Laura un Avanterras noslēpums

28. nodaļa NODEVĪGAIS ZIEDS

kad Atila Morduks ieraudzīja abas meitenes, viņš sadrūma vēl vairāk. Ieraugot šos ļaunuma pilnos vaibstus, Laurai gandrīz vai pārstāja klausīt rokas un kājas.

Protams, meitene noskaitās. To nu gan es varēju iedomāties, ka Morduks ir nostājies tumšo spēku pusē!

Palika tikai viena iespēja, kā izmukt no viņa garajām rokām — vajadzēja griezties apkārt! Bet te arī Atila palēca sāņus un ar tādu ātrumu, kādu Laura no viņa nemūžam nebija gaidījusi, pakampa no sienas dzeloņlodi. Vijīgām kustībām savicinājis slepkavniecisko ieroci ap galvu, viņš to svieda abu meiteņu virzienā!

Laurai nebija daudz laika pārdomām. — Lejā! — viņa iekliedzās un norāva Kaju sev līdzi zemē. Krizdama Laura vēl varēja saklausīt šņākoņu, kad briesmīgais ierocis pārlidoja pāri, gandrīz skardams meitenes.

Tad atskanēja dobjš atsitiens, kam sekoja apspiests sāpju brēciens. Bija dzirdama rīboņa un dārdoņa, it kā zemē būtu nogruvusi akmeņu lavīna, un tad pēkšņi iestājās klusums.

Laura pārsteigta piecēlās kājās un paskatījās apkārt. Saimniecības pārzinis vēl joprojām stāvēja tai pašā vietā, taču viņš raudzījās pāri meitenēm. Ļaunos vaibstus bija izdzēsusi atvieglojuma izteiksme. Laura pagrieza galvu — un tad saprata: Atila Morduks bija viņām izglābis dzīvību.

Tikai dažus metrus aiz viņām zemē gulēja Reimārs fon Rāven-šteins, rokā turēdams iespaidīgo Pauršķaidi. Dzeloņlode bija ietriekusies dziļi viņa pierē. Acīm redzami ierocis bija trāpījis bruņiniekam, nolaizdams viņu no kājām tieši tajā mirklī, kad viņš grasījās izrēķināties ar abām meitenēm.

Un mēs par nepamanījām, ka viņš mums ricis tik tuvu klāt, Laura iedomājās, un viņas ceļgali nodrebēja.

Viņa nesaprata, vai Nežēlīgais bruņinieks ir miris vai tikai ievainots. Pēc visa, kas ar viņu jau bija piedzīvots, Laura drīzāk pieņēma, ka viņam laikam gan neviens un nekas neko nespēja nodarīt. Nebija gan pārāk daudz laika nodoties pārdomām, jo Atila Morduks gāzelēdamies nāca tuvāk.

— Nu gan raisieties prom, žigli! — viņš nepacietīgi uzsauca meitenēm. Paliecies pretī, viņš pastiepa viņām roku. Lāpas gaisma atspoguļojās uz viņa plikā galvvidus, kas laistījās, it kā būtu tikko nopulēts.

Laura satvēra pasniegto roku, uztrausās augšā un tad palīdzēja arī Kajai. Nopurinādama putekļus no apģērba, viņa pavērās plikpaurī lielām acīm. — Vai... tu ari esi viens no mūsējiem? — viņa neticīgi pavaicāja.

Atila pacēla kuplās uzacis un izskatījās manāmi apvainots.

— Un kā tad tu domāji? — viņš norūca.

— Tad tas laikam biji tu, kas mani pēdējās dienās visu laiku vēroja, vai ne?

— Skaidrs, ka es. Kādam jau arī bija jāskatās, lai tev nenotiek nekas slikts.

Laura piepūta vaigus. — Nekas slikts? — Viņa sašutusi iesprauda rokas sānos. — Nekas slikts, tu saki? Un kā tu nosauktu to, ko mēs šonakt...

— Bļem — bļem — bļem! Nāciet vienreiz, vai arī gribat te palikt kā pielīmētas? — To teicis, saimniecības pārzinis pagriezās un aizlīgojās uz īsajām kājelēm. Laura un Kaja paspēja tikai pārmīt ašu skatienu, iekams sekoja viņam.

