Laura un Avanterras noslēpums

1. nodaļa SAVĀDS SAPNIS

Laura Leandere miegā ievaidējās. Guļamistabā pa logu ieplūda gaiša mēnessgaisma, ietīdama to sidrabainā mirdzumā. Meitene drudžaini svaidīja galvu pa spilvenu. Garie, gaišie mati bija salipuši no sviedriem.

— Nē, — Laura aizsmakusi izdvesa. — Nē, nē, nē! — Viņas glītā, maigā sejiņa bija pārvērtusies sāpju plosītā grimasē. — Nēēēē!

Laura uztrūkās no miega un piecēlās gultā sēdus. Tikai pēc kāda brīža viņa atskārta, ka patiesībā atradās pati savā guļamistabā.

Tai pašā mirklī pie griestiem iedegās lampa, un istabā ienāca viņas brālis Lūkass. — Laura, kas noticis? — viņš samiegojies jautāja. — Ko tu tā kliedzi?

Lūkass bija gadu jaunāks par māsu. Viņam bija divpadsmit, un Laurai trīspadsmit. Tas ir — gandrīz trīspadsmit, jo līdz viņas dzimšanas dienai vēl bija jāgaida divas dienas. Lūkasam bija tikpat gaiši mati kā Laurai, tikpat zilas acis, un arī bedrīte zodā izskatījās tieši tāpat kā māsai. Atšķirībā no Lauras Lūkass nēsāja lielas brilles, kas viņam piešķīra maķenīt profesorisku izskatu.

Laura pilnīgā nesaprašanā raudzījās brālī. — Vai tad es kliedzu?

— Eksakteniski! — Lūkass atteica. “Eksakteniski” bija viens no Lūkasa izgudrotajiem un traki iemīļotajiem vārdiņiem. — Tu tā bļāvi, ka es pat savā istabā varēju dzirdēt. Kāpēc?

Pirmajā mirklī Laura neko nespēja atcerēties. Viņa pavērās apkārt, it kā cerēdama istabā atrast atbildi. Telpa necik neatšķīrās no citu viņas vecuma meiteņu istabām. Pie sienām bija piekārti zirgu attēli un viņas mīļākās popgrupas plakāti. Līdzās skapim stāvēja liels plaukts ar viņas grāmatām: “Bezgalīgs stāsts”, “Zelta kompass” un citi biezi, nolasīti sējumi. Pie sienas pretī gultai atradās rakstāmgalds, un virs tā bija piekārts filmas plakāts, no kura lielām, brūnām acīm raudzījās Frodo Tuntaks.

Uz rakstāmgalda valdīja pilnīgs haoss — grāmatas, burtnīcas un žurnāli mētājās juku jukām. Starp tiem rēgojās kompaktdiski un disketes, un raibum raibs pildspalvu, flomāsteru, zīmuļu asināmo un dzēšgumiju klāsts juceklim uzlika pēdējo garnējumu. Dažas no ierāmētajām fotogrāfijām, kas parasti bija saliktas rindiņā, bija apgāzušās un nebija uzslietas atpakaļ. Kad Lauras skatiens pievērsās uzņēmumam, kur viņa ar floreti rokās dižojās baltā paukošanās kostīmā, piepeši atmiņā atausa gaisma.

— Es redzēju sapni, — viņa domīgi sacīja. — Par bruņiniekiem.

— Par bruņiniekiem? Par kādiem vēl bruņiniekiem? — Brāļa pierē ievilkās grumbiņa līdz deguna pamatnei — droša zīme, ka viņu mocīja šaubas.

— Tur bija balti un melni bruņinieki, — Laura atminējās.

— Un viņi mežonīgi kāvās, ar pamatīgiem zobeniem, kaujas cirvjiem un dzeloņlodēm — īstiem, bīstamiem ieročiem!

— Nopietni? — Lūkass pavaicāja, un grumba viņa pierē tapa vēl dziļāka.

— Jā. — Laura dedzīgi pamāja, un sapnis atmiņā uzpeldēja arvien skaidrāk. — Tur bija arī tāda milzīga pils, un zeme ap to mazdrusciņ atgādināja Viduszemi no tās filmas. — Viņa norādīja uz plakātu virs rakstāmgalda.

