Laura un Avanterras noslēpums

2. nodaļa TRĪSPADSMITNIEKA ZĪMĒ

PĀR Avanterru bija nolaidusies tumsa. Pāri Kal-derānas plakankalnei plosījās ledains vējš, pātagodams milzīgos kokus, kas auga mūžvecajās birzīs, tā ka tie vaidēdami locījās. Plašajā līdzenumā trīsuļoja sidrabainā čalojošā zāle, un vējš pa sārtajām debesīm dzenāja resnvēderainus mākoņus kā bēgošu karapulku zirgus. Tālab abi Avanterras mēneši, sēra dzeltenais Zelt-mēness un mirdzoši zilā Cilvēkzvaigzne tik tikko spēja ar saviem blāvajiem stariem apmirdzēt visvecāko no senajām planētām.

Ziemeļos, kur līdzenums pārgāja stāvā nogāzē un tumsnējā zeme saplūda ar naksnīgi sārtajām debesīm, pacēlās varena pils: Rlāzmoralda, sensenais Grāla cietoksnis. Robainie biezie mūri, pretspara pilnie torņi un varenais galvenais tornis iezīmēja pret apvārsni milzīgu, melnu siluetu.

Tāpat kā Avanterra, arī Blāzmoralda pastāvēja jau no pasaules pirmsākumiem. Neviens nespēja atminēties, kad cietoksnis tika uzcelts, un ikviens bija pārliecināts, ka tas pārcietīs arī laika izbeigšanos. Galu galā Blāzmoralda bija Gaismas glabātāja un viņa svītas mājoklis. Bet nu pār Blāzmoraldu un tās iemītniekiem bija nolaidies nakts klusums. Visi gulēja, ar snaudu cīnījās tikai sargi, kuru posteņi bija izvietoti visos četros torņos.

Tarkans, viens no jaunajiem bruņiniekiem, un vecais Maruns dežūrēja austrumu tornī. Slaidais Tarkans mācību bija izgājis iepriekšējā mēnesī, un Gaismas glabātājs viņu bija uzņēmis savu bruņinieku rindās. Viņam tā bija tikai otrā naktssardze, un jaunais puisis nemierīgi staigāja šurpu turpu. Viņš, saspringti skatīdamies pa torņa šaujamlūkām, vēroja klajumu. Tomēr, lai kurp arī nelūkotos — uz austrumiem, kur tāltālu aiz šauras Pļavumeža strēmelītes čurnēja viltīgais Trūdu purvs, uz dienvidiem, kur līdzenumam ceļu aizšķērsoja stāvie Pūķu kalni, vai uz ziemeļiem, kur zemiene aiz klinšu nogāzes iegāzās Tumšajā aizā, — viss bija kluss un rāms. Gaudoja tikai vējš. Taču uz rietumiem, uz biezā Čukstu meža pusi, sargiem skatienu aizšķērsoja pils mūri.

Aukstums Tarkanam spiedās līdz pat kauliem. Savilkdams ciešāk virs ādas krūšu bruņām filca apmetni, viņš izbijās no neierasta trokšņa. Tarkans sāka ausīties. Un nudien — baismā svilpošana atkārtojās vēlreiz. Jau satvēris zobena spalu, viņš atskārta, ka šī baisā skaņa bija tikai nevainīgs nakts svilpis, kura žēlā dziesma atskanēja tālumā. Noskaities pats uz sevi, Tarkans noskurināja galvu.

