Laura un Avanterras noslēpums

29. nodaļa NĀVES BRIESMAS LAMATĀS

Melna migla pašķīrās, un Paravaina un balto bruņinieku acīm atklājās iespaidīgs skats. Lai gan jau sen bija iestājusies nakts, gaismas stabs, kas bija izveidojies Laiku ielejas vidū un, likās, sniedzas līdz pat bezgalībai, visu ieplaku bija piepildījis ar pārpasaulīgu gaismu.

Alariks neviļus aizturēja elpu un pārsteigts nopētīja maģiskos vārtus. Atšķirībā no bruņiniekiem viņš tos vēl nekad nebija skatījis savām acīm, un šī aina uz viņu atstāja milzīgu iespaidu.

Paravains lika vīriem nokāpt no zirgiem. — Pagaidiet mani šeit un raugieties, lai mūs neviens nepārsteidz! — viņš pavēlēja. Tad viņš devās uz burvju vārtiem.

Kamēr bruņinieki aprūpēja zirgus, Alariks steidzās pakaļ vadonim. — Kungs! Lūdzu, kungs! — viņš diedelēja. — Paņemiet mani līdzi!

Taču Paravains rikai papurināja galvu. — Nē, Alarik, par to nevar būt ne runas. Tava vieta ir pie bruņiniekiem — lūdzu, ej atpakaļ un pagaidi!

Neveltīdams zēnam vairs nekādu uzmanību, viņš turpināja ceļu. Pie vārtiem viņš apstājās un gaidīja. Jau sen samierinājies ar to, ka cerības būs veltas, viņš tur tomēr izturēs līdz pēdējam mirklim.

Laura un Kaja beidzot bija tikušas līdz kapa kamerai. Slepenās durvis, kas pirmajā apciemojuma reizē bija sagādājušas tādas galvassāpes, stāvēja līdz kājai vaļā. Toreiz, steigdamies pakaļ trijotnei,

Albīns Ellerkings noteikti bija aizmirsis tās aizvērt. Laura un Kaja iegāja kapa kamerā un apstājās pie mazās nišas sienā. Nerunādamas ne vārda, viņas lūkojās Apskaidrības kausā, kas kabatas lukturīšu gaismā mirdzēja tā, it kā to apstarotu visspožākā gaisma.

Izjuzdama tādu kā satraukuma un godbijības sajaukumu, Laura aplūkoja dārgo trauku. Tad re, kāds tas bija, kauss, ko viņa bija izmisīgi meklējusi nu jau vairāk nekā divas nedēļas! Nekas viņai nebija bijis svarīgāk kā atrast kausu. Bet nu, kad tas stāvēja Laurai priekšā, viņa vilcinājās to satvert, jo meiteni bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Piepeši viņai šķira ārkārtīgi aizdomīgi, ka atlicis tikai pastiept roku pēc ilgotā kausa, nepārvarot ne mazāko šķērsli.

Pārāk vienkārši, viņu brīdināja iekšējā balss. Kaut kas te nav lāgā!

Kaja pārsteigta palūkojās uz Lauru. — Ko tu vēl gaidi? Mums taču nav tik daudz laika!

Laura domīgi iekoda lūpā. Droši vien Kajai bija taisnība. Drīz tu sāksi visur saskatīt spokus, Laura, viņa pārmeta pati sev. Tu pat tur ieraugi problēmas, kur to vispār nav!

Ilgi neprātodama, viņa atmeta visus apsvērumus un pienāca pavisam klāt pie nišas. Izstiepusi rokas, viņa uzmanīgi nocēla kausu no mazā akmens paaugstinājuma, uz kura tas bija novietots. Acis pievērsusi kausam, Laura pagriezās pret Kaju. — Vai nav brīnišķīgs? — viņa tīksminādamās vaicāja.

Kajas seja staroja. Viņa pamāja. — Patiešām brīnišķīgs.

— Sasodīts! — Sirīna šausmās nošņācās un pielēca kājās no soliņa. Amulets viņas kaklā ietrīsējās un pēkšņi iekvēlojās.