— Kāds tur brīnums, — Lūkass piezīmēja viegli skolmeis-tariskā tonī. — “Gredzenu pavēlnieku” tu tāpat noskatījies divpadsmit reizes!

— Trīspadsmit! — Laura izlaboja. — Bet tad notika kaut kas dīvains — kad cīniņš gāja uz dzīvību un nāvi, es pēkšņi atrados viņu vidū, un kāds vecs vīrs ar sirmiem matiem un garu, baltu bārdu...

— Gendalfs vai Baltuss Dumidors? — Lūkass iestarpināja un pasmīkņāja.

Laura papurināja galvu. — Nē, ne Gendalfs, ne Dumidors. Kaut gan mazdrusciņ līdzīgs viņš nudien izskatījās. Labi, tas vecais vīrs man pienāca klāt un laipni uzsmaidīja. Bet tad viņš sataisīja nopietnu seju un teica, ka man vajagot atrast kausu.

— Kausu? Kādu vēl kausu?

— Nav ne jausmas! — Laura paraustīja plecus. — To es vairs neatceros. Zinu tikai to, ka vecajam ar joni likās virsū viens melnais bruņinieks. Acis viņam no niknuma bija galīgi sarkanas, un viņš jau pacēla zobenu, lai veco vīru nobeigtu. Bet, kas notika tālāk... — Viņa apklusa, kādu brīdi padomāja un pavirpināja ap pirkstu matu šķipsnu. — Nav ne jausmas, man nekas vairs nenāk prātā. Bet tik un tā man ir tāda sajūta, ka šausmīgi svarīgi, lai es to kausu atrastu — bezgala svarīgi. Kaut tikai es zinātu, kāpēc!

Lūkass domīgi nopētīja māsu. Likās, šis jautājums viņu nomoka ne pa jokam. Tālab viņš samiernieciski pamāja. — Ir taču vienalga, Laura, — viņš sacīja. — Tas tak bija tikai sapnis!

Taču Laura sparīgi papurināja galvu, lūkodamās brālī lielām acīm. — Es zinu, ka izklausās vājprātīgi, bet tas viss likās tik briesmīgi īsti. Un no tā... — Viņa strauji pacēla galvu un uzmeta brālim palīdzību meklējošu skatienu. — ... no tā man kaut kā sametas bail, Lūkas! — viņa čukstēja. — Patiešām bail.

Nākamā diena bija svētdiena — otrā advente. Pāri Hoen-štatei pletās zilganbālas debesis, pie kurām bija manāma vārga saulīte. Pilsētiņas centrs bija saglabājies gandrīz neskarts kopš viduslaikiem. Ielu un sapņaino šķērsieliņu labirints ar burvīgi restaurētajiem vēsturiskajiem namiem piesaistīja daudzus tūristus, sevišķi vasarā te dzīvība kūsāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ziemā ritms tikai nedaudz pierima, jo tradicionālais Ziemassvētku tirdziņš ap Rātslaukumā uzstādīto egli pievilināja veselu lērumu apmeklētāju. Protams, visvairāk jau nedēļas nogalē.

Tomēr neba nu Hoenštatē nebija nekā vairāk par glezniecisku vecpilsētu. Te atradās ari daži modernie kvartāli ar veikaliem, tirdzniecības centriem, restorāniem un administratīvajām ēkām. Vienā no nesen atvērtajiem tirdzniecības centriem mājas bija radušas divas diskotēkas, boulinga halle un moderns kinoteātris ar daudzām zālēm. Taču pilsētiņas ārējo loku veidoja dzīvojamie rajoni, kas arvien tālāk ieplētās pakalnos, kuri tagad dusēja ziemas stingumā.

Leanderu ģimenes māja atradās Hoenštates malā neliela dārziņa vidū. Pilnā sparā kurinot, dūmi vijās augšup debesīs no skursteņa, kas bija uztupināts uz skaistās savrupmājas divslīpju jumta. Lēnām plivinādama spārnus, kāda vārna nolaidās dārzā uz liela koka. Izvēlējusies resnu zaru pašā galotnē, tā apsēdās un raudzījās kādā no jumta logiem.

