Erebos

11

"Vai uzdevums izpildīts?"

Pulkstenis rāda tieši vienpadsmit, kad Sariuss atkal stāv Atropas kroga dibenistabā. Vēstnesis sēž pie galda un ar kaulainajiem pirk­stiem skrāpē vaska sveču paliekas no tā virsmas.

"Jā, viss kārtībā," saka Sariuss. "Tikai es neiedevu Erebos nevie­nam no tiem trim, kurus tev nosaucu vakar, bet kādam citam."

Vēstneša pirksti pārtrauc darboties gar galdu. Sariusam izskatās, ka saskata viņa acīs nicinājumu. "Kam?"

"Viņu sauc Henrijs Skots, četrpadsmit gadus vecs. Mācās manā skolā."

"Pastāsti man par viņu vairāk!"

Vairāk? Vairāk viņš neko nezina. Tikai dažus sīkumus.

"Blonds un samērā liela auguma savam vecumam, arī spēlē bas­ketbolu, dzīvo Gilingemroudā un baigi gribēja dabūt Erebos. Domāju, ka viņš jau zināja, par ko ir runa."

Vēstnesis mirkli klusē, sastumj saskrāpēto vasku vienā kau­dzītē.

"Labi. Uzskatīsim, ka uzdevums ir paveikts. Tomēr pasaki: kāpēc neatvedi man nevienu no trijiem tevis iepriekš minētajiem? Džeimiju Koksu? Emīliju Kārveri? Adrianu Makveju?"

Kāpēc Vēstnesis viņu aizkavē? Sariusam vēl jāatrod arēna; kas zina, kur tā atrodas. Ja nepaveiksies, atkal ceļā būs kāds labirints vai troļļi. Viss kaut kas taču var gadīties. Klusībā viņš arī cer saņemt labāku apbruņojumu tāpat kā pie pagājušās pārejas augstākā līmenī. Tagad, tieši pirms kaujas, tas būtu īstā laikā.

"Džeimijs un Emīlija negribēja, bet Adrianam nemaz nejautāju, jo varēju visu nokārtot ar Henriju," viņš skaidro.

Vēstneša acis iegailas kā ogles pēc vēja pūsmas. "Kāpēc atteicās Džeimijs Kokss?"

Vai nav vienalga? Sariuss grib beidzot doties projām, redzēt cīnī­tāju sarakstu, apsvērt, kuram varētu droši stāties pretī. Viņš negrib diskutēt par Džeimiju.

"Viņam nepatika noslēpumainība ar šo lietu, tāpēc."

"Vai viņš teica vēl kaut ko?" neatlaižas Vēstnesis.

Ak kungs! Vai tad Sariusam bija jāpieraksta visa saruna?

"Jā, viņš teica, ka šo slepenību uzskatot par stulbu, ka es izturo­ties muļķīgi un ka, pēc dažu skolotāju domām, skolā risinoties kaut kas bīstams."

Vēstnesis paliecas uz priekšu un atspiež zodu rokā.

"Kuru skolotāju?"

Sariuss vilcinās. Kāpēc tas Vēstnesi interesē? Tā vien gribētos pajautāt, bet tas ievilktu garumā sarunu. Turklāt kāda starpība, Vatsona kungam noteikti nav ne mazākās vēlēšanās spēlēt Erebos tātad pieejas aizliegums viņam neko nenozīmētu.

"Patiesībā tas ir tikai viens skolotājs Vatsons, viņš mums māca angļu valodu."

Vēstnesis klausās un māj ar galvu.

"Kas nepatika Emīlijai Kārverei?"

Atmiņas par sarunu Sariusam ir kā dūriens.

"Viņa jau pāris reižu ir atteikusies un… nevēlējās saņemt dāvanu."

"…nevēlējās saņemt dāvanu," Vēstnesis domīgi atkārto.

Vai tagad viss? Sariuss labprāt pajautātu. Viņš ļoti cer, ka tā. Ir vēls, jāsteidzas, un šodien Vēstneša seja viņu uztrauc vairāk nekā jebkad. Gribētos ātrāk tikt projām.

"Labi, cerams, ka Henrijs Skots neliks uz sevi gaidīt pārāk ilgi, cerams, ka esi atvedis cienīgu jauno."

Vēstnesis pieceļas, neizlaižot Sariusu no acīm.

"Šī tev būs pirmā kauja ar sev līdzīgajiem, vai ne tā?"

"Jā," atbild Sariuss un alkst saņemt labus padomus.

"Gribu redzēt, kā tu cīnīsies. Kā izvēlēsies pretiniekus. Ir iera­dušies daži no labākajiem kaujiniekiem un visi pieci no Iekšējā apļa."

Nu ir laiks pārmaiņas pēc Vēstnesim atbildēt uz Nika jautāļumu.

"Kas ir Iekšējais aplis?"

Vēstnesis smaida, un, kā vienmēr, kad viņš to dara, Sariusam kļūst auksti.

"Iekšējais aplis ir labākie no labākajiem. Šie cīnītāji vieni paši dosies pēdējā un izšķirošajā uzdevumā. Ja viņi to izpildīs, tiks dāsni •ipbalvoti."

Sariusam nav jājautā, kā iekļūt Iekšējā aplī, viņš to jau zina. Ir l.ibūt rūdītākam un spēcīgākam par pārējiem. Ir jāspēj gūt uzvaras un jāatrod vēlmju kristāli. Sariuss saprot, ka pagaidām vēl ir jūdzēm lalu no iekļūšanas Iekšējā aplī.

Durvis atveras, un pustumšajā telpā iespīd gaisma. Gaišajā gais­mas starā dejo putekļi.

Sariuss vēlreiz pagriežas pret Vēstnesi. "Vai es nedabūšu jaunu aprīkojumu?"

"To tu būtu dabūjis par Džeimiju Koksu," joprojām smaidot, atbild Vēstnesis. "Lai veicas turnīrā! Esmu patiešām ieinteresēts vai to jau teicu?"

Kroga priekšā ir sapulcējies daudz vairāk ļaužu nekā iepriek­šējā vakarā. Sariuss seko pamatīgi bruņotai barbaru grupai, kuri droši vien ir ceļā uz arēnu. Pēc dažām minūtēm viņiem piebiedrojas divi ķirzakcilvēki, trīs vampīri, trīs tumsas elfi un rūķis. Rūķis ir Sariusa vecs paziņa Sapujapu. Tagad viņš ir apbruņojies ar milzīgu avu un vairogu, aiz kura var pilnībā noslēpties. Rūķa līmeni Sariuss neredz tātad tas ir augstāks nekā viņējais. Taču starp vampīriem Sariuss redz vienu divnieku un starp tumsas elfiem vieninieku. Sariuss viegli pasmaida.

"Sveiks, Sarius!" sveicina Sapujapu.

"Sveiks," Sariuss apmulsis atņem sveicienu. "Es nezināju, ka šeit varam sarunāties ari bez ugunskura."

Rūķis pārliek āvu uz otra pleca.

"Pilsētās valda citi likumi nekā uz laukiem. Vai tu ari ej uz Arēnas cīņām?"

Sapujapu runīgums ir tīrā veiksme, un Sariuss grib to izman­tot.

"Jā, šis taču ir īstais ceļš uz turieni, vai ne?"

"Ir gan. Es tur biju jau vakar vakarā un visu apskatīju. Arēna ir milzīga. Labais skats, pats redzēsi."

"Vai šis būs tavs pirmais turnīrs?" Sariuss grib zināt.

"Ko? Nē, protams, ne! Es jau divas reizes esmu bijis arēnā pie Karaļa kapenēm. Tu vēl ne reizi?"

Ir gudrāk nemelot, ja grib uzzināt ko vairāk.

"Nē, man šī ir pirmā reize. Nevaru sagaidīt, kad redzēšu, kā tas viss notiek."

