Laura un Avanterras noslēpums

13. nodaļa BENDESMEŽĀ

Bendesmežs visnotaļ darīja godu savam nosaukumam. Tur nudien metās baisi. Gandrīz vai spokaini. Caur mežu, ko jau daudzus gadus neviens nekopa, līkumoja šaurs celiņš. Kokus neviens vairs necirta un dēstus arī nestādīja. Tieši tāpat nevienam nerūpēja vētru vai negaisu nodarītie postījumi. Ar visām saknēm izrautie koki palika guļam, neviens arī nesalasīja kritušos zarus. Daba vienkārši attīstījās pati savā vaļā, un tā laika gaitā bija izveidojies mazs mūžamežs. Varenie vecie koki — galvenokārt ozoli, skābarži, priedes un egles — auga cieši cits pie cita, ar galotnēm tiekdamies pelēcīgajās pēcpusdienas debesīs, kas ik pa brīdim bija redzams cauri lapotnei. Resnie stumbri bija apauguši ar sūnām un efejām. No daudziem zariem nokarājās ķērpji un dažnedažādas stīgas un vīteņaugi. No zemes, ko sedza miklu lapu paklājs, spraucās metru garas papardes, kuru vēdekļi bija iekrāsojušies pelēcīgi brūni.

Neraugoties uz agro pēcpusdienu, Bendesmežā jau valdīja krēsla. Draugiem bija diezgan nelāga sajūta, pa šauro celiņu dodoties uz kapeņu pusi. Kaja tramīgi skatījās apkārt, un arī Lauras un Lūkasa sejās bija parādījusies saspringta izteiksme. Soļu troksni slāpēja vecu egļu skuju un satrunējušu lapu biezais klājiens. Gaisā bija jūtama trūdu un puvuma smaka. Pamežā arvien no jauna kaut kas iečabējās un iešalcās, bija dzirdama arī brīkšķēšana un brāk-šķēšana. Tomēr nebija redzams neviens, kas spētu sacelt šīs skaņas. Ne cilvēks, ne dzīvnieks.

Jocīgi, Laura nodomāja, pat putni nav pamanāmi.

Tai pašā brīdī viņa ievēroja, ka arī čivināšana nav dzirdama. Protams, viņa zināja, ka ziemā mežā bija mazāk putnu nekā siltajos gadalaikos. Tomēr vienalga, vismaz pāris reižu vajadzēja iečiep-srēries kādam putnelim. Paraudzīdamās apkārt, Laura ievēroja drūmas ēnas, kas slīdēja pār kokiem un krūmiem. Varbūt tās galu galā nebija nekādas ēnas, bet gan gari, kas klaiņājot apkārt pa Bendes-mežu? Varbūt Rāvenšteinas bruņinieku gari? Vai nevainīgi nobendēto cilvēku gari?

Agrākos laikos kāds izcirtums mežā bija soda laukums. No tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kam šajā baisajā vietā bende izpildīja nāvessodu, daudzi bija nevainīgi — īpaši Reimāra fon Rāvenšteinā laikā. Ar apšaubāmu pierādījumu vai vieglprātīga liecinieka izteikumu bija gana, lai kādam nabadziņam vai nabadzītei galva noripotu no pleciem. Turklāt, ja Nežēlīgais bruņinieks personiski bija uz kādu uzēdies, tad bende dabūja pastrādāt arī bez kādiem riesas darbiem vai negodīga sprieduma.

Jau kopš tiem laikiem apvidū zināja dažu labu šausmu stāstu par šo nevainīgi nogalināto cilvēku gariem, kuri, prātodami par atmaksu, klaiņājot apkārt pa Bendesmežu. Protams, ka internātā šie stāsti ar baudu rika nodoti no mutes mutē. Garus gan neviens nebija redzējis, rikai daži rāvenšteinieši bija dzirdējuši šaušalīgu kaukšanu, kas gājusi caur kauliem. Vai vismaz viņi pazina kādu, kam to bija gadījies dzirdēt. Skaidrs, ka arī Laura zināja šīs baumas, taču viņa nekad nebija tām nopietni ticējusi.

Tomēr kaut kādam cēlonim vajadzēja būt šiem baisajiem trokšņiem, kas viņus pavadīja kopš brīža, kad viņi spēra kāju Bendesmežā...

