Laura un Avanterras noslēpums

Grāla pils virtuves spārna plašajā gaitenī valdīja rosīga kņada. Kalpones satraukti šaudījās šurpu turpu, kalpi stiepa maisus ar pārtiku, un bruņinieki, kuriem tobrīd nebija darba, iezagās virtuvē, lai patērzētu ar kalpotājiem vai notiesātu gabalu speķa vai maizes riku.

Alienora, rokā turēdama tukšu bļodiņu, gāja uz virtuvi, kad izdzirda brāļa balsi.

— Kuš! — Alariks nošņāca. — Kuš, Alienora!

Meitene ar gaišajām bizēm apstājās un pārsteigta raudzījās apkārt. Sākumā viņa krēslainajā gaitenī nespēja ieraudzīt Alariku, bet tad atklāja brāli. Viņš bija paslēpies aiz kādas kolonnas tumšā kaktā un pamāja māsai.

Alienora aši panācās tuvāk. — Ko tu gribi?

Alariks kreisajā rokā nesa svūpiju, glāstīdams to ar labo roku.

Zēns piesardzīgi paraudzījās apkārt, iekams pievērsās māsai. — Vai tev ir zināms, kas noticis ar Elizionu?

— Ar Elizionu? — Alienora bija pārsteigta. — Kāpēc tu tā vaicā?

— Tāpēc, ka šodien es viņu vēl neesmu redzējis, un visi, kam vien par viņu apvaicājos, izvairās no atbildes. Izlokās pat Para-vains, kurš allaž mani ir uzklausījis. Man liekas, no mums kaut ko slēpj.

Alienoras sejā parādījās izbrīns. — Ko tad?

— Nav ne jausmas. — Alariks sarauca pieri domīgās grumbiņās, bet svūpijs uzrāpās viņam uz pleca un maigi nolaizīja vaigu.

— Taču man ir aizdomas, ka vakarnakt tas gadījums nemaz nebija tik nevainīgs, kā apgalvo Baltie Bruņinieki.

— Nē?

Alariks pašūpoja galvu. — Nē. Iespējams, ka Borborons un viņa karotāji nodarījuši lielāku ļaunumu, nekā mums stāstīts.

Meitene nobālēja. — Tu domā, ka...?

— Jā. Varbūt viņi kaut ko nodarījuši Gaismas glabātājam, — Alariks nopietnā balsī sacīja. — Kāpēc tad Paravains citādi būru sūtījis Bultspārni ar vēsti Morvenai?

Alienora domīgi pavērās brālī. — Es nezinu — un neesmu arī neko ievērojusi, Alarik. Augstākais, to, ka pats Paravains šorīt no rīta paņēma Elizionam domāto ūdens bļodu, nevis viņa kambarsulainis kā...

Tobrīd Bučmūlis izbijies iespiedzās un patvērās zem Alarika vamža. Brālis ar māsu pārsteigti saskatījās un ieraudzīja Paravainu, kas nāca uz viņu pusi.

Bruņinieks īsi nopētīja zēnu un pievērsās viņa māsai.

— Alienora?

Meitene viņā palūkojās ar pazemīgu skatienu. — Jā, kungs?

— Nu... — bruņinieks aprāvās un nokrekšķinājās, iekams turpināja. — Tu... tu taču jau krietnu laiciņu ej mācībā pie Morvenas, vai tā?

— Jā. Gandrīz divas vasaras.

— Vai Morvena tev jau mācījusi, kā ārstēt drudzi un kas palīdz... palīdz pret spēku izsīkumu?

— Kā rad, kungs. — Meitenes zilās acis iemirdzējās. — Pret drudzi dod augstiņu uzlējumu. Tie aug manā dzimtenē, un pret spēku izsīkumu...

Bruņinieks viņu pārtrauca pusvārdā. — Nāc līdzi! — viņš strupi teica, un, jau dodamies projām, vēlreiz pagriezās pret Alariku. — Un tev vajadzētu padomāt, kā paveikt kaut ko derīgu. No taviem ziņkārīgajiem jautājumiem tikai rodas apjukums, un tie nevienam nelīdz!