Viņiem garām aizsteidzas Xohoo, tam nopakaļ Nurax, smaidī­dams savu vilkača smaidu sveicinādams vai draudēdams, kas to lai saprot. Paskat tik, nodomā Sariuss, arī šie ir klāt.

"Kā notiek? Nu, tu vari izaicināt citus vai ļaut, lai izaicina tevi, un tad ir divkaujas. Tev apkārt ir nenormāls troksnis, visi kliedz un bļauj, aplaudē, sit ar kājām…"

Milzu soļiem viņiem garām aizslampā BloodVVork, izgrūstīdams rūķi un pārtraukdams tā runas plūdus. Viņš un Sariuss blenž pakaļ milzīgajam barbaram, kurš pār plecu ir pārmetis varena lieluma bendes cirvi. Pāri tam šūpojas tumša bize.

Par ko viņi runāja? Sariusam no rūķa vēl ir jāizvilina vissvarī­gākā informācija.

"Ko var iegūt un kā?"

"Par to vienojas iepriekš. Tu ar pretinieku norunā: mans zobens pret tavu vairogu, mans vēlmju kristāls pret vienu vai diviem taviem līmeņiem. Nu kaut kā tā. Man šoreiz nav laba sajūta: šī āva nav no labākajām, turklāt jātur ar abām rokām; tātad es vispār nevaru izmantot vairogu."

Sapujapu ierocim patiešām jābūt smagam. Jau garais kāts vien šķiet neparocīgs, slīpētais asmens mirdz kā pulēts tērauds.

"Bet, ja trāpi, tas droši vien ir nāvējoši," mierina Sariuss.

"jāja es trāpu."

Viņi pagriežas ap stūri, un garās alejas galā Sariuss beidzot ierauga arēnu. Tā ir apaļa, sniegbalta, ar augstām arkām kā romiešu Kolizejs. Tā iedveš respektu… Vai arī to dara mūzika, kas jau kādu mirkli viņu apņem? Sariuss nekad nepamana, kad mūzika sākas, līkai piepeši konstatē, ka tā skan, iedarbodamās kā spēcinoša bur­vestība. Vai arī aicinādama kā tagad. Mūzika viņam visu paskaidro bez vārdiem, tāpēc arī tagad Sariusam nav šaubu: lai kāds būtu cīņas iznākums, arēna ir viņa galamērķis.

Uz milzīgas vara plāksnes tieši pie ieejas arēnā ir visu pieteikto cīnītāju vārdi. Savējo Sariuss atrod starp vēl nesatikta cīnītāja Nodl\aggr un senas paziņas Tirānijas līdzgaitnieces cīņā ar ūdensmāsām vārdiem. Kamēr zaļādains gnoms reģistrē viņa ierašanos, Sariuss sarakstā cenšas atrast vēl citus zināmus vārdus. Keskorianu, Nurax, Sapujapu un Xohoo viņš atrod ātri. Ir pieteikušies arī Samīra un LordNick, kā arī cīnītāji no labirinta Arwen's Child, Blackspell, Driz/.el, Feniela un Lelants. Cik nelāgi, tātad arī viņi tomēr ir atraduši ceļu uz Balto pilsētu, nevis beiguši savu dzīvi kā skorpionu barība.

"Sariuss ir reģistrēts. Sariusam jādodas uz tumsas elfu telpu un jāgaida, kad sāksies cīņas," nokurkst gnoms.

Par laimi, arēnas iekšpusē ir izliktas norādes. Tumsas elfiem ierā­dītās telpas atrodas līdzās kaķcilvēku telpām. Pirmo reizi Sariuss redz arī vīriešu dzimuma kaķcilvēku pārstāvjus: smagus un lunka­nus kā tīģerus.

Kā jau bija gaidāms, istaba, kurā tumsas elfiem jāgaida spēļu sākšanās, ir pārpildīta. Sariuss atrod brīvu vietu pie sienas un ieklau­sās sarkanmataina elfa ar ļoti garām ausīm un kāda divnieka ar smilškrāsas matiem sarunā. Divnieks!

"Kas notiek, ja es zaudēju?" divnieks vaicā.

"Tad aši padodies, citādi var gadīties, ka pretinieks tevi nogalina. Man jau tā bija."

"Un kas tad notiek, vai tad esmu laukā no spēles?"

"Protams. Kas ir, likumus esi aizmirsis, vai?"

"Nē. Viss skaidrs."

Sariuss turpina spiesties cauri pūlim. Otrā telpas malā viņš ir pamanījis Xohoo no visiem viņam pazīstamajiem tumsas elfiem šis viņam patīk vislabāk. Pa ceļam dzirdami fragmenti no citu saru­nām.

"…runā, ka BloodWork šodien mēģināšot."

"Viņš ir traks? Okay, viņš ir spēcīgs, tomēr…"

Drūzma kļūst arvien biezāka.

"…nav citas iespējas, tāpēc man šodien noteikti jāizcīna vēlmju kristāls."

"Es gribu pakāpties par diviem līmeņiem. Ja tu zinātu, cik baiss man bija uzdevums pēdējā rituālā. Neko tādu es vairs negribu pie­dzīvot."

Sariuss jau ir gandrīz pie mērķa. Xohoo viens pats stāv telpas stūrī un kārto savu ķiveri.

"Sveiks, Xohoo."

"Sveiks, Sarius."

"Streso?"

"Jā, tā varētu teikt. Tu?"

"Es arī. Šis man ir pirmais turnīrs."

"A, tad jau drīz pats visu redzēsi."

Sariuss pablenž uz augšu, uz telpas izvelvētajiem griestiem. Augšā valda nepārspējams troksnis: balsis, smiekli un kāju dimdi­nāšana. Publika, ar augošu nemieru konstatē Sariuss. Labāk būtu bijis vismaz vienu reizi noskatīties cīņas, nevis uzreiz mesties kaujā, nesaprotot neko no notiekošā. Ko darīt, ja viņu atkal izaicinās LordNick? Vai arī tad, ja nāksies stāties pretī BloodWork? Tikpat labi var sevi uzreiz likt apbedit.

"Ar ko tu cīnījies iepriekšējā reizē?" viņš pavaicā Xohoo.

"Sākumā ar Duke, to es sakāvu. Pēc tam ar Drizzel, bet tas bija muļķīgi no manas puses. Viņš ir baigi viltīgs."

"Ā, tātad pretinieku var izvēlēties?"

"Lielākoties, bet ne vienmēr. Eu… man šķiet, ka sākas."

Bum-bum-bum! Virs viņu galvām atskan ritmiska duna. Publika •,,ivu nepacietību pauž ar kājām. Var uztvert atsevišķas balsis, tām pievienojas citas un pēc tam visas pārējās. Daudzbalsīgs koris skan­dina vienu vārdu: "Asins, asins, asins!"

"Cīnītājus arēnā!" ārpusē iemaurojas kāda balss. Arēnu pārņem gaviles.

Sariuss kluss stāv stūrī un dod priekšroku citiem. Taču kavējas .in pārējie. Neviens nevēlas būt pirmais.

"Uz priekšu, varoņi!" kliedz milzīga auguma sargkareivis. Viņa ķiverei ir vērša ragi, pletne nošvīkst vienu, tad otru reizi. "Jūs pietei­caties, tagad parādiet, uz ko esat spējīgi!" Viņš izgrūž pirmos cauri vārtu arkai, pārējie vilcinādamies seko.

"Asins, asins, asins!" skan no ārpuses.

Manī nav varoņa, nodomā Sariuss. Manī drīzāk ir skatītājs. Es daudz labprātāk sēdētu uz sola, kliegtu un sistu kājas pret zemi…

Pārējie viņu velk un stumj uz izeju. Viņi skrien pa koridoru, tumšu rīkli, kas beigās tos izspļauj gaismā, troksnī un milzīgā uplī.

"Tumsas elfi!" kliedz publika, skanot aplausu vētrai. Sariuss rau­cās apkārt un izmisīgi vēlas saplūst ar arēnas smiltīm.

