Erebos

21

Tumsas katedrāle, nodomā Sariuss, stāvēdams pretī Vēstnesim. Viņi atrodas milzīgā telpā ar gari izstieptiem un augšgalā smailās arkās izliektiem logiem, caur kuriem neiespīd saule, kaut arī izska­tās, ka stiklus izgaismo blāva gaisma. Starp logiem stāv divas reizes par Sariusu lielākas akmens statujas ar dēmonu sejām un eņģeļu spārniem un blenž tukšumā.

Vēstnesis sēž kokgrebumiem bagātīgi rotātā krēslā, gandrīz tronī. Aiz tā kaut kas vīd vēl tumšāks nekā tumsa visapkārt: plaisa zemē vai bezdibenis no savas vietas Sariuss to nevar īsti labi sa­skatīt.

Vēstnesis ir sakrampējis garos pirkstus zem zoda un klusējot uzlūko Sariusu. Visapkārt svečturos deg simtiem pelēku sveču.

"Tev bija dots uzdevums," saka Vēstnesis.

"Jā."

"Vai to paveici?"

"Jā."

Vēstnesis atgāžas atpakaļ krēslā un pārliek kāju pāri kājai.

"Izstāsti!"

Sariuss runā īsi, tomēr neizlaiž nevienu būtisku detaļu. Viņš stāsta, kā atradis tabletes, meklējis termosu un beidzot tabletes iebēris termosā.

"Vai visas?" Vēstnesis grib zināt.

"Jā."

"Labi. Ko tu izdarīji ar tukšo pudelīti?"

"Izmetu. Miskastē pie metrostacijas."

"Labi."

Atkal klusums. Iešņākdamās izdziest svece, un gaisā kāpj tieva dūmu strūkliņa, izveidodama miroņgalvas siluetu. Vēstnesis palie­cas uz priekšu, un dzeltenās acis iekrāsojas sarkanas.

"Paskaidro man vienu lietu!"

Kāds es biju muļķis, viņš visu zina, visu…

"Viens no maniem spiegiem atrada pudelīti. Tā bija pilna."

Sariusam kļūst karsti, panika. Skaidrojumu, ātri…

"Varbūt spiegs atrada kādu citu pudelīti."

"Tu melo. Citi spiegi ziņo, ka Vatsons ir pie vislabākās veselības un joprojām esot skolā."

"Varbūt viņš vēl nav dzēris tēju," Sariuss steidzīgi piedāvā gluži pieņemamu versiju, "vai arī ir to izlējis, jo zāles dzērienu bija pada­rījušas rūgtu."

"Tu melo. Es vairs neredzu tev pielietojumu."

"Nē, mirklīti! Tā nav taisnība!"

Sariuss izmisīgi meklē argumentus, ar kuriem pārliecināt Vēstnesi. Niks taču bija tik izmanīgs, neviens nevar pierādīt, ka viņš nobijās.

"Es visu izdarīju, kā bija runāts. Nav mana vaina, ja Vatsona kungs nedzer tēju. Es…"

"Neizlēmīgo, lēnīgo, bailīgo un morāles sludinātāju pakalpojumi manam kungam nav nepieciešami. Tādi neder Ortolana iznīcināša­nai. Dzīvo vesels!"

Dzīvo vesels?

Vēstnesis pamāj. No savām vietām logu starpās atdalās divi akmens dēmoni un izpleš spārnus.

"Nē, pagaidiet! Tā ir kļūda!" sauc Sariuss. "Nav godīgi! Es visu izdarīju pareizi!"

Dēmoni ar nagainajām ķetnām sagrābj Sariusu aiz pleciem un paceļ gaisā. Viņš pretojas, cik spēj, kustas un lokās ciešajā akmens milžu tvērienā. Kāpēc Vēstnesis tā rīkojas? Līdz šim viņš Sariusam vienmēr palīdzēja… Un nu tikai šīs vienas reizes dēļ, tikai šī viena uzdevuma dēļ…

"Pagaidiet taču, tas ir pārpratums! Es mēģināšu vēlreiz," Sariuss sauc. "Šoreiz viss sanāks, es apsolu!"

Vēstnesis uzmauc kapuci dziļi pār acim.

"Par Erebos tu nevienam nestāstīsi. Pret mums tu nevērsisies Pārējos karotājus liksi mierā. Mūsu ienaidnieku pusē tu nepāriesi, vai arī tu to ļoti nožēlosi."

