Laura un Avanterras noslēpums

8. nodaļa LIKTENĪGS UZDEVUMS

Kad Laura iegāja profesora Aureliāna dzīvojamā istabā, viņa ne pa jokam nobrīnījās: telpa bija liela — milzīgi liela. Turklāt no ārpuses māja neizskatījās diez cik prāvāka par dārza namiņu. Un tad šī istaba, kuras izmēri noteikti bija krietni desmit reiz divdesmit metri — kā gan tas nācās?

Akmens kamīnā pie gala sienas sprakšķēja augstas uguns liesmas. Tās apgaismoja daļu istabas, mezdamas uz sienām šaudīgas ēnas. Kamīnā dega garas malkas šķilas, un Laurai iecirtās nāsīs sausu sveķu spēcīgais aromāts. Jau pēc maza brītiņa acis bija pieradušas pie pustumsas. Telpā atradās tikai dažas vienkārši darinātas mēbeles. Pie sienām stāvēja vienkārši koka skapji un dažas koka kumodes un plaukti, vairāk nekā. Istabas vidū atradās apaļš galds gandrīz divarpus metru diametrā. Tā vidū bija novietota akmens ugunsbļoda bez rotājumiem, kurā plaiksnījās neparasta liesma. Tā bija gandrīz plaukstas lielumā, kvēlojoši balta un izstaroja tik spilgtu gaismu, ka Laurai nācās aizvērt acis, tajā paskatoties.

Pie galda stāvēja četri krēsli? Persijs Valjants sēdēja uz viena no tiem, līdzās bija apsēdusies mis Mērija. Profesors Austrums Aureliāns sēdēja uz trešā. Viņš bija ietinies senlaicīga piegriezuma apmetnī un izskatījās nespēcīgs. Parasti tik iespaidīgais augums bija sagumis, sirmo matu krēpes sapinkājušās, un cildenā vecā vīra seja ar modrajām, starojoši zilajām acīm bija bāla un nogurusi.

Laura noraizējusies gribēja apvaicāties, kā viņam ar veselību, taču Aureliāns viņai ar strauju žestu pavēlēja nerunāt. Uz brīdi iestājās klusums. Profesors veltīja Laurai samocītu smaidu un norādīja uz tukšo krēslu.

Kad viņš sāka runāt, Laurai beidzot nonāca līdz apziņai, ka viņš bija slims. Ļoti slims, jo viņa balss bija aizlauzta.

— Lūdzu, apsēdies, Laura, — viņš gurdeni sacīja.

Laura darīja, kā likts. Tad ziņkārīgi pavērās pārējos, kas sēdēja līdzās pie galda. Kādēļ gan mis Mērija viņu nakts vidū bija izrāvusi no gultas? Ko viņi visi trīs no viņas gribēja?

Tomēr skolotāju sejas vaibsti neko neatklāja. Ne Persijs Valjants, ne mis Mērija un nepavisam ne jau Austrums Aureliāns neļāva manīt, kāds bija šīs noslēpumainās sapulces mērķis.

Gluži kā nolasījis viņas domas, Aureliāns pievērsās Laurai:

— Vai zini, kālab esmu tevi ataicinājis?

Laura klusēdama papurināja galvu.

Vecais kungs izskatījās maķenīt apmulsis. Katrā ziņā Laurai tā vien šķita, ka ir pamanījusi viņa sejā pārsteiguma atblāzmu.

— Tēvs taču tev teica — vai ne, Laura?

— Ko — ko jūs ar to domājat?

— Viņš taču tev sacīja, ka tu no šodienas būsi viena no mums, sargātājiem, un tagad cīnīsies gaismas pusē, vai ne?

— Jā, protams, — Laura steigšus atteica, un tanī pašā brīdī viņai iešāvās prātā kāda doma, kas radīja lielas cerības. Gaidu pilna viņa pavērās Aureliānā. — Vai tas nozīmē, ka tētis patiešām vēl ir dzīvs, un es nenosapņoju, ka viņš vakar naktī bija pie manis atnācis, bet tiešām stāvēja pie manas gultas?

Profesors Aureliāns pamāja. —Jā, — viņš klusi sacīja.

— Un... kur viņš tagad ir? Kāpēc viņš tik ilgi par sevi nav devis nekādu ziņu un kāpēc viņš pie mums neatgriežas? Es... es to visu nesaprotu.

