Laura un Avanterras noslēpums

20. nodaļa KAUCOŠAIS LEMURS

Mēness iznira no mākoņu aizsega, apmirdzēdams Bendesmežu ar blāvu gaismiņu. Kaut ari trīs draugi bija staigājuši pa mežiņu jau pirms dažām dienām, nakti tas uz Lauru atstāja vēl draudīgāku iespaidu. Šķita, ka mežs noslēpumainā kārtā ir atdzīvojies. Vecie koki kā milzīgu, aizvēsturisku nezvēru karapulks slējās pret debesīm, mēmā pretestībā izstiepdami pret tām savus neskaitāmos zarus. Kailie krūmi, kas vīdēja starp varenajiem stumbriem, līdzinājās spokainam tumšu orku un riebīgu troļļu baram, kas aizšķērso ceļu uz nezvēru pasauli. Pāri lapām klātajai meža zemei rotaļājās savādu siluetu un ēnu vijums, visur bija dzirdamas skaņas. Pamežā it viss čabēja un čukstēja, brīkšķēja un brākšķēja, knikšķēja un knakšķēja — tomēr nebija saprotams, no kurienes šie trokšņi nāk.

Tuvodamies kapenēm, draugi turējās cieši kopā. Par laimi, Laura bija iedomājusies paņemt kabatas lukturīšus. Šauro taciņu, kas vijās caur mūžamežu, izgaismoja trīs spēcīgi gaismas stari. Ik pa brīdim kāds no draugiem pavērsa lukturīti sāņus, un spožais gaismas kūlis pārskrēja pār kokiem un krūmājiem. Apsūnojušie koku stumbri un ķērpji, kas garās virtenēs nokarājās no zariem, atmirdzēja rēgainā atblāzmā, un laiku pa laikam gaismas stars uztvēra spīdošu acu pāri — dzīvnieku nakts medībās. Varbūt kādu lapsu vai āpsi. Bet varbūt mežā klaiņāja pavisam citas būtnes?

Kaja pievērsās draudzenei: — Vai esi droša, ka vārnas naktīs guļ?

Laura papurināja galvu. — Ne gluži.

Kaja apstājās un bailīgi paskatījās Laurā. — Nē?! Bet tad... tad jau viņas atkal pasauks Albīnu Ellerkingu.

Laura vēlreiz papurināja galvu. — Nē, tas viņām neizdosies, — meitene ar pārliecību noteica.

— Kā... kā tu to aizkavēsi?

— Ne jau es, — Laura atteica, un viņas sejā atplauka smaids.

— Bet mūsu draugs gan!

Viņa iebāza roku ziemas jakas kabatā — sarkanā vējjaka, ko viņa bija aizdevusi Magdai, nelaimīgajā kritienā bija saplīsusi un vairs nebija velkama mugurā — un izvilka pudelīti ar miglu.

Draugi gaidu pilni skatījās uz tumšzaļo stikla trauciņu.

— Izslēdziet lampiņas, — Laura palūdza. Kaja un Lūkass izslēdza kabatas lukturīšus un ielika jaku kabatās. Kad Laura bija izdarījusi to pašu, viņa no pudelītes kakliņa izvilka korķi. Sākumā vispār nekas nenotika.

Laura sarauca pieri. — Varbūt... viņš ir aizmidzis? — viņa prātoja un ar rādītājpirkstu viegli pieklauvēja pret stikliņu. Pēc dažiem mirkļiem no pudelītes izkāpa balts dūmu mākonītis, savilk-damies arvien biezāks. Dūmākonis pārvērtās par miglas vālu, kura augstums pārsniedza cilvēka augumu, un no sirds nožāvājās. Tad viņš ierunājās aizsmakušā, čukstošā balsī.

— Kā jums palīdzēt varu, kundze, — palīdzēt varu, kundze?

— Sagādā mums aizsegu, Dūmākoni, — Laura pavēlēja čukstošajai miglai, — un ietin mūs tā, lai neviens nevarētu ieraudzīt.

— Jūsu vēlēšanās pavēle ir man, kundze, — man ir pavēle!

