Laura un Avanterras noslēpums

11. nodaļa BRIESMĪGA PĀRVĒRTĪBA

Tenisa bumbiņa ar slāpētu pakšķi atsitās pret koka vairogu un tad uzkrita basketbola groza gredzenam. Skrandainais tīkls, kas nokarājās zem tā, viegli notrīsēja. Bumbiņa divreiz neizlēmīgi palēcās, līdz beidzot ārpus gredzena nokrita zemē.

— Stulbums kaut kāds! — Lūkass nolādējās. — Gandrīz jau bija!

Viņš stāvēja basketbola laukumā aiz sporta zāles un, galvu

šūpodams, noraudzījās savā Borisa Bekera Vimbldonas turnīra bumbiņā, kas nu jau atkal nebija trāpījusi mērķī.

— Nekā, nebija vis! — Kaja noteica. Atbalstījusies pret stieni, kas turēja basketbola grozu, viņa veltīja nekaunīgu smaidiņu jau tā sarūgtinātajam zēnam un ar baudu nokoda gabalu šokolādes.

— “Gandrīz” neskaitās, un tu esi zaudējis! — viņa pilnu muti turpināja. — Trāpīji tikai piecus metienus no desmit, nevis sešus, kā saderēji!

— Bet necik daudz netrūka, to tu nenoliegsi! — Kaut arī Lūkass mēģināja izlikties, ka neņem galvā, viņu tomēr tracināja zaudētās derības. Un īpaši tāpēc, ka viņš bija zaudējis Kajai.

— Gigantomāniska neveiksme. Pēc varbūtības likumiem, no trim trāpījumiem pa gredzenu vismaz vienam vajadzēja iekrist grozā — nevis visiem trim garām!

— Nu, bet neiekrita! — Kaja ar ļaunu prieku pasmīnēja. — Un es tagad dabūšu no tevis šokolādi!

— Būs jau labi, trūcīgais koeficienti — Lūkass indīgi attrauca.

— Tikai nepiečurā aiz priekiem bikses. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Nesaprotu, kur Laura tik ilgi palikusi. Galu galā tā bija viņas ideja, ka mums te vajag satikties, vai arī kā?! Vai tu nezini, ko viņai no mums savajadzējies?

Kaja papurināja galvu. — Nē. Viņa rikai teica, ka tas esot svarīgi. Un ka viņai mums esot uzdevums.

Lūkass pārsteigts pavērās rudmatainajā meitenē. — Uzdevums? Kāds vēl uzdevums?

— Nav ne jausmas. Vairāk viņa neko neteica.

— Jocīgi, — Lūkass noburkšķēja. Viņš sāka nepacietīgi mētāt noplukušo tenisbumbiņu. Tad pašķielēja uz grozu, nomērķēja un meta. Bumbiņa nevainojamā lokā nošvīkstēja pēcpusdienas nespodrajā gaismā un iekrita gredzenam tieši vidū. Gatavs! —Johaidī! — Lūkass nolamājās. Tagad, kad bija vienalga, viņš varēja trāpīt bez kādām problēmām.

Kaja tikai klusībā nosmīkņāja.

— Kas ir? Saderam vēlreiz? — Lūkass jautāja, bet šurp jau steidzās Laura. Viņa bija gluži aizelsusies.

— Man žēl, — viņa sacīja. — Bet ievilkās ilgāk, nekā biju domājusi.

— To jau mēs pamanījām! — Lūkass īgni attrauca. — Ko tad tu darīj i ?

— Ēēē, — Laura novilka. Vai stāstīt abiem, par ko bija runa? Nē, labāk jau ne. — Man... man... man vajadzēja kaut ko svarīgu pārrunāt. Ar Mēriju Morganu.

— Vai tiešām? — Lūkasa pierē atkal ievilkās dziļa rieva. Skaidrs, ka viņš neticēja.

Kaja palīdzēja draudzenei izkļūt no apjukuma. — Kas noticis, Laura?

Laura piesardzīgi paraudzījās visapkārt un pārliecinājās, vai neviens viņus nenovēro. Tad pienāca draugiem pavisam klāt un klusinātā balsī sacīja: — Klausieties! Pieņemsim, ka jums vajadzētu Rāvenšteinā paslēpt kaut ko vērtīgu, neiedomājami vērtīgu — kur jūs to darītu?