Atilas smagnējā pīles gaita izrādījās visai maldinoša. Viņš tika uz priekšu daudz ātrāk, nekā izskatījās, un draudzenēm nācās pielikt soli, lai neatpaliktu.

Kolīdz viņi bija pagriezušies ap nākamo stūri, Atila Morduks apstājās un pastūma sāņus viegli izvirzītu mūrakmeni. Pavērās slepenas durvis, aiz kurām rēgojās vītņotas akmens kāpnes.

Morduks norādīja uz kāpnēm. — Tās ved uz pils pagalmu! — viņš sacīja. Tad veikli izņēma no turekļa lāpu un iespieda Laurai rokā. — Pasteidzieties, laika vairs nav daudz!

Laura iegāja tumšajā kāpņu ailē un ar lāpu izgaismoja ceļu augšup. Gliemežveida spirāle šķita vijamies bezgala tālu, līdz iz-zuda tumsā. Laura piebikstīja Kajai, kas izbijusies stāvēja viņai līdzās. — Nāc, — viņa sacīja, uzlika kāju uz apakšējā pakāpiena un sagatavojās ilgam kāpienam. Kaja sekoja viņai. Pēc dažiem pakāpieniem Laura vēlreiz apstājās un pagriezās pret saimniecības pārzini. — Paldies. Liels paldies!

Arilas seja satumsa. — Ejiet taču vienreiz! — viņš steidzināja. — Ātri!

Tai pašā mirklī ejā atskanēja troksnis, un tālīnajā lāpu gaismā parādījās granītpelēks stāvs — Reimārs fon Rāvenšteins!

Atila steigšus paķēra no sienas āvu, saniknoti iekliegdamies:

— Taisieties jel, ka tiekat!

Laura un Kaja panikā steidzās augšup pa kāpnēm. Viņas vēl dzirdēja, kā aiz muguras aizdarījās durvis, rad no dzīlēm neatskanēja vairs ne skaņas. Tikai viņu pašu soļi atbalsojās kāpņu telpā, kas likās nekad nebeidzamies.

Kad viņas pēdīgi bija nokļuvušas augšā, Laurai šķita, ka aiz muguras palikuši krietni vairāk nekā tūkstoš pakāpienu. Lāpa uzliesmoja un nodzisa. Pēdējā atspīdumā vēl varēja saskatīt šauras dzelzs durtiņas, kas veda uz pagalmu.

Kad meitenes iznāca ārā, viņām pretim uzvilnīja ledains nakts gaiss. Valdīja spēcīgs sals, un zeme bija sasalusi akmens cieta. Klajās debesīs virs pils spīdēja pilnmēness, apmirdzēdams ēkas ar sidrabainu gaismu.

Laura neviļus apstājās. Mēness gaisma bija piedzīvojusi savādas pārmaiņas, kļūdama spožāka un starojošāka. Bet varbūt viņa maldījās. Pēc daudzajām stundām, ko viņas bija pavadījušas pils pagrabā, Laurai, iespējams, ikviena gaisma būtu likusies starojoša. Un tomēr — mēness šai naktī spīdēja gluži īpaši. Turklāt gaiss atkal oda pēc sniega — pilnīgi nešaubīgi.

— Ko tu vēl gaidi? — Kajas nepacietīgā balss Lauru izrāva no pārdomām. — Mēs taču steidzamies, vai ne?

Un kā vēl viņas steidzās!

Lūkasam no sirds nokrita gluži vai vesela akmeņu lavīna, kad abas meitenes iebrāzās viņa istabā. — Kāda laime! — viņš atviegloti iesaucās. — Atila patiešām jūs atrada?

— Atila? — Laura brīnījās. — Tad tu viņu atsūtīji mūs meklēt?