Vārna bija nedabiski liela. Taisni vai neomulīgi liela.

Naktī bija piesalis, koku un krūmu kailie zari bija nosarmojuši, un šķita, ka apkārtējās pļavas un lauki ir apkaisīti ar pūdercukuru.

Kad Laura apģērbusies pa logu pavērās dārzā, viņai uz brīdi likās, ka beidzot ir uzsnidzis sniegs. Tomēr jau nākamajā mirklī viņa atskārta, ka ir alojusies, un jutās vīlusies. Viņa bija lolojusi tādas cerības, ka arī šogad viņas dzimšanas dienā būs sniegs — tāpat kā pagājušogad. Toreiz ceturtajā decembrī bija sācis snigt, un piektajā decembrī, Lauras dzimumdienā, visa zeme bija ietinusies biezā, sniegbaltā segā. Laura un Lūkass visu dienu ar draugiem bija dauzījušies pa āru, braukuši ar ragaviņām un sniega dēli, beigās sarīkodami jautru pikošanos. Taču līksmes kalngali tika sasniegti vēlu pēcpusdienā: viņu tēvs Mariuss bija sadabūjis vecas kamanas, aizjūdzis tām priekšā Lauras zirgu Viesuli, un tad viss pulks bija devies braucienā pa laukiem un mežiem. Laurai ausīs vēl joprojām skanēja klusā zvārgulīšu šķindoņa, kurus Mariuss bija piesējis pie Viesuļa iemauktiem. Pakavi dunēja sniegā, sniegs čirkstēja zem kamanu sliecēm, un Laurai tā vien šķita, ka viņa nokļuvusi ziemas pasakā. Trūka tikai ledus milža, kas parādītos aiz nākamā stūra, vai sniega princeses, kas viņus uzaicinātu savā ledus pilī. Kaut arī nekas tāds, protams, neatgadījās, Laura tomēr zināja, ka šo dienu nekad vairs neaizmirsīs — nemūžam. Jo pēc kādām divām nedēļām, trīs dienas pirms Ziemassvētkiem, viņas tēvs piepeši pazuda bez vēsts.

No rīta Mariuss Leanders vēl kā parasti bija vadījis stundas — viņš bija vēstures un literatūras skolotājs Rāvenšteinas internātskolā, kurā gāja arī Laura un Lūkass. Pusdienās, kuras skolotāji ar skolēniem ēda kopā, viņš vēl bija sēdējis pie galda un pēcpusdienā, pabeidzis dežūru, palīdzējis skolēniem pēcstundās. Beigu beigās viņš bija devies uz savu istabu, jo gribēja pastrādāt pie sava pētījuma. Mariuss kopš kāda laika nopietni iedziļinājās Rāvenšteinas pils vēsturē.

Brīdi pēc vakariņām kāds kolēģis bija ievērojis, ka Mariuss Leanders pametis internāta ēku. Kopš tā brīža viņš bija pazudis bez pēdām. Kaut arī ģimene, protams, meklējumos bija iesaistījusi policiju un lūkojusi kaut ko izdibināt pati uz savu roku, līdz pat šai baltai dienai nebija nevienas norādes par to, kas toreiz bija noticis. Neviens nezināja, kur Mariuss būtu varējis palikt. Viņš bija kā zemē iekritis, un it visiem — policijai, viņa kolēģiem, draugiem un, protams, vispirms jau ģimenei — tā bija mīkla.

Laura domāja, kā viņam varētu iet. Un kur viņš varētu atrasties? Viņa bija pilnīgi droša, ka tēvs nebija izkūpējis gaisā no brīvas gribas, bet kāds vai kaut kas viņu bija piespiedis. Lai kāds arī būtu iemesls, Mariusam vajadzēja būt dzīvam. Vienkārši vajadzēja! Pilnīgi neiedomājami, kas būtu, ja...