Borborons neticīgi raudzījās veidolu mainītājā. Viņa pekles skatiens nāves bālajā sejā dega sarkans. — Nolādēts! — viņš uzbrēca apjēgu zaudējušajai sievietei. — Par to tu man samaksāsi!

Neprātīgā trakumā viņš metās Sirīnai virsū. Viņa roka jau

pašāvās uz priekšu, lai sakamptu sievieti aiz rīkles, kad amulets norima un apdzisa.

Sirīna izplūda atvieglotos smieklos. Taču Melnais hercogs vēl joprojām pārskaities viņā noskatījās.

— Ko tas, velns parāvis, nozīmē?

— Neko tādu, kas jums varētu sagādāt raizes, Borboron, — veidolu mainītāja, atguvusi savaldīšanos, atbildēja. Kausu gan viņi ir dabūjuši, taču tas neko vairs nedos. Neko! Neko! Neko!

Laura un Kaja, apbrīna pārņemtas, noraudzījās kausa, kad zeme piepeši iedrebējās un kaut kas sāka dunēt un dārdēt . Arvien pieaugošais troksnis vēlās uz kapa kameras pusi kā strauji tuvāk nākošs pērkons. Meitenes pārņēma šausmas. Kas tas bija? Ko tas varēja nozīmēt?

Piepeši Laurai viss kļuva skaidrs: noņemot kausu, viņa noteikti bija iedarbinājusi kādu slēptu mehānismu, kura uzdevums bija... aizslēgt kameru, viņai acumirklī iešāvās prātā.

— Ātri, laižamies! — viņa iebļāvās. — Skrienam projām! — Viņa metās apkārt un steidzās uz izeju, taču bija jau par vēlu.

Ieejas durvis aizkrita viņām acu priekšā, norībēdamas ar tādu brīkšķi, ka vai ausis aizkrita, un tai pašā mirklī no kapu kameras sānu sienām ar milzu sparu sāka lidot lieli akmeņi. “Zvākš! Zvākš!” tie švīkstēja meitenēm garām.

Abas draudzenes lūkoja rast aizsegu aiz sarkofāga kameras vidū. Taču akmeņi gāzās no visām pusēm. Viens no šāviņiem trāpīja pa galvu Kajai, un meitene nokrita. Par laimi, bombardēšana ar to bija galā.

Laura skaļi iekliedzās, pielēca klāt draudzenei un nometās ceļos viņai līdzās. Kajai no rētas pierē tecēja asinis, un viņa bija zaudējusi samaņu. Laura aši satvēra viņas roku un uztaustīja pulsu. Kaja bija dzīva.

— Kaja! Mosties! Lūdzu, Kaja!

Taču draudzene nereaģēja. Laura viņu satvēra aiz pleciem un spēcīgi sapurināja. Bet arī tam nehija panākumu — Kaja nenāca pie samaņas.

Laura izvilka no kabatas lakatiņu, lai noslaucītu Kajas asiņojošo hrūci, kad piepeši izdzirda urdzošas skaņas. Viņa pārsteigta atliecās un paskatījās visapkārt. No ieraudzītā meitenei aizrāvās elpa: no caurumiem, kas hija izveidojušies sienā, neskaitāmās strūklās šļācās ūdens, kas neticami ātri pārvērtās varenos strautos.

Tad re, kāpēc pagājušoreiz kapu kamerā es aiz sienas varēju dzirdēt šalkoņu, Laura nodomāja. Acīmredzot pazemes ūdensvada sistēma savieno kapenes ar Drūdezeru.

Grīdu nu jau pilnībā sedza ūdens — un tas arvien turpināja celties.

Ja mēs pēc iespējas ātrāk netiksim no šejienes laukā, tad noslīksim tikpat nožēlojamā veidā kā tie četri bruņinieki, kas guldīja kapā Reimāru fon Rāvenšteinu, Laurai iešāvās prātā.