Lūkass pamāja. Atvērdams drēbju skapi un paraudzīdams slēptuvi, viņš pastāstīja meitenēm, kā bija saticis Arilu un uzlūkojis viņu ar aizdomām. Tās bija tikai augušas augumā, kad saimniecības pārzinis bija kategoriski aizliedzis stāstīt pamātei par Lauras un Kajas pazušanu. Tas neko nedošot, viņš bija apgalvojis, un solījis pats iet meklēt meitenes. Rāvenšteinas pilī neviens neorientējoties labāk par viņu pašu, jo viņš te strādājot jau vairāk nekā simt gadus!

— Paga, paga, Lūkas, — Laura apjukusi pārtrauca brāli. — Vai viņš tiešām teica “simt gadus”?

’ -Jā.

— Bet tas taču nozīmētu, ka Atilam Mordukam jau ir krietni pāri simtam! — Kaja brīnījās.

— Jā gan, — Lūkass atbildēja. — Un tas nu gan nav īsti loģiāli, vai ne? Varbūt viņš uztraukumā pārteicās.

Lūkass aši izcēla skapja aizmugurējo sieniņu un izvilka no slēptuves Apskaidrības kausu. Griestu lampas gaismā tas mirdzēja un dzirkstīja, kamēr Lūkass to pasniedza māsai. — Nāc, — viņš nepacietīgi sacīja. — mums jāsameklē burvju vārti. Vai tu gadījumā nezini, kur tie varēru būt?

— Nē, — Laura papurināja galvu, uzmanīgi saņemdama vērtīgo mantu savās rokās. — Bet varbūt Persijam vai mis Mērijai ir kāda ideja?

— Tad gan mēs esam ķezā, — Lūkasa seja kļuva nopietna.

— Kad pirms stundas gribēju viņus satikt, viņi nekur nebija atrodami.

— Tad viņi vēl joprojām atrodas slimnīcā, — Laura prātoja.

— Un ko mēs tagad darīsim? — Kaja nopūtās.

— Jāiet pie profesora Austruma, — Laura izlēma. — Varbūt viņa mājā atradīsim kādu norādi par vārtiem.

Viņi jau bija tikuši pie durvīm, kad meitene ievēroja vāzi uz brāļa rakstāmgalda. Tajā bija ielikti divi lieli, sarkani ziedi ar garām, dzeltenām putekšņlapām. Alamaniū ļnmicea miraculosa ziedi.

— Man likās, tu Pūķezera saliņā noplūci tikai vienu ziedu?

— Tā jau arī bija, — Lūkass atbildēja.

— Un kur tu dabūji otru?

— Aizvakar kapenēs.

— Jocīgi — kā tas tur varēja nokļūt?

Lūkass nepacietībā saviebās. — Nav ne jausmas. Bet tagad mums nudien ir darāms kas svarīgāks, nekā lauzīt par to galvu. Nu, ko mēs vēl gaidām?

— Labs ir, — Laura norūca un pagriezās uz durvīm.

Tagad tieši Lūkass aizkavēja došanos ceļā. Viņš piepeši iebelza sev ar plaukstu pa pieri un nomurmināja: — Gandrīz vai būtu aizmirsis! — Zēns aizsteidzās atpakaļ pie rakstāmgalda, izvilka atvilktni un paņēma Kajas mobilo telefonu. — Iepriekš atradu jūsu istabā, — viņš paskaidroja, pasniegdams to Kajai. — Domāju, ka labāk paņemšu līdzi, nekā ja kāds nozags. — Tad viņš pagriezās pret Lauru. — No tavējā gan nebija ne vēsts.

— Nevarēja arī būt, doktors Tumšickis man to vakarnakt atņēma. Ceru, ka beidzot varam iet.

— Jā, jā, — Lūkass padevīgi norūca.

— Ir jau arī laiks, — Laura atteica. Iekams viņi izgāja no istabas, meitene piekodināja Kajai un brālim uzmanīties. — Neviens mūs nedrīkst ieraudzīt nesam kausu. Pat tie gudrīši, kas to vien zina kā mācīties, uzdos tikai stulbus jautājumus. Un, ja mūs atklās tumsas piekritēji, tad ir vāks!

Laura gāja pa priekšu. Viņa stiepa kausu, neaizmirsdama laiku pa laikam paskatīties apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņus nenovēro. Ievērodami vislielāko piesardzību, viņi izlavījās pa internāta gaiteņiem un pa nomaļāku sētas izeju nokļuva ārā.