Tūkstoši, neskaitāmi tūkstoši skatītāju ir piepildījuši sēdvietas apaļajā arēnā, kas šķiet sniedzamies lidz pašām debesim. Publikā ir visneiedomājamākie tipāži, kādus Sariuss vēl nekad nav redzēļis. Vienā no zemākajām rindām mazliet pa labi no viņa sēž cil­vēks ar zirnekļa galvu astoņas ausu vietā no galvas augošās kājas satraukti raustās. Sariuss aizgriežas un ieskatās čūskveidīga radījuma ar šaudīgu mēli izsmējīgajā sejā. Divas vietas tālāk viņš pamana sievieti ar aci tādā kā gliemeža ragam līdzīga izauguma galā. Visam pa vidu ņudz rūķi, elfi, vampīri un caurspīdīgi tēli, kuru augumi, šķiet, veidoti no gaisa. Sariusam kādu brīdi nākas cīnīties pēc elpas; augstās, aplī izvietotās skatītāju rindas viņam piepeši šķiet kā trokšņa un ķermeņu veidota cilpa, kas savilksies, tiklīdz viņš ieies arēnas vidū.

Lai nomierinātos, Sariuss pievērš uzmanību abām pārējām dros­mīgo cīnītāju grupām, kas jau ir ieradušās arēnā: kaķcilvēkiem un ķirzakcilvēkiem. Salīdzinājumā ar tumsas elfiem viņu nav daudz.

"Rūķi!" ieaurojas pūlis, un no citas izejas izklūp neliels bariņš mazu, muskuļotu radījumu ar īsām rokām. Pieci kārtībnieki melnos mēteļos rūpējas par to, lai viņi nostātos tiem paredzētajā vietā.

Sariuss pamana Sapujapu, kurš sev priekšā tur āvu kā talis­manu pret pretīgajām sejām visapkārt. Viņš pamana arī divas rūķu sievietes. Tās gandrīz neatšķiras no rūķiem vīriešiem, trūkst vienīgi bārdas.

Skaļi tiek paziņota vampīru ierašanās. Viņi nostājas arēnas ēnai­najā pusē. Vampīru ir daudz, tie skaitā gandrīz neatpaliek no tumsas elfiem. Kā nevarēdami sagaidīt cīņu sākšanos, visiem priekšā stāv Drizzel un Blackspeīl. Šķiet, Blackspell skatās uz viņu. Vai viņš grib izaicināt mani?

Sariusam visi sapulcējušies šajā bridi liekas spēcīgāki, veiklāki un pieredzējušāki par viņu. Es miršu, Sariuss nodomā. Šī pasaule turpināsies bez manis, un es nekad neuzzināšu, kāds ir lielais uzde­vums, kas mūs gaida, jo neviens man to nestāstīs. Iespējams, šīs ir manas pēdējās minūtes Erebos dzīvē. Ja nu vienīgi te ir Vēstnesis… un izglābs mani vēl vienu reizi.

Sariuss lūkojas apkārt, meklēdams kalsno stāvu, kas, būdams gana šaušalīgs, tomēr ir kļuvis viņam tik pazīstams. Taču skatiens aizmaldās līdzjutēju masās. Turklāt tieši tagad arēnā ierodas cilvēki. To ir tikai trīs, un Sariuss no viņiem pazīst vienīgi LordNick. Pēc tam, apdullinoša trokšņa pavadīti, nāk barbari. Skatītāji tiem uzgavilē kā nevienai citai grupai.

Viss skaidrs, ir ieradušies uzvarētāji, nodomā Sariuss. Kāpēc mums te vēl jānopūlas?

Maršējot pa saules apspīdēto laukumu uz tiem ierādīto vietu, barbari šķiet milzīgi lieli. Viņiem ir vareni ieroči. Sariuss šaubās, vai kādu no tiem viņš vispār varētu pacelt, kur nu vēl izmantot cīņā. Keskoriana nestais cirvis ir gandrīz Sariusa augumā.

Barbari ir nostājušies savā vietā, un sāk rībēt bungas.

Tūlīt viss sāksies, un es būšu miris. Tūlīt viss sāksies, un es būšu miris.

Skatītāju rindas pāršalc gaidpilna sačukstēšanās, taču tā nav Mīstīta ar cīņu sākšanos. Atveras vēl vieni vārti, lielāki par pārējiem, ('etri zelta titāni, lieli kā koki, ienes apaļu, zeltītu platformu. Uz tās Rtav pieci cīnītāji divi barbari, viena tumsas elfa, viens cilvēks un viens kaķcilvēks. Skatītāju gaviles pārspēj visus pārējos trokšņus, Izņemot mūziku, kas bez vārdiem vēsta par varoņdarbiem, noslē­pumiem un to, ko parasti cīnītāji ne iedomāties nespēj. Arēnas vidū nesēji apstājas; zelts zaigo kā pati saule.

"Sveiciet Iekšējā apļa cīnītājus!" saka kāda balss, kas šķiet ska­nam no visām pusēm vienlaikus. "Tie ir labākie, spēcīgākie un dros­mīgākie kareivji. Taču vienīgi tikmēr, līdz kāds no jums izrādīsies l>ar viņiem pārāks. Dodoties cīņā, atcerieties: ikviens var tikt Iekšējā apli, ja vien pierāda, ka ir tā cienīgs."

Reti kad Sariuss pēc kaut kā ir tik ļoti alcis. Pieci izredzētie uz platformas izskatās neievainojami. Viņš nekavējoties būtu gatavs nomainīt jebkuru no viņiem. Turklāt starp tiem ir ari viena tumsas elfa, ne tikai barbari vien. Tātad ari viņam ir iespēja. Arī viņš varētu stāvēt tur augšā. Tomēr diezin vai, būdams trijnieks.

Platformai tiek ierādīta goda vieta arēnas malā. Iekšējā apļa kauļmieki apsēžas, un pēkšņi iestājas klusums. Tikai šur tur iešvīkstas kads čuksts, kaut kas nepacietīgi iečabas, un ausīs nepārtraukti skan klusa mūzika, kas liek ātrāk sisties Sariusa sirdij.

Arēnā no nekurienes uzrodas kāds cilvēks. Viņš ir gandrīz pil­nīgi kails, tērpies vienīgi gurnautā, brūni iededzis un muskuļots. Kokā garš zizlis, ar ko vīrs divas reizes uzsit pa zemi kā ceremonijineistars galmā. Sariusa uzmanību piesaista dažas dīvainības: garas, ļoti garas un spicas ausis, par kādām varētu sapņot jebkurš tumsas elfs; to galos un gar pieri matu kušķi kā pelēki vilnas kamoli, uz sāniem vērstas ūsas. Tas viss izskatās vairāk nekā neparasti, taču, l>ec Sariusa domām, visērmīgākās ir apaļās un izvelbtās gaišās acis. Ka lielas, baltas marmora bumbas, kas kuru katru mirkli draud izvell ies no galvas.

Vīrs raugās visapkārt, bolīdams no pieres izbīdītās acis. Šķiet, ka sanākušie izvairās no viņa skatiena. Kaut kas ar viņu nav kārtībā. Sariuss cieši vēro ceremonijmeistaru un pamana arī citas savādības. Kājas! Cilvēka kājas ar putna nagiem. Tomēr tas nav tas, līdztekus šīm ķēmībām ir vēl kaut kas. Neparastas detaļas ir arī šausmīgajam radījumam ar zirnekļa galvu, ko Sariuss cenšas neuzlūkot. Tomēr, par spīti atbaidoši raustīgajām zirnekļa kājām pie galvas, viņš savā veidā ir harmonisks un šeit iederas. Turpretim milzīgais Bolacis neiederas, it kā viņu kāds aiz pārskatīšanās būtu ievietojis Erebos pasaulē.

Kad vīrs ierunājas, viņa balss guldz kā ūdens.

"Likumus visi zina. Es izsaukšu cīnītājus. Aizliegts izaicināt par sevi mazāk pieredzējušu pretinieku. Sākšu ar rūķiem. Bahanior!"