Viņa kā paralizēta stāvēja un stingi raudzījās kāpjošajā ūdenī. Atdzīvojās jau sen aizmirstas atmiņas, kuras viņa nespēja aizgai-ņāt. Aina ar negadījumā cietušo auto, kur bija ieslodzīta viņa un viņas māte. Arī toreiz ūdens bija kāpis arvien augstāk un augstāk, vēl augstāk un tad... Laura juta, kā viņu pārņem neizmērojama panika. Viņa nespēja formulēt nevienu skaidru domu, nespēja pacelt ne pirkstiņa. Kustējās tikai viņas lūpas. — Nē, nē, nē! — viņa čukstēja. Tikai “nē, nē, nē”. Tad viņa sāka drebēt pie visām miesām, un elpa kļuva straujāka.

Un ūdens rikai cēlās un cēlās.

Tā bija Kaja, kas Lauru atmodināja no sastinguma. Viņa bija nākusi pie apziņas, un no brūces vairs netecēja asinis. Ar pūlēm viņa piecēlās sēdus un izrunāja dažus gandrīz nesaprotamus vārdus:

— Laura... mans... mobilais.

Tikai rad, kad Kaja vēlreiz nomurmināja to pašu, Laura reaģēja. Viņa raudzījās Kajas asinīm klātajā sejā, gluži kā atmodusies no dziļa sapņa. — Ko tu teici?

— Mans... mobilais, — rudmate atkārtoja. — Lūkass...

— Kas ir ar Lūkasu?

— Piezvani... viņam, — Kaja čukstēja.

Beidzot Laura atdzīvojās. Žigli pārmeklējusi Kajas kabatas, viņa beidzot atrada mobilo tālruni. Viņa jau grasījās uzspiest brāļa numuru, bet tad vīlusies nolaida roku. — Johaidī! — viņa nolādējās.

— Te nav tīkla! — Laura tuvināja Kajas acīm tālruni, kura displejā parādījās “meklē operatoru”. — Sienas pārāk biezas. — Vislabprātāk viņa būtu skaļi iegaudojusies. Meitene vīlusies aizmeta mobilo telefonu, kas tumšā kaktā, skaļi nošļakstēdams, iekrita ūdenī.

— Žēēl... — Kaja nočukstēja, iekams no jauna zaudēja samaņu. Laura steigšus mēģināja uzpurināt augšā draudzeni. Kad tas izrādījās veltīgi, viņa tai iecirta dažas skanīgas pļaukas, pārliecās pāri un uzsauca: — Nē, Kaja, nē! Tu tagad nedrīksti atkal zaudēt samaņu! Lūdzu, nē!

Kaja atkal atvēra acis. Viņa kā apmāta atzvēlās pret sarkofāgu un nespēja pievērst uzmanību ne izmisušajai draudzenei, ne kāp-jošajam ūdenim.

Viss, Laurai izšāvās cauri galvai, viss beidzies. Bet tad kā no zila gaisa viņā uzplaiksnīja atklāsme. Protams! Lūk, iespējai

Ja vien viņas ideja izdosies.

Laura lūkoja koncentrēties. Viņa sakopoja domas un nenovērsdamās raudzījās uz durvīm. Tad viņa aizvēra acis.

Lūkass bija iekārtojies uz celma un garlaikots spēlējās ar savu Borisa Bekera Vimbldonas turnīra bumbiņu. Hops... Hops... Hops...

Kur tās meitenes bija palikušas? Kapu kamera taču nebija tik dziļi zem zemes, lai viņām vajadzētu vairāk nekā piecpadsmit minūtes, lai iznestu kausu. Bet varbūt viņam bija sagājusi grīstē atmiņa, un viņš kļūdījies, nosakot attālumu.

Lūkass, domās iegrimis, mētāja gaisā bumbiņu, to atkal uztverdams. Taču te viņam pēkšņi iepletās acis, un viņš apjucis papurināja galvu. Bumbiņa, kas nule bija pamesta augšā, nekrita vis atpakaļ viņam rokā, bet gan trajektorijas vidū apstājās un šūpodamās palika karājamies gaisā!

— Ko? — Tas taču nebija iespējams! Tas taču nepavisam nebija loģiāli un runāja pretī visiem smaguma spēka likumiem! Un tomēr viņš pats savām acīm varēja vērot, ka tenisa bumbiņa nekustīgi stāvēja gaisā vairāk nekā metru virs zemes!

