Laura un Avanterras noslēpums

7. nodala NAKTS NOSLĒPUMI

Pār Ravenšteinu bija nolaidusies dziļa nakts. Dilstoša

mēness šaurais sirpis nespodri rēgojās pie gandrīz skaidrā debesjuma, apmirdzēdams pili ar blāvu gaismu. Tālumā no Bendesmeža atskanēja pūces ūjināšana, un tad klusumu pārtrauca torņa pulksteņa dobjie sitieni.

Bija pusnakts.

Laura Leandere aizmigusi gulēja gultā. Viņa elpoja mierīgi un vienmērīgi. No Kajas gultas bija dzirdama klusa krākšana, pulkstenis uz naktsskapīša klusi tikšķēja. Caur aizkaru spīdēja mēness gaisma, izzīmēdama uz sienām rēgainas ēnas.

Piepeši atskanēja savāds troksnis. Izklausījās pēc vilka gaudošanas. Laura klusi ievaidējās un sagrozījās gultā, it kā baisā kaukšana viņai traucētu gulēt. Tai pašā brīdī durvju rokturis bez skaņas tika nospiests uz leju. Durvis, gandrīz nedzirdami nočīkstēdamas, pavērās. No gaiteņa istabā ieplūda šaurs gaismas stars, pārskrēja pāri sienai, pie kuras stāvēja Lauras gulta, kļuva arvien lielāks un lielāks, līdz meta gaismu uz Lauras sejas. Nočabēja audums.

Cauri naktij vēlreiz atskanēja baisie vilka kaucieni, un Laura pamodās. Viņa atvēra acis, piecēlās gultā sēdus un ne pa jokam pārbijās, ieraudzījusi tumšu stāvu.

Nē!

Laura gribēja skaļi iekliegties, bet tad viņa pazina naksnīgo viešņu. — Mis Morgana? — Lauras sejā bija lasāms apstulbums.

Trauslā skolotāja bija ietinusies garā apmetnī un rāmi stāvēja nekustēdamās.

— Nāc līdzi! — viņa sacīja, neko vairāk nepaskaidrodama.

— Ber...— Laura grasījās protestēt, taču Mērija Morgana viņu pārtrauca pusvārdā.

— Laura, lūdzu, nāc līdzi! — viņa izteiksmīgi nočukstēja. Tad pagriezās apkārt un izgāja gaitenī.

Laura mazu brītiņu nezināja, ko iesākt. Ko gan ras nozīmē, viņa sev vaicāja, bet tad pašai par pārsteigumu pamanīja, ka jau nometusi segu un piecēlusies no gulras. īsti nebūdama pārlieci-nāta, vai tiešām vēlas kaut kur doties, Laura pielēca kājās, žigli apvilka zābakus, uzmeta virs pidžamas sarkano stepēto vējjaku un kā apmāta taustījās uz atvērtajām durvīm. Viņas soļus it kā vadīja kāda noslēpumaina vara, kurai Laura nespēja pretoties. Šķita, ka viņu savā varā pārņēmis svešāds spēks.

Laurai ienākot gaitenī, mis Mērija jau bija gandrīz tikusi līdz kāpņu telpai.

Kaut kas te nav lāgā, Laura nodomāja. Un piepeši viņa atskārta — meitenes pašas soļi bija dzirdami skaidri, kaut arī klusināti, taču skolotāja pārvietojās, nesaceldama ne sīkāko troksnīti. Laura pavēroja uzmanīgāk un šķita, it kā mis Mērija vispār nekustinātu kājas! Labi, skolotājas apmetnis gan sniedzās līdz zemei, tā ka nebija redzamas nedz pēdas, nedz stilbi, taču arī zem apmetņa smagā auduma nebija manāma neviena kustība. Neveidojās ne krociņas, ne ieloces, vispār nekā. Izskatījās, ka graciozā skolotāja peld gaisā, bez svara un bez skaņas tuvodamās kāpnēm.

