Laura un Avanterras noslēpums

22. nodaļa VĒTRAS DĒMONS

ALAriks rāpās uz priekšu, turēdamies pie zemes, lai izvairītos no Sēra purva indīgajiem tvaikiem. Tomēr viņa acis sūrstēja un kaklā koda, ceļgali un plaukstas smeldza, un sviedri lija no visām porām. Neierastā poza bija ārkārtīgi nogurdinoša, un uz priekšu varēja tikt tikai lēnām. Tomēr zēns spēja pretoties kārdinājumam piecelties stāvus. Silvāns viņam bija licis aiz auss, ka pārvietoties drīkstēja tikai līšus. Meža skrējēja padomi kopumā bija izrādījušies pareizi, un līdz šim droši izveduši cauri purvam. Tikai dažas reizes viņš par plaukstas tiesu vai nepilnu olekti bija novirzījies no takas. Rokas un kājas uzreiz bija iestigušas muklājā. Tomēr Alarikam ikreiz izdevās atkal nostāties uz cieta pamata.

Smirdoņu un burbuļošanu Alariks neuztvēra jau krietni pasen, tāpat viņam bija zudusi arī jebkāda laika izjūta. Viņš vairs nezināja, cik ilgi jau atrodas ceļā. Šķita, ka pagājusi vesela mūžība, bet no mērķa joprojām nebija ne ziņas, ne miņas.

Ieročnesējs sēkdams apstājās, paslējās mazliet augstāk un pameta skatienu dūmakā. Viņš varēja redzēt, augstākais, desmit soļus uz priekšu. Pasaule ārpus redzamības loka pazuda indīgi dzeltenā miglā, kas vietumis sabiezēja, tad atkal izplēnēdama pavēra neskaidru skatu uz dūksnāju, kurš gulēja Alarika priekšā. Tomēr, lai cik ļoti viņš arī piepūlējās, nekas nebija skaidri saredzams.

Zēns ar plaukstas virspusi notrausa no pieres sviedrus, atstādams tur netīrumu svēdras. Ari rokas un kājas, tāpat arī visu apģērbu gandrīz pilnībā klāja dubļi. Alariks to vispār neievēroja. Prātā bija tikai viens — vajadzēja sasniegt Borborona nocietinājumus, ja viņš vēlējās novērst tumsas uzvaru. Arī tad, ja cerība to paveikt pamazām zuda.

Ieročnesējs atkal nometās uz visām četrām un vilkās uz priekšu. Viņš nezināja, cik ilgi jau bija norāpojis, kad izdzirda neparastu šalkoņu. Šķita, ka tā radusies augstu gaisā, krietnu gabalu virs sēra mākoņa, un izklausījās pēc varenu spārnu vēdām.

Alariks apstājās, atgāzis galvu pavērās augšup un ieklausījās. Tomēr viņš neko nespēja ieraudzīt, jo indīgi dzeltenie tvaiki vēl joprojām aizšķērsoja skatienu. Viņš jau grasījās līst tālāk, kad savādās šalkas no jauna pieņēmās spēkā. Tās pieauga, un vienlaikus bija dzirdamas skaņas, no kurām Alarikam pār muguru pārskrēja auksti šermuļi, — ņirdzīgi sievietes smiekli. Ieročnesējs izbijies sarāvās, bet tad tie jau bija noklusuši. Tikai purva gurguļošana nerimās.

Alariks pārsteigts pašūpoja galvu. Tas taču nevarēja būt, viņš prātoja. Es noteikti būšu maldījies. Kā gan lai virs purva parādītos sieviete? Tad jau viņai vajadzētu lidot... Tas nebija iespējams — ja nu vienīgi tā būtu harpija, vētras dēmons!

Alarika apziņā šī baisā doma uznira kā no tukšuma, un tai pašā mirklī viņu sagrāba nāves bailes. Viņš rāpās tālāk, cik ātri vien spēdams. Panikā viņš steidzās uz visām četrām. Neienāca prātā, ka šādi no vētras dēmona neizdosies aizbēgt.

Bailes bija paralizējušas Alarika gara spējas, un tā viņš akli nopūlējās tikt uz priekšu, līdz spēki bija izsīkuši, un viņš sabruka. Mitro un slapjo apģērbu viņš nejuta jau sen. Sirds dauzījās tik mežonīgi, ka no tās sitieniem sāka sāpēt galva. Plaušas smeldza tā, it kā tajās plosītos uguns. Ieročnesējs bija aizelsies un tvēra pēc gaisa. Viņš tik ļoti bija aizņemts ar sevi, ka gandrīz vai nesadzirdēja ierunājamies balsi.