Atskanēja klusa šņākoņa, un tad šalkoņa, kas līdzinājās vieglai vēja pūsmai. Miglas mākonis sāka kustēties. Tas pārveidojās un itin kā izstiepās, lēnām tuvodamies draugiem. Tad apvijās no visām pusēm, līdz viņi bija pilnīgi ietīti baltā dūmakā.

— Vai esat apmierināta, kundze, — esat apmierināta? — Dūmākonis, izpildījis Lauras pavēli, apjautājās.

— Lieliski! — atskanēja no miglas. — Tagad uz priekšu!

Drīz vien veco kapeņu ēnainās aprises parādījās starp varenajiem kokiem. To galotnēs Laura ieraudzīja āmuļu bataljonu, kas toreiz bija pārvērties par šaušalīgajām vārnām, kuras apsargāja ieeju kapenēs, lai aizgaiņātu nelūgtus ciemiņus.

Kolīdz starp kokiem pavīdēja miglas mākonis, sākās pārvērtība, un jau pēc dažiem mirkļiem āmuļi bija tapuši par milzīgām vārnām. Putni gan izskatījās visai miegaini. Tie kūtri snauduļoja savā nodabā. Spalvas mēness blāvajā gaismā atmirdzēja zilgani melnas.

Piepeši pāris nāves vēstnešu pārņēma savāds nemiers, un to apaļās acis iespīdējās kā mazi gaismas punktiņi. Vārnas satraukti sazvārojās un sāka mīņāties no vienas kājas uz otru. Tās izplera spārnus, staipīja kaklus un blenza lejup, kur kapenēm tuvojās miglas vāls. Dažas no tām pavēra knābjus, taču neizdvesa ne skaņas.

Profesora guļamistabā valdīja klusums. Aureliāns Austrums gulēja savā gultā, iegrimis drudža pārņemtā miegā. Viņam uz pieres bija manāmas sviedru lāsītes, galva uz spilvena nemierīgi mētājās šurpu turpu. Laiku pa laikam viņa lūpas sakustējās, un viņš nomurmināja tik tikko saprotamus vārdus: — Lauru... uzmanīt... Lauru...

— Ko viņš arr to veļās sacīt? — Persijs jautājoši paskatījās mis Mērijā, kas bija apsēdusies uz ķeblīša pie viņa gultas. — Varbūt viņš... veļās mums dot kadū majienū?

— Var jau būt, — mis Mērija nomākti atteica. — Bet varbūt Aureliāns ir vienkārši norūpējies" par Lauru. Uz spēles ir likts ļoti daudz, un būtu tikai saprotami, ja apziņa par viņas grūto uzdevumu profesoru mocītu pat drudzī.

Persijs piemiedza acis, viņa piere savilkās pārdomu pilnās rievās, kamēr viņš noraudzījās raižu māktajā skolotājā. Viņa kastaņbrūnie mati blāvi atmirdzēja sveces gaismā, kas dega uz skapīša pie gultas. No māla kausa, kas garoja blakus gaismeklim, pacēlās zāļu aromāts.

Piepeši Aureliāns Austrums gultā uzslējās sēdus. Viņš iepleta acis un ar neprātīgu skatienu raudzījās nenosakāmā tālumā.

— Suņi! — viņš, aizraujoties elpai, izgrūda. — Nakts suņi! Tie viņu no...

Viņš apklusa un gārgdams tvēra pēc gaisa. Seju bija izķēmojušas bailes. Persijs un Mērija pārbijušies saskatījās, bet tad no profesora lūpām izlauzās vēl citi vārdi: — Melnais... vilks! — viņš stomījās. — Tikai vilks... — Taču teikuma vidū viņu pameta pēdējās spēka paliekas. Viņš atslīga spilvenā, un acis aizvērās.

Mērija norūpējusies pārliecās viņam pāri. — Profesora kungs, profesora kungs!

Aureliāns Austrums neko neatbildēja. Toties tagad viņš elpoja daudz mierīgāk nekā iepriekš, un krūškurvis ritmiski cilājās.

Mērija Morgana pagriezās pret Persiju un norādīja uz kausu, kas stāvēja uz naktsskapīša. — Izskatās, ka nomierinošā tēja beidzot būs sākusi iedarboties. Varu tikai cerēt, ka kritīsies arī temperatūra un viņam tiks dāvāta mierīga nakrs.