— Laura, brokastīs! — Pamātes spalgā balss izrāva Lauru no pārdomām. — Kur tu paliec, Laura!

Meitenei seja pati no sevis saviebās. — Es jau nāku! — viņa nomēkšķēja un pagriezās, lai izietu no istabas.

Šai brīdī viņa pamanīja vārnu. Laura apstājās un paskatījās uz putnu, kas sēdēja kokā viņas loga priekšā. Lai pasargātu sevi no sala, tas bija sabužinājis piķa melnās spalvas un izskatījās vēl lielāks, nekā bija. Tik milzīgu vārnu Laurai vēl nebija gadījies redzēt.

Kā melns rēgs tā gandrīz nekustīgi tupēja zarā un blenza Laurā ar tumšām acīm, spīdīgām kā pogas. Laura tieši nupat bija lasījusi, ka dažas senās tautas uzskatījušas vārnas par nelaimes vēstnesēm. Viņai pēkšņi kļuva auksti. Pār muguru noskrēja saltas tirpas, un uz rokām uzmetās zosāda.

Kad Laura ienāca virtuvē, nāsīs iesitās svaigas kafijas, kakao un maizīšu smarža. Lūkass jau sēdēja pie galda un patlaban cēla pie lūpām krūzi ar kūpošu kakao.

Nebildusi ne vārda, Laura apsēdās blakus brālim un paņēma kakao kannu, lai ielietu no tās arī sev.

— Jaunkundzei šodien slikts garastāvoklis, vai? — pamāte indīgā balsī jautāja. — Es kaut kā nedzirdēju “labrīt”!

Kamēr Sajella Leandere-Rihline pārmetoši raudzījās pameitā, viņa palaida garām mierinošo skatienu, ko Lūkass pameta māsai.

Mamma bija pavisam citāda nekā Sajella, Laura domāja, iebērdama bļodiņā kukurūzas pārslas un pārliedama tās ar pienu. No rītiem viņa mani vienmēr lika mierā!

Anna Leandere, Lauras un Lūkasa īstā māte, bija noslīkusi traģiskā autonegadījumā, kad Laurai bija tikai pieci gadiņi. Laura, kas arī sēdēja mašīnā, tika izglābta pašā pēdējā brīdī. Sajella Rihline, ar kuru Lauras vecāki bija iedraudzējušies kopējo studiju laikā, turpmāk bija aizkustinoši rūpējusies par Lauru un Lūkasu un lūkojusi viņiem palīdzēt pārciest mātes nāvi, cik nu tas bija iespējams. Mariuss, dabiski, jaunajai sievietei bija neizmērojami pateicīgs par laipno gādību, un tā nu abi gandrīz piespiedu kārtā satuvinājās un pēc kāda laiciņa arī apprecējās.

Mariuss bija laimīgs ar šo žurnālisti, kuras karjera kopš kāzām bija strauji kāpusi. Kaut arī viņai tālab atlika tikai mazs nieciņš laika, ko veltīt ģimenei, Laura un Lūkass sākumā ar viņu jutās gluži labi. Taču kopš Mariusa noslēpumainās pazušanas Sajellas izturēšanās bija krietni mainījusies. Neteiksim, ka viņa vairs nerūpētos par bērniem — tieši pretēji, Sajella viņus kopš tā brīža uzraudzīja vēl stingrāk. Kontrolēja visu un arvien bāza degunu viņu darīšanās. īpaši Lauras darīšanās. Taču vienlaikus viņa pret bērniem kļuva nīgrāka. Sākumā Lūkass un Laura bija domājuši, ka pamāte tagad noraizējusies arī par viņiem. Un, tā kā Sajellai vajadzēja pārciest mīļotā vīrieša zaudējumu, abi arī šo to laida pār galvu. Bet ar laiku attiecības ar pamāti sagāja tādā grīstē, ka Laura ar viņu gandrīz vai tikai strīdējās. Tomēr šajā rītā viņai prāts nevilka uz kašķi, tā nu viņa pilnu muti noteica: — Atvaino! ‘brīt!

