Laura un Avanterras noslēpums

16. nodaļa CEĻOJUMS SAPNĪ

Laura stāvēja mūra ēnā. Paskatoties apkārt, viņa ieraudzīja, ka atrodas Rāvenšteinas pils pagalmā. Pils logi hija tumši, un nekur nemanīja degam nevienu gaismiņu. Noteikti bija jau vēls. Iespējams, pēc pusnakts. Nakts bija skaidra, un bija piesalis. Lauras elpa, izplūzdama no mutes, pārvērtās mazos mākonīšos. Bālais, vēl gandrīz pilnais mēness stāvēja augstu pie debesīm, apmirdzēdams visu ar blāvu gaismu. Tagad Laura atskārta, kāpēc visu pēcpusdienu pretēji Kastoram un Nikodēmam Dītrihiem bija saodusi spēcīgu sniega smaržu — visu zemi sedza bieza sniega kārta.

Aukstums izspiedās līdz ādai, un, par spīti biezajai vējjakai un cepurei, Laurai sāka sair. Tomēr meitene apmierināta pasmaidīja. Viņa atcerējās, ka pēdējo ziemas saulgriežu pēcpusdienā vispirms bija uzsnidzis sniegs un tad kļuvis šausmīgi auksts. Viss liecināja par to, ka viņa trāpījusi pareizajā dienā.

Laura pavērās visapkārt. Sniegs bija neskarts, tajā nebija nevienas pēdas. Meitene neticīgi pašūpoja galvu — viņa savā sapņu tēlā bija nolaidusies pagalmā kā ne no kurienes. Uzmanīgi pasperot soli, kāja sniegā atstāja skaidru nospiedumu. Gandrīz vai neticami — tas nebija tikai sapnis, bet viņa arī miesīgi atradās pagātnē. Neaptverami, Laura nodomāja. Tas patiešām bija izdevies. Ceļojumi sapnī ir reāli iespējami!

Piepeši viņa tālumā sadzirdēja satrauktu vārnu ķērkšanu. Viņa ieklausījās. Šaubu nebija — nāves vēstnešu klaigas no Bendes-meža. Tātad Lūkass bija maldījies — vārnas naktī tomēr negulēja!

Tai pašā acumirklī viņa ieraudzīja vīrieti. Viņš vēl bija labu gabaliņu tālāk, bet gluži nepārprotami bēga. Viņš paniskā steigā skrēja no Bendesmežā puses uz pili. Zem viņa kājām putēja sniegs, un garais mētelis plīvoja viņam nopakaļ.

Laura iespiedās dziļāk mūra ēnā. Viņa nekādā ziņā negribēja, lai viņu atklāj. Un tad jau parādījās vajātāji — trīs tumši stāvi, kas bēglim teju vai mina uz papēžiem. Viņš vēl bija gabaliņu priekšā, bet sekotāji šo atstatumu arvien saīsināja. Viņiem tuvojoties, Laura ieraudzīja, ka viņi bija aplikuši melnas bruņas.

Melno bruņinieku bruņas.

Lauras sejā parādījās izbrīns. Ko gan tas varēja nozīmēt? Vai esmu aizceļojusi pārāk tālu laikā? Rāvenšteinā taču jau gadsimtiem ilgi vairs nebija redzēti vīrieši melnās bruņās. Vai esmu kaut ko izdarījusi nepareizi?

Bēglis tagad gandrīz jau bija sasniedzis pils pagalmu. Laura dzirdēja, kā viņš noguris elsa un kā čīkstēja viņa zābaki, cīnoties caur biezo sniegu. Te mēness stars apgaismoja vajātā vīrieša seju — un Laura tūdaļ pazina, kas tas bija.

Tētis!

Laura pārsteigta tvēra pēc gaisa. Viņa juta nepārvaramu vēlmi pieskriet pie tēva un mesties viņam ap kaklu.

Tētis. Beidzot!

Viņa žigli paspēra soli Mariusa Leandera virzienā. Taču te ienāca prātā Persija Valjanta brīdinājums: lai kas tev, ceļojot laikā, arrī atgadītos, tu nekādā ziņā nedrrikstī iejaukties!

