Erebos

34

Tā bija pirmā nedēļas nogale kopš ilga laika, kurā Niks gribēja vienīgi atpūsties. Mieru. Izgulēties. Aiziet ar Emīliju uz kino.

Muļķīgā kārtā Viktoram tā nešķita. Viktoram bija radusies ideja, no kuras tas nespēja atteikties. Viņi pa telefonu strīdējās gandrīz pusstundu.

"Tas ir stulbi."

"Nemaz ne. Tas ir vienīgais pareizais risinājums."

"Tu ar to galīgi piebeigsi Adrianu."

"Nedomāju vis."

Niks meklēja vārdus: "Turklāt tas nefunkcionēs."

"Funkcionēs gan. Es jau notestēju."

"Nu tad dari pats. Es tajā negribu piedalīties."

Ar to Viktors acīmredzot nebija rēķinājies. "Izbeidz, mums visiem tajā vajadzētu piedalīties. Mēs to esam Adrianam parādā, es uzskatu. Emīlija arī teica, ka būs."

Beidzot Niks padevās. Galvenokārt Emīlijas dēļ, ja godīgi. Tomēr labi viņš nejutās.

Viktors bija pārspējis pats sevi. Tika piedāvātas triju veidu tējas trijās dažādās tējkannās, cepumi un picas šķēles. Viņi slaistījās pa dīvānu istabu, ēda un pļāpāja. Emīlija bija apmeklējusi Kolinu slim­nīcā, viņam arī būšot jāstājas tiesas priekšā tāpat kā Helēnai un pārējiem Iekšējā apļa dalībniekiem.

"Mūs droši vien aicinās par lieciniekiem," Emīlija teica. "Pro­blēma tāda, ka mēs vairs nespēlējam. Tiesnesim nebūs viegli saprast, kas patiesībā notika."

"Tomēr to viņam var izstāstīt simtiem cilvēku," Niks teica. "Viņi visi to redzēja un piedzīvoja."

"Tikai ne es," klusu piebilda Adrians.

Vēl labāku bridi Viktors nebūtu varējis vēlēties.

"Taisnība. Multipleijeru laiks ir garām. Man ļoti žēl, bet, manu­prāt, daudz kas no tā tev nebūtu paticis. Taču ir kaut kas, ko tev vajadzētu redzēt."

Viņš sagrāba Adrianu aiz rokas, izvilka no dīvāna un aizveda uz datoru istabu. Lielākā ekrāna priekšā Viktors bija novietojis savu labāko biroja krēslu.

"Sēdi nost!"

Adriana sejā bija lasāma absolūta neizpratne par notiekošo.

"Sākums joprojām strādā bez problēmām," Viktors teica, pie­vilka tuvāk ķeblīti un apsēdās līdzās Adrianam.

Niks un Emīlija sekoja viņa piemēram, un nu visi sēdēja puslokā ap Adrianu, it kā gribēdami viņu pasargāt.

Viktors ieslēdza ekrānu.

Meža nora. Debesis blāvs mēness. Noras vidū zemē saritinājies Bezvārdis.

Kā transā Adrians paņēma peli un pagrieza attēlu, lai uz visu palūkotos no citas perspektīvas.

"Es šo vietu zinu. Tas ir netālu no Wye Valley," viņš teica. "Palūk, tur tālāk, tajā kokā, kas žuburojas tuvu zemei, tur mēs vienmēr stumbru žāklēs iespīlējām mugursomas, kad devāmies piknikā."

Adrians veda Bezvārdi uz turieni. Apstājās. Lika tam pietupties un pacelt no zemes kaut ko, kas izskatījās pēc zili lakota koka gaba­liņa. Niks redzēja, ka pāri Adriana vaigam noritēja asara.

"Kas tas ir?"

"Mans kabatas nazītis. Es to pazaudēju, kad man bija septiņi gadi. Es pēc tam visu dienu raudāju."

Niks un Emīlija saskatījās. Tas varēja izrādīties smagāk, nekā viņiem bija šķitis. Emīlija uzlika roku Adrianam uz muguras.

Bezvārdis meklēja un atrada celiņu, kas veda projām no meža noras. Tā drīzāk bija zvēru iemīta taka un laiku pa laikam pavisam pagaisa starp kokiem. Taču un Niks to skaidri redzēja Adrians zināja, kurp dodas. Viņš reti apstājās, lai noteiktu atrašanās vietu, toties, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, uzmanīja izturības līmeni. Pēc īsa brīža Bezvārdis atrada mazu avotiņu. Adrians viņu pie tā apstādināja.