Lūkass un Kaja īsu brītiņu pārsteigti saskatījās. Tad sāka aizrautīgi lauzīt galvu. Kaja savilka lūpas urskulī, un Lūkass pakšķi-nāja pret zemi tenisbumbiņu. Jau pēc mirkļa viņam bija iešāvusies prātā ideja.

— Kā būtu... ar vecajām kapenēm Bendesmežā?

— Ai, nē! Tur taču spokojoties! — iesaucās Kaja.

— Tieši tāpēc! — Lūkass sausi attrauca.

Kaja uzreiz neaptvēra, ko Lūkass ar to grib teikt. Viņa apmulsusi pavērās zēnā un vaicāja: — Ko tu ar to domā?

— Viņš domā, ka tieši tāpēc neviens neiedrošinās tur iet, ka tur it kā spokojoties! — Laura paskaidroja. — Un tālab vecās kapenes būtu ideāla slēptuve. Kur neviens nesper kāju, tur neviens arī neko neatradīs!

Bridi padomājusi, Kaja pamāja. — Ak tā — nu, protams. — Saspringtā sejas izteiksme atkal noskaidrojās. — Un kā būtu ar mazo saliņu? — viņa ierosināja.

Viņa domāja saliņu lielajā Mošķezerā, kas atradās dienvidos no Rāvenšteinas pils parka. Skaidrajā ūdenī dzīvoja daudz zivju, kas laiku pa laikam dažādoja internāta virtuves ēdienkarti. Krasti bija apauguši niedrēm un veciem vītoliem, un vienā vietā pletās arīdzan liela pludmale ar smalkām smiltīm. Siltajās vasaras dienās pie Mošķezerā bija vienkārši pasakaini. Rāvenšteinieši tur peldējās un braukāja ar vējdēli, un ziemā, kad tas bija aizsalis, aizrāvās ar slidošanu un hokeju. Arī šogad decembra sākuma spalgajā salā ezers bija pārvilcies ar ledus vairogu, kas pagājušās nakts vētras atnestajā atkusnī tomēr atkal bija pakusis.

Mazā saliņa, kas atradās Mošķezerā pašā vidū, bija aizaugusi ar īstu biezokni. Tie bija gandrīz necaurejami, ērkšķaini brikšņi, kur netrūka lielu nātru un indīgu augu. Uzņemot audzēkņus Rāven-šteinas internātā, viņi tika stingri brīdināti turēties tālāk no šīs salas. Tomēr allaž atradās drosminieki, kuri biedinājumus neņēma par pilnu un slepus lūkoja izpētīt saliņu. Šādas ekskursijas gan neko daudz nedeva — tikai nobrāzumus, skrambas un pamatīgu kasīšanos un izsitumus, ja trāpījās uzdurties latvāņiem, dievkrēs-liņiem vai kadiķiem. Pirms trim gadiem gan bija noticis īpaši nejēdzīgs gadījums: kāds skolnieks, nakti pabijis saliņā, stāstīja par neparastām gaismas parādībām un ēnām līdzīgiem stāviem, ko it kā bija manījis. Tūliņ pēc tam viņam bija sācies drudzis, un beigu beigās viņš zaudēja redzi. Viņu gan laimējās izārstēt, taču kopš tā laika visi no saliņas vairījās. Tādēļ Kajai bija taisnība — arī Mošķ-ezera sala varēja būt vērā ņemama slēptuve.

— Tiesa, — Laura teica. — Sala būtu vēl viena iespēja. Cits nekas jums prātā neienāk?

— Un kā ar pils pagrabu? — Kaja pajautāja. — Tas it kā esot baigi lielais. Vai varbūt moku kambaris?

— Vai tu esi pārliecināta, ka tāds vispār ir?

— Ne gluži. Bet, ja ir, tad arī par ro būtu vērts padomāt, vai ne?

Laura aizprātojās. Un kāpēc gan ne? Milzīgā pagrabā ar šau-

rām ejām un neskaitāmiem karceriem, kambariem un istabām vajadzēja būt milzum daudz iespējām atrast labu slēptuvi.

— Ja nemaldos, — Lūkass domīgi noteica, — tad esmu kaut kur lasījis, ka Reimārs fon Rāvenšteins...

— Tas vecis, kurš uzbūvēja pili? — Kaja viņu pārtrauca.