— Tāpēc jau tu arī esi šeit, — Austrums atteica ar nogurušu smaidu. — Tev pienācis brīdis uzzināt lielo noslēpumu, kas satur kopā mūsu pasauli. Tad tu sapratīsi daudz ko, kas tagad vēl liekas mīklains. Tad nu ieklausies labi, Laura, un iegaumē visu, jo laika nav, mani spēki zūd, tā ka pagūšu tev izstāstīt tikai galveno.

Laura lielām acīm paskatījās profesorā. Viņa tik tikko iedrošinājās ievilkt elpu. Meitene juta, kā satraukti dauzās sirds un asinis pulsē dzīslās.

— Tikai ļoti nedaudzi cilvēki zina, — Austrums Aureliāns čukstus iesāka, — ka kopš pašiem laiku pirmsākumiem pastāv mūsu Zemei paralēla pasaule. Tā ir daudz vecāka par mūsu planētu, un to dēvē par Avanterru. No šīs noslēpumainās mītu pasaules, kas atrodas viņpus cilvēces zināšanu robežām, kādreiz ceļu uz Zemi atrada labie un ļaunie spēki, jo uz Avanterras Gaismas karotāji un Tumsas Spēki ir saķērušies mūžīgā cīņā un nežēlīgi karo par to, kurš uzvarēs.

Labo spēku vadonis ir Elizions, Gaismas glabātājs. Tumsas karapulku priekšgalā stāv Melnais hercogs Borborons, kurš bez mitas un ar nerimstošu naidu savus neskaitāmos piekritējus ved cīņā pret gaismas aizstāvjiem, šo tumsas karotāju leģioni nekad neiznīkst. Jau kopš mūžīgiem laikiem Melnajam hercogam ir tikai viens mērķis — viņš alkst nonāvēt Gaismas glabātāju, lai tumsas spēki gūtu galīgo uzvaru. Taču tad sāksies Mūžīgās Iznīcības kundzība, un Avanterra ies bojā — tāpat kā mūsu Zeme!

— Nē! — Laura iesaucās. — Tas nedrīkst notikt — nekad!

— Tu tā domā, — profesors Aureliāns nopietni atbildēja. — Un tomēr briesmas, ka tā varētu notikt, nekad nav bijušas lielākas kā tieši tagad!

Laura norīstījās. Viņa paskatījās Persijā Valjantā, kas skatienam atbildēja ar raižpilnu sejas izteiksmi. Arī mis Mērijas Morganas vaibstos bija lasāmas dziļas rūpes, un tad Laura saprata, ka Austrums Aureliāns ne kripatiņu nepārspīlē.

— Kas noticis? — viņa klusi vaicāja.

— Pirms divām dienām Melnajam hercogam izdevās ievainot Gaismas glabātāju ar savu zobenu Mērdekli. Šī zobena cirstās brūces nekad nesadzīst, tajā mītošie melnās maģijas spēki iznīcina ievainotā dzīvības enerģiju. Elizions nomirs, ja vien drīz nesaņems pretlīdzekli.

— Ir arī pretlīdzeklis? — Laura pārsteigta jautāja.

— Protams, jo ļaunais nav iedomājams bez labā un otrādi — pretēji spēki nosaka viens otra pastāvēšanu. Kā nav plusu bez mīnusiem un dzīvības bez nāves, tāpat arī labais nevar pastāvēt bez ļaunā. Tās ir vienas monētas dažādas puses. Tās nekad nevar būt uz augšu vienlaikus — un tomēr ir nesaraujami saistītas viena ar otru.

Laurai galvā dūca. Viņa īsti nespēja sekot profesora Aureliānā vārdiem. Meitene nesaprata, kāds tam sakars ar viņas tēvu — un vispirms jau ar viņu pašu. Galu galā viņa jau bija pēdējā, kas spētu palīdzēt tam Gaismas glabātājam. Izbrīnīta viņa uzlūkoja Austrumu Aureliānu. — Kas tas ir par pretlīdzekli?

— Dzīvības ūdens, — profesors atbildēja. — Ja uz brūces uzpilina kaut pilienu, tā sadzīst vienā mirklī un ievainotais tūdaļ pat atgūst veselību.

— Kur to ūdeni var atrast?