— Paskat tik — puišelis! — Balsī skanēja priecīgs satraukums.

— Re kā, manas lūgšanas tomēr ir uzklausītas.

Alariks pārsteigts saslējās un paskatījās uz visām pusēm. Tikai tagad viņš ievēroja, ka sēra tvaiki mazliet pagaisuši, tomēr nespēja nevienu ieraudzīt. Tikai vientuļu bērzu, kas atradās dažu soļu attālumā. Tas noteikti bija vientuļais purva bērzs, pie kura taka mainīja virzienu.

Atskārta, ka lielākā daļa purva jau bija aiz muguras, Alarikam vienā rāvienā lika aizmirst visu nogurumu. Tātad tomēr bija iespēja, ka viņam izdosies! Viņa ideja nebija tik neprātīga, kā tostarp pašam bija licies.

Balss viņu izrāva no domām. Tā izklausījās krietni sadrūvē-jusies. — Nekādu manieru tādam puikam. Pat nedomā sveicināt!

Alariks vēlreiz paraudzījās apkārt — un atkal neviena nebija. Tikai purva bērzs pacēlās viņa priekšā. Tas nebija necik augsts, ar slaidu stumbru un pašķidru lapotni. Koks viegli šūpojās, kaut arī valdīja pilnīgs bezvējš.

— Ko stāvi muti atplētis un skaties kā auns uz jauniem vārtiem?

Alariks uzreiz attapa, ka runāt varēja tikai purva bērzs. — Va...

va... vai tu domā mani? — viņš izbrīnījies stostījās.

— Kuru tad vēl citu? — bērzs sašūpojās. — Vai arī tu šeit redzi vēl kādu? — To teikdams, tas pieliecās, līdz zari gandrīz skāra ieročnesēju. — Saki jel, manu zēn, kas tevi atvedis pie manis?

— Pie tevis? Es nenācu pie tevis. Mans ceļš ved uz Tumsas cietoksni.

— Žēl gan! — Bērzs atkal iztaisnojās. — Cerēju, ka tu man kādu brītiņu pakavēsi laiku. Bet tu, izrādās, esi tāds pats ķēms kā visi pārējie.

— Vai tu man vari parādīt ceļu uz Tumsas cietoksni?

Bērzs vēlreiz sašūpojās. — Jā.

— Brīnišķīgi! — jaunais ieročnesējs gavilēja.

— Bet man ij prātā nenāk to darīt, — purva bērzs vīzdegunīgi turpināja. — Es jau veselu mūžību gaidu, līdz kāds man piebiedrosies. Es taču nelaidīšu tevi uzreiz prom!

Alariks jau gribēja kaut ko atbildēt, kad piepeši nāsīs iesitās riebīga smaka. Iznīcības dvaka.

Nāves elpa.

Tai pašā mirklī gaisā kaut kas nošvīkstēja. No dūmakas parādījās šaušalīga spārnota būtne, kas bultas ātrumā šāvās uz Alarika pusi.

Alariks ieskatījās atbaidošā sievietes vieplī un ieraudzīja izdēdējušo harpijas ķermeņa augšdaļu. Smirdošais vētras dēmons jau iepleta asos maitu lijas nagus. Ieročnesējs ievilka galvu plecos un pirmajā reizē spēja izvairīties no uzbrukuma ar veiklu lēcienu, taču spēcīgo spārnu sitiens viņu noslaucīja no takas, tā ka zēns, skaļi nožļurkstot, iegāzās staignājā.

Alariks tūdaļ iegrima. Viņš drudžaini mēģināja izlīst uz takas, bet harpija jau bija apgriezusies un nāca jaunā uzlidojumā.

Vētras dēmons vicināja spārnus tieši Alarika sejas priekšā, kamēr jaunais ieročnesējs iestiga arvien dziļāk. Neradījums, kurš virs jostasvietas izskatījās pēc riebīgas vecenes, bija tik atbaidošs, ka zēns gandrīz vai paģība. Radās iespaids, ka viņš ieskatījies sejā pašam ļaunumam. Mēra dvaka, kas plūda no nezvēra, Alarikam gandrīz vai saēda plaušas.

Harpija spalgi iesmējās un noķērca: — Tev vairs ceļš nebūs jārāda, stulbeni! Tavs ceļš šai vietā ir beidzies! Beidzies! Beidzies!

