Laura un Avanterras noslēpums

6. nodaļa SLEPENS VĒROTĀJS

Priekšpusdiena Laurai aizritēja bez īpašiem starpgadījumiem. Mācības notika tikpat nejēdzīgi kā vienmēr. Lauras klasē bija astoņas meitenes un septiņi zēni, un lielākā daļa viņu apsveica dzimšanas dienā. Pat resnais Maksis Tālsmirdis, kurš parasti tikai burkšķēja viņai pretī un nepārtraukti krita uz nerviem, bija sasparojies uz pusdzīvu laimes vēlējumu.

Skaidrs, ka Maksi nesauca par Tālsmirdi, bet gan par Maksimiliānu Smirtālu. Nejaukā smaka, ko viņš vienmēr un visur izplatīja, bezveidīgās miesas īpašniekam ātri vien bija palīdzējusi tikt pie savas iesaukas. Maksis Tālsmirdis nevarēja ciest Lauru, jo Lauru necieta Ronijs Rīdels. Ronijs bija Makša labākais čoms un iepriekšējā gada klases vecākais. Jaunā mācību gada sākumā viņa klasesbiedri tomēr ar krietnu vairākumu un Ronijam par milzīgu pārsteigumu bija nolēmuši ievēlēt Lauru. Tas Roniju bija dziji aizskāris, jo Laura 7.b bija jauniņā, un kopš tās reizes viņš tikai meklēja iespēju, kā iegriezt. Protams, Ronijs bija to nedaudzo vidū, kas viņu neapsveica dzimumdienā.

Laura nespēja īsti koncentrēties mācībām. Prātā nāca domas par profesoru Aureliānu. Dīvaini, ka viņš tik pēkšņi sasirdzis. Vēl piektdien viņai pie skolotāja bija notikušas stundas, un tā vien šķita, ka veselība viņam turas kaulos labāk nekā jebkad. Protams, profesors jau bija gados, varbūt tā ap septiņdesmit, ja ne vēl vecāks. Taču Laura nespēja atminēties, ka viņš kādreiz būtu slimojis. Gluži otrādi — Aureliāns taisni vai plīsa no veselības, un, par spīti cienījamajam vecumam, viņš uz vingrošanas stieņa vēl spēja iztaisīt tādus apgriezienus, kādi izdevās reti kuram skolniekam. Arī Laurai ne. Turklāt fiziski viņa patiešām par veiklības trūkumu nevarēja sūdzēties. Un tagad šī kaite, par kuru pat ārsts nezināja, kas tā īsti bija ...

Dīvaini!

Skolotāji, kam Laura apvaicājās par profesora Aureliāna pašsajūtu, arī neko tuvāk nezināja. Pat Sņaucerpufam nebija ne jausmas. Šņaucerpufa īstais vārds bija Dr. Heinrihs Sneiders-Rufs. Viņš internātā bija vēstures skolotājs, pavecs vīriņš ar pliku pauri un vecmodīgām brillēm un par iesauku varēja pateikties savam nervozajam ieradumam skaļi ievilkt gaisu caur degunu. Parasti Šņaucerpufs bija lieliski informēts par to, kas notika Rāvenšteinā. Taču šoreiz pat viņš padevās. Tātad Laurai nāksies apvaicāties mis Mērijai, bet diemžēl viņai pie šīs skolotājas mācības notika tikai nākamajā dienā.

Varbūt arī Persijs Valjants kaut ko zinās pateikt. Fizkultūras skolotājs tāpat kā Mērija Morgana ļoti labi sapratās ar Austrumu Aureliānu. Laurai nebija paslīdējis garām, ka profesors izjuta īpašas simpātijas pret abiem jaunajiem skolotājiem. Reizumis pat likās, ka Aureliāns par viņiem rūpējas gluži kā tēvs. Tātad varēja gadīties, ka Persijs Valjants zinās ko konkrētāk.