Maruns tikai rāmi smaidīja. Ducīgajam vīram sardze gadu gaitā jau sen bija tapusi par rutīnu. Vecais bruņinieks vairs īsti nespēja atsaukt atmiņā, cik daudz šo garlaicīgo, bezgalīgi izstiepto stundu viņam jau bija aiz muguras. Toties vienu viņš gan bija iemācījies: mūžīgi gaidot un nemitīgi blenžot mijkrēslī vai tumsā, itin viegli varēja sacelt viltus trauksmi. Pat visnevainīgākie troksnīši un ēnu rotaļas saspringuma brīdī varēja likties bīstamas. Taču Maruns zināja, ka pret šādiem māņiem un maldiem vislabāk palīdzēja miers un atslābināšanās. Viņš bija apsēdies uz grīdas, muguru atspiedis pret mūri, rokas apvijis ap apaļo vēderiņu un savā nodabā snauduļoja. Tagad viņš pacēla galvu un uzmeta dusmīgu skatienu Tarkanam.

— Ak tu tētīt, Tarkan, — viņš īgņojās, — es vai traks palieku no tavas apkārtskraidīšanas. Nomierinies vienreiz un apsēdies man blakus!

— Mēs esam sardzē, — Tarkans atbildēja mazliet iecirtīgi.

— Mums jāraugās, lai melnie karapulki nevarētu nemanīti tuvoties cietoksnim.

— Ko tu neteiksi! Tevi vēl autiņos vīstīja, kad es pirmoreiz stāvēju sardzē, un tagad tu man mācīsi, kas mums jādara?

— Es nedomāju neko sliktu, Marun, — jaunais vīrietis atbildēja. — Bet tu taču dzirdēji, ko teica bruņinieks Paravains — kopš tumšie spēki ieguvuši Apskaidrības kausu un paslēpuši to uz Cil-vēkzvaigznes, ik brīdi vajag rēķināties ar uzbrukumu!

— Aplamības, mans draugs! — Maruna balsī ieskanējās viegls sapīkums. — Mums jau kopš laiku pirmsākumiem jārēķinās ar viņu uzbrukumu! Un pat tad, kad starp dzīvajiem vairs nebūs manis un tevis un arī mūsu bērnu un bērnubērnu, nekas nemainīsies! Bet kā tev liekas, kāpēc tevi nolikuši sardzē tieši austrumu tornī?

Tarkans skatījās vecajā neizpratnes pilnām acīm.

— Tad es tev ko pateikšu, jaunais Tarkan! — Maruns turpināja. — Tevi, tāpat kā visus jaunos bruņiniekus, Paravains nolicis sardzē austrumu tornī tālab, ka Melnais hercogs ar savu karaspēku nekad nav nācis no austrumiem! Vai dzirdi: melnie karapulki vēl nekad nav Blāzmoraldai uzbrukuši no austrumiem!

Tarkans palika kā uz mutes sists.

— Un vai zini, kāpēc? — Maruns vaicāja. — Jo no tās puses viņiem nav aizsega, un mēs viņus varētu ieraudzīt jau no tālienes, tāpēc!

— Vai gribi sacīt, ka dežūra šeit patiesībā ir tikai bērnu spēlīte? Ka ar to tiktu galā pat tāds puika kā Alariks, Paravaina ieročnesējs?

— Nē. — Maruns papurināja galvu. — Dienests šajā tornī tev un pārējiem jaunajiem bruņiniekiem vajadzīgs, lai iepazīstinātu ar sardzes uzdevumiem. Gribēju tikai teikt, ka nevajag pārspīlēt. Nav ko nemitīgi bolīt acis tumsā kā nakts piekūnam. Labāk apsēdies un atpūtini savas nabaga ačeles!

Tarkans vilcinājās. Viņš īsti nezināja, kā rīkoties. Gaismas glabātājs bija bruņiniekiem uzticējis savu dzīvību — un bruņinieks Paravains, pirmais no trīspadsmit Baltajiem Bruņiniekiem un līdz ar to miesassardzes vadonis, no jaunajiem bruņiniekiem nupat vēl iesvētīšanas ceremonijā, uzsitot ar zobenu pa plecu, bija pieņēmis zvērestu allaž būt modriem cīņā pret tumsas spēkiem. Jo tumsas spēki jau kopš laiku pirmsākumiem karoja ar gaismas sargātājiem un bez mitas lauzīja galvu, kā uzvarēt labo un tronī iecelt Mūžīgo iznīcību.