Viņa vēlreiz ieķērcās, iepleta nagus, atvēzējās ar savu pretīgo pūķa kāju — un cirta.

Bendesmežs beidzot bija palicis draugiem aiz muguras, un viņi bija tikuši līdz parka klajumam. Lūkass mežmalā bija pagaidījis meitenes un tagad rikšoja viņām blakus. Viņam sāpēja labā auss, un no matiem nāca viegla deguma smaka.

Aiz lielā klajuma jau bija samanāmas pils ēkas aprises. Kaja atviegloti uzelpoja. Viņa apstājās, lai drusku atelstos, taču Laura bez žēlastības lika skriet tālāk.

— Neapstājies! — viņa centās pārliecināt draudzeni. — Būsim drošībā tikai tad, kad sasniegsim pili!

Kaja kunkstēdama klunkuroja tālāk. Viņa bija pārgurusi. Meitene jau grasījās protestēt, taču, piepeši atskanot skaļām suņu rejām, atteicās no šī nodoma. Tās izklausījās gana bīstamas un nebija nemaz rik tālas. Te lielā klajuma malā no krūmu aizsega izšāvās divi dogi un metās viņiem tieši virsū.

Kaja palika stāvam kā pienaglota.

Kaut gan melnie suņi vēl atradās dažu simtu metru attālumā, Laura uzreiz noprata, ka viņu dzīvībai draudēja briesmas.

— Skrieniet! — viņa iesaucās. — Skrieniet, cik ātri spējat!

To pateikusi, Laura sagrāba Kaju aiz rokas un ļāva kājām vaļu. Arī Lūkass aiznesās kā plēsts. Jau pēc pāris sekundēm viņš bija apsteidzis māsu par mazu gabaliņu. Viņš joza tik ātri, it kā runa būtu par jaunu pasaules rekordu. Un arī Kaja, kas nupat vēl bija izsmēlusi visus spēkus, uz dzīvības briesmu fona ieguva otru elpu. Tomēr tik un tā viņa skrēja lēnāk par Lauru, kurai šķira, ka draudzene pie rokas kļūst arvien smagāka.

Suņi lēkšoja arvien tuvāk.

Laura jau varēja saklausīt to elsošanu un ķepu dunēšanu pret zemi. Viņa saņēma pēdējos spēkus. — Ātrāk, Kaja! — viņa iekliedzās, baiļu pārņemta. — Skrien taču!

Kaut arī Lauras plaušas sāpēja un kāju muskuļi smeldza, viņa paātrināja tempu. Tomēr Kaja karājās pie rokas kā svina gabals.

Laura vēl laikus paguva ieraudzīt sakni, kas rēgojās no zemes. Vienā lēcienā viņa tai jau bija pāri un uzsauca draudzenei: — Uzmanies!

Bet bija jau par vēlu. Kaja nespēja izvairīties. Pilnā gaitā viņa paklupa pār šķērsli un nostiepās visā garumā. Par laimi, viņa palaida vaļā Lauras roku, citādi draudzene ari noteikti būtu norauta zemē.

Kad pirmās sāpes bija pierimušas, Kaja grasījās piecelties — bet klāt bija arī dogi. Kaja, jau sajuzdama kodienus sprandā, gaidīja, kad iesāpēsies — tomēr tas nenotika. Viņa pārsteigta pacēla skatienu. Suņi bija apstājušies dažus metrus no viņas un nikni rēja. Šķita, ka rie ir apmulsuši, jo medījums vairs necentās aizmukt, ber gaidīja vienā mierā.

īstenībā Kaju bija pārņēmusi panika. Viņa vairs nespēja

izdarīr nevienu kustību. Kā paralizēta viņa gulēja zemē, stingi raudzīdamās suņos, un iekliedzās: — Laura! Palīdzi man, Laura!

Laura nevilcinājās ne sekundi. Viņa zibenīgi apgriezās, steidzās atpakaļ pie Kajas un nostājās starp viņu un glūnošajiem dogiem. Arī Lūkass, kas bija pamatīgi atrāvies, metās atpakaļ pie Kajas un Lauras.

Kamēr zēns palīdzēja piecelties Kajai, Laura nenovērsa skatienu no suņiem. Viņa raudzījās tiem tieši acīs. Dzīvnieku tumšajās zīlītēs atspoguļojās asinskāre. Un piepeši Laura atskārta, ko bija darījusi nepareizi.