— Cerrēsim. — Persijs domīgi noraudzījās profesorā, kas šķita iegrimis dziļā miegā. Tad viņš paskatījās Mērijā. — Kas mums vēl būtu jādarra?

Mis Mērija viegli pašūpoja galvu. — Šobrīd nekas. Es pa nakti pasēdēšu pie viņa, un tu vari doties gulēt. Tas ir prātīgākais, ko tu vari darīt.

— Vai esi gluži drroša, ka es neko nevaru palidzēt?

Skolotāja vēlreiz papurināja galvu.

— Labi, — Persijs noteica. — Bet, ja nu gadās kas nepārredzēts, tev man nekavējoties jādod ziņa! Norrunāts?

Mērija Morgana maigi pasmaidīja. — Norunāts, Persij. Un tagad — ar labu nakti.

Uzmetis sasirgušajam pēdējo skatienu, Persijs Valjants devās uz durvīm. Pie tām viņš apstājās un vēlreiz pagriezās pret skolotāju. — Varrbūt man iet un aprraudzīt Lauru?

— Apraudzīt Lauru? — Mērija Morgana pārsteigta atkārtoja.

— Kā tā?

Persijs paraustīja plecus. — Nezinu. Man tikai bija tāda nojauta.

Mis Mērija ieskatījās pulkstenī. — Drīz jau būs vienpadsmit. Laura ar Kaju jau sen aizmigušas guļ gultās.

— Varr būt, ka tev taisnibā. Bet tik un tā...

— Un kā tu domā, ko viņas varētu darīt?

— Nav ne jausmas, bet man kaut kā bija tāda sajūtā, ka viņas ir sataisījušās uz vecajām kapenēm...

— Uz vecajām kapenēm? — Mērija Morgana izbrīnījusies viņu pārtrauca. Tad viņa nogrozīja galvu. — To nu es nevaru iedomāties, Persij, pat labi gribēdama ne. Pirmkārt, viņas zina, ka tas ir aizliegts — un Laura nebūs tāda muļķe, lai riskētu ar izslēgšanu no skolas, jo tad visam būs beigas un viņai vairs nebūs nekādu iespēju tikt galā ar uzdevumu. Un otrkārt, pat tad, ja viņa grasītos doties uz kapenēm, tad ne jau nakts vidū. Viņa baidīsies, un viņas draudzene jau nu katrā ziņā.

— Taisnība, — Persijs pamāja. — Viņas man pašas stastījā, ka dzirrdējušas kapenēs gaudojam garrus.

Mērija pasmaidīja. — Vai redzi?

Persijs atbildēja viņas smaidam. — Šķiet, ka būšu nepamatoti norraizējies.

— Noteikti tā arī būs, Persij. Laura un viņas draugi taču nedarīs tādas aplamības un nemēģinās nakts vidū iekļūt kapenēs. Viņi taču zina, ka tas ir pārāk bīstami!

Miglas mākonis ar trim draugiem beidzot bija nokļuvis līdz ieejai kapenēs. Cits pēc cita viņi iegāja tumšajā ejā, kas veda uz kapeņu iekšpusi.

Kamēr Kaja un Lūkass iededza kabatas lukturīšus, Laura izvilka no kabatas mazo pudelīti un uzrunāja miglu. — Paldies tev, Dūmākonīt! Vari iet atkal nosnausties.

— Cik cēlsirdīgi no jums, kundze, — cēlsirdīgi no jums! — čukstošā migla atbildēja un nožāvājās, tad ar klusu šņācienu savilkās kopā. Tā vēl nebija pavisam pazudusi pudelītē, kad jau sāka krākt. Laura pudelīti aizkorķēja un ieslidināja jakas kabatā. Tad sekoja Kajai un Lūkasam.

Abi ar lukturīšiem izgaismoja šauro eju, kas nozuda kapeņu dzīlēs. Izskatījās, ka tā nav no īsajām. Vismaz gals tai nebija jaušams. Gaismas kūļi klejoja pa rupji tēsto akmeņu sienām un grīdas plāksnēm, ko klāja gadsimtiem krājušies netīrumi. No zemajiem griestiem nokarājās putekļu virtenes un zirnekļu tīkli, kuros savā nodabā trunēja beigti kukaiņi.

Kaja pretīgumā saviebās. — Tfū!