Laura aprāva soli. Laikam būs labāk, ja turēšos pie Persija padoma, viņai ienāca prātā, un meitene aši atkāpās ēnā. Viņa stāvēja, cieši piespiedusies pie sienas, un, elpu aizturējusi, sekoja notikumiem, kas risinājās acu priekšā.

Mariuss steigšus metās ap stūri. Šaurais celiņš, kas veda gar internāta ēkas sānu sienu, bija notīrīts un nokaisīts ar smiltīm. Mariuss jau grasījās skriet pa to, kad piepeši izšķīrās par ko citu. Viņš apstājās un ar veiklu lēcienu pazuda aiz biezā ligustru dzīvžoga, kas no vienas puses piekļāvās takai. Bija jau dzirdami vajātāju soļi un elpa, kad Mariuss pēkšņi pamanīja, ka viņa pēda bija atstājusi skaidri redzamu nospiedumu dziļajā sniegā blakus ceļam. Viņš žigli izliecās no dzīvžoga aizsega un ar rokām aizrausa nodevīgo pēdu. Viņam vēl izdevās laikus ielīst patvērumā, jo pēc mirkļa tvarstītāji jau iznira ap stūri.

Nespēdami uziet upura pēdas, viņi pārsteigti apstājās. Melnie vīri sabāza galvas kopā un apspriedās. Laura varēja dzirdēt, kā viņi satraukti sačukstējās.

Meitene aizturēja elpu. Cerams — cerams, ka viņi nepārmeklēs dzīvžogu, kura priekšā stāvēja, Laurai iešāvās prātā.

Viens no melnajiem bruņiniekiem pamāja biedriem, norādīdams uz celiņu, kurš pēc maza gabaliņa nozuda ap internāta stūri. Tad trīs vīri aizjoza virzienā, kur, viņuprāt, vajadzēja būt Mariusam.

Laura atviegloti uzelpoja. Paldies Dievam, tēta manevrs bija izdevies!

Te ari Mariuss Leanders uzdrošinājās izlīst no slēptuves. Viņš pameta ašu skatienu uz stūri, kur nupat bija pazuduši vajātāji, un tad aizdrāzās pretējā virzienā, uzskriedams augšā pa kāpnēm, kas veda uz ieejas portālu. Vēl pēc dažiem mirkļiem viņš pazuda internāta ēkā.

Laura vēl mazu laiciņu palika pie mūra. Viņa uzmanīgi pavērās uz visām pusēm, lai pārliecinātos, ka vīri melnajās bruņās nenāk atpakaļ. Taču tie bija pazuduši. Nebija dzirdama pat bruņu graboņa.

Ļoti labi!

Meitene iznāca no ēnas, strauji šķērsoja pagalmu un steidzās uz kāpnēm. Sniegs gurkstēja, viņai skrienot augšup pa pakāpieniem.

Laurai ienākot ieejas hallē, no tēva tur nebija ne vēsts. Tomēr viņa zināja, kurp viņš bija devies — uz bibliotēku, kur gan vēl citur!

Garais koridors, kas veda uz bibliotēkas zāli, bija tumšs. Nespodrie dežūrgaismekļi spīdēja visai blāvi. Lauru pārņēma nomācoša sajūta. Kailās sienas slēpās tumsā, un tā uzglūnēja arī no neskaitāmajām mūra nišām. Viņa nevarēja pateikt, kas slēpās šai baisajā melnumā.

Sirdij dauzoties, Laura klusi aizslīdēja pa gaiteni. Tuvojoties bibliotēkai, viņa ieraudzīja, ka pieņēmums bijis pareizs — zālē gan nedega gaisma, bet durvis bija pavērtas.

Laura pielika soli, piesteidzās pie durvīm un uzmanīgi rās atvēra. Tad viņa pārkāpa pāri slieksnim un pārlaida meklējošu skatienu pār tumšo telpu.

Mariuss Leanders bija nometies ceļos pie tālākās sienas tuvu pie letes, aiz kuras parasti sēdēja Amālija Brēzelzama, vērodama zāli ar savu maitu lijas skatienu. Laura nespēja saprast, ko tēvs tur dara. Viņš bija pagriezis muguru un acīm redzami kaut ko labināja uz grīdas.