— Tur jau tas suns aprakts, — profesors atbildēja. — Dzīvības ūdens atrodas Apskaidrības kausā, kas kopš laiku laikiem tika glabāts Blāzmoraldas labirintā. Par Blāzmoraldu sauc vareno Grāla pili, kur mīt Gaismas glabātājs ar savu svītu.

— Tad es nesaprotu, kāpēc... — Laura apjukusi ieteicās, bet Aureliāns viņu tūdaļ pārtrauca.

— Melnie karapulki pirms krietna laiciņa nolaupīja Apskaidrības kausu no labirinta un atveda to uz mūsu zemi, — viņš paskaidroja. — Un slēptuvi diemžēl līdz šai baltai dienai vēl neviens nav atradis!

Laura samulsa. — Bet kā... kā tas kauss varēja nokļūt uz mūsu zemes?

Profesora sejā atplauka saprotošs smaids. — Pa burvju vārtiem, kas Avanterru savieno ar mūsu zemi. Pa tiem no vienas pasaules var nokļūt otrā.

— Burvju vārti? — Lauras balsī bija dzirdams, ka viņai tas gluži neko neizteica.

— Jā. Tu noteikti zini četrus saulgriežu svētkus, ko svin gada ritumā?

Laura pamāja un klusībā atcerējās Rūdolfu “Cingizu”-Vāgneru, ģeogrāfijas skolotāju, kurš vēl pirms īsa laiciņa viņus bija nomocījis ar visdažādākajiem kalendāru veidiem un visādu laikmetu un tautu laika skaitīšanas sistēmām.

— Jūs droši vien domājat Jāņus, Ziemassvētkus, Lieldienas un Miķeļdienu?

— Tieši tos. — Aureliāns apmierināts pasmaidīja. — Saules ritums valda pār dzīvi Avanterrā gluži tāpat kā uz mūsu planētas, un dabas likumi šais abās pasaulēs ir stiprāki un varenāki nekā cilvēku likumi. Avanterrā to zina un saprot, un šīs zināšanas ir svētas. Taču uz Zemes tās arvien dziļāk nogrimušas aizmirstībā. Tālab arī gandrīz neviens vairs nezina šo saulgriežu svētku īsteno nozīmi. Sajās dienās jau kopš mūžseniem laikiem atveras apslēptie ceļi, kuri savieno mūsu pasaules un pa kuriem var tikt cauri ne tikai cilvēki. No vienas pasaules otrā var atnest arī priekšmetus. Tādējādi uz Zemes nokļuva arī Apskaidrības kauss. To atveda melno spēku karotāji un paslēpa pilī vai tās tuvākajā apkaimē, kā mēs pa šo laiku paguvām noskaidrot.

— Nopietni? — Laura brīnījās.

Austrums Aureliāns palocīja galvu.

— Un kad tas notika?

— Pagājšgad ziemas saulgriežu dienā. Kā tu noteikti zini, senos Ziemassvētkus svin divdesmit pirmajā decembrī.

Laura sarauca pieri grumbās. •— Patiešām?

— Jā gan. — Austrums Aureliāns pamāja. — Tas gluži neapšaubāmi izriet no mūsu pētījumiem.

— Un tētis? Kāds tētim ar ro visu...

— Mēs domājam, ka viņš būs pārsteidzis melnos bruņiniekus, izpildot savu nekrietno pasākumu, — varbūt viņi to ir paņēmuši gūstā un aizvilkuši līdzi uz Avanterru.

— Ak, nē! — Laura iešņukstējās. Cik šausmīgi, viņa nodomāja. Tomēr vienlaikus jutās atvieglota, ka tēvs acīmredzot vēl bija dzīvs. Fantastiski, viņa brīnījās. Tas ir vienkārši fantastiski!

Lūkasam un Kajai būs acis uz kātiņiem, kad es viņiem pastāstīšu. Bet var jau būt, ka viņi man neticēs ne vārda. Kāds tur brīnums — izklausījās jau arī diezgan neticami.

Laura skeptiski paraudzījās profesorā. — Un... kā jūs to visu zināt? — viņa vaicāja, un balsī bija dzirdamas šaubas.

— Es zinu, ka tev tas viss izklausās neticami, — profesors atbildēja. — Ar mani bija tāpat, kad pirmoreiz uzzināju par lielo noslēpumu.