Aizrit dažas sekundes, līdz izsauktais iznāk arēnas vidū. Sariuss viņa apģērbā nemana iededzinātu ciparu, tātad Bahanioram jābūt vismaz trijniekam."

"Izvēlies pretinieku!" mudina Bolacis.

Tagad Bahaniors patiešām vilcinās, griezdamies vienu, tad otru reizi pats ap savu asi un lūkodamies tumsas elfu virzienā.

Ja viņš izvēlēsies mani, tātad pats arī ir trijnieks, citādi mans līmenis viņam būtu par zemu, domā Sariuss. Nebūtu jau slikti. Ar rūķi trijnieku es tiktu galā.

Taču Bahaniors turpina rotēt, līdz sastingst, pagriezies pret kaķcilvēkiem, pēc tam pret vampīriem. Ceremonijmeistars nepacietīgi sit savu zizli pret smilšaino zemi.

"Izvēlies!"

Paiet vēl dažas sekundes. Publika sāk kļūt nemierīga, un retie izsaucieni "Vārgulis! Sīkulis! Peļu pirdiens!" pieņemas skaļumā. Sari­uss pateicas liktenim, ka nav Bahaniora vietā.

"Izaicinu Blackspell," beidzot rūķis izlemj.

Straujais temps, kādā Blackspell iznāk no vampīru vidus un nostājas pretī Bahanioram, liek Sariusam domāt, ka šoreiz izaici­nātājs nav izdarījis pareizo izvēli. Iespējams, ka vampīrs ir vienu vai divus līmeņus augstāk nekā rūķis un klusībā jau priecājas par iespēju Bahanioru sadalīt sastāvdaļās. Sariuss miglaini atceras, ko viņam sākumā bija stāstījis laupītājs ar lielo cepuri: Drizzel reiz bija pieveicis Blackspell un pieprasījis, lai tas viņam atdod savus trīs līmeņus. Nu jau viņš tos droši vien būs atguvis. Tā vai citādi, Drizzel vajadzētu būt šaušalīgi stipram. Viņu Sariuss neizaicinās nekādā gadījumā.

Blackspell izvelk zobenu, kas izskatās kā izliets no sarkana stikla un kā dēļ Sariuss viņu tik ļoti apskauž. Rādās, ka Bahaniors tagad vislabprātāk gribētu mežonīgā ātrumā mesties projām pāri skatītāju rindām. Līdzās pretinieka ierocim viņa zobens izskatās pēc sviesta naža.

"Par ko jūs cīnīsieties?"

Bahaniors neizlēmīgi mīņājas no vienas kājas uz otru.

"Ja es uzvarēšu, es no Blackspell saņemšu vienu līmeni un… 20 zelta gabalus."

"Tas ir pārāk maz," atbild vampīrs. "Divus līmeņus un 30 zelta gabalus."

"Vai tu esi ar mieru?" grib zināt ceremonijmeistars.

"Man ir tikai 25 zelta gabali," atzīstas Bahaniors.

Par to viņi arī vienojas. Divi līmeņi, 25 zelta gabali. Sariuss ir pārliecināts, ka Bahaniors to nevar atļauties.

"Cīnieties!" uzsauc Bolacis.

Bahaniors nekavējoties atkāpjas trīs soļus. Blackspell dzenas pakaļ, turēdams vairogu brīvi gar sāniem, kā provocēdams rūķi uzbrukumam.

Tuktuktuk! Skaņa no citas pasaules.

Fuck! Ne jau tagad! Nu, lūdzu, ne tagad!

Nenoņēmis austiņas, Niks pielēca no krēsla un pāri plecam redzēja veramies durvis. Tas bija tēvs nu kāpēc tas viņu nelika mierā?

Niks mēģināja ar augumu piesegt ekrānu; reizē pats sapraz­dams, cik muļķīgi tas izskatījās. Pēkšņas iedomas vadīts, viņš izslē­dza monitoru un atvēra ķīmijas grāmatu, bezmērķīgi, vienalga, kurā lappusē. Ausīs viņam turpināja skanēt zobenu šķinda.

"Mēs ar mammu gribam aiziet uz kino. Varam pagūt uz pēcpus­dienas seansu tieši pirms manas dežūras. Nāksi līdzi? Mēs veselu mūžību nekur neesam bijuši kopā."

Austiņās ieskanējās sāpīgs vaids. Tas bija Bahaniors, garantēti. Nosvelpj gaiss, trieciens.

"Puika, es tev kaut ko jautāju! Esi tik laipns un noņem austiņas! Domā, es tev ticēšu, ka tu mācies, kamēr pašam galvu piedārdina mūzika?" Tēva seja bija ieguvusi sārtu nokrāsu.

Nolādēts, nolādēts, nolādēts! Niks noņēma austiņas.

"Tā ir labāk. Tātad uz kino jā vai nē?"

"Es domāju, ka nē, tēt. Man vēl jāmācās, tas ir grūtāk, nekā man šķita."

Viljams Denmors neticīgi šūpoja galvu. "Vai tiešām nav iespē­jams uztaisīt divu stundu pārtraukumu? Tu pat nepajautāji, uz kuru filmu iesim."

Nu jau cīņa droši vien bija galā. Blackspell noteikti bija uzvarē­jis, bet kā to tagad uzzināt? Un ja nu Bolacis kā nākamo izaicinā­tāju izsauc Sariusu, bet viņš paliek nekustīgi stāvam pūlī? Kas tad notiks? Šobrīd Niks patiešām vairāk par visu vēlējās aizšaut tēvu uz Mēnesi.

"Filmai nav nozīmes, tēt. Es palikšu mājās, okay?"

Tēva skatiens neticīgi slīdēja pāri rakstāmgaldam, datoram, grā­matai.

"Ā, tu laikam jūties pārāk liels, lai kopā ar vecākiem ietu uz kino, vai ne?"

Bet maksāt gan mēs par visu drīkstam, tā varētu skanēt nākamais teikums, bleķot, bleķot un bleķot, bet vai pretī mēs kaut ko saņemam? Reizēm tēvu pārņēma šāda noskaņa. Nu kāpēc šodien? Kāpēc tieši šodien?

Niks pasmaidīja, un tas nebūt nenācās viegli.

"Tici, es patiešām baigi gribētu kopā ar jums iet uz kino, tas būtu daudz labāk nekā noņemties ar to nolādēto ķīmijas mājasdarbu. Taču šī viela ir patiešām grūta. Pagājušajā naktī es nenormāli slikti gulēju." Vistīrākā patiesība.

Iespējams, tā bija lādēšanās, kas pārliecināja tēvu viņam ticēt. "Kas lādējās, tas nemelo," viņš mēdza teikt. Tjā, kā var tā kļūdī­ties!

"Hm. Nu, ja tas ir tik nopietni… Man gan jāatzīst, ka es par to linnos. Cerams, tava centība izpaudīsies ari rezultātos."

Diemžēl tas ir mazticams. "Ari es uz to ceru."

"Nu tad čau, profesor! Lai labi veicas!"

Bahaniors ir pazudis no arēnas, arī Blackspell nekur nav manāms. Kadam no viņiem taču vajadzēja uzvarēt, vai tad ne? Tagad cīnās lumsas elfs ar ķirzaksievieti. Sariuss viņus nepazīst. Viņš pats jo­projām stāv turpat lidzās Xohoo un labprāt pajautātu, ko ir nokavē­jis. Sariuss mēģina, bet nekas neizdodas. Šķiet, ka arēnā nav atļauts s,irunāties. Droši vien tā ari ir labāk. Ja neviens nav pamanījis viņa prombūtni, neviens par to nevar sūdzēties.