Dīvaini, Laura nodomāja. Nudien, dīvaini!

Dega rikai maza gaismiņa kā kaķacs, un gaiteni nespēja izgaismot arī blāvā mēness stari, kas vietumis iespīdēja cauri logiem. Koridora nišās no pustumsas iznira tumši stāvi, gluži kā slepkavnieciski laupītāji izlīzdami no aizsega. Kaut gan Laura zināja, ka tur bija izlikti tikai veci bruņinieku ietērpi, viņu pārņēma nomācoša sajūta. Uzmetās zosāda.

Laura uzelpoja, kad beidzot bija tikusi līdz kāpnēm, kas veda lejā uz ieejas halli. Te gan arī bija tumšs kā akā, bet vismaz nerē-gojās spokainās bruņas.

Mis Mērija jau bija nokāpusi gandrīz lejā. Skolotāja ne reizi neatskatījās. Šķita, ka viņa arī tāpat zina, ka Laura seko.

Mēnesstari, ieplūzdami caur apaļo, ornamentiem rotāto logu virs ieejas portāla, meta nespodru gaismu uz gleznas pie pretējās sienas. Laura nevilšus pagrieza galvu uz gleznas pusi. Ieraudzītais viņu tā izbiedēja, ka meitene sarāvās. Viņa apstājās kā zemē iemieta un ievilka elpu. Vienu mirkli Laura vairs nesaprata, vai viņa patiesi ir nomodā vai tikai sapņo. Gleznā bija redzama tikai jaunā sieviete baltajā tērpā. Lielais, melnais vilks, kurš parasti gulēja viņai pie kājām, bija pazudis bez vēsts!

Laura apmulsusi nogrozīja galvu. Tas taču nevarēja būt! Viņa noteikti alojās! Meitene cieši aizmiedza acis un paberzēja tās, bet no vilka joprojām nebija ne miņas. Vieta pie baltās sievietes kājām bija tukša. It kā vilka nekad nebūru bijis, Silva gluži viena stāvēja meža pļaviņā un nenovērsdamās lūkojās Laurā.

Izskaidrojums varēja būt tikai viens — vilku kāds bija aizkrāsojis! Bet kāpēc? Un vai pa šo īso laika sprīdi, kas bija pagājis kopš vakariņām, tas vispār bija iespējams? Jo, kad viņas ar Kaju paēdušas bija nākušas caur halli uz savu istabu, gleznā vēl nebija nekādu izmaiņu.

Tad Laura izdzirda vilka kaukšanu. Likās, ka tā nāk no Ben-desmeža aiz parka. Viņa nekādā ziņā nevarēja maldīties, jo kaucieni atskanēja vēlreiz. Vai tad vilks būtu atdzīvojies un no gleznas...?

Muļķības! Laura noskaitās pati uz sevi. Kā viņai varēja ienākt prātā rik traka ideja?

Ieejas durvju iečīkstēšanās viņu izrāva no pārdomām. Laura ieraudzīja, kā mis Mērija izsteidzas pa tām laukā, un pielika soli, lai viņai sekotu.

Iznākot laukā, Laurai pretim uzvilnīja aukstais nakts gaiss. Pat savīstoties ciešāk vējjakā, viņai sala.

Būtu labāk apvilkusi džinsenes un svīteri, viņai iešāvās prātā. Bet tagad jau bija par vēlu.

Mērija Morgana jau bija nokāpusi lejā pa ieejas kāpnēm, un Laurai nācās pasteigties, lai nepazaudētu viņu no redzesloka. Viņa noskrēja lejup pa pakāpieniem, pagāja garām akmens milzim, kas uz saviem pleciem turēja nojumi, un drīz vien jau atradās uz ceļa, kurš veda uz parku. Laurai neienāca prātā, ka vajadzētu atskatīties uz milzi.

