Laura un Avanterras noslēpums

5. nodaļa TUMŠIE SPĒKI

Kad Mariuss Leanders atguva samaņu, tūlīt pat atgriezās sāpes. Mugura dega kā ugunī un šķita, ka pāri vaigiem plūst kvēlojošas lavas straumītes. Nežēlīgie pātagas cirtieni, ar ko viens no pazemes cietuma uzraugiem viņu bija pamielojis iepriekšējā naktī, bija sacaurumojuši ādu, izķēmojuši seju un pārvērtuši muguru par vienu vienīgu degošu brūci. Viņam vēl bija paveicies, jo kāda līdzcietīga kalpone bija apžēlojusies par viņu. Kad cietumsargs beidzot bija licies mierā un pametis Mariusu likteņa varā, viņa bija ielavījusies netīrajā kamerā un apkopusi viņa savainojumus. Viņa bija apturējusi asinis, iztīrījusi brūces un tad notriepusi tās ar savāda paskata ziedi. Kad viņš bija apvaicājies par rās sastāvu, viņa bija atčukstējusi, ka tas esot maisījums no dziedinošiem māliem un dažādām zālītēm, kas aizkavēšot iekaisuma veidošanos. Jo iekaisušas brūces nozīmētu drošu nāvi. Tas bija beidzamais, ko viņš bija sapratis, iekams zaudēja samaņu.

Mariuss Leanders nopūtās. Atkal ienāca prātā sievietes vārdi. Viņa sajēga par medicīnu gan nebija liela, bet nevajadzēja būt ārstam, lai noprastu, ka šajā kamerā pastāvēja nopietna iespēja inficēties.

Tik nopietna, ka tas bija bīstami dzīvībai.

Nu jau gandrīz gadu Tumšie Spēki viņu turēja ieslēgtu Tumsas cietokšņa pazemes cietumā, kuram nebija logu. Zemais būcenis bija mitrs un netīrs, un tajā čumēja un mudžēja dažādi kukaiņi. Blusas un blaktis, prusaki un zirnekļi bija viņa sabiedrība dienas laikā, žurkas un peles apciemoja naktīs. Ņemot vērā sadistiskā uzrauga sagādātās brūces, inficēšanās šķita neizbēgama. Mariuss Leanders varēja vien cerēt, ka noslēpumainā mikstūra patiešām iedarbosies. Taču iespējams, ka tam nebija lielas jēgas. Pat tad, ja viņš pārciestu sitienu nodarītās sekas, varēja gadīties, ka viņam nāksies dzīvam sapūt šajā pagrabā.

Un kurš gan lai viņu atbrīvotu?

Mariuss vēlreiz izdvesa skaļu vaidu. Viņam nebija ne jausmas, cik ilgi bija gulējis bezsamaņā. Kamerā allaž valdīja krēsla, tā ka viņam jau sen bija pazudusi jelkāda laika sajūta. Viņš gandrīz vairs nemanīja arī sēra dvaku, kas sākumā bieži vien bija izraisījusi nomācošu nelabumu un sliktu dūšu. Beidza nost tikai pagraba nepanesamā, mirrā kvelde. Droši vien viņš nekad pie tās nepieradīs. Sviedri straumēm plūda pār seju, un krūtis spieda mokošs slogs. Viņš ar pūlēm tvēra pēc gaisa. Šķita, ka mutē mēles vietā atrodas savēlusies, veca zeķe. Viņam slāpa, šaušalīgi slāpa. Cerams, ka krūzē, kas stāvēja uz rupji tēstā koka galda pie režģiem, vēl ir ūdens.

Elsdams pūzdams Mariuss Leanders piecēlās no guļvietas, kas bija klāta ar appelējušiem salmiem. Pirmajā mirklī viņam likās, it kā viss ķermenis būtu pārvērties par vienu vienīgu dzeļošu sāpi. Karra dzīsliņa dega kā elles ugunī. Piespiedis sevi spert pirmo soli, viņš juta, ka sāpes pamazām atlaidās. Viņš uzmanīgi lika kājas uz priekšu un ar pūlēm tuvojās koka galdam. Kailās pēdas noplakšķēja uz raupjās akmens grīdas, pāri labajai kājai aizrāpoja zirneklis, bet pele satraukusies paskraidīja apkārt un pazuda caurumā.

No gaiteņa kameru atdalīja režģi, ko veidoja metāla stieņi rokas dilba resnumā. Durvis bija aizslēgtas ar divām atslēgām. Par bēgšanu nebija ko sapņot, turklāt Mariusu Leanderu nepārtraukti uzraudzīja. Gaitenī pie kameras statīvā bija iesprausta lāpa. Tā apgaismoja koridoru un meta blāvu atblāzmu arī lielākajā kameras daļā. Zem lāpas stāvēja mazs galdiņš ar diviem koka ķeblīšiem, uz kuriem parasti sēdēja abi cietumsargi. Tagad gan pie galda snauduļoja tikai viens no lempīgajiem puišiem.

Iespējams, ka viņa biedrs, kas mazliet pievilka kreiso kāju, šobrīd pārbaudīja otru pagrabu, pārliecinādamies, vai viss kārtībā un vai visi cietumnieki ir droši ieslodzīti. Bez šaubām, Mariuss Leanders to varēja vienīgi pieņemt. Jo viņš nezināja, vai ir vēl citi ieslodzītie, un, ja ir, tad cik daudz. Blakus kameras katrā ziņā bija tukšas, vismaz no turienes nedzirdēja ne skaņas. Tomēr viņš nezināja, kā izskatās attālākajās kamerās. Mariuss gan atcerējās, ka reiz naktī bija dzirdējis kāda vīrieša šaušalīgos kliedzienus, bet tas jau bija pirms krietna laika. Kopš tās reizes viss bija klusu.

Klusu kā kapā.