Tarkans domīgi pašūpoja galvu — šausmas, ja nu ienaidniekam izdotos iekļūt Blāzmoralda tieši viņa sardzes laikā! No otras puses, Maruna teiktais izklausījās visnotaļ saprātīgi, un viņš pavēlnieka dienestā bija pavadījis jau ilgu laiku. Krietni ilgu!

Tarkans pavērās līdzenumā, ber tur nebija nekā neparasta. Ne miņas no kustības, pat ne visniecīgākās. Nevienas aizdomīgas ēnas. Vispār nekā. Viņš pagriezās pret savu biedru, un tas viņam aicinoši pamāja. Kādu brīdi Tarkans vēl vilcinājās, bet tad atzvēlās pret mūri blakus Marunam.

— Beidzot būsi nācis pie prāta, — vecais nomurmināja, aizvēra acis un pēc maza brītiņa jau krāca.

Bet Tarkans nevarēja iemigt. Viņš nejutās īsti labi savā ādā.

Kastors Dītrihs, gandrīz sešdesmit gadu vecs, spēcīgi noaudzis vīrs, bija nesteidzīgi atspiedies pret zirga steliņģa nožogojumu. Kaut ko prātodams, viņš ievilka dūmu no pīpes un vēroja Lauru, kura ar drānas gabalu slaucīja sviedros izmirkušo sirmi. Meitene acīm redzami vēl atradās šaušalīgā pārdzīvojuma varā, par kuru bija stāstījusi. Viņa bija bāla un drebēja, kaut gan zirgu stallī bija patīkami silts.

Zemnieks izņēma no mutes pīpi, izpūta dūmu mākonīti un tik tikko manāmi pašūpoja galvu. — Man neliekas, ka tu to būtu tikai izfantazējusi, — viņš sacīja.

Laura nolaida roku ar lupatu un uzmeta viņam skatienu.

— Bet cita izskaidrojuma taču nav. Vai ne? — viņa gandrīz vai bezpalīdzīgi vaicāja.

Kastors neatbildēja. Viņš atkal bija ielicis mutē pīpi un likās pārdomājam. Pīpes tabakas spēcīgā smarža iecirtās Laurai degunā, nomākdama ierastās staļļa un dzīvnieku smakas. Blakus aizgaldos bija dzirdama zirgu sprauslāšana, zirgu pakavu atsirieni pret zemi un pat žokļu malšanās, nepārtraukti plūcot no redelēm smaržīgo sienu.

— Vai ne? — Laura atkārtoja, un jautājums jau līdzinājās lūgumam.

Zemnieks Dītrihs samiedza ciešāk tumšās acis. — Tev rīt būs dzimšanas diena, vai tā? — viņš vaicāja.

Laura nobrīnījās. — Tā gan. Kā jūs to zināt?

Vīrietis noslēpumaini pasmaidīja. — Tas neko nemaina, Laura. Drīz vien uzzināsi. Galu galā tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē.

— Trīspadsmitnieka zīmē? Ko tas nozīmē?

Kastors Dītrihs tikai viegli nošūpoja galvu. — Pacieties mazliet, — viņš atteica. — Drīz vien tu sapratīsi! Tici man, Laura!

Viņš piegāja tuvāk Viesulim un laipni noglāstīja zirdziņam kaklu. — Viesulim pēc tā ellišķīgā jājiena traki gribēsies dzert. Iedod viņam labi daudz ūdens un nežēlo sienu. Viņš to ir pelnījis! — Tad viņš izgāja no staļļa.

Kad Dītrihs ienāca pagalmā, jau bija iestājusies tumsa. Degunā koda saltais ziemas gaiss. Viņš izpleta nāsis un pāris reižu paošņāja gaisu kā dzīvnieks, kas meklē pēdas. Tad pavērās debesīs, kurām priekšā bija savilkušies tumši mākoņi. Naktī būs vētra. Kastors Dītrihs apgriezās apkārt un pa atvērtajām staļļa durvīm pameta skatu uz Viesuļa steliņģi, kur Laura redelēs lika sienu.