Ķirzaksieviete cīnās bez ieročiem, toties met zibeņus pret savu pretinieku. Burve? Tumsas elfam divas reizes izdodas izvairīties. Tagad izvairīties sāk arī ķirzaka, viņa ir iztērējusi spēkus, un nepiei iešama maza atpūta. Paiet mirklis, līdz elfs to saprot un uzbrūk pretiniecei ar šķēpu, taču ķirzaksieviete jau ir paguvusi sakopot pietiekami daudz maģijas nākamajam zibens triecienam, ar ko elfu nogāž zemē.

"Uzvarētāja ir Dragoness. Viņa no Zajquor saņem vienu līmeni un 15 zelta gabalus."

Kaut kas nočūkst, un uz Zajquor aprīkojuma parādās divnieks. Dragoness nekas nemainās, vismaz ne no Sariusa viedokļa. Izredzētie uz platformas gan droši vien redz pārmaiņas. Piemēram, četrinieku, kas pārtop par piecnieku.

"Xohoo!" sauc Bolacis.

Tumsas elfi līdzās Sariusam sakustas. Xohoo brīdi vilcinās, tad satver ciešāk zobenu un vairogu un dodas arēnā. Pārējie, viņu palaizdami, pakāpjas malā, un Xohoo nostājas arēnas vidū.

Lai tev veicas, nodomā Sariuss.

"Izvēlies pretinieku!"

Acīmredzot Xohoo jau iepriekš ir apsvēris stratēģiju, jo nekavejoties pievēršas nelielajai cilvēku grupiņai.

"Es izaicinu LordNick."

Kāpēc tā, idiot? Tu viņu nekad neuzveiksi! Kaut gan kas zina. Sariusa izjūtas var arī maldināt, viņš taču nezina Xohoo līmeni. Tad kāpēc viņš ir tik sasprindzis?

Vai nevar būt tā, ka aiz Xohoo slēpjas kāds, kurš pazīst Niku Denmoru? Kāds, kurš zina, ka Niks Denmors tikai nesen ieradies Erebos pasaulē, un nu ļoti mērķtiecīgi ir nolēmis, ka viņa līmenis vēl nevar būt pārāk augsts?

Pirms iznākt priekšā, LordNick nopēta Xohoo. Sariusā mostas tā pati nepatīkamā izjūta, kas iepriekšējā naktī. Cīnītāja izskats viņā izraisa nedrošību. Tik pazīstams kā spoguļattēls, bet nav kontrolē­jams.

Kas gan tu esi? Viens Sariusam ir skaidrs visi cīnītāji, kurus viņš jelkad ir saticis ārpus Erebos, būs pārliecināti, ka LordNick ir Niks Denmors. Jebkuri sūdi, ko sastrādās šis pašpasludinātais lords, visu pārējo galvās tiks pierakstīti Nikam. Dirsa tāds, viņš domā. Kurš tev to atļāva?

"Par ko cīnīsieties?"

"Par vienu līmeni un 20 zelta gabaliem," saka Xohoo.

"Par maz."

Vismaz tagad Xohoo vajadzētu rasties aizdomām, domā Sariuss.

Elfs šķiet nedrošs, gaida pretinieka piedāvājumu. Taču tas neko nepiedāvā, tāpēc viņš pats palielina likmi. "Viens līmenis un 25 zelta gabali?"

"Nekādā gadījumā," atbild LordNick. "Divi līmeņi, un, labi, manis pēc, lai ir 25 zelta gabali."

"Tas man ir par daudz."

"Neraža! Nevajadzēja tev mani izaicināt. Ja nemirdams vari atdot divus līmeņus un to tu vari -, tev ir jācīnās."

Kaut tas LordNick nebūtu vismaz tik augstprātīgs sūdabrālis, domā Sariuss. Vai kaut es varētu skolā izziņot, ka man ar viņu nav nekādas saistības. Taču pat tas ir pret noteikumiem.

Lielais Bolacis ir pacēlis zizli.

"Cīnieties!"

LordNick zibenigi uzbrūk Xohoo, kurš, kā redzams, nav gatavs tik atrai ofensīvai. Cilvēkveidīgā garais šķēps ietriecas Xohoo gurnā. Asinis plūst aumaļām, un nekavējoties atskan skatītāju iecienītais «auklis: "Asins, asins, asins!"

Aizverieties un dodiet viņam iespēju, Sariuss gribētu tos apklunināt, taču ir spiests klusēt. Turklāt tam nebūtu nekādas jēgas.

Xohoo pretuzbrukums jau no paša sākuma ir lemts neveiksmei. Viņam nekustas viena kāja un vairāk nekā puse jostas jau ir melna.

Atvadies no saviem līmeņiem, līdzjūtīgi nodomā Sariuss. Ja es 1.111 nebūtu dabūjis mācību, pats viņu izaicinātu un sadotu pa to zagto seju.

"Uzvarētājs ir LordNick. Viņš saņem divus līmeņus un 25 zelta gabalus."

Uz Xohoo bruņām parādās romiešu divnieks. Viņš pietraušas kājās, it kā šoks par zemo līmeni būtu devis jaunu spēku, un iedur zobenu LordNick kājā. Tas savukārt vairs nebija rēķinājies ar šādu pavērsienu, palec atpakaļ, atstājot smiltīs platas asins pēdas. Pēc īsa apmulsuma mirkļa LordNick plaši atvēzē savu ieroci un ar platako pusi triec pret Xohoo vēderu. Divi zvēlieni, un tumsas elfa jostā vairs nav ne miņas no sārtuma. Viņš nekustīgs noslīd arēnas smiltīs. Apdullinošs troksnis skatītāju rindās. LordNick soli atkāpjas, viņa krūtis cilājas un plok līdzi smagiem elpas vilcieniem.

Xohoo taču nav miris? Sariuss sajūt aukstumu visā ķermenī. Noteikti, noteikti viņa jostā vēl jābūt sīkai sārtuma atblāzmai. Ar to pietiktu, lai Vēstnesis dotos pie viņa, paņemtu sev lidzi un izdziedi­nātu. Tūlīt tas notiks.

"Tev ir dota tikai viena iespēja spēlēt šo spēli," kāds iečukst Sariusam ausī. Vai viņš to tiešām dzird vai arī paša uztvere viņu izjoko?

Vai nav vienalga? Xohoo nekustas. Viņš nekustas pat tad, kad ceremonijmeistars to pabaksta ar zizli vispirms maigi, bet pēc tam jau diezgan stipri. Tā sejā iezogas smaids. Viņš paskatās uz publiku un, rādot žestu "galvu nost", ar kreisās plaukstas sānu novelk sev gar kaklu.

Kur gan palicis Vēstnesis? Viņa nav nedz rindās aiz barbariem, nedz ari ķirzaku tuvumā… Un ja nu viņa vieta ir tieši aiz tumsas elfiem? Sariuss pagriež galvu, ar acīm pārmeklē skatītāju vietas, ska­tiens atduras pret zirnekļa viru, un viņš ātri novēršas. Pēkšņi Sari­uss to pamana. Pazīstamais kalsnais stāvs čurn trešajā rindā starp sievieti ar čūsku matiem un vīru ar trim acīm. Seju aizēno kapuce, bet dzeltenās acis zem tās gail kā kapu sveču liesmiņas. Vēstnesis negrasās Xohoo labā ne pirkstu pakustināt.

Viņi to aizvāc. Divi sargi paņem katrs vienu Xohoo kāju un velk līķi pa smiltīm ārā no arēnas, atstājot aiz sevis platu asins sliedi.

Sariuss apjucis noraugās pakaļ. Tas viss ir tik īsti. Nolādēti īsti! Viņa bailes, ka dzīvs no arēnas neaizies, atgriežas ar divkāršu spēku, un, kad ceremonijmeistars atkal nostājas vidū, viņš klusībā gandrīz lūdzas, lai netiek izsaukts. Vēlēšanās piepildās. Kad Bolacis izsauc nākamo cīnītāju, ir gandrīz dzirdams, kā arēna aiztur elpu.

"BloodWork."