— Nu redzi, iet tā lieta! — Sajella atbildēja ar tik tikko manāmu smaidiņu.

Viņa paņēma no kafijas automāta kannu, ari apsēdās pie galda un ielēja sev tasīti. Kaut arī šodien viņai bija brīvdiena un nevajadzēja doties uz redakciju, tumšbrūnie mati bija rūpīgi safrizēti. Arī krāsojusies viņa bija nevainojami, varbūt vienīgi kādu drusciņu par daudz. Atšķirībā no Lauras un Lūkasa, kuri bija ielīduši nomazgātos džinsos un kokvilnas džemperos, Sajella bija apvilkusi vecrozā krāsas bikškostīmu, kas izskatījās kā no augstās modes skates. Tam bija nevainojams piegriezums, kas izcēla viņas šmaugo vidukli. Uztriepdama uz sausmaizītes plānum plānu diētiskā margarīna kārtiņu un izlīdzinādama pa to mazu piciņu mīkstā siera, viņa uzlūkoja bērnus.

— Biju iedomājusies, ka šodien pēcpusdienā kopā aiziesim uz Pasijas baznīcu, — viņa sacīja ar cerīgu smaidu. — Tur būs adventes koncerts ar Ziemassvētku kantātēm. Koris esot vienkārši superīgs, Maksis teica.

Maksis, Laura prātoja. Kas gan, sasodīts, bija Maksis?

Tad viņai ienāca prātā: Maksimiliāns Longoliuss bija gigantiska mediju uzņēmuma īpašnieks, kuram piederēja arī televīzijas kanāls un vairākas avīzes. Arī tā “Avīze”, kurā Sajella Leandere-Rihline strādāja par ekonomikas nodaļas vadītāju. Laura Maksi-miliānu Longoliusu bija satikusi tikai vienreiz, kad viņi ieturēja maltīti pārsmalcinātā restorānā, kur viņš bija ielūdzis Sajellu un bērnus; jau pavecs, glums tips ar atpakaļ atķemmētiem melniem matiem, kuros bija bagātīgi satriepta želeja — Laura jau pirmajā mirklī pamanīja, ka tie ir krāsoti —, dižmanīgā uzvalkā un dārga dizaina brillēs. Visdraņķīgākais tomēr bija tas, ka viņš nepārtraukti bija pielaizījies Sajellai. Cūkas ačeles bija taisni vai pielipušas viņai, un viņš nepārtraukti bija atiezies smaida.

Vienkārši pretīgi! Ja jau šim tipam kaut kas likās foršs, tad tas varēja būt rikai kas riebīgs!

— Ai, nē, man nav laika, — uzreiz iebilda Lūkass. — Man ir randiņš ar kompīti.

— Un kā ar tevi, Laura?

— Es patiesībā taisījos uz izjādi, — Laura novilka. — Viesulim obligāti vajag izkustēties, un līdz Ziemassvētku brīvdienām man noteikti nesanāks.

— Kā nu gribat, — Sajella sausi noteica.

Apvainojusies ne par ko, Laura to manīja jau viņas balsī, kas

šādos gadījumos allaž ieguva augstāku toni. Skaidrs, tagad atkal viņai uznāks slikts garīgais, jo tā notika vienmēr, kad kaut kas nesanāca pēc viņas prāta. Un tad viņa katrreiz kļuva tik kašķīga, ka labāk bija dot ceļu.

Šausmīgi!

Kaut gan — reizēm Laura spēja Sajellu pat saprast: pamāte bija saplānojusi nedēļas nogalēm tik daudz tāpēc, ka tas bija vienīgais laiks, ko viņi varēja pavadīt kopā. Pārējās dienas Laura ar Lūkasu mitinājās internātā. Tikai nedēļas beigās un brīvdienās viņi dzīvoja ģimenes mājā Hoenštatē. Un Sajella izjuta tādu kā pienākumu, ka šis īsais brītiņš gandrīz pilnībā jāpavada kopā ar bērniem, tā ka ikreiz bija sagatavota briesmonīga programma. Bet var jau būt, ka tas nebija nekas vairāk par apgrūtinošu obligāto uzdevumu, jo citādi viņai taču sen būtu pielecis, ka viņus nebūt nevilka uz muzejiem vai koncertiem.