Viņš bija noraizējies par meiteni — pamatīgi noraizējies.

Vējš pierima. Debesīs biezie mākoņi pārstāja trako skrējienu un aizsedza abus mēnešus. Kalderānas plakankalne bija ieslīgusi piķa melnā tumsā.

Pie vecā Pļavumeža malas, no kurienes līdz pat Grāla cietoksnim stiepās Čalojošā zāle, viss bija kluss. Tikai koku biezā lapotne viegli čabēja. Tad vēlreiz atskanēja nakts svilpja sauciens, kas tik traki bija izbiedējis Tarkanu. Ilgi un žēlabaini tas atbalsojās tumsā, līdz atbildēja otrs putns. Vēl īsu brīdi bija dzirdams trešais sauciens, tad atkal iestājās klusums.

Neīsts, biedējošs klusums, ko pārtrauca tikai aizsmakuši čuksti.

Tad no meža parādījās pirmā migla.

Bieza un melna tā šaudījās starp kokiem un vēlās uz priekšu pa līdzenumu. Sekoja vēl citi neskaitāmi, melni miglas vāli, kas, pārsniegdami vīra augumu, visi pēkšņi sacēlās kā tumša armija — armija, kas bez mitas auga augumā. Miglas vāli sačukstējās. Čukstošā migla Avanterrā nebija nekas neparasts. Tā — gluži kā dziedošie vēji un dejojošās ēnas — pastāvēja jau kopš laika gala. Taču šai čukstošajai miglai piemita kas īpašs, jo tajā bija jaušama dzīvība, kaut arī to nudien drīzāk varēja nojaust nekā samanīt.

— Visi uz priekšu! — migla nočukstēja, un tās vāli pār Čalojošās zāles līdzenumam tuvojās Blāzmoraldai. Sešu bultas šāvienu attālumā no Orāla pils tie apvienojās varenā, melnā straumē, kas gandrīz nedzirdami vēlās tuvāk un tuvāk.

Necik ilgi, un tie sasniegs biezos mūrus austrumu torņa tuvumā.

— Pilnīgas aplamības! — Sajellas balsī skanēja aizkaitinājums. — Prātu izdzīvojuša, veca vīra muldēšana, — viņa turpināja, biezā strūklā ieliedama eļļu no pudeles metāla bļodā. Otrā rokā viņai bija putotājs, un ar to viņa drudžaini maisīja bļodas saturu. — Trīspadsmitnieka zīmē, tam tak nav nekādas jēgas! Galu galā rīt ir piektais datums, nevis trīspadsmitais. Un tava zodiaka zīme ir Strēlnieks. Kā tas zemnieks var apgalvot, ka tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē?

Laura paraustīja plecus. — Nav ne jausmas, — viņa atteica.

Un tad klusi piebilda: — Tētis gan noteikti zinātu! Viņš vismaz zinātu, kur to var atrast. — Tad meitene pagriezās un izgāja no virtuves.

Sajella noskatījās pakaļ ar baltu aci. — Tētis gan noteikti zinātu! — viņa izmēdīja pameitu.

Piepeši viņai aizrāvās elpa. Acis iepletusi, viņa raudzījās bļodā. Eļļas pudele kā piesalusi palika gaisā, un putojamais pielipa bļodas malai.

— Johaidī! — viņa nolādējās. — Nolāpītā majonēze atkal sagājusi dēlī!

Sajella iesvieda putojamo izlietnē un iegāza tur arī bļodas saturu. Atkausētie krabji ielidoja atkritumu kastē. Tad viņa noņēma priekšautu, uzmeta to uz pakaramā un izgāja no virtuves. Gaitenī Sajella no pults paķēra pārnēsājamo telefonu un uzspieda numuru. Picas piegādātāja telefonu viņa jau sen zināja no galvas.