— Eksakteniski! — Lūkass dziļi ievilka elpu un sāka priekšlasījumu. — Reimārs fon Rāvenšteins, saukts par Nežēlīgo bruņinieku, dzimis 1111., miris 1154. gadā. Tūdaļ pēc atgriešanās no Otrā krusta kara uz Svēto zemi viņš lika uzsliet savu iespaidīgo pieminekli —

Laura viņu nelaipni pārtrauca. — Paklau! — Lūkasam taču pamazām vajadzēja atskārst, ka viņai metās pumpas, kad viņš sāka uzvesties kā staigājoša enciklopēdija. Turklāt stāsts par Reimāru fon Rāvenšteinu bija caur un cauri pazīstams, rā ka nudien nebija nekāda iemesla viņai ar Kaju aizliet ausis. — Beidz vienreiz lasīt lekcijas, — viņa nošņācās, — un runā par lietu!

Lūkass apvainojies uzmeta lūpu. — Labs ir, — viņš aprāvies noteica. —Ja jau jūs neinteresējaties par internāta vēsturi...

Laura un Kaja gandrīz vienlaikus novaikstījās, un Lūkasam beidzot kļuva skaidrs, ka nevajag pārspīlēt. Viņa balss arī kļuva miermīlīgāka, turpinot: — Labi, jau labi! Nu — Reimārs no Svētās zemes pārvedis ne tikai veselu lērumu zelta un sudraba, bet arī mauru arhitektu. Tas puisis esot bijis īsts meistars. Līdztekus slavenām mošejām un pilīm viņš zīmējis plānus arī daudziem Tempļa bruņinieku cietokšņiem. Tomēr tikai retais zina, ka Reimārs fon Rāvenšteins šim arhitektam uzticējis ne vien Bendesmeža kapeņu celtniecību, bet arī... — Viņš apklusa un nogaidoši pavērās abās meitenēs. Tā vien šķira, ka viņš tīksminās par abu ziņkārību.

— Bet arī? — māsa nepacietīgi skubināja. Laurai noteikti kārojās uzzināt, kas notika tālāk. Lūkass tikai pasmīnēja, un Laurai nācās savaldīties, lai neeksplodētu. — Beidz vienreiz, Lūkas, un nevelc gumiju! — viņa noteica ar viegli draudīgu niansi balsī. Brālis patiešām reizēm varēja krist uz nerviem.

— Bet arī slepenu kambari, kur viņš varējis drošībā uzglabāt Svētajā zemē salaupītos dārgumus.

— Nopietni? — Laura nobrīnījās. — Vai tu arī zini, kur tas kambaris atrodas?

— It kā kaut kur pils pagrabos. Bet es, protams, nezinu, vai tā ir taisnība. Pats savām acīm vēl neesmu redzējis.

— Tu gan rullē, Lūkas! — Laura paslavēja. — Tā kamera noteikti būtu fantastiska slēptuve! Ja arhitekts patiešām bijis tāds gudrais cilvis, kā tu stāsti, tad viņš noteikti būs parūpējies, lai to tik ātri nevarētu atrast!

— Loģiāli! — Lūkass mulsi pasmaidīja. Viņš acīm redzami nebija radis no Lauras dzirdēt atzinību.

— Mums tā noteikti jāatrod! — Laura turpināja.

— Jāatrod? Kā tā? — Kaja piepeši izklausījās nobijusies.

— Patiešām — kāpēc? — nu gribēja zināt arī Lūkass.

— Hmm, — Laura novilka. Kā jau parasti, kad viņai uz ātru roku nekas nenāca prātā. — Hmm... Es... es jums izstāstīšu vēlāk. — Viņa aši pameta skatienu pulkstenī. — Turklāt šodien mums vairs nav laika sākt meklēt. Drīz būs vakariņas, un tad man vēl būs šis tas darāms! Es domāju, satiksimies vēlreiz rīt — tieši pēc stundām.

Kamīnā sprakšķēja uguns, un rās plīvojošā atblāzma apmirdzēja profesora seju. Austrums Aureliāns izskatījās zaudējis spēkus. Ietinies veclaicīgajā apmetnī, viņš sēdēja pie dzīvojamās istabas lielā galda un stingi vērās sev priekšā. Šķita, ka viņš neko nemana sev apkārt. Ne liesmiņu ugunsbļodā, kas stāvēja galda vidū, ne degošās sveces uz šaurās kumodes pie sienas, ne arī Lauru, kas bija apsēdusies viņam pretī.