Piepeši Kaja skaļi iekliedzās. Viņa apstājās kā pienaglota. Sejā nebija redzama ne asins lāsīte.

Laura pārsteigta paskatījās draudzenē. — Kas noticis?

— Vai tu nedzirdēji?

— Ko tad? — Laura vaicāja. Un tikai tad pamanīja, ka Kajai trīcēja rokas un kājas.

— Nu to... šausmīgo kaukšanu, — Kaja atbildēja. — Patiešām briesmīgi. Kā... gluži kā rēgam.

— Tu murgo! — Lūkass vēsi noteica. — Tu tikai iztēlojies.

— Neiztēlojos vis!

— Un kāpēc tad mēs ar Lauru neko nedzirdējām? — Lūkass jautāja. — Tu taču arī nedzirdēji, vai ne, Laura?

Laura papurināja galvu.

— Kā lai es to zinu! — Kaja spītīgi atcirta. — Varbūt tāpēc, ka tā bija pavisam klusa un arī kādu gabaliņu tālāk. Bet vienalga, es to dzirdēju skaidrāk par skaidru.

— Tikai iedomas, — zēns pastāvēja pie sava. Tad pasmīnējis piebilda: —Ja cilvēks baidās, tad, kā labi zināms, domāšana atslēdzas, un tā var sadzirdēt visādas muļķības!

Kaja uzmeta viņam niknu skatienu. — Vai tu gribi teikt, ka man bail? — viņa noprasīja īgnā balsī, kas nesolīja neko labu.

Lūkass pasmīnēja vēl platāk. — Apbrīnoju tavas kombinēšanas spējas! — viņš ņirgājās. — Tu nu gan esi gudriniece — vismaz ņemot vērā trūcīgo koeficientu!

Kaja sašutusi piepūta vaigus un skaļi izelpoja. — Tu... tev pašam nav visi mājās! — viņa uzšņāca Lūkasam. — Tu... stulbais...

— Ej, ej! — Laura skarbi iejaucās. — Nolaidiet gaisu un beidziet uzvesties kā bērnudārzā!

Kaja ievilka elpu. Kādu brītiņu likās, ka viņa gribētu ko sacīt, bet tad atmeta ar roku. Toties uzmeta zvērīgu skatienu Lūkasam, kurš savukārt atbildēja ar ņirdzīgu grimasi.

— Beidziet vienreiz ākstītiesl — Laura brīdināja. Izskatījās, ka tagad viņa nudien bija noskaitusies. — Beigu beigās mums vēl kaut kas darāms. Labi?

Viņa ar drūmu skatienu pavērās Kajā.

Draudzene norija siekalas un piekrītoši pamāja. — Labi.

Laura pievērsās brālim. — Labi? — viņa jautāja.

Lūkass apvainojies saknieba lūpas. Bet tad arī viņš pamāja.

— Labi.

— Nu tad beidzot! — Lauras balsī ieskanējās atvieglojums.

— Tad varam iet tālāk.

Pēc maza brītiņa starp kokiem pavīdēja veco kapeņu sienas. Jau pa gabalu pussabrukušie mūri izskatījās atbaidoši. Laura neskaidri atcerējās, ka pirms neilga laiciņa līdzīgas drupas bija redzējusi kādā senā gleznā. Sajella viņu ar Lūkasu bija aizstiepusi uz muzeju, kur tā bija izkārta. Tā vienīgā no tur izstādītajām neskaitāmajām gleznām bija atstājusi uz Lauru dziļāku iespaidu. Jo sabrukusī kapliča gleznā izskatījās nudien baisi — gandrīz rikpat baisi kā šīs Bendesmežā kapenes. Mākslinieka vārdu gan Laura vairs nespēja atsaukt atmiņā.

Meitene neviļus palēnināja soli, arī Kaja un Lūkass vilcinājās. No skaldītajiem akmeņiem celtā mūra atliekas apmirdzēja spokaina gaisma. Koki, kas ieskāva kapenes, likās vēl augstāki un vecāki nekā pārējie koki mežā, un saules gaisma gandrīz neiespiedās cauri varenajām galotnēm.

Tomēr Laura spēja samanīt āmuļus, kas bija saauguši koku vainagos. To bija gandrīz simts, varbūt arī vairāk. Lieli un gaisīgi rie šūpojās vējā, kurš skāra galotnes. Tādēļ arī Laurai tie likās tik dzīvi — gluži kā mēma ēnām līdzīgu gaisa garu armija, kas šķita viņai uzglūnam.