Spožajā mēnessgaismā bērnus varēja redzēt pa labu gabalu. Tāpēc viņi pārvietojās cieši gar pils mūriem, kamēr ieslīdēja parkā. Piepeši draugi satrūkās. Tuvojās kāds nepazīstams stāvs. Tas bija vīrietis. Cik vien iespējams iespiedušies mūra ēnā, viņi aizturēja elpu, kamēr svešais nāca tuvāk. Par laimi, tas bija tikai Sņaucer-pufs, vēstures skolotājs, kas, domās iegrimis, stūrēja uz internāta ēkas pusi un neveltīja viņiem ne mazāko uzmanību. Kad viņš bija pazudis pilī, trijotne drošības labad pagaidīja vēl dažas sekundes, iekams devās tālāk.

Beidzot viņi bija sasnieguši parku. Koki un krūmi sniedza bagātīgas aizsega iespējas. Turklāt šeit daudz mazāk nekā pils tuvumā draudēja briesmas, ka viņiem kāds nejauši uzskries virsū. Pienākot pie apaļā laukumiņa, viņi ieraudzīja, ka tur atrodas tikai pieminekļa pamatne. Laura atviegloti uzelpoja. Bīstamākā ceļa daļa nu bija aiz muguras.

Draugi iegriezās taciņā, kas veda uz profesora Austruma namiņu. Spārnotas melnas ēnas plivinājās naktī. Laura pavērās augšup debesīs un manīja pavīdam apogu pārīti, kas ligzdoja vecajā ozolā aiz sporta zāles. Baisie kliedzieni, kas atskanēja pēc tam, apstiprināja šo pieņēmumu. Tad no austrumu torņa pāri viņu galvām pēkšņi pārlaidās sikspārņu bars. Gandrīz vai likās, ka spārnotie zvēriņi gribētu palīdzēt draugiem viņu svarīgajā misijā, pieteikdamies par pavadoņiem

Laura smaidīdama nolaida skatienu — un pamatīgi pārbijās. Viņas priekšā iznira tumšs stāvs, aizšķērsodams ceļu. Tas bija Albīns Ellerkings. Viņam uz pleca sēdēja Zēvele, vecais kaķis.

— Stāt! — Zēvele nošņācās.

Borborons, kļūdams arvien nervozāks, vēroja Gaišredzīgo kristālu. Burvju akmens rādīja baltos bruņiniekus, kas, cīnīdamies ar melno miglu, jau gandrīz bija sasnieguši Laiku ieleju viņpus Pēr-koņkalniem. Bultspārnis, gaismas sūtnis, laidās virs jātnieku pulka, raudzīdamies pēc ienaidnieka.

Sirīna, kas arīdzan lūkojās kristāla lodē, ņirdzīgi iesmējās.

— Paskat tik, paskat — tas puika! — viņa nomurmināja, ar līko pirkstu norādīdama uz Alariku, kurš jāja pulciņa beigās. — Izskatās, ka viņš tīri ātri atkopies pēc izbailēm.

Melnais hercogs jautājoši palūkojās uz veidolu mainītāju.

— Vai esi droša, ka viņu pasākums nevainagosies ar veiksmi?

Sirīna bezbailīgi atbildēja Melnā hercoga skatienam. — Pilnīgi droša, Borboron. Ļauj tiem ākstiem jāt uz vārtiem — viņi gaidīs velti!

Viņa veikli atknibināja ķēdīti ar amuletu un pastiepa Borbo-ronam pretī stilizēto riteni ar spieķiem. — Vai man patiešām jums vēl jāskaidro, kāda vara pieder Laika ratam?

Veidolu mainītājai acis iemirdzējās kā vājprātīgai, un viņas bālā seja savilkās triumfējošā vieplī. — Tas man dos ziņu, kad kauss būs kritis mūsu ienaidnieku rokās!