Meitene norūpējusies nopētīja direktoru. Šaubu nebija — viņa veselība bija pasliktinājusies, un viņa sev vaicāja, cik gan ilgi viņš vēl noturēsies. Nudien, savādi, ka ārsti vēl nebija noskaidrojuši, kas viņam vainas. Bet kālab gan profesors nelikās slimnīcā? Tur taču ātri vien izdibinātu, kas viņam kaiš, un, iespējams, arī izdziedinātu. Tad kāpēc Austrums Aureliāns tā nedarīja?

Laurai piepeši radās aizdomas: varbūt profesoram nemaz nebija parasta kaite? Varbūt viņš bija sasirdzis tādēļ, ka plāni klājās Gaismas glabātājam? Varbūt tālab ārsti viņam nevarēja palīdzēt... Skaidrs, tieši tā ari bija! Un tas nozīmēja, ka...

Laura aizturēja elpu. Viņa uzreiz atskārta, kāds svars piemita šai domai. Ja profesora stāvoklis nudien bija atkarīgs no Gaismas glabātāja veselības, tad varēja secināt tikai vienu — nomirstot Gaismas glabātājam, jāmirst būtu arī Austrumam Aureliānam!

Ak, nē!

Profesors ieklepojās. — Protams, Laura, mums arī ienāca prātā doma, ka jāmeklē dārgumu kambaris.

— Un vai jūs to atradāt?

Profesors papurināja galvu.

— Žēl gan, — Lauras balsī ieskanējās vilšanās.

— Tu mani pārproti, — Aureliāns paskaidroja. — Atrast mēs to atradām gan! Tiesa, tikai pēc ilgas meklēšanas. Bet tad Persijam izdevās sadzīt rokā vecos plānus, ko bija izstrādājis austrumu arhitekts. Un šajos plānos, mums par laimi, bija iezīmēts kambaris un tā vienīgā ieeja.

— Bet?...

— Ar plāna palīdzību mēs beidzor atradām pagrabā nomaskēto eju un iekļuvām tajā. Bet tad pēkšņi kļuva skaidrs, ka nav nekādas jēgas meklēt šo dārgumu kambari.

Lauras sejā atspoguļojās izbrīns. — Kāpēc rad ne?

— Tāpēc, ka vienīgā ieeja bija pilnīgi aizbrukusi. Tieši trīsdesmit metrus no ejas sākuma ceļu aizšķērsoja milzīga akmeņu un gružu kaudze. Tā pilnīgi aizpildīja eju, turklāt jau daudzus gadus, kā ātri vien varējām noskaidrot.

— Taču — kauss varētu atrasties Reimāra dārgumu kambarī, vai ne?

Aureliāns papurināja galvu.

— Nē, Laura. Padomā taču! Apskaidrības kausu pirms gada nozaga no Blāzmoraldas pils labirinta. Pēdējos ziemas saulgriežos to pa burvju vārtiem no Avanterras atveda uz mūsu zemi un paslēpa kaut kur šeit, Rāvenšteinā. Un tieši tādēļ kauss nevar atrasties Reimāra dārgumu kambarī — tāpēc, ka tam jau sen iepriekš bija aizšķērsota pieeja! Vai saproti?

Meitene izskatījās vīlusies. — Izklausās pārliecinoši, — viņa nomurmināja.

Profesora grumbainajā sejā atplauka samocīts smaidiņš. — Es teicu to pašu! — viņš atzīmēja. — Bet tagad turpināsim mācības.

Viņš iebāza roku apmetņa kabatā, un, izvelkot to laukā, kalsnajā plaukstā gulēja balta koka lodīte tenisa bumbiņas lielumā. Aureliāns uzlika lodīti uz galda sev priekšā un vērīgi paskatījās Laurā. — Koncentrē visas domas un enerģiju uz šo lodīti — lai tā sāktu ripot pa galdu!

Laura bija apjukusi. Viņa neizpratnē raudzījās profesorā. — Vai tad tā var būt? — viņa neticīgi jautāja.

— To var izdarīr tikai un vienīgi tavu domu spēks. Domas nav nekas cits kā enerģija, un ar enerģijas palīdzību tiek pārvietota matērija, kā būsi dzirdējusi fizikas stundās.

— Esmu gan — bet vienalga. Tas taču nevar būt!

