Erebos

13

Saraustītā nakts ar kapsētas apmeklējumu nebija pagājusi bez pēdām. Jau ceļā uz skolu viņš juta vieglu spiedienu deniņos, it kā tuvotos saaukstēšanās. Šī sajūta viņu pavadīja visu dienu, lai arī daži notikumi to nobīdīja otrajā plānā. Piemēram, aina ar Džeimiju, limīliju un Ēriku Vū pie skolas vārtiem kā viņi tur stāvēja, galvas kopā sabāzuši.

Ēriks. Viņš paliecās uz Emīlijas pusi un kaut ko enerģiski stāstīja. Viņa neizvairījās un pat smaidīja. Džeimijs stāvēja līdzās, uz krūtīm sakrustotām rokām, un māja ar galvu. Niks izlikās kaut ko meklē|am somā un ar acs kaktiņu vēroja trijotni. Ēriks laikam nupat bija pateicis kaut ko smieklīgu, jo visi trīs smējās, un Nikam bija jādomā par to, cik reti bija redzējis Emīliju smejamies un cik ļoti vēlējās, lai viņš, nevis Ēriks būtu izraisījis šos smieklus.

Ja tas Ēriks vismaz nebūtu tik tizls, nodomāja Niks un gandrīz aizmirsa turpināt tēlot rakāšanos pa somu. Vai tiešām šis bija vīriešu tips, kas patika Emīlijai? Lempīgs, pa pusei aziāts, ar Prinča Droš­sirža frizūru un teicamnieka brillēm? Frīks no jauno literātu pul­ciņa? Nē, šis nu gan nebija pretīgs, nē, itin nemaz. No šī viņa varēja pieņemt dāvanas. Bļāviens!

Niks tagad atdotu divus… nē, vienu no saviem līmeņiem, lai dzir­dētu, par ko viņi runāja. Ja viņš vakar nebūtu sastrīdējies ar Džei­miju, varētu šiem vienkārši pievienoties.

"Denmor, nestāvi ceļā kā tāds pilnīgs idiots!" Garāmejot Džeroms tā pagrūda Niku, ka viņam gandrīz soma no rokām izkrita.

"Tinies!" Niks mauroja viņam nopakaļ. Eh, kā gribētos viņu noķert, sapurināt aiz apkakles un triekt ar dūri pa degunu, jo tagad, protams, Emīlija, Ēriks un Džeimijs bija pamanījuši Niku. Džeimijs viņam uzmeta īsu skatienu un aizgriezās, Emīlija pacēla roku nevē­rīgam sveicienam. Visdraudzīgāk uz viņu lūkojās Ēriks, tieši Ēriks.

Niks pagriezās un iegāja skolā. No kurienes šīs dusmas? Droši vien negulētās nakts dēļ.

Matemātikas kabinetā valdīja pirmdienas rītam neraksturīgs miers, taču Braina Niku nozvejoja jau pie durvīm.

"Nu?" viņa čukstēja. "Nu?"

Niks aizlika lūpām priekšā pirkstu. Cik patīkami, ka bija aizliegts runāt par spēli.

Brainas sejas izteiksme no starojošas mainījās uz saprotoši sazvērniecisku. "Es zināju, ka tev patiks," viņa teica.

"Jā, jā," Niks izmocīja kaut ko līdzigu smaidam.

Arī Braina izskatījās diezgan sagurusi, viņš konstatēja, tomēr viņa bija likusi lietā kosmētiku, lai to nomaskētu.

Labs mēģinājums, kas ne mazākā mērā nebūtu līdzējis Helēnai. Viņa jau tāpat nekad nebija izskatījusies izcili, bet šodiena pārspēja visu līdz šim redzēto. Mati neķemmēti, acis pusaizvērtas, savukārt mute nedaudz vaļā. Labi vēl, ka no mutes kaktiņa netecēja sie­kala. Džeroms un Kolins imitēja meitenes sejas izteiksmi, paši no smiekliem gar zemi krizdami.

Helēna neko nemānijā. Viņa blenza kaut kur sev priekšā, turklāt sāka lēni grīļoties. Nikā modās kas līdzīgs žēlumam. Varbūt viņa bija viena no tiem, kas jau kapsētā. Varbūt viņa bija Aurora, ko es pametu guļam labirintā.

Niks piegāja pie viņas. "Helēna?"