Viņa pacēla roku un ļāva zelta amuletam šūpoties Melnā hercoga sejas augstumā. — Raugieties vērīgi, Borboron, raugieties vērīgi: Laika rats klusē, tas ir rāms un nav iemirdzējies. Un tas nozīmē, ka vērtīgais kauss vēl ir mūsu rokās, kaut arī tiem ākstiem liktos citādi! Šoreiz uzvara būs mūsējā, Borboron, un neviens mūs nespēs apturēt.

To teikusi, viņa izplūda ņirdzīgos smieklos un atkal aplika ap kaklu ķēdīti ar amuletu.

Taču Melnais hercogs iegrima pārdomās. Gandrīz viņš šaubītos par Sirīnas vārdiem.

Laura nespēja nekādi reaģēt, jo viņa nebija rēķinājusies ar Albīnu un viņa runci. Arī Lūkass un Kaja stāvēja kā zemē iemieti.

Dārznieks pavēloši pastiepa Laurai pretim roku, bet Zēvele atvēra šķībo kaķa muti. — Dod šurp kausu! — viņš noņaudēja.

Laura piespieda Apskaidrības kausu sev klāt un bezbailīgi paskatījās dārzniekam acīs. — Nekad! — viņa paziņoja.

— Tad man nāksies tevi piespiest, — Zēvele nošņācās.

— Skaties!

Albīns Ellerkings pacēla roku un norādīja uz debesīm. Laura pārsteigta pavērās augšup. Virs viņiem bez mazākā troksnīša riņķoja milzīgs mākonis, kurā bija tūkstošiem vārnu.

Kaja pārbijusies ievaidējās, arī Lūkasam paspruka apslāpēts baiļu kliedziens.

— Kā redzi, tās ieguvušas papildspēkus un gaida tikai manu mājienu! — dārznieks draudēja ar runča muti.

Laura norija siekalas. Nāves vēstnešu bars sudrabainajās nakts debesīs nudien bija baiss skats. Ja tās metīsies viņiem virsū, tad bija gaidāms neizbēgams gals. Tomēr Laura neļāvās iebiedēties. Cieši satvērusi zelta trauku, viņa uzmeta Ellerkingam drošsirdīgu skatienu. — Nē, nekad! — viņa izlēmīgi sacīja. — No brīva prāta es kausu nekad neatdošu!

Dārznieka acīs ieplaiksnījās bīstama dzirksts, viņš atbildēja meitenes skatienam ar īgnu grimasi. Glūnīgais runcis savieba purnu atbaidošā vieplī un nošņācās kā trakojošs pūķis. Sēra dzeltenā sātana acs iegailējās ļaunu vēstošā mirdzumā, un kā izšauta bulta Zēvele no saimnieka pleca metās tieši Laurai sejā.

Uzbrukums bija tik negaidīts, ka Laura reaģēja pārāk vēlu. Viņa pasitās sāņus pašā pēdējā mirkli. Tikai par mata tiesu meitene izglābās no asajiem nagiem, taču zaudēja līdzsvaru un paklupa. Lai nenogāztos, viņai vajadzēja izplest rokas, un kauss no tām izsli-dēja. Tas nokrita zemē un apgāzās. Vāciņš, skaļi nošķindēdams, noslīdēja, un dārgais dzīvības ūdens sāka lieties zemē.

Kaja un Lūkass tikai izmisumā iekliedzās, bet Laura uz karstām pēdām rīkojās. Viņa zibensātri pieliecās, pacēla kausu un piespieda sev klāt. Nebija pagājis vairāk par pāris sekundēm, tomēr uz sasalušās zemes bija izveidojusies neliela eliksīra peļķīte. Zēvele kāri metās tai virsū un ar purnu pieplaka šķidrumam. Albīns Ellerkings ar apmierinātu smaidu vēroja, kā runcis, skaļi šmakstinādams, laka brīnumaino vielu.

Piepeši Zēvele meta mieru un izgrūda tādu brēcienu, ka Laurai tas izgāja cauri kauliem. Runča trekno rumpi sagrāba nevaldāmi drebuļi. Tas novērsās no peļķītes, smagiem soļiem piesteberēja pie saimnieka un ņaudēja tā, ka vai mati cēlās stāvus.

