Laura un Avanterras noslēpums

3. nodaļa ZOBENA LĀSTS

Blāzmoraldas milzīgajā troņa zālē valdīja klusums. Dzirdama bija tikai degošo lāpu sprakstoņa, kuras bija iespraustas metāla turētājos pie sienas, un uguns sprēgāšana akmens kamīnā. Elizions, Gaismas glabātājs, sēdēja krēslā un nekustīgi raudzījās liesmās, domās atrazdamies kaut kur citur. Viņa grumbainajā sejā rotājās uguns atblāzma, un nāsīs iespiedās malkas šķilu bagātīgā sveķu smarža.

Tomēr vecais vīrs tai pievērsa tikpat maz uzmanības kā brīnumjauko, sarkano ziedu pušķim, kas, būdams vienīgais telpas rotājums, bija ielikts vāzē uz kumodes blakus augstam logam. Elizions izskatījās bezgala noguris. Viņa labsirdīgajā sejā bija atstājuši pēdas neskaitāmie gadi, un mati bija tapuši tikpat balti kā garā bārda. Gaismas glabātājs bija ģērbies pieticīgā, baltā tērpā un ap kaklu nēsāja vienkāršu ķēdīti ar piekariņu. Rota bija darināta no tīra zelta, smalks, ārkārtīgi rūpīgi nostrādāts darbs, kas attēloja stilizētu riteni ar astoņiem spieķiem.

Kaut arī vecais vīrs sēdēja pie uguns, viņam sala. Augumam pārskrēja vieglas trīsas, un viņš gandrīz nemanāmi pie sevis nopūtās. Jau vairākas stundas Elizionu māca savāds nemiers, kas nodarbināja domas un neļāva iemigt. Pretēji parastajiem ieradumiem viņš tālab vispār nebija devies uz guļamkambari. Viņš zināja, ka šajā naktī neradīs mieru.

Lai gan bruņinieks Paravains bija apgalvojis, ka neesot nekāda iemesla raizēties. Visos sargtorņos norīkota divkārša sardze, pilī visur izlikti sardzes posteņi. Blāzmoraldā esot gandrīz pilnīgi neiespējami iebrukt nemanītam. Taču Gaismas glabātājs tika atgādinājis savas miesassardzes vadonim, ka tumsas spēkiem gandrīz

pirms trīspadsmit mēnešiem hija izdevies iekļūt pils labirintā un nolaupīt Apskaidrības kausu ar dzīvības ūdeni.

— Nelaimīgu sagadīšanos virkne! — Paravains bija paskaidrojis. Un piebildis: — Turklāt jums, kungs, taču ir zināms, ka tas izdevās vienīgi tādēļ, ka mūsu rindās bija ielavījies nodevējs!

Gaismas glabātājs bija rāmi paskatījies bruņiniekā un atteicis:

— Sagadīšanās nepastāv, bruņiniek Paravain. Visam, kas notiek, ir īpaša jēga, arī tad, ja mēs dažkārt to nespējam atskārst uzreiz. Un no nodevības neviens nav pasargāts!

Vecais vīrs neapzināti pamāja ar galvu. Jā gan, cik bieži viņš savā garajā mūžā jau bija piedzīvojis nodevību! Cik bieži viņam bija nācies uzzināt, ka dažs labs no viņa svītas nebija spējis pretoties ienaidnieka vilinājumiem un slepus iestājies tā dienestā! Tādēļ tas bija īpaši bīstams Tumsas Spēku sabiedrotais, jo ar skaidri zināmu ienaidnieku ir krietni vieglāk cīnīties nekā ar šķietamu draugu, kura sirdī ieperinājusies nodevība. Tālab Tumsas Spēki allaž centās savā pusē pārvilkt Grāla cietokšņa bruņiniekus.

Neraugoties uz šiem pūliņiem, Tumsas kalpiem vēl aizvien nebija izdevies uzvarēt Gaismas varu. Kaut arī ķildas notika arvien biežāk un kļuva asākas, kopumā ņemot, cīņā starp labo un ļauno liktenis allaž pauda labvēlību Gaismas pusei! Pie šīs domas vecā vīra seja atplauka, un dzidri zilās acis iemirdzējās kā jauneklim. Jā gan, viņš vēl aizvien spēja pildīt uzdevumu, kas viņam bija uzticēts kopš pasaules pirmsākumiem! Taču varbūt, varbūt jau lēnām bija pienācis laiks padomāt par pēcteci...