Helēna gandrīz nereaģēja, tikai viegli sarauca uzacis, par ko Kolins un Džeroms gandrīz pārsmējās.

"Helēn, vai tev viss okay?"

Beidzot viņa paskatījās uz augšu, zem acīm bija tumšbrūni loki.

"Ko?"

"Vai ar tevi ir labi? Tu izskaties…" viņš gribēja teikt "briesmīgi", bet noturējās un pateica "slima".

Helēna čerkstoši iesmējās. "Eh, Denmor, labāk rūpējies pats par saviem sūdiem, ne par manējiem!"

"Viss skaidrs. Tad tik siekalojies tālāk un turpini padarīt sevi par apsmieklu," Niks norādīja uz Kolina un Džeroma pusi. "Vismaz viņiem tiek kāds prieciņš."

Nu kāpēc viņam vajadzēja tēlot žēlsirdīgo samarieti, turklāt vēl tieši Helēnas dēļ? Tu labi zini, kādēļ, Nikā ierunājas sīka un ļauna balstiņa. Viņa būtu varējusi tev kaut ko pastāstīt. Piemēram, par pēdējo nakti. Vai ari par savu aiziešanu. Tad tu būtu pavaicājis viņas niķu, vai ne? Un apmierinājis savu ziņkārību.

Niks ar plaukstām saberzēja seju. Cik briesmīgi noguris viņš šodien jutās! Taču tagad vismaz Helēna šķita mazliet saņēmusies viņa savā vietā sēdēja taisni ar aizvērtu muti un dūrēs savilktām plaukstām.

"Nik, kas tu idiņš, vai?" Niku sveicināja Kolins. "Ko tev vaja­dzēja no Helēnas?"

"Aizveries, Kolin! Viņa neizskatījās sakarīgi, tāpēc ari piegāju pie viņas. Neuzvedies taču kā divpadsmitgadīgais!"

"Sapratu. Kā citādi? Ir kādi jaunumi?"

"Nē." Niks nopētīja Kolinu no galvas līdz kājām. Kolins, protams, nevarēja izskatīties bāls, taču viņa āda bija ieguvusi neveselīgi pelē­cīgu nokrāsu.

"Vakar nu gan bija dieniņa," Kolins teica.

"Tā varētu teikt. Un nakts jau ari." Viņš taču varēja izlikties. Izlik­ties, ka ir piedalījies, nevis kapsētā aiz bailēm gandrīz pietaisījis bikses.

"Jā, nakts," piekrita Kolins. "Graujoši. Es nekad neiedomātos, ka tā notiks. Un tu?"

"Nē, es arī ne." Nu, atklāj kaut dažus sīkumus!

"Un tas vēl bija tikai sākums," Kolins zinīgi apgalvoja, "vari būt drošs."

"Jā. Protams. Diez kas būs tālāk. Kā tu domā?"

Kolins pacēla abas rokas: "Kas es kāds gaišreģis, vai?"

Tas bija bezjēdzīgi. Neko vairāk par miglainiem mājieniem viņš no tā neizspiedīs. Bet varbūt var pamēģināt ar minējumiem?

"Gribētos zināt, kurš ir Helēnas čars," viņš nomurmināja tik klusu, ka neviens, izņemot Kolinu, to nevarēja dzirdēt.

"Tjā, tas ir interesanti. Ne jau visi skraida apkārt ar savu seju, turklāt Helēnas vietā ari es tā nedarītu."

Niks saprata, par ko Kolins runā, un jau atvēra muti, bet aši to atkal aizvēra. Kolins smīnēja.

"Nepārdzīvo! Es zinu, ka tas neesi tu. Viņš spēlē daudz ilgāk. Taču domāju, ka tikai retajam tas pielec." Kolins apklusa, kad viņiem tuvojās Džeroms.

"Spēlmaņu sarunas?" viņš vaicāja.

"Traks esi, vai?" Kolins atcirta. "Domā, ka es nezinu noteiku­mus?"

"Varētu taču gadīties," Džeroms ņirgdams atkal devās projām. Viņu pavadīja drūms Helēnas skatiens.

"Viņam taisnība," teica Kolins. "Jātur mute. Taču Džeroms pats pirms tam izmuldējās, viņš mums neko nevar piesiet." Viņš pasmai­dīja. "Turklāt es tik un tā neizlidošu."

