Laura un Avanterras noslēpums

26. nodala ŽURKAS

Durvju iečīkstēšanās izrāva Paravainu no miega. Bruņinieks steigšus pietrūkās sēdus un apjucis pavērās visapkārt — un tikai tad ieraudzīja, ka sēž uz krēsla pie apaļā galda troņa zālē. Nogurums hija izrādījies stiprāks par viņa raizēm, un tā viņš laikam bija iemidzis, bažīgu sirdi gaidīdams, līdz Morvena izstāstīs, kā klājas viņu pavēlniekam.

Dziedniece iznāca no guļamkambara un pavērās Paravainā ar neizdibināmu sejas izteiksmi. Saskatījusi bruņinieka acīs cerību, viņa apstājās un nolaida skatienu. Pār seju viņai pārslīdēja ēna. Tad jaunā sieviete novērsās, piegāja pie loga un, ne vārda neteikusi, raudzījās ārā naktī.

Paravains atmeta visas cerības. Viņš strauji piecēlās, piebiedrojās Morvenai pie loga, un arī viņa skatiens nemierīgi klejoja pa tumsu, kas bija nolaidusies pāri plakankalnei. Abi nesarunādamies stāvēja blakus, līdz bruņinieks vairs nespēja izturēt mokošo klusumu.

— Kā viņam iet?

Morvena tik tikko dzirdami nopūtās. — Viņš iegrimis nāvei līdzīgā miegā, un ar viņu vairs nevar sazināties. Manas zāles un ārstniecības augi vairs nelīdz.

Bruņinieks bezcerīgi pašūpoja galvu. — Vēl tikai viena diena! Mums palikusi tikai viena vienīga diena un viena vienīga nakts! Un nav ne mazākās zīmes, ka Apskaidrības kauss līdz tam būs atrasts.

Viņa skatiens uzmeklēja jaunās sievietes acis.

— Vai zini, ko tas nozīmē, Morvena?

— Jā. Elizions nomirs, un mūs visus aprīs iznīcība.

Viņa aprāvās, un klusēja arī Paravains. Zāli atdzīvināja tikai malkas šķilu sprakstēšana kamīnā. Dziedniece un Baltais Bruņinieks cieši blakus stāvēja pie loga un stingi vēroja plakankalni, virs kuras debesīs mirdzēja abi mēneši. Tie izskatījās blāvi, gluži kā pāri tiem būtu nolaidies tumšs plīvurs.

Plakankalni gandrīz pilnībā sedza bieza melnās miglas kārta. Tālīnās ainavas vairs nebija redzamas — ne Trūdu purvs austrumos, ne Pūķu kalni dienvidos, ne Čukstumežs rietumos. To vietā valdīja tikai tumšā nebūtība. Nevilksies pārāk ilgi, līdz melnā migla un mūžīgā tumsa sasniegs arī Blāzmoraldas mūrus un aprīs Grāla pili.

Laura lēnām pagriezās un ieskatījās Kvintusam Tumšickim acīs. Direktora vietnieks vēl joprojām raudzījās uz durvīm. Tad viņa sasprindzinātā sejas izteiksme atslāba. Atbildot Lauras pārmērošajam skatienam, viņš augstprātīgi pasmīnēja. Piepeši viņš atlaida dzelžaino tvērienu un pagrūda Kaju. Meitene zaudēja līdzsvaru un uzģeņģerēja virsū Laurai. Žigli uztverdama Kaju, Laura palīdzēja draudzenei izvairīties no kritiena.

Kaja paskatījās Laurā asarainām acīm. — Man ļoti žēl, — viņa sacīja, apspiezdama šņukstus, — bet viņi mani pārsteidza, un man nebija iespējas tevi brīdināt.

— Būs jau labi! — Laura apskāva draudzeni, maigi noglāstīdama viņai muguru un izspiezdama smaidiņu. — Nebaidies, Kaja, būs jau labi.

Tad viņa pievērsās abiem tumsas atbalstītājiem, bezbailīgi ielūkodamās viņiem sejā. — Ko jūs gribat no mums?

Doktors Tumšickis, kurš pa šo laiku, rokas sakrustojis, nogaidīdams bija atbalstījies pret drēbju skapi, panāca tuvāk Laurai. Viņš nopētīja meiteni ar salto acu neizdibināmo skatienu, ar labo roku pārbraukdams izcilnajam zodam. — Vai tu pati nevari iedomāties, Laura? — viņš glūnīgi vaicāja.

— Bez šaubām! — Lauras sejā ievilkās spīts. — Jūs gribat kausu — ko tad vēl citu? Un varbūt jums nekas nebūs pretim pabeigt to, ko Nežēlīgais bruņinieks nenoveda līdz galam.

Direktors dzēlīgi pasmīnēja un uzjautrināts saskatījās ar matemātikas skolotāju, kas vēl joprojām stāvēja zem lampas. Viņas karmīnsarkanie mati gaismā vizuļoja. — Vai tu saproti, par ko viņa runā, Rebeka? — viņš uzjautrināts vaicāja.

Sieviete rozā tērpā panāca mazliet tuvāk kolēģim. Papurinot galvu, viņas acis meta izsmiekla dzirksteles. — Absssolūti neko, Kvintusss! Siss skuķiss runā tik mīklaini!