Kādas muļķbas, Laura nodomāja, papurinādama galvu. Viņa piespieda sevi doties tālāk, rad spēji sajuta briesmīgu aukstumu. Meitene apstājās.

— Vai jūs arī ko manāt? — viņa izbrīnīta pavaicāja. — Pēkšņi kļuva tik auksti!

— Pareizi, — Lūkass apstiprināja. — Ir kā temperatūra vienas sekundes laikā būtu nokritusies zem sasalšanas punkta!

Lūkasam bija taisnība, jo elpa piepeši sāka kondensēties, veidodama mākonīšus, un ledainā vēsma iespiedās līdz pat kauliem, tā ka draugi drebinājās par spīti siltajām vējjakām.

Laura apjuka. Kas gan varēja izraisīt šo piepešo temperatūras krišanos? Vai varēja būt, ka ledainais saltums pie viņiem nāca no kapenēm?

Viņa pagāja vēl soli tuvāk kapenēm, lai izdibinātu šo lietu,

kad gaisā atskanēja šaušalīga šalkoņa. Laura pārsteigta pavērās augšup, un tai pašā mirklī viņai sametās vēl aukstāk. Āmuļi koku zaros mainīja formu! Tie atdzīvojās un pēc pāris mirkļiem pār-vērtās milzīgās, piķa melnās vārnās. Kā pēc slepenas komandas šie nāves vēstneši pacēlās no zariem, izgrūzdami tikpat baisus ķērcienus kā tas vārnu bars, kas Lauru bija vajājis izjādē. Tad tās metās lejup virsū draugiem. Neskaitāmi melnu spārnu pāri planēja zemē, bija skaidri dzirdama spārnu švīkstoņa, un brēcieni kļuva arvien griezīgāki. Virs nelūgtajiem viesiem, kas saspiedās ciešāk kopā un neviļus ievilka plecos galvas, jau griezās melnu spalvu mākonis. Ausis smeldza no aizsmakušajiem vārnu ķērcieniem, un bailēs no aso knābju cirtieniem draugiem dzīslās stinga asinis.

Tomēr uzbrukuma nebija. Toties no tumsas atskanēja dārdoša balss: — Ko jūs, pie velna, te meklējat?

Laura apmetās apkārt un ieraudzīja līdzās veca skābarža stumbram salīkušu stāvu. Tas bija uzradies kā ne no kurienes. Pirmajā mirklī Laura nespēja pateikt, kas tas īsti bija — izskatījās kā cilvēks, bet blakus tā galvai ar zaļi dzalkstošām acīm uz pleca šķita izaugusi vēl viena garena galva — un no tās zibsnīja pretī viena sēra dzeltena, velnišķīga acs.

Kaja bija zaudējusi valodu.

Laura tvēra pēc gaisa. Uz mirkli sirds viņas krūtīs draudēja apstāties, bet tad sāka dauzīties vēl sparīgāk nekā iepriekš.

Fejumīla bija uz spēku izsīkuma robežas. Bēgšana no alkatīgajiem smilšu virpuļiem bija divradzi nogurdinājusi līdz pēdējam.

Ceļojošie virpuļi tuvojās. Smilšu rīkles atvērās un aizvērās, kamēr bars ielenca upurus arvien ciešāk un ciešāk, gatavodamies nāvi nesošajam uzbrukumam.

Divradzis vairs nespēja pakustēties ne no vietas. Fejumīla sastingusi stāvēja un gaidīja galu.

Arī Morvena atvadījās no dzīves. Viņa pacēla acis pret debesīm, lai sagatavotos nāvei, kad ausīs iespiedās tikpat nikns, cik pavēlniecisks ērgļa sauciens. Tai pašā mirklī Bultspārnis no zilgā padebeša metās lejup pie dziednieces.

Gaisā atskanēja šņākoņa. Dziedniece izbrīnīta pavērās apkārt un ieraudzīja varenu, degošu bultu, kas lidoja uz viņas pusi.

Tā trāpīja viena smilšu virpuļa plaši atplestajā rīklē tieši blakus Fejumīlai. Un tad no gaisa šņākdama lidoja vesela bultu krusa, ar liesmojošajām smailēm ieurbdamās smilšu ienaidniekos.