Kad atskanēja zvans uz pirmo stundu, Niks pārskaitīja. Aleksis bija, Dena trūka. Aiša bija, Mišelas trūka. Pamatīgāk aplūkojot, Aiša arī izskatījās sviestaini; lakats bija uzsiets šķībi, un viņa visu laiku mirkšķināja acis.

Džeimijs, protams, bija un arī Emīlija. Nebija Glorijas. Klusais Gregs bija un acīmredzami darīja to pašu, ko Niks: skenēja solu rindas un domās veica piezīmes. Tad, neiejūtīgi pārtraukdama Nika pētniecisko darbību, sākās matemātikas stunda pie Fornerija kunga.

Vienīgais glābiņš kafijas automāts, taču jau pa gabalu Niks redzēja pie tā garu rindu. Fuck! Steidzami vajadzēja kaut ko, kas ļautu pārdzīvot trīs nākamās stundas.

Pie loga stāvēja Džeroms un ar roku pret palodzi saspieda tukšu Red Buli skārdeni. Gudrinieks, nodomāja Niks. Rīt arī Niks iepirks enerģijas dzērienus. Žāvādamies viņš atkrita uz viena no soliem gai­tenī. Nikam iešāvās prātā, ka viņš jau sen nebija pavadījis starpbrīdi pilnīgi viens. Džeimijs atkal pļāpāja ar Ēriku Vū; šoreiz vismaz Enu lija nebija kopā ar viņiem. Kolins centās izrādīt savas klusēšanas prasmes un, vērodams pārējos, pastaigājās pa skolas gaiteņiem. Kad Nīks viņu redzēja pēdējoreiz, par Kolina intereses objektu bija kļu­vusi meitene no jaunākās klases viņu laikam sauca Laura. Tai rokas bija neliela paciņa.

Niks palūkojās pulkstenī. Vēl piecas minūtes līdz nākamajai stundai tieši tik daudz laika, lai pagūtu aiziet uz tualeti.

Izrādījās, ka tualetē risinājās karsta diskusija. Niks, kura plaukstā |au bija iegūlis durvju rokturis, pakāpās soli atpakaļ.

"…es nedrīkstu, un tu to zini. Liec mani mierā!"

"Bet tas taču nav loģiski! Nokopē vēlreiz, un es vismaz pamēģi­nāšu. Es nevienam neteikšu."

"Es teicu "nē"."

"Tu nu gan esi draņķis! Tas taču nav nekas sevišķs, un tu to labi zini!"

"Tieši tā. Tad kāpēc man tevis dēļ jāpārkāpj noteikumi? Tu skaidri zini, ka viņš atklās. Viņš vienmēr visu atklāj."

Atvērās durvis, un pa tām izmetās zēns, kura vārdu Niks nezi­nāja. Cieši tam pa pēdām sekoja kāds no jaunāko klašu skolnie­kiem Martins Garibaldi: brilles uz deguna sašķiebušās un seja koši nosarkusi.

"Nu, lūdzu, pagaidi!" viņš sauca un dieba līdzi pirmajam.

Niks noskatījās pakaļ strīdniekiem, kā tie pa gaiteni līkumoja caur skolēniem. Nebija grūti noteikt, kurš no tiem bija spēlētājs un kurš ne: nespēlētāji izskatījās izbrīnīti, savukārt spēlētāji smaidīja un raustīja plecus. Kad Niks novērsās, viņš ieraudzīja, ka tam līdzās stāv Adrians Makvejs un gaida, kad tiks pamanīts.

"Sveiks, Adrian!" Zēna izskats viņu nez kāpēc vienmēr aizkusti­nāja. Dzīve Adrianu bija pamatīgi situsi, un tas bija redzams. Viņam trūka aizsargmūra, krutas fasādes. Ikreiz, satiekot Adrianu, Nikam gribējās sargājoši izplestām rokām nostāties tā priekšā.

"Vai drīkstu tev ko jautāt, Nik?"

"Protams."

"Kas ir tajā DVD, ar ko jūs te visi šurpu turpu maināties?"

Niks ievilka elpu un pateica pirmo, kas iešāvās prātā: "Mēs nemaz visi nemaināmies šurpu turpu."

Tīrā patiesība. Mēs kopējam un izplatām, tas taču ir kaut kas cits, vai ne?

"Ā, nu labi. Bet cilvēki cits citam nodod diskus. Vai vari man pateikt, kas tajos ir?"