Likās, ka Sajella dzīvo gluži citā pasaulē nekā viņa ar Lūkasu, un pamātei vienkārši nebija nekāda priekšstata, ko gan jaunieši viņas aužubērnu vecumā mēdz darīt. Pēdējā laikā Laurai arī arvien vairāk šķita, ka Sajellai arī nemaz nekārojas zināt, ko gan viņa un Lūkass dara. Sajellu interesēja tikai viens — lai viņi bez ierunām pakļautos pamātes priekšstatiem un vēlmēm. Viss viens, vai viņiem tas patika vai ne.

Kāds tur brīnums, ka šogad viņa mums nav sarūpējusi adventes kalendāru, Laurai iekrita prātā. Un manu dzimšanas dienu arī noteikti aizmirsīs!

Meitene jau bieži vien bija lauzījusi galvu, kāpēc pamāte tik traki izmainījusies un tapa arvien dīvaināka. Bet gudro vai negudro, skaidrības nebija nekādas. Var jau būt, ka Laura tikai maldījās un izturējās pret Sajellu netaisni. Tomēr par vienu lietu Laura bija pilnīgi droša: kamēr tēvs vēl dzīvoja pie viņiem, viss bija gluži citādi.

Pilnīgi citādi!

Ja vien es zinātu, kas pagājušogad tajā nolāpītajā divdesmit pirmajā decembrī notika! Nevar būt, ka cilvēks vienkārši pazūd, neatstādamas ne ziņas, ne miņas. Viņš taču nevarēja izkūpēt gaisā! Tā taču galu galā nenotiek!

Piepeši Laura ievēroja, ka Sajella viņā raugās no šaurām acu spraudziņām un mēmi vārsta muti kā zivs akvārijā. Bet tad Sajellas vārdi iespiedās Laurai ausīs.

— Tu sapņo vai vienkārši neuzskati par vajadzīgu man atbildēt? — viņa vaicāja. Tonis bija aizkaitināts.

Nu, vai zinies!

— Atvaino, — Laura žigli attrauca. — Biju aizdomājusies.

— Es jautāju, vai nebūtu prātīgāk apsēsties un pamācīties skolai, nevis dauzīties apkārt ar savu zirgu! — Sajella bargi teica.

Laura neko neatbildēja.

Sajella bija neatlaidīga. — Vismaz es tā darītu, ja man matemātikā un fizikā būtu apaļš divnieks¹!

— Es taču vakar visu dienu mācījos, — Laura klusi nomurmināja.

— Bija jau pēdējais laiks! — Sajella pārmetoši sacīja. — Vai arī gribi izgāzties tāpat kā pagājušogad? Pati zini, ar ko tas beigsies — izlidosi no Rāvenšteinas, jo vēlreiz uz otru gadu tur palikt nevar. Par to taču tu nebūsi sajūsmā, ko?

Laura gribēja kaut ko atcirst, bet izlēma labāk paklusēt. Protams, viņa traki baidījās, ka nāksies atkal palikt uz otru gadu un izlidot no internāta. Bailes lāgiem kļuva tik milzīgas, ka viņai sametās nelabi. Bet uz Sajellu tas taču neattiecās! Viņa vispār nesaprastu — un palīdzēt jau nu katrā ziņā nepalīdzētu! Pilnīgi noteikti ne! Tāpēc Laura tikai spītīgi paraudzījās pamātes pārmetošajās acīs.

— Laura, cilvēk, nāc taču vienreiz pie prāta, — viņa sacīja teju vai lūdzošā balsī. — Es taču vēlu tev tikai labu, vai tu nesaproti? Es taču zinu, cik ļoti tev patīk internātā! Un nekas vēl nav zaudēts! Tev līdz gada beigām vēl ir laika gana, lai izlabotu sliktās atzīmes! Kaut gan... — Sajella nopūtās un, iekams turpināja, viegli nošūpoja galvu. — Ja tu reiz nekļūsi prātīga, un neķersies pie darba melnu muti, tad klāsies plāni. Turklāt ļoti plāni!