— Un kad tas notika?

— Manā trīspadsmitajā dzimšanas dienā, kad es kļuvu tikpat vecs kā tu tagad. Jo tā ir diena, kad nedaudzus cilvēkus iesvētī lielajā noslēpumā, kas mīt aiz lietu šķietamās dabas un tomēr nosaka visu cilvēku dzīvi.

— Un šie nedaudzie tad kļūst par sargātājiem?

— Jā, Laura. Kā jau teicu, labie un ļaunie spēki reiz no Avanterras nokļuva mūsu pasaulē. Tas bija laiks, kad gan gaismas spēki, gan ļaunuma vara sūtīja pie mums savus pārstāvjus, lai tie apmestos uz dzīvi uz Zemes. Kopš tā laika arī pie mums notiek cīņa starp labo un ļauno, kaur arī ne tik tīrā un visiem skaidri saprotamā veidā kā uz Avanterras. Pie mums šis cīniņš norit apslēpti, un cilvēki bieži vien pat īsti neatskārš, par ko ir runa. Tālab ir ļoti svarīgi, lai kāds allaž būtu modrs un turētu acis vaļā. Tas arī ir mūsu, sargātāju, galvenais uzdevums — allaž būt nomodā un stāvēt sardzē pret ļaunumu. Jo tikai tad, ja laikus atklājam ienaidnieka plānus, mēs spējam tos izjaukt.

Izklausās saprātīgi, Laura nodomāja, kaut arī visu tas vēl neizskaidro.

— Un kāpēc tieši es esmu izraudzīta būt par sargātāju? Un jūs, un Persijs, un Mērija? Jo viņi taču arī piedalās, vai ne?

Profesors Aureliāns pavīpsnāja. — Mēs visi esam to gaismas karotāju tiešie pēcteči, kas pirms senseniem laikiem ieradās mūsu pasaulē ar uzdevumu cīnīties par labā uzvaru. Kopš tās reizes šo misiju nodod no paaudzes paaudzē.

— Ak tā, — Laura pārsteigta sacīja. — Tad arī Lūkass nākamgad kļūs par sargātāju?

Austrums papurināja galvu. — Nē. Karotāji vīrieši nodod uzdevumu savai pirmajai meitai, un tā savukārt pirmajam dēlam.

— Un ja nu kādam nav bērnu? — Laura skaļi prātoja.

— Tad paaudžu ķēdīte pārtrūkst un izdziest vēl viena gaismiņa, — nopūtās Aureliāns. — Šī iemesla dēļ sargātāju skaits pasaulē arvien sarūk, un jāpriecājas vienīgi, ka mums paveicies, jo tumšajiem spēkiem šai ziņā neklājas labāk par mums. Kaut arī to skaits jau kopš laika gala ir bijis krietni kuplāks nekā mūsējo.

Laura bija satriekta. Daudz kas izšāvās cauri galvai, uzradās vēl neskaitāmi jautājumi, taču galvenokārt gribējās uzzināt vairāk par tēvu: —Ja tētis patiešām atrodas Avanterrā, kā mēs viņam varam palīdzēt? Un vai tādā gadījumā vispār ir iespējams, ka viņš mani vakar naktī apciemoja? Un —

— Tikai mieru, Laura! — profesors pārtrauca meiteni. — Tici man, lūdzama, ka mēs viņam spējam palīdzēt — bet sākumam varbūt būs gana. Persijs, mis Mērija un arī es tuvākajā laikā izskaidrosim visu, kas tev vēl jāzina. — Viņš paskatījās acīs abiem skolotājiem, un tie nopietni pamāja ar galvu. — Vispirms tev jāuzzina par lielo uzdevumu, ko tev lēmis liktenis.

Laura manīja, ka uznāk viegls reibonis. Viņa aizturēja elpu. Ko gan profesors ar to domāja? Un kāpēc tieši viņai?

— Kādu... uzdevumu? — viņa bikli apvaicājās.

Pirmo reizi iejaucās Persijs. — Tev uzticēts atrrast Apskaidrrī-bās kausū, Laura, un tādējādi izglāpt Gaismas sarrgatājā dzivibū.

— To spēj vienīgi tu, — piebilda Mērija Morgana, ievērodama meitenes sejā atplaukušo pārsteigumu. — Tu esi dzimusi rrīs-padsmitnieka zīmē, un tāpēc tev dāvāti īpaši spēki!