Toties milzis gan nolūkojās meitenei pakaļ. Viņš pamirkšķināja acis, sarauca plato pieri apcerīgās grumbās un neizlaida Lauru no acīm. Milzis mazliet pagrieza uz sāniem lielo galvu, lai varētu viņu labāk redzēt. Bet ieraudzītais viņu it nemaz neiepriecināja. Tieši otrādi, viņš kļuva nopietns.

Ļoti nopietns.

Šaurais celiņš veda gar pils galveno ēku. Lauras vējjaka nakts tumsā zibēja kā sarkana signāllampiņa, kamēr meitene sekoja skolotājai, kura mazliet vairāk nekā divdesmit metru attālumā, nesaceldama ne mazāko troksnīti, slīdēja uz priekšu. Zem Lauras zābakiem čirkstēja grants, nāsīs kņudēja dzestrais, mitrais nakts gaiss, kas smaržoja — nē, diemžēl nesmaržoja pēc sniega. Kastors Dītrihs Laurai kādreiz bija iemācījis, ka sniegu var saost. Zemnieks viņai bija pastāstījis arī citas līdzīgas lietiņas. Viņš bija iemācījis, kā lasīt dabas zīmes, kas zinātājam daudz ko pastāsta. Taču patlaban Laura saoda tikai satrunējušu lapu un koka trūdu smaku.

Vienam logam pils ēkas otrajā stāvā kāds pavilka sāņus aizkaru. Tas bija skolotāju istabas logs. Telpa bija tumša, tomēr aiz rūts bija manāmas kāda tumša stāva neskaidras aprises, tas šķita nearlaidīgi vērojam parku.

Laura nemanīja, ka viņu kāds novēro. Tomēr ar acs kaktiņu piepeši sajuta kustību. Meitene pagrieza galvu un paskatījās uz galvenās ēkas pusi — un vēl paguva ieraudzīt, kā tik tikko manāmi nošūpojas skolotāju istabas aizkars. Tumšais stāvs jau bija nozudis.

Kad meitene arkai pievērsās mis Mērijai, viņa burtiski ienira miglas vālā, kas slīdēja pa parku. Laura pielika soli. Pēc maza brītiņa arī viņu bija ieskāvis palss mākonis. Tajā nekas nebija saskatāms. Viņa vairs nespēja sazīmēt mis Mēriju, un arī citādi nebija manāma neviena dzīva dvēsele. Migla sabiezēja. No tās kā rē-gaini māņu tēli iznira krūmi un ceri, kas atradās abpus celiņam. Tālumā ierējās lapsa, un pāri Lauras galvai bez trokšņa aizlaidās divas spārnotas ēnas. Meitene sarāvās, bet ēnas jau bija pazudušas. Laura, sevi mierinādama, lūkoja iestāstīt, ka tas būs bijis tikai apogu pāris, kas ligzdoja vecajā ozolā aiz sporta zāles, un gāja vien žigli tālāk.

Nonākusi pie ceļa sazarojuma, viņa nezināja, kurā virzienā doties. Nebija ne jausmas, kurp mis Mērija viņu grasījās vest. Taču no skolotājas vairs nebija ne ziņas, ne miņas, un tā nu meitene uz brīdi neizlēmīgi apstājās, līdz beigās nosprieda nogriezties pa labi. Ja Laura nemaldījās, tad šī šaurā taciņa veda uz profesora Aureliāna namiņu, kas atradās klusā parka nostūrī labu gabalu no galvenās ēkas. Varbūt tas arī ir mūsu pastaigas mērķis, Laura vilcinādamās nolēma, un nomākta gāja vien uz priekšu.

Migla tagad bija tik necaurredzama, ka viņa spēja saskatīt labi ja dažus metrus uz priekšu. Samanāma bija tikai grantētā taciņa zem kājām, parka krūmi un ceri bija ietīstījušies pelēkā plīvurā. Tomēr direktora namiņš kā neparādījās, tā neparādījās, kaut arī tam sen vajadzēja būt sasniegtam. Taka vienkārši nebeidzās un veda arvien dziļāk miglas vālos. Tad Laura atskārta, ka ir apmaldījusies. Viņa vairs nesaprata, kur atrodas. Meitenē pamodās bailes, un, kaut arī zinādama, ka tas bija gluži nesaprātīgi, viņa sāka skriet arvien ātrāk.