Laura jau gribēja pieiet pie viņa, kad piepeši izdzirda soļus koridorā.

Meitene apgriezās un izbāza galvu pa durvīm. Sirds salēcās ne pa jokam, gaiteņa galā ieraugot trīs vīrus melnās bruņās. Viņi metās uz bibliotēku un ātri tuvojās.

Ļoti ātri!

Laura iešmauca atpakaļ bibliotēkā. Kaut gan Persijs Valjants bija stingri aizliedzis iejaukties, viņa nespēja noturēties neiekliegusies.

— Tēti, uzmanies!

Tad viņa iespraucās vienā no šaurajām ejām starp grāmatplauktiem un ierāvās ēnā.

Mariuss Leanders piecēlās kājās un pārsteigts pavērās visapkārt. Te pa durvīm iedrāzās trīs melnie bruņinieki. Viņi tūdaļ ieraudzīja Mariusu.

— Grābiet viņu ciet! — vadonis pavēlēja.

Izvilkuši zobenus, vīri kailiem ieročiem rokās metās virsū

Mariusam, kurš bezpalīdzīgi bija iekritis lamatās. Viņš visiem spēkiem pretojās, mēģinādams par katru cenu izsprukt no viņu nagiem, taču izredžu nebija nekādu. Nācās vien padoties pārspēkam. Melnie bruņinieki viņu sagrāba, rupji atlauza rokas uz muguras un sasēja tās. Divi vīri, turēdami Mariusu aiz augšdelmiem, stiepa viņu durvju virzienā. Trešais sekoja ar negantu izteiksmi sejā.

Kad pulciņš devās garām tai ejai starp grāmatplauktiem, kur bija paslēpusies Laura, viņa ieraudzīja, ka melnie tumsas kalpi bija tēvam iebāzuši mutē lupatu, lai viņš skali nesauktu palīgā.

Laura izbijās un piespiedās vēl tuvāk plauktam.

Kā es varu palīdzēt tētim, viņa drudžaini prātoja. Varbūt vajag iejaukties? Bet ko es iespēšu pret bruņotiem vīriem? Karotāji ar gūstekni jau bija tikuši teju teju vai līdz durvīm, kad trešais ķērājs apstājās, lēnām pagrieza galvu un paskatījās Lauras virzienā.

Ak, nē! Vai viņš ko bija ievērojis? Vai varbūt pat atklājis mani?

Laura neuzdrošinājās pakustēties. Sirds dauzījās tik skaļi, ka viņa baidījās — sirdspuksti varētu viņu nodot.

Trešais karotājs vēl joprojām blenza uz viņas pusi un ieklausījās. Beidzot viņš pagriezās un izgāja aiz saviem biedriem pa durvīm.

Laura atviegloti ļāva no plaušām izplūst aizturētajai elpai. Viņa izslējās — un ar elkoni no plaukta izgrūda biezu grāmatu. Tā nokrita zemē, ar troksni atsizdamās pret koka dēļiem. Skaņa atbalsojās nakts klusumā kā pistoles šāviens.

Trešais bruņinieks tūdaļ apgriezās un, zobenu izvilcis, iegāja bibliotēkā. Viņš mērķtiecīgi devās pie plaukta, aiz kura bija paslēpusies Laura. Mirkli vēlāk viņš jau bija atklājis trīcošo meiteni. Ar triumfējošu smaidu viņš noliecās pie Lauras.

Laura pavērās augšup, un viņu pārņēma neizmērojamas šausmas. Acs! Bruņiniekam pierē bija trešā acs, kas raudzījās tikpat nikni kā abas parastās acis. Laura soli pa solim atkāpās — bet tad tālāk ceļa vairs nebija. Viņa stāvēja ar muguru pret sienu.

Trīsacainais briesmonis nekustīgi raudzījās Laurā. Ari viņa nenovērsdamās skatījās pretī un gaidīja nāvi.

Taču bruņinieks nekur nesteidzās. Šķita, ka viņš izbauda meitenes nāves bailes. Nopētījis upuri ar nicinošu skatienu, viņš atplauka ņirdzīgā smīnā. Tad pacēla zobenu nāvīgam triecienam.