Uzraugs pacēla galvu, pamanījis sakustēšanos kamerā, un brīdi aizdomīgi pavērās ieslodzītajā ar visām trim acīm. Tāpat kā kolēģis, arī viņš bija trejacis. Pieres vidū viņam bija vēl trešā papildu acs. Šī trešā acs arvien bija nomodā, kad parastais acu pāris bija aizvērts, tā ka uzraugs varēja uzraudzīt ieslodzīto pat gulēdams. Šī iemesla dēļ Tumšie Spēki rrejačus labprāt izmantoja sardzē vai par izlūkiem karagājienos. Pirmo reizi sastopot trejaci, Mariuss bija drausmīgi pārbijies, bet pa šo laiku viņš jau bija pieradis pie to izskata.

Trejacim bija pamatīgi maisiņi zem izvalbīto vardes acu pāra, kuru plakstiņus gandrīz vai nevarēja saskatīt. Tādēļ Mariuss viņu bija nokristījis par Kātiņaci, bet paklibo kolēģi par Klibkāji, lai abiem uzraugiem, kas bija viņa vienīgā sabiedrība, būtu vismaz vārds. Priekšā stādījušies viņi nebija.

Kātiņacis drūmi pavērās Mariusā. Ieraudzījis, ka gūsteknis vēlas tikai padzerties, viņš nomierinājās. Zem šķībā deguna pazibēja izsmējīgs smīns. Tad viņš novērsās un garlaikoti blenza tukšumā.

Mariuss neļāvās sevi maldināt: viņš bija drošs, ka Kātiņacis tomēr sekoja katrai viņa kustībai ar trešo aci. Galu galā viņš spēja to grozīt neatkarīgi no abām pārējām acīm, tādējādi skatoties divos dažādos virzienos.

Beidzot Mariuss bija sasniedzis galdu ar ūdens krūzi. Viņš satvēra to abām rokām un ar mokām pacēla pie lūpām. Tad dzēra kāriem malkiem.

Ūdens! Nekas nebija gardāks par vēsu ūdeni.

Dzesējis degošās slāpes, viņš tūliņ pat sajutās labāk. Skaidrs, mugura vēl joprojām smeldza, bet gan jau viņš pārcietīs sāpes. Vienkārši jāiztur! Nedrīkstēja padoties, jo citādi viss būs zaudēts, un viņš nekad neizies dzīvs no cietuma. Šo gandarījumu viņš saviem mocītājiem nedrīkstēja sagādāt nekādā ziņā. Visbeidzot, Laurai bija vajadzīga viņa palīdzība.

Laura.

Atkal bija klāt mokošas domas.

Cerams, ka viņa bija sapratusi un arī paturējusi prātā, ko es viņai naktī sacīju! Kaut nu man būtu dāvāts mazlier vairāk laika! Kaut šis nolādētais uzraugs būtu vienu vienīgu minūti vēlāk atklājis, ka esmu devies sapņu ceļojumā! Tikai vienu minūti — un es būtu Laurai pateicis, kur paslēpts Dūmākonis, Čukstošā migla. Bez Dūmākoņa viņa nespēs nemanīta iekļūt kapenēs. Nekad! Un tad viņai neizdosies veikt savu uzdevumu — un viss būs vējā.

Piepeši Mariuss vairs nebija īsti pārliecināts, cik daudz bija paguvis Laurai izstāstīt viņas istabā sava īsā apmeklējuma laikā. Vai ar viņa norādījumiem bija gana? Varbūt tie bija tik trūcīgi, ka Laurai nebija nekādu izredžu izdarīt pareizos secinājumus? Lai kā arī Mariuss lauzīja galvu, viņš vairs nespēja skaidri atcerēties, ko bija meitai pateicis, iekams trejača zvēriskie pātagas cirtieni pazemes kamerā viņu bija izrāvuši no transa, piepeši apraujot ceļojumu sapnī.

Varbūt viņam mēģināt doties vēl vienā sapņu ceļojumā, lai Lauru apciemotu vēlreiz? Drošības labad, kaut arī Klibkājis viņu, iespējams, sasistu līdz nāvei. Laurai savs uzdevums bija jāpaveic, neraugoties ne uz ko, — galu galā no tā bija atkarīgs Zemes un arī Avanterras liktenis!

Kātiņacis un Klibkājis viņu gan uzmanīja vēl modrāk nekā līdz šim. Bet kālab lai otrreiz neizdotos tas, ko vienreiz viņš jau bija dabūjis gatavu? Vienkārši jāmēģina!

Pēc šīs domas Mariuss Leanders uzreiz sajutās krietni labāk.

Turklāt viņam pēkšņi ienāca prātā, kā pārspēt viltībā abus cietumsargus, par spīti viņu trim acīm. Skaidrs kā diena — tas nevarēja neizdoties!

Te viņš izdzirda gaitenī dunam soļus, kas strauji tuvojās. Kātiņacis kā atsperes rauts pietrūkās kājās no ķeblīša un nostājās miera stājā. Mariuss Leanders saintriģēts vērās cauri dzelzs režģim. Gaiteņa blāvajā gaismā varēja samanīt trīs stāvus, kas nāca tieši uz viņa kameru.

Pirmais bija stalta auguma vīrietis. Kaut arī viņam mugurā bija garš, melns apmetnis, nebija nekādu šaubu, ka viņš ir ārkārtīgi spēcīgs un muskuļains. Turklāt viņam piemita tāda vīra izlēmīgā gaita, kurš pieradis iet pāri visiem šķēršļiem. Lāpa viņa rokā ne rikai apgaismoja ceļu, bet arī meta gaišu atblāzmu uz vaigiem. Seja ar ērgļa degunu un sakniebtajām, šaurajām lūpām bija miroņbāla, taču acis liesmoja sarkanā kvēlē. Mariuss Leanders šo vīrieti vēl nekad nebija sastapis. Tomēr, ieraudzījis milzīgo zobenu, kas šūpojās svešajam pie sāniem, viņš zināja, kas tas bija — Borborons, Melnais hercogs — tumsas karapulku varenais barvedis.