Kad viņas priekšā no miglas iznira briesmonis, Laura gandrīz vai skaļi iekliedzās. Taču tad viņa atcerējās, ka uz varenā zirga varēja sēdēt tikai Reimāra fon Rāvenšteina milzīgā statuja, kas pacēlās nelielā, apaļā laukumiņā parka vidū. Tomēr sirds dauzījās tā, ka draudēja pārsprāgt, kamēr viņa lēniem soļiem tuvojās akmens piemineklim.

Nežēlīgais bruņinieks pieminekli sev bija uzcēlis, vēl dzīvs būdams, īsi pēc ram, kad 1153. gadā bija atgriezies no krusta kara, kas viņu gadiem ilgi bija aizkavējis svešās zemēs. Viņš laikam gan bija nojautis, ka pēc viņa nāves neviens nenobirdinās ne asaru, nerunājot nemaz par pieminekļa celšanu. Tālab arī bruņinieks pats bija parūpējies, lai viņa atveidojums taptu saglabāts nākamajām paaudzēm, un pasūtījis kādam grāfistes tēlniekam izcirst no granīta savu statuju zirga mugurā “kā dzīvu”.

Tumsā un miglas plīvuru ielokā skulptūra izskatījās vēl baisāka, nekā tā jau bija. Laura bailīgi pašķielēja uz briesmīgā bruņinieka pusi, kas pilnā bruņojumā un ar varenu zobenu pie sāniem sēdēja sava kara zirga mugurā un nekustīgu skatienu vērās tālēs.

Reimārs noteikti bija bijis neiedomājami neglīts vīrietis, jo viņa seja pat izskaistināta izskatījās atbaidoša un cietsirdīga. Acis aizēnoja ķivere. Tomēr tas nebija īstais iemesls, kādēļ tās izskatījās saltas un ļaunas — Reimāra acis bija saltas un ļaunas, un pat akmens veidolā bruņinieks lielākajai daļai skatītāju iedvesa bailes. Šķira, ka nobijušies bija pat baloži, jo tie neuzdrošinājās pat nolaisties uz viņa galvas, nemaz nerunājot par aptaisīšanu. Vismaz to neatlaidīgi apgalvoja Albīns Ellerkings. Un patiesi neviens šādu kaitniecību vēl nebija novērojis.

Arī Lauru, kas citādi ne tuvu nebija no bailīgajām, arvien no jauna pārņēma nelāga sajūta. Tomēr viņa nespēja novērst skatienu. Meitene kā apmāta raudzījās karotājā, tad viņš piepeši pagrieza galvu un ieskatījās viņai tieši acīs.

Laura skaļi iekliedzās, metās dažus soļus atpakaļ — un sadūrās ar kādu. Atkal viņai paspruka šausmu kliedziens. Steigšus pagriezusies, meitene ieraudzīja — mis Mēriju, kas noraizējusies viņā lūkojās. — Kas noticis, Laura? Kāpēc tu kliedzi?

— V-vi-vi-viņš... — Laura tikai stostījās.

— Kurš? — mis Mērija mierīgi vaicāja. — Kuru tu domā?

Laura paskatījās uz pieminekli un saprata, ka būs maldījusies:

Reimārs fon Rāvenšteins kā allaž drūmi vērās tālēs, gluži kā citas pasaules iemītnieks. Migla un pašas izbīlis bija izspēlējuši ļaunu joku.

— Eēē, — Laura apjukusi novilka. — Tur... tur nekā nebija.

Skolotāja paņēma meiteni pie rokas. — Drīz vien tu sapratīsi, Laura, — viņa pačukstēja un viegli vilka meiteni uz priekšu.