"Reiz mēs šeit… Tur viņa ir," Adrians čukstēja. Sākumā Niks nesa­prata, par ko viņš runāja, bet tad ieraudzīja tumsā iespīdamies divus punktus un pēc tam pamanīja arī pašu dzīvnieku.

"Vai šajā vietā redzējāt lapsu?"

Adrians pamāja ar galvu. Drīz lapsa taisījās, ka tiek, un pazuda starp krūmiem.

Bezvārdis devās tālāk gar strautu. Vietā, kur trīs akmeņi veidoja ko līdzīgu tiltam, viņš to šķērsoja. Te ceļš veda lejup, un Nikam gri­bējās Adrianu aizvilkt projām no datora, jo jau bija manāma uguns­kura raustīgā liesma.

Mirušais šoreiz nesēdēja un arī liesmās neskatījās. Viņš stāvēja un gaidoši uzlūkoja Bezvārdi.

"Adrian?"

"Tēt," izdvesa Adrians.

Niks redzēja, ka Adriana roka ciešāk satvēra peli. Bezvārdis sašū­pojās un apstājās.

"Tu gāji pa mūsu ceļu. Saki, vai tu esi Adrians?"

Adrians uzlika rokas uz taustiņiem.

"Jā, tas esmu es."

Mirušais pasmaidīja. "Tas labi. Es cerēju, ka atnāksi, kad viss būs beidzies."

"Vai mums iziet?" pavaicāja Niks.

Adrians papurināja galvu. Viņš vairākkārt it kā gribēja sākt raks­tīt, bet, šķiet, nezināja, kā sākt.

"Kā tev klājas?" viņš beidzot uzrakstīja.

"Mans plāns izgāzās. Ja būtu to piedzīvojis, droši vien ļoti dus­motos."

Adriana lūpas izdvesa skaņu kaut ko pa vidu starp šņukstu un smiekliem.

"Arī es esmu dusmīgs. Uz tevi. Kāpēc tu kaut ko tādu izdarīji?"

"Ko izdarīju?"

Tagad Adriana pirksti gandrīz lidot lidoja pāri taustiņiem.

"Nē, ko gan tu iedomājies? Tu vienkārši aizlaidies! Vai tu vispār saproti, cik tas bija šausmīgi? Mamma dienām ilgi dzīvoja tikai uz antidepresantiem. Viņa tevi atrada. Tu mums pat vēstuli nebiji atstā­jis. Pilnīgi neko. Kāpēc?"

Pirmo reizi šķita, ka Mirušais vilcinās.

"Es nezināju, ko lai rakstu. Erebos bija gatavs un strādāja per­fekti. Es biju radījis kaut ko ģeniālu. Tu taču pats redzi, cik tas ir labs, vai ne? Pēc tam varēja būt tikai cīņas, tiesu procesi, iespējams cie­tums, sabradāta dzīve. Erebos bija perfekts, bet es tāds nebiju. Man riebās viss, kas bija ārpusē."

"Tu jau vairs nemaz nezināji, kas tajā ārpusē bija," Adrians raks­tīja, asarām plūstot; un viņš lāva tām ritēt šķita, ka viņš tās pat nemanīja.

"Tu taču gandrīz divus gadus nebiji bijis ārā."

"Jā. Pasaule man bija kļuvusi neizturama. Viss tikai sagadīša­nās un neparedzamība. Tāpēc es no tās aizgāju, taču atstāju Erebos. Labāko, ko jebkad biju radījis."

"Brutālāko, ko jebkad biji radijis. Mans draugs ir slimnīcā. Viņš gandrīz nomira. Dažiem skolasbiedriem laikam būs jāiet cietumā, jo viņi gribēja nogalināt Ortolanu. lēt? Tu taču zināji, ka tā notiks, vai ne?"

"Es neizslēdzu šādu iespēju."

"Kā tu varēji kaut ko tādu izdarīt? Viņi nav daudz vecāki par mani, un viņiem nav nekāda sakara ar tavu atriebības plānu."

Mirušais apsēdās uz akmens pie ugunskura.

"Erebos bija monēta, ko pametu gaisā. Kamēr tā tur griezās, es jau biju projām. Spēlētājiem vienmēr tika piedāvāta izvēle, viņi varēja pārtraukt, kad vien vēlējās. Sākumā visiem bija jānāk man garām, un es viņus brīdināju. Katru no viņiem."