Mēs nekādā ziņā nedrīkstējām mukt projām, meitenei iešāvās galvā. Nomierinies, Laura, esi mierīga! Nekādu nepārdomātu kustību — varbūt viņi liksies mierā. Vienlaikus viņai radās pārdroša ideja: ja jau var nolasīt domas, tad varbūt var ietekmēt arī cita gribu?

Laura dziļi ieelpoja un uzmeta dogiem vēsu, izlēmīgu skatienu. Vācieties prom, viņa tiem pavēlēja domās. Vācieties beidzot prom un lieciet mūs mierā!

Suņi vēlreiz draudīgi ierūcās un atsedza iespaidīgus ilkņus, taču nespēja saņemties, lai uzbruktu. Gluži pretēji — kad Laura spēra piesardzīgu soli tiem pretī, abi mazliet atkāpās.

Laurā pamodās cerības dīglis. Darbojas! Patiešām darbojas!

Viņa paspēra vēl vienu soli uz priekšu, un suņi par tādu pašu gabaliņu atkāpās atpakaļ. Likās, tie pierimst. Rūcieni pieklusa.

Tad vēlreiz cauri naktij atskanēja svilpiens.

Dogi sarāvās un vienā mirklī bija pārvērtušies. Jaunas medību kāres pārņemti, viņi sāka apriet meiteni. Astes pātagoja gaisu. Priekšķepas ar garajiem nagiem iespieduši mauriņā, dzīvnieki bija pieplakuši pie zemes kā pantera pirms lēciena. Un tad jau viņi kā bultas metās virsū draugiem — līdz uzbrukuma vidū apstājās. Draudīgie rūcieni pārvērtās par bailīgiem smilkstiem. Melnie suņi tramīgi blenza uz bērnu pusi, un pēc pāris sekundēm apgriezās apkārt. Astes iežmieguši, tie lieliem lēcieniem laidās bēgt.

Draugi pārsteigti saskarījās. Kas gan suņos varēja iesvelt tādas bailes un šausmas, lai tie viņus liktu mierā un mestos bēgt? Tad visi trīs izdzirda sev aiz muguras šaušalīgu gaudošanu. Viņi atskatījās.

Tas bija vilks — uz viņu pusi skrēja liels, melns vilks.

Laura uzreiz saprata, kur viņa redzējusi šo plēsoņu. Tas bija vilks no gleznas, kas karājās ieejas hallē! Viņa bija pilnīgi droša, kaut arī tas nebija iespējams. Tu noteikti maldies, viņa nodomāja. Kā gan vilks gleznā var atdzīvoties?

Vilks, kas tagad metās uz viņu pusi, bija visnotaļ dzīvs. Zvērs tuvojās vareniem lēcieniem, sēra dzeltenās acis tumsā kvēloja. Nepievērsdams draugiem ne mazāko uzmanību, tas aiznesās viņiem cieši garām un laidās nopakaļ bēgošajiem suņiem. Mazliet vēlāk viņš jau bija pazudis.

Kaja raudzījās stingu skatienu kā nemaņā. — Es tam vienkārši nespēju noticēt, — viņa klusi izdvesa. Tad papurināja galvu un pievērsās Laurai. — Vai tu arī redzēji to pašu, ko es?

Laura mēmi pamāja.

— Man šķita, ka vilki mūsu apvidū jau sen ir izmiruši, — Kaja nomurmināja.

— Ir jau arī! — Lūkasa atbilde bija gluži kā pistoles šāviens. Viņš atkal bija savā elementā. — Pēdējo vilku nomedīja deviņpadsmitā gadsimta sākumā Bendesmežā toreizējais pils īpašnieks. Viņš esot licis zvēru izbāzt un izlikt to kā trofeju medību istabā.

— Tomēr — ja jau pie mums patiešām vairs nav vilku, — Kaja prātoja, — no kurienes tad šis vilks tik pēkšņi uzradās?

Lūkass paraustīja plecus. — Nav ne jausmas!

— Kas zina — varbūt tas vilks nemaz nebija īsts vilks?

— Un kas tad?

— Rēgs.

— Rēgs? — Lūkass brīnījās. — Tu murgo. Pirmkārt, rēgu nemaz nav. Un otrkārt, tas ir pilnīgi neiespējami!

— Kāpēc tad ne? — Kaja ietiepīgi atbildēja. — Pēc visa tā, ko esam piedzīvojuši pēdējās dienās, es neko vairs neuzskatu par neiespējamu.

— Tas nebija rēgs, — Laura mierīgi sacīja.