Ceļojošie smilšu virpuļi izmisumā un niknumā iekaucās. Vairāk par visu pasaulē rie baidījās no uguns — jo tikai uguns spelte spēja izkausēt smiltis un kļūt tiem bīstama. Vienā rāvienā tie pameta savus upurus un trakā steigā laidās projām. Kaucienus, kuros skanēja vilšanās, noslāpēja pakavu dipoņa.

Kad Morvena ieraudzīja Paravainu, kurš, putekļu mākoņa ieskauts, tuvojās balto bruņinieku pulkā, viņas sejā atplauka atvieglots smaids.

— To sauc par glābiņu no pilnīgas bezizejas, — viņa uzsauca bruņiniekiem, kolīdz tie bija tikuši līdz viņai. — Paldies jums!

— Nepateicies mums. Saki labāk paldies viņam! — Paravains norādīja uz ērgli, kas majestātiski planēja gaisā viņiem virs galvas.

— Bultspārnis man pavēstīja, ka tev draud briesmas, un, spriežot pēc visa, mēs vēl paguvām laikā.

Dziedniece pamāja. — Pēc dažiem mirkļiem būtu bijis par vēlu. Bet jāsim nu, Paravain, — iekams Elizionam vēl nav kļuvis par vēlu.

Asinis Lauras dzīslās pulsēja kā trakas, līdz meitene beidzot saprata, kas stāv viņas priekšā — tas bija Albīns Ellerkings, dārznieks, kuram uz pleca tupēja Zēvele, viņa kaķis. Tumsā viņš Laurai bija licies pēc šausmīga troļļa. Zēvele pacēla plušķaino asti, uzmeta kūkumu un skaļi nošņācās. Nejaukajā kaķa ģīmī zibšņus meta dzeltenā, slīpā acs.

Laura stāvēja kā paralizēta. No kurienes viņi abi tik pēkšņi uzradās? Kāpēc draugi viņus nebija pamanījuši agrāk? Un ko dārznieks no viņiem gribēja?

Albīns Ellerkings pacēla galvu, pavērās augšup uz vārnām, kas joprojām, skaļi ķērkdamas, riņķoja virs draugiem. Viņš pacēla labo roku — un purni acumirklī apklusa. Tie uzlaidās atpakaļ zaros kailo koku galotnēs, kur pēc kāda brīža arkai pārvērtās par āmuļiem.

Vienu brīdi valdīja briesmīgs klusums. Ne spārnu vēziena, ne vēja pūsmiņas, pat ne visniecīgākā troksnīša, pat pameža čabēšana un brakšķēšana bija norimusi.

Ret tad notika kaut kas tāds, ko Laura nekad mūžā nespētu aizmirst — Zēvele piepeši atvēra savu kaķa muti un sāka runāt!

— Vai man vajadzētu par jums izstāstīt direktoram, ko? — tas vaicāja nule atskanējušajā balsī.

Laura nespēja aptvert — runcis runāja sava saimnieka balsī! Albīns Ellerkings pat nepakustināja lūpas, tikai, acu nenovērsdams, raudzījās atnācējos.

Kā tas varēja būt?

Kā gan cilvēks spēja pavēlēt vārnām, un kā kaķis spēja runāt? Tas taču nevarēja būt — ja nu vienīgi rie bija noslēguši savienību ar tumšajiem spēkiem. Ret tas nozīmētu, ka arī Albīns Ellerkings bija viens no tumšo spēku piekritējiem. Un viņa kaķis arī?

Iekams Laura paguva visu īsti pārdomāt, Zēvele turpināja:

— Vai ari labāk gribat uz visiem laikiem pazust kapenēs un pievienoties Rāvenšteinas bruņinieku gariem?

Teikuma vidū no kapličas atskanēja savādas, gārdzošas skaņas, ir kā kāds ar lielām mokām pūlētos ievilkt elpu. Un uzreiz pēc tam atskanēja šaušalīga kaukoņa. Laurai vai ausis aizkrita.

Gari!

Mirušo bruņinieku gari!

Laura vienkārši neizturēja. Viņa pagriezās un kā neprātā mērās bēgt, skriedama tik ātri kā vēl nekad dzīvē.

Projām, rikai projām, viņai dunēja galvā. Projām no šī baismīgā meža!

