pacēla uzacis: "Jā, kundze!"

Niks izcīnījās cauri šai un vēl vienai stundai. Starpbrīdī viņš iestājās rindā pie kafijas automāta. Kāds viegli uzsita pa muguru. Tiklīdz Niks pagriezās, Braina viņam uz vaiga uzspieda bučiņu.

"Vakar bija jauka pēcpusdiena," viņa čukstēja.

"Jauka gan," Niks demonstratīvi nožāvājās, cerot, ka Braina trūk­stošo entuziasmu varētu noturēt par nogurumu. Tomēr viņas smaids pabālēja.

"Vai arī tev steidzami vajag kafiju?" vaicāja Niks, mēģinādams atrast kādu drošāku sarunas tematu. Taču Braina nepaguva atbildēt. Visas sarunas pārtrauca griezīgs kliedziens.

Pūļa ielenkumā gaiteņa vidū stāvēja Aiša. Viņa bija ar abām rokām iekrampējušies Emīlijā, un meitenēm pretī ar neko nesapro­tošu izteiksmi sejā stāvēja Ēriks Vū.

"Nepieskaries man! Nekad!" spiedza Aiša.

Niks pameta savu vietu kafijas rindā un spiedās cauri arvien cie­šākajām skatītāju rindām, it kā viņš būtu ārsts, kuram jāpasteidzas nokļūt negadījuma vietā. Mute uztraukumā bija pavisam izžuvusi.

Aiša bija piespiedusi seju Emīlijas plecam un šņukstēja.

"Esmu droša, ka tu kļūdies," klusi teica Emīlija un noglāstīju Aišai galvu, nejauši nostumdama pakausī viņas lakatu. "Tas noteikt I bija kāds cits."

"Nē, es skaidri zinu. Tas bija viņš. Pēc literatūras pulciņa viņš vel gribēja mani pavadīt uz metro un teica, ka ceļš cauri parkam būšot daudz patīkamāks…" Aišas elsas pieņēmās spēkā.

Trīcošiem pirkstiem Emīlija mēģināja sakārtot atpakaļ Aišas lakatu, taču tas neizdevās.

"Vi-iņš sa-saplēsa ma-anu blū-ūzi un ma-ani vi-visur ai-aiztika." Elsas plēsa vārdus zilbēs. Aiša uzlocīja piedurkni un rādīja violeti sarkanu zilumu uz elkoņa. "Redzi!" viņa iebrēcās.

Niks satraukti kodīja lūpas, līdz tās sāka sāpēt. Tam nav nekāda sakara ar mani. Nekādā gadījumā. Tas taču nevarētu notikt tik drīz.

"Tā nav taisnība," Ēriks sauca. Viņš bija ļoti bāls un nespēja pār­stāt noraidoši purināt galvu. "Tā vienkārši nav taisnība."

"Es redzēju, ka jūs aizgājāt kopā," Rašids teica.

"Es arī," piebalsoja Aleksis.

Emīlija pētoši samiegtām acīm uzlūkoja tamborētājus: "Tas ir interesanti. Jūs abi taču nemaz neesat literatūras pulciņā."

"Nu un tad? Ir taču arī citas lietas, kādēļ iznāk skolā aizkavēties ilgāk!" Aleksis atcirta.

Emīlijas skatiens klejoja no Alekša pie Ērika un šņukstošās Aišas un atkal atpakaļ.

"Viņa melo," Ēriks teica, šoreiz jau skaļāk.

Aiša apmetās riņķī. "Tā jau tie vīrieši pēc tam vienmēr saka, vai ne?"

"Kā tie vīrieši vienmēr saka?" Cauri skolēnu pūlim lauzās Vatsona kungs un garāmejot iespieda Aleksim rokās termosu un iekostu sviestmaizi. "Aiša? Kas noticis?" Viņš uzlika roku Aišai uz pleca, bet meitene, no tās vairīdamās, vēl ciešāk piekļāvās Emīlijai.

"Nepieskarieties!"

"Kā vēlies, piedod! Vai pārējie, lūdzu, varētu doties uz savām klasēm? Tūlīt sāksies nākamā stunda."

Neviens pat nepakustējās. Vienigi Ēriks panācās uz priekšu.

"Aiša apgalvo, ka es vakar parkā esot viņu… apgrābstījis. Viņai uz elkoņa ir zilums, pie kā it kā es esot vainīgs. Taču tā nav patiesība. Neviens vārds."

Aiša ieraudājās skaļāk. "Viņš mani mēģināja iz-iz-izvarot. Viņš man saplēsa svārkus un nogrūda zemē."