Tarkans satrūkās. Vai viņš nudien bija aizmidzis vai arī rikai snauduļoja? Viņš ieklausījās. Pa labi klusi krāca Maruns, bet vairāk nekas arī nebija dzirdams. Pilnīgi nekā, ne vēja pūsmiņas. Un piepeši viņam atkal ienāca prātā — melnie spēki varot pakļaut pat vēju, kad viņiem to ievajagoties, tā bija mācījis bruņinieks Paravains.

Tarkans pielēca kājās, paķēra zobenu un pavērās pāri sargtorņa dzeguļiem. Austrumos no Blāzmoraldas bija savilcies milzīgs, melns miglas vāls. Puisis pārsteigts aizmiedza acis. Neko tamlīdzīgu viņš vēl nebija redzējis. Melnā migla bija bieza, necaurredzama, un savādā kārtā šķita, ka tā ir dzīva. Baisā dūmaka lēnām kāpa augšup gar mūri, pāri torņa apmalei jau nolaidās pirmais miglas plīvurs. Piepeši Tarkans sajuta ledainu aukstumu, kas strāvoja no miglas, un ieraudzīja briesmīgos stāvus, ko bija ietinusi dūmaka — bruņiniekus melnās bruņās. Miglas aizsegā tos gandrīz vai nebija iespējams saskatīt. Stāvu aprises arvien izplūda, likās, ka

rie sakūst ar kustīgajiem miglas vāliem. Mākonim cauri vīdēja tikai asinssarkanās acis, kurās kvēloja gluži vai elles liesmas. Tarkans sastinga kā paralizēts: tie bija Tumsas Spēku karotāji!

Bruņinieks gribēja skaļi iesaukties, lai brīdinātu, taču kliedziens aizķērās rīklē. Viņš spēja izdvest tikai apslāpētas skaņas, gluži kā kāda nešpetna vara viņam būtu laupījusi elpu. Tarkans gārdza un izmisumā tvēra pēc gaisa. Zobens izslīdēja no nespēkā nolaistajām rokām un šķindēdams nokrita zemē, kad pāri torņa apmalei pārvēlās šausminoša miglas gūzma. Tarkana priekšā stāvēja pats Borborons, Melnais pavēlnieks! Kad jauneklis ieraudzīja dzeļoši sarkanās acis, kas viņu bez žēlastības nopētīja, bija jau par vēlu. No miglas iznira varens zobens un trāpīja Tarkanam tieši kaklā. Jaunais bruņinieks nokrita uz ceļiem, no viņa mutes izlauzās asiņu straume un vaids.

— Piedod man, kungs, neesmu ticis galā, — viņš tik tikko dzirdami vēl nogārdza.

Tad viņš saļima uz grīdas un nomira. Stingstošās acis vairs nespēja saskatīt melno karotāju ordu, kas nedzirdami iznāca no miglas, pārkāpa pāri mūrim un iekļuva Grāla pils iekšpusē.

Bet Maruns vairs nekrāca. Jo mūža miegā valda pilnīgs klusums.

Laura stāvēja tēva darbistabā pie rakstāmgalda un skubīgi šķirstīja biezu enciklopēdiju ādas iesējumā. Šķirklis “trīspadsmit” neko daudz nedeva: “pirmskaitlis, dažās kultūrās uzskatīts par nelaimes skaitli”. Un pie “zīmes” arī viņa netika necik gudrāka. Vīlusies meitene aizcirta grāmatu.

Viņa nebija atradusi ne sīkāko norādi, ko gan varēja nozīmēt šī noslēpumainā “trīspadsmitnieka zīme”, par ko bija runājis zemnieks Dītrihs. Atlikdama biezo grāmatu atpakaļ plauktā, viņa vēlreiz iedomājās par kārbiņu.