Vakariņās ēdamzālē bija aizņemtas gandrīz visas vietas. Lielajā zālē, kur Nežēlīgā bruņinieka dzīves laikos bija notikusi plaša uzdzīve un trakas dzeršanas, arī tagad gāja augsti, kaut arī Reimāru un viņa mežonīgos drauģeļus jau vairāk nekā astoņsimt gadus klāja vēstures pīšļi. Augstie, senatnīgie griesti ar koka sijām, ar koka paneļiem apšūtās sienas un grezni kaldinātie svečturi vēl aizvien atsauca atmiņā šīs zāles rosīgo pagātni, kaut arī svečturos vairs nebija iespraustas vaska sveces un lāpas, bet tikai gluži parastas spuldzītes, kas gādāja par omulīgu gaismu. Tomēr adventes vainagā, kas bija piekārts pie telpas griestiem, bija īstas sveces, divas jau dega, un no liesmiņām pret griestiem stīdzēja smalkas dūmu strūkliņas.

Skolēni, kas sēdēja uz soliem pie gariem galdiem, acīm redzami jutās labi. Šķīvji šķindēja un naži atsitās pret dakšiņām, zāli pildīja mundra tērgāšana, laiku pa laikam ieskanējās līksmi smiekli.

Skolotāju galds atradās uz neliela koka paaugstinājuma pie zāles gala sienas, lai viņi varētu kā nākas paturēt acīs savus audzēkņus, kaut arī parasti tam nebija lielas nozīmes. Nelikās, ka

skolēnus kaut mazākajā mērā traucētu skolotāju klātbūtne, un pedagogi parasti arī neko neteica. Pat profesors Austrums Aureliāns aizrādīja rikai tad, ja gāja pārāk traki, kas tomēr gadījās ārkārtīgi reti. Gandrīz vai nekad. Aureliāns bija cieši pārliecināts, ka maltītes baudīšanai jāsagādā prieks. Tādēļ vajadzēja ne tikai gardu ēdienu, bet arī interesantas sarunas un labu noskaņojumu.

Šodien Austrums Aureliāns nesēdēja pie skolotāju galda. Toties Dr. Kvintuss Tumšickis jau bija ieņēmis direktora krēslu, kuram vienīgajam bija augsta atzveltne un roku balsti. Rebeka Taksa bija iekārtojusies viņam pa labi. Slaidā matemātikas un fizikas skolotāja bija apvilkusi koši rozā kleitu. Karmīnsarkanos matus, kas bija sapīti sīkās bizītēs, viņa bija apvijusi ap galvu, un patlaban bija iegrimusi sarunā ar skolas vadītāja vietnieku.

Lauras galds bija trešais, skaitot no ieejas, un atradās pie loga. Viņa sēdēja tieši pie ejas, blakus viņai Kaja, bet pretī brālis un Magda Šneidere, meitene no Lauras klases. Magda gan bija apmēram tikpat liela auguma kā Laura, un viņai arī bija gari, gaiši mati, tomēr viņa ne tuvu neizskatījās tik labi kā Laura. Katrā ziņā to apgalvoja Filips Bodēns, kas arī mācījās 7.b. Klasesbiedri viņu bija iedēvējuši par misteru Vēso, jo Filips vienmēr tēloja vēso, ģērbās tikai supermodernās drēbēs un katru otro nedēļu aizstaigāja pie friziera, lai stilīgi ieveidotu kviešu dzelteno matu krēpes. Protams, misters Vēsais bija speciālists arī sieviešu jautājumā. Vismaz tā viņš apgalvoja. Laura viņu uzskatīja par apdauzītu, un gandrīz visas pārējās meitenes no viņas klases arī bija tādās pašās domās. Izņemot Karo Tīli, protams. Tā bija ieķērusies misterā Vēsajā. Bet Karo jau tāpat bija drusku jocīga.