"Kāpēc tu jautā tieši man?"

"Es pats nezinu." Adriana lūpu kaktiņi nedaudz pacēlās uz augšu, atdarinot ko lidzigu smaidam. "Ja godīgi, tu neesi pirmais, kam prasu."

"Bet pārējie tev neatbildēja?"

Viņš noliedzoši pašūpoja galvu. "Izskatās, ka arī tu neatbildēsi, vai ne?"

"Es nevaru. Man tiešām žēl. Piedod."

Sveicinādams un jautājoši saraucis uzacis, garām aizmaršēja Kolins. Nē, nodomāja Niks. Es neizmuldēšos. Ak kungs, vai Kolins viņu kontrolēja? Vai turpmāk katra saruna būs iemesls aizdomām par noteikumu pārkāpšanu?

Adrians domīgi aplūkoja savas rokas.

"Jūs visi sakāt, ka nevarat. Tā ir taisnība? Vai jūs vienkārši negri­bat?"

"Es dzirdēju, ka tev kāds jau ir piedāvājis DVD. Kāpēc neņēmi, ja jau esi tik ziņkārīgs?"

Jautājums aizslaucīja pēdējās smaida paliekas no Adriana sejas. "Tāpēc, ka nevaru. Tā vienkārši ir."

"Kaut gan pat nezini, kas tajā ir? Piedod, šito es nesaprotu."

Pagāja dažas sekundes, līdz Adrians atbildēja. Viņa balss bija klusa.

"Diemžēl nevaru tev to paskaidrot. Stulbi, es zinu. DVD ņemt es nevaru, taču man būtu ļoti svarīgi zināt, kas tajā ir."

Atskanēja zvans uz nākamo stundu. Kāda laime! Ar katru vārdu šī saruna kļuva aizvien nepatīkamāka, un Niks priecājās tikt no tās vaļā ar smaidu un dažām tukšām frāzēm.

Viņš kaut kā izturēja fiziku un psiholoģiju.

"Ko mazais Makvejs no tevis gribēja?" pajautāja Kolins starp­brīdi pirms angļu valodas stundas.

"Neko īpašu," Niks, kārtējo reizi neizskaidrojamā impulsa "sary,at Adrianu" (un, ko tur liegties, arī sevi) vadīts, sameloja. "Viņš līkai gribēja papļāpāt."

Kolins gan skeptiski nošķobījās, tomēr pieņēma šo paskaidro|umu. Vienalga. Nikam nebija pienākums viņam atskaitīties, it īpaši tad, ja tas muļķis izlikās par noteikumu uzraudzītāju.

Emīlija, padzirdējusi pieminam Makveja vārdu, pagriezās un viņu nopētīja. Teju vai nicinoši. Kāpēc tad tā?

Pēkšņi Niks saprata. Protams, Džeimijs būs izstāstījis, ka nu an Niks ir kļuvis par noslēpumainā DVD īpašnieku. Tātad Emīlija varēja izrēķināt, kāpēc viņš vakar tai zvanīja, kā arī to, ka tam nebija nekāda sakara ar Adriana telefona numuru. Fuck! Kāpēc Džeimijam viss jāizmuld?

Vatsona kungs ienāca klasē, iespiedis padusē veselu grēdu grā­matu. Arī viņa skatiens bija pētījošs. Nikam šķita, ka, pārskaitīdams tukšās vietas, skolotājs zinīgi māja ar galvu.

"Kā jums klājas?" viņš pavaicāja un neapmierinājās ar vispārējo un nenoteikto murmināšanu atbildes vietā.

"Manuprāt, trūkst sešu skolēnu. Vai jūs zināt, kāpēc? Arī citās klasēs ir neierasti daudz slimo, bet skolas ārsts apgalvo, ka šobrīd neplosās ne gripa, ne vēdera vīruss."

"Nav ne mazākās nojausmas," noteica Džeroms.

"Taču arī tu pagājušajā nedēļā vienu dienu biji slims, vai ne? Kas tev kaitēja?"

Džeroms pārsteigts klusēja. "Sāpēja galva," brīdi padomājis, viņš atbildēja.

"Galvassāpes. Tā, tā. Vai tagad tās ir pārgājušas?"

"Protams."