— Var gan, Laura, tur jau tā lieta. Telekinēzes parādība pat uz mūsu zemes ir pazīstama jau daudzus gadus un fiksēta neskaitāmas reizes. Ar to ir eksperimentējuši slepenie dienesti, un daudzu valstu bruņotie spēki ir lūkojuši šos spēkus izmantot savā labā. Avanterrā telekinēze ir pazīstama jau kopš laiku pirmsākumiem. Tā pieder pie senajām mākslām un tādēļ ir dāvāta arī daudziem no mums, sargātājiem. Tu ari, Laura, vari to apgūt, tev tikai jāmācās. Nav nemaz tik grūti, kā tev liekas. Paskaties!

Austrums Aureliāns pievērsa skatienu koka lodītei, kas stāvēja uz galda. Viņš koncentrēja uzmanību, likās, ka bez šīs lodītes vecais vīrs neko citu neredz. Tikai šī tenisbumbiņas lieluma lodīte — vairāk nekā. Acis nekustējās, plakstiņi nemirkšķinājās, un Laura manīja viņa zīlītēs pavīdam neparastu strāvojumu.

Tai pašā mirklī lodīte nodrebēja kā no niecīga grūdiena, un sāka kustēties. Gluži kā rēga rokas ritināta, tā lēnām un vienmērīgi pārripoja pār galdu un apstājās tieši Lauras priekšā.

Laura brīnījās lielām acīm — tas taču nevarēja būt! Viņa neticīgi paskatījās profesorā.

Taču Aureliāns tikai uzmundrinoši pamāja. — Tagad tava kārta, Laura.

Meitene norija siekalas. Viņa taču tā nevarēs. Nekad! Ber tad Laura tomēr pamēģināja. Viņa paraudzījās lodītē, kas gulēja viņas priekšā. Nu, kusties taču, Laura nodomāja, kusties tak vienreiz! Tomēr nekas nenotika. Baltā koka lodīte ietiepīgi palika savā vietā kā pielīmēta. Kā gan tas bija iespējams? Bet varbūt te slēpās kāds triks? Tāpat kā burvju mākslinieka priekšnesumā, triks, ko Austrums Aureliāns vēl nebija izpaudis?

Profesors bargi sarauca pieri. — Saņemies, Laura, un topi par vienu veselu ar savu uzdevumu. Tad lodīte tev klausīs.

Tomēr nebija nekāda trika!

Laura noklepojās, padīdījās uz krēsla un no jauna pievērsa skatienu lodītei. Viņa lūkoja koncentrēties un redzēt tikai šo lodīti. Tikai to un vairāk neko citu. Viņa iedomājās, kā tā sāktu kustēties, vispirms lēnām, un tad pavisam viegli pārripotu pāri gludajai galda virsmai pie profesora. Domās viņa saskatīja tikai šo ritošo lodīti, kas lēnām sāka griezties.

Laura manīja, ka deniņos sāka dunēt. Viņu pārņēma viegls reibonis, un galva sakarsa.

Re nu! Lodīte viegli, tik tikko manāmi ietrīsējās un nudien sāka kustēties. Nē! Kā gan tas bija iespējams? Viņai taču iepriekš nekas tāds nebija izdevies...

Tad lodīte piepeši apstājās. Tā bija noripojusi tik tikko četrus vai piecus centimetrus, un burvestība jau bija galā.

Sasodīts!

Laurai nebija ne jausmas, kāpēc tā bija gadījies. Ko gan viņa bija izdarījusi nepareizi? Meitene vīlusies nolaida plecus un skaļi nopūtās. — Man vienkārši nesanāk! — viņa, zaudējusi cerību, iesaucās.

Austrums Aureliāns viņā nosodoši paskatījās. —Ja tu tam netici, tad arī nekad nesanāks!

— Bet tas ir tik grūti!

Profesors papurināja galvu. — Tas nav grūti, Laura. Tieši pretēji, tas ir viens no visvienkāršākajiem vingrinājumiem. Daudz vieglāks nekā, piemēram, šis te!

Viņš pavērsa galvu sāņus un paskatījās uz trejžuburu svečturi, kas bija nolikts uz kumodes pie sienas. Kādu brīdi Austrums Aureliāns ar dīvaini nekustīgām acīm pavērās vidējā svecē. Tad viņš samirkšķināja plakstiņus — un liesma, izdvesdama klusu “šš”, izdzisa.

Laura neticīgi nogrozīja galvu. Kā gan profesors to panāca?

Vecā vīra sejā pavīdēja smaids, turpinot: — Un vēl daudz grūtāk ir, lūk, kas!