Šodien pasniedza vienu no Lauras mīļākajiem ēdieniem: spageti Boloņas gaumē. Arī Kaja bija sajūsmā par spageti, un tāpēc viņai priekšā stāvēja jau otrais šķīvis. Viņa ķērās tam klāt ar tādu izsalkumu, it kā stundām ilgi nebūtu neko likusi uz zoba. Kaut arī tikko pirms vakariņām bija notiesājusi pustāfelīti ruma šokolādes ar riekstiem un rozīnēm. Lai iesildītos, tā sakot. Ne tikai Kajai, bet arī daudziem citiem skolēniem uz sejas un apģērba bija palikuši tomātu mērces traipi. Garie, tievie makaroni vienmēr pamanījās noslīdēt no dakšiņas un nonāca it visur, ne tikai paredzētajā mērķī — mutē.

Arī Magda pamatīgi nocīnījās ar iecirtīgajiem spageti. Tas gan viņai absolūti netraucēja aizpļāpāt pilnas ausis draugiem. Jo Magda gandrīz nekad neapklusa.

— Vai nav ārprāts, ko? — viņa pavaicāja un piebikstīja Laurai.

— Kas tad ?

Magda norādīja uz skolotāju galdu, kur Rebeka Taksa satraukti sačukstējās ar savu blakussēdētāju. — Kā tā Rozija Taksa pielaizās Dr. Tumšickim. Un tikai tāpēc, ka viņš tagad ir diriķis!

— Fufķīvas! — Kaja nosvepstēja. — Fie avi fašu vienmē fuvas kofā! — Mute viņai bija piebāzta pilna.

Laurai vajadzēja tikai īsu mirkli, lai saprastu, ko draudzene īsti bija teikusi. Viņa bija pārsteigta. — Nopietni? Pirmā dzirdēšana!

— Kā jau parasti! — Lūkass komentēja. — Visi sen jau zina, tikai tu, protams, neko neesi dzirdējusi!

— Ļoti smieklīgi! — Laura parādīja brālim grimasi.

Magda pieliecās tuvāk draugiem un pazemināja balsi. — Vai

jūs jau dzirdējāt? — viņa jautāja sazvērnieciskā balsī.

Kaja un Lūkass atbildēja gandrīz vienlaikus: — Ko tad?

Magda paskatījās visapkārt un, pārliecinājusies, ka neviens slepus nenoklausās, pačukstēja draugiem: — Svētdien viens mūsējais esot dabūjis galu!

Laura bija pārbijusies. — Ko? Kā tas var būt?

Magdas zilās acis satraukumā dzirkstīja vien. — Vai zināt tās vecās kapenes Bendesmežā?

— Tās, kur apglabāts Reimārs fon Rāvenšteins? — Laura izbrīnījusies vaicāja.

— Tās, kur mēs nedrīkstam iet, jo tur spokojas? — Kaja gribēja zināt.

— Tās, kur mēs nedrīkstam iet, jo tur viss var sabrukt! — Lūkass paskaidroja skolmeistariskā balsī.

Magda pamāja. — Tās pašas! Un vakar tā arī notika — viens skolnieks pārkāpis aizliegumu, un viņu nositis mūris, kas sagāzies!

Kajai šausmās noslīga roka ar pilnu dakšiņu — un spageti kopā ar tomātu mērci nokrita uz džinsiem. — Oi, — viņa noteica un žigli centās saglābt bikses ar salveti.

Laura mēmā izmisumā pašūpoja galvu. Atkal jau draudzenei izgāja greizi! Tad viņa pievērsās Magdai. — Tas taču ir briesmīgi, — Lauras balsī skanēja līdzcietība. — Kā tu to uzzināji?

— Man stāstīja Elēna no 7. a, un viņa savukārt zina no savas draudzenes 9. b. Bet, kā tā ir uzzinājusi, man nav skaidrs.

— Kurš tad tas bija? — Laura vaicāja, acīm redzami šokēta.

— Elēna apgalvo, ka internāta vadība mēģināšot visu noslēpt — jods viņu zina, kāpēc, — Magda atteica. — Tomēr viņa esot uzzinājusi mirušā skolnieka vārdu: Alēns Smits.

— Alēns Smits? — Kaja brīnījās. — Nekad neesmu par tādu dzirdējusi.

— Es arī ne, — Lūkass teica.

Magda pamāja. — Viņš esot no vienpadsmitajiem, bet neviens, ar ko es runāju, viņu arī neesot pazinis.