Albīns Ellerkings skatījās uz runci šausmās ieplestām acīm, nekustēdamies ne no vietas un nespēdams apjēgt, kas noticis viņa mīlulim. Tas noteikti bija kas drausmīgs, jo dārznieks aizvēra acis. Tad arī Laura ieraudzīja, kas Zēvelem bija atgadījies — kaķis sāka pūt, vēl dzīvs būdams! Rūsas sarkanajā kažokā parādījās jēlumi, kas pletās arvien lielāki, it kā tos no iekšpuses būtu izēdusi kodīga skābe, miesa zem tiem bija pārvērtusies par iepuvušu gaļu, kas jau izplatīja pretīgu maitas dvaku.

Albīns Ellerkings sāpēs iegaudojās, un nu draugi pirmoreiz izdzirda viņa balsi. Tā bija smalka un spiedzīga kā vecīgam knēvelim. — Nē! Nē! — dārznieks brēca kā prātu zaudējis, metās pie runča un, ieskāvis to rokās, aizbēga nakts tumsā. Vārnas pie debesīm sekoja viņam. Milzīgais bars apgriezās un vienā mirklī bija pazudis bez pēdām.

Likās, Lauru pārņēmis šoks. Tomēr ne jau gluži kaķa liktenis viņai bija ķēries pie sirds. Viņai acumirklī bija tapis skaidrs, cik viltīgi Kvintuss Tumšickis viņu bija aptinis ap pirkstu.

— Kāda es biju idiote! — viņa nomurmināja un neticīgi pakratīja galvu. — Tagad saprotu, kāpēc viņš man ļāva nolasīt savas domas!

Lūkass ar Kaju neizpratnē lūkojās Laurā. — Ko... ko tu ar to domā, Laura? — Lūkass pēdīgi jautāja.

— Doktors Tumšickis mani pamatīgi piemuļķoja. Viņš uzreiz noprata, ka esmu atnākusi tikai tāpēc, ka gribēju nolasīt viņa domas. Tādēļ viņš izlikās, it kā Apskaidrības kauss būtu paslēpts Reimāra dārgumu krātuvē. Turklāt viņš pilnīgi skaidri zināja, ka tur mēs nekad to neatradīsim, bet gan...

Laura apklusa un ar arvien lielāku izmisumu noskatījās uz zelta trauku, ko turēja rokā.

— Bet gan ko? — Kajas balss nepacietībā aizlūza.

— Ber gan... Grāla kausa atdarinājumu ar nāvējošo eliksīru!

— Laura tik tikko dzirdami nočukstēja un tad, riebuma mākta, aizsvieda neīsto kausu.

Kauss krūmos apgāzās, un tā saturs izlija pār zariem. Tūdaļ atskanēja klusa šņākoņa. Pacēlās dūmi, un draugi šokēti ieraudzīja, ka krūmi saruka un jau pēc maza brītiņa bija iznīkuši kā nopļauti.

— Ak, nē! — Kaja noskurinādamās papurināja galvu un pagriezās pret draudzeni. — Un kur ir īstais kauss?

Laura maķenīt nervozi pievērsa acis debesīm. — Kapenēs — kur tad vēl?

— Loģiāli, vai ne? — Lūkass piebilda.

— Jā, skaidrs! — Kaja žigli atteica. — Man jau uzreiz tā likās!

— Bet tad viņas sejā atkal iezagās domīga izteiksme. — Un kur ir vārti?

— Kaja, beidz, neizliecies taču dumjāka, nekā tu esi! — Šķita, ka Laurai krīt uz nerviem draudzenes neaptēstība. — Mēs taču gājām pie profesora, lai to uzzinātu, — vai tad tu jau aizmirsi?

— Nē, nē, protams, ka ne, — rudmate steigšus apliecināja.

Iekams Lūkass vēl paguva iedzelt ar kādu asprātību, Laura

viņam uzmeta brīdinošu skatienu, kas ieteica labāk atteikties no šīs domas — patiešām, nebija īstais brīdis!

— Labi, nāciet! — Laura nokomandēja un pagriezās, lai ietu. Nākamajā brīdī viņa atkal apstājās. — Pag, pag, — viņa teica un jautājoši palūkojās brālī. — Kur tieši tu kapenēs atradi to otru ziedu?

