Laura un Avanterras noslēpums

10. nodaļa CITU DOMAS

Mis Mērijas Morganas seja kļuva nopietna. — Nu gan saki, kas tev uz sirds! — Kaut gan trauslā sieviete bija dzimusi un uzaugusi Skotijā, viņa runāja bez akcenta.

Viņas abas stāvēja pils pagalmā trokšņainā rāvenšteiniešu bara vidū, kuri šaudījās karrs uz savu pusi. Mis Mērija starpbrīdī dežūrēja pagalmā, un Laura pēc matemātikas stundas bija steigusies tieši pie viņas.

— Var jau būt, ka es maldos, — meitene piesardzīgi sacīja,

— taču man ir tāda sajūta, ka Rozija... nu... Taksas kundze, es domāju, spēj nolasīt domas.

Uz skolotājas lūpām parādījās viegls smaids. — Tā arī ir.

— Bet... tad jau tas nozīmētu, ka viņa... ka viņa... — Laura aprāvās, jo šis secinājums viņai likās vienkārši briesmīgs.

— Uzminēji! — Mis Mērija uztvēra viņas domu. — Rebeka Taksa patiešām atbalsta tumšos spēkus — un viņa nebūt nav vienīgā.

— Nē? — Laura bija šokēta. — Vai tad Rāvenšteinā ir vēl citi tumšo spēku atbalstītāji?

— Protams. Gan skolotāju, gan darbinieku vidū.

— Nopietni? — Meitene izbijusies pavērās skolotājā. — Un kas viņi ir?

— Tas tev, dārgā Laura, būs jānoskaidro pašai, — mis Mērija laipni atteica. — Un nebaidies nenieka, kolīdz būsi mazliet apguvusi mūsu īpašās spējas, tas nesagādās nekādas grūtības.

Laura sarauca pieri. Viņa par to nebija tik ļoti pārliecināta.

Mis Mērija viņai uzmundrinoši uzsita uz pleca. — Vari man ticēt, Laura. Vai negribi pamēģināt?

— Pamēģināt? — Lauras seja liecināja, ka viņa nesaprata, ko gan mis Mērija no viņas grib. — Ko pamēģināt?

— Domu nolasīšanu, ko gan vēl citu? Vai arī jau esi piemirsusi, ka tas ir mans īpašais priekšmets un tu to apgūsi pie manis?

— Hmm, nē, — Laura aši noteica. — Protams, ka ne. Es tikai nezinu, kā... kā tas notiek. Nu, es domāju, nolasīt domas.

— Tāpēc jau te esmu es! — Mērija Morgana viņai iedrošinoši pasmaidīja. — Tātad klausies. It nemaz nav tik grūti, kā tu varbūr iedomājies. Svarīgākais ir līdz galam iejusties otra cilvēka ādā, viņa izjūtās, slēptākajās vēlmēs un izbailēs — atmetot ierobežojumus un neļaujoties savam viedoklim vai aizspriedumiem. Vai saproti?

— Laikam gan. — Lauras balss neskanēja īsti pārliecinoši.

— Zināmā mērā vajag aizmirst, ko tu domā par to otru vai ko pret viņu izjūti?

— Pilnīgi pareizi. Tas ir grūtāk, nekā varētu domāt. Bet, ja tas izdodas, tad grūtākais jau ir aiz muguras. Nāc, pamēģināsim! Varbūt tu varēsi atšifrēt, ko domā citi skolēni. Teiksim, tavi klasesbiedri. — Mis Mērija un Laura lēnām pastaigājās skolēnu pūlī.

Nonākot līdz Aleksandram Hāzem, kas stāvēja bariņā ar citiem zēniem un skaļi diskutēja ar viņiem, skolotāja piebikstīja Laurai.

— Nu, Laura, — ko Aleksis tagad varētu domāt?

Laura nopētīja zēnu ar melno ezīti. Ko gan Aleksis varēja domāt? Par ko? Viņa skatījās tik neatlaidīgi, it kā gribēdama zēnu caururbt ar skatienu. Piepeši nāca atskārta. — Aleksis domā par... par Minhenes Bayem, — viņa sacīja drīzāk jautājošā nekā apgalvojošā tonī.

Skolotāja apmierināti pasmīnēja. — Pareizi. Viņš domā par spēli, kas nākamo sestdien notiks pret Dortmundes Borussia, un, protams, cer, ka Bayem uzvarēs. — Mērija atzinīgi noglāstīja meitenei muguru. — Malacis, Laura! Kaut gan tik grūti jau nemaz nebija, vai ne?

Mērijai Morganai bija taisnība. Aleksandrs Hāze pat internātā nēsāja Bayem fanu kreklu — šobrīd tas rēgojās zem viņa biezās ziemas jakas apakšmalas — un no rīta līdz vakaram runāja tikai par futbolu.