"Tad izņemiet grāmatas. Jūs, cerams, esat izlasījuši 18. sonetu "Shall I compare thee to a summer's day…", kā bijām vienoju­šies."

Visi rakājās pa savām somām. Niks bija aizmirsis apskatīties dze­joli un cerēja, ka Vatsons viņu neizsauks. Šodien ar savu švammīgo galvu viņš nebija spējīgs zibenīgi improvizēt.

Piepeši kā elektriskās strāvas trieciens viņu uzmodināja klie­dziens. Un ne tikai viņu, visa klase sarāvās kā no pletnes sitiena.

Aiša bija aizlikusi mutei priekšā trīcošas rokas, pati kļuvusi bāla kā krīts, un šķita, ka meitene tūlīt noģībs.

"Kas noticis?" Vatsona kungs, tikpat pārbijies kā visi pārējie, steidzās pie meitenes. Tas savukārt atmodināja Aišu no sastinguma. Viņa steidzīgi kaut ko izvilka no savas grāmatas lapām un saņurcīja plaukstā.

"Nekas," Aiša ātri noteica. "Man šķita, ka redzu zirnekli. Taču nē, tagad viss ir kārtībā." Raudulīgā balss un aši notrauktā asara liecināja par meliem.

"Parādi, kas tev ir rokā!" Vatsona kungs neļāvās apmānam un turpināja iztaujāšanu.

Aiša mēmi papurināja galvu. Nu jau pār viņas vaigiem ritēja neapturama asaru straume.

"Lūdzu, Aiša. Es gribu tev palīdzēt."

"Nekas taču nav. Es tikai nobijos. Tiešām."

"Parādi!"

"Nevaru."

Vatsona kungs pieprasīdams pastiepa roku un teica: "Tas paliks tikai starp mums. Apsolu."

Taču Aiša neatkāpās no sava "nē".

Vatsona kungs mainīja taktiku, lika Aišu mierā un pievērsās klasei.

"Aiša nevēlas runāt par to, kas viņu nupat tik ļoti satrauca. Bet varbūt kāds no jums to var izdarīt? Jūs viņai ar to palīdzētu, jo Aiša acīmredzot ir spiesta klusēt kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ." Viņš uzlūkoja ikvienu skolēnu klasē. "Mēs esam kolektīvs. Ja kādam ir problēmas, tad mums pārējiem tas nedrīkstētu būt vienaldzīgi."

Sākumā neviens neatbildēja. Klase reti kad bija bijusi tik klusa kā tagad. Vienīgi Aiša šņaukājās. Gregs viņai pasniedza papīra kabatla­katiņu, ko meitene paņēma, uz devēju pat nepalūkojusies.

"Varbūt viņai vienkārši ir mēnešreizes," Rašids minēja.

Šur tur atskanēja smiekli.

Rašids pasmīnēja: "Var taču būt."

Vatsona kungs viņā lūkojās ilgi un neko neteikdams, līdz Rašids novērsa skatienu. Nikam piepeši pielēca, kāpēc pirms angļu valodas stundas dažas meitenes krāsoja lūpas.

"Es nerīkojos gudri, jums jautādams," konstatēja skolotājs. "Tomēr būšu godīgs un pateikšu, ka pielikšu visas pūles, lai atklātu, kāpēc Aiša ir tik nomākta. Un es ļoti ceru, ka pie tā nav vainīgs neviens no jums."

Vatsona kungs apsēdās pie skolotāja galda un atvēra grāmatu.

"Rašid, lūdzu, izlasi 18. sonetu un pēc tam pastāsti mums savu versiju par lasīto. Pēc jau dzirdētās tavas situācijas interpretācijas nevaru vien sagaidīt nākamo."

Pēc stundas beigām Džeimijs sagaidīja Niku pie klases durvim.

"Vai tev ir kāda nojauta, kas noticis Aišai?"

"Nē, kādā sakarā? Es tikpat maz kā tu redzēju, kas viņu pārbie­dēja."

"Es nedomāju tā. Es domāju lielākās kopsakarībās. Vai tas ir saistits ar DVD? Ar to spēli?"

"Nav ne jausmas," nomurmināja Niks un gribēja paspraukties Džeimijam garām. Taču tas viņu satvēra aiz piedurknes.