Tumšickis vēlreiz pagriezās pret meiteni un uzspēlētā nožēlā noplātīja rokas. — Dzirdi nu, Laura! Mums nav ne mazākās jausmas, ko tu ar to domā. Kā jau es šorīt no rīta paskaidroju, man nav zināms šis noslēpumainais kauss, par kuru tu allaž runā. Un vienīgais bruņinieks, kuru es pazīstu, stāv laukā parkā un ir no granīta, ja nemaldos.

— Beidziet vienreiz spēlēt teātri! — Laura tikai ar pūlēm spēja novaldīt niknumu. — Es taču zinu, kas jums padomā. Jūs atnācāt pēc kausa!

— Man ļoti žēl Laura, bet tu maldies. — Tumšickis papurināja galvu. — Mēs atnācām tikai tāpēc, ka tas ir mūsu pienākums!

Atkal jau tas pats, Laura nodomāja.

— Mēs nespējam, rokas klēpī salikuši, noskatīties, ka jūs naktīs nemitīgi blandāties apkārt, — direktora vietas izpildītājs turpināja, — un kā jūsu sekmes šo piedzīvojumu meklējumu dēļ kļūst arvien sliktākas.

— Bijām krietni nobažījuššiess, kad jūss neparādījāties vessselu nakti, — Rebeka Taksa turpināja ar ironiju piesmirkušā balsī. — Mēss baidījāmiess, ka ar jumss būss noticiss kass nelāgss.

— Par laimi, ne, kā paguvām pārliecināties! — doktors Tumšickis paziņoja. — Tomēr ir vēl kāda maza problēmiņa — jūs gan laikam pašas saprotat, ka esat pārkāpušas skolas iekšējās kārtības noteikumus, vai ne? Un ne jau pirmoreiz, kā mums ir stāstījis Albīns Ellerkings!

Laura ar Kaju zinīgi saskatījās. Viņām bija skaidrs, ka ir izdarījušas pārkāpumu un par to nāksies saņemt sodu. Jautājums tikai, kādu.

Gluži kā uzminējis draudzeņu domas, Tumšickis turpināja.

— Jums noteikti būs zināms, kādu sodu mūsu skolas noteikumi paredz šādos gadījumos. Vai ne, Kaja?

Kaja, ne vārda neteikdama, raudzījās grīdā.

Tad Tumšickis paskatījās Laurā. — Un kā ar tevi? — viņš apvaicājās. — Varbūt vismaz tu zini?

Arī Laura palika atbildi parādā, jo viņai tā bija tikpat maz zināma kā Kajai.

Teatrāli nopūties, skolotājs pagriezās pret kolēģi. — Varbūt tu vari mazliet uzvedināt šīs aizmāršīgās dāmas uz pareizā ceļa? — viņš lūdza, sejā iežogoties rezignācijai.

Pāri Taksas sejai pārslīdēja ļaunprātīgs smaidiņš. — Ar lielāko prieku! Par atkārtotiem smagiem skolas iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem, cik man zināms, ir paredzēts... arests!

Laura sarauca pieri. Arests? Viņa nobrīnījās. Vai tad tas jau sen nebija atcelrs? Viņa gan drīzāk bija rēķinājusies ar piezīmi. Varbūt pat ar ko ļaunāku.

Kvintuss Tumšickis mīklaini pasmaidīja — un tad Laura saprata, ka tik vienkārši viņas sveikā cauri netiks.

— Gluži pareizi, Rebeka, arests, — skolotājs atkārtoja, nenovērsdams acu no Lauras. — Diemžēl mums nekas cits neatliks, kā abas dāmas ietupināt karcerī. Un... — Vienubrīd viņa acis iekvēlojās sarkanas, un elpa kļuva čerkstoša. — Stingra režīma arestā, vismaz uz divdesmit četrām stundām!

Laurai izlauzās izmisuma pilns vaids, viņa neizpratnē raudzījās uz doktoru Tumšicki, kurš izvilka no kabatas astmas zāļu pudelīti un iepūta tās sev mutē. Kvēle acīs bija pazudusi, un viņa piķa melnās acu zīlītes raudzījās skolniecēs dzedri un bez žēlastības.

Laura zināja, ka viņš bija nolēmis savu ideju īstenot, kaut arī soda veids noteikti neatbilda skolas iekšējās kārtības noteikumiem. Jo beigu beigās viņš ar to panāca tieši sev vēlamo — nākamās dienas gaitā Laurai tiks liegta iespēja darboties. Ziemas saulgrieži paies, un viņa nevarēs atrast burvju vārtus un nogādāt kausu uz Avantcrru — ja neatradīs iespēju, kā atbrīvoties no tumsas varas.

Bet tas gan laikam būtu īsts brīnums.