Gaisā uzvirmoja dzirksteļu spiets un atspoguļojās Lerija Makveja acīs, kas bija tik ļoti līdzīgas dēla acīm.

"Tie, kuriem vēl bija sirdsapziņa, tika izglābti. Pārējos es izman­toju. Taču ari viņiem tika dota brīva izvēle. Tieši tāpat kā pārējiem."

Niks atcerējās, ka daudz netrūka un viņš būtu noindējis Vatsona kungu. Atcerējās arī Helēnas apmierināto, nosvīdušo seju un bija gatavs aiz izmisuma raudāt.

"Nekādas brivas izvēles nebija. Tu viņus ietekmēji, mainīji un izman­toji atriebībai, par kuras iznākumu tu pats pat vairs nevari uzzināt."

Mirušais lēni papurināja galvu.

"Es visus brīdināju."

"Tas nebija īsts brīdinājums, tēt. Ne tāds, lai tam pa īstam noti­cētu. Vai ne tā?"

"Es viņus brīdināju."

Adriana pirksti noslīdēja no taustiņiem.

Vēja brāzma nopūta Mirušā kapuci un sapurināja plānos, gaišos matus. Saruna apsīka. Adrians ne uz sekundi nenovērsās no tēva sejas. Izskatījās, ka starp abiem risinās bezvārdu dialogs, kuram pārējie nespēja sekot. Pēkšņi Adrians sakustējās.

"Tu to nedarīji manis dēļ lai tas tev ir skaidrs. Es tam nepie­krītu un nesaprotu, kā varēji likt man izplatīt šo spēli."

Lerija Makveja lūpās parādījās smaids. "Tu ne pie kā neesi vai­nīgs. Nepārmet sev!"

"To es nemaz nedaru! Es pārmetu tev! Es tavās rokās biju tikai viena no spēles figūrām."

Mirušais novērsās un lūkojās ugunī.

"Es tevi sargāju."

Adrians iesmējās.

"Ja tu būtu gribējis mani sargāt, nebūtu izdarījis pašnāvību. Tas bija gļēvi, tēt! Tik gļēvi!"

"Man žēl, taču to es vairs nevaru mainīt."

"Nē, ne arī izlabot."

"Nē."

Adrians pacēla roku no tastatūras, un Nikam šķita, ka viņš gri­bēja noglāstīt ekrānu vietā, kur atradās Mirušā piere. Tomēr Adrians apturēja impulsīvo kustību un roka noslīdēja atpakaļ.

"Tēt?"

"Jā?"

"Visu, ko man tagad saki, tu jau iepriekš biji sagatavojis gadīju­mam, ja es atnāktu. Tu biji apdomājis, ko man atbildēt atkarībā no spēles iznākuma. Vai tiesa?"

"Jā."

"Kad?"

"Vai tu gribi zināt, kurā dienā?"

"Jā."

"Tas bija 12. septembri pulksten 01:46."

Emīlija cieši apkampa Adrianu, kad viņš ieelsojās un paslēpa seju rokās. Viņa to tā turēja vairāk nekā minūti. Tikmēr no ekrāna viņus visus nemainīgi laipni uzlūkoja Mirušais.

Makvejs bija pakāries 13. septembri, atcerējās Niks. Tātad pavi­sam drīz pēc tam.

"Tad viņš vēl visu būtu varējis mainīt. Visu, visu būtu varējis mainīt," Adrians čukstēja.

Viņš paņēma Viktora pasniegto kabatlakatiņu un izšņauca degunu, nenovērsdams acis no tēva. Adriana pirksti atkal atrada ceļu pie taustiņiem.

"Spēle tev bija svarīgāka nekā mēs, vai ne? Ortolans tev bija svarīgāks."

"Man žēl."

"Tu no manis neatvadījies, tēt. Tas man laikam bija visbriesmī­gākais. Ka tu neatstāji ziņu."

"Man žēl."

"Man tevis tik ļoti pietrūka. Jau divus gadus pirms tam."

"Man žēl."