Pirms daudziem gadiem, kad vēl dzīva bija viņas māte Anna, Laura to bija atklājusi gluži negaidot. Viņa bija gribējusi kaut ko pavaicāt tēvam, bet viņš bija izgājis no darbistabas. Laura toreiz grasījās aiziet, kad pamanīja koka kārbiņu uz viņa rakstāmgalda — un sajuta nepārvaramu vēlēšanos tajā ieskarīties. Gluži kā noslēpumainas varas vadīta, viņa tuvojās rakstāmgaldam.

Tā acīm redzami bija rotaslietu kārbiņa, no visām pusēm izgreznota ar savādiem rakstiem, kādus Laura vēl nekad nebija redzējusi. Viņa jau bija pastiepusi roku, kad uzradās tēvs un strupi norādīja to neaiztikt. Laura toreiz izbijusies sarāvās, un Mariuss tūdaļ mierinošā balsī bija paskaidrojis, ka lieta, kas atradās kārbiņā, gan esot domāta tieši viņai, tikai vēlāk. — Trīspadsmitnieka svētkos tu uzzināsi, ko tas īsti nozīmē, — viņš smaidot bija teicis un paņēmis kārbiņu. Jau pēc īsa brītiņa Laura bija piemirsusi šo gadījumu un kopš tās reizes nekad vairs nebija par to iedomājusies.

Laura domīgi raudzījās vienā punktā. Trīspadsmitnieka svētkos, viņa domāja. Varbūt tam ir kāds sakars ar trīspadsmitnieka zīmi? Un varbūt kārbiņas saturs man palīdzēs atrisināt šo mīklu?

Viņa izvilka lielo atvilktni un sāka rakņāties. Aizmugurējā stūrī aiz aprakstītu lapiņu žūkšņa Laura piepeši atrada meklēto. Viņa gandrīz vai bijīgi satvēra kārbiņu un tad aiztaisīja atvilktni.

Kastītes izmēri bija apmēram trīspadsmit reiz deviņpadsmit centimetri, augstums kādi trīs centimetri, un tās izskats bija tieši tāds, kāds Laurai bija saglabājies atmiņā. Svešādie raksti bija ārkārtīgi smalka gaiša cēlkoka intarsija. Nopētījusi kārbiņu no visām pusēm, Laura pacēla vāciņu — un ieraudzīja rotaslietu uz zila samta spilventiņa. Vienkārša vijuma ķēdīti ar zelta piekariņu.

Tā bija pārsteidzoši smaga. Turklāt piekariņš nebija necik liels. Tas bija veidots kā ritenis ar astoņiem spieķiem, augstākais, trīs centimetru diametrā. Spriežot pēc svara, rota bija no tīra zelta.

Laura pārsteigta pētīja ķēdīti. Kā gan tēvs bija ieguvis tik vērtīgu mantu? Un kālab tā bija domāta viņai? — Savādi gan, — viņa domīgi nomurmināja. — Saproti, kā gribi.

Kāda balss viņai aiz muguras atbildēja. — Pacieties, Laura, drīz vien tu to sapratīsi!

Laurai pār muguru noskrēja auksti šermuli, un sirds skrēja tādiem aulekšiem, kādus viņa vēl nekad nebija piedzīvojusi zirga mugurā. Tā taču mammas balss, viņa atskārta. Bet mamma ir mirusi! Jau astoņus gadus! Pilnīgi neiespējami, ka viņa ar mani varētu runāt!

Laura ievilka elpu, un uz pieres izspiedās sviedri. Lēnām, pavisam lēnām viņa apgriezās apkārt un, aizturējusi elpu, nopētīja mazo istabiņu. Taču tur neviena nebija. Tur neviens neslēpās — nepavisam ne viņas māte. Pie sienas karājās tikai ierāmēta Annas Leanderes fotogrāfija.