— Jā, skaidrs — tas taču ir loģiāli! — Lūkass kaismīgi pie-krita. Bet tad viņa pierē atkal ievilkās rieva, un zēns aizdomīgi paskatījās māsā. — Kāpēc tu esi tik pārliecināta?

Laura jau gribēja izstāstīt draugiem vecās gleznas noslēpumu, kad viņai ienāca prātā labāka doma. — Nāciet man līdzi, — viņa sacīja. — Es jums kaut ko parādīšu.

Alarikam acīs pilēja asinis, uz brīdi padarot viņu neredzīgu. Harpija laikam bija viņam trāpījusi pa galvu. Piere dega kā elles liesmās, it kā nezvēra nags ieskrāpējot būtu izlaidis indi

Spārnotais dēmons atkal metās uzbrukumā. Šoreiz tas zēnam trāpīja vaigā. Alariks iekliedzās sāpēs un atrāvās atpakaļ, cik nu tas bija iespējams.

Harpija izgrūda ņirdzīgus smieklus un griezīgā vecenes balsī ieķērcās: — Tu mirsi, stulbeni! Mirsi! Mirsi! Mirsi!

Alariks zināja, ka glābiņa vairs nav. Beigu beigās viņš jau līdz pleciem bija iestidzis purvā. Viņš vienīgi cerēja, ka vētras dēmons drīz izbeigs viņa ciešanas.

Taču harpija, likās, ij nedomāja viņam sagādāt ātru nāvi. Viņas uzbrukumi laikam bija domāti tikai tam, lai zēnu mocītu un novērstu atgriešanos uz drošas takas. Nezvērs laikam gribēja nogaidīt, līdz viņš pilnībā iegrims muklājā, razdams mokpilnu nāvi puvekļainajos ūdeņos. Tikai tad tas ķersies klāt un aprīs viņu gabalu pa gabaliņam.

Protams, Alarikam iešāvās prātā. Harpijas ir maitēdājas.

Vētras dēmons no jauna metās uzbrukumā. Ieplešot nagus nākamajam uzbrukumam, tā acis iespīdējās alkatībā. Neradījums jau gribēja dot triecienu, kad atskanēja kliedziens. Tas bija tik majestātisks un pavēlošs, ka harpija uz brīdi lika mieru savam upurim un pārsteigta pavērsās pret noslēpumaino saucēju.

Te arī Bultspārnis šāvās lejup.

Burvju vārtu ērglis kā bulta laidās lejup no debesīm, tūdaļ uzbrukdams vētras dēmonam. Varenos nagus kā šķēpus izstiepis, Bultspārnis ieklupa harpijai spalvās, vienlaikus dodams cirtienu ar aso knābi. Nezvērs iespiedzās, pa gaisu lidoja spalvas, kad abas milzu radības ar pirmatnēju spēku saķērās cīniņā. Ērglis un harpija cīnījās ar drausmu niknumu.

Tomēr jau pēc maza brītiņa harpijai nācās atzīt, ka tā nebija līdzvērtīga pretiniece Bultspārņa gigantiskajam spēkam. Tā iekliedzās vēl pēdējo reizi, pagriezās uz bēgšanu un steigšus laidās lapās.

Bultspārnis metās vajāt spārnoto dēmonu. Ērglis gribēja būt pārliecināts, ka tas neatgriezīsies un no jauna neuzklups Alarikam.

Ieročnesējs, neko neapjēgdams, noraudzījās pakaļ putniem, līdz tic bija pazuduši viņa skatienam. Viņš jau bija domājis, ka viss zaudēts, bet, piepeši parādoties Bultspārnim, zēns bija smēlies jaunu drosmi. Un tagad ērglis, gaismas sūtnis, viņu vienkārši atstāja nelaimē! Bultspārnim taču vajadzēja zināt, ka bez citu palīdzības viņš bija pazudis. Viņam vajadzēja ievērot, ka Paravaina ieročnesējs līdz kaklam bija iestidzis muklājā un vairs nespēja pakustēties! Un tomēr viņš bija vienkārši aizlaidies prom!

Pagalam! Viss bija pagalam.