Laura dzīvoja galvenās ēkas ceturtajā stāvā. Istabiņa bija maza, toties omulīga un tāpat kā gandrīz visas Rāvenšteinas istabas paredzēta diviem iemītniekiem. PaJabi un pa kreisi no durvīm stāvēja gultas, skapji un plaukti, pie loga piestiprinātā lielā plāksne noderēja par rakstāmgaldu. Pie tās bija novietoti divi krēsli. Brīvās vietas pie sienām greznoja filmu plakāti un popmūzikas zvaigžņu, kā arī vaļu un delfīnu fotogrāfijas.

Kad Laura ienāca istabā, Madonna pa radio vilka viņai pretī: “Bye bye, Miss American Pie...”. Kreisajā pusē gultā pie sienas uz vēdera gulēja apaļīga meitene ar rudiem matiem princešu cirtās. Viņa bija noliekusi galvu pār biezu grāmatu, bet kājas šūpojās mūzikas ritmā. Labā roka taustījās driskainā sudrabainā papīrā pēc pamatīgas šokolādes tāfelītes niecīgajām atliekām, nolauza gabaliņu un iebāza to mutē.

Laurai vajadzēja pasmaidīt. Kā jau bija sagaidāms, Kaja Lēvenšteina, viņas draudzene, atkal bija nodevusies abām savām iemīļotajām nodarbēm — lasīšanai un ēšanai. — Cau, Kaja! — viņa padeva sveicienu.

Kaja — patiesībā gan viņu sauca par Katarīnu, bet visi lietoja tikai mīļvārdiņu — apgriezās apkārt. Bālajā sejā, kuru bija apšļakstījuši neskaitāmi vasarraibumi, atplauka smaids. Mute un zods bija notraipīti ar šokolādi. Gremodama pilnu muti, viņa atbildēja nesaprotamām skaņām: — Fau, Fauva!

Laura uzreiz saprata draudzenes sveicienu.

Kaja aizcirta grāmatu, apvēlās uz muguras un tusnīdama piecēlās. Nākdama pretī Laurai, viņa aši norija šokolādes kumosu. Tad pastiepa Laurai pretī roku.

— Apsveicu dzimšanas dienā! — viņa teica. Mazliet pārspīlēti viņa apkampa Lauru, pacēlās pirkstgalos — būdama viena vecumā ar Lauru, Kaja bija mazāka par krietnu galvastiesu — un uzspieda uz vaiga skaļu buču, kas atstāja pamatīgu šokolādes plankumu. Laura notīrīja vaigu, kamēr Kaja aizbrida līdz savai gultai, atvēra naktsskapīša atvilktni un izņēma glīti iesaiņotu dāvanu.

— Tas tev, Laura, — viņa sacīja un, starojoši smaidot, tuvojās draudzenei. Diemžēl Kajas uzmanībai paslīdēja garām pašas ziemas zābaki, kas mētājās istabas vidū, un viņa paklupa. Sainītis izkrita no rokām un noplakšķēja Laurai tieši pie kājām.

— Tfu! — Kaja nosodījās un, juzdamās neērti, pasmaidīja.

Laura tik tikko manāmi pašūpoja galvu. Mana vecā tūļa, viņa

nodomāja.

Kajai bija ne tikai divas kreisās rokas, bet arī divas kreisās kājas. Un, kaut arī Laura nu jau četrus gadus dzīvoja ar viņu vienā istabā un pa šo laiku Kaju bija traki iemīļojusi, meitene allaž no jauna brīnījās par viņas neveiklību. Laura tomēr mēģināja izlikties, ka nekas nebūtu noticis. Viņa, neko neteikusi, pieliecās, pacēla dāvanu un izsaiņoja. Tā bija grāmata.

— “Princese līgava”, — Laura nolasīja. — Fantastiski!

Kajai piemita tā pati kaislība, kas Laurai — aizraujošas grāmatas. Vienalga, vai runa bija par dēku vai fantāzijas romānu, pasakām, teikām vai leģendām — ja kāda grāmata bija saistoša, draudzenes lasīdamas spēja aizmirst visu pārējo. Diemžēl pēdējā mācību gadā tā bija atgadījies pārāk bieži. Viņas labprātāk iegrima romānos nekā mācību grāmatās, tūdaļ dabūdamas par to samaksāt: abas bija nesekmīgas un palika uz otru gadu.

Kaja nogaidoši pavērās draudzenē. — Ceru, ka tev patiks?

— Noteikti, — Laura atteica, — to es jau sen gribēju izlasīt. Bet atceries, ko mēs apņēmāmies: šogad skolas darbi būs pirmajā vietā, un tikai tad viss pārējais!

Kaja pamāja, tomēr viņas sejas izteiksmē diez kāda sajūsma vis neatspoguļojās. Kamēr Laura nolika dāvanu, noņēma mugursomu un novilka sarkano jaku, sākdama stūķēt skapī savas mantas, sproggalvainā būtne ar pūlēm ierāpās atpakaļ gultā, atbalstīja muguru pret sienu un gaidoši paskatījās draudzenē. — Kā tev gāja pa nedēļas nogali? — Kaja, manāmi aizelsusies, vaicāja. — Stāsti taču!

Laura norūpējusies nolūkojās draudzenē. Acīmredzot ar mazo izkustēšanos bija gana, lai viņai rastos aizdusa. Kaja sēdēja tieši zem plakāta ar kupraino vali, un viņai virs galvas šūpojās jautrs istabas rotājums ar vaļiem — proti, Kaja fanoja par vaļiem. Klasē daži gan runāja, ka ar viņas resno-figūru cits nekas neatliekot, kā sajūsmināties par šiem iespaidīgajiem jūras iemītniekiem. Tas bija ne tikai riebīgi, bet gan, saprotams, arī nenormāli pārspīlēti, tā domāja Laura. Kajai nepiemita ne mazākā līdzība ar vaļiem, kā tie ķēmi apgalvoja — augstākais, tikai pavisam mazdrusciņ.