— Nē! — Laura lūdzās. — Nē, nevajag! Lūdzu, nevajag!

Bet tas viss neko nelīdzēja. Melnais bruņinieks cirta. Asmens zibsnīdams pāršķēla gaisu — kad meitene izkūpēja kā nebijusi un pazuda bez pēdām.

Zobena asmens trāpīja sienā līdzās asējumam, kurā bija attēlotas vecās kapenes. Nošķīda dzirksteles, un no mūra atšķēlās gabals dūres lielumā, kas rībēdams nokrita zemē. Karotājs, neko nesaprazdams, blenza tukšā gaisā. Izskatījās, ka viņš nebija aptvēris to, kas tikko bija norisinājies. Turklāt viņš taču bija redzējis Lauru pats savām acīm — pat ar visām trim.

Laura redzēja tikai nolīstam gaismu. Tā staroja tik spoži, ka viņa apžilba. Tad starojums kļuva blāvāks, un meitene saskatīja tumšas aprises. Tās bija izplūdušas, tomēr ieguva arvien skaidrāku formu. Lauras ausis kā no tālienes sadzirdēja klusas skaņas. Viņa vēl joprojām nespēja saprasr, kāds troksnis tas bija, bet tas arvien pieņēmās spēkā. Visbeidzot viņa izdzirda balsi.

— Laura, — balss lūdzās, — nu, lūdzu, Laura, pasaki taču kaut ko!

Meitene atvēra acis — un raudzījās Persijam taisni sejā.

Jaunais vīrietis bija nobālējis un vērās viņā, ārkārtīgi norūpējies. — Vai ar tevi viss kārtībā? Viss labi? Kas noticis? Saki taču kaut ko! — viņš apbēra meiteni ar jautājumiem.

Laura piecēlās sēdus un apjukusi paskatījās visapkārt. Bija gaiša pēcpusdiena, un viņa sēdēja un izgāzta koka stumbra. Viesulis un Zalamārs bija piesieti un rāmi skrubināja kailos zarus. Persijs sēdēja viņai pretī.

Laura pārsteigta samirkšķināja plakstiņus. Kā gan viņa bija tikusi uz šejieni? Un ko te darīja Persijs un zirgi? Kādu brīdi Laura nespēja atcerēties, kas noticis, ber tad viņai viss atausa atmiņā: viņai patiešām bija izdevies ceļojums sapnī! Viņa gan nezināja, kā bija atgriezusies tagadnē. To varēja rikai nojaust. Meitene nedroši paraudzījās Persijā.

— Vai tu... atvedi mani atpakaļ no sapņa?

Gaišmatainais puisis pamāja. — Prrotams. Tava žēlabainā

kunkstēšana aizkustināj’ manu sirrdi, un seja izskatījās tā, itin kā tu stāvētu pie nāves vārtiem!

Laura domīgi skatījās uz priekšu. Atmiņas par piedzīvotajām šaušalām bija skaidri lasāmas viņas sejā.

— Tas bija tik šausmīgi, Persij. Es vājprātīgi pārbijos un jau domāju, ka būs vien jāmirst. — Atcerēdamās to, viņa nodrebēja.

— Daudz nudien netrūka!

— Un tālāk? — Persijs raudzījās viņā saspringti. — Vai lielā dēka, kurrā tu ielaidies, vismaz vainagojās panākumiem?

— Jā! — Laura pamāja, nespēdama pateikt neko vairāk. Viņu bija pārņēmis svina smags nogurums, locekļus bija pametuši visi spēki. Viņa bija pārgurusi. Pavisam pārgurusi. Vēl ļaunāk nekā pēc desmit kilometru skrējiena. Meitene žāvājās un žāvājās, tik tikko spēdama noturēties taisni.

Viņa apjukusi paskatījās Persijā. — Kas ar mani īsti notiek? — viņa vaicāja, un katrs vārds prasīja neizsakāmu piepūli. — Es pēkšņi jūtos tik nogurusi. Traki nogurusi.