— Tagad gan nāc — mūs gaida.

Laura nopriecājās, kad apaļais laukumiņš beidzot palika aiz muguras un viņas iegriezās taciņā pa kreisi. Migla pašķīrās, un ragad varēja redzēt, ka grantētais celiņš vijās pa pašķidro koku audzīti, aiz kuras atradās efejām apaugusī profesora Aureliāna māja.

Tieši šajā acumirklī atskanēja klusa, asa šņirkstoņa. Tas bija Akmens bruņinieks, kas pagrieza galvu un ļauni noraudzījās pakaļ meitenei sarkanajā vējjakā. Tā vien likās, ka tūliņ viņš nolēks no zirga, lai viņai sekotu.

Morvenai bija licies, ka ceļam caur Pļavuzemi tā arī nepienāks gals. Kaut arī divradzis to bija pieveicis gandrīz tikai auļos, attālums šķira daudz garāks nekā parasti, jo viņa visu laiku bija ilgojusies pēc Blāzmoraldas. Dziedniece nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad beidzot būs nonākusi galā. Izdzirdot Pērkoņupes šalkas, viņa no visas sirds cerēja, ka teju teju acu priekšā pavērsies ūdeņu plūdums. Taču viņai par vilšanos pagāja vēl krietns laiciņš, līdz beidzot bija sasniegta varenā straume.

Ieraugot jauno tiltu, Morvena jutās atalgota par pagājušo stundu raizēm. Kaut arī bija nakts vidus, dziedniece jau pa gabalu redzēja, ka tas bija gatavs. Bija piepildījušās viņas cerības, ka ceļu izdosies saīsināt. Koka būve kā izpildīts solījums vizēja abu mēnešu spodrajā gaismā. Tilts lepni un droši stiepās pāri krāčainajiem ūdeņiem. Pateicoties resnajiem balstiem un biezajiem dēļiem, tas izskatījās daudz uzticamāks par dažu labu uz ātru roku ierīkotu laipiņu, kas cituviet ceļiniekus ieveda dzīvības briesmās. Sis tilts šķita būvēts uz mūžīgiem laikiem.

Morvena nepacietīgi pagrieza divradzi uz tilta pusi. Šeit, krastmalā, ūdens šalca tik skaļi, ka pārmāca gan vēja aurus un svūpiju spiedzienus tuvīnajos pļavu mežos, gan arī nakts svilpju baisos kliedzienus.

Tieši tilta priekšā Fejumīla izbijās. Viņa iezviedzās un ar pakaviem uztraukti kārpīja zemi.

Morvena visai labi spēja saprast savu divradzi. Viņas bija jājušas visu dienu un pusi nakts, un garais ceļš bija izsmēlis Fejumīlas spēkus. Jau sen vajadzēja atvilkt elpu. Jaunā sieviete maigi paplikšķināja dzīvniekam pa kaklu un klusi pačukstēja: — Es zinu, Fejumīla, es arī tagad labāk gribētu pagulēt, bet mums jādodas tālāk. Elizionam vajadzīga mana palīdzība, un Blāzmoraldā mūs nepacietīgi gaida. — Tad viņa paklakšķināja ar mēli, lai paskubinātu divradzi.

Taču Fejumīla palika uz vietas kā klints un nekustējās ne par mata tiesu. Tā tikai sprauslāja. Mēnessgaismā viņai uz pieres vizēja abi ziloņkaula radziņi.

Morvena bija pārsteigta. Viņa nebija radusi, ka dzīvnieks izturētos tik iecirtīgi. Viņai jau radās aizdomas, vai tik Fejumīla nenojauš briesmas, kad dziedniece noprata, ka divradža nemierā vainojams jaunais tilts.

— Labi, Fejumīla, būs jau labi. — Morvena mierinoši noglāstīja divradzim kaklu. — Nevajag baidīties. Kaut arī šo tiltu mēs vēl nepazīstam, tas mūs droši pārvedīs pāri.