Elizions samanīja briesmas, iekams vēl bija atvērušās durvis. Viņš pielēca kājās, un tai pašā mirklī kāds ar nevaldāmu sparu atrāva abas lielo durvju vērtnes. Zālē, saceldami pamatīgu troksni, iegāzās saujiņa Melno bruņinieku Borborona vadībā. Melnais hercogs bija pacēlis zobenu, un asais asmens, ko bija izraibinājuši neskaitāmi asins plankumi, nozibsnīja uguns atblāzmā.

Gaismas glabātājs, ieraudzījis ieroci, ne pa jokam izbijās. Viņš pārlieku labi pazina nešpetno varu, ar ko bija apveltīts šis zobens, kurš ne velti tika dēvēts par Mērdekli. Sis zobens, ko melnie lietuvēni bija kaldinājuši pašos laika pirmsākumos un sātaniskie furhuri apveltījuši ar melno zinšu spēkiem, bija vienīgais ierocis, kas viņam varēja kļūt liktenīgs. Un tieši tai brīdī, kad viņu pirmoreiz kopš neatminamiem laikiem apdraudēja šaušalīgais zobens, Elizions bija neaizsargāts.

Melnā hercoga liesmojošās acis nopētīja lielo troņa zāli. Pamanot, ka Gaismas glabātājs ir viens pats, viņa līķa bālajā sejā iezīmējās negants smīns.

— Esi sveicināts, Gaismas meistar! — viņš izsmējīgi iesaucās un platiem soļiem metās pie vecā vīra. Šķita, ka dziļā, piesmakusī balss nāca tieši no elles bezdibeņiem.

Melnie bruņinieki izvietojās pa zāli.

Elizions bija lamatās. Viņš izbijies atkāpās. Šķita, ka cerību uz glābiņu vairs nav, jo Borborons strauji tuvojās.

Apmierināti smīnēdami, vīri vēroja savu barvedi.

Tad atsprāga otras durvis, un zālē iebrāzās trīspadsmit bruņinieki. Viņi bija tērpušies baltās bruņās un izvilkuši zobenus. Priekšgalā stāvēja stalti noaudzis jauns vīrietis — bruņinieks Paravains. Pametis žiglu skatienu uz sava pavēlnieka pusi, sardzes vadītājs atskārta situācijas nopietnību.

— Gaismas vārdā — arsist viņus! — viņš uzsauca saviem vīriem.

Kamēr viņa bruņinieki aizšķērsoja ceļu melnajiem karotājiem, Paravains steidzās pie Gaismas glabātāja, lai glābtu viņa dzīvību. Tomēr tā vien šķita, ka ir jau par vēlu, jo Borborons bija ticis gandrīz līdz Gaismas glabātājam un viņš pats atradās pārāk tālu, lai varētu iejaukties. Un, kā par spīti, ceļu aizšķērsoja lielais, apaļais galds, kas atradās zāles vidū.

Tumšo spēku barvedis pacēla virs galvas zobenu. — Tava stundiņa situsi, vecais! — viņš iesaucās un frakās dusmās atvēzējās cirtienam. Asmens tēmēja tieši uz vecā vīra galvu, kad Borborons piepeši skaļi ievaidējās. Viņam ar milzīgu spēku kaut kas hija trāpījis mugurā, tā ka viņš sāka streipuļot un zobena cirtiens par mata tiesu aizgāja garām pretinieka galvai.

Bruņinieka Paravaina sejā iemirdzējās atvieglojuma pilns smaids, kad viņš ieraudzīja, ka mestais ķeblītis pēdējā brīdī izglābis viņa pavēlnieku no drošas nāves. Vienā lēcienā viņš bija uz galda, nolēca tam otrā pusē un bruka virsū Melnajam hercogam.

Borborons jau bija atguvis līdzsvaru. Viņa zobens ar varenu vēzienu pavērsās pret Balto bruņinieku. Tad Melnais hercogs sāka uzbrukumu. Tomēr jau pēc pirmā cirtiena vajadzēja atzīt, ka viņš sastapies ar līdzvērtīgu pretinieku, kaut arī bruņinieks bija daudz jaunāks par viņu pašu un nevarēja viņu pārspēt pieredzē. Borborona bālā seja sašķiebās niknā grimasē, un ellišķīgā kvēle viņa acīs liesmoja negantāk nekā jebkad, bet Paravains prasmīgi atvairīja Mērdekļa sitienus un uzbruka arī pats. Starp abiem izcilajiem pretiniekiem izvērtās sīva cīņa. Neviens negribēja atkāpties, abi zināja, ka runa ir par dzīvību un nāvi.