"Te notiek kaut kas dīvains," viņš teica. "Klau, Nik! Vai mēs varam normāli aprunāties? Aiša nav vienīgā, kuru šodien redzēju raudam. Vienai meitenei no septītās bija līdzīgi atrada kaut ko kabatā un bija galīgā autā, bet ne ar vienu par to nerunāja."

"Jā, un kas par to?" Niks atteica. Viņš atsvabināja savu piedurkni no Džeimija grābiena, taču palika stāvam. Kolinu un Rašidu tuvumā nemanīja, troksnis klasē bija gana liels, neviens viņus nenoklausī­sies.

"Tu taču nedomā, ka Aiša teica patiesību?" Džeimijs drīzāk izska­tījās uzjautrināts nekā apmulsis. "Zirneklis ka tik ne tā! Tu redzēji tikpat labi kā es, ka viņa paslēpa rokā zīmīti."

"Varbūt zirneklis bija uzzīmēts tajā zīmītē," Nīks neveiksmīgi pajokoja, taču pats saprata, cik stulbi tas izklausās, un atrunājās: "Protams, arī es redzēju zīmīti. Bet man nav ne jausmas, par ko tā bija Varbūt kāds draudziņš viņai paziņoja par attiecību pārtraukšanu."

Džeimijs pasmaidīja. "Paklau, patiešām, nu beidz izlikties par muļķi! Jau aptuveni desmit dienas notiek kaut kas dīvains. Kopš apkārt sāka klejot tā spēle. To taču tu būsi pamanījis?"

"Šķiet, ka tev piemetusies vajāšanas mānija."

Džeimijs viņu domīgi uzlūkoja.

"Žēl," viņš teica. "Man vajadzēja vakar pieņemt tavu piedāvā­jumu un savākt to DVD. Tad man tagad būtu kaut kas, ko parādīt Vatsona kungam."

"Njā, re, kā tev nenoveicās. Bet, zini ko, tev ir nepareizs priekš­stats," Niks teica. Spēle ir daudz gudrāka par tevi, Džeimij Koks, un tā bez problēmām tevi apmuļķotu.

Kaut arī daudzu nebija skolā slimības dēļ, ēdnīca bija pilna. Sava garā auguma dēļ un tāpēc, ka šodien prāts nenesās uz pieklājīgām manierēm, Niks piecu minūšu laikā bija dabūjis salātu šķīvi un nede­finējamas šķirnes makaronus. Ko tālāk? Parasti viņš apsēstos blakus Džeimijam vai Kolinam, bet tagad par to nevarēja būt ne runas.

Niks lūkojās apkārt un mazliet sašūpojās ar visu paplāti, pama­nījis pie viena no mazākajiem galdiem Emīliju. Viņa pamāja, un viņš bija gatavs visu nomest zemē, lai varētu pamāt pretī, taču tā būtu bijusi tīrā izšķērdība Emīlija nemāja Nikam, bet Ērikam, kurš tajā pašā mirklī mainīja kursu uz viņas galda pusi. Pēc dažām sekundēm abi bija iegrimuši sarunā, it kā tikai nupat to būtu pārtraukuši.

Nika izsalkums nu bija aizmirsts, viņš uzmeta savu paplāti uz tuvākā brīvā galda un blenza uz ēdienu. Skolas rijamais. Vajadzēja uzgāzt Ērikam uz galvas.

"Vai te ir brīvs?"

Universs ienīda Niku Denmoru, tas nu reiz bija skaidrs. Klīrīgi smaidīdama, savu salātu šķīvi un ūdens glāzi uz galda nolika Braina.

"0, spageti!" viņa iesaucās, it kā tādus vēl nekad nebūtu redzē­jusi. "Labu apetīti!"

Tagad ēdiens tomēr noderēja. Niks varēja ar to piebāzt muti un izvairīties no nepieciešamības atbildēt uz meitenes jautājumiem.

"Kādu jezgu šodien Aiša sacēla! Vai tu redzēji, kas viņai bija rokā?"

Niks papurināja galvu un uzvirpināja uz dakšiņas nākamo makaronu devu. Tās slīka baltā mērcē, kas vāji atgādināja šampin­jonu garšu.

"Ai, kāda starpība! Es jau nu gan tādu cirku netaisītu." Braina laikam cerēja uz apstiprinājumu no Nika, taču tas bija pilnībā koncentrējies uz saviem salātiem, kas savukārt burtiski peldēja etiķī.