— Nu, plāj tik vaļā! — Kaja nepacietīgi skubināja. — Kaut ko taču pa abām pēdējām dienām tu arī piedzīvoji?

— Hmm, — Laura novilka. — Nebija pārāk forši. Kā jau parasti. Pamāte kā vienmēr bija sastresojusies — iedomājies, šoreiz gribēja mūs aizstiept uz koncertu ar kantātēm!

— Nevar būt!

— Var gan! Vājprāts, ne?

Kaja centīgi pamāja ar galvu. — Ja tā padomā, kādā bezjēgā jūs esat iekūlušies ar savu pamāti, tad reizēm es pat priecājos, ka maniem vecākiem priekš manis vispār nepaliek laika, — viņa sacīja.

— Varbūt tev taisnība, — Laura domīgi atbildēja. — Un skaidrs, ka mēs arkai sakašķējāmies. Kā vienmēr. Kā redzi, man bija pilnīgi normāla nedēļas nogale.

Bet te viņai iekrita prātā vēl kas. — Kad vakar biju izjādē, rad... — Laura vilcinājās. Vai stāstīt Kajai, kas viņai bija gadījies izjādes laikā? Vai to, kas bija noticis nakti? Un par akmens milzi?

Labāk jau ne!

Pretstatā Sajellai un Lūkasam draudzene viņai noteikti noticētu. Turklāt vēl katram vārdam, par to Laura it nemaz nešaubījās. Taču jau nākamajā dienā internātā visi zinātu vissīkākās detaļas. Jo, lai cik jauka arī būtu Kaja un lai cik ļoti uz viņu arī varētu paļauties, tikpat ļoti viņa nespēja kaut ko paturēt pie sevis. Lauras piedzīvojumi vārds vārdā tiktu izpausti tālāk. Un to nu Laurai nepavisam nekārojās. Tālab viņa nolēma, ka labāk paklusēs. Vismaz sākumā.

— Kas tad notika tavā izjādē? — Kaja neatlaidās.

— Ēēē, — Laura stostījās. — Eēē... tur bija tikai... nu, Viesulis... viņš...

— Nu, kas tad?

Laura drudžaini meklēja ticamu izskaidrojumu. Piepeši ienāca prātā avārijas meli.

— Viņš... viņš pazaudēja pakavu! Paklupa un mani gandrīz vai nometa zemē!

— Bet galu galā nenometa, ja? — Kaja jautāja un savilka neticīgu grimasi.

Laura papurināja galvu. — Nē, — viņa steidzīgi attrauca un tad aši iesprauda savu jautājumu, lai draudzeni pievērstu citām domām: — Un kā tad gāja pa Rāvenšteinu? Ko tu sadarīji nedēļas nogalē?

Iekams Kaja paguva atbildēt, Lauras skatiens pievērsās pulkstenim. — Oho! Tik vēls! Man pirms mācībām vēl ātri jāaizskrien pie Aureliāna! — Tad viņa steigšus pielēca kājās un izgāja no istabas.

Kaja noraudzījās draudzenei pakaļ. Viņa nezināja, kāpēc, bet šodien Laura kaut kā likās savāda. Pavisam citāda nekā parasti. Turklāt viņai taču bija dzimšanas diena.

Jocīgi, Kaja nodomāja. Un meitene, kaut arī nezinādama, kālab, bija pilnīgi droša, ka kaut kas atgadījies.

Kaut kas te nebija kārtībā.

Melnais hercogs un viņa pavadoņi bija pienākuši pie kameras, un tagad Mariuss varēja saskatīt arī abus pārējos stāvus. Viņam par izbrīnu viena no tiem bija gara auguma sieviete. Smaragdzaļā kleita, kas cieši piekļāvās augumam, darīja viņu līdzīgu ķirzakai. Arī acis ar šaurajām zīlītēm dzeltenajās varavīksnenēs atgādināja rāpuli. Seja, ko iekļāva piķa melnie mati, bija bāla un sastingusi, tajā neizpaudās nekādas izjūtas.

Vīrietis viņai pie sāniem bija aplicis koši sarkanu apmetni ar lielu kapuci, kas aizsedza seju, tā'ka tā palika tumsā un nebija redzama. Tomēr Mariuss Leanders pārbijās gandrīz līdz nāvei, jo viņš atcerējās, ka šādus apmetņus ar kapucēm nēsāja tikai izdaudzinātie furhuri. Šiem melnajiem burvjiem piemita neizmērojams spēks, un visi no viņiem baidījās kā no uguns.

Kādēļ gan, augstā debess, Melnais hercogs līdzi bija atvedis furhuru?

Borborons deva mājienu Kātiņacim atvērt kameru, un trejacis trīcošiem pirkstiem atkabināja no jostas atslēgas. Režģotās durvis čīkstēdamas atvērās, un apmeklētāji ienāca kamerā. Melnais hercogs nostājās tieši pie Mariusa, izstiepa lāpu un turēja to gūstekņa izmocītās sejas priekšā.

Mariuss apžilbis soli atkāpās un aizmiedza acis. Melnais hercogs viņu nopētīja, palsajā sejā neparādoties ne kripatai aizkustinājuma vai pat līdzjūtības. Tad viņš pāri plecam pameta žiglu skatienu uz Kātiņaci, kas stāvēja atvērtajās kameras durvīs, un no jauna pievērsās ieslodzītajam.

— Vai viņi tevi nebrīdināja? — viņš aizsmakušā balsī noprasīja.

Mariuss neatbildēja. Skaidra lieta, ka abi kalpi viņam bija

piedraudējuši ar briesmīgu sodu, ja nu viņš dotos sapņu ceļojumā. Bet tas nebija nekāds attaisnojums zvēriskajai piekaušanai. Turklāt viņš nevarēja ciest, ka svešinieki viņu bez ceremonijām uzrunāja ar “tu”.