Kad aiz meitenēm aizvērās kameras restotās durvis, Laura zaudēja pēdējo cerības dzirkstelīti. Viņai gan nebija īstas jēgas, kur tieši atrodas šis bezlogu cietums, taču iekšējā balss uzreiz paskaidroja, ka šajā drūmajā ķurķī viņas noteikti neviens neatradīs. Pirms atvešanas šurp doktors Tumšickis meitenēm bija aizsējis acis. Kaut arī Laura it neko nespēja ieraudzīt, viņa bija mēģinājusi iegaumēt ceļu, pa kuru viņi bija gājuši. Tomēr jau pēc maza brītiņa meitene pilnīgi bija zaudējusi orientāciju. Vienīgais, ko viņa droši zināja, bija tas, ka viņām vajadzēja atrasties pils pagraba velvēs. Viņi bija devušies lejup vienu kāpņu posmu pēc otra un rad izstaigājuši gandrīz nebeidzamus gaiteņus, līdz doktors Tumšickis beidzot bija draudzenēm noņēmis pārsējus no acīm un iegrūdis pazemes cietumā.

Telpa, ko apgaismoja tikai divas lāpas, bija mitra un auksta, varbūt kādus piecus reiz sešus metrus liela. Vienīgās mēbeles bija divas guļamās lažas no skabargainiem dēļiem, uz kurām bija uzklātas raupjas segas. Sienas bija mūrētas no rupji tēstiem akmeņiem un tik biezas, ka cauri tām neizspiestos pat skaļākie palīgā saucieni. Restes, kas cietumu atdalīja no gaiteņa, bija izgatavotas no pamatīgiem dzelzs stieņiem. Tie bija gandrīz rokas dilba resnumā, un laikam pat Portaks ar savu milža spēku tos nejaudātu saliekt. Arī durvis, kuras doktors Tumšickis tūdaļ aizslēdza, lika aizmirst domu par bēgšanu.

Direktora vietas izpildītājs izvilka lielo atslēgu un, manāmi uzjautrināts, caur režģi noraudzījās meitenēs. — Man nudien ļoti žēl, ka jums nāksies ziemas saulgriežu dienu pavadīt šajā neviesmīlīgajā vietiņā, — viņš sacīja ar gandrīz neslēptu ironiju. — Diemžēl jūs man neatstājāt citu izvēli!

Laura nostājās aiz restēm un veltīja doktoram Tumšickim negantus skatienus. — Tikai nepriecājieties par agru! — viņa uzsauca. — Mis Mērija un Persijs ieraudzīs, ka mūsu nav, un sāks meklēt. Un garantēju, ka viņi mūs no šejienes dabūs ārā!

Uzrunātais tikai ņirdzīgi pasmīnēja un pievērsās Rebekai Taksai, kura stāvēja blakus. — Kā tev liekas, Rebeka? — viņš, klusi iespurgdamies, apvaicājās. — Vai atstāt viņām cerību, vai labāk pateikt uzreiz?

— Domāju, labāk izsstāsstīssim uzreiz, — nožūžoja rozā tērptā sieviete. — Tad viņass vismaz sapratīss, kur nonākušass.

Viņa pagriezās pret abām meitenēm un ar neīstu smaidiņu uzlūkoja tās caur režģiem. — Man ļoti žžēl, Laura, — viņa nošņācās, — bet baidoss, ka tevi pārņēmušši liktenīgi maldi. Diemžēl mumss nācāss jūssu drauguss pirmss pāriss ssstundām nogādāt sslimnīcā. Ārssti konsstatēja ssaindēššanoss ar pārtiku!

Doktors Tumšickis pašūpoja galvu un teatrāli nopūtās. — Njā, man gandrīz vai šķiet, ka viņi būs ko nelabu ieēduši!

— Ieēduši ko nelabu? — Laura brīnījās. — Viņi taču abi bija uzaicināti pie jums va... — Meitene aprāvās pusvārdā, jo piepeši viņai kļuva skaidrs, kāds īsti bija Persija un Mērijas slimības iemesls. — Nožēlojamais draņķis! Riebīgā ragana! — viņa iekliedzās nevarīgās dusmās. — Jūs viņiem abiem kaut ko piejaucāt ēdienam — varbūt vispār tikai tāpēc viņus arī ielūdzāt!

Skolotājs neatbildēja. Taču Laura arī tāpat zināja, ka viņas aizdomas bija pareizas. Taksas seja pārvērtās atbaidošā grimasē, un mazu brītiņu Laurai šķita, ka skolotājai uz galvas matu vietā, snaikstot mēles, bija savijušās kāds ducis čūskiņu.

Laurai pār muguru noskrēja aukstas tirpas. Piepeši viņai kļuva trakoti auksti, un viņa iebāza roku jakas kabatā — un sataustīja tur mobilo telefonu. Meitenē acumirklī radās jauna cerība. Vēl nekas nebija zudis, jo pa tālruni viņa varēs kādu pasaukt palīgā.

Laura iekšēji uzgavilēja un neapzināti pasmaidīja.

— Laura! — Tumšicka balsij bija griezīgs tonis. Viņš stingri nopētīja Lauru. Taksa, paliekusies uz viņa pusi, kaut ko iečukstēja ausī.

— Jā.⁷ — Laura pavaicāja.

Tumšickis piemiedza acis. — Kas tev kabatā?

— Ēēē, — Laura novilka. — Ēēē... nekas.

— Viņa melo! — matemātikas skolotāja naidīgi iešņācās.

— Vai man viņu pārmeklēt?

— Nevajag. — Kvintuss atkal pievērsās Laurai. — Vai tu neizņemtu rokas no kabatām?