Viņa dzirdēja aiz muguras draugu steidzīgos soļus, bet nepagrieza galvu. Viņai pat negribējās zināt, vai Albīns Ellerkings un Zēvele viņiem seko. Tikai projām, iekšējā balss skandēja, ātrāk projām!

Visdrīzāk jau dārznieks viņiem nesekoja. Laura nespēja atcerēties, ka kādreiz būtu redzējusi viņu strauji kustamies. Turklāt viņš viegli piekliboja ar vienu kāju. Bet nekad taču nevarēja zināt!

Sī doma Laurai lika vēl paātrināt skrējienu. Viņa bija aizelsusies, un sirds dauzījās kā neprātīga, tomēr viņa mērās uz priekšu, tikai uz priekšu.

Laurai šķita, ka pagājusi vesela mūžība, līdz viņi beidzot sasniedza Bendesmežā malu. Viņa apstājās, saliecās uz priekšu, rokas atbalstot uz ceļgaliem, un aizelsusies tvēra pēc gaisa. Arī Lūkass sprauslāja kā auļotājs pēc sacīkstēm, un Kaja izskatījās tā, it kā varētu tūlīt sabrukt. Viņa šņāca kā sabojājusies tvaika mašīna.

— Es vienkārši nevaru noticēt! — Kaja elsa, kolīdz bija drusku atguvusi elpu. Ar sašutuma izteiksmi sejā viņa vērsās pie draugiem.

— Un jūs man vēl neticējāt, ka esmu dzirdējusi kaukšanu! Tagad gan šaubu nav, vai ne?

Laura neatbildēja, un arī Lūkass klusēja. Viņš tikai izbrīnījies blenza uz priekšu, pieri savilcis grumbās. Laurai šķita, ka viņa nojauš brāļa domu gaitu: viņš drudžaini meklēja loģisku izskaidrojumu pirms dažiem mirkļiem piedzīvotajam. Tomēr pat viņa prātnieka smadzenes nespēja saskatīt kopsakarību nesenajos notikumos.

— Vienu es zinu skaidri — ja kāds man to stāstītu, es teiktu, ka viņš ir nojūdzies! — Sekodams pēkšņai iedvesmai, viņš turpināja: — Kas te īsti notiek, Laura?

Laura nopētīja brāli. Vai viņam bija radušās aizdomas? Kaut kas licies uzkrītošs? Varbūt labāk būtu tagad visu viņam izstāstīt? Un Kajai arī? Viņa pievērsa skatienu draudzenei. Arī Kaja raudzījās viņā ar domīgu sejas izteiksmi.

— Dzirdi, es tev uzdevu jautājumu! — Lūkasa balss skanēja nepacietīgi.

— Aha. — Laura šķietami vienaldzīgi paraustīja plecus. — Kā lai es to zinu?

Skeptiskā rieva Lūkasa pierē kļuva vēl dziļāka. Viņš neticēja. Nojauta, ka viņa zināja ko vairāk. Viņai nācās novērst brāļa uzmanību.

— Hmm... vai varētu būt, ka vārnas Albīnam Ellerkingam deva trauksmes signālu?

Lūkass pamāja. — Pilnīgi iespējams. Ja tā labi padomā, tas pat ļoti ir iespējams. Kā gan viņš citādi tik pēkšņi būtu uzradies?

— Tev taisnība, Lūkas, — Kaja piekrita. — Galu galā dārzniekam tur nekas nav darāms.

Laura domīgi iekoda lūpā. Tad viņa pievērsās brālim. — Vai tu gadījumā nezini, vai vārnas naktī guļ?

— Var jau gadīties. Cik man zināms, tad Cort'us corone corone suga, ko dēvē arī par melnajām vārnām, nepieder pie nakrs dzīvniekiem! Un tas ļauj secināt, ka naktī tās patiešām guļ.

Kaja uzmeta Laurai ziņkārīgu skatienu. — Kāpēc tu to gribi zināt?

— Nu tā, — Laura novilka, •— vienkārši: ja vārnas naktī gulētu, tad tās Albīnam Ellerkingam nevarētu dot signālu, ja mēs tajā laikā aizietu uz kapenēm.

Kaja blenza Laurā, it kā tā būtu zaudējusi prātu. — Tu jukusi esi, vai? — meitene iebļāvās. — Tu taču nedomā nopietni, ka es tur varētu aiziet vēl kādu reizi? Un vēl nakts vidū!