— Zinu, Laura. Un to es pastāstījū jau mūsu pirrmajā nodar-rbibā. Arī Mēbiuss Miedziņš šai parrādībai velta veselu nodaļu savā grāmatā, kā tev vajadzetū atcerēties: katrs ceļojums caurri laika dzīlēm prrasa neizmērrojamu spēku patēriņu, pēc atgrrie-šanās iegrrūžot cilvēku pilnīgā pārrgurrumā. Tāda nu rreiz irr cena, ko mums, sapņu ceļotājiem, nākas maksāt parr šo ārrkārrtējo spēju.

Laura viņā vairs īsti neklausījās. Viņai bija tikai viena vienīga vēlēšanās — gulēt! Tikai izgulēties!

Persijam Valjantam vajadzēja palīdzēt viņai tikt seglos. Saviem spēkiem viņa tajos nebūtu iesvempusies. Jājot atpakaļ, Laura cieši ieķērās seglu lokā. Tomēr viņa bīstami līgojās šurpu turpu. Arī Viesulis laikam juta, ka jātniece bija krietni zaudējusi spēkus. Sirmis uzmanīgi lika kājas, cenzdamies izvairīties no pārlieku straujām kustībām. Tomēr meitene noteikti būtu nokritusi no zirga, ja skolotājs nebūtu jājis cieši blakus un ik pa brīdim viņu pabalstījis.

Kad viņi bija atgriezušies pilī, Persijs gribēja pavadīt Lauru līdz viņas istabai. Taču viņa pretojās. Es vairs neesmu bērns, meitene domāja. Ir jau labi, ka viņš mani atbalstīja līdz kāpnēm, bet gan es tālāk tikšu viena!

Ieejas hallē viņa atraisījās no skolotāja rokas un atvadījās.

— Paldies, Persij, milzīgs paldies. Bet pavadīt augšā mani nudien nevajag.

— Vai esi cieši parrliecinatā, ka tev izdosies šis nodoms, Laura ?

Viņa saviebās. — Skaidrs, ka esmu.

— Nu labi — kā vēlies. — Persija sejas izteiksme bija visnotaļ skeptiska. Tomēr viņš meitenei ļāva rīkoties pēc pašas prāta.

— Man domāt, tev vislabāk būtu uzrreiz doties pie mierra! — viņš vēl ieteica, Laurai dodoties tālāk. — Nenoverrtējamās miega stundas tev ļaus no jauna atgūt spekūs. Tādēļ novēlu saldu dusu, dārrgā Laura!

Viņš atvadījās, kā parasti paklanīdamies, un izgāja no internāta ēkas. Ber Laura steberēja uz kāpņu pusi, ceļgali bija mīksti kā vate.

Viņa vēl nebija tikusi līdz otrajam stāvam, kad jau nožēloja, ka noraidījusi Persija palīdzību. Meitene ar katru minūti jutās vārgāka. Katrs solis prasīja pārcilvēciskus spēkus. Viņa ar abām rokām ieķērās margās un vilka sevi augšup pakāpienu pēc pakāpiena.

Beidzot sasniegusi starplaukumiņu, viņa gribēja atpūsties. Meitene elsdama apsēdās uz grīdas un ar muguru atspiedās pret margām.

Ne tuvu, ne tālu nebija redzams neviens, kas varētu nākt palīgā. Skolēni bija savās istabās un droši vien noņēmās ar mājasdarbu pildīšanu, un skolotāji šajā laikā tikai retumis parādījās galvenajā ēkā. Taču skaļi saukt palīgā Laura vienkārši nevarēja saņemties.

Tas tak būtu nejēdzīgi!

Tad Laura piepeši izdzirda soļus kādā no augšējiem stāviem. Viņa, cerību pārņemta, paskatījās augšup un ieklausījās. Soļi tuvojās.

Kāda laime! Tagad man kāds varēs palīdzēt.

Diemžēl pa kāpnēm nāca lejā tieši Maksis Tālsmirdis.

Kad tevi jods, Laura klusībā nolādējās. Maksi Tālsmirdi jau nu es nesaukšu palīgā.

It nekad!