Alariku gandrīz jau pārņēma bezgalīga tukšuma sajūta, kad viņš atskārta, ka ar likteni nav vērts kašķēties. Nācās vien samierināties ar nenovēršamo. Ieročnesējs aizvēra acis. Dzīves pēdējās minūtēs viņš vēlējās domās kavēties pie tiem, kuri bija vistuvākie viņa sirdij: Alienora, viņa māsa, tēvs un māte un pārējie brāļi un māsas, Paravains un Morvena, un, protams, arī Elizions, Gaismas glabātājs. Viņš nekad tos vairs neieraudzīs, un mūžīgajā tumsā viņam to ļoti pietrūks.

— Paklau, tu, sapņotāj!

Vīrieša balss viņam trāpīja kā rungas sitiens. Alariks atvēra acis un ieskatījās tieši Silvāna smīnošajā sejā. Spēcīgais vīrs ar bārdas rugājiem noaugušo zodu bija nometies ceļos uz takas, noliecās pie zēna un pastiepa viņam pretī rokas.

— Tu? — Zēna balsī atskanēja neticīgs izbrīns.

— Skaidrs, ka es, — vai arī tu domā, ka es esmu rēgs?

— Bet... kā tu tik pēkšņi te parādījies, Silvān?

— Paravains man atsūtīja vēsti ar Bultspārni, un es tūliņ devos ceļā. Bet tagad sakod zobus, sāpēs ne pa jokam! — Silvana ķetna ieķērās Alarika matos, un viņš vilka no visa spēka.

Alariks nejuta nekādas sāpes, kad meža skrējējs viņu izrāva laukā no purva. Viņš bija pārāk laimīgs. Viņš bija glābts, viņš dzīvos! Viņš vēlreiz redzēs savu ģimeni, Paravainu un Gaismas glabātāju! Zēns nokļuva uz takas un nolūkojās Silvānā asaru pilnām acīm.

— Liels paldies, Silvān, — viņš vēl spēja izdvest, iekams zaudēja samaņu.

Laura iegāja hallē un atvieglota pamanīja, ka nebija vis maldījusies: melnā vilka gleznā nudien vairs nebija. Baltā sieviete viena pati stāvēja meža izcirtumā.

Laura pamāja uz eļļas gleznas pusi. — Paskat! Ko jūs par to teiksit?

Kaja un Lūkass paskatījās uz gleznu un kārtīgi to nopētīja. Viņi neziņā saskatījās, tad atkal pievērsās Laurai.

— Varbūt tu varētu būt tik laipna un paskaidrotu, ko ar to domā, — Lūkass sacīja. Viņš bija piemiedzis acis un izklausījās aizkaitināts.

— Kas tad tur ko skaidrot? — Laura brīnījās. — Jūs taču paši redzat.

— Jā, ko tad? — Kaja nepacietīgi vaicāja. — Ko mums, sasodīts, vajadzētu redzēt?

Laura apstulbusi viņos noskatījās. Vai tad viņiem acu nav pierē, viņa sev jautāja. Vai ari viņi tikai izliekas?

— Klausieties, beidziet mani vienreiz nest cauri, — viņa sabozusies norūca. —Jūs taču tikpat labi kā es redzat, kas tai gleznā nav, kā vajag!

Kaja no jauna uzmeta skatienu gleznai un vēlreiz pagriezās pret draudzeni. Viņa neko neteica, taču acīs bija lasāms izbrīns un neizpratne.

Lūkass turpretim noskaities sabozās. — Man nav ne mazākās jausmas, par ko tu runā, — viņš sacīja. — Un es arī nesaprotu, ko tu ar to gribi panākt. Taču šobrīd man tas ir gluži vienalga.

Viņš apklusa, jo vajadzēja nožāvāties, noņēma no deguna brilles un paberzēja acis. — Es esmu pārguris līdz nāvei un iešu tūlīt gulēt, — viņš turpināja, atkal uzlicis acenes. — Ar labu nakti un saldu dusu! Varbūt rīt tev saprāts atkal būs noskaidrojies, Laura.

To pateicis, viņš pagriezās un, kājas gar zemi vilkdams, iegrieās zēnu spārnā. Laura pārsteigta īsu brītiņu noraudzījās viņam pakaļ.

— Labs ir, Kaja, — Laura beidzot sacīja. — Tagad nopietni — tu taču noteikti vari saskatīt, kas gleznā ir mainījies, vai ne?

Kaja rikai līdzjūtīgi pašūpoja galvu. — Man liekas, Lūkasam taisnība. Mēs visi esam pārguruši. Pēdējais laiks likties gultā. Nāc taču, Laura! — Nenogaidījusi atbildi, viņa devās uz kāpņu pusi.