Laura domīgi paskatījās draugos. — Ir gan jocīgi, vai ne? — viņa sacīja. — Man liekas, rāvenšteiniešu nav nemaz tik daudz, tad jau vajadzētu —

Šai brīdī viņu pārtrauca zvaniņa šķindoņa. Dr. Tumšickim bija sakāms kas svarīgs. Informāciju un rīkojumus internāta vadība allaž paziņoja vakariņu laikā. Tikai direktoram bija tiesības sniegt paziņojumus, izņemot vienīgi gadījumus, kad viņš kādam citam kolēģim uzticēja vērsties pie skolēniem. Profesors Aureliāns lāgiem tā arī bija darījis, tāpēc skolēni jau bija dzirdējuši paziņojumus no visdažādākajiem skolotājiem. Sākot, piemēram, no Sņau-cerpufa un beidzot ar maģistru Zēbaldu, kā bija iedēvēts vācu valodas skolotājs Zēbalds Magess, kurš bija bikls un tievs kā diegs.

Viens gan viņiem līdz šim bija aiztaupīts: Dr. Kvintuss Tumšickis.

Bet, protams, Laura nodomāja. Kolīdz viņam rodas iespēja uz vienu dienu aizvietot profesoru Aureliānu, tā uzreiz vajag plātīties. Turklāt viņš ir tikai pagaidu aizvietotājs!

Dr. Tumšickis bija piecēlies no savas vietas un sakrustojis rokas uz krūtīm. Gluži kā lasīdams Lauras domas, viņš kādu brīdi, mīklaini smaidīdams, uzlūkoja meiteni. Viņa tumšās acis sprēgāja.

Viņš pacēla labo roku, un troksnis norima. Skolēni pārtrauca sarunas, dakšiņu šķindoņa mitējās, un beidzot iestājās klusums.

Dr. Kvintuss Tumšickis pavērās visapkārt. Internātā bija apmēram divsimt skolēnu un vairāk nekā divi duči skolotāju — visu acis tagad bija pievērstas direktora vietniekam.

Izskatījās, ka Kvintuss izbauda atrašanos uzmanības centrā. Viņš mazliet noklepojās, iekams sāka runāt.

— Dārgie kolēģi un kolēģes, dārgie skolēni, — viņš sacīja savā dziļajā, visnotaļ patīkamajā balsī, — kā jau lielākā daļa noteikti zina, tad mūsu godājamais direktors, — viņš apklusa un skaļi noklepojās, iekams turpināja, — profesors Aureliāns diemžēl ir saslimis. Sī iemesla dēļ es uzņemšos viņa amata pienākumus, līdz viņš atkal būs atveseļojies!

Dzirdot šos vārdus, pa skolēnu rindām nošalca nožēlas pilnas nopūtas.

Kaja nobolīja acis. — Ak, nē! — viņa klusi novaidējās. Un Magda nikni nočukstēja: — Kāda joda pēc mēs to esam pelnījuši?

Laura pavērās apkārt. Lai kurp viņa arī skatītos, visās sejās bija lasāms apjukums.

Arī Dr. Tumšickim internāta audzēkņu reakcija nepaslīdēja garām nemanīta. Vienīgi šķira, ka viņu tā itin nemaz netraucē. Tieši pretēji, likās, viņš par to pat līksmo. Sejā uzplauka pašapmierināts smaidiņš, un viņš ne vārdu neveltīja skolēnu reakcijai.

— Man radies tāds iespaids, ka pēdējā laikā mūsu seno tradīciju pilnajā iestādījumā mazliet atslābuši labie tikumi, — viņš turpināja, — un kārtība un disciplīna ir nedaudz pamestas novārtā. Es pat teikru, nopietni pamestas novārtā. Tādēļ turpmāk domāju pastiprināti raudzīties, lai stingri tiktu ievērota gan skolas, gan internāta iekšējā kārtība! Un pats par sevi saprotams, ka ikvienam skolēnam, kas šo kārtību pārkāps, būs jārēķinās ar attiecīgajām sankcijām!

Zālē atkal visi novaidējās.

— Tas nu gan ir jucis! — Kaja satraucās. Un Magda indīgi piebilda: — Galīgs sviests!