Laura zināja, ka pretoties nebija jēgas. Ja viņa nepaklausīs, viņš piespiedīs ar varu. Tā nu viņa izvilka rokas no jakas kabatām.

Doktors Tumšickis uzmeta Lauras jakai aizplīvurotu skatienu, un jau nākamajā brīdī viņa sajuta, kā tālrunis sakustas. Tas izslīdēja no jakas kabatas un cauri istabai un režģiem aizpeldēja pie tumsas aizstāvja, kurš to satvēra un iebāza mēteļa kabatā.

Riebeklis! Nožēlojamais draņķis!

— Novēlu jums abām arlabunakti! — Dr. Kvintuss Tumšickis uz atvadām paironizēja. — Un nebaidieties ne nieka — rīt pēc piecelšanās noteikti liksim jums atnest brokastis. Beigu beigās mūsu aizgādībā jums nekā nedrīkst trūkt!

Viņš pakāra atslēgu uz āķa pie gaiteņa pretējās sienas un vēlreiz pienāca pie skolotājas. — Mums arī vajadzētu pāris stundiņu pagulēt, Rebeka, — viņš ierosināja, — lai rītdienu varētu sākt mierīgi un svaigiem spēkiem. Es, raugi, esmu pārliecināts, ka ziemas saulgrieži izrādīsies gluži īpaša diena, ko mēs visi nekad neaizmirsīsim!

To teicis, Tumšickis izplūda dārdošos smieklos, kuriem tūdaļ pievienojās Taksa. Tad abi skolotāji pazuda pagraba ejā, ko šaudīgās lāpu liesmas gremdēja drūmā krēslā. Viņu smiekli vēl ilgu laiku atbalsojās meitenēm ausīs.

Laura drebēdama noslīga uz lažas. Viņa vairs nespēja savaldīt asaras. Vai visas bailes, visi pūliņi, ko viņa bija izturējusi, būtu izrādījušies veltīgi? Tagad viņa hija atradusi kausu — un tomēr nespēja to nogādāt Avanterrā. Tas nehija godīgi! Vai tiešām ļaunums gūs virsroku?

Laura iedomājās tēvu. Kaut tētis man varētu palīdzēt! Es patiešām mēģināju visu — un tagad varu tikai padoties.

Padoties?

“Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies,” tētis hija teicis. Laura izšņauca degunu. Viņa nomierinājās un izlēma pārbaudīt, kāds izskatās krēslainais karceris.

— Kā tu domā, vai šeit ir peles? — Kaja apmulsusi vaicāja. Viņa vēl nekad nehija redzējusi Lauru tā raudam.

— Es nezinu, Kaja, — meitene šņukstēja. To, ka viņai tas likās vairāk nekā iespējams, Laura labāk noklusēja. Citādi Kaja naktī neaizvērtu ne acu. Draudzene izskatījās tikpat sašļukusi kā viņa pati.

Kaja pārgurusi jautāja: — Un ko mēs tagad darīsim?

— Gulēsim, — Laura apātiski atteica, tostarp viņa jau bija saņēmusies. — Tas ir vienīgais, ko mēs šobrīd varam darīt. Esmu tik nogurusi, ka nespēju vairs pat skaidri domāt. Un rīr no rīta, kad būsim izgulējušās, padomāsim, kā tikt ārā.

— Vai ru tiešām tici, ka tas ir iespējams?

— Protams, — Laura atbildēja, klusi nožāvādamās. — Iespēja pastāv vienmēr, kamēr vien cilvēks nav atteicies no cerības.

Viņa izstiepās uz savas lažiņas un apsedzās ar segu. Kaja darīja tāpat.

Par laimi, meitenēm mugurā vēl joprojām bija biezās jakas, ko viņas bija apvilkušas pirms vairākām stundām, dodoties Reimāra dārgumu krātuves meklējumos, tā ka nejaukais aukstums, kas valdīja neviesmīlīgajā cietumā, viņām gandrīz gāja secen. Jau pēc maza brītiņa miegs abas bija pievārējis. Pazemes karcerī skanēja tikai krākšana, kas pārmāca veiklo kājiņu dipoņu, kuras šaudījās pār akmens grīdu.

Pie debesīm atausa saule, un uz vecākās no senajām planētām sākās ziemas saulgriežu diena. Bruņinieks Paravains stāvēja Grāla pils lielajā tornī, ļaudams skatienam klīst pār apkārtni. Taču, lai kurai debespusei viņš arī pievērstos, kādreizējās Avanterras ainavas vairs nebija saskatāmas. Zeme līdz apvārsnim bija ietīta biezā melnajā miglā, un no miglas jūras rēgojās vairs tikai Blāzmoraldas mūri un to robotās malas.

Pāri mītu pasaulei bija nolaidies kapa klusums. Nebija dzirdama ne skaņa. Ne vēja pūsmiņas un ne putna, kas iečiviņi ātos. Gandrīz vai likās, ka Mūžīgā Iznīcība Avanterrā jau ir uzvarējusi.