Divradzis vēlreiz iezviedzās, papurināja galvu un nekustējās ne no vietas.

Morvena lēnām kļuva nepacietīga. — Netiepies, Fejumīla! — viņa, jūtami aizkaitināta, sacīja. — Mums nav laika tādām spēlītēm. Katrs mirklis ir no svara!

Tad Morvenas uzmanību piesaistīja kāda kustība upes otrā krastā. Pa ceļu tiltam tuvojās tumšs stāvs. Dziedniece piemiedza acis, lai labāk redzētu. Tā bija kāda veca sieviņa, zemniece, spriežot pēc vienkāršā apģērba. Mugurā viņai bija uzsiets grozs. Nasta acīmredzot bija smaga, jo viņa gāja sakumpusi un ar pūlēm uzkāpa uz rilta.

Morvena aizkustināta vēroja nabaga večiņu, kura pat nakti neguva mieru.

Kad zemniece bija tikusi uz tilta, viņa pieķērās pie margām un atbalstījās uz tām, maziem solīšiem tuvodamās dziedniecei un divradzim.

— Redzi nu, tava neuzticēšanās ir pilnīgi nepamatota! — Morvena pačukstēja divradzim.

Fejumīla nosprauslojās un blenza vecajā sievā, kas elsdama pūzdama nāca tuvāk. Likās, ka viņas izskats dzīvnieku nomierina. Tas sāka kustēties un uzkāpa uz tilta.

Dziedniece izjuta atvieglojumu. Nu tad beidzot, viņa nodomāja. Fejumīla galu galā nākusi pie prāta.

Divradzis piesardzīgi rikšoja pār tiltu. Dēļi dobji dunēja zem pakaviem. Šalca Pērkoņupes ūdeņi, mēness gaismā blāvi atmirdzēja viļņu putainās galotnes.

Izskatījās, ka vecā zemniece ij neievēro divradzi un jātnieci tā mugurā. Salīkusi zem groza svara, viņa tuntuļoja uz priekšu. Pat tuvumā, kad viņai vajadzēja dzirdēt pakavu klaudzoņu, vecā nepacēla galvu.

Nabaga večiņa noteikti būs kurla, Morvena nodomāja — kad tilts zem viņas piepeši izgaisa.

Morvena un Fejumīla iegāzās aizā, un pārbiedētajai dziedniecei neatlika laika apjaust, ka viņa bija iekritusi tumšo spēku lamatās — noticējusi velnišķīgajam māņu tiltam. Viņa tik ļoti bija ilgojusies pēc šī tilta, ka viņu apvest ap stūri, izmantojot ilūziju, bija tīrais nieks.

Pērkoņupes ūdeņi sakļāvās virs Morvenas, un augumu kā nāvējošas sāpes caurstrāvoja ledains aukstums, kad draudīgā straume aizrāva viņu sev līdzi.

Dziedniece spirinājās un visiem spēkiem centās izpeldēt uz augšu. Viņa sēca un spļaudījās, un tvēra pēc gaisa. Kad turpat tuvumā no ūdens iznira Fejumīlas galva, Morvena izjuta milzīgu atvieglojumu. Viņa pacēla seju virs putojošajiem viļņiem un pavērās, kur gan palikusi zemniece, taču nespēja to ieraudzīt. Straume nesa tikai viņas grozu.

Tad Morvena virs galvas izdzirda spalgus smieklus, sievietes smieklus. Dziedniece pārsteigta paskatījās uz augšu — un ievēroja milzīgu spārnotu būtni, kas lidinājās virs Pērkoņupes un spēcīgiem spārnu vēzieniem pacēlās naksnīgajās debesīs. Iekams Morvena atskārta, kas tā tāda bija, straume viņu trieca pret klints bluķi, kas rēgojās ārā no ūdens. Galvai atsitoties pret klinti, viņa izdzirda skaļu troksni. Tad viss ietinās tumsā, un Morvena zaudēja samanu.