Citādi viņai vienkārši nāksies mēģināt apciemot direktoru, neraugoties uz Dr. Kvintusa Tumšicka aizliegumu. Viņai noteikti vajadzēja aprunāties ar profesoru. Beidzot jānoskaidro, ko viņnakt nozīmēja tēva mīklainā parādīšanās. Viņai vajadzēja atklāt ar to saistīto noslēpumu.

Un Laura bija pārliecināta, ka tieši Austrums Aureliāns bija īstais cilvēks, kas spēja šai lietā nākt talkā, ja nu tas vispār bija iespējams.

Pirmkārt, tāpēc, ka viņai to bija sacījis tēvs.

Otrkārt, tāpēc, ka viņa to vienkārši zināja.

*

Kaja pēc pusdienām atlaidās gultā un nodevās grāmatai un gandrīz tikpat biezai šokolādes tāfelei, Laura paķēra sporta somu, paukošanās masku un floreti un steidzās uz sporta zāli.

Ģērbtuvē bija vēss, un gaisā jautās viegla sviedru smaka. Laura maķenīt noskurinājās, iekams uzvilka paukošanas tērpu.

Zālē neviena nebija. Tātad Persijs atkal kavēja. Neraugoties uz agro pēcpusdienu, telpā jau gandrīz bija tumšs. Par laimi, Laura zināja, kur atrodas slēdži.

Zāles labajā pusē iedegās griestu lampas. Gar priekšējo sienu uz grīdas bija izritināts paukošanas celiņš. Laura uzkāpa uz tā un sāka iesildīties.

Viņa mācījās paukoties jau kopš sešu gadu vecuma. Pamudi-nājums bija nācis no tēva puses. Sākumā meitene bija pakļāvusies viņa idejai bez lielas sajūsmas, bet ar laiku iemīļoja šo sportu. īpašu prieku un vienlaikus izaicinājumu sagādāja ātruma apvienojums ar eleganci, atlētiska veiklība kombinācijā ar prasmīgu taktiku.

Jau gadu, kopš tēva pazušanas, viņa ņēma privātstundas pie Persija Valjanta. To bija ierosinājis Persijs. Viņš bija sacījis, ka Laurai esot izcils talants, un nudien būtu žēl, ja viņa to neizkoptu tālāk. Viņš pats bija piedāvājis pasniegt šīs stundas — par baltu velti.

Laurai nebija divreiz jādomā, un viņa piekrita. Kopš tā laika viņa trīs stundas nedēļā trenējās kopā ar Persiju. Sākumā treniņš bija licies ļoti smags. Dažreiz viņa jutās tik pārgurusi, ka jau grasījās atteikties. Bet rad viņai allaž ienāca prātā tēvs. “Ja labi grib, tad visu var sasniegt,” viņš vienmēr bija teicis, “tas, kurš atkāpjas, paliek zaudētājos.”

Tādēļ arī Laura bija izturējusi, un nu jau smagie treniņi viņai sagādāja prieku. Viņa ikreiz līksmoja par paukošanas stundām pie jaunā skolotāja.

Un nu Persija vēl joprojām nebija.

Piepeši Laurai radās sajūta, ka viņu kāds novēro. Viņa burtiski izjuta sev pievērstu skatienu. Meitene pārtrauca stiepšanās vingrinājumus, piecēlās un pagriezās. Uzmanīgi nopētīja visu zāli. Taču tur neviena nebija. Lai kā Laura arī pūlējās, viņa nespēja nevienu ieraudzīt, arī zāles neapgaismotajā daļā ne. Acīmredzot viņa bija maldījusies. Paraustījusi plecus, viņa atsāka vingrinājumus un tālab nespēja saskatīt tumsnēju stāvu, kas tagad glūnēja paklāju grēdas aizsegā no rālākā stūra, nomērodams Lauru ar drūmu skatienu. Tūliņ pat slepenais vērotājs atkal paslēpās aiz paklājiem, jo otrā zāles pusē atvērās durvis. Ienāca jauns vīrietis.

Lauras sejā atplauka smaids, kad viņa ieraudzīja Persiju Valjantu. Staroja arī Persijs. Viņa atlētisko augumu tāpat iekļāva paukošanas tērps, masku viņš bija pasitis padusē.