Laura skaļi izelpoja, un pulss atkal pierima. Viņa atlika ķēdīti kārbiņā, iebāza kārbiņu kabatā un pagājās pāris soļus tuvāk ģīmetnei, lai to nopētītu tuvāk. Fotogrāfija bija uzņemta dažas nedēļas pirms Annas nāves. Toreiz viņai bija divdesmit astoņi gadi, jauna, skaista sieviete. Pat ļoti skaista, Laurai šķita. Viņa pati un arī Lūkass bija no mammas mantojuši gaišos matus un zilās acis. Attēlā Anna izskatījās domīga.

Varbūt viņa jau tobrīd nojauta, kas notiks, Laurai pēkšņi iešāvās prātā. Tomēr tai pašā mirklī viņa šo domu atmeta. Kā gan tas būtu iespējams? Neviens, itin neviens nevarēja paredzēt, ka pēc dažām nedēļām, Annai Leanderei braucot no Hoenštates uz Rāvenšteinu, automašīnas priekšā ne no kurienes iznirs divi lieli, melni suņi, no kuriem izvairīdamās viņa zaudēja kontroli pār mašīnu un iekrita ezerā.

Neviens!

Laura saudzīgi noglāstīja ietvaru. Un tad pēkšņi Annas Leanderes pilnīgās lūpas savilkās smaidā, un viņa uzmundrinoši pamāja meitai. Laura izbijās un neviļus paspēra soli atpakaļ. Galvas āda sāka kņudēt, un meitene manīja, kā mati uz pakauša un skausta pamazām saceļas stāvus.

Nēēēē!

Tai pašā brīdī istabā ienāca Lūkass un pamanīja, ka māsa, nobālusi kā līķis, nekustīgi raugās mātes ģīmetnē.

— Kas ir, Laura? — viņš pārsteigts apvaicājās.

Laura neatbildēja, bet, acis nenovērsdama, lūkojās fotogrāfijā. Smaids no mammas sejas bija pazudis. Anna kā parasti vērās pretim meitai nopietna un domīga.

Lūkass papurināja māsu aiz pleca. — Laura, saki taču, kas noticis!

Laura apjukusi pašūpoja galvu, gluži kā gribēdama pārliecināties, ka nesapņo. Noteikti viņa to visu bija iztēlojusies, cita izskaidrojuma nebija. Taču, no otras puses, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka māte bija viņai uzsmaidījusi, un balsi arī meitene bija dzirdējusi gluži skaidri: — Drīz vien tu to sapratīsi, Laura!

Kas te, sasodīts, notiek?

— Ei, paklau! — Lūkass skarbi pārtrauca viņas prātojumus.

— Tu ar mani vairs nerunā vai kas ar tevi? Kas noticis?

— Ne... ne... nekas! — Laura stostījās. — Nekas nav noticis!

Lūkass piemiedza kreiso aci un skeptiski viņā noraudzījās.

Pierē viņam atkal bija ievilkusies rieva.

— Paskaties, ko es atradu! — viņš tad sacīja un pabāza māsai zem deguna datorizdruku. — Es maķenīt pasērfoju pa inrernetu un atradu mājas lapu par mītiem. Paklausies, kas tur rakstīts!

Viņš pievērsās papīra lapai un nolasīja: — “īpaša nozīme skaitlim trīspadsmit ir mitoloģiskajā laika skaitīšanā. Saskaņā ar to, gads sākas un beidzas ziemas saulgriežos, starplaiks tiek iedalīts trīspadsmit mēnešos, no kuriem katrā ir divdesmit astoņas dienas. Šā iemesla dēļ trīspadsmit daudzās kultūrās ir svēts skaitlis. Taču cilvēkiem, kuru dzimšanas diena iekrīt trīspadsmitā mēneša trīspadsmitajā dienā, tiek piedēvētas īpašas spējas — jo viņi ir dzimuši trīspadsmitnieka zīmē.”

Lūkass nolaida izdruku un nogaidoši paskatījās māsā.

Taču Lauras sejā bija lasāms tikai apjukums. — Nesaprotu, kāds tam sakars ar mani.

Lūkass palika kā uz mutes sists. — Tik tiešām nesaproti?