Laura norija siekalas. Viņas acis bija samiegtas vēl šaurākas, un no spraudziņām dzirkstīja viens vienīgs spīts. — Uz otru gadu jau nu es nepalikšu, — viņa čukstēja. — To es tev garantēju!

Ledainais vējš cirtās Laurai sejā un durstīja nosalušos vaigus kā ar mazām adatiņām. Kaut arī viņa bija ievīstījusies biezā, sarkanā stepētā jakā, apvilkusi siltus vilnas dūraiņus un cepuri uzvilkusi pāri ausīm, aukstums kļuva arvien stiprāks. Bet vai varēja būt kas skaistāks par izjādi?

Neliela pakalna virsotnē Laura apturēja zirgu un pavērās visapkārt. Līdz pat apvārsnim pletās pauguraina ainava. Rīta sarma jau sen bija pazudusi, un lauki un pļavas vīdēja pelēki un tukši.

Visapkārt nevienas dzīvas dvēseles. Laura saklausīja tikai vēja aurus un zirga sprauslāšanu.

Viesulis bija skaists, balts ērzelis. Tomēr krēpes un aste bija melnas. Viņš stāvēja, gandrīz nekustēdamies. Likās, viņš gandrīz nemana meiteni sēžam sev mugurā. No nāsīm augšup cēlās mazi tvaika mutulīši, zirga mugura kūpēja. Spalva bija izmirkusi sviedros.

Kāds tur brīnums — izjājusi no zemnieka Dītriha sētas un tikusi līdz klajam laukam, Laura bija palaidusi vaļīgāk pavadu, un Viesulis bija izmantojis neierasto brīvību. Viņš bija aizauļojis prom, it kā no sirds alktu nokratīt staļļa šaurību, — mežonīgs, brāzmains jājiens, kādu Laura līdz šim reti bija piedzīvojusi. Zirga pakaviem dunot pret zemi kā bungām, pasaule bija taisni vai aizslīdējusi garām, līdz Laura to vairs īsti nespēja uztvert. Vienīgais, kam vēl bija kāda jēga, bija viņa un zirgs. Viesuļa nevaldāmais spēks, likās, bija ieplūdis meitenē, un tai pašā brīdī viņa atbrīvojās no visām bailēm. Bailes nokrist no zirga un sasisties, bailes izgāzties skolā — tās bija aizmēztas kā ar slotu. Laurai piepeši kļuva viegli un bezrūpīgi ap sirdi, viņa it kā lidinājās gaisā.

Viņa būtu varējusi tā jāt bezgala ilgi, tomēr, kaut arī Viesulis neizrādīja nekādas paguruma pazīmes, labāk bija nepāršaut pār strīpu. Un tad viņa ievēroja, ka pati bija aizelsusies un sirds dauzījās.

Elpai pierimstot, Laura uz lūpām sajuta vieglu metāla garšu, un nāsis saoda sviedros izmirkušo zirga spalvu un mitro seglādu. Iekams viņa, paklakšķinot mēli, aicināja Viesuli atgriezties stallī, Laura pameta vēl pēdējo skatienu uz pakalnu, aiz kura vajadzēja atrasties Rāvenšteinas internātam. Te viņa pamanīja stāvu, kura iepriekš tur vēl nebija — jātnieku.

Jātnieks piķa melnā zirgā.

Viņš vēl bija tik tālu, ka meitene spēja saskatīt tikai tumšo siluetu, kas draudīgi iezīmējās pret palsajām debesīm. Tomēr, par spīti lielajam attālumam, no viņa šķita strāvojam briesmas, un

Laura juta, ka labāk ar viņu nesastapties. Sejā iesitās ledains auk-stums, iespiezdamies zem jakas, tā ka viņa nodrebēja. Tanī pašā brīdī blāvo saulīti aizēnoja biezs mākonis, un satumsa. Krietni satumsa — gluži kā tiktu izslēgta gaisma. Tad Laura izdzirda virs galvas šaušalīgu troksni, kas radās it kā ne no kurienes.