Arī Laura nejutās īsti savā ādā. Tomēr viņai vilcināties lika nevis satrūdējušās vaboles un mušas, bet gan smaka, kas sitās pretim no kapeņu dzīlēm.

Oda pēc nāves un iznīcības.

Laura apjukusi norīstījās. Tad viņa saņēma drosmi, izvilka no kabatas lukturīti un ieslēdza to. — Kustamies! — viņa sacīja un lēnām sāka iet. Mazliet pavilcinājušies, Lūkass un Kaja viņai sekoja cieši uz papēžiem.

Trīs draugi vēl nebija nogājuši ne desmit metrus, kad atskanēja drausma gaudošana. Šķita, ka tā nāk tieši no ejas viņiem priekšā, un par Laura, kas citādi nebija nekāda bailule, sarāvās.

Toties Kaju sagrāba nepārvaramas šausmas. Viņa skaļi iekliedzās, un kabatas lampiņa šķindēdama nokrita zemē. Meitene drebēja pie visām miesām un kā slīkdama pieķērās Laurai.

— Rērērēgi! — Kaja paniskās bailēs stostījās. — Atri, laižamies prom, kamēr viņi mūs vēl nav saķēruši!

Laura ar vienu roku apskāva draudzeni. — Nomierinies, Kaja. Tu taču arī dzirdēji, ko teica Persijs — rēgu šeit nav.

— Labi, labi. Bet es dzirdēju arī to, ko nupat saklausīju! — viņa sacīja drebulīgā balsī, pirms iebļāvās vēlreiz. — Re, paklausies!

Vēlreiz atskanēja šaušalīgā gaudošana, šoreiz vēl skaļāk nekā iepriekš. Tad piepeši viņiem sejā iesitās auksta gaisa vilnis. Likās, it kā rēgs būtu pārlaidis savu auksto roku viņu vaigiem, izmēģinādams satvērienu.

— Nēēē! — Kaja vēl ciešāk ieķērās Laurā

Lūkass nebija izdvesis ne skaņas. Zēns gluži mierīgs stāvēja līdzās abām meitenēm, lukturīša staros kaut ko meklēja tumsā un sasprindzināti raudzījās uz priekšu. Tad uzreiz viņa lūpas pasmaidīja.

— Nav slikti! — viņš noteica.

Laura izbrīnījusies viņā paskatījās. — Ko?

Zēns paspīdināja ejā gaismu. Apmēram piecus metrus no viņiem sienā pavērās niša, un tajā stars izgaismoja akmens nezvēra galvu, briesmīgu, bailes izraisošu viepli.

— Kas tas ir? — Laura izbijusies taujāja.

— Lemurs, man tā liekas. Tā senie romieši dēvēja ļaunos mirušo garus. Viņi tos izcirta akmenī, lai savaldītu un atbaidītu citas nelabas būtnes.

Lemurs ieplestu rīkli raudzījās bērnos, un jau nākamajā mirklī skaļi ieaurojās, tā ka Kaja atkal iekliedzās.

Laura mēģināja viņu nomierināt un tad atkal pievērsās brālim. — Kā... kā tas darbojas?

Lūkass viņai deva zīmi sekot un piegāja pie rēginās galvas. Laura ar pūlēm tika līdzi, jo viņai vajadzēja vilkt arī Kaju, kas pretojās.

Nezvēra galvas priekšā Lūkass apstājās un norādīja uz atvērto muti, kuras biezās lūpas veidoja gandrīz apaļu caurumu.

— Iedomājieties, tas notiek līdzīgi, kā spēlējot ērģeles vai pūšot stiklu, — viņš paskaidroja. — vSis vieplis, iespējams, ir kādas caurules apakšējais gals, kas no galvas iekšpuses ved augšup ar atvērumu uz ārieni.

— Tad tāpēc mēs jutām to auksto pūsmu?

— Eksakteniski, Laura.

— Bet — no kurienes nāk tā šausmīgā gaudošana?

— Pavisam vienkārši. Katra vēja pūsmiņa, kas iziet cauri caurulei, rada periodiskas svārstības ar dažādām frekvencēm. Tādējādi rodas šī biedējošā skaņa, kuras stiprums ir proporcionāls skaņas amplitūdas kvadrātam.