— Tu tātad labāk gribi klusēt? — Borborons turpināja. — Labi, kā nu vēlies. Es jau arī nebiju domājis, ka ļausies sevi iebiedēt. Abi miegamices tevi diez ko neapgrūtināja — turklāt viņi bija brīdināti, ka šonakt tu noteikti mēģināsi to darīt. — Viņš teatrāli nopūtās. — So kļūdu viņi otrreiz vairs nepieļaus.

Melnā hercoga sejā parādījās smīna atblāzma, un Mariuss pamanīja, ka Kātiņacis nobāl. Trejacim gan, tāpat kā pārējiem viņa ciltsbrāļiem, bija visai lēna domāšana, tomēr pat ar aprobežoto saprātu bija gana, lai apjaustu, ka šī nevērīgā piezīme nozīmēja nāves spriedumu viņam un kolēģim.

— Protams, par nepaklausību dabūsi samaksāt arī tu pats! — Melnais hercogs turpināja, pievērsdamies Mariusam. — Kaut gan, — viņš pārtrauca un savilka lūpas platā smīnā, — īstenībā mums vajadzētu tev vēl pateikties! Tu taču mums atvedi suvenīru no sava brauciena uz Cilvēkzvaigzni.

Mariuss nesaprata, par ko Borborons runāja. Suvenīru, viņš prātoja. Kādu vēl suvenīru?

Melnais hercogs vērsās pie sievietes, kas stāvēja viņam līdzās.

— Nu, Sirīna, vai parādīsi un pateiksi viņam paldies par vērtīgo mantiņu?

Sieviete atbildēja Melnā hercoga smīnam un rad pienāca Mariusam tuvāk. Viņa atpogāja tērpa augšējo pogu un pavēra apkakli, lai Mariuss varētu redzēt rotu, kas karājās viņai kaklā. Tā bija vienkārša ķēdīte ar zelta amuletu.

Ieraudzījis Laika ratu, Mariuss atskārta, cik šausmīgu kļūdu bija pieļāvis. Viņš neviļus atrāvās un sāpēs ievaidējās. Ak, nē! Kaut viņš savā sapņu ceļojumā nebūtu ņēmis rokā to ķēdīti!

Ķirzakai līdzīgā sieviete ar miroņbālo seju vēroja viņu ar saltu skatienu. Dzeltenajās reptiļa acīs parādījās izsmiekls. — Negrem-zies nu, — viņa ņirgājās. — Pat ar rotu tava meita nebūtu varējusi paveikt uzdevumu. Nekad! — Viņa pienāca Mariusam pavisam klāt, pacēla smailo zodu un ieskatījās viņam tieši acīs. Turpinot runāt, viņas balss ieguva šņācošu pieskaņu kā meža kaķim. — Laika rats manās rokās tiks paglabāts daudz labāk nekā pie tava izdzimuma un noderēs man kā nevienam citam!

Mariuss bija tuvu bezsamaņai. Bija noticis ļaunākais, kas vien varēja notikt — rota, kas Laurai būtu varējusi nākt talkā meklējumos, bija nonākusi tumšo spēku rokās, un viņš pie tā bija vainīgs.

Tikai viņš pats.

Gluži kā nojauzdama pašpārmetumus, kas urdīja Mariusu, baisā sieviete spalgi iesmējās, iekams novērsās no viņa un atkāpās malā, lai dotu vietu Borboronam.

Melnais hercogs smīkņādams nopētīja Mariusu. — Kaut gan tu mums esi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu, mēs, saprotams, nevaram riskēt un pieļaut, ka tu vēlreiz varētu mēģināt uzņemt kontaktus ar savu meitu.

Mariusā kūsāja dusmas. Nolādētais mērglis! Viņš ne tikai bija uzminējis, kas Mariusam bija padomā, bet vēl ņirgājās par viņa izmisumu! Bezspēcīgajā niknumā Mariuss izjuta kārdinājumu krist Melnajam pie rīkles. Bet tas nozīmētu pašnāvību. Viņš piespieda sevi savaldīties un nekustīgi raudzījās pretī sarkani kvēlojošo acu dzeļošajam skatienam.

— Tātad... jūs mani gribat nogalināt? — viņš vaicāja.

Melnais hercogs nosmēja aizsmakušus smieklus. — Nē. Ja mēs gribētu revi piebeigt, tas jau sen būtu noticis. Vienmēr taču var gadīties, ka reiz tu mums varētu noderēt. Piemēram, kā ķīla. Gadījumā, ja tavam skuķim nudien paveiktos, kaut arī ras ir pilnīgi izslēgts. Bet pie jums uz Cilvēkzvaigznes taču vienmēr saka “drošs paliek nedrošs”, vai ne?

— Ko... ko tad jūs gribat ar mani iesākt?

— Vai pats nevari izdomāt? Nepavisam ne? Tu taču noteikti būsi dzirdējis par pārakmeņojumu?

Mariuss Leanders sarāvās, it kā viņam būtu iespēris zibens.

Pārakmeņojums!

Skaidrs — skaidrs, ka viņš bija dzirdējis par šīm šaušalīgajām mocībām. Tās bija vēl ļaunākas nekā vismokošākā nāve. Tagad Mariuss Leanders arī atskārta, kāpēc bija atnācis furhurs. Jo tikai furhuri spēja cilvēkam uzlikt pārakmeņojumu. Mariuss gan nezināja, kā viņi to dara. Toties viņš lieliski zināja, ar ko šī procedūra beidzās: pārakmeņojumā cilvēks vairs nespēja pakustēties. Ne roku, ne kāju, nevienu muskulīti, pat ne sīkāko ķermeņa cīpsliņu. Turklāt viņš palika pie pilnas apziņas, un gars bija absolūtā nomodā. Nezinātājiem varēja likties, ir kā sastingušais gulētu nāvei līdzīgā komā. Drausms liktenis, kam pat nāve nespēja darīt galu. Jo pārakmeņotie nekad nenomira. Ja laikus neiedod zāles, tad viņu modrais gars līdz pat laiku beigām paliek ieslodzīts sastingušajā ķermenī. Taču pretlīdzekli zināja tikai furhuri.