Arī pavadoņi bija uzsākuši niknu kautiņu. Zālē atbalsojās vīru elsieni un vaidi, un zobenu metāliskā šķindoņa. Asmeņiem saduroties neprātīgā niknumā, pa telpu sprēgāja ugunīgas dzirksteles kā apmaldījušies jāņtārpiņi. Izgrūzdami aizsmakušus pirmsnāves gārdzienus, karotāji cits pēc cita novēlās zemē, taču viņu biedrus tas tikai iesvēla nevaldāmās dusmās. Melnie bruņinieki pretojās, cik vien spēka, taču pret Eliziona miesassardzi viņiem izdevās noturēties rikai īsu brītiņu. Balto bruņinieku zobeniem par upuri bija krituši tik daudzi vīri, ka Melnajam hercogam nācās atzīt, ka cerības uzvarēt ir vējā.

— Atpakaļ, vīri! Atkāpties! — viņš pavēlēja saviem karotājiem, un balsī nepārprotami bija jaušama vilšanās.

Viņa svīta tūdaļ paklausīja, bet Borborons pēdējoreiz pārskaities mēģināja nogāzt no kājām savu pretinieku. Mērdekļa asais asmens jau tuvojās Paravaina kaklam, kamēr tas uz mirkli bija pametis skatienu uz Eliziona pusi. Tomēr Baltā bruņinieka zobens izrādījās ārrāks, un ari šis uzbrukums bija atvairīts, un viņš par mata tiesu paglābās no nāvējošā cirtiena.

— Nepriecājies par ātru, nelga! — Borborons ieaurojās. — Mēs vēl tiksimies, un tad es tevi pataisīšu aukstu! — To pateicis, viņš uz papēža apgriezās un beidzamais aiz visiem melnajiem bruņiniekiem aizdrāzās no zāles.

— Sekojiet viņiem un gādājiet, lai neviens nepaliktu šaipus Blāzmoraldas mūriem! — Paravains pavēlēja miesassardzei.

Baltie bruņinieki metās pakaļ naidniekiem, lai tos reizi par visām reizēm padzītu no Grāla pils. Bet jaunais vadonis devās pie Gaismas glabātāja, kurš stāvēja ēnā līdzās kamīnam. No izbīļa vecajam vīram trīcēja rokas un kājas, un seja bija pelnu pelēka.

Paravains iebāza zobenu makstī. — Es vienkārši nesaprotu, kā viņi ...

— Migla! — Elizions viņu strupi pārtrauca. — Viņi nāca no austrumiem un lika lietā Čukstošo miglu. Vai tu vīrus netiki brīdinājis?

— Brīdināju gan! Bet viņi acīmredzot manus brīdinājumus neņēma par pilnu. Galu galā tikai daži no viņiem pazīst šos maldinošos miglas vālus.

— Tā ir nenovērtējama palīdzība tiem, kas to prot izmantot, — Gaismas glabātājs domīgi sacīja. — Liec to saviem vīriem rīt jundā aiz auss!

— Protams, kungs. Esiet drošs ... — Paravains meklēja pavēlnieka skatienu, bet tad viņam sejā vairs nepalika ne asins lāsītes.

— Ak, nē! — viņš ievaidējās, aizlika mutei priekšā roku un šausmās ieplestām acīm stingi pavērās Gaismas glabātājā.

— Zinu, — vecais vīrs aizlūstošā balsī sacīja. — Viņš man trāpīja.

Elizions ar labo roku pieskārās kreisajam vaigam un parādīja Paravainam roku. Pirkstu galus krāsoja asinis. Tad viņš pavērsa pret bruņinieku kreiso sejas pusi, kam pāri stiepās piecus centimetrus gara, šaura brūce.

Paravains pārāk labi zināja, ko nozīmē Mērdekļa nests ievainojums — šī asmens cirstās brūces nekad nesadzija. Ievainotajiem nācās mirt mokpilnā nāvē, ja vien viņiem laikus neiedeva vienīgās iedarbīgās pretzāles — dzīvības ūdeni. Tikai Apskaidrības kausa dāvātais eliksīrs vēl spēja izglābt viņa kungu. Taču kauss atradās ienaidnieku varā. Neviens nezināja, kurā vietā uz Cil-vēkzvaigznes to bija paslēpuši tumšie spēki. Paravainu sagrāba bailes.