Viņš vēlreiz pievērsa skatienu baltajai koka lodītei, kas Lauras priekšā stāvēja uz galda. Meitenei radās iespaids, ka viņa acu zīlītes viegli sašaurinās. Viņš tik intensīvi koncentrējās uz koka lodīti, it kā gribēdams redzēt tai cauri. Pēc dažiem mirkļiem lodīte atkal sāka trīsēt. Taču, ieraugot turpmāko, Laurai pašai pret savu gribu aizrāvās elpa — lodīre pacēlās no galda virsmas un, kā neredzama diedziņa vilkta, lēnām sāka pacelties gaisā! Tā kāpa arvien augstāk un augstāk, līdz sastinga gaisā.

Laura atvērtu muti raudzījās lodītē, kas apmēram metra augstumā šūpojās virs galda tieši viņai priekšā.

Tas taču nevarēja būt!

— Nē! — Laura satriekta nočukstēja. — Nē.

Tikko vārdi bija izskanējuši pār viņas lūpām, kad smaguma spēks piepeši atguva varu pār bumbiņu un tā kā akmens ar troksni nokrita uz galda. Laura vēl pamanīja, ka trieciena spēks koka virsmā bija atstājis mazu iedobumiņu, bet tad viņas uzmanību piesaistīja profesors Aureliāns. Viņš bija saļimis uz krēsla un zaudējis samaņu.

Laura veikli pielēca kājās, piesteidzās klāt paģībušajam vecajam vīram un noraizējusies pārliecās pār viņu. Profesors vēl elpoja, varēja sajust viņa sirdspukstus. Varbūt tā bija rikai vājuma lēkme, bet prātīgāk, ja par viņu parūpētos kāds, kas labāk pieprata tikt galā ar šīm lietām.

— Mērij! — Laura sauca. — Mērij, lūdzu, nāc ātri!

Istabas durvis atsprāga, un iesteidzās Mērija Morgana. Viņa arī pārliecinājās, vai profesors vēl elpo, un pataustīja viņa pulsu. Pacēla viņam vienu plakstiņu un ieskatījās acu zīlītē. Tad viņa nomierinājās.

— Nebaidies, Laura. Tikai mazs bezsamaņas brīdis, viņš drīz atgūsies. Es par viņu parūpēšos, bet tu labāk dodies projām, lai laikus pagūtu līdz savai istabai. Arlabunakti, Laura.

— Arlabunakti, Mērij.

Kad Laura bija sasniegusi durvis, viņa vēlreiz atskatījās. Profesors vēl joprojām bija sagumis krēslā. Mērija Morgana turēja viņam pie nāsīm mazu pudelīti. Ieraugot vecā vīra bālo seju, Laura atskārta ko briesmīgu — profesora slimība bija daudz nopietnāka, nekā viņai bija licies.

Profesors Austrums Aureliāns bija uz nāvi slims.

Gaismas glabātājs viegli ievaidējās. Paravains tūdaļ pienāca pie viņa guļvietas un noraizējies noliecās pāri.

— Kas jums kaiš, kungs? — jaunais bruņinieks apvaicājās.

— Vai jums kas sāp?

Taču Gaismas glabātājs neatbildēja. Iegrimis dziļā bezsamaņā, viņš gulēja sava vienkāršā kambara guļvietā, neuztverdams neko no visapkārt notiekošā.

— Atbildiet jel, kungs! — Paravaina balsī ieskanējās lūgums.

Alienora, kas sēdēja uz soliņa līdzās Eliziona guļvietai, noklepojās. — Viņš... viņš nevar jūs dzirdēt, — meitene vilcinādamās sacīja. — Miega saknes un augstiņu novārījums, ko es viņam pasniedzu, ne tikai mazina drudzi, bet arī dāvā spirdzinošu miegu.

— Bet tas viņu neglābs! — bruņinieks aizsvilās. — Tu taču redzi, ka viņš ar katru stundu zaudē spēkus!

Alienora nosarka un nolieca galvu. — Man ļoti žēl, kungs, — viņa čukstēja. — Bet vairāk es nespēju. Esmu vēl tikai skolniece.

Izmisuma pārņemts, Paravains purināja galvu, iebliezdams ar dūri sev pa pieri. — Ja vien Morvena būtu šeit! — viņš novaidējās. — Viņa visādā ziņā spētu līdzēt! Noteikti!