Furhurs paspēra soli uz Mariusa pusi. Tagad Mariuss spēja saskatīt melnā burvja grumbaino seju. Dzeltenīgo ādu bija izraibinājuši neskaitāmi vecuma plankumi.

— Apgulies! — burvis piesmakušā balsī noķērca.

Mariuss vilcinājās.

— Dari, ko tev saka! — Melnais hercogs Mariusam uzbrēca, tad pārsteidzoši laipni turpināja: — Tas notiek tikai tavā labā, vari man ticēt. — Gandrīz vai likās, ka viņā piepeši pamodusies līdzjūtība pret gūstekni.

Mariuss Leanders pēc maza brītiņa, kājas vilkdams, aizgāja līdz guļvietai un apgūlās. Furhurs viņam sekoja. Viņš pavēra apmetni, izvilka mazu pudelīti ar indīgi zaļu šķidrumu un izvilka aizbāzni.

— Atver muti! — viņš pavēlēja.

Mariuss paklausīja. Furhurs pārliecās viņam pāri un uzpilināja gūsteknim uz mēles divus indīgi zaļos pilienus.

Tiem nebija nekādas garšas. Vispār nekādas. Pēc dažām sekundēm Mariuss juta, kā pa ķermeni izplūst patīkams siltums — un piepeši viņš vairs nespēja pakustēties. Viņš gribēja pacelt roku, taču tā vienkārši neizpildīja smadzeņu doto pavēli. Ar kājām bija tas pats. Visi locekļi bija paralizēti, nebija iespējama pat niecīgākā kustība. Kaut arī Mariuss bija pie skaidras apziņas, viņa ķermenis bija sastindzis kā akmenī. Nepanesamās sāpes gan bija pazudušas. Tomēr Mariuss par to spēja priecāties tikai īsu brīdi, jo doma, kas pazibēja viņa nomodā esošajās smadzenēs, sūrstēja daudz ļaunāk nekā visdraņķīgākās fiziskās mokas — viņš vairs nespēja palīdzēt

Laura pieklauvēja pie sekretāres kabineta durvīm, taču atbildes nebija. Viņa pieklaudzināja vēlreiz — nekādas reakcijas.

Meitene piesardzīgi nospieda durvju rokturi, lēnām atvēra

durvis un ieskatījās istabā--tā bija rukša. Mīzelšteinas kundze,

internāta sekretāre bija kā ūdenī iekritusi. Viņas krēsls bija rukšs. Skaidrs, ka Mīzelšteinas kundze nebija nekāda Mīzelšteina. Viņas īstais uzvārds bija Mieze — Steina. Bet jau nākamajā dienā pēc stāšanās darbā rāvenšteinieši viņu bija apveltījuši ar šo iesauku.

Johaidī! Ja Mīzelšteina neparādīsies, tad viņa mani nevarēs pieteikt profesoram Aureliānam!

Jo tieši to šī pavecā kundzīte, kurai visnotaļ pietrūka humora izjūtas, uzskatīja par savu visnopietnāko uzdevumu. Viņa kā cerbers bija nomodā, lai neviens, iepriekš nepieteicies un nesaņēmis atļauju, netiktu direktora kabinetā, kas atradās aiz sekretāres istabas. Mīzelšteina visbiežāk uzvedās kā ievērojamas svētvietas apsargātāja, nevis gluži parasta skolas sekretāre.

Laura jau grasījās aizvērt durvis, kad viņai prātā ieskrēja vēl viena doma: ja jau Mīzelšteinas tur nav, tad viņa man nevarēs aizliegt pašai izmēģināt laimi, lai satiktu Aureliānu!

Laura ieslīdēja sekretāres kabinetā, aši šķērsoja telpu un jau stāvēja lielo ozolkoka durvju priekšā, kas veda uz direktora kabinetu.

Mazliet vilcinājusies, viņa pieklauvēja. Un tad vēlreiz, skaļāk.

— Lūdzu! — atbildēja zema balss.

Laura atvēra durvis un iegāja plašajā telpā.

Pretī uzvilnīja patīkams siltums. Pie divām kabineta sienām stāvēja plaukti, kas sniedzās līdz griestiem un bija pārpildīti ar grāmatām. Abas pārējās sienas līdz pusei bija klātas ar tumšiem ozolkoka paneļiem, virs tiem bija apmetums ar rupju faktūru. Pirms daudziem gadiem tā noteikti bija balta. Taču laika gaitā tas bija tapis krietni tumšāks. Toties lielās gleznas, kas bija piekārtas pie sienām un atainoja līdzšinējos internāta direktorus, skaidri izcēlās uz šī fona.

Kabineta vidū stāvēja iespaidīgs rakstāmgalds, arī no ozolkoka, un pie tā sēdēja — nē, ne jau internāta direktors Austrums Aureliāns, kā Laura bija domājusi, bet gan Dr. Kvintuss Tumšickis.

Dr. Tumšickis bija Lauras ķīmijas un bioloģijas skolotājs, vienlaikus būdams arī Rāvenšteinas direktora vietnieks. Kad meitene pienāca tuvāk, viņš pacēla acis no dokumenta, ko tobrīd lasīja, un paraudzījās Laurā.

Dr. Kvintusam Tumšickim bija jau gandrīz piecdesmit gadu, tomēr viņš izskatījās jaunāks. Viņa sejas vaibsti līdzinājās romiešu ķeizariem, ko Laura pazina no vēstures grāmatām. Dr. Tumšickis allaž bija viegli iededzis, un viņa tumšie mati, kuros vēl nevīdēja sirmums, allaž bija stilīgi apgriezti un nevainojami sasukāti. Kvintuss Tumšickis būtu bijis ārkārtīgi simpātisks vīrietis, ja vien viņa tumšās acis nebūtu tik dzeļošas, ka rās taisni vai caururba pretī stāvētāju.