Lūkass apmulsis noņēma acenes un izberzēja acis. Tad viņš uzmanīgi izstiepa labo roku, lai satvertu bumbiņu. Tai pašā brīdī rā nokrita zemē, aizripodama uz kapeņu ieejas pusi. Un rad beidzot Lūkass saprata, ko nozīmēja šis mistiskais gadījums.

Tā bija zīme no viņa māsas! Laurai bija vajadzīga palīdzība!

Zēns steigšus uzlika brilles, pietrūkās no celma un metās iekšā kapenēs.

Lūkass stāvēja no Maltas marmora darināto slepeno durvju priekšā, aiz kurām atradās kapa kamera. Zēns izbrīnījies paskatījās visapkārt. Kurš gan varēja aizvērt durvis? Pilnīgi neiespējami, ka to būtu izdarījušas Laura un Kaja. No otras puses, kamēr viņš bija stāvējis sardzē pie ieejas, neviens nebija ienācis kapenēs. Un tam, ka durvis būtu aizkritušas pašas no sevis, viņš vispār neticēja. Kas tad bija noticis?

Tomēr, lai cik stipri arī lauzītu galvu, Lūkass neatrada nekādu izskaidrojumu. Viņš zināja tikai vienu — pēc iespējas ātrāk jāmēģina atvērt ieeju kapa kamerā. No iekšpuses tas acīmredzot nebija izdarāms, jo citādi meitenes jau sen būtu parādījušās.

Lūkass steigšus sāka meklēt mūrī Tempļa bruņinieku zīmogu. Viņš itin drīz atklāja akmeni, kurā tas bija iegravēts, uzlika tam virsū īkšķi un no visa spēka piespieda. Tomēr nekas nenotika, kaut arī viņš visu bija darījis tāpat kā pagājušoreiz māsa. Durvis nepakustējās sāņus ne par milimetru. Zēns vēlreiz uzspieda uz zīmoga — un atkal bez panākumiem. Atvēršanas mehānisms vairs nedarbojās. Vai tas bija ieķīlējies? Vai varbūt tas bija sabojāts kā citādi? Lai nu kā, bet Lūkass uzreiz juta, ka meitenēm draud vislielākās briesmas.

Viņš pienāca pavisam tuvu pie mūra, ar kailām rokām sāka pa to dauzīt, saukdams māsu: — Laura? Lauuurāā! Vai tu mani dzirdi, Laura?

Kapa kamerā ūdens jau bija pacēlies gandrīz metra augstumā. Laura nometās ceļos uz Reimāra fon Rāvenšteina sarkofāga. Kaju, kas bija atguvusi samaņu un ar pūlēm pieslējusies kājās, viņa bija satvērusi zem padusēm un nopūlējās uzvilkt draudzeni uz kapa pieminekļa. Apskaidrības kausu viņa jau bija uzlikusi uz tā. Uz lielā sarkofāga viņas bija paglābušās no strauji kāpjošajām ūdens masām. Vismaz uz kādu brīdi — un varbūt ar šo brītiņu pietiks, lai Lūkass viņas varētu atbrīvot. Ja vien viņai patiešām būs izdevies dot viņam zīmi. Vai ar viņas niecīgajām telekinētiskajām spējām būs bijis gana?

Kaja karājās Lauras rokās kā slapjš maiss. Viņa svēra vairāk par visiem pasaules smagumiem. Vismaz Laurai tā likās. — Nāc šurp, Kaja, — viņa sēkdama mudināja draudzeni. — Palīdzi mazliet. Citādi man nekad neizdosies!

— Jā... jā, — Kaja neizteiksmīgi murmināja. Viņa acīmredzot vēl nebija ievērojusi, ka ledainais ūdens viņai sniedzās turpat vai līdz dibenam. Taču galu galā Lauras mudinājumi guva panākumus. Tuklā meitene pieķērās pie Reimāra atdusas vietas, atbalstījās un ar pēdējiem spēkiem pavilkās augšup, līdz ar Lauras palīdzību beidzot bija uzrāpusies uz sarkofāga vāka. Kaja, pilnīgi zaudējusi spēkus, sabruka, un arī Laura ar mokām tvēra pēc gaisa.