Laura neko nearbildēja. Viņa tikai rāmi un nopietni paskatījās draudzenē, un ar to viss bija pateikts.

— Ak, nē! — Kaja bija sašutusi. — Man taču vēl nav apnicis dzīvot!

Laura joprojām neko neteica. Toties sarunā iesaistījās Lūkass.

— Kajai taisnība. Neaizmirsti, Laura — ja Ellerkings mūs nodos skolas vadībai, tad Tumšickim būs labu labais iemesls, lai uzliktu sodu. Un man neliekas, ka būtu īpaši gudri riskēt ar rājienu.

— Pē, — Laura nicinoši novilka. — No tāda stulba rājiena baidās tikai sīkie.

— Vienu reizi — jā, — Lūkass mierīgi atteica. — Ret otrajā jau izskatīsies citādi. Tad Tumšickim būs visas iespējas — līdz pat izslēgšanai no internāta. To taču tu negribēsi?

Laura sarauktu pieri noraudzījās Lūkasā. Viņam arkai bija taisnība. Reigu beigās direktora vietnieks bija stingri aizliedzis iet uz vecajām kapenēm. Un Kvintuss Tumšickis ar viņu neauklētos, ja atklātos, ka Laura pārkāpusi skolas iekšējās kārtības noteikumus. Gluži pretēji, viņš uzliktu visstingrāko sodu, kāds vien bija iespējams. No otras puses — viņai bija jātiek kapenēs. Citas iespējas nebija.

Lūkass manīja, ka viņa argumenti māsu vēl joprojām nav pārliecinājuši. — Kamēr mēs nezinām, kas tur notiek, tas ir pārāk bīstami, Laura. Un tā slēptuve, ko tu meklē, arī nevar būt tik svarīga, lai mēs tādēļ grūstu galvu cilpā!

Laura nobālēja. — Tev vispār nekas nav pielecis! — viņa iekliedzās. — Lai atrastu tēti, es visu liktu uz spēles. Visu, saproti?!

Ak vai, to viņa nedrīkstēja sacīt! Laura aprāvās un iekoda lūpā.

Lūkass uz brīdi bija pilnīgā autā, tad viņš cieši nopētīja māsu.

— Tēti? Kāds tad tētim ar to sakars?

Laura bija noskaitusies par savu nesavaldīgo reakciju. No viņas puses bija pārāk muļķīgi pateikt ko tādu. Protams, ka brālis nespēja saprast, ko viņa domāja.

Viņa paspēra soli tuvāk Lūkasam, pavērās viņā lielām acīm un uzlika roku uz pleca. — Vienkārši paļaujies uz mani, Lūkas, — viņa sacīja. — Lūdzu!

Brālis laikam gan nojauta, ka bija svarīgi iemesli, kuru dēļ māsa nevarēja viņam izstāstīt ko vairāk. Citādi no viņa gan nebija tik viegli atkratīties. Viņš bez kādas žēlastības allaž urķējās rik ilgi, līdz saņēma atbildi, ar kuru bija mierā. Bet šoreiz tikai pamāja.

— Labi, — viņš klusi noteica. — Labi, Laura.

Laura viņam dāvāja pateicīgu smaidu. Tad no jauna kļuva nopietna. — Jābūt taču kaut kādai iespējai nemanītiem nokļūt kapenēs?

Kaja saviebās. Izskatījās, ka Lūkass pēkšņi atradis risinājumu.

— Nav problēmu, — viņš teica.

— Tiešām ?

Laura viņā ieintriģēta pavērās — bet tad zēna sejā atplauka plats, ironisks smaids. — Mums tikai jātop neredzamiem, vairāk

neko!

Laura noskaitās. — Ha, ha, ha! Patiešām smiek...

Kā tad!

Kā gan viņa iepriekš par to nebija iedomājusies! Re, kur bija risinājums! Tāpēc arī tētis bija viņai devis norādījumu.

Lauras sejā parādījās prieks. — Pareizi, Lūkas, — viņa teica.

— Tas patiešām ir risinājums! Nāciet — man ātri jātiek bibliotēkā!

— B... b...bet, — Kaja stostījās, — tā taču jau ir ciet!

— Nu un tad? — Laura šķelmīgi pasmaidīja. — Nāciet taču beidzot!