"Lūdzu, izbeidziet! Es taču visu ievēroju, šoreiz es visu izdarīšu pareizi!"

Dēmoni aiznes Sariusu līdz aizai, kas vīd aiz Vēstneša troņa. Aiza ir viņa nāve, tas Sariusam ir skaidrs. Viņš no visa spēka mēģina atbrīvoties no briesmoņu grābiena, bet velti.

"Niks Denmors. NiksDenmors. Niks. Denmors," klusi atbalsojas cauri katedrālei.

Tad tie Sariusu palaiž vaļā. Kritienā dzied gaiss, un viņam šķiet, ka joprojām dzird savu vārdu. Viņš krīt dziļāk un dziļāk. Vēl mazliet ir manāma gaisma, un tajā var saskatīt viņa bailēs ieplesto roku siluetus.

Atsitiens. īsi, spalgi un skaļāk nekā citreiz ieskanas ievainojuma skaņa.

Pēc tam klusums. Melnums. Beigas.

Niks dauzīja tastatūru, sita peli. Mauca pa ekrānu, datoru un galdu. Sariuss nebija beigts! Viņš nedrīkstēja būt beigts!

Okay, pavisam mierīgi, lēnām. Vispirms jāizslēdz dators. Pēcāk jāieslēdz. Nezaudējot pacietību, jāskatās, kā tas iedarbojas. Jāapsmadzeņo.

Kurš viņu varēja nodot? Kurš izmakšķerēja to nolādēto zāļu pudelīti no misenes? Niks nevienu nebija manījis un nebija jau arī pievērsis uzmanību tam, vai kāds viņam sekoja ārpus sko­las.

Es esmu idiņš! Kāds no spēlētājiem bija gājis viņam pa pēdām. Balvā droši vien saņēma kaudzi naudas vai papildu līmeni.

Un tomēr! Vēstnesis nevarēja pierādīt, ka Niks atteicies izpildīt uzdevumu. Viņš taču to nevarēja izsviest bez jebkādiem pierādī­jumiem! Vēl ne diena nebija pagājusi, kopš Vēstnesis Sariusu bija nosaucis par Iekšējā apļa kandidātu.

ŠI doma sāpēja. Rit jānotiek Arēnas cīņām! Viņš gribēja, viņam vajadzēja tur būt. Viņam arī viss izdotos. Vajadzēja tikai rast iespēju parunāt ar Vēstnesi un noskaidrot pārpratumu.

Niks atcerējās Gregu. Vēl viens pārpratums. Bet ar mani jau nekāda pārpratuma nebija.

Viņš nebija Gregs. Viņš neļaus sevi tik vienkārši izmest. Noteikti bija jābūt kādam atpakaļceļam. Noteikti. Nikam tikai vajadzēja otru iespēju. Vajadzēja tikt atpakaļ spēlē.

Viņš nepacietīgi ar pirkstu kauliņiem klaudzināja pa rakstām­galda virsmu. Kāpēc dators tik lēni ieslēdzās?

Pieņemsim, ka Vēstnesis viņam vēlreiz dotu to pašu uzdevumu. Vai šoreiz viņš to paveiktu? Vai noindētu Vatsona kungu? Vai viņš nožēloja, ka nebija izmantojis iespēju?

Jā, nolādēts. Jā! Kas gan bija Vatsona kungs salīdzinājumā ar Sariusu?

Niks aizvēra acis. Gan jau nekas slikts nenotiktu. Vatsons nogar­šotu savu tēju, saprastu, ka tā kļuvusi pretīga, un izspļautu. Un? Kas tur liels? Droši vien tas jau ari bija Vēstneša īstais mērķis: ja visas tabletes tējā izšķlstu, tā kļūtu nebaudāma. Viss pilnīgi nevainīgi. Bet Niku, lūk, bija mākušas bažas.

Beidzot dators ieslēdzās; tur jau tas bija ierastais desktopa paziņojums. Niks ar automātisku kustību bīdīja peles kursoru uz Erebos ikonas pusi. Pareizāk sakot, uz vietu, kur tai bija jāatrodas. Sarkanais E bija pazudis.

Fuck. Niks drudžaini izņēma no ap vāka Erebos DVD un ievietoja iekārtā. Parādījās instalācijas logs. Nu re! Perfekti! Instalēt!