Laura pakratīja galvu. — Nē. Tik tiešām ne.

Lūkass aizkaitināti nobolīja acis. — Tipisks pazeminātā koeficienta piemērs! — viņš noteica.

Laura uz apvainojumu nereaģēja. Lūkass šo izteicienu attiecināja uz cilvēkiem, kuriem nebija tādu supersmadzeņu kā viņam pašam. Sava augstā intelektuālā koeficienta dēļ zēns sevi, saprotams, uzskatīja par “superkoeficientu” — tādu kā Alberts Einšteins vai Stīvens Houkings, angļu astrofiziķis.

Lūkasa balsī bija saklausāms pārākums, kad viņš turpināja:

— Bet tas taču tik vienkārši! Padomā pati: ja jau gads sākas un beidzas ziemas saulgriežu dienā — un to pat tev vajadzētu zināt, tas ir divdesmit pirmais decembris — un starplaiks ir iedalīts trīspadsmit mēnešos, no kuriem katrā ir pa divdesmit astoņām dienām, tad trīspadsmitā mēneša trīspadsmitā diena ir... nu, kā tad tev liekas?

Lūkass nopētīja māsu pāri lielo briļļu augšmalai, tās viņam bija noslīdējušas pašā degungalā. Taču Laura tikai īgni savilka pieri krunkās. Viņa šausmīgi nevarēja ciest, kad brālis atkal iztaisījās par viszinīti. Skaidrs, ka viņš zināja vairāk par māsu. Nebija arī nekāds brīnums! Allaž bija iebāzis galvu visādās gudrās grāmatās vai rakņājās pa internetu, meklēdams jaunākos zinātnes atklājumus. Lūdzu, uz priekšu! Viņai nekas nebija iebilstams — kamēr viņš nesāka izrādīties. Vai iedomāties, ka ir kas labāks par māsu.

— Lūkas, vecīt, tu taču zini, ka man matemātikā neiet tik labi kā tev! — viņa nervozi sacīja.

Lūkass atkal teatrāli pārgrieza acis. — Tam nav nekāda sakara ar matemātiku, — viņš paskaidroja ar vīzdegunīgu smīniņu. — Tas ir tikai vienkāršs atņemšanas uzdevums, ko spētu atrisināt katrs ceturtklasnieks!

Laura savilka seju grimasē. — Lai nu tā arī būtu, — viņa noburkšķēja, ņēmusi ļaunā viņa izlēcienus. — Un kāds tad ir atrisinājums, superkoeficienta kungs?

Lūkass nosmīkņāja. Viņam patika kacināt Lauru. Visvieglāk tas izdevās, iebāžot viņai degunā, ka vairākās jomās viņam bija krietni plašākas zināšanas nekā māsai. Kaut arī brālis bija jaunāks un gāja zemākā klasē nekā viņa. Viņš bija apguvis mācību vielu krietni uz priekšu, ir īpaši dabaszinātnēs, un, dabiski, jau sen bija apdzinis Lauru.

— Nu labi, tad paklausies, — viņš vēlīgi skaidroja. — Trīspadsmitā mēneša trīspadsmitā diena atbilst piektajam decembrim mūsu kalendārā. Tātad tavai dzimšanas dienai!

— Nopietni? — Laura apstulbusi vaicāja.

— Nopietni! — Lūkass pamāja. — Tas taču ir loģiāli!

Lauras sejā bija redzams izbrīns. — Loģi... kā?

— Loģiāli! — brālis atkārtoja, un tad viņa beidzot atskārta, ka Lūkass atkal izdomājis jaunu vārdiņu. — Un tam zemniekam ir pilnīga taisnība, — zēns turpināja. — Tu patiešām esi dzimusi trīs-padsmitnieka zīmē!

— Aha, — Laura novilka. — Izklausās pārliecinoši. Un tomēr — kāda man darīšana ar to jocīgo kalendāru? Vai ar kaut kādiem vēl mītiem?