— Ak tā? — Laura novilka un neizpratnē noraudzījās Lūkasā.

Viņa sejā parādījās augstprātīgs smaids. Zēns atskārta, ka ne Laura, ne Kaja nebija sapratušas viņa skaidrojumu. Taču dažas lietiņas, lūk, bija sarežģītas un ne tik vienkārši izstāstāmas.

— Ar to laikam gribēja aizbaidīt nelūgtus viesus? — Laura turpināja.

— Loģiāli, vai ne? Šo principu, kad ar vēja un gaisa palīdzību tiek radītas šausmas iedvesošas skaņas, lai atbaidītu tramīgākus ļautiņus, izmanto jau kopš senseniem laikiem. Un, kā redzams, tas lieliski darbojas vēl šodien! — To teikdams, Lūkass pagriezās pret Kaju un plati pasmīkņāja.

Rudo matu ērkuļa īpašniece kampa pēc gaisa. — Ko? — meitene bija sašutusi. — Kā tu vispār tā vari runāt?

Lūkass neko neatbildēja, taču viņa smīns kļuva arvien platāks.

Kaja nu bija nopietni apskaitusies. — Man... man taču uzreiz bija skaidrs, ka tie nevar būt gari! Vai ne, Laura?

— Protams. — Laura viegli pasmaidīja. — Un tagad beidzot iesim tālāk.

Kabatas lukturīšu gaismā viņi pa nogāzeno eju devās dziļāk. Tā vijās līču loču un, jo tālāk viņi tika, jo vairāk tā sašaurinājās. Puvuma smaka tagad gandrīz aizrāva elpu. Miklās sienas atstaroja gaismu, no griestiem nemitīgi pilēja ūdens, un uz grīdas bija izveidojušās peļķes. Vajadzēja uzmanīties, lai nesaslapinātu kājas.

Mazliet vēlāk ekskursija bija beigusies.

* * *

Albīns Ellerkings bija nikns. Pat trakoti nikns. Viņš aizspēra no grantētā celiņa akmeni, sabozies ievīstījās vēl dziļāk biezajā filca mētelī un šļūkādams turpināja apgaitu pa Rāvenšteinas parku.

Zēvele sēdēja viņam uz pleca, ar saimnieka skatienu vērdamies visapkārt. Tomēr viss bija rāmi, un neviens nebija manāms.

Kāds tur brīnums, dārznieks klusībā sodījās. Kurš tad būs tik jucis, ka tik briesmīgā naktī mētāsies apkārt pa āru? Neviens — izņemot, protams, viņu pašu. Turklāt ap šo laiku viņš parasti jau sen gulēja savā siltajā gultiņā. Par šīs nakts nedienām viņš varēja pateikties tikai tai čūskai.

Rebekai Taksai.

Pēc vakariņām viņa dārznieku bija pasaukusi sāņus un cieši piekodinājusi būt divtik modram. Nekas vairs nedrīkstot noiet greizi, un neviens nedrīkstot izjaukt viņu plānus. Tālab viņa arī bija uzdevusi kopš šī brīža pēc gulētiešanas laika regulāri veikt apgaitas ap pili un pa parku, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā, un izpētītu katru aizdomīgu kustību.

— Nevienss nedrīkssst spert soli kapenēss, vai dzirdi? — viņa bija uzšņākusi, hipnotizēdama ar vēso odzes skatienu. — Un, ja nu tomēr kass tādss notikss, es negribētu būt tavā ādā! Tad gan ess nosskaitīšoss — un Borboronss arī! Ne pa jokam nosskaitīšoss!

Albīns Ellerkings jau grasījās kaut ko atbildēt, bet tad izlēma paklusēt. Pirmkārt, tam nebūtu bijis jēgas, un, otrkārt, viņš zināja, ka Taksas raizes ir veltīgas.

Līdz šim vēl nevienam nebija izdevies neievērotam iekļūt kapenēs. Vārnas bija pamanījušas ikvienu negaidīto nācēju un sacēlušas trauksmi. Putnu lāzera skatienam nespēja paslīdēt garām neviens cilvēks. Ne dienu, ne nakti. Turklāt diez vai kāds skolnieks saņemtu dūšu naktī doties uz kapenēm. Viņi pārāk baidījās, īpaši kopš baumām par bēdīgo Alēna Šmita likteni.