"Es nespēju tam noticēt," čukstēja Emīlija. Uzmanīgi, tomēr izlēmīgi viņa atbrīvojās no Aišas tvēriena un atkāpās no raudošās meitenes. Aiša, kurai nu vairs nebija aiz kā slēpties, sakņupa zemē un aizklāja seju ar rokām.

To es negribēju. Niks savilka dūrēs ledusaukstos pirkstus. Ne jau tā. Ar šito stulbumu man vispār nav nekā kopīga.

Bet ja nu tā ir taisnība? Ko tad? Varēja taču gadīties, ka Ēriks patiešām ir uzbrucis Aišai un Vēstnesis to ir zinājis jau vakarnakt. Tas izskaidrotu, kāpēc viņš tik viegli varēja dot tādu nozīmīgu solījumu.

Vatsona kungs, kurš aiz pārsteiguma uz brīdi bija zaudējis valodu, beidzot sāka atgūties: "Tā ir ļoti nopietna apsūdzība, Aiša."

"Neviens vārds, ko viņa saka, nav taisnība! Es zvēru!" Pirmo reizi lirika balsī ieskanējās izmisums. "Tas ir pilnīgs vājprāts!"

"Jebkurā gadījumā mēs nemēģināsim to noskaidrot visu klāt­būtnē," Vatsona kungs teica. "Aiša, Ērik, nāciet man līdzi!"

Abi sekoja skolotājam, mēģinādami ievērot pēc iespējas lielāku atstatumu viens no otra.

Tiklīdz viņi aizgāja, gaitenī izcēlās trokšņainas diskusijas.

"Es domāju, ka viņa melo!"

"Kāda vajadzība melot?"

"Ēriks nav nekāds vakarējais, man jau vienmēr tā šķita."

"Gribēja palīst turku čiksai zem brunčiem!"

"Muļķības, viņa taču murgo!"

"Kolosāli skandāls!"

"Nez vai Vatsons pasauks arī kruķus? Nu jau dažas dienas ir pagājušas kopš viņu pēdējās vizītes."

Tikmēr Niks neizlaida no acīm Emīliju. Viņa stāvēja un, domās aizmaldījusies, ar roku mēģināja nogludināt saraudāto slapjumu uz

pleca.

Man tagad vajadzētu pieiet pie viņas, Niks nodomāja. Iesaistīt sarunā. Mierināt.

Taču, pirms viņš saņēma drosmi spert pirmo soli, pie Emīlijas piegāja Džeimijs un sāka runāt. Viņi apmainījās pāris teikumiem un kopā devās augšup pa kāpnēm.

Nākamā stunda bija matemātika. Tā tikai Nikam vēl trūka! Bet to viņš vismaz pats atcerējās un arī noguris vairs nejutās. Aišas uzstāšanās bija iedarbīgāka par dubulto espreso.

Pusdienas laikā Džeimijs gaidīja Niku pie ēdnīcas.

"Kā tev klājas?"

Ahā pirmais normālais viņam domātais Džeimija teikums vai­rāku dienu laikā. Tās bija lamatas, varētu saderēt, ka lamatas.

"Labi, un tev?"

"Es uztraucos," Džeimijs teica un savilka seju atbilstošā gri­masē labi daudz rievu pierē. "Šodien ar Ēriku… Kas, tavuprāt, ir licis Aišai viņam to nodarit? Tagad Ēriks ir galīgi nost. Vatsona kungs viņu aizsūtīja uz mājām."

Niks nomāca instinktu vienkārši pagriezties un skriet projām.

"Kas licis? Ļauj padomāt… Varbūt tas, ka viņš tai palīda zem brunčiem?"

"Tu taču pats tam netici!"

"Ak tā bet tam, ka Aiša viņu vienkārši tāpat vien nomelno, tu tici? Vai tu redzēji, kā viņa kauca? Un to zilumu?"

"Es," teica Džeimijs, "domāju, ka kāds ir ieinteresēts padarīt nekaitīgu Ēriku. Viņš nefano par jūsu spēli vai to tu atceries?"

"Kāds sviests!" Niks aizspraucās Džeimijam garām ēdam­zālē. "Kopš tās kapakmens vēstulītes tevi ir pārņēmusi vajāšanas mānija."

Niks paņēma no kaudzes paplāti un piepeši sajuta roku uz pleca. Džeimijs bija viņam sekojis un izskatījās, ka tūlīt sāks raudāt.

"Vai zini, kas vēl ir noticis? Skolas pagalmā kāds ir noslēpis pistoli un munīciju. Aiz miskastēm. Direktors domā, ka tas nav bijis neviens no skolēniem, bet negrib pievērst skolai preses uzmanību."