Ar misteru Vēso Laurai vairs negāja rik viegli. Filips, kuram mugurā bija Jack Wolfskin jaka, bija laiski atzvēlies pret vienu no spārnotajiem lauvām un, neraugoties uz gadalaiku, uz deguna viņam bija Gucci saulesbrilles. Tas apgrūtināja domu lasīšanu, jo, kā mis Mērija bija paskaidrojusi, vislabāk izdevās tad, ja otram varēja ieskatīties acīs.

Laura tomēr mēģināja. — Misters Vēsais tagad domā, vai... ēēē... Karo patīk viņa jaunā jaka.

Skolotāja iesmējās. — Nav slikti, Laura, kaut arī pareizi tikai pa daļai. Filips patiešām prāto, vai vienai konkrētai meitenei viņš liekas foršs — vienīgi tā nav Karo!

— Nē?

— Nē, — mis Mērija atbildēja un klusi sevī pasmaidīja.

Ar Tālsmirdi Laurai jau sanāca galīgi greizi. Nebija arī nekāds brīnums, jo, līdzko viņas ar Mēriju bija pagājušas tuvāk šim apalī-tim un uz bridi uzmetušas viņam skatienu, tā viņš pagriezās pret Lauru un sašķobīja seju nejaukā grimasē.

— Ko tu blenz, tu... — Nepabeidzis teikumu, resnītis pagrieza muguru un nosarcis aizbrida tālāk.

Skolotāja paskatījās meitenē ar neizdibināmu skatienu. — Nu? Ko Maksis tagad domāja?

Laura saviebās. — Tas jau bija skaidrs kā diena: Tālsmirdis noteikti nodomāja, ka es esmu stulba govs, un prātoja, kā man vislabāk sariebt.

— Nepareizi, Laura. Pavisam nepareizi!

— Patiešām?

— Jā. Maksis Smirtāls drīzāk nodomāja pilnīgi pretējo, nekā tev liekas!

Meitene bija pārsteigta. — Vai tiešām? — viņa vaicāja. — Ko tad īsti ?

— Tas nu tev būs jānoskaidro pašai, — daudznozīmīgi attrauca mis Mērija, kad skolas zvans pielika punktu starpbrīdim. — Un, lūdzu, atceries: pēc pusdienām tiekamies torņa istabā! — skolotāja vēl piekodināja Laurai, iekams viņas atgriezās internāta ēkā.

Pāri Tumsas cietoksnim, kas pacēlās viltīgā Sēra purva malā, H bija nolaidies Melnās miglas plīvurs. Ap torņa dzeguļiem riņķoja milzīgs vārnu bars. To negantie ķērcieni bija dzirdami līdz pat Sirīnas pagrabam, kura velves atradās dziļi cietokšņa iekšpusē.

Borborons stāvēja blakus lielajam kamīnam, kurā degošā uguns alai līdzīgo telpu apmirdzēja ar šaudīgu gaismu, un ar vienaldzīgu seju klausījās šaušalas iedvesošās sievietes stāstījumā. Kad Sirīna bija beigusi, viņš gandarīts palocīja galvu. — Labi darīts, Sirīna. Es zināju, ka uz tevi var paļauties — tu neesi pievīlusi manu uzticēšanos!

Sievietes bālo seju sašķobīja triumfējošs smaids. Viņa strauji piegāja klāt Melnajam hercogam. — Tas vēl ir tikai sākums, Borboron! Kopš manā īpašumā atrodas Laika rats, jo dienas, jo vājāka kļūst gaismas burvestība, ar ko Elizions lūkoja savažor manus spēkus.

Sirīna satvēra kaklā uzkārto ķēdīti ar zelta piekariņu un ar baudu to apskatīja. — Gaismas aizstāvji, šie nejēgas, pasaules pirmsākumā izkala divus amuletus no tā paša zelta, no kura ir darināts arī Apskaidrības kauss. Tie savam īpašniekam dod lielu spēku un nāk talkā kausa meklējumos, kad tas pazudis. Elizionam — kaut tumsas dzīles viņu aprītu! — pieder viens no tiem. Bet šo te, — viņa pacēla stilizēto riteni tieši pie Melnā hercoga sejas,

— šo te pirms senseniem laikiem aizveda uz Cilvēkzvaigzni. Taču tagad — tagad ras pieder man! Man! Man!

Putna nagiem līdzīgie pirksti tik cieši sakļāvās ap rotu, it kā nekad negribētu to palaist vaļā, un sievietes acīs iezibējās ārprāta

mirdzums. — Drīzi vien man arkai klausīs Gaišredzīgais kristāls, un tad, Borboron, rad...

Viņa apklusa, jo atvērās durvis un pagrabā ienāca furhurs. Sirīna tūdaļ metās pie vīrieša karmīnsarkanajā apmetnī ar kapuci.

— Vai atnesi, ko tev lūdzu?

Atbildes vietā furhurs no apmetņa apakšas izvilka necilu pudelīti un pasniedza to bālajai sievietei. Tajā bija caurspīdīgs šķidrums, kas izskatījās pēc ūdens.

Sirīna steigšus izvilka korķi un paostīja. — Smaržo... nesmaržo ne pēc kā, — viņa gandrīz vai vīlusies konstatēja un jautājoši pavērās furhurā.