Bailes, kas draudēja gūt virsroku.

— Tikai sīka skrambiņa, — Gaismas glabātājs mierinoši ieteicās. Taču piepeši viņš sagrīļojās, ceļgali sašķobījās, un viņš acīm redzami zaudēja spēkus.

Baltais bruņinieks metās klāt un paguva uztvert savu pavēlnieku, neļaudams tam nokrist zemē. Paravaina acīs sariesās asaras, kad viņš Elizionam aizsmakušā balsī čukstēja: — Mēs esam zaudējuši, kungs, glābiņa vairs nav!

Taču Gaismas glabātājs tikai veltīja viņam līdzcietīgu skatienu. — Kālab tāda mazdūšība, Paravain? Cerība nezūd, kamēr vien pastāv ticība!

Zemniekam Dītriham bija taisnība. Naktī zemi sapurināja pamatīga vētra. Temperatūra īsā laiciņā bija pacēlusies virs nulles. Vējš auroja gar māju pakšiem un dauzījās pret logiem, durvīm un jumta kārniņiem. Pa debesīm jaucās biezi lietus mākoņi, un Hoenšratē nolija pamatīgs lietus, uz brīdi likdams pilsētas ieliņām pazust zem ūdens.

Laura no tā visa nemanīja ne nieka. Viņa mierīgi gulēja gultā un dziļā un ciešā miegā sagaidīja savu dzimšanas dienu, nedzirdēdama pat tuvīnā torņa pulksteņa dimdoņu, kas nule iezvanīja divpadsmit.

Pusnakts.

Tad piepeši Laura miegā izdzirda kādu balsi. Skaļu, skaidru balsi, kas sauca viņas vārdu: “Laura!” Un vēlreiz: “Lauriņāāā!”

Laura pietrūkās no snaudas, atvēra acis un pavērās apkārt. Neraugoties uz tumsu, viņa tūdaļ pat atpazina slaido stāvu līdzās gultai — tas bija tēvs!

Meitene ievilka dziļāk elpu.

— Tēti! Nevar būt!

Mariuss Leanders bija gara auguma vīrietis. Viņa laipno seju ar brūnajām acīm ieskāva melnsprogainu matu biezoknis. Mīļi smaidīdams, viņš lūkojās meitā.

— Sirsnīgi apsveicu dzimšanas dienā, Laura! — viņš klusi bilda.

Laura bija apjukusi. — Bet, tēti, kā... kā...? — viņa stostījās, iepletusi acis.

— Kuš, — Mariuss brīdināja, pielikdams pie lūpām rādītājpirkstu. Tad viņš turpināja: — Drīz vien tu sapratīsi! Šodien tev pienākuši trīspadsmitnieka svētki: kopš tavas dzimšanas pagājuši trīspadsmit reiz trīspadsmit lunārie mēneši, un pienākusi diena, kad tu tiksi uzņemta sargātāju rindās.

Laura norija siekalas, viņa nespēja it neko pateikt. Ko tas viss varēja nozīmēt? Un kā gan tēvs pēkšņi varēja iekļūt istabā? Domas Lauras galvā sāka riņķot kā arvien ātrāk virpuļojošs karuselis.

— Tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē! — Mariuss Leanders beidzot paskaidroja. — Un tāpēc tev ir dots īpašs uzdevums — tev jāatrod kauss! Veiksme ir atkarīga tikai no tevis pašas — no tavas drosmes, tavas gribas un no ticības pašai sev.

Laura juta, kā izspiežas sviedri. Virpulis viņas galvā sagriezās arvien straujāks. Trīspadsmitnieka zīmē. Sargātāji. īpašs uzdevums. Atrast kausu. Ko tas viss lai nozīmē? Viņa vēlreiz pašūpoja galvu.

— Es... es vispār neko nesaprotu, tēti! Kāds uzdevums? Un ... no kurienes tu tik pēkšņi uzradies?

— Visam savs laiks, — Mariuss Leanders atteica, veltīdams meitai mīļu skatienu. — Pavaicā profesoram Aureliānam, viņš tev visu paskaidros. Un pameklē Dūmākoni, Čukstošo miglu. Es tik tikko paguvu to noslēpt bibliotēkā, pirms mani nogrāba ciet.