Instalēšana ieilga tāpat kā pirmajā reizē. Nekas, nekas, viņš bija pacietīgs.

Tā. Tagad. Kur tad ikona?

Nebija. Tāpat kā nekur nebija atrodama nupat instalētā pro­gramma. Viņš pārmeklēja visu cieto disku. Divas, trīs reizes. Nekā. Instalēt vēlreiz.

Paga, varbūt disks vispirms jānokopē? Tā taču bija jārīkojas, nododot spēli tālāk.

Viņš kopēja un instalēja divas trīs reizes. Pa vidu izmisis pair. reižu ieblieza pa datoru. Viņš izmēģināja instalēt spēli visneiedo­mājamākās variācijās vēl septiņas reizes. Bez rezultātiem. Turklāt viņš skaidri zināja, ka rezultātu nebūs, tomēr nespēja pārtraukt. Jo pārtraukšana nozīmētu beigas. Tad viss patiešām būtu beidzies. Viņš aizturēja acīs sariesušās asaras. Sariuss bija daļa no viņa, neviens nedrīkstēja tāpat vien savākt viņa daļu. Vēlreiz: instalēt! Un vēlreiz!

Pēc vairāk nekā trim stundām Niks padevās. Viņš visu bija sadirsis. Viņš bija upurējis Sariusu kāda aptaurēta angļu valodas skolo­tāja dēļ. Tāda tipa dēļ, kuram piemita iekšēja vajadzība jaukties citu darīšanās. Patiesībā viņam tīri labi būtu noderējis viens brīdinājuma šāviens ar kuģa lielgabalu. Taču Niks bija bijis pārāk gļēvs.

Miris gļēvulības dēļ?

Doma par paša kapakmeni lika sākt ritēt asarām. Vai tajā tiešām būs iekalts vārds "gļēvulība"? Vai "nepaklausība"? "Neizlēmība"?

Nu viņš pat to vairs nevarēs noskaidrot.

"Lazanju, Nikij?" Mammas roka, iemaukta lielā virtuves cimdā, balansēja alumīnija paplāti. No tās smaržoja pēc siera un itāļu garš­vielām, bet Nikam nebija apetītes.

"Jā, labprāt. Tikai ne pārāk daudz," viņš tomēr teica. Vēstnesis taču bija licis uzvesties neuzkrītoši. Paga! Uz viņu tas vairs neattie­cās. Niks atbalstīja galvu rokās. Acis kaisa.

"Vai ar tevi viss kārtībā?"

"Protams, es tikai esmu mazliet noguris."

"Tas droši vien laikapstākļu dēļ. Šodien, sēžot zem ilgviļņiem, man Brikeres kundze gandrīz aizmiga…"

Viņš ļāva mammai stāstīt, reizēm pasmaidīja un divas reizes pat pasmējās kopā ar viņu, kaut arī jau sen bija pazaudējis sarunas pavedienu.

Pēc tam kad pirmīt bija beidzis raudāt, Nikam bija radusies jauna ideja: spēli droši vien varēja instalēt uz kāda cita datora. Varētu reģistrēties no jauna, tikai diemžēl ne vairs kā Sariuss. Vai viņš to gribēja? Tas tomēr bija labāk nekā nekas, vai ne?

Velns un elle, viņš bija aizmirsis, ka pirms tam jānosauc savs istais vārds. Iepriekšējā reizē spēle neļāva sevi apmuļķot. Eh, vienalga, jebkurā gadījumā šis variants jāizmēģina. Tad Vēstnesis redzētu, ka Niks Denmors šo lietu ņem nopietni. Un sauks viņu atpakaļ.

Sariuss stāv arēnas vidū, viņam ap kaklu sarkans riņķis. Tikai tas nav veidots no rubīniem, bet no uguns.

Publika gavilē šoreiz tajā ir tikai zirnekļu cilvēki, kuru rausteklīgās kājas aug tieši no galvas. Sariuss pagriežas. Viņam līdzās stāv LordNick, un tā miesu ir caurdūris šķēps.

"Un kas par to?" viņš saka un parausta plecus.

Šķēps pārvēršas par čūsku, kas caur brūci ielokās LordNick ķer­menī kā alā. Ievainojums sadzīst. Burvestība.