Jaunais bruņinieks nopūtās. Lūk, tādas ir beigas, viņš nodomāja. Protams, viņš zināja, ka viņiem atlikusi vēl vesela diena un vesela nakts, un atlikušajā laikā vēl bija iespējams novērst draudošo likteni. Taču kopš tā laika, kad pie viņa bi ja atgriezusies ēna un izstāstījusi, kā tai veicies uz Cilvēkzvaigznes, viņš zināja, ka izredžu uz glābiņu tikpat kā vairs nav. Kālab gan lolot cerības, ja vairs nebija ne sīkākā iegansta to darīt?

Visbriesmīgākais šobrīd bija tas, ka viņiem pretim nebija nostājies pretinieks ar miesu un asinīm, kam varētu aizšķērsot ceļu, lai to apturētu. Iznīcība bija neuzvarama, jo tā pieņēmās stiprumā tikai un vienīgi no Eliziona zūdošajiem spēkiem. Cik dzīvības enerģijas zaudēja Gaismas glabātājs, tikpat daudz pieauga iznīcības vara. Viņam, Paravainam, un baltajiem bruņiniekiem bi ja saistītas rokas. Viņiem bija lemts sēdēt dīkā un tikai gaidīt, līdz viņus aprīs mūžīgā nebūtība.

Piepeši bruņinieks gaisā sadzirdēja šalkoņu. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja lidojam ērgli Bultspārni, kas tuvojās svīstošajās rīta debesīs. Gaismas sūtnis un burvju vārtu sargs, spārnus izpletis, planēja šurp un nosēdās Paravaina priekšā uz mūra malas. Tad viņš izgrūda žēlabainu kliedzienu un pavērās Paravainā ar stingru skatienu.

Jaunais bruņinieks tūdaļ pat saprata ziņu, ko ērglis vēlējās viņam nodot: viņam kopā ar pārējiem baltajiem bruņiniekiem vajadzēja doties uz Laiku ieleju aiz Pērkoņkalniem. Jo tur, Bultspārņa dzimtenē, pēc pirmā saules stara izveidojās burvju vārti, kas Avanterru saistīja ar Cilvēkzvaigzni. Tāpat kā katros no gada četriem saulgriežu svētkiem kopš laiku pirmsākumiem. Iestājoties naktij, tie atvērsies, un tad Apskaidrības kausu būs iespējams atvest atpakaļ uz Avanterru. Kaut gan melnā migla tostarp uz Avanterras bija izpletusies it visur, Grāla pili un Laiku ieleju tā vēl nebija skārusi, jo šais vietās gaismas vara vēl nebija zudusi. Tomēr rit, lecot saulei, tā kritīs arī tur. Un, kaut arī Paravaina cerības bija zudušas, viņš sekos vārtu aicinājumam un kopā ar saviem baltajiem bruņiniekiem gaidīs tur kausa nesēju, līdz tie atkal aizdarīsies — un šoreiz uz visiem laikiem. Jo viņš bija pārliecināts, ka neatnāks neviens, kas viņam varētu nodot Apskaidrības kausu.

Bruņinieks juta ledaino aukstumu, kas dvesa pretī no miglas. Drīz vien tā izpletīsies pa visu planētu un Visumu, sastindzinādama visu dzīvo.

Piepeši viņš izdzirda soļus uz torņa kāpnēm. Paravains tūdaļ pat atskārta, kas meklēja viņa sabiedrību — tā bija Morvena, dziedniece.

Jaunā sieviete iznāca pa durvīm rīra agrīnajā gaismā. Viņa apstājās un samiedza acis, paveroties saulē, kas tai brīdī uzlēca aus-trumos.

Bruņinieks, ne vārda neteicis, viņu vēroja. Skaista, viņš nodomāja. Brīnumskaista — un vēl tik stipra. Daudz stiprāka par mani.

Un patiešām — pēdējās dienās jaunā sieviete vēl ne reizi nebija žēlojusies par savu neizbēgamo likteni. Paravainam gandrīz vai bija radies iespaids, ka Morvenu ne mazākajā mērā neskar tas, ka viņus visus- itin drīz gaidīja gals.

Morvena pielika roku pie pieres, lai aizsegtu acis no žilbinošās gaismas, kamēr pati klusēdama vēroja, kā saule sāk savu ceļojumu pie pamales.

— Pavēro, kā nākas, Morvena, — bruņinieks viņu uzrunāja.

— Ja vien nenotiks brīnums, rad tu sauli redzi uzlecam pēdējo reizi.

Sākumā Morvena neko neatbildēja. Viņa paspēra dažus soļus tuvāk Bultspārnim un maigi noglaudīja ērgļa spalvām klāto galvu. Turklāt viņa mīļi tam uzsmaidīja un iečukstēja ausī dažus vārdus, pateikdamās par Alarika izglābšanu. Tikai tad viņa pagriezās un ar cieņas pilnu nopietnību sejā paskatījās Paravainā.

— Vai esi aizmirsis, ko mums mācījuši jau kopš laiku pirmsākumiem, Paravain? Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies, un,

kamēr vien spīd gaisma, tikmēr vel pastav cerība.

Kad Laura uztrūkās no miega, viņa nezināja, kur atrodas. Meitene apjukusi raudzījās vāji apgaismotajā telpā, bet tad pamanīja biezās dzelzs restes un visu atcerējās.

Viņa ātri ieskatījās rokas pulkstenī — jau pāri divpadsmitiem! Ak kungs! Esam nogulējušas visu rītu, neko neuzsākdamas!