— Bet... tas... tas taču nevar būt, — Laura stostījās. — Es esmu tikai pavisam parasta meitene.

Aureliāns pašūpoja galvu. — Tu labi zini, ka tā nav, — viņš rāmi sacīja. — Citādi tu nebūtu saskatījusi zīmes.

— Zīmes? Kādas zīmes?

Bet tad viņa saprata. Jā, protams, — profesoram Aureliānam bija taisnība: vārnas un baismīgais melnais jātnieks, tēva noslēpumainā parādīšanās un mamma, kas bija uzsmaidījusi no fotogrāfijas un aprunājusies ar viņu! Piepeši visi mistiskie notikumi sarindojās jēgpilnā rakstā. Un ja tā, tad arī noslēpumainajām suņu rejām, milža piemiegtajai acij un melnajam vilkam, kas bija pazudis no gleznas, arī bija sava jēga. Zēlu skatienu Laura pavērās profesorā, meklēdama palīdzību.

— Un kā... kā man atrast to kausu? — viņa jautāja. — Nu, es domāju, ja jau līdz šim tas nevienam nav izdevies, kādēļ lai man veiktos?

— Tev izdosies, Laura! — Aureliāns pārliecināti sacīja. — Galu galā tev pieder Laika rats. Meklējumos tas tev krietni nāks talkā.

Laura nobālēja. — Jūs domājat to rotu ar ķēdīti?

Profesors pamāja. — To pašu, Laura. Sargātāji, kas dzimuši trīspadsmitnieka zīmē, to nodeva no paaudzes paaudzē, līdz tas nonācis tavās rokās.

Laura norija siekalas, nolieca galvu un kaunīgi vēroja galda virsmu.

— Kas noticis? — Austruma Aureliānā balsī ieskanējās aizdomas. — Kaut kas nav kārtībā?

Meitene neatbildēja.

— Paskaties man, lūdzu, acīs, Laura. — Meitene pacēla galvu un pavērās profesorā. — Vai kaut kas noticis? Varbūt... — viņa acis šausmās iepletās, un profesors ar roku aizklāja muti. — Saki, lūdzu, ka tā nav taisnība.

Laura, kļuvusi gluži pelēka, pamāja. — Ir gan, — viņa tik tikko dzirdami nočukstēja. — Rota... tā ir pazudusi.

Persijs un mis Mērija izbijušies paskatījās viens otrā. — Quel malheur³! — fizkultūras skolotājs nodvesās. Un Mērija Morgana stomījās: —Nē... nē... tas nevar būt.

Profesors Aureliāns savaldījās pirmais. — Kā tas varēja notikt? — viņš jautāja, lūkodams nomierināties.

— Es... es nezinu. Ja pareizi atceros, tētis to turēja rokā, un tad izgaisa. Un nākamajā rīrā es rotu nekur nevarēju atrast.

Persijs un Mērija novaidējās vien, un profesors Aureliāns kļuva bāls kā krīts. Viņš ar pūlēm ievilka elpu.

No jauna saņēmies, viņš kādu brītiņu domīgi raudzījās uz priekšu. — Nu, uzdevumu tas diezko neatvieglo, — viņš pēdīgi konstatēja. — Bet nebaidies, Laura. — Viņš uzmundrinoši uzsmaidīja meitenei. —Tev tāpat izdosies, arī bez rotas! — Tad pievērsās jaunajiem skolotājiem: — Vai jums tā neliekas?

— Prrotams, izdosēs! — Persijs atbildēja drusku par ātru un arī uzsmaidīja Laurai. — Tev tikai jānotic pašai sev!

— Sev un gaismas spēkam, — mis Mērija papildināja. — Tad tev noteikti veiksies!

Lauras glītajā sejiņā vēl joprojām atspoguļojās izmisums.

— Mēs tevi atbalstīsim, Laura, — profesors Aureliāns mierinošā balsī paziņoja. — Iemācīsim izmantot senās prasmes, ko savulaik šurp atveda mūsu priekšteči no Avanterras.

— Ceļojumus sapnī! — teica Persijs.

— Domu nolasīšanu! — iesaucās mis Mērija.

— Un, protams, telekinēzi! — piebilda profesors.