Sariuss meklē Sapujapu, taču tas ir kā zemē iekritis. Toties tur ir Lelants. Viņš savelk muļķīgu grimasi un parāda Sariusam vidējo pirkstu. Lelantam aiz jostas aizbāzts termoss.

"Cīnieties!" nokliedz lielais Bolacis. Viņš ar zizli uzsit pa zemi, un tajā atveras aiza.

Tikai ne vēlreiz, domā Sariuss, tagad, kad nupat esmu ticis atpa­kaļ. Viņš paskatās uz augšu, gaisā riņķo zelta piekūns un tam līdzās divi akmens dēmoni tie nedrīkst viņu pamanīt.

Aiza zemē kļūst arvien platāka. Daži tajā ielec labprātīgi, bet Sariuss negrib nav jau traks. Viņš kāpjas atpakaļ, bet drīz jau caurums ir izpleties arēnas lielumā. Lai no tā aizbēgtu, Sariusam jārāpjas pāri nožogojumam uz skatītāju tribīnēm, bet tur ir zirnekļu cilvēki, kuri jau snaiksta pēc viņa rokas, it kā Sariuss būtu tiem pare­dzēts gards kumoss…

Viņš atkal krīt, krīt nebeidzami. Nekas, Sariuss nodomā, tagad es vismaz zinu, kā tikt atpakaļ.

Modinātāja zvans vienā rāvienā pārtrauca kritienu, un pirmajā mirklī viņš jutās absolūti laimīgs, jo bija atgriezies Erebos pasaulē. Taču jau nākamajā brīdī realitāte atguva sev pienākošos vietu Nika galvā, un viņš, ieracis seju spilvenā, mēģināja ielavīties atpakaļ sapnī.

Vai tas bija rakstīts sejā? Nikam šķita, ka, skolā ieejot, visi skatī­jās tikai uz viņu. Kolins, kā šķita, izsmējīgi nopētīja, savukārt Rašids viņam lūkojās cauri kā tukšam gaisam.

Šie nepalīdzēs, tas Nikam bija skaidrs. Viņam vajadzēja tādu kā Gregs. Tādu, kurš jau bija pārdzīvojis kritienu aizā un nu meklēja atpakaļceļu uz Erebos.

Pirmajā izdevīgajā bridi, kad viņus neviens nenovēroja, Niks mēģināja uzrunāt Gregu tāpēc viņam bija nācies Gregam sekot līdz pat tualetei.

"Vai drīkstu tev ātri kaut ko pajautāt?"

Gregs neveikli paraustīja plecus. Rētas sejā bija kļuvušas tumšā­kas, un ap kreisās rokas locītavu viņš joprojām valkāja apsēju.

"Ja ļoti gribas…"

"Vai tev ir izdevies atrast… atrisinājumu savai problēmai?"

Sākumā Gregs savilka pieri grumbās, bet tad atplauka smaidā. Acīmredzot Nikam varēja viegli redzēt cauri.

"Ko tu neteiksi! Arī tevi viņi būs izsvieduši. Jā, Denmor, re, kā nepaveicās. Es neatklātu tev tik izpalīdzīgam, kāds biji pret mani, kā tikt atpakaļ, pat tad, ja to zinātu." To pateicis, Gregs aiz­cirta tualetes durvis Nikam deguna priekšā.

Okay, vēršanās pie Grega laikam nebija pati veiksmīgākā doma. Par kuru vēl bija skaidri zināms, ka viņš bija izlidojis? Ne par vienu. Vai kāds izskatījās īpaši depresīvs un noslēdzies? Niks iedomājās Helēnu. Pēdējā laikā Helēna tikai nekustīgi blenza vienā punktā un runāja vēl mazāk nekā citkārt. Niks varētu pajautāt Helēnai, kaut arī viņš tai ne īpaši patika. Patiesībā viņai neviens īpaši nepatika.

Nu un tad? Sliktākajā gadījumā Helēna viņam norādītu uz paša stulbumu un verbāli iespertu pa pakaļu. To Nīks spētu pieciest. Nebija laika būt izvēlīgam. Jo ilgāk Sariuss būs miris, jo grūtāk būs viņu vēlāk reanimēt dzīvei. Niks juta, ka tas vēl bija iespējams. Var­būt Sariuss vēl nemaz nebija nonācis kapsētā? Tad viņu varētu dabūt atpakaļ un vienkārši likt darboties tālāk. Vajadzēja tikai pārliecināt Vēstnesi. Kaut kādā veidā.