Laura žigli piecēlās sēdus, izlīda no segas apakšas un izkāpa no lažiņas. Tad viņa devās pie Kajas un uzpurināja draudzeni no miega.

Draudzene atvēra acis un samiegojusies paskatījās Laurā. — Kas noticis?

— Celties! — Laura atteica. — Brokastis galdā!

To teikusi, viņa norādīja uz mazu koka galdiņu restoto durvju tuvumā. Kamēr viņas bija gulējušas, kāds bija to iestūmis iekšā. Uz galda stāvēja krūze ar ūdeni un divi šķīvji ar maizi, desu un sieru.

— Kas tad to atnesis? — Kaja tuntuļodamās pārsteigti jautāja.

— Nav ne jausmas. Kad es pamodos, ēdamais jau bija uz galda.

Kaja izstaipījās, skaļi nožāvādamās. Tad viņa aizčāpoja pie galdiņa, paņēma maizes riku un uzlika tai biezu desas šķēli.

Meitene jau gribēja nokosties, kad Laura pēkšņi metās viņai klāt un saķēra aiz rokas.

— Labāk ne! — viņa brīdināja.

Kaja pārsteigta skatījās. — Kāpēc tad ne?

— Vai esi jau aizmirsusi, kas noticis ar Persiju un mis Mēriju? Pēc vakariņām pie doktora Tumšicka viņi nogādāti slimnīcā ar aizdomām par saindēšanos ar pārtiku!

— Nūjā, — Kaja atbildēja. — Bet kāds tam sakars ar mums?

— Padomā taču! Kvintuss un Taksa gandrīz vai atzina, ka pielikuši kaut ko viņu ēdienam. Un kas mums var garantēt, ka ar mūsu brokastīm nav izdarīts tas pats?

— Pareizi gan, — Kaja noteica un nopūzdamās nolaida roku ar maizes šķēli. — Žēl, — viņa klusā nožēlā sacīja. — Tu nemaz nevari iedomāties, kā man kurkst vēders. It kā es veselu nedēļu neko nebūtu ēdusi!

— Tu domā, ka man iet citādi? Bet labāk noteikti būtu, ja mēs uzmanītos.

— Labi jau, labi, — Kaja norūca. Sabozusies viņa aiztipināja atpakaļ pie gultas, apsēdās un maķenīt spītīgi paskatījās Laurā.

— Un tālāk? Vai tev ir kāda ideja, kā mums tikt no šejienes laukā?

— Nē. Ne mazākās nojautas.

Laura apsēdās blakus draudzenei, atbalstīja galvu rokās un pūcīgu skatienu raudzījās uz priekšu. Kaut arī viņa Kajai negribēja neko izrādīt, sirdī meitene izjūta bezcerību. Viņai iekšā kāda uzbāzīga balss mēģināja iestāstīt, ka stāvoklis ir bezcerīgs.

Meitenes klusēdamas sēdēja un, domās iegrimušas, raudzījās tumsā. Bija dzirdama tikai lāpu sprakstoņa un kvēpošo liesmu plīvošana. No ārpuses līdz viņām neiespiedās ne mazākā skaņa.

Jau pēc maza brītiņa Kaja vairs nespēja izturēt nomācošo klusumu. Viņa sajuta, kā pieņēmās spēkā mazdūšība, kas kā paralizējošas važas savilkās ap viņas draudzeni. Kaja noklepojās, iegrūda Laurai ar elkoni sānos un mēģināja izspiest cerīgu smaidu. — Neraizējies ne nieka, — viņa uzmundrinoši sacīja.

— Lūkass noteikti ievēros, ka esam pazudušas. Viņš katrā ziņā mūs sameklēs.

Laura papurināja galvu. — Līdz tumsai ne. Es taču viņam teicu, ka mēs visu pēcpusdienu mācīsimies fizikas kontroldarbam un tikai pēc tumsas iestāšanās iesim meklēt burvju vārtus!

— Ak, nē! — Kaja ievaidējās un vīlusies iespēra pa gultas kāju. Gulta viegli sašūpojās. Meitene vēlreiz iespēra pa koka kāju, tad atkal iegrima domās. Taču nākamajā mirklī viņai bija radusies jauna ideja.

— Kā tur bija ar tām īpašajām spējām, par kurām tu stāstīji, Laura? — viņa vaicāja, cerīgi paskatīdamās draudzenē. — Tu jau zini — domu lasīšana, ceļojumi sapnī un telekinēze.

Laura atmeta ar roku. — Aizmirsti par to! Rija taču pārāk maz laika, lai to visu kā nākas iemācītos. Vienīgais, ko es daudzmaz pieprotu, ir domu lasīšana. Tomēr no tās mums šeit jēga maza, vai ne? Lai ceļotu sapnī, man noteikti vajadzīga Persija palīdzība, un, kas attiecas uz telekinēzi...

Viņa apklusa un bezspēcīgi noplātīja rokas, iekams turpināja:

— Man taču bija tikai viena kārtīga nodarbība pie profesora Austruma, un es pat vēl nezinu pamatjēdzienus.