Pienācis pie Lauras, viņš viegli paklanījās. — Esī laipnī svei-cīnatā, dārgā Laura, — viņš sacīja savā tikpat dīvainajā, cik jocīgajā runas veidā, — un pieņem manus vissirsnīgākos novelējumūs tavos šupla svētkos!

Laurai nācās pasmaidīt. Persijs Valjants bija no Francijas. Kaut arī viņš bija dzimis Burgundijā, vecāki viņam bija devuši senu bre-toņu vārdu Persevals. Tomēr radiem un draugiem tas šķita pārāk sarežģīts, un tā jau no agras bērnības visi viņu sauca tikai par Persiju. Vācu valodu viņš galvenokārt bija iemācījies, lasīdams savas mīļākās grāmatas — viduslaiku vārsmotos romānus un bruņinieku eposus. Persijs, raugi, bija kaislīgs viduslaiku fans. Ja viņam būru dota iespēja dzīvot kādā citā laikā, tad viņš, ne mirkli nedomādams, izvēlētos bruņinieku, ceļojošo dziedoņu un cēlo pil-skundžu laikmetu. Tas, saprotams, arī izskaidroja viņa lasāmvielas izvēli. Jo šīs valodas īpatnības nepārprotami bija atstājušas savas pēdas viņa vācu valodā, kas izteiktā franču akcenta dēļ skanēja vēl jocīgāk. Persijs to, protams, zināja, bet viņš nebūt necentās te kaut ko grozīt. Un būtu arī bijis žēl, Laura domāja. Persija runas veids izklausījās vienkārši jautri un viņai patika.

Īstenībā viņai Persijā patika viss.

Laura uzsmaidīja fizkultūras skolotājam. — Paldies, mesjē Valjant, — viņa atteica.

Jaunais cilvēks vēlreiz paklanījās.

— Vai tu man, necenīgajām, piedosī manū neverribū, ka likū gaidīt tik jaukai imdemoiselle kā tu?

Laura pasmīnēja. — Nekas, — viņa sacīja, — viss kārtībā!

Tad Persijs kļuva nopietns. — Nu labi, pietīks apmainīties vārdiem, nu es beidzot grribešū rredzēt darrbus, dārrgā Laurrā.

— Tikai mazu brītiņu! — Laura paspēra viņam soli tuvāk. — Kas noticis profesoram Aureliānam?

Parsijs sarauca pieri. — Neļauj rraizēm skumdināt sirdi, — viņš tad klusi atteica. — Mūsu godājamais prrofesors itin drrīzi atkal būs nostājēs uz veselibās takas!

— Bet kas tad viņam ir? Kādēļ neviens man to nevar pateikt?

— Jel vingrrinies pacetibā, Laura! — Persijs brīdināja. — Drrīz vien tu saprratisī. Un tagad sākam — tas pats vingrrinājums, kas pagājušo rreizī!

Viņš atglauda no pieres pagaros gaišos matus, uzlika masku un ar floreti rokā ieņēma pozīciju pretī Laurai. Arī Laura uzlika masku un satvēra ieroci labajā rokā.

Viņa bija gatava.

— En garcle²! — atskanēja Persija balss, ko slāpēja maska, un tad gāja vaļā. Uzbrukums, atsitiens, pretuzbrukums. Florešu asmeņi dejoja gaisā, iemirdzējās griestu lampu gaismā un, atskanot gaišai, sidrabainai šķindoņai, atsitās viens pret otru.

Uzbrukums, atsitiens, pretuzbrukums — un tā visu laiku.

Lauras seju zem šaurās maskas pārpludināja sviedri, un elpa bija kļuvusi straujāka. Laura bija veikla un arvien paguva žigli izvairīties no Persija uzbrukumiem, tā ka paukošanas skolotājam neizdevās ieskaitīt trāpījumu. Tad viņa pati pārgāja uzbrukumā. Persijam vispirms itin labi izdevās to atsist, bet Laura nepadevās. Viņa paātrināja tempu.