Jau iedomājoties vien, ka viņai pieskarsies šie resnie, desiņām līdzīgie pirksti, Laurai sametās slikti. Un iztēlojoties, ka nāksies atbalstīties uz Makša ļumīgā, resnā auguma, lai divarpus stāvus viņa pavadībā kāptu līdz savai istabai, meitenei palika pavisam šķērmi.

Kad Tālsmirdis ieraudzīja Lauru, viņš pārsteigts apstājās, sejā parādoties parastajam pastulbajam smīniņam. — Kā to sauc, ko tu tagad dari, Laura? — viņš jautāja-. — Vingrošana uz grīdas, vai?

Laura neko neatbildēja, tikai uzmeta Tālsmirdim ļaunu skatienu.

— Ko tu teiktu, ja es tev piebiedrotos? — resnītis glūnēdams turpināja. — Es domāju, lai pavingrotu uz grīdas? — Smīns kļuva arvien platāks, un atskanēja arī ēzeļa brēcieniem līdzīgie smiekli.

Laura viņu vai caururba ar skatienu. Viņa gribēja saņemties, lai ko niknu atcirstu, kad pēkšņi sāka nolasīt Makša domas. Vismaz dažas.

Viņa taču īstenībā ir tīri smuka, viņš domāja. Nav ne jausmas,

kas Ronijam ir pret viņu. Taču, ja es pret viņu būšu laipns, viņš mani noteikti izlamās.

Laura palika kā uz mutes sista. Viņa būtu rēķinājusies ar visu, tikai ne ar kaut ko tādu.

Tātad viņš pret mani izturas rik pretīgi tikai tāpēc, ka pats baidās no Ronija Rīdela?

Viņai pat sapnī nebūtu rādījies, ka tieši šī iemesla dēļ Maksis Tālsmirdis pret viņu parasti izspēlēja visādas riebeklības. Piepeši viņa izjuta pret zēnu kaut ko līdzīgu sapratnei, vienlaikus griezdama zobus par viņa gļēvumu.

Stulbais zaķapastala!

— Ei, Tālsmirdi! — viņa skarbi uzsauca.

Resnīša smiekli pieklusa, un viņš drūmi paskatījās. — Domā, ko runā!

— Nešūmējies, Tālsmirdi. Es tev tikai gribēju uzdot vienu jautājumu.

— Jautājumu? Kādu?

— Pavisam vienkāršu. Kam tev vajadzīga galva, Tālsmirdi?

Makša sejā parādījās pārsteigums. — Ko?

Laura pasmaidīja. — Tā jau domāju, ka tu nezini. Tad es tev pateikšu, Tālsmirdi — citādi tev lierus lītu iekšā kaklā, tāpēc. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc tev ir galva uz pleciem!

Zēns paskatījās viņā pavisam sadudzis. Tad viņš savilka raudulīgu seju. — Tu esi galīgi jukusi! — viņš apvainojies noteica un aši devās prom.

Laura noskatījās viņam pakaļ, un tad viņai kļuva kauns par muļķīgo joku.

Tas nu gan bija stulbi, Laura, viņa domāja. Viņš jau noteikti dabū iekšās no Ronija, un tagad arī tev vēl vajadzēja viņu aizskart.

Ar milzīgām pūlēm viņa uztrausās augšā, turēdamās pie margām.

Tā tev arī vajag! Ja tu nebūtu tik nejēdzīgi izturējusies pret Maksi, viņš tev varbūt būru nācis talkā.

Viņa apņēmās nākamreiz atvainoties un nekad vairs nesaukt viņu par Tālsmirdi. Tad ķērās pie atlikušā ceļa gabala pārvarēšanas.

Laurai vajadzēja vairāk nekā desmit minūtes, lai beidzot nokļūtu savā istabā. Viņa ar pūlēm nospieda durvju rokturi un atvēra durvis. Kaja sēdēja pie rakstāmgalda, iedziļinājusies mācību grāmatā, un, domās iegrimusi, šņakarējās ar šokolādes tāfelīti. Izdzir-dusi ienākam Lauru, viņa pagriezās un uzmeta draudzenei pārmetošu skatienu. — Kur tu biji palikusi? Mums taču vēl noteikti jāpamācās matemātikas kontroldarbam...