Tumšie ūdeņi kāpa arvien augstāk.

Laura nervozi raudzījās uz durvīm. Vai aiz tām neatskanēja troksnis? Viņa pielieca galvu un ieklausījās — un nudien, bija dzirdama dobja dauzīšanās. Kā no liela tāluma līdz viņas ausīm izspiedās ari brāļa balss: — Laura? Lauuurāā!

— Lūkas! — viņa skaļi iegavilējās. — Tev jāuzlauž durvis, Lūkas. Pasteidzies ātrāk!

Lūkass, saliecies līkumā, vienu ausi bija cieši piespiedis pie durvīm. Gandrīz vai šķita, ka viņš būtu pielipis pie marmora sienas. Beidzot viņš saprata, ko Laura kliedza.

Zēns atkal pieslējās stāvus un sabozies pašūpoja galvu. — Kā tad, — viņš pie sevis nomurmināja. — Vispirms uzlauzīšu durvis un tad pieveikšu Hēraklu!

Uzlauzt durvis — kā gan Laura ro iedomājās? Kā lai es to izdaru?

Viņa skatiens drudžaini klejoja pa tumšo eju. Taču tur neslēpās nekas tāds, ko varētu izmantot par instrumentu. Un pat rad, ja viņš kaut ko atrastu, — ari ar lauzni vai kapli vajadzēja milža spēku, lai izsistu caurumu masīvajā sienā. Bet tāda nu viņam diemžēl nebija, un, iespējams, visā pasaulē nebija neviena, kurš būtu pietiekami stiprs...

Acumirklī Lūkasam ienāca .prātā, ko viņš varētu lūgt palīgā. Viņš metās skriet, cik ātri vien spēja.

Ūdens nemitīgi kāpa. Nu jau tas aplaizīja sarkofāga vāku, un bija skaidrs, ka pēc dažām minūtēm pārpludinās arī to.

Laura bija piecēlusies kājās, ar galvu gandrīz vai atdurdamās pret kapa kameras griestiem. Apskaidrības kausu viņa turēja, cieši satvērusi.

Kaja arī stāvēja kājās. Viņa bija pieķērusies Laurai un ieplestām acīm raudzījās ūdenī. — Mēs... mēs noslīksim, — viņa žēlabainā balsī stostījās. — Mēs noslīksim.

— Nē taču! — Laura mēģināja viņai iedvest drosmi. — Lūkass mūs noteikti izdabūs ārā, tici man!

Kajas asinīm notraipītā seja bija baiļu izķēmota. — Kā lai viņš to izdara? Ieejas durvis nevar uzlauzt neviens cilvēks! Un ne jau tik īsā laikā! Pati redzi, cik ātri ceļas ūdens!

Laura manīja, ka pēc īsa brītiņa Kajai būs nervu sabrukums. Viņai vajadzēja palīdzēt draudzenei savaldīties, jo viss būtu pagalam, ja Kaja tagad kristu panikā. Laura mierinoši noglāstīja viņas rudās princešcirtas. — Tici man, Kaja, mēs tiksim laukā. Pilnīgi noteikti! — Viņa pūlējās izspiest smaidiņu, kaut arī uz to ir nemaz nenesās prāts.

Lūkass skrēja tik ātri kā vēl nekad mūžā. Tomēr viņam šķita, ka pagājusi vai vesela mūžība, līdz viņš bija šķērsojis drūmo Bendesmežu un parku, kas tam piekļāvās. Beidzot bija sasniegta internāta ēka.

Pilnmēness vēl joprojām rotāja debesis, kaut arī bija pavirzījies labu gabalu tālāk. Pili apmirdzēja sudrabaina mēnessgaisma.

Lūkass piesteidzās pie kāpnēm un nometās ceļos pie postamenta, uz kura stāvēja akmens milzis. “Starp pusnakti un rīta blāzmu viņu var atdzīvināt, ar plaukstu uzvelkot trīs apļus uz pamatnes,” Laura bija stāstījusi. Un tā arī Lūkass darīja. Tad viņš atkāpās dažus soļus, saspringti noraudzīdamies uz kolonnu.