Viņa pavērās augšup un ieraudzīja vārnas. To bija simtiem, varbūt pat tūkstošiem! Pāri debesīm bija savilcies milzīgs melnu putnu mākonis, kas strauji laidās lejup. Izgrūžot aizsmakušus ķērcienus, bars griezdamies tuvojās Laurai. Piepeši viņa atskārta, ka skaņas izklausījās svešādas. Putni nepavisam neķērca kā īstas vārnas, bet kārkāja griezīgā un izkropļotā balsī, gandrīz vai nedabiski — itin kā no citas pasaules.

Viesulis satraukti nosprauslājās un sāka nemierīgi mīņāties.

Vārnas, spārnu vēcieniem šalcot, laidās arvien tuvāk, līdz sāka mest lokus taisni virs Lauras. Šķita, ka debesis sagriezušās draudīgā virpulī. Piepeši viens no melnajiem nāves vēstnešiem atdalījās no bara un, griezīgi ieķērkdamies, šāvās Laurai taisni virsū. Viņa tik tikko paguva pieliekties, tā ka dzeltenais knābis par mata tiesu netrāpīja sejai un aizbrāzās garām tukšumā.

Viesulis izbijies iezviedzās un sacēlās uz pakaļkājām.

— Hei! Hei! — Laura pūlējās nekrist panikā un nomierināt zirgu.

Taču baltais rumaks atkal iezviegdamies sacēlās pakaļkājās, un Laurai nenācās viegli noturēties seglos. Turklāt jau atkal uzbrukumā devās kāda vārna. Putns tik cieši palaidās garām galvai, ka meitene sajuta spārna sitienu un no skaudrā ķērciena iesāpējās auss.

Tad Viesulis metās uz priekšu un aulekšiem brāzās prom. Laura gandrīz izkrita no segliem. Tikai pieliekot milzu pūliņus, izdevās saglabāt līdzsvaru un noturēties rumakam mugurā. Lai cik stipri viņa pievilka pavadu, Viesulis nebija apturams. Taisni pretēji — viņš joņoja arvien ātrāk.

Vārnas sekoja. Tās ņirbēja debesīs kā melns plīvurs un nepārtraukti uzklupa meitenei. Par laimi, Laurai katrreiz līdz ar nagiem izdevās izvairīties, tā ka pēc kāda brīža viņai radās iespaids, ka putni vispār negribēja trāpīt.

Varbūt tie gribēja tikai iedvest viņai bailes?

Nu, tas katrā ziņā bija izdevies. Lauru pārņēma saltas baismas, no kurām pārskrēja šermuļi. Viņa vairs neatskatījās uz putniem, bet tikai stingi raudzījās uz priekšu. Smadzenēs urdījās viena vie-nīga doma: uz Dītriha sētu! Man jātiek atpakaļ uz viņa sētu! Tā nemitīgi atbalsojās viņas galvā, līdz pakavu dunoņa to skarbi pārtrauca.

Laura paskubināja Viesuli, viegli piespiezdama ceļgalus. Viņa neiedrošinājās pamest atpakaļ skatienu, jo tāpat zināja, ka pakaļ dzinās tumšais jātnieks. Taču kālab viņš viņai sekoja? Ko viņam vajadzēja? Piepeši izdzirdot suņu rejas, viņai sacēlās stāvus mati. Naidīgā jātnieka svītā vajadzēja būt veselam baram. Skaļumā pieņēmās dzedrā elsošana un niknā vaukšķēšana.

Vai tās bija medības? Un medījums — viņa? Ko darīt, kad suņi iekodīsies Viesulim kājās?

Bailes par zirdziņu Laurai lika žigli atskatīties — bet tur nekā nebija! Ne zirga, ne jātnieka, un nepavisam ne suņu! Pat vārnas bija pazudušas. Tai pašā mirklī baisās skaņas pierima, un viss atkal noklusa.

Kluss kā kapā.

Laura bija izbrīnījusies un pilnīgā neziņā. Vai viņa beigu beigās to visu bija tikai izfantazējusi?