Laura bija neizpratnē. Tātad Kaja patiešām neredz, ka gleznā ir palikusi tikai baltā sieviete, viņa nodomāja. Un Lūkass arī ne.

Viņas skatiens no jauna pievērsās eļļas gleznai. Nē, viņa nudien nebija maldījusies — melnais vilks bija pazudis bez pēdām. Un faktu, ka Lūkass un Kaja to nespēja ieraudzīt, droši vien varēja izskaidrot ar to, ka viņi nebija sargātāji. Viņi spēja uztvert tikai lietu ārējo šķitumu, nevis izprast, kas slēpjas zem to čaulas. Un vienlaikus Lauras prātā kā zibens uzplaiksnīja šausmīga doma: varbūt Kaja un Lūkass nespēj ieraudzīt arī Apskaidrības kausu? Varbūt viņu skatieniem tas paliks apslēpts tāpat kā izmaiņas gleznā? Bet kā lai viņi man palīdz meklējumos?

Piepeši Laura sajutās gluži viena pati un pamesta. Un briesmīgi bezpalīdzīga. Beidzot dodamās uz savu istabu, viņa bija aprakusi visas cerības un izjuta tikai bailes.

Bailes netikt galā un bailes, ka viņa nekad neatradīs kausu.

Nakts vidū Laura piepeši pamodās. Pirmajā acumirklī viņa vairs nesaprata, kur atrodas. Tomēr, uztrūkusies sēdus un paskatījusies visapkārt, viņa ieraudzīja, ka ir savā istabā.

Protams! Kur gan vēl citur?

Pret loga rūtīm nemitīgi grabinājās lietutiņš, un no Kajas gultas skanēja klusa krākšana. Modinātājs uz galda bija klusi aiztik-šķējis gandrīz līdz četriem.

Ak kungs! Tikai trīs stundas, un būs jāmostas!

Laura jutās kā samalta. Viņa jau gribēja ieritināties zem segas, kad izdzirda raudas. Tās skanēja klusi, tomēr bija skaidri saklausāmas. Izbrīnījusies viņa atkal piecēlās sēdus un paskatījās uz draudzenes gultas pusi. Tomēr Kaja vēl joprojām mierīgi dusēja.

Bet kurš tad tas bija, kas raudāja tādām sirdi plosošām elsām?

Laura paskatījās uz durvju pusi — un piepeši atskārta, ka aizkustinošās žēlabas skanēja no gaiteņa. Viņa atlocīja segu un izkāpa no gultas.

Kad Laura izgāja gaitenī, viņai iepletās acis: istabas durvju priekšā šurpu turpu staigāja kāda sieviete. Viņai mugurā bija balts tērps līdz zemei, un viņa klusi šņukstēja. Laura nespēja uzreiz viņu pazīt, jo sieviete stāvēja pret viņu ar muguru, taču, kad stāvs pagriezās, meitene ieraudzīja, ka tā bija Silva, jaunā sieviete no gleznas hallē. Viņas bālajā sejā, kā parasti, bija dziļa grūtsirdība, un tagad pāri vaigiem pat ritēja asaras. Nākot tuvāk, viņas soļi nebija dzirdami.

Šķita, ka Silva meiteni nav pamanījusi. Skatienu pievērsusi grīdai, viņa kā aizsapņojusies pagāja garām Laurai, pēc dažiem soļiem apgriezās un devās atpakaļ. Turklāt viņa nemitīgi raudāja.

Laurai pietrūka padoma. Ko viņa varēja darīt? Un kā izskaidrot, ka tēls no gleznas ar miesu un asinīm hija nostājies viņas priekšā?

Laura gan vilcinājās, tomēr izlēma uzrunāt sievieti baltā. Šķita, ka viņai bija vajadzīgs mierinājums un kāds, ar ko aprunāties. — Kas... kas tev noticis? — viņa bikli sacīja. — Kāpēc tu raudi?

Silva apstājās, pacēla galvu un pavērās Laurā tumši zilām acīm, kas mirdzēja asarās. — Tam par iemeslu esi ru, Laura! — viņa sacīja aizlauztā balsī. — Tu domā, ka spēj ieskatīties lietu būtībā, tomēr tikpat maz vari ieraudzīt aiz to ārējā veidola kā mans nelaimīgais Hanss!

Laura neizpratnē viņā noraudzījās. Viņa gribēja lūgt kādu paskaidrojumu, taču Silva pagriezās un aizslīdēja prom. Vēl tikai bija dzirdami viņas klusie šņuksti, kamēr viņa pati attālinājās krēslainajā gaitenī un pazuda kāpņu telpā.