Sākumā vispār nekas nenotika. Tad kaut kas nošņirkstēja un iedārdējās. Monumentālā kolonna nudien sāka sarauties! Bet tas vilkās traki ilgi — pārāk ilgi!

— Pasteidzies taču, Portak! — Lūkass nepacietīgi iesaucās.

— Tas ir dzīvības un nāves jautājums!

Portaks, kura augums joprojām pārsniedza trīs metrus, labsirdīgi pasmaidīja.

— Jel piedod, kungs, ka neizdosies man diez ko ātrāk ceļā posties; no akmens esmu darināts, kaut citādi to grib mans prāts!

Beidzot viņš bija sasniedzis īsto lielumu un kopā ar Lūkasu aizsteidzās projām.

Beigas! Laura nekustīgi raudzījās ūdenT, kas sniedzās jau līdz jostasvietai. Mēs vai nu noslīksim, vai nosalsim, viņai iešāvās prātā. Ūdens bija tik ledains, ka viņa jau vairs nejuta kājas. Meitene drebēja pie visām miesām un ar stīvajiem pirkstiem rik tikko spēja noturēt kausu. Nācās to ar abām rokām piespiest pie krūtīm, lai tas neiekristu ūdenī.

Kaja trīcēja vēl stiprāk nekā Laura. Viņa bija bāla kā nāve, un lūpas bija ieguvušas zilganu nokrāsu. — Vai man vēl jātic, ka Lūkass mūs dabūs ārā? — viņa drebošā balsī jautāja.

Laura skatījās uz mutuļojošajām ūdens masām, kas jau gandrīz pilnībā bija pārpludinājušas kapa kameru. Starp ūdens virsmu un griestiem bija palicis vien kāds pusmetrs gaisa, un nepaies necik ilgs laiks, līdz ūdens piepildīs arī šo pēdējo spraudziņu. Kajai taisnība, viņa nodomāja, nav vairs cerību uz glābiņu.

— Lūdzu, Kaja, — viņa čukstēja, ar pūlēm valdīdama asaras.

— Lūdzu, paklusē! Mēs taču negribēsim tās pāris minūtes, kas vēl atlikušas...

Piepeši Laura apklusa un neticīgi pavērās durvju virzienā.

— Kas ir? — Kaja gribēja zināt. — Kas tev pēkšņi noticis?

Laura pielika pirkstu pie lūpām. — Kuš! — Tad viņa pielieca

galvu un saspringti klausījās. Un nudien — viņa nebija maldījusies. No turienes nāca dobja dunoņa, un to dzirdēja arī Kaja.

Portaks, kājas ieplētis, stāvēja pie slepenajām durvīm no Maltas marmora, rokā turēdams resnu baļķi. Viņš, izmantodams to kā tarānu, gāza pa durvīm: vienreiz, otrreiz, trešoreiz... Siena drebēja no smago sitienu spēka.

Lūkass akmens milzim rādīja gaismu ar kabatas lukturīti un skaļā balsī uzmundrināja: — Labi, Portak, ļoti labi! Tā tikai turpini! Tūlīt izdosies!

Taču Portaks apstājās. Viņš nolika baļķi zemē un pagriezās pret Lūkasu, uzmezdams viņam pārmetošu skatienu.

— Jel paklusējiet brīdi, jūs, līdz beidzot mūris sagrauts būs! — viņš brīdināja.

Citādi tik labsirdīgais milzis izskatījās saerrojies. Durvis bija ārkārtīgi labi nostiprinātas, un mēģinājums tās uzlauzt sagādāja grūtības pat viņam. Portaks iespļāva rokās, vēlreiz satvēra baļķi un ar neiedomājamu sparu trieca to pret sienu. Viens akmens bloks kļuva vaļīgāks, no šuvēm izdrupa javas atlūzas un putekļi, un ar nākamo sitienu akmens jau acīm redzami sāka ļodzīties. Milzis no kolonnas divkāršoja savus pūliņus. Baļķis kā pāļdzinis triecās pret izkustināto durvju daļu, un no viņa sitienu nevaldāmā spēka izgāzās arvien vairāk akmeņu.