BloodWork nāk ar cirvi, zobenu un šķērsām pāri mugurai piestip­rinātu vairogu. Sariuss mirkli apsver neprātīgu domu, ko iesākt, ja barbars par pretinieku izvēlētos viņu. Taču tas nevar notikt Sari­uss ir tikai trijnieks, bet BloodWork droši vien nolādēts deviņdesmit piecnieks vai kas tamlīdzīgs.

Barbars un puskailais ceremonijmeistars ir gandrīz viena auguma. No BloodWork burtiski garo enerģija, viņš ne mirkli nespēj nostāvēt mierā. Šķiet, pat ieroči tā rokās raustās kā dzīvi.

"Izvēlies pretinieku!"

BloodWork nevilcinās ne mirkli. "Izaicinu Beroxar. Gribu viņa vietu Iekšējā aplī."

Visa arēna aiztur elpu kā milzīgs, saritinājies dzīvnieks. Ja pamatne nebūtu nokaisīta smiltīm, varētu dzirdēt adatu nokrītam. No zeltītās platformas pieceļas viens no abiem barbariem.

Nav loģiski, nodomā Sariuss. Viņa vietā es izvēlētos kaķcilvēku vai tumsas elfu.

Pretinieki ir viens otra cienīgi. Beroxar rokās ir liekts zobens un vairogs galda virsmas lielumā. Ķivere atgādina haizivs galvu un nosedz plecus un pat daļu muguras.

"Ko tu gribēsi no BloodWork, ja to pieveiksi?"

"Viņam būs man jāvergo divas nedēļas, un vēl gribu sešus no viņa līmeņiem."

Sešus! Taču, ja ari BloodWork ir iespaidots, viņš to neizrāda. Viņš t ikai pamāj un nostājas cīņas pozīcijā. Beroxar, izmēģinādams un savā priekšā gaisu šķeldams, atvēzē zobenu, kas nozum kā bišu spiets.

Turpmākajās minūtēs Sariuss nav spējīgs ne uz vienu skaidru domu. Kauja liek aizmirst visu, tostarp paša bailes. Abi barbari ne mirkli neizrāda ne mazāko vājumu. Tie riņķo viens ap otru, veic īsus, zibensātrus uzbrukumus un prasmīgi aizstāvas. Beroxar līkais zobens ietver pretinieku sidrabainu rakstu zīmējumā, BloodWork cirvis griežas ap ienaidnieka galvu, bet viņš pats ar zobenu mēģina tikt klāt Beroxar nepiesegtajai miesai. Taču šķiet, ka tādas nemaz nav. Šī cīņa izskatās kā deja, kuru vada te viens, te otrs cīnītājs, l.idz piepeši BloodWork apsviežas uz otru pusi un uzgriež muguru Beroxar. Līkais zobens žvinkstēdams steidz pretī BloodWork pleciem. Sparīgais cirtiens to ietriec dziļi koka vairogā, ko BloodWork ir pie­stiprinājis sev uz muguras. Ašs pagrieziens, un sagūstītais zobens izraujas no Beroxar rokas.

Līdz ar ieroci zūd izredzes. Cirvja cirtiens kājā un zobena trie­ciens sānā nogāž Beroxar gar zemi.

"Uzvarētājs ir BloodWork!"

Barbars, rokas pret debesīm pacēlis, griežas ap savu asi, debešķī­gas mūzikas un no sastinguma pēkšņi pamodušās publikas gaviļu pavadīts. Aplaudējot un kājas rībinot, skatītāji vēl un vēlreiz izkliedz BloodWork vārdu.

Lielais Bolacis iziet arēnas vidū un ar vienu rokas mājienu apklu­sina pūli. Viņš noliecas pie smiltīs gulošā un noņem tam kaklarotu. Dzelzs ķēdi, kurā ievērts pudeles dibena apmēra rubīnsarkans gre­dzens. Tā iekšpusē redzamais asums atgādina rozes ērkšķi vai pret gredzena centru vērstu burtu V. Ceremonij meistars apliek kaklarotu

BloodWork, atkal saceldams publikas gaviles. Tās nenorimst pat tad, kad Beroxar uzsvempjas kājās un, paklausot ceremonijmeistara norādei, ieņem vietu starp sapulcētajiem barbariem.

Sariuss nav pamanījis, kā arēnas vidū ir nokļuvis Vēstnesis. Taču nu viņš tur stāv un sniedz BloodWork savu kaulaino roku.

"Esi sveicināts Iekšējā aplī. Mēs visi ceram, ka būsi šī goda cie­nīgs."

BloodWork paklanās un dodas zelta platformas virzienā, kur apsēžas Beroxar vietā. Sarkanais gredzens uz viņa krūtīm spīd kā svaiga ugunszīme.

Vēstnesis pagriežas pret barbariem.

"Beroxar jāturpina ievērot zvērestu. To viņš nedrīkst aizmirst. Nodevēji ilgi nedzīvo. Protams, viņam ir ļauts izdevīgā brīdī atgūt savu vietu Iekšējā apli. Tieši tāpat kā ikvienam no jums," Vēstnesis plašā žestā iekļauj visus klātesošos, "ir ļauts izcīnīt vietu Iekšējā aplī."

Jau nākamais cīnītājs šo uzaicinājumu uztver burtiski un izai­cina Wyrdana, Iekšējā apļa tumsas elfu. Viņa no izaicinātāja drī­zāk atbrīvojas, nevis ar to cīnās. Elfas uzsūtītā ugunsgraudu krusa, zibeņi un veiksmīgi tēmētie šķēpa cirtieni nav ilgāki par laiku, kas nepieciešams deguna izšņaukšanai. Pēc tam cīņas uzsācējs guļ smil­tīs un arēnu pamet kā skumīgs vieninieks.

Kurš teica, ka tumsas elfi nekam neder? Lai kāds pamēģina to atkār­tot! Sariuss sevī jūt mostamies ko līdzīgu lepnumam. Tad, lūk, kāpēc BloodWork izvēlējās cīnīties ar sev līdzīgu muskuļu blāķi.

Trīs turpmākās cīņas ir tik neinteresantas, ka Sariuss ļaujas domām. Viņš saausās vien tad, kad pirmo reizi runa ir par vēlmju kristālu ne LaCor, vampīram, ne Maimai, kaķsievietei, tāda nav, bet viņi abi pēc tā kvēli ilgojas. Bolacis nez no kurienes vienu izbur un izsludina kā prēmiju par uzvaru, un to nogrābj kaķsieviete, bet LaCor zaudē vienu līmeni. Kam? Nevienam. Vienkārši tāpat.

"Feniela!"

Sariuss nebija viņu pamanījis pārējo elfu barā, taču tagad tā lepni aizsoļo viņam garām. Cik žēl, ka to nebija aprijuši skorpioni ar visu viņas muļķīgo strupdegunes lelles ģīmi. Sariuss noraugās, kā Feniela nostājas arēnas vidū, un cer, ka tā izdarīs patiešām sliktu izvēli. Vai būt Drizzel vai vēl kādu, kurš no viņas tā vien izpurinās līmeņus.

"Izvēlies pretinieku!"

Sirdspukstu pirms atbildes viņš zina, kāda tā būs.

"Es izaicinu Sariusu."

Vienā rāvienā ir atgriezušās bailes, un acu priekšā pazib mirušā Xohoo tēls, kā viņš tika aizvākts no arēnas, tikai tagad nav laika ne bailēm, ne atmiņām. Sariuss neredz Fenielas līmeni, bet arī viņa neredz tā līmeni, citādi Feniela nedrīkstētu viņu izaicināt. Tātad viņai jābūt trijniekam. Tas varētu būt veicams.

Nepacietīgā murdēšana publikā Sariusam pasaka priekšā, ka viņš joprojām kā pārakmeņojies stāv pārējo tumsas elfu vidū. Tātad aiziet!

Feniela nezina, ka viņš ir trijnieks. Tad kāpēc viņa to izvēlējās? Vai tāpēc, ka tik vienkārši bija nostūmusi viņu malā cīņā ar skor­pionu? Droši vien.