Albīns Ellerkings pasmīnēja. Alēns Smits bija viņa ideja. Spīdoša ideja, kā likās viņam pqšam, bet tā čūska no sievietes, Taksa, pat paldies nebija pateikusi. Un Kvintuss Tumšickis jau nu ne rik. Tā, lūk! Viņam bija jāuzņemas visnetīrākais darbs, un viņš par to nedabūja dzirdēt ne pušplēsta atzinības vārda.

Dārznieks nopūtās. Ieraugot bijušo stalli, kur tagad bija ierīkots viņa šaurais mājoklis, uzvandītās dusmas pierima un ļāva samierināties ar ieilgušo netaisnību virkni, ko liktenis bija viņam sagatavojis. Beidzorapgaita tuvojās galam. Vēl tikai dažas minūtes, un viņš gulēs savā mīkstajā gultiņā un aizmigs saldā miegā.

Ellerkings jau tuvojās ieejas durvīm, kad Zēvele piepeši skaļi iešņācās. Un tad vēlreiz. Dārznieks pārsteigts apstājās, apgriezās apkārt — un tad ieraudzīja vārnas. Tās riņķoja tālīnajās nakts debesīs virs Bendesmežā. Tieši virs vecajām kapenēm. Neviena neizdvesa ne skaņas, taču Albīnam Ellerkingam vienā rāvienā tapa skaidrs, ka šis neparastais izturēšanās veids nav bez iemesla.

Kaut kas nebija lāgā — bet kas?

Albīnam Ellerkingam nenāca prātā neviens pārliecinošs izskaidrojums, un tā nu viņš nolēma vienkārši aiziet paskatīties. Drošs paliek drošs, viņš nodomāja. Ar Rebeku Taksu joki mazi.

Un ar Borboronu vēl mazāki.

Draugi neziņā stāvēja pie mūra, kas aizšķērsoja tālāko ceļu.

— Savādi, — Laura domīgi konstatēja.

— Tev taisnība, — Kaja piekrita. — Es arī nesaprotu, kāpēc viņiem vajadzēja vienkārši aizmūrēt eju.

Laura pašūpoja galvu. — Es nedomāju mūri.

— Nē? Un ko tad tu domā?

— Vai Magda nesen neteica, ka to zēnu — viņu sauca par Alēnu Smitu, ja pareizi atceros — nositusi sabrūkoša siena?

— Jā, un tad?

— Un tu vēl jautā? Vai tu varbūt te esi pamanījusi kādu iebrukušu sienu?

— Nē, — Kaja vientiesīgi atteica, taču tad viņai pielēca.

— Bet — tad jau tas nozīmētu...

— Tieši tā! Kāds to pasaciņu vienkārši izdomājis. Jautājums tikai, kāpēc?

Neviens neatbildēja, galu galā risināmas bija svarīgākas problēmas. Draugi neziņā raudzījās uz šķērsli.

— Un tagad? — Kaja pajautāja, cerīgi pavērdamās Lūkasā.

Tomēr zēns klusēja.

— Tev taču vienmēr visam atrodas kāds risinājums! — Kaja ironizēja. — Bet, kad tiešām jāķeras pie lietas, tad arī no tevis nav nekādas jēgas.

Lūkass jau gribēja izspļaut pretī ko indīgu, bet tad iejaucās Laura.

— Ei, jūs! — viņa asi uzsauca draugiem. — Beidziet muļķoties, labi?

Abi klusēja, un Laura vēlreiz pievērsās mūrim. Viņa to apgaismoja ar lukturīti no augšas līdz apakšai. Paklauvēja un ar pirkstiem aptaustīja akmens virsmu. Tad izvilka no kabatas bibliotēkā atrasto šķembu un salīdzinādama pacēla pret sienu. Tā bija tādā pašā krāsā un ar tādu pašu dzīslojumu kā akmeņi, kas veidoja sienu, un Lauras sejā parādījās apmierinājums.

— Ja vien nemaldos, tad šī siena arī ir no Maltas marmora. Un saskaņā ar visu, ko mums stāstīja Persijs, kapa kamerai jāatrodas tieši aiz tās.

— Skan loģiāli, — Lūkass atbildēja. — Jautājums tikai, kā mēs tur tiksim iekšā.