Tobrīd Mariuss atklāja ķēdīti uz rakstāmgalda. Laura pirms gulētiešanas bija to izņēmusi no kārbiņas, lai vēlreiz aplūkotu. Tēva sejā pavīdēja smaids. — Redzu, ka tu arī bez manis par to iedomājies, — viņš sacīja, paņemdams rotu rokā un noraudzī-damies tanī grūtsirdīgu skatienu. — Tas ir ļoti vērtīgs, Laura. Laika rats kādreiz piederēja tavai vecmāmuļai. Sargā to labi, jo reiz tas tev lieti noderēs —

Piepeši viņš apklusa un sarāvās. Mariuss uzmeta kūkumu un seja savilkās sāpju grimasē.

— Nē, nē... nevajag! — viņš kunkstēja, un Laura izmisusi manīja, ka tēvam trāpīja sitieni, kas viņa kreklā iezīmēja garas, šauras svītras. Tie noteikti bija pātagas cirtieni, bet pātaga — Laura nespēja ieraudzīt pātagu, ar kuru sita viņas tēvu! Vēl un vēlreiz!

Un tikai tad viņa pamanīja, ka tēva drānas bija tik nosmulētas un noskrandušas, it kā viņš tās nebūtu mainījis kopš pašas pazušanas. Turklāt viņam kājās nebija kurpju, un kailās pēdas bija tik netīras, ka tās noteikti krietnu laiciņu nebija redzējušas ūdeni.

Tagad neredzamās pātagas sitieni trāpīja pa seju. Pāri rēva vaigiem ievilkās asiņainas brūces, viņš sāpēs iestenējās — un Lauras acu priekšā izgaisa. Nupat vēl viņš bija stāvējis šeit — un nākamajā mirklī jau bija pazudis, kā sveces liesmiņa, ko izdzēš pēkšņa gaisa strāva.

Atvērtu muti Laura stingi raudzījās uz priekšu. — Tēti? — viņa neticīgi nočukstēja. Kādu brīdi viņa nespēja ne padomāt, ne pakustēties. Tad viņa sakņupa gultā, un domas ņudzēja galvā vēl ašāk nekā pirms tam.

Kā īsts tornado.

Tad, daudzo iespaidu pārspēta, Laura ieslīga dziļā miegā.

Brokastis Laura jutās pagalam nožēlojami. Viņai šķita, ka nav gulējusi ne brīdi. Bālu seju un tukšu skatienu viņa sēdēja virtuvē. Meitene nespēja norīt ne kumosa, un jau pēc pirmā kakao malka sametās nelabi.

Galvā nemitīgi šaudījās domas par tēvu. Kā viņš piepeši bija stāvējis istabas vidū, sāpju plosīts, iekams izzuda, nedodams viņai iespēju uzzināt, kur īsti slēpās un kā to visu izskaidrot.

Nebija taču iespējams, ka cilvēks vienkārši izkūp gaisā! Tas taču bija nereāli!

— Tici man, Laura, tev tas viss ir rādījies sapnī, — Lūkass sacīja, pilniem vaigiem locīdams iekšā maizīti. Pie labā lūpu kaktiņa vīdēja ievārījuma piciņa, un uz zoda bija manāmas biezpiena atliekas. Maizīte ar biezpienu un zemeņu ievārījumu bija viņa iecienītākās brokastis. — Tas bija rikai sapnis, — viņš ar pilnu muti atkārtoja. — Eksakteniski tāpat kā vakardien ar bruņiniekiem un kausu!

— Ar kādu kausu? — Sajella kāroja uzzināt.

Laura neatbildēja uz pamātes jautājumu un enerģiski papurināja galvu. — Tas nebija nekāds sapnis, — viņa teica.

Viņa bija pilnīgi pārliecināta. Ja tas viss būtu rādījies sapnī, tad nebūtu pazudusi ķēdīte. Bet tā bija izčibējusi. Bez pēdām.

— Tētis bija manā istabā, — viņa apgalvoja, — zinu pavisam droši.

Sajella nolika kafijas krūzi uz galda un līdzcietīgi pavērās meitenē. — Ak, bērniņ! — viņa sacīja pārspīlēti saprotošā balsī, itin kā runātu ar trīs gadus vecu mazuli.

Laura nevarēja ciest šo toni. Viņa tad allaž jutās maza un dumja, kuru neviens neņem par pilnu. Meitene uzmeta pamātei niknu skatienu. Taču Sajella par to nelikās ne zinis.