Tikai tagad Kaja ievēroja, kādā stāvoklī bija draudzene. Viņa pielēca kājās un steidzās pretī Laurai, kura ļodzīgiem ceļgaliem zvārojās uz gultas pusi.

— Kas noticis? Vai kaut kas atgadījies?

Taču Laura tikai pilnīgā bezspēkā atmeta ar roku. Viņa izskatījās gandrīz vai apātiska. — Vēlāk... pastāstīšu... — viņa nomurmināja un, nenovilkusi drēbes, iekrita gultā.

Kaja nobažījusies viņā paskatījās. — Kas tev ir, Laura?

Laura gribēja papurināt galvu, bet nespēja pat to. — Nekas... nekas slikts, Kaja, — viņa neskaidri stostījās. — Es... tikai... gribu... gul...—

Acis viņai aizvērās, galva-noslīga uz sāniem, un nākamajā brīdī jau bija dzirdama klusa krākšana.

Kaja stāvēja pie viņas gultas un izbrīnīta raudzījās Laurā. Viņa pārliecās pār draudzeni, satvēra viņu aiz pleca un viegli papurināja. — Laura! Celies augšā, Laura!

Taču Laura nereaģēja.

Kaja viņai novilka biezo vējjaku un kurpes, un zeķes. Beigās viņa vēl gribēja nostīvēt džemperi. Taču Laura gulēja kā miltu maiss un nenieka nepalīdzēja, un tā Kajai, neraugoties uz milzīgajām pūlēm, tas neizdevās. Viņa gādīgi apsedza draudzeni un ļāva viņai gulēt. Tad no jauna apsēdās pie rakstāmgalda un atvēra mācību grāmatu. Iedomājoties par matemātikas kontroldarbu, kas bija paredzēts jau nākamajā dienā, viņai sametās maķenīt nelabi, taču to veikli izdevās novērst ar šokolādes palīdzību. Tomēr bailes, ka kontroldarbs Laurai beigsies ar katastrofu, tik viegli neizdevās padzīt.

Morvena aizvēra guļamkambara durvis un pienāca pie Paravaina, kurš bija atbalstījies pret troņa zāles lielo galdu un raudzījās viņā cerību pilnām acīm. Dziedniece papurināja galvu — nē, viņai nebija izdevies apturēt Mērdekļa postu, kas nepielūdzamā tvērienā bija sagrābis Eliziona miesas. Viņa spēja vienīgi remdēt slimnieka ciešanas, pārējais vairs nebija viņas spēkos.

Bruņinieks saguma krēslā. Viņš juta, ka viņu pārņem niknums. Bezspēcīgs niknums. Juzdamies bezpalīdzīgs, viņš savilka roku dūrē un belza ar to pret galdu, vēl un vēlreiz, izmisuma pārņemts, viņš purināja galvu.

Morvena, ne vārda neteikusi, uzlika plaukstu viņam uz pleca un pagaidīja, līdz viņš atkal bija nomierinājies.

Liegais pieskāriens Paravainam uzlaboja omu. Viņš manīja, ka ir kāds cilvēks, kuram ir tādas pašas rūpes un raizes. Bezspēcības sajūta atkāpās, un viņš dziļi nopūtās. Tad piecēlās, piegāja pie kumodes, kas stāvēja pie sienas, un paņēma karafi ar vīnu. Viņš sev pielēja kausu, pagriezās pret Morvenu un jautājoši viņā paskatījās: — Vai nevēlies mazliet sarkanvīna?

Morvena papurināja galvu.

— Man tas neko nelīdzēs, — viņa sacīja un iedrošinot viņam uzsmaidīja. — Ber ņem vien droši sev, Paravain. Kausiņš vai divi par ļaunu nenāks.

Bruņinieks atbildēja smaidam. — Tad es varu būt mierīgs. Tev taču jāzina!