Atbildes vietā Laura vēlreiz uzspīdināja mūrim gaismas staru, rūpīgi izgaismodama katru laukumiņu. Tomēr nekas nedūrās acīs. Akmeņi līdzinājās cits citam. Bloki bija salikti rindās viens virs otra un veidoja nepārvaramu šķērsli.

Piepeši Laura atklāja nelielu reljefu, kas bija izkalts vienā akmens blokā. Tas atradās ceļgalu augstumā labajā pusē pie sienas ārmalas. Viņa notupās un sāka to pētīt tuvāk. Lūkass un Kaja nostājās aiz viņas, pārliecās pār plecu, ari savas lampiņas pavērsuši pret reljefu. Tagad Laura spēja saprast, ka tas ir tas fragments, no kura tieši šajā vietā bija izlauzta akmens šķemba. Tur, kur vajadzēja atrasties reljefa augšpusei, sienā rēgojās maza bedrīte. Zem tā varēja redzēt zirga ķermeni ar kājām, kā arī divu bruņās tērptu jātnieku kājas. Fragmentāro gravējumu ietvēra latīņu valodā rakstītu vārdu pusloks. Taču Laura uzreiz saprata, kas tas ir.

— Tempļa bruņinieku zīmogs, — viņa pārsteigta pačukstēja draugiem.

Meitene pielika blakus atradumu no bibliotēkas — nebija nekādu šaubu, uz tā bija attēlota reljefa augšpuse, kuras trūka. Tātad akmens šķemba nāca no šīs sienas.

Ko gan tas varētu nozīmēt, Laura prātoja. Kāpēc tētim vajadzēja paņemt līdzi šo fragmentu un paslēpt?

Piepeši viņai radās iedvesma. Viņa lūkoja ielikt akmeni tā sākotnējā vietā un iespieda mūra bedrītē, tas izdevās bez kādām grūtībām. Bet tad atlūza iesprūda. Tā rēgojās ārā no sienas apmēram par pus-centimetru un nekustējās, ari spēcīgi uzspiežot. Laura, ilgi nedomādama, paņēma lukturīti un pamatīgi iebelza ar to pa akmeni. Un re nu: akmens iegāja sienā līdz galam, un zīmogs bija vesels. Nekas vairs neliecināja par to, ka pirms brītiņa vienas daļas bija trūcis.

Tai pašā brīdī no kapeņu dzīlēm atskanēja dārdēšana un rīboņa. Laura steigšus pietrūkās kājās un izbijusies pavērās pārējos. Rīboņa nāca arvien tuvāk un tuvāk, pieaugdama skaļumā. Piepeši mūris viņu priekšā sāka drebēt.

Trijotne atlēca divus soļus atpakaļ, izmisīgi saskatījās un tad lielām acīm pievērsās sienai, kas vibrēja arvien spēcīgāk. No griestiem sāka krist putekļi, un kabatas lampiņu gaismā draugi varēja saskatīt neskaitāmus zirnekļus, kas steigšus rāpoja projām. Tad viņiem zem kājām sāka līgoties grīda. Tikai mazliet, tomēr tas bija skaidri manāms.

Kaja saķēra Lauras roku un cieši iekrampējās tajā. Viņas nagi iespiedās Lauras plaukstā. Tomēr meitene to nemanīja, jo pati kā apburta vēroja neparasto ainu.

Viss mūris pakustējās. Vispirms lēnām, bet tad arvien ātrāk tas šņirkstēdams un dārdēdams virzījās sāņus, līdz ar slāpētu atsitienu pavisam pazuda kreisās puses sienā. Tad atkal iestājās klusums. Rīboņa un grīdas līgošanās bija mitējušās.

Ceļš bija brīvs.

Kad Laura pavērsa kabatas lukturīša staru tumsā, viņa ieraudzīja, ka priekšā paveras liela kamera. Tās vidū stāvēja iespaidīgs sarkofāgs. Viņi bija nonākuši pie mērķa — viņu priekšā atradās Reimāra fon Rāvenšteinā kapenes.

— Jā! — Laura iegavilējās. Lūkass un Kaja pievienojās viņas gaviļu saucieniem, mezdamies viens otram ap kaklu un laizdamies prieka dejā.