Man viņš kaut kā jāpārsteidz, meitenei iešāvās prātā. Tai pašā acumirklī viņa zināja, kas darāms. Pēdējos trīs uzbrukumos viņa bija mēģinājusi skolotāju apvest ap stūri. Vienu vēzienu bija vērsusi pret ķermeņa augšdaļu, bet tad pēdējā brīdī panirusi zem

Persija ieroča, lai trāpītu viņam sānos. Un katrreiz Persijs bija atšifrējis šo plāniņu un bez pūlēm atvairījis uzbrukumu. Šoreiz viņai vajadzēja mēģināt citādi.

Laura izklupa divus soļus uz priekšu un pavicināja floreti uz Persija pusi. Viņš atsita pirmo cirtienu, bet Laura neatlaidās. Asmens atkal pāršķēla gaisu, no jauna notēmēja uz Persija krūtīm, bet tad, pēdējā brīdī...

Nē, šoreiz Laura netēmēja zem pretinieka ieroča, kā viņš to bija gaidījis. Viņš uzreiz izdarīja atvairīšanas kustību — un tādējādi krūtis bija neaizsargātas! Laura to tik vien bija gaidījusi — ātri kā zibens viņa pagrūda uz priekšu savu ieroci un trāpīja Persija stepētajai paukošanas jakai.

Trāpīts!

Persijs pacēla roku un norāva no sejas masku. — Bravo, Laura! — viņš elsdams sacīja. — Tev izdodas arrvien labāk. Un, kad...

Viņam šķita, ka ar acs kaktiņu ir samanījis melnu ēnu sporta zāles tumšajā pusē. Taču, pagriežoties uz to pusi un ieskatoties, tur neviena nebija. Lai cik rūpīgi viņš nenopētītu katru kaktiņu, neko nevarēja ieraudzīt.

Arī Laura noņēma masku. Uz sejas mirdzēja sviedri, un elpa bija aizrāvusies. Meitene jautājoši palūkojās trenerī: — Kas noticis, mesjē Valjant?

— Ess nezinū, — viņš attetca. — Domāju, ka esmu kādu ierraudzījis, bet laikam acis mani būs maldinājušas.

Viņš vēlreiz pārlaida skatienu pār otru zāles daļu. Vairākas sekundes Persijs raudzījās uz paklāju kaudzi — taču tur nekā nebija. Neviena. Persijs vēlreiz pagriezās, paspēra soli tuvāk Laurai, kad piepeši aizcirtās durvis. Fizkultūras skolotājs apmetās apkārt, un arī Laura ieskatījās zāles tālākajā stūrī, no kurienes bija nācis troksnis. Tur, pavisam tuvu paklāju krāvumam, sienā bija ierīkotas mazas rezerves durtiņas. Tās viegli vibrēja, it kā nupat būtu tapušas aizvērtas.

Persijs un Laura metās turp, skolotājs atrāva durvis, un abi raudzījās tumsā, kas savilkās arvien biezāka. Tomēr viņi nevienu vairs nespēja pamanīt. Slepenais vērotājs, lai kas viņš arī būtu, laikam gan bija izvēlējies aizsegu krūmos un tur arī pazudis.

Tad Laura gaisā sajuta savādu smaržu. Viņa paošņāja. Tā bija tikai viegla vēsmiņa, tā kā pēc trūdiem un tik tikko manāma, tomēr Laurai tā šķita pazīstama. Meitene bija pavisam droša, ka reiz to jau bija saodusi. Diemžēl viņa nespēja atcerēties, kad un kur.

Persijs Valjants domīgi noraudzījās tukšumā. — Rre nu, tatād man būs tikai licēs, — viņš nomurmināja. Tad paskatījās meitenē ar nopietnu skatienu.

— Tev man kaut kas svētī jāapsolā, Laura, — viņš sacīja.

— Solies pie savas dzivibās, ka busī uzmanīga, labī?

Laura pamāja. Kaut arī viņai nebija ne mazākās nojausmas, ko Persijs ar to bija domājis, meitene iekšēji juta, ka bija briesmās.

Lielās briesmās