Laura kādu brītiņu vēl palika stāvam gaitenī un domīgi vērās uz priekšu. Tad viņa apjukusi papurināja galvu. Viss kļuva arvien noslēpumaināks. Turklāt noslēpumainības jau tāpat netrūka.

Paravains stāvēja pie troņa zāles loga un raudzījās ārā tumsā. Tomēr jaunais bruņinieks neievēroja neko no nakts norisēm Kalderānas plakankalnē. Viņa skatiens bija vērsts tukšumā, un sejā bija dziļa neziņa. Vēl nekad mūžā viņš nebija juties tik bezpalīdzīgs kā šajās stundās. Gluži bezpalīdzīgs un vienlaikus notiesāts uz bezdarbību. Elizions, Gaismas glabātājs, gulēja uz nāves gultas. Avanterrai un Cilvēkzvaigznei draudēja bojāeja, un viņš, Paravains, neko nespēja darīr.

Pilnīgi neko!

Bruņiniekam prātā jaucās juceklīgas domas. Cik hieži viņš hija lauzījis galvu, vai tiešām nevarētu kaut ko uzsākt. Taču beigās allaž bija nonācis pie viena secinājuma: viņš nespēja darīr neko, lai ietekmētu likteņa gaitu. Apskaidrības kauss bija paslēpts uz Cil-vēkzvaigznes, un tur viņam ceļš bija slēgts. Burvju vārti bija aiz-darīti. Līdz tie atvērsies, viņš varēja rikai vienu — gaidīt.

Tikai gaidīt.

Šis stāvoklis Paravainu darīja gandrīz vai slimu. Un vēl ļaunāk — viņš arvien vairāk sāka šaubīties par to, ka Mūžīgās Iznīcības tuvošanos vēl var apturēt. Beigu beigās viņu visu liktenis bija tikai un vienīgi kādas meitenes rokās. Protams, Laura bija dzimusi trīspadsmitnieka zīmē, un viņai piemira gluži īpaši spēki. Taču viņa rikai pirms neilga laika bija uzņemta sargātāju rindās un tādēļ vēl īsti nebija attīstījusi savas spējas. Meitene bija apguvusi tikai nelielu burvju māku daļiņu, un pat tad vēl bija jautājums, vai viņa prot tās pareizi izmantot. Varbūt viņas mēģinājums neizdosies tāpat kā Alarikam?

Iedomājoties par savu ieročnesēju, Paravainam gandrīz asaras sakāpa acīs. Bultspārnis gan viņam jau bija nodevis prieka vēsti, ka zēns atrodas drošībā un, Silvāna pavadīts, ir ceļā uz Blāzmoraldu, taču iedomājoties, ka Alariks savā izmisumā bija sadūšojies uz tik neprātīgu pasākumu, viņam sirds gandrīz vai lūza. Labāk nedomāt, kā būtu tad, ja Alarikam kaut kas būtu noticis, ja viņš būtu kļuvis par Sirīnas upuri! Paravains bija'pārliecināts, ka harpijas tēlā neslēpās neviens cits kā Sirīna, Borborona tuvākā uzticības persona.

Lai kā arī būtu, Alariks bija izrādījis drosmi. Arī tad, ja viņa pūliņi beigās bija izrādījušies velti, viņš bija pierādījis, ka ir gatavs gaismas labā atdot visu. Pat savu dzīvību.

Nez vai Laura ir no tāda paša koka, bruņinieks prātoja. Vai arī viņā mīt tikpat daudz drosmes? Vai arī viņa ir gatava visu likt vienā svaru kausā — vai arī jau ir atteikusies no cīņas, un mūsu visu liktenis patiesībā sen ir apzīmogots, kamēr mēs vēl lolojam cerības uz glābiņu?

Neziņa Paravainu gandrīz vai darīja traku, un tā nu viņš izlēma spert soli, no kura līdz šim bija vairījies — iestājoties naktij, viņš uz Cilvēkzvaigzni nosūtīs savu ēnu. Šī būtne, kam trūka veidola, spēja atrast ceļu uz māsas zvaigzni arī bez burvju vārtiem. Ēna gan tur bija lemta bezdarbībai, būdama tikai vērotāja, kas nespēj iejaukties un kaut ko paveikt. Taču pēc atgriešanās tā vismaz spēs izstāstīt par pieredzēto un sniegt viņam skaidrību, vai vēl var cerēt uz glābiņu.