Helēnu Niks atrada nākamajā brīvstundā. Viņa sēdēja skolas pagalmā zem liepas un virpināja pirkstos dzeltenu sirds formas lapu. Helēna izskatījās neparasti miermīlīga, un Niks vilcinājās iztraucēt šo mieru. Bet ko nu tur daudz, viņš taču taisījās būt jauks.

Niks apsēdās viņai līdzās uz sola: "Helēn?"

Meitene nepakustējās, tikai savilka mutes kaktiņu, it kā galvā būtu iešāvusies kāda nepatīkama doma.

"Es gribētu tev ko vaicāt. Tu… tu taču arī spēlēji, vai ne?"

"Izgaisti!"

"Es tikai tāpēc…" Viņš taustījās pēc īstajiem vārdiem. "Nu, man ir problēma. Es vairs netieku iekšā un iedomājos, varbūt tu man varētu palīdzēt?"

Helēna ar rādītājpirkstu pārvilka pāri liepas lapas robainajai maliņai.

"Man šķita," Niks uzmanīgi turpināja, "ka arī tu jau esi bijusi līdzīgā situācijā. Tāpēc…"

Helēna pagrieza galvu pret Niku. Zem acīm viņai bija tumšas ēnas, pašas acis sarkanu dzīsliņu tīklotas. Visu nakti spēlēts, nodo­māja Niks. Viņa ir iekšā. Bet joprojām vai arī jau atkal?

"Kas pagājis, pagājis," Helēna teica un aizmeta lapu. "Liec mani labāk mierā."

"Bet man vajadzīga palīdzība."

Izskatījās, ka tas viņai šķita jocīgi: "Kas tev liek domāt, ka es tev palīdzēšu?"

Tas, ka es vienmēr pret tevi esmu izturējies mazlietjaukāk nekā pārējie.

"Tāpat vien. Būs jau labi," viņš atbildēja. Taču nekas nebija labi. Pēc dažām stundām bija jāsākas Arēnas cīņām, un viņš vairāk nekā visi citi gribēja tajās piedalīties.

Angļu valodā viņš sēdēja un hipnotizēja termosu uz skolotāja galda. Šodien Vatsons to bija paņēmis līdzi uz stundu, kā izsmie­dams Niku. Šad un tad viņš tēju ielēja trauciņā un padzērās. Nikam tikai pamazām pielēca, ka tā skolotājs ir darījis vienmēr.

Emīlija sēdēja pa diagonāli no viņa. Šodien viņas mati nebija saņemti zirgastē, un, kaut arī vienai daļai Nika meitene, kā vienmēr, šķita brīnumskaista, otru dalu nodarbināja kas cits. Viņa vēl varēja dabūt spēli. Viņa vēl nebija izgāzusi savu iespēju. Lielais piedzīvo­jums viņai vēl bija priekšā.

Emīlija laikam bija sajutusi Nika skatienu, jo pagriezās pret viņu un uzsmaidīja. Viņš saspringti pasmaidīja pretī. Vai viņa jau zināja par izgāšanos? Džeimijs arī šodien bija uzlūkojis Niku neierasti draudzīgi vai viņi zināja? Vai viņi varēja to zināt?

Pusdienas pārtraukumā Niks piezvanīja brālim, bet tas atsaucās tikai pēc desmitā signāla.

"Piedod, brāļuk, man tieši tagad ir klients. Kas ir?"

"Fin, vai varu aizņemties tavu veco klēpjdatoru? Tikai uz pāris nedēļām."

"Kāpēc? Tavējais ir saplīsis?"

"Nē, bet man šobrīd loti vajag otru datoru. Lūdzu!"

"Nu zini, Bekija nepriecāsies. Viņa to reizēm izmanto, kad taisa skices. Bet labi, tu to dabūsi."

"Paldies," Niks atviegloti noteica. "Vai varu šovakar aiziet pakaļ?"

"Oi, tu nepagūsi," Fins atbildēja. "Mēs jau trijos taisām ciet vei­kalu un braucam uz Griniču pie draugiem. Varbūt rīt?"

Nē, arēna ir šodien, Nīks izmisis nodomāja.

"Okay. Rīt. Uz tikšanos!"