Alienora norija siekalas, tomēr neko neatbildēja, bet bruņinieks satraukts mētājās šurpu turpu pa kambari.

Ārā varēja saklausīt ašus soļus. Pēc mirkļa durvis atsprāga vaļā, un kambarī ienāca sieviete vienkāršā, baltā tērpā.

— Morvena! Beidzot! — bruņinieka sejā atplauka smaids, kad viņš steidzās pretim dziedniecei, lai sasveicinoties to apskautu.

— Ātrāk nevarēju, Paravain, mani aizkavēja. — Dziedniece atbrīvojās no bruņinieka rokām un uzmeta žiglu skatienu Gaismas glabātājam. — Kā viņam klājas?

— Elizions ar katru stundu top vājāks. — Paravaina sejā parādījās izmisums. —Ja tu viņam nespēsi palīdzēt, tad es arī nezinu padoma...

Dziedniece uzmundrinoši viņam uzsmaidīja. — Darīšu, kas manos spēkos. Atvedu viņam no savas dzimtenes īpašu dzērienu, — viņa sacīja un izvilka no tērpa ielocēm sudraba pudelīti, dodamās uz Eliziona guļvietu.

Alienora piecēlās no ķeblīša, lai dziedniecei atbrīvotu vietu, un laipni uzsmaidīja. — Sveika, Morvena! — viņa sacīja.

Dziedniece meitenei nepievērsa uzmanību. Viņa strauji satvēra uz naktsskapīša stāvošo māla kausu un ielēja pudelītes saturu atlikušajās miega zālēs, kas tur vēl atradās. Tad viņa kreiso roku pabīdīja Elizionam aiz galvas un pacēla to.

— Bet, kundze, jūs viņu pamodināsit! — Alienora noraizējusies iesaucās, bet Morvena neņēma galvā viņas iebildumu.

— Jo ātrāk viņš to izdzers, jo labāk! —Tad viņa pielika kausu pie Gaismas glabātāja lūpām, lai ielietu viņam mutē dzērienu.

Alienora izbrīnīta vēroja skolotāju, kad pāri Eliziona spilvenam pārrāpās zirneklītis un mēģināja uztrausties augšup pa dziednieces roku.

— Taisies, ka riec! — Morvena pavēlnieciski uzšņāca un nopurināja nekaitīgo dzīvnieciņu — un tad Alienora saprata, ka kaut kas nav kārtībā.

— Uzmanieties, kungs! — viņa uzsauca Paravainam un metās uz priekšu, lai sievietei izsistu no rokām kausu.

Ar skaļu troksni tas sašķīda drumslās uz akmens plāksnēm. Šķidrums izplūda uz grīdas. Daži pilieni trāpīja uz aitādas, kas bija noklāta pie Eliziona guļvietas, notās acumirklī šņākdami un burbuļodami pacēlās melni dūmi. Indīgais eliksīrs ādā bija izgrauzis lielus caurumus.

Paravains izrāva no maksts zobenu un metās virsū viltus Morvenai. Viņa, pārvērtusies melnmatainā sievietē ar nāves bālu seju, pārskaitusies iešņācās: — Tu mani nenoķersi, āksts!

Ar zibensātru kustību viņa izvairījās no bruņinieka zobena cirtiena. Tad, spalgi iesmējusies, viņa metās caur aizvērtā kambara loga stiklu!

Stikls, skaļi šķindēdams, saplīsa, lauskas izšķīda pa visu grīdu.

Brīdi Paravains stāvēja kā sastindzis, un arī Alienora nespēja saprast, kas nupat bija norisinājies viņas acu priekšā. Tad abi piesteidzās pie loga un pavērās lejup pagalmā, kur vajadzēja gulēt sievietes sašķaidītajam ķermenim — ber tur nebija nekā, tikai ēna, kas aizslīdēja pār zemi. Paravains un Alienora pacēla acis pret debesīm — un ieraudzīja varenu spārnotu būtni, kuras seja un augums virs jostasvietas piederēja pretīgai vecenei, bet spārni un spalvas bija kā milzu lijai — harpijai!

Uzvēdīja derdzīga smaka, kad vētras dēmons metās uz viņu pusi, zvaigādams ārprātīgos smieklos, kas stindzināja gan bruņinieku, gan meiteni.

Paravaina zobens pašāvās uz priekšu, ber tad harpija apmetās apkārt un, saplivinādama milzīgos spārnus, pacēlās stāvus debesīs.