— Tu taču skaidri zini, ka tas nav iespējams, — Sajella turpināja tieši tādā pašā balsī. — Un tas, gribi vai negribi, nozīmē, ka tu to būsi nosapņojusi. Iespējams, ka te drusku paniekojusies tava zemapziņa — tā kā tu tik ļoti vēlējies, lai tēvs atgrieztos, tad tev likās, it kā nudien būtu viņu redzējusi.

— Kādas muļķības! — Laura iekarsa. — Es taču zinu, ko esmu redzējusi un ko ne!

Sajella to laida gar ausīm. — No psiholoģiskā viedokļa ras izskaidrojams samērā vienkārši. No vienas puses, saprotams, tava lielākā vēlēšanās ir, lai tēvs atgrieztos. No otras puses, tev, tāpat kā brālim, ir pārmērīgi attīstīta fantāzija, un te daļēji pie vainas būs Mariuss ar visām pasakām, nostāstiem un leģendām, ko papilnam saņēmāt jau agrā bērnībā!

Laura drūmi palūkojās pamātē. — Vai tad viņam vajadzēja mums lasīt priekšā ekonomikas ziņas, vai?

— Tas noteikti būtu bijis prātīgāk, — Sajella nesatricināmā pārliecībā atbildēja. — Bērnus pēc iespējas ātrāk vajadzētu iepazīstināt ar dzīves skarbo realitāti — un pasakas un leģendas šim nolūkam nebūt nav vispiemērotākais materiāls.

Laura aizkaitināta nošķobījās un paskatījās Lūkasā. Viņa pierē atkal bija ievilkusies rieva. Taču neviens neteica ne vārda. Viņi zināja, ka tam nebūtu nekādas jēgas.

— Un, no trešās puses, — Sajella turpināja lekciju, balsī ieskanoties aizvainojumam, — no trešās puses, tu šī gada laikā vēl joprojām neesi samierinājusies ar to, ka mūsu dārgais Mariuss varbūt vienkārši noziedējis un mūs visus atstājis ķezā!

Laura pielēca kājās. Viņas krūzīte sazvārojās, un uz galda izlija kakao.

— Tētis nav mūs atstājis ķezā! — viņa pārskaitusies iekliedzās. — Tu pati to skaidri zini. Un tas arī nebija nekāds sapnis, es pavisam skaidri redzēju, kā viņš stāv pie manas gultas!

Sajella nogrozīja acis. — Nomierinies, Laura! Un, lūdzu, apsēdies.

Laura paklausīja. Viņa smagi elpoja un paskatījās uz brāli. Taču Lūkass izvairījās no māsas skatiena — viņš vienkārši neticēja, Laura to skaidri varēja noprast.

— Tētis ir dzīvs, — viņa klusi sacīja. — Tikai viņš nez kāpēc nevar pie mums atgriezties. Varat man ticēt.

— Vēlamais vēl nebūt nav patiesais, — Sajella iekaisusi atcirta. — Vieni vienīgi murgi! Mariuss vienkārši aizlaidās lapās, tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums.

— Nekur viņš neaizlaidās, — Laura teica. Viņa piespieda sevi savaldīties. — Un es tev to pierādīšu, vari būt droša.

— Vai tiešām? — pamāte dzēlīgi atbildēja. — Policija nevar atrast nevienu pavedienu, privātdetektīvs, kuru es nolīgu, arī neko nav uzgājis. Ne sīkākās norādes. Ne miņas no izskaidrojuma. Pilnīgi nekā! Un tagad tieši tu grasies atrisināt šo mīklu? Vai nebūs drusciņ par daudz, Laura, ko?

Laura piemiedza acis, un no šaurajām spraudziņām zibsnīja negantas dzirksteles.

— Ja tu tēti būtu mīlējusi tikpat ļoti kā es, tad tu man ticētu, — viņa nikni nošņācās.

Sajella ar plaukstu tik stipri uzsita pa galdu, ka krūzītes un šķīvji nošķindēja vien. — Nu vienreiz pietiek, Laura! — viņa uzkliedza pameitai aizlūzušā balsī. — Kā tu man kaut ko tādu varēji pateikt!

Acīs viņai sakāpa valgs mirdzums, un likās, ka viņa tūlīt pat sāks raudāt. Viņa paķēra no somas papīra kabatlakatiņu un ar troksni izšņauca degunu.