— Jā! — Laura skali uzgavilēja. Nu arī viņa varēja redzēt, ka no milža triecieniem nodrebēja ieejas durvju marmora bloki un akmeņi kļuva arvien vaļīgāki.

— Jā! — viņa vēlreiz iekliedzās un pagriezās pret Kaju. Kaut arī meitenēm ūdens sniedzās gandrīz līdz kaklam, viņu sejās atplauka jauna cerība. Jo īpaši, ieraugot pirmo akmeni, kas tika izlauzts no marmora durvīm. Skaļi plunkšķēdams, tas iekrita ūdenī. Tam sekoja otrs, tad uzreiz trešais.

— Vai es tev neteicu? — Laura starojoši uzsmaidīja draudzenei. — Viņi dabūs mūs laukā! Viņi dabūs mūs laukā!

Arī Kaja iesmējās no visas sirds. — Skaidrs! Lieliski! Es taču uzreiz sapratu, ka viņiem izdosies!

Portaks darbojās kā mašīna. No viņa sitieniem izdrupa arvien vairāk akmeņu, un tad pēkšņi ieejas durvis sabruka. Tās izjuka zem kapa kamerā sakrājušās ūdens masas spiediena gandrīz kā pēc sprādziena, un šaurajā ejā iešļācās varena straume.

Ūdens gāzma trāpīja Lūkasam gluži kā milzu dūres trieciens. Tā viņu nogāza no kājām un aizrāva līdzi. Lūkass izmisis lūkoja kaut kur pieķerties, taču rokas satvēra tikai tukšumu. Viņš apmeta kūleni mutu-ļojošajos ūdeņos un tika aizrauts tālāk. Trūka gaisa, taču, steigšus mēģinot ievilkt elpu, zēns aizrijās, un plaušas pildījās ar ūdeni. Viņš sēca un spļaudījās, un jau nodomāja, ka slīkst, kad atkal sataustīja zem kājām cietu zemi. Dažus metrus viņš vēl uz dibena nošļūca pa slapjo akmens grīdu, tad jezga bija galā. Straume bija pārvērtusies par strautiņu līdz potītēm, un Lūkass uzmanīgi pietrausās kājās.

Viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Zēns noskurinājās kā slapjš suns un paraudzījās visapkārt. Izplūstošais ūdens viņu bija aizrāvis vairāk nekā piecdesmit metrus uz priekšu, jo kapa kameras ieeja vairs nebija redzama.

Meitenes, viņš iedomājās, kas noticis ar meitenēm?

Taču tad atskanēja šļaksti, un jau pēc brītiņa viņš ieraudzīja brienam viscaur izmirkušo Lauru. Viņai rokā mirdzēja Apskaidrības kauss, un Kaja ar Portaku sekoja.

Lūkass steidzās pretim Laurai un ar atvieglojumu viņu uzlūkoja. — Laura! Vai ar jums viss kārtībā?

Viņa tikai smaidīdama pamāja, nolika kausu zemē un cieši apskāva brāli. — Paldies, — viņa pačukstēja, — milzīgs paldies.

Bet tad viņas skatiens pievērsās brāļa rokas pulkstenim. — Ak kungs, saule drīz uzlēks!

Acumirklī viņa metās skriešus. Negaidīdama draugus, viņa steidzās uz izeju.

Laura iznāca no kapenēm un satraukti pavērās apkārt. Un patiešām: naksnīgās debesis austrumos jau krāsojās iepelēkas.

Saule lēks kuru katru brīdi. Pagaidām vēl nebija par vēlu, het kā lai viņa tai īsajā laika sprīdī, kas vēl atlicis, tiek līdz Drūdezera saliņai? Vajadzēja vismaz piecpadsmit minūtes, lai tiktu līdz ezera krastam, un tad vēl bija jāpārairē pāri!

Laura jau grasījās mesties skriešus, kad piepeši izdzirda pakavu dipoņu. Viņa izbrīnīta pagriezās un ieraudzīja jātnieku sirma zirga mugurā, kas pilnos auļos lauzās caur brikšņiem, taisni uz viņas pusi — Persijs Valjants uz Zalamāra. Un pavadā viņš turēja Viesuli.