— Padziļinājumā, kur stāvēja kauss. Tas, par kuru mēs domājām, ka tas ir Grāla atdarinājums. Zieda kāts bija ieķēries kādā rotājumā.

— Ieķēries, tu saki?

— Eksakteniski.

Laura savilka pieri grumbās. — Vai saprotat, ko tas nozīmē? — viņa tad vaicāja.

— Nojaušu, uz ko tu tēmē, — Lūkass atbildēja un pastūma augstāk brilles, kas bija noslīdējušas uz degungala.

— Diezgan vienkārši, vai ne? Vienīgā vieta, kur aug Alamania punicea miraculosa, ir saliņa Pūķezerā, — Laura paskaidroja, — un ja kāds no tās ziediem ieķēries kapenēs esošajā kausā, tad tas automātiski nozīmē...

—... ka kauss jau reiz ir pabijis uz saliņas! — Lūkass viņu pārtrauca.

— Tieši tā! Un tad rodas jautājums: kāpēc kauss jau ir bijis uz saliņas? Kā mēs pa šo laiku esam noskaidrojuši, tumsas aizstāvji to pēdējo ziemas saulgriežu laikā atveda uz kapenēm. No tā izriet, ka tas iepriekš ir bijis uz saliņas. Un tam ir tikai viens vienīgs loģisks izskaidrojums!

Viņa gaidoši pavērās Kajā. Bet Kaja tikai paraustīja plecus. — Kā lai es to zinu?

— Tas taču pavisam vienkārši! — Laura atbildēja un savilka lūpas smaidā. — Jo uz Drūdezera saliņas atrodas burvju vārti — tāpēc!

— Man jau uzreiz tā likās! — Kaja pamāja kā par kaut ko pašsaprotamu.

Laura un Lūkass atteicās no komentāriem un aizsteidzās Bendesmežā virzienā. Kaja lūkoja pēc iespējas ātrāk viņus panākt. Iespēja, ka nakti vienai nāksies šķērsot šaušalas iedvesošo mežu, viņu spārnoja tik ļoti, ka meitene panāca draugus itin drīz.

Kaja hija raizējusies veltīgi. Nolādētais mežs šoreiz draugiem iedvesa daudz mazākas bailes nekā pēdējā apciemojumā. Viņiem arī nebija laika ieklausīties nepazīstamos trokšņos vai mēģināt saskatīt briesmas katrā noslēpumainā ēnā.

Draugus tikai uz mirkli pārņēma haisa sajūta, kad viņi bija nokļuvuši pie vecajām kapenēm. Viņi taisni vai gaidīja, ka pretī atskanēs vārnu spalgie ķērcieni. Taču koku galotnēs valdīja klusums. Kad Laura ciešāk ieskatījās koku vainagos, viņa tajos nevarēja atrast nevienu āmuļu puduri. Turklāt to bija bijis tik daudz! Laura nodomāja, ka nāvi vēstošie putni būs piebiedrojušies savam kungam un pavēlniekam. Gan jau Albīns Ellerkings tobrīd ar savu tumšo mākslu palīdzību pūlējās uzturēt pie dzīvības Zēveli. Tādēļ viņš acīmredzot ir nemanīja, ka vārnas neapsargā kapenes, kā to prasīja viņu pienākums. Katrā ziņā draugiem izdevās nepamanītiem tikt līdz ieejai.

— Mums vajadzētu uzmanīties, — Laura ierosināja. — Tu pagaidi pie ieejas, Lūkas, un skaries, lai neviens mūs nepārsteigtu.

Bija redzams, ka Lūkasam priekšlikums it nemaz nebija pa prātam, kaut arī doma bija visai saprātīga. Viņš negribīgi padevās.

— Labs ir, — viņš bez kāda entuziasma norūca. — Bet, lūdzu, pasteidzieties! Galu galā mums vēl jāpagūst nokļūt līdz salai, iekams nav uzlēkusi saule!

Laura neko neatbildēja un kopā ar Kaju pazuda tumšajās kapenēs.