Neviens neteica ne vārda.

Pie sienas spindza resna muša, un radioaparāta ļirināšana fonā piepeši šķira neizturami skaļa. Sajella mehāniski nokoda gabaliņu grauzdētās maizītes, un Lūkass arī gremoja vien tālāk. Biezpiens ar zemeņu ievārījumu trešo reizi.

Laura paņēma karoti un noliecās pār kukurūzas pārslām. Ne no šā, ne no tā pat sāka labi garšot.

— Viņš arī teica, ka es esot dzimusi trīspadsmitnieka zīmē, — viņa spītīgi sacīja, valdot klusumam. — Un ka es esot viena no sargātājiem un man izraudzīts īpašs uzdevums.

— Kādiem vēl sargātājiem? — Lūkass pārsteigts noprasīja.

— Un kas par uzdevumu?

— Nav ne jausmas. — Lauras sejā parādījās apjukums. — Viņš teica, ka vajagot pajautāt profesoram Aureliānam.

— Bez šaubām, tieši viņam! — Sajella ironiski iesprauda.

— Profesors Austrums Aureliāns ir taisni tāds pats sapņotājs kā tavs tēvs. Es pat teiktu, ka vēl krietni pārspēj viņu! Nesaprotu, kā tas vecais plukata tik ilgi varējis noturēties par Rāvenšteinas internāta direktoru. Pilnīgi tumša lieta! Brīnums, kā viņš vēl nav nolaidis uz grunti visu internātu!

Laura klusēja. Viņa nesaprata, kāpēc pamāte nevarēja ciest profesoru un allaž par viņu slikti izteicās. Taču tagad nebija īstais brīdis uzsākt par to ķildu.

— Ja atļausi man kaut ko ieteikt, Laura, — Sajella atkal pievērsās meitenei, — tad labāk izmanto savu laiku kaut kam lietderīgākam nekā sarunai ar to murgotāju. Piemēram, lai pamācītos, vai arī... — Piepeši viņa aprāvās un ar plaukstu piesita pie pieres.

— Ak Dievs, un es gandrīz vai aizmirsu! — viņa iesaucās, piecēlās un izgāja no virtuves.

Pēc dažiem mirkļiem viņa atgriezās, turēdama rokā divus plānus, dāvanu papīrā ietītus sainīšus, kurus pastiepa Laurai.

— Daudz laimes dzimšanas dienā, Laura! — viņa teica un izspieda smaidiņu.

Laura domīgi noraudzījās dāvanās. Tātad tomēr iedomājusies, viņa klusībā brīnījās. Noteikti atkal grāmatas! Droši vien matemātikā un fizikā. It kā man no tādām būtu kāds prieks!

Viņa nopietni pavērās pamātē. — Laipni gan, Sajella. Bet man nevajag nekādu dāvanu. Vienīgais, ko es vēlos, ir, lai tētis atgrieztos pie mums — vairāk neko.

Sajella plātīja muti kā sauszemē izmesta zivs. Tad savilka uzacis, un piere sadrūma. Vienu bridi izskatījās, it kā tūlīt pār Lauras galvu nobirs šaušalīga ķengu tirāde, un Lūkass, kaut arī viņam jau nu nebija ko bīties, neviļus ievilka galvu plecos. Laura turpretim aukstasinīgi raudzījās pamātē. Lai viņa kliedz un trako, cik tik uziet — man taču vienalga!

Un šķita, ka Sajella to ir atskārtusi. Viņa aizvēra muti, sakoda zobus, tā ka tie klusi nošņirkstēja. Tad saspringušie vaibsti izlīdzinājās, un uz lūpām parādījās smaids. — Labi, Laura, — viņa mierīgi sacīja. — Kā nu vēlies.

Viņa pagriezās un nolika grāmatas uz virtuves skapja. Kaut arī iekšēji trakodama dusmās, viņa sevi mierināja ar domu, ka gan jau Laurai vēl atvērsies acis. Bet tad jau būs par vēlu. Piepeši Sajella pasmīnēja, tūdaļ gan aizklādama muti ar plaukstu, lai bērni nepamanītu. Šie izlutinātie tīņi vienmēr domāja, ka viņi visu saprot! Turklāt viņiem nebija ne jausmas.

Ne mazākajā mērā!

Un viņa jau tagad nopriecājās, iedomādamās, kādu seju Laura rādīs, beidzot uzzinādama patiesību.

Visu baismo patiesību.