Izskatījās, ka Mirušais ir nonācis pie savas ziņas galvenās vēsts. Adrians mēmi pamāja. Viņi atkal ilgi lūkojās viens otrā. Aizritēja labs brīdis, līdz Niks aptvēra, ka patiesībā jau lūkojās tikai viens no viņiem, tomēr tas nepadarīja sāpīgo patiesību paciešamāku. Uguns­kurs sprakšķēja, vējš žūžoja tā meža galotnēs, kurā sen atpakaļ Lerijs Makvejs un viņa dēls Adrians bija satikuši lapsu…

"Dzīvo vesels, tēt!"

"Vai tu jau ej?"

"Tā man šķiet, jā."

"Dzīvo vesels, Adrian! Saudzē sevi!"

Mirušais pasmaidīja, pacēla roku un pamāja. Adrians pamāja pretī. Tad izslēdza datoru, sabruka uz Emīlijas pleca un raudāja, līdz iemiga.

Londonu bija pārņēmis vizuļojošais pirmsziemassvētku satrau­kums. Mirdzošas eglītes, sniegpārsliņas, sveces un zvaigznes staroja iepirkšanās ielās; lai kurā veikalā ari ietu, visur skanēja Jingle Bells un Last Christmas.

Niks un Emīlija bija norunājuši satikšanos Mufftnski's pie Koventgārdena. Viņa jau gaidīja, kad ieradās Niks.

Sasveicināšanās bija bez vārdiem un maiga. Niks vēl nespēja pie­rast pie tā, ka Emīlija tagad bija kopā ar viņu, un skūpstoties ikreiz gandrīz noslīka laimes uzplūdos.

"Ir labas ziņas," viņš teica un atglauda no pieres meitenes matus. "Vakar dabūju vēl veselu lēveni materiālu, ko bija savākuši spēlētāji. Starp tiem ir sarunas ieraksts starp Ortolanu un kaut kādu Tomu Gāršu, kurā Ortolans Gāršām relatīvi skaidrā tekstā uzdod ielauzties pie konkurenta."

"Izklausās labi."

"Turklāt mums ir fotogrāfijas, kurās ir redzami kopā Ortolans un Gāršs. Viktors paokšķerējās un atklāja, ka Gāršs jau trīs reizes ir sēdējis ielaušanās dēļ."

"Nūjā, bet tas tomēr nav pierādījums."

"Nē, tomēr lietas pārklājas."

Viņi pasūtināja kafiju un mafinus. Have yourself a merry little Christmas, dziedāja Džūdija Gārlenda.

"Vai tu esi sapratis, kāpēc tev toreiz bija jāfotografē autostāv­vietā?" Emīlija vaicāja.

"Manuprāt, tāpēc, ka dāma pie Ortolana sāniem nebija viņa sieva. Taču ar tām fotogrāfijām mēs neko nevaram iesākt, sieva viņu jau ir pametusi. Domāju, ka Erebos atriebība vismaz daļēji ir realizēta."

"Jā," piekrita Emilija. "Tomēr viņš vismaz ir dzīvs."

"Vismaz."

Kad abi devās projām, sāka mazliet snigt. Viņi apskāvušies pastaigājās pa svētkiem sapostajām mazajām ieliņām, reizēm apstā­jās un skūpstījās, smējās, gāja atkal tālāk.

"Man vēl nav Ziemassvētku dāvanas Viktoram," Emīlija konsta­tēja, aplūkojot komiksu veikala skatlogu, kurā līdzās komiksu krāju­miem un lellēm bija izliktas arī tases. "Vai redzi to tur aizmugurē?" Viņa norādīja uz dzeltenu tasi ar apaļiem iedobumiem. Izskatījās, ka tā ir izgrebta no Šveices siera.

"īstā!" Niks teica. "Viņam patiks."

Emīlija investēja dzeltenajā briesmonī piecas mārciņas. "Vai arī tu tādu gribi?" viņa smaidot jautāja. "Vai labāk dāvanu karti frizē­tavā?"

Niks saņēma draudzeni aiz pleciem un izlikās, ka grib viņu sakratīt.

"Es taču jau saņēmu savu dāvanu," viņš teica, kad abi atkal bija laukā.

"Nav tiesa."

Niks pabāza plaukstu zem Emīlijas bizes un atstāja tur. Sataustīt neko nevarēja, un kā gan citādi.

"Man tā bija dāvana," viņš teica. "Skaistākā, kādu varēji man pasniegt. Labāka nekā gredzens."

Emīlija pasmaidīja. "Jā, un to tik viegli nevar pazaudēt."

"Tieši tā." Niks pieliecās, pastūma sānis meitenes matus un noskūpstīja kraukli uz viņas kakla.