Kāpēc viņš nevar būt tāds kā Kolins? Kolins uzšņāktu: Vecā, lasies! un viņam būtu miers. Taču Nīks negribēja redzēt aizvaino­jumu Brainas sejā, kā arī baidījās no paša sliktās sirdsapziņas.

"Hallo! Vai te kāds ir?" Brainas roka kā automašīnas logu tīrītājs vicinājās Nikam gar acīm.

"Jā. Sorry. Ko tu teici?" Kāds gan es esmu nolādēts mīkstais!

"Es tev kaut ko vaicāju," viņa teica, uzsvērdama pēdējo vārdu.

"A, piedod! Es esmu baigi noguris. Ko tu gribēji zināt?"

"Vai tu man neko negribi pateikt?"

Kā, lūdzu? Ko lai viņš gribētu teikt viņai?

"Vai tu runā par to, ka esmu aizmirsis tev pateikt paldies? Par to lietu? Okay, paldies. Esi apmierināta?"

Brainas smaids izdzisa. Viņa atmeta atpakaļ matus un saknieba lūpas.

Kas tad nu? Viņš taču bija turējies pieklājības robežās!

"Es brīnos, kas noticis starp tevi un Džeimiju," pēc pāris klusē­šanas sekundēm Braina atsāka sarunu.

"Vai kaut kam jābūt notikušam? Nekas."

Viņa savilka zinīgu seju: "Ak tā! Kā tad, noticēju! Jūs esat salēkušies dēļ… nu tu jau zini, dēļ tās lietas. Vai tā ir?"

Niks neatbildēja, un Braina to uzskatīja par piekrišanu.

"Neņem galvā! Tev draugu pietiek, viņš tev nav vajadzīgs. Džeimijs jau nu galīgi nav nekāds krutais džeks. Redzēji, kas viņam šodien kājās?"

Braina visā nopietnībā ieķiķinājās. Viņa Niku iesaistīja arī visā nopietnibā sarunā par viņa labākā drauga ģērbšanās stilu. Niks uzsvieda dakšiņu uz ļumīgo makaronu paliekām šķīvī un atbīdīja krēslu.

"Es laikam būšu paēdis. Un, ja vēl kādreiz sagribēsi apņirgt Džeimiju, pameklē kādu citu."

"Eu, es taču tikai…"

Turpmāko Niks nedzirdēja, jo bija jau ceļā uz izeju. Vēl jātiek garām Emīlijai, taču tā viņu pat nepamanīja. Atbalstījusi zodu plaukstās un pieliekusi galvu mazliet sāņus, Emīlija klausījās Ērikā, kurš runāja kā uzvilkts.

Jātiek uz mājām, nodomāja Niks. Sitīšu pretiniekus, līdz nokūpēs cietais disks.

Vienīgais šķērslis bija vēl divas mācību stundas pēcpusdienā. Varbūt nobastot? Nikam noreiba galva, iedomājoties, cik tālu jau bija tikuši tie, kuru šodien nebija skolā.

Toties, ja viņš tagad izturētu, varbūt rit varētu atļauties vienu pseidoslimības dienu. Nē, nolādēts, rit jānodod mājasdarbs ķīmijā. Jau rīt!

Labi, tagad vismaz bija skaidrs, kā izmantot pusdienas pārtrau­kumu. Niks paņēma somu un sameklēja mierīgu vietu pie loga bib­liotēkā.

Viņš izvilka no plaukta divas grāmatas un sāka norakstīt, cenšo­ties pēc iespējas pārveidot teikumus. Nu re! Nebija nemaz tik traki! Jau puslapa. Te vēl varētu pievienot tabulu, lai darbam piešķirtu profesionālāku izskatu.

Niks kopēja un turpināja rakstīt, līdz bija pierakstījis divas lapas. Tas noteikti nebija labs darbs, taču tas bija. Niks apmierināts skatījās pa logu pielijušajā skolas pagalmā, it kā cerēdams tur gūt iedvesmu nākamajām divām lapām, bet ieraudzīja tikai Denu, kura šodien skolā nemaz nebija. Taču nu viņš tur lejā stāvēja, gluži viens. Kāpēc Tamborētājs netupēja pie datora?

Niks vēroja Denu slēpjamies aiz tūju žoga, kas norobežoja skolas pagalmu no autostāvvietas. Viņš kaut ko turēja rokā. Binokli? Ne, fotoaparātu.