Niks saņēma savu fish &chips porciju. Ēdiens izskatījās blāvs un ļumīgs.

"Taču Džeimijs, protams, zina labāk, ja?" viņš atcirta. "Džeimijs zina, ka to ir noorganizējuši ļaunie datorspēļu spēlētāji." Niks saval­dīja mēli un nikni un trokšņaini uzlika uz paplātes kolas pudeli. Šī saruna bija jāizbeidz.

"Džeimijam dažas lietas šķiet dīvainas," uzsvērti mierīgi atbil­dēja Džeimijs. "Esmu runājis ar Vatsona kungu, un viņš domā, ka profesionālis to prastu gudrāk noorganizēt. Viņš pistoli noslēptu labāk, nevis vienkārši nobāztu aiz miskastēm, iestūķētu vecā cigāru kastē."

"A, varbūt Vatsona kungs patiesībā ir doktors Vatsons. Un tu varētu būt Šerloks Holmss. Liec mani mierā, Džeimij! Es neko nezinu ne par pistolēm, ne izvarošanām."

"Turklāt kāds uz kastes bija uzrakstījis savdabīgu kodu vai šif­rētu ziņojumu," Džeimijs turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējis. "Tas taču piederas šādai spēlei. Daži cipari un jokains vārds, nevis Galaxis, bet kaut kā tamlīdzīgi."

Bladāc!

Niks par troksni pārbijās tikpat ļoti, cik visi pārējie ēdamzālē. Viņš pat nepamanīja, ka bija izlaidis no rokām paplāti.

Galaris.

Viss saskanēja. Cigāru kaste, vārds, skaitļi, kas patiesībā bija viņa dzimšanas datums. O, lūdzu, nē!

Kaste bija bijusi paliela, un priekšmets tajā drīzāk mazs… Vai tā varēja būt pistole? Jā. Jā, noteikti varēja.

"Vai tu nevari uzmanīgāk?" aiz letes bļaustījās pavāre. "Pats visu satīrīsi! Ak kungs!"

"Skaidrs," nočukstēja Niks un paņēma pasniegto slotu un lāpstiņu. Viņš juta, ka Džeimijs no viņa nenolaida ne acu, tomēr apņēmās neatskatīties.

Pistole? Kāda velna pēc? Kāda vajadzība Vēstnesim likt viņam slēpt pistoli zem Dolisbrukas viadukta?

"Tu kaut ko par to zini," Džeimijs minēja.

"Nē, nezinu."

Vai ari tas ir nofotografēts? Tāpat kā viņš tika nofotografēts kopā ar Brainu kafejnicā? Niks tupēja zemē un turpināja slaucīt frī kar­tupeļus, kaut arī viss jau bija saslaucīts, bet viņš nespēja piecelties. Acu priekšā dejoja melni punkti.

"Es taču redzēju, Nik. Tu nupat nāvīgi pārbijies. Tu kaut ko zini."

"Vienkārši turi muti," nomurmināja Niks un lēni pietrausās kājās. Melnie punkti sabiezēja, veidojot kustīgu sienu. Niks iespieda pavārei rokās lāpstiņu un smagi atbalstījās pret leti.

"Nāc, aiziesim kopā pie Vatsona kunga. Ievies kaut kādu skaid­rību šajā lietā. Tu pats pēc tam jutīsies labāk. Viss, kas šeit notiek, ir vienkārši sūd…"

"Aizveries!" iekliedzās Niks. Emīlija, Ēriks, pistole, Aiša, Galaris… visa bija par daudz. Tas nebija izturams. Virtuves smakas grieza kuņģi otrādi, viņam šķita, ka apvemsies visu priekšā. Ja tāda foto­grāfija bija un ja skola to dabūtu, tad Niks izlidos. Tas bija tikpat droši kā tas, ka debesis ir zilas.

Uzgrūzdamies cilvēkiem, kuri savukārt sašutuši atbildēja viņam ar to pašu, Niks metās laukā no ēdnīcas, atrada atvērtu logu un izbāza pa to galvu. Paldies Dievam, svaigs gaiss.

Vajadzēja padomāt. Varbūt jārunā ar Vēstnesi. Viņš droši vien priecātos saņemt informāciju no Nika. Varbūt Vēstnesis pat paskaid­rotu, kas tā par pistoli. Vienīgi… viņš jau bija tas, kurš uzdeva Nikam izpildīt to uzdevumu. To neaptverami bezjēdzīgo uzdevumu.