Paravains paņēma kausu, iedzēra malku un nolika karafi atpakaļ uz kumodes. Viņš nesteidzīgi piegāja pie loga. Domīgi raudzījās laukā tumsā, kas klājās pāri plašajai Kalderānas plakankalnei. Debesīs nebija neviena mākonīša, un nekas neaizsedza skatienu uz abiem Avanterras mēnešiem. Cilvēkzvaigzne staroja spoži zila kā allaž. Turpretim zeltmēness bija blāvs, jo tas bija pieveicis tikai pusceļu līdz zenītam. Paies vēl septiņas dienas, līdz tas atkal atmirdzēs pilnā gaismā.

Septiņas dienas.

Palika vēl tieši septiņas dienas, lai atrastu Apskaidrības kausu, niecīgs laika sprīdis salīdzinājumā ar tiem gandrīz trīspadsmit mēnešiem, kurus viņu sabiedrotie uz Cilvēkzvaigznes jau bija pavadījuši kausa meklējumos. Visi viņu pūliņi bija izrādījušies velti, un jaunajā bruņiniekā modās baisas aizdomas: ja jau viņiem šai prāvajā laika sprīdī neizdevās atrast kausu, kā gan varēja cerēt, ka šo sepriņu dienu laikā meklējumi vainagosies panākumiem? Vai izredzes vispār vēl pastāvēja un vai visas cerības nebija veltas?

Paravains pārlaida skatienu pār naksnīgo līdzenumu. Ja vien viņš nemaldījās, tad pie zemes jau atkal bija savilkušies melnās miglas vāli. Jau pusi plakankalnes klāja necaurredzama miglas siena, kas slējās pret debesīm — kā milzīgs, briesmīgs zvērs, kas gatavojas lēcienam. Taču Paravains arī tāpat zināja, kas uzglūnēja aiz šīs miglas.

Mūžīgā iznīcība.

Pāri bruņinieka mugurai noskrēja auksti šermuļi. Kaut arī melnā migla atradās vēl labu gabalu no Grāla pils, viņš skaidri varēja sajust aukstumu, kas plūda no turienes.

Paravains izdzirda klusus soļus. Morvena nostājās viņam līdzās un arī paraudzījās laukā naktī. Vērojot melno miglu, viņas sejā nebija nekādas izteiksmes. Tad viņa uzlika bruņiniekam roku uz pleca un pavērās viņā lielām acīm.

—Tevi māc bailes, vai ne?

Paravains vilcinājās ar atbildi. Beigās viņš pamāja ar galvu un atteica: — Lai cik ļoti es ari ticētu gaismas spēkam, Morvena, ja pavisam drīz kaut kas nenotiks, tad cerības būs zudušas! Galu galā...

Izdzirdot veramies durvis, viņš apklusa un pagriezās. No Eliziona guļamkambara iznāca Alienora, Morvenas mācekle, nesdama lielu bļodu; viņa, gandrīz nesaceļot troksni, aizslīdēja uz izeju. Kā ik vakarus, viņa devās uz virtuvi, lai atnestu svaigu ūdeni. Gaišās bizes viegli noplīvoja, kamēr viņa teciņus šķērsoja zāli. Meitene jau bija tikusi gandrīz līdz durvīm, kad Paravains uzsauca:

— Pagaidi brītiņu, Alienora!

Mācekle pārsteigta apstājās. — Jā, kungs?

— Vai vari atsūtīt pie manis savu brāli?

Alienora nobālēja. — Vai Alariku? — viņa vaicāja.

— Skaidrs, ka Alariku, kuru tad vēl?

— Tas... nu... ziniet... — Viņa bezpalīdzīgi pavērās bruņiniekā.

— Baidos, ka tas neizdosies.

— Nē? — Paravains bija acīm redzami pārsteigts. — Kāpēc rad ne?

— Jo... tāpēc, ka...nu... — meitene stostījās.

— Ko tad? — bruņinieks nepacietīgi uzstāja.

— Jo... jo viņš jau ir aizgājis gulēt un noteikti ir aizmidzis. — Skolnieces sejai pārslīdēja atvieglots smaids.

— Vai tiešām? — Paravains izbrīnīts sarauca pieri. — Jau tik agri?

Alienora uztraukusies pamāja.

— Nu, tad jau neko. — Bruņinieks rezignēti paraustīja plecus.

— Bet rīt no rīta pavisam agri atsūti viņu pie manis, vai saprati? Man viņam kas svarīgs sakāms!