— Zēl gan! — Kajas sejā parādījās vilšanās. — Citādi tu varbūt varētu dabūt atslēgu. — Viņa norādīja uz restu pusi, caur kurām pie sienas varēja redzēt āķi, uz kura bija pakārta cietuma atslēga.

Laura vēlreiz pakratīja galvu. — Tas neies cauri! Vai arī tu domā, ka Tumšickis tur būtu pakāris šo mantiņu, ja skaidri nezinātu, ka es tai nevaru tikt klāt?

Pamēģini vismaz, Kaja grasījās ierosināt, bet tai pašā mirklī ieraudzīja žurku. Viņa izmisusi pielēca kājās, panikā ierāpās gultā un norādīja uz tālāko kaktu.

— Palīgā! — viņa iespiedzās. — Nē! Tikai ne to!

— Lai tev veicas, Alarik! — Alienora apskāva hrāli un cieši piekfāva sev klāt. — Un esi uzmanīgs, lai melnā migla tev nenodarītu neko ļaunu.

— Nebaidies! — Alariks nomierinoši pasmaidīja. — Kamēr Elizions vēl ir dzīvs, tā nespēj mūs apdraudēt. Un nevarēs arī likt šķēršļus mūsu ceļā uz Laiku ieleju.

Zēns norādīja uz staļļiem, kur trīspadsmit bruņinieki ar savu vadoni gatavojās pārgājienam. — Paravains atradīs ceļu pat ar aizvērtām acīm.

Alienora jau grasījās atbildēt, kad pamanīja, ka brālim zem vamža kaut kas sakustas. Aiz auduma bija izspiedies kūkums. Viņa pārsteigta uzlūkoja zēnu. — Kas tas ir?

Alariks piesarka.

— Ko tu domā? — Alienora nenocietās.

Alienora acumirklī atskārta, ko tas nozīmē. — Tu ņemsi Bučmūli līdzi uz vārtiem? — viņa neticīgi vaicāja.

Zēns neko neatbildēja, taču no viņa sejas izteiksmes varēja spriest, ka māsas aizdomas ir pareizas. — Paravains šausmīgi pārskaitīsies, kad atradīs Bučmūli.

— Zinu, — Alariks atbildēja. — Bet... es... ēē...

Paravaina balss, kas atskanēja pāri pagalmam, palīdzēja zēnam

izkļūt no apjukuma. — Alarik! Kur tu esi palicis, Alarik? Mēs dodamies ceļā!

— Es jau nāku, — Alariks atsaucās pavēlniekam, tad pagriezās pret māsu un vēl pēdējo reizi viņu apskāva. — Dzīvo sveika, Alienora, — viņš iečukstēja māsai ausī, un gandrīz vai šķita, ka viņš negrib meiteni laist vaļā.

Beidzot atlaidis meiteni, viņš metās pie sava ponija, kas gaidīja pie staļļiem. Zēns ielēca seglos un laidās pakaļ baltajiem bruņiniekiem, kas šobrīd atradās jau pie Blāzmoraldas vārtiem. īsi pirms Alariks izjāja no Grāla pils, viņš vēlreiz atskatījās uz māsu un pamāja. Tad Alienora saprata, ka Alarikam kaut kas ir aiz ādas. Tāpēc viņš

bija paņēmis līdzi Bučmūli un apskāvis māsu tik sirsnīgi kā vēl nekad.

Alienora smagu sirdi noraudzījās pakaļ brālim, līdz viņš izzuda skatienam.

Arī Laura tagad ieraudzīja žurku. Tā bija milzīga un līda laukā no cauruma grīdā, ko Laura līdz šim vēl nebija pamanījusi. Trek-nais dzīvnieks veiklām kājelēm steidzās uz priekšu lāpas gaismā, no kuras tā biezais kažoks atmirdzēja ar zīdainu spīdumu. Tad žurkai sekoja otra. Un tad vēl un vēl viena.

Pelēkie grauzēji tipināja tuvāk. Barvede saslējās uz pakaļkājām un paostīja gaisu. Ieraugot meitenes, kas izbijušās to vēroja no gultas, žurkai iemirdzējās acis.

— Laura! — Kajas palīgā sauciens spalgi atskanēja cauri visai cietuma kamerai. Likās, ka viņa tūliņ sabruks. — Lūdzu, Laura! Dari taču beidzot kaut ko, lūdzu!

Laura steigšus paskatījās visapkārt. Tomēr neieraudzīja neko tādu, ar ko varētu atvairīt žurkas vai piespiest tās bēgt. Piepeši viņai kas ienāca prātā. Viņa norāva no koka lažiņas segu un saritināja. Sagriezusi neparocīgo auduma rituli kā milzīgu lingu, viņa ar to blieza riebīgajiem grauzējiem. Tie veikli izvairījās no sitieniem un aši atkāpās, tomēr nākamajā mirklī jau atkal tuvojās. Tā vien šķita, ka žiglie grauzēji lieliski zina, ka sega viņiem neko nespēj nodarīt. Vēl ļaunāk — izskatījās, ka Lauras uzbrukumi tajos tikai iesveļ lielāku niknumu. Barvede izgrūda spalgu spiedzienu, kas izklausījās visai draudīgs. Tad tā saslējās uz pakaļkājām un aizsmakusi nošņācās, turklāt vēl atņirdza zobus.