Atlikušo skolas dienu Niks aizvadīja pārdomās un ar sajūtu, ka laiks iztek caur pirkstiem. Kaut kas bija jādara. Bija jārod risinājums.

Mājupcejā viņam līdzās velosipēdu nobremzēja Džeimijs.

"Kas lēcies? Izskaties galīgi nost. Kaut kas nopietns gadījies, vai jau atkal tas Erebos?"

Niks apspieda vēlmi iemaukt Džeimijam pa seju.

"Man šķita, ka tu Erebos uztver tik nopietni, ka pat esi pietei­cis spēlei karu," viņš teica. Ja reiz Džeimijs meklēja strīdu, viņš to dabūs. Pat ļoti labprāt. Nikam steidzami vajadzēja kādu, pār ko izgāzt dusmas un izmisumu.

"H ir. Taču nopietni es uztveru nevis pašu spēli, bet tās ietekmi." Džeimijs kā senāk ripināja divriteni lidzās Nikam. It kā viņiem pa vidu nebūtu nostājusies vesela pasaule.

"Kā klājas Ērikam?" Niks pajautāja un cerēja atbildē dzirdēt vārdu "slikti".

"Var iztikt. Viņš mēģina pielauzt Aišu aprunāties, taču šī ne par ko. Negrib runāt arī ar psihologu, neko negrib. Tomēr turpina palikt pie saviem apvainojumiem. Tā ka Ērikam neiet viegli." Džeimijs sāniski palūkojās uz Niku.

"Par laimi, viņam ir patiešām lieliska draudzene, kas par Ēriku stāv kā mūris. Es nesen ar viņu iepazinos, studē ekonomiku. Ļoti jauka. Ari tev viņa patiktu."

Draudzene. Studente.

Likās, ka kuņģī gailētu nokaitēts akmens. Niks noklepojās, bet akmens palika, kur bijis. Tad jau Vēstnesim nebija grūti dot tik nopietnus solījumus.

Taču kāpēc bija vajadzīga visa tā ķeza ar Aišu? Kā piedeva? Lai pārliecinātu Niku? Vai arī Aiša bija Ērika "tablete tējā"?

Pie pēdējās domas Niks īsi iesmējās, ko Džeimijs nekavējoties interpretēja nepareizi.

"Man jau likās, ka tas tevi iepriecinās. Viņu sauc Dana, un viņa mums palīdz aktivitātēs pret spēli. Gatavo informatīvos materiālus vecākiem un tamlīdzīgi. Es to visu tev būtu varējis pastāstīt jau sen, ja vien tu būtu manī kaut pāris minūšu ieklausījies kā normāls cilvēks."

Šobrīd Niks nespēja paciest kritiku. "Kā normāls, ja? Kuram no mums te ir sekošanas mānija? Kāds vēl normāls?"

Un nu jau bija klāt ieeja metro. Niks noskrēja pa kāpnēm pat ne atvadījies, ne atskatījies.

Informatīvie materiāli vecākiem! Džeimijam bija paveicies, ka viņš to bija pateicis tikai Nikam. Aktīvs spēlētājs šo ziņu nekavētos iebarot Vēstnesim.

Desmit vakarā. Niks gulēja gultā, salicis rokas zem galvas. Viņš bija pavadījis vēl divas stundas, cenšoties atrast pieeju spēlei, bija divas reizes nokopējis DVD un trīs reizes instalējis. Nekas nemainī­jās.

Niks aizvēra acis. Tagad visiem jau vajadzēja būt arēnas icks pusē, katrai sugai savā telpā, barbari, vampīri, kaķcilvēki, tumsas elfi…

Tūlīt viņus aicinās iekšā, publika uzgavilēs, ceremonijmeistars izsauks pirmos vārdus. Un Sariusa starp viņiem nebūs.

Vai Drizzel izaicinās Blackspell? Kurš uzvarēs? Vai kāds atkal mirs tāpat kā Xohoo? Viņš to vairs neuzzinās, un tas bija draņķīgi.

Žēl, ka Niks nezināja, kurš bija Xohoo. Viņš labprāt ar to aprunā­tos. Niks jutās vientuļš kā vēl nekad.

Šajā naktī Niks negulēja labi. Viņš ilgojās vismaz sapnī atkal būt Sariuss, taču, jo vairāk pēc tā tiecās, jo mazāk nāca miegs.