Persijs apturēja zirgus tieši pie Lauras. Izskatījās, ka viņam kāds dzenas pakaļ. — Pasteidzies, Laura! — viņš iesaucās. — Kāp seglos, tev jālaižas, ko nag’ nes!

Laura pasniedza viņam kausu, uzlēca Viesulim mugurā un paņēma kausu atpakaļ. To darīdama, viņa jautājoši pavērās skolotājā. — Es domāju, ka jūs ar Mēriju esat slimnīcā.

Persijs žigli papurināja galvu. — Baidos, ka šis nav istais mirklis garrlaicigiem paskaidrrojūmiem! Likteņ’ pavedieni izslidēs mums no pirrkstiem, ja nepasteigsimies! —To teicis, viņš apgrieza zirgu apkārt, iecirta tam sānos piešus un aizauļoja. Laura viegli pievilka pavadu un noklakšķināja ar mēli. Viesulis tūdaļ noprata, ko jātniece vēlas. Viņš laidās aulekšiem, sekodams Zalamāram.

Abiem jātniekiem aulekšojot caur Bendesmežu, zirgu pakavi izklaudzināja uz sasalušās zemes strauju ritmu. Koki lidoja garām kā izplūdušas ēnas. Laura turēja pavadu tikai vienā rokā, jo kreisajā viņa bija satvērusi Apskaidrības kausu, rūpīgi cenzdamās to noturēt vertikāli, lai neizlaistītu dārgo saturu. Viņa priecājās, ka, neraugoties uz ellišķīgo tempu, tomēr spēja noturēties seglos un ar pateicību iedomājās tēvu, kurš jau no agrīnas bērnības viņu bija radinājis pie jāšanas.

Koki pamazām kļuva retāki, un Laura un Persijs sasniedza mežmalu. Priekšā pletās Rāvenšteinas parks. Neapstādamies viņi auļoja tālāk. Pēkšņi Laura ievēroja četrus jātniekus. Trīs melnus jātniekus melnos zirgos un kreisajā malā vienu pelēcīgu tēvaini pelēkā zirgā. Viņi iztraucās no sāņus stāvoša krūmāju pudura aizsega un ieslīpi jāja uz Lauras un Persija pusi. Acīmredzot viņi gribēja aizšķērsot ceļu uz ezeru.

— Persij! — Laura iesaucās un norādīja jātnieku virzienā.

— Nožēlojamie suņi! — skolotājs nolādējās, ieraudzījis melnos jātniekus, un iecirta piešus stingrāk Zalamāram sānos. — Uz prriekšū, Laura, atrrāk! Viņi nekādā ziņā nedrnkst tevi nokerrt!

Viesulim pieši nebija vajadzīgi. Viņš tūdaļ reaģēja uz Lauras stilbu spiedienu un paātrināja tempu, tā ka tagad viņi burtiski lidoja caur parku. Četri jātnieki tostarp bija jau tik tuvu, ka Laura meļņu mugurā pazina doktoru Tumšicki, Taksu un Albīnu Ellerkingu. Taču pelēkā zirga mugurā sēdēja neviens cits kā Reimārs fon Rāvenšteins, Nežēlīgais bruņinieks.

Laurai neatlika laika brīnīties, jo Persijs iebļāvās: — Pasteidzies, Laura! Apmet līkum’ ap pili un jāj tālāk viena! Tev jatiek uz varrtiem, ātrri!

Laura paklausīja. Kamēr Persijs jāja pretī melnajiem jātniekiem, Laura pagrieza Viesuli norādītajā virzienā. Viņa vēl redzēja, kā no pils puses pieauļoja četri jātnieki sirmos zirgos — mis Mērija, Atila Morduks un Dītrihu dvīņi. Viņi steidzās palīgā Persijam Valjantam, piebiedrodamies viņam cīņā pret tumsas aizstāvjiem. Tad biezs krūmājs aizšķērsoja skatienu, un Laura tagad varēja paļauties tikai pati uz sevi.