Sariuss spiežas cauri elfiem, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Viņam jāizdomā taktika pret Fenielas āvu. Nav šaubu viņa to izmantos, lai turētu Sariusu pa gabalu no sevis. Viņš jau domās redz sevi bezjēdzīgi bakstām ar zobenu gaisu, kamēr pretiniece ar savu ieroci viņam izcaurumo ribas.

"Par ko jūs cīnīsieties?"

Feniela ilgi nedomā: "Par vienu līmeni un 20 zelta gabaliem."

Zelts ir visiem, izņemot Sariusu. Taču viņam vēl ir kapu aplaupī­tāja trauki, ko bija aizmirsis pārdot. Kāpēc tas nāk prātā tieši tagad, kad šī doma var tikai traucēt?

"Man nav zelta, un es labāk cīnītos par vēlmju kristālu," Sariuss saka, nelolodams lielas cerības.

Tuvumā Bolača neglītums šķiet neizturams. Tumšā āda ir saplai­sājusi kā krāsa uz veca linu audekla. Sajūta, ka ceremonijmeistars šeit neiederas, Sariusa galvā samilst un iegūst konkrētu apveidu.

"Vēlmju kristāls netiek piedāvāts," paskaidro milzis. "Jūs cīnīsie­ties par vienu līmeni. Ar to pietiks." Viņš paceļ muskuļoto roku par zīmi, ka cīņa var sākties.

Ir jātiek garām Fenielas šķēpam. Sariuss kā dejodams kustas šurp turp. Tikai nezaudēt tempu! Tikai nekļūt par vieglu mērķi! Diemžēl viņa lēkāšana Fenielu ne mazākā mērā neuztrauc. Izskatās, ka viņai ir nebeidzami daudz laika, tā stāv pavisam mierīga, abās rokās turēdama āvu un asmeni pavērsusi, protams, pret viņu. Sari­uss mēģina vienu izklupienu tikai kā māņu kustību un nekavē­joties atkal izlec ārpus sasniedzamības zonas. Nekas nenotiek, tikai āvas asmens mazliet noraustās uz viņa pusi, tas arī viss. Tikai tajā brīdī, kad viņš vairāk neziņas nekā noguruma dēļ mazliet nolaiž zobenu, Feniela burtiski eksplodē. Ar diviem lēcieniem tā ir pie viņa, nomērķējusi ieroci tieši pret Sariusa krūtīm. Viņš parauj vairogu uz augšu, bet ir jau par vēlu, Feniela trāpa, un atskan pretīgā skaņa. Sariuss ar zobenu pasit āvu malā.

Kā krīts pret tāfeli, kā dakšiņa pret porcelānu. Zāģis tieši pret dzirdes nervu. Šoreiz skaņa Sariusā izraisa tikai niknumu. Nedomādams par aizsardzību, viņš ar zobenu cērt pa āvu, cik vien stipri spēj. Nomet vairogu un, sagrābis garo kātu, aizstumj to projām no savām krūtīm.

"Sarius Sarius Sarius!"

Vai tie viņu uzkurina? Tā vairāk ir čukstēšana, nevis saukšana kā daudzbalsīgs spoku koris. Vai tie viņu hipnotizē?

Sariuss uzkāpj uz sava nomestā vairoga un gandrīz paklūp, bet Feniela ieroci neatlaiž. Tagad tās ķermenis nav aizsargāts, ja Sariuss vēl vilcināsies, viņš būs idiots, Feniela tam trāpīs un troksnis sašķai­dīs dzirdi kā stiklu…

Sariuss grūž zobenu Fenielas krūtīs, izvelk un dur vēderā. No brūcēm pludo asinis. Fenielas rokas atlaiž āvu, un viņa sabrūk uz zemes. Sariuss turpina uzbrukt, kaut arī viņas jostā vairs gandrīz nav krāsas, vēl viens cirtiens, dūriens un…

"Uzvarētājs ir Sariuss!"

Balss liek viņam atgūties no cīņas skurbuma. Feniela nekustas. Viņš nolaiž zobenu, un ievainojuma troksnis rimstas. Atskan mūzika. Lieliska mūzika kā filmā, kad varonis ir izcīnījis izšķirošo kauju. Tāda skanēja arī pēc BloodWork uzvaras, bet pārējiem cīnītājiem ne. Kāpēc ne? Jo to dzirdu tikai es, tā ir daļa mana triumfa un balvas. Tāpat kā četrinieks, kas tagad noteikti rotā manas bruņas, un divnieks, k.is parādijies uz Fenielas ādas vestes.

Sariusa pretinieci nevelk projām aiz kājām kā Xohoo, bet gan aiznes uzmanīgi un ātri. Tātad ir iespējams, ka viņa vēl ir dzīva un tai būs saruna ar Vēstnesi.

Savukārt viņš tagad ir četrinieks. Uzvarējis un neievainots čet­rinieks. Sariuss nostājas atpakaļ pie tumsas elfiem. Viņš paraugās visapkārt nu ir redzami visi trijnieki un tādu ir daudz. Piemēram, vilkate, kuru šobrīd izsauc ceremonijmeistars.

"Galaris!"

Paga, paga! Vārdu Galaris Sariuss jau ir dzirdējis. Koka kaste. Totridža. Dolisbrukas viadukts. Vai Galaris nolika draudīgo kasti zem īves?

Viņš tai nevar pavaicāt, jo Galaris šobrid lūkojas pēc pretinieka. Turklāt Sariusam šķiet, ka Vēstnesim un tā gnomiem šāda ziņkārība varētu nepatikt. Galaris, kuras tumšie mati saulē spīd kā kausēta šokolāde, izaicina barbari, vārdā Rahall-LA. Drosmīgi. Vai arī stulbi. Taču galu galā izvēle izrādās veiksmīga, jo viņa cīnās ar bultām un loku un Rahall-LA arī trijnieks pat netiek tai tuvumā.

Pēc tam spēkiem mērojas daži augstāko līmeņu kaujinieki. Šīs cīņas ir ilgas un ļoti kaislīgas. Sariuss mēģina iegaumēt kaujinieku vārdus un izprast viņu vājās puses, taču drīz met mieru. Pamazām jūtams, ka interese atslābst. Daži, kuriem uzvara arēnā jau ir rokā, dodas projām. Sariuss, vēl noskatījies, kā cīnās Drizzel un Keskorians un kā barbars zaudē trīs līmeņus, seko pārējiem arēnas iekšpusē. Drizzel ir zemisks un viltīgs, Sariuss atceras.

Tumsas elfiem ierādītajā telpā viņš sastop Lelantu un Arwen's Child.

"…taču ir idiots, ja vēlreiz mēģina, kad jau ir zaudējis," saka Lelants.

"ManXohoo patika," pēc mirkļa atbild Anven's Child. "Žēl, ka viņš ir miris. Manuprāt, viņš bija pelnījis vēl vienu iespēju."

Sariuss domā tāpat. Kāpēc tieši Xohoo? Viņš bija jauks. Kāpēc tas nevarēja notikt ar Lelantu, šo gļēvo balamuti?

"Vai tu vispār necīnīsies?" Sariuss jautā.

"Kā tas skar tevi?" nošņācās Lelants.

"Viņš nekad neduelējas, bet gaida lielo cīņu beigās. Tas ir mazāks risks, bet var iegūt daudz vairāk," Arwen's Child atbild viņa vietā.

"Paklau, vai tev pastāvīgi viss jāizstāsta?" Lelants sūkstās.

Viņam joprojām ir tie paši ieroči, kas labirintā. Cik Sariuss var manīt nekas jauns klāt nav nācis. Nez vai Lelantam vēl ir vēlmju kristāls? Vai drīkst uzbrukt un pārbaudīt viņa inventāru? Droši vien ne.

"Gaida cīņu beigās?" Sariuss pārvaicā un demonstratīvi uzgriež muguru Lelantam.