Laura nožagojās. Telekinēze? Kas tā tāda vispār bija? Un ceļojumi sapnī? Par tiem arī nekas nebija dzirdēts. Viņai piepeši sagriezās galva, jo tajā virpuļoja arvien vairāk domu.

Atrast Apskaidrības kausu! Ar dzīvības ūdeni! Un tieši es! Gluži parasta trīspadsmit gadu veca meitene!

Karuselis galvā griezās arvien straujāk, tas virpuļoja žiglāk un žiglāk, līdz piepeši to apturēja viena vienīga doma.

Nevar būt! Tas taču nevar būt!

Taču, no otras puses, — vai arī tēvs nebija teicis, ka viņa ir viena no sargātājiem? Ja nu reiz bija kāds cilvēks, uz kuru varēja paļauties un par kuru viņa liktu galvu ķīlā, tad tas bija tētis.

Meitene bija pārliecināta, ka viņš vēl nekad nav melojis. Un kādēļ lai viņš tieši šajā svarīgajā jautājumā stāstīru aplamības?

Nekad! Mariuss tā nekad nedarītu. Aureliānā, Persija un mis Mērijas teiktajam vajadzēja būt taisnībai. Tai vajadzēja būt pa-tiesībai — baltai patiesībai, kaut arī drīzāk izklausījās pēc tīras fantāzijas.

Profesors Aureliāns neizlaida Lauru no acīm. Izskatījās, it kā viņš nojaustu meitenes domas un tikai negribētu viņu pārtraukt, līdz viņa pati būs pieņēmusi lēmumu. Beidzot viņš no jauna vērsās pie Lauras.

— Nu, Laura, — viņš sacīja, un balsī ieskanējās svinīgums.

— Vai pieņemsi savu uzdevumu un no šī brīža kopā ar mums cīnīsies pret ļaunuma varu?

Laura jau bija izlēmusi. — Es... es pamēģināšu!

Sasprindzinājums izgaisa no abu jauno skolotāju sejām, un arī profesora vaibstus apskaidroja gandarīts smaids.

— Lai notiek, Laura! — viņš sacīja. — Mēs uzņemsim tevi lokā, kas apvieno visu: Zemi un Avanterru, sākumu un galu, gaismu un tumsu, labo un ļauno. — Pateicis šos vārdus, viņš piecēlās.

Piecēlās arī Persijs Valjants un Mērija Morgana, un Laura sekoja pieaugušo paraugam. Visi četri izstiepa un sadeva rokas, izveidodami apli ap galdu. Tikai tagad Laura pamanīja, ka smalkās intarsijas galda virsmā veidoja riteni ar astoņiem spieķiem, kas izskatījās gluži tāpat kā pazudušais amulets.

Ko gan tas nozīmē, Laura sev vaicāja, bet tad viņas uzmanību piesaistīja profesors Aureliāns, kurš uzsāka īpatnēju dziesmu. Viņa balss, kas iepriekš bija skanējusi tik gurdeni, piepeši pieņēmās spēkā un kļuva skaidra. Viņa dziesma skanēja telpā kā burvju vārdi. Un, kaut ari Laura nesaprata vārdus, kas bija kādā svešā mēlē, valodā, ko viņa nekad līdz šim nebija dzirdējusi, no tiem izplūda savāds spēks. Lauru pārņēma neparasts miers, un viņa piepeši izjuta dziļu, vēl nebijušu pārliecību. Nu viņa zināja, ka viss būs labi.

Ugunsbļodā pacēlās liesma, tapdama arvien gaišāka un gaišāka, līdz no tās izplūda pārpasaulīgs starojums. Laura aizgrābta raudzījās spozmē, kas tagad bija tik spēcīga, ka gandrīz sagādāja sāpes. Un tomēr meitene nespēja novērst skatienu.

Gaisma kļuva spožāka un spožāka, lielāka un lielāka, līdz tā piepildīja gandrīz visu telpu. Laura vairs nespēja saskatīt neko citu. Nedz Persiju Valjantu, nedz Mēriju Morganu un arī ne profesoru Austrumu Aureliānu. Ap viņu ņirbēja tikai viens vienīgs mirdzošas gaismas virpulis, kas tiecās meiteni iesūkt pašā vidū. Laura ļāvās šai savādajai parādībai. Nebīdamās un nepretodamās — līdz jutās viens vesels ar gaismu.