Laura atkāpās un nometa segu. Nebija jēgas žurkas vēl vairāk satracināt, turklāt to skaits tikai pieauga. It kā barvedes signāls būtu sacēlis trauksmi, tās cita pēc citas līda ārā no alas, līdz karcerī

atradās vismaz ducis grauzēju. Labak nedomāt, kas notiktu, ja tās uzbruktu meitenēm un mestos virsū!

Man kaut kā jānovērš to uzmanība, Laurai zibenīgi iešāvās prātā.

Viņa metās pie koka galdiņa, kas stāvēja pie režģotajām durvīm, paķēra no šķīvja pāris desas šķēlītes un aizmeta žurku virzienā. Tās uzreiz likās virsū pārtikai, kāri iecirzdamas gardumā stipros zobus un izkozdamas lielus gabalus. Ar enerģiskiem kodieniem zvēri aizstāvēja laupījumu pret sugas māsām, kas alka atņemt kumosu. Riebuma mākta, Laura vēroja ņudzošo žurku kamolu, kas vienā mirklī gandrīz pilnībā bija aprijušas desu.

Meitene aši paķēra no galda pārējo ēdmaņu un pasvieda to baram. Vismaz uz kādu brītiņu tās būs nodarbinātas.

— Mums jātiek laukā, Laura! — Kaja čīkstēja. — Citādi es nomiršu aiz bailēm!

Lauras skatiens atkal uzmeklēja atslēgu, kas gaitenī karājās uz āķa, un tai pašā mirklī viņa atskārta, ka tā bija vienīgā iespēja tikt ārā no cietuma. Viņai vienkārši vajadzēja to dabūt savās rokās.

Laura nostājās pie režģotajām durvīm un koncentrēja skatienu uz atslēgu. Turklāt viņa drudžaini mēģināja atcerēties Aureliāna Austruma stāstīto. — Sakopo visas domas un enerģiju uz priekšmetu, ko vēlies pārvietot, un saplūsti ar savu uzdevumu, — profesors bija piekodinājis, — tad arī izdosies.

Laura aizvēra acis un saņēmās. Tad viņa pievērsa nekustīgu skatienu atslēgai un ar visu savā gara spēku lika tai kustēties. Viņa iedomājās, kā tā nokrīt no āķa, nošķind uz grīdas un pieslīd pie viņas pa plāksnēm — tikai tas neizdevās. Nekas nenotika. Lielā atslēga nekustīgi karājās pie sienas, nepakustēdamās ne par mata tiesu. Žurku pīkstieni, aizmugurē karojot par pārtikas kumosu, piepeši izklausījās kā ņirdzīgi smiekli.

Absurds, ka es vispār mēģinu, Laura nodomāja, nokaunējusies par panākumu trūkumu. Taču tad viņai atkal ienāca prātā tēva vārdi: “Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies!”

Laura dziļi ieelpoja un lūkoja vēlreiz. Viņa atkal aizvēra acis un mēģināja koncentrēties. Un pēkšņi žurku ņudzoņa pierima arvien vairāk, līdz grauzēji pilnībā izzuda no viņas apziņas un Lauras domas aizpildīja tikai atslēga. Viņa lēnām pavēra acis un pa šaurām spraudziņām palūkojās tajā. It kā no citas pasaules vērstais skatiens raudzījās tikai un vienīgi atslēgā — viss pārējais aizmiglojās un pavirzījās fonā.

Tad metāla lietiņa, kas bija pakārta uz āķa, tik tikko manāmi noraustījās. Tas sāka pavisam viegli šūpoties šurpu turpu. Šūpošanās pieauga spēkā, un tad atslēga pacēlās no āķa un šķindēdama nokrita zemē.

Laura iekšēji uzgavilēja. Viņa nemanīja, ka labo roku bija savilkusi dūrē.

Viņa aši nometās ceļos un pastiepa roku cauri režģiem. Tomēr viņa nespēja aizsniegt atslēgu. Tā atradās pie gaiteņa pretējās sienas, pārāk lielā attālumā.

Laura vēlreiz koncentrēja skatienu uz atslēgu, cenzdamās to pakļaut savai gribai. Šoreiz gāja krietni vieglāk nekā pirmo reizi. Atslēga lēnām pārvietojās pa akmens grīdu un tuvojās Lauras rokai. Vēl rikai desmit centimetri, un viņa beidzot varēs to satvert.

Vēl tikai pieci centimetri.

Četri.

Trīs.

Piepeši Laura atkal izdzirdēja žurkas. Apziņā to satrauktā pīk-stoņa ietriecās tik asi kā griezīgs nazis. Meitene pārsteigta atskatījās, kas noticis ar pelēko kažoku īpašniecēm. Viņa vienīgi paguva ieraudzīt, kā tās, paniski bēgot, pazūd savā alā.

Dīvaini, meitene nodomāja. Kas viņām lika tā satrūkties?

Laura pagriezās un ieraudzīja — kā no zila gaisa nākusi, milzīga, pelēka akmens kāja uzkāpa uz kameras atslēgas, nosegdama to! Pārbijusies līdz nāvei, Laura pacēla galvu un ieskatījās tieši Nežēlīgā bruņinieka dzedrajās acīs.