Skolotājs nebija ne mazākā mērā pārsteigts par Lauras ierašanos direktora kabinetā.

— Laura Leandere? — viņš pajautāja, viegli pasmaidīdams un atsegdams zobus, kas bija tik balti un nevainojami kā televīzijas reklāmā. — Kā varu tev palīdzēt, Laura?

— Ē... mmm, — Laura stostījās, — īstenībā... īstenībā es gribēju satikt profesoru Aureliānu. Vai viņa šeit nav?

— Nav gan, — Dr. Tumšickis atbildēja, viegli pašūpodams galvu. Viņš izlikās, it kā gribētu pārlaist skatienu istabai. — Vai arī tu viņu varbūt vari te ieraudzīt? — Smalkā ironija viņa balsī bija nepārprotama.

— Kur tad ir profesors Aureliāns?

— Godājamais kolēģis kopš vakardienas ir saslimis, — Kvintuss Tumšickis paskaidroja, un Laura drusciņ nobrīnījās, ka viņa sejā atkal atplauka smaidiņš. — Un, atbildot uz tavu nākamo jautājumu, Laura, — nē, ārsts vēl nezina, kas tā par slimību.

Laura izbijusies viņā paskatījās. — Vai tad... ir tik ļauni?

Dr. Tumšickis paraustīja plecus. — Nav ne jausmas. Kā jau teicu — ārsts vēl neko tuvāk nav noskaidrojis. Kolēģim Aureliānam ir vispārējs vājums, tālab viņam tika parakstīts stingrs gultas režīms. Es pildīšu viņa pienākumus, līdz viņš atkal būs uz strīpas.

Laura norija siekalas. Satriekta viņa kādu brīdi raudzījās grīdā.

— Varbūt es tev varu palīdzēt, Laura? — direktora vietnieks pārtrauca klusumu. Viņa sejas izteiksmē bija jaušams kaut kas glū-nīgs.

— Nē, nē! Nepavisam. Vai... varbūt profesoru Aureliānu drīkst apciemot?

Kvintuss Tumšickis papurināja galvu. — Izslēgts! Pie viņa drīkst iet rikai ārsts un Mērija Morgana. Mis Mērija viņu aprūpē, kad viņai pašai nav stundu.

Tad vismaz viņš ir labās rokās, Laura nodomāja.

Mis Mērija Morgana bija internāta angļu un franču valodas skolotāja, un visi skolēni viņu bija ārkārtīgi iemīļojuši. Lielum lielais vairākums jauno sievieti gandrīz vai dievināja, un arī Laurai mis Morgana patika vairāk par citiem. Skolotājai bija maigs raksturs, viņa bija neizmērojami izpalīdzīga un pret visiem audzēkņiem izturējās taisnīgi. Mis Morgana noteikti arī parūpēsies, lai Austrumam Aureliānam nekā netrūktu.

— Vai ir jau zināms, cik ilgi profesoram...?

— Nē, Laura. Patlaban to vēl neviens nevar pateikt.

Protams, Laura nodomāja. Kā gan citādi? Ja vēl nav skaidrs,

kas viņam noticis.

Pavērusies Dr. Kvintusā Tumšickī un atvadīdamās, Laura apjauta viņa pārliecību, ka profesors tik drīz vis neatsāks pildīt savus pienākumus. Tā vien rādījās, ka viņš par to ir cieši pārliecināts.

Ne jau smaids nodeva viņa domas. Tās bija acis. Saltas acis.

Aukstas kā ledus.

Laura aizvēra sekretāres kabineta durvis un izgāja gaitenī. Koridors nebija kurināts. Laura viegli nodrebēja. Viņa aizpogāja jaku un, domās iegrimusi, devās uz klasi, neievērodama tumšo stāvu, kas bija ierāvies tumšā stūrī un vēroja viņu ar tikpat tumšu skatienu.

Tas bija Atila Morduks, Rāvenšteinas saimniecības pārzinis. Uz spēcīgā, īsā rumpja pleciem bija uztupināta pārsteidzoši liela galva. Iespaidīgais pauris bija kails kā boulinga lode, un arī uz apaļās sejas, kas līdzinājās pilnmēnesim, nebija atrodams ne sīkākais bārdas matiņš. Nebija pat nevienas pūciņas, pilnīgi nekā — Atilas vaigi un zods bija tik gludi kā zīdaiņa dibens.

Taču visuzkrītošākās bija viņa rokas. Tās bija tik garas, ka sniedzās turpat vai līdz ceļiem. Turklāt tās bija tik spalvainas, ka gandrīz vai likās, it kā tās klātu hieza, rūsgana vilna, kas tikpat krāšņi zēla arī plaukstu virspusē. Plaukstas bija nesamērīgi lielas. Ne nu gluži kā tualetes poda vāki, kā apgalvoja daži skolnieki, bet tomēr tik pamatīgas, ka Atila bez kādām pūlēm varēja ar vienu roku pacelt smago medicīnisko bumbu.

Atila Morduks jau bezgala ilgi strādāja Rāvenšteinā par saimniecības pārzini, un tikpat ilgi viņš bija arī skolēnu bieds. Seja viņam allaž bija briesmīgi saviebta. Neviens skolnieks nevarēja atcerēties, ka Atila Morduks kādreiz būtu iesmējies vai kaut vai novīpsnājis. Viņš vienmēr izskatījās tik nīgrs, it kā gribētu konkurēt ar vissmagākā metālroka grupām. Lielākā daļa zēnu un meiteņu pārbijās, jau viņu ieraugot, un grieza ceļu.