"Vecais, tu patiešām neko nejēdz," tas dzēlīgi konstatē, pirms Arvven's Child pagūst atbildēt.

"Jā, katra turnīra beigās ir lielā cīņa, kurā cīnās jebkurš pret jebkuru. Tas ir diezgan bīstami, jo tad tev var uzklupt arī augstāka līmeņa kaujinieki. Toties tu vari pārējiem atņemt viņu vērtīgākās lietas."

"Vēlmju kristālus?" pārjautā Sariuss, iešķībi pablenzdams uz Lelantu.

"Arī vēlmju kristālus, ja kāds tos staipa sev līdzi, taču tas ir maz­ticams."

Ja godīgi, šobrīd Sariuss nemaz nealkst pēc lielās cīņas. Tikai nupat viņš ir ieguvis vēl vienu līmeni un tikpat ātri var to zaudēt. Kaut gan kurš teicis, ka šeit un tagad nevar iegūt vēl divus vai trīs klāt?"

"Super, ka Xohoo ir piebeigts," Lelants maina tematu.

Tas idiņš patiešām nespēj likties mierā. Nu pagaidi, Kolin!

"Viņš bija nenormāls pļāpu kule. Mūžīgi kaut ko izmuldējās. Starp pēdējiem viņš neiekļūtu tik un tā, un tad jau nav starpības nolikt karoti agrāk vai vēlāk. Tāds pats mīkstčaulis kā tu, Sarius. Domāju, ka pataisīšu tevi aukstu, tiklīdz sāksies lielā kauja. Sāc jau atvadīties no Arwen."

"Mani sauc Arvven's Child, mērkaķi."

"Kuru tas rausta?"

Šķiet, tiek gaidīts starta šāviens, lai mestos visos iespējamos vir­zienos, un zināmā mērā tā tas arī ir. Bolacis ir nostājies arēnas malā ar paceltu zizli. Sariuss jau atkal pārlaiž skatienu pūlim. Netālu stāv viens divnieks, vampīrs. Tas būtu viegls laupījums. Tepat ložņā ari LordNick, no kura savukārt izvairās Sariuss. Ceremonijmeistars visu ir paskaidrojis: tam, kurš jau cīnās, uzbrukt nedrīkst.

Tāpēc aši jāatrod kāds vērtīgs upuris, viegli pieveicams upuris, pirms kaut kāds deviņnieks izdomā, ka par šādu upuri varētu kļūt Sariuss.

Vampīrs divnieks ir ideāls, un viņš stāv pietiekami tuvu. Bol­acis nolaiž zizli, Sariuss metas pie nolūkotā mērķa, bet labajā pusē pamana Lelantu. Viņš ir nolaidis zaļgani mirdzošās ķiveres sejas sargu un izskatās pēc dzelzs vardes uz divām kājām. Lelanta zobens ir pavērsts pret Sariusu, taču skrienot ir grūti mērķēt, un cirtiens neizdodas, kā iecerēts, bet ar klusu čīkstoņu kā neieeļļoti dārza vār­tiņi noslīd Sariusam gar roku, to pat neievainojot. Tomēr Sariuss jūt sevī mostamies dusmas, tās ir kā kvēloša un sarkana saule.

Ja reiz Lelants tā vēlas, lai notiek. Viņš var dabūt pa ribām ar Sariusa vairogu kā ar mūrtrieci, bet vispirms viņš dabūs ar zobenu: vispirms pa ķiveri, pēc tam pa bruņām. Galvenais, nedot viņam laiku rast līdzsvaru pēc triecieniem.

Šoreiz Sariusam pat nav nepieciešama pacilājoša mūzika, lai jus­tos kā uzvarošs karavadonis. Pietiek redzēt Lelantu kā viņš izvai­rās, neveikli atkāpjas, klūp, pazaudē vairogu. Kā viņš nokrīt, guļ zemē un tur paceltu zobenu, it kā tas būtu bites dzelonis un Lelants cerētu, ka Sariuss pats uz tā uzkāps.

Pēc diviem spēcīgiem triecieniem zobena vairs nav. Apmierināts Sariuss redz asinis uz Lelanta pleciem un krūtim. Ievainojumiem vajadzētu izraisīt patiešām pretīgu troksni.

Sariuss pieliek zobenu pie Lelanta kakla vietā, kur beidzas bru­ņas, un pretojas kārdinājumam vienkārši iedurt. Bet ko citu? Šeit nevar sarunāties.

Kā jau daždien ir gadījies, arī šoreiz atrisinājumu piedāvā gnoms. Tā zilganajā ģīmī rotājas plats smaids.

"Te nu reiz ir uzvarējis Sariuss," viņš sūkstās un atver Lelanta inventāru.

"Brīva izvēle uzvarētājam."

Protams, Sariuss kā pirmo mēģina ieraudzīt savu vēlmju kristālu. Taču, kā jau bija gaidāms, tur tā nav. Kas lai zina, ko Lelants ar to ir izdarījis.

Kas lai zina, ko ar to vispār var darīt.

Lai vai kā, Lelants ir sarūpējis 130 zelta gabalus. Vareni. Sariuss jau sniedzas pēc zelta, bet gnoms to aptur.

"Ne vairāk kā pusi."

Arī labi. 65 zelta gabali ir krietns žūksnis. Tad vēl Sariuss atrod ar smaragdu rotātus zābakus, dunci un dziedinoša dzēriena pudeli. Viņš pievāc visu, un gnoms neprotestē. Tas ierunājas tikai pēc tam, kad Sariuss ir novietojis laupījumu savā somā.

"Alkatīgs gan jaunais cilvēks. Tad jau, pats par sevi saprotams, viņš vairs nevar brīvi izvēlēties attīstības pakāpes paaugstināšanu. Divas viņam tiks piešķirtas, ja viņš zaudētājam atstās apbruņo­jumu."

Protams, Sariuss izvēlas līmeņus, nevis Lelanta ieročus un bru­ņas un, sev par lielu prieku, uz pieveiktā bruņām redz parādāmies romiešu piecnieku.

Tātad viņš bija septiņnieks un es kā četrinieks viņam biju viegls lau­pījums. Vai tomēr ne? Kaut kā muļķīgi sanāca, Lelant, tu kretīn. Taču tagad viņš Lelantam tam kretīnam ir kārtīgi sadevis.

Sariuss nolūkojas, kā Lelants lēni pieceļas un aizklibo; projām dodas arī daži citi sakautie cīnītāji. Sešnieka statusā Sariusam paveras gluži cits skats tagad viņš redz līmeni vismaz trešdaļai klātesošo, un to vidū diemžēl nav pārāk daudz pazīstamu seju. Blackspell, LordNick, Keskorians un Arwen's Child joprojām ir spēcīgāki par viņu vai vismaz tādi paši sešnieki. Žēl. Toties atklājas, ka Sapujapu un Nurax ir piec­nieki un joprojām aizņemti cīņā. Otrā arēnas malā Sariuss pamana Drizzel, kurš no Iekšējā apļa platformas mēģina noraut BloodWork.

"Vai tu esi gatavs nākamajai cīņai?" vēlas zināt zilādainais gnoms.

Vai esmu? īsti nevar pateikt. Būtu jau ļoti vilinoši iegūt klat vel pāris līmeņu, tomēr negribas pārāk izaicināt veiksmi. Sākt dienu ka trijniekam un pabeigt kā sešniekam tas nebūt nav peļami.

"Nē. Šodienai pietiks."

"Tad pamet arēnu!"

Un viņš to dara. Sariuss iziet pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem ienāca, ielūkojas tumsas elfu telpā, kurā nu vairs neviena nav, un soļo uz izeju. Kad viņš pēdējoreiz ir tik labi juties? Viņš nezina. Būs pagājis ilgāks laiks kopš tā briža. Varbūt gads vai divi. Sparīgi un ar gana daudz naudas kabatā Sariuss iziet uz ielas. Tad jau manis, ko vēl var piedāvāt Baltā pilsēta.