Arī pie skolotāju galda lielākajā daļā seju atspoguļojās neizpratne. Persijs Valjants neatzinīgi papurināja galvu, un mis Mērija Morgana ar neslēptu nepatiku stingi raudzījās galdā. Sņaucerpufa piere bija savilkta vienās grumbās. Maģistrs Zēbalds nervozi mirkšķināja acis un drudžaini spodrināja brilles. Tikai Rozija Taksa apmierināti smīkņāja. Viņa bija vienīgā, kas atklāti demonstrēja savas simpātijas pret Dr. Kvintusu Tumšicki. Lielākā daļa kolēģu nekādā ziņā nepauda savu sajūsmu par Dr. Tumšicka stingrās rokas kursu. Galu galā profesora Aureliāna vadības laikā taču nebija radušās nekādas problēmas, kaut arī viņš skolas kārtības noteikumus interpretēja drīzāk nevērīgi, neuzskatīdams tos par sīki izpildāmu instrukciju, kā tiranizēt skolēnus.

Dr. Kvintuss Tumšickis necēla ne ausu par visapkārt valdošo īgnumu. Vēsā mierā viņš atkārtoja svarīgākos noteikumus: — Kopš šī brīža tiks stingri ievēroti ēšanai, mācībām un atpūtai noteiktie laiki. Skolēni drīkst uzturēties tikai viņiem paredzētajās telpās, bibliotēkā un sporta zālē aizliegts atrasties ārpus to darba laika. Un īpaši svarīgi: naktsmiera laikā, kas no šodienas sāksies precīzi 22.00, visiem skolēniem stingri aizliegts uzturēties ārpus guļamistabu spārna, ja vien viņi nav saņēmuši īpašu atļauju no skolas vadības!

Lielākā daļa rāvenšteiniešu vairs nespēja valdīties. Viņu paustais sašutums bija tik skaļš, ka Dr. Tumšicka vārdi gandrīz vai pazuda troksnī. Viņš paķēra zvaniņu un nikni novicināja to gaisā.

— Mieru! — viņš norēcās. — Tūlīt pat apklustiet! — Acis meta negantus zibeņus.

Skolēni apklusa.

— Labi. — Dr. Tumšicka balss skanēja drusku samierniecis-kāk. — Es tūliņ būšu beidzis. Vēl tikai pats svarīgākais: visiem skolēniem stingri aizliegts doties uz vecajām kapenēm Bendes-mežā, kurš nez kāpēc uz dažiem no jums iedarbojas ar milzīgu pievilkšanas spēku! Atkārtoju — veco kapeņu teritorijā atrasties ir stingri aizliegts!

Viņš piemiedza acis un glūnīgi pavērās visapkārt. Ieraugot sašutuma pilnās sejas, viņa lūpas savilkās smīnā. Tad viņš apsēdās un atsāka sarunu ar Rebeku Taksu, it kā pēdējo minūšu laikā būtu pateicis tikai pāris nodrāztus faktus, nevis iesvēlis svētu sašutumu visos skolēnos un vairākumā skolotāju.

Laura Leandere pašūpoja galvu. Viņai vienkārši nepielēca, ko gan Kvintuss Tumšickis cerēja sasniegt ar šo rīkojumu, kuram nebija nekāda iegansta. Direktora vietnieks skolēnu vidū nepavisam nebija iemīļots, un arī kolēģu vidū viņam tikpat kā nebija draugu. Tomēr par ļaunākie ienaidnieki neapstrīdētu viņa augsto intelekta līmeni. Tad kāpēc viņš uzreiz pirmajā dienā ķērās pie pilnīgi nevajadzīga pasākuma, par ko viņam jau iepriekš vajadzēja zināt, ka tas izraisīs tikai negatīvu noskaņojumu un liks visiem sacelties pret viņa varu.⁷ Tam taču nebija jēgas! Ja vien tur apakšā neslēpās kas cits. Daudz vairāk, nekā nojauta pārējie.

— Tam tipam kaut kas ir padomā, — Laura domīgi nomurmināja.

Viņu bija pārņēmusi ļauna priekšnojauta, kas tik viegli neatkāpās.