Laura bija gandrīz aizgājusi līdz gaiteņa galam, kad Atila Morduks uzmanīgi pavērās uz visām pusēm. Tad arī viņa masīvais ķermenis sāka kustēties. Kaut arī viņš gāzelējās kā jūrnieks, kas nule izkāpis krastā, viņa gaita bija neparasti izveicīga un lunkana. Nesaceldams ne mazāko troksnīti, viņš sekoja Laurai, kas neko nenojauta.

Morvena bez žēlastības skubināja savu divradzi. — Uz priekšu, Fejumīla, kusties uz priekšu, — dziedniece sauca, aurojošajam vējam cērtoties sejā. Fejumīla pacēla galvu, saules gaismā iemirdzējās abi smailie ziloņkaula radziņi viņai pierē. Viņa mazliet nosprauslājās un turpināja cīnīties caur sniegu, kas nu jau sniedzās gandrīz līdz vēderam. Zem biezās sniega kārtas šauro taciņu, kas veda augšup uz pāreju, tikpat kā nevarēja saskatīt. Turklāt tā bija tik stāva, ka pa to nevarētu uzkāpt gandrīz neviens zirgs. Fejumīlai, Morvenas divradzim, tā turpretim nesagādāja nekādas grūtības. Viņa bez pūlēm pieveica kāpumu, un neviens solis nebija kļūmīgs.

Divradži bija ne tikai izturīgāki par zirgiem, bet arī spēja izturēt lielāku slodzi nekā viņu kautrie radinieki — tramīgie vienradzi, kas nu jau bija kļuvuši par retumu, kurš sastopams tikai feju mežos. Turklāt divradži maigumā un jūtīgumā no viņiem gandrīz neatpalika. Briesmas tie nojauta jau labu brīdi iepriekš un tālab spēja no tām laikus izvairīties. Šī iemesla dēļ Morvena ceļojumos bija izvēlējusies jāt ar divradzi, un Fejumīla viņas uzticēšanos vēl nekad nebija piekrāpusi. Divradži orientējās sensenās takās, kas vijās caur Avanterras zemi, un spēja zinātājus nogādāt galamērķī krietni ātrāk un drošāk nekā citas radības. Galu galā slepenās takas bija ieminušas fejas, kuru aizgādībā gan vienradži, gan divradži pavadīja pirmos mēnešus pēc savas dzimšanas.

Sniegoto kalnu baltās galotnes mirdzēja agrīnajā rīta gaismā un atspoguļoja saules spozmi, kas rotājās starojoši zilajās debesīs. Vējš, kas dzenāja atsevišķus vētras mākoņus, bija ledaini auksts. Tas iesitās Morvenai sejā, un, pat cauri biezajam apmetnim, kurā viņa bija satinusies, vilka stindzinošs aukstums, kas valdīja neviesmīlīgajās Sniegoto kalnu gālēs. Arī vilnas lakats, ko viņa bija apsējusi ap galvu, gandrīz nesildīja.

Tomēr ne jau par aukstumu Morvena bija norūpējusies, bet gan par Gaismas glabātāju, kurš bija lielās briesmās. Taču vēl ļaunāk bija tas, ka viņai nāksies pievilt Paravaina cerības. Viņa saprata, ka bruņinieks no viņas gaidīja brīnumu. Tomēr, neraugoties uz lielisko dziednieces mākslu, viņa Elizionu nespēja izārstēt. Morvena varēja rikai remdēt viņa ciešanas un pēc iespējas aizkavēt sabrukumu. Bet tādēļ vispirms vēl bija jātiek līdz Blāzmo-raldai!

Iedomājusies par krāpšanu, ar kādu viņa bija aizvilināta no Grāla pils, Morvena iekaisa dusmās. Toreiz, kad uzradās šķietamais sūtnis no tēva, viņai nebija ne mazāko aizdomu. Tieši otrādi, šī vēsts bija visai apsveicams iegansts, lai pēc ilgajiem prombūtnes gadiem beidzot atgrieztos dzimtenē. Tikai tad, kad tēvs pārsteigts bija ar viņu sasveicinājies, Morvenai atausa gaisma, ka te kaut kas nav lāgā. Drīz vien virs Rumorrekas, tēva pils, bija parādījies Bultspārnis. Varenais ērglis, Gaismas sūtnis, bija pavēstījis, kas viņas prombūtnes laikā bija atgadījies Blāzmoralda. Protams, viņa uzreiz devās ceļā. Tēva piedāvājumu sūtīt līdzi dažus bruņiniekus par pavadoņiem, lai tie viņu aizsargātu, Morvena bija noraidījusi. Lielāks pulks lēnāk tika uz priekšu un vienīgi piesaistīja uzmanību. Turklāt rikai divradži spēja sekot apslēptajām takām.

Beidzot Morvena bija sasniegusi pārejas augstāko vietu. Viņa deva divradzim nelielu atelpu un paraudzījās ielejā, kurā viņas priekšā pavērās Pļavuzemes zaļie plašumi. Dziedniece nopūtās. Ceļš līdz Blāzmoraldai vēl bija bezgala rāls. Viņai vajadzēja ne tikai šķērsot Pļavuzemi un pārvarēt mutuļojošo Pērkoņupi. Pēc tam viņu gaidīja baisais Vizošais tuksnesis, kas laikam gan bija bīstamākais ceļojuma posms. Un visbeidzot vēl nāksies sveikā tikt cauri Tumšajai aizai.

Tāls un bīstams ceļojums. Ja neviens neaizkavēs, viņai vajadzēs vismaz četras dienas. Taču iespējams, ka tad Elizionam jau būs par vēlu palīdzēt. Morvenas vienīgā cerība bija jaunais tilts pār Pērkoņupi, kura būvi viņa līksmi bija vērojusi šurpceļā. Tas nozīmēja ievērojami īsāku ceļu un noteikti ietaupītu vienu dienu.

Vienu dienu, kas varēja būt izšķirīga Gaismas glabātāja dzīvībai. Morvena izlēmīgi iecirta piešus divradža sānos un jāja uz Pļavuzemes pusi.