Niks samiedza acis, lai labāk redzētu. Dens kaut ko fotografēja autostāvvietā. Muļķīgā kārtā Niks nevarēja saskatīt, ko. To aizsedza skolas labais spārns.

Pēc brīža Dens nolaida fotoaparātu un paskatījās apkārt. Viņš aizstaigāja līdz pagalma vidum un ielūkojās pirmajā stāvā izvietoto klašu logos. Pie viena no logiem viņš apstājās un atkal fotografēja. Pēc tam iegāja skolā, nozuzdams Nika skatienam.

Vislabprātāk Niks būtu pielēcis kājās un noauļojis lejā pa tre­pēm, lai noķertu Denu un noskaidrotu, ko viņš tur darīja. Vienīgi Dens droši vien neatbildētu.

Taču nevarētu būt pārāk grūti atņemt viņam kameru un uzmest aci pēdējām uzņemtajām fotogrāfijām. Nē, to viņš nedarītu. Nē.

Tā vietā Niks apgrieza otrādi lapu, uz kuras gribēja strādāt tālāk.

DENS, viņš uzrakstīja kreisajā pusē un blakus pievilka vienlīdzī­bas zīmi. Pēc ceturtdaļstundas uz lapas bija parādījies apbrīnojami daudz vienādojumu. Tie gan neatbilda aktuālajai matemātikas vie­lai, taču bija nesalīdzināmi interesantāki.

Dens = Sapujapu? Nē, Sapujapu ir pārāk jauks. Drizzel? Iespē­jams. Varbūt arī Blackspell.

ALEKSIS = nav ne jausmas. Varbūt ķirzaka? Gagnars? Vai tum­sas elfs. Vulcanos? Varētu būt jebkurš. Viss var gadīties.

KOLINS = Lelants. Bet tad viņš šodien bija pārāk priecīgā noska­ņojumā. Jutās neievainojams. Taču kas zina, kas notika naktī. Varbūt tomēr BloodWork? Vai Nurax?

HELĒNA = Aurora? Tad viņa ir beigta. Tirānija? Iespējams. Arwen's Child? Tas būtu smieklīgi.

Džeroms = LordNick? Bet kāpēc?

BRAIŅA = Feniela droši vien, jo ir nesimpātiska govs. Vai Arvven's Child. Vai Tirānija.

AIŠA = droši vien beigta, tāpēc arī tik bēdīga. Aurora?

RAŠIDS = Drizzel? BloodWork? Blackspell? Xohoo?

Sanervozējies Niks nometa zīmuli uz galda. Aiz katra minējuma bija jautājuma zīme. Nebija iespējams viennozīmīgi atšifrēt nevienu čaru. Tikpat labi viņš vēl ne reizi spēlē nebija saticis Kolinu, tāpat kā daudzos kapsētā apglabātos, tāpat kā Iekšējā apļa dalībniekus. Kas, piemēram, bija Beroxar un Wyrdana?

Nē, tam patiešām nebija jēgas. Jābeidz par to lauzīt galvu. Tad jau labāk vēl mazliet pastrādāt, lai pēc tam ar tīru sirdsapziņu varētu ienirt Erebos pasaulē.

Niks paņēma jaunu papīra lapu un turpināja rakstīt, pats īsti nesaprazdams, par ko ir runa. Kad atskanēja zvans uz stundu, viņam jau bija trīsarpus lapas. Tas nebūt nebija slikti, pārējo viņš sastrādās šovakar mājās, un tad atliks tikai ātri visu pārdrukāt uz datora. Gan jau būs labi. Gan jau.

Ar katru jaunu dienu manai realitātei zūd vērtība. Tā ir skaļa un nekārtīga, neparedzama un grūta.

Uz ko ir spējīga realitāte? Padarīt badīgu, izslāpušu, neapmieri­nātu. Tā izraisa sāpes, tā cīnās ar slimībām, pakļaujas smieklīgiem likumiem. Taču vissvarīgākais ir tas, ka tā ir iznīcīga. Tā vienmēr beidzas ar nāvi.

Nozīmīgas un stipras ir citas lietas: idejas, kaislības, pat neprāts. Viss, kas paceļas pāri saprātam.

Es neatbalstu realitāti. Es tai nepalīdzu. Es ļaujos vilinājumam aizbēgt no pasaules un atdodos nereālās pasaules bezgalībai.