Vīrietis pamāja. — Pareizi, — viņš atbildēja augstā falsetā.

— Tāpēc neviens arī nepamanīs, kad tu to ieliesi dzeramajā!

— Un šis eliksīrs nudien ir tik stiprs, kā tu apgalvoji?

Melnā burvja vaibstus izķēmoja piepešu dusmu uzplūds. — Pievaldi mēli, sievišķi, un neuzdrošinies apšaubīt manu spēku!

— Labi, labi! — Sirīnas balss skanēja maigi un lišķīgi. — Es taču esmu tikai... dumjš sievišķis, kā tu pareizi pateici!

Furhurs nopētīja sievieti ar šaubu pilnu skatienu, it kā nebūdams drošs, vai Sirīna to domāja nopietni vai tikai uzjautrinājās par viņu. Turpinot sarunu, viņa balss jau izklausījās rāmāka.

— Eliksīrs jau neskaitāmas reizes ir apliecinājis savu iedarbību — gan pie mums, gan uz Cilvēkzvaigznes. Viens piliens nes nenovēršamu nāvi — un tā ir mokošāka, nekā tu vari iedomāties!

— Labi! Ļoti labi! — Sirīnai acis atkal iemirdzējās kā vājprātīgai. — Tad Eliziona liktenis ir izlemts — un pat ūdens no kausa viņam nelīdzēs!

Torņa istaba atradās galvenā torņa pašā augšā un aizņēma veselu stāvu. Logi, no kuriem pavērās skats uz visām četrām debess pusēm, atsedza lielisku skatu pār Rāvenšteinas pili un tās apkārtni.

Skaistā laikā redzamība sasniedza vairākus kilometrus, un reizēm pat varēja ieraudzīt sniegiem klātās virsotnes tālu dienvidos. Taču šodien debesis bija pelēkas un mākoņiem klātas, un skatu aizklāja blāva dūmaka. Tas nebūt nebija tik ļauni, jo mis Mērija un Laura uz šo telpu, ko parasti izmantoja dažādi internāta pulciņi, nebija devušās, lai izbaudītu skaisto ainavu. Istabu bija iecienījuši, piemēram, deju grupa, ģitāristu ansamblis un teātra pulciņš, ko vadīja mis Mērija. Tēlotāju vidū bija arī Laura, un skolotāja tālab bija nolēmusi, ka Lauras domu lasīšanas stundai jānotiek šajā nomaļajā telpā. No vienas puses, te viņas neviens nevarēja iztraucēt, un, no otras, nevienam arī neliktos aizdomīgi, ja abas turp dotos mēģināt.

Mērija Morgana Rāvenšteinā pasniedza angļu un franču valodu. Viņa bija viena no iemīļotākajām internāta skolotājām, jo prata mācības noorganizēt nevis kā garlaicīgu obligāto uzdevumu, bet gan kā jautru pasākumu. Pat Cingizs, aizraujošais ģeogrāfijas skolotājs, šai ziņā nespēja turēt līdzi. Turklāt no Mērijas gandrīz nekad nebija dzirdams neviens slikts vārdiņš, un viņa ļoti centās pret visiem skolēniem izturēties taisnīgi. Iespējams, ka tas arī bija iemesls, kāpēc pat slinkākie un ietiepīgākie rāvenšteinieši pie viņas pārvērtās gandrīz vai par paraugskolniekiem. Pat Maksis Tālsmirdis pie viņas kļuva tik rāms kā jēriņš, un pretstatā vairākumam pārējo nodarbību, kurās viņš parasti godam attaisnoja savu iesauku, pēc angļu un franču valodas stundām tikai retumis vajadzēja vēdināt telpu. Lielākā daļa audzēkņu no sirds bija iemīļojuši mis Mēriju, ar to Rāvenšteinā varēja lepoties tikai nedaudzi skolotāji. Un viena jau nu nepavisam ne — Rebeka Taksa. Taču Laura, par laimi, jau bija izdibinājusi, kāds tam cēlonis.

Laura nemierīgi staigāja pa torņa istabu un palika stāvam mis Mērijas priekšā, kas mierīgi sēdēja uz krēsla istabas vidū.

— Vienu gan es nesaprotu, — meitene uzbudināta sacīja. — Ja jau Rāvenšteinā ir vēl citi cilvēki, kas nostājušies tumšo spēku pusē, kāpēc tad jūs man uzreiz nepasakāt...

— Tu! — mis Mērija viņu pārtrauca.

Laura neizpratnē paraudzījās skolotājā.

— Kāpēc tu man uzreiz nesaki, — mis Mērija izlaboja meiteni.

— Mēs, sargātāji, cits citu uzrunājam ar tu un saucam vārdā. Tikai īpaši godājami cilvēki mūsu vidū kā profesors Aureliāns izpelnās izņēmumu no šīs sensenās tradīcijas!

— Bet nupat vēl skolas pagalmā... — Laura gribēja iespraust, bet skolotāja viņu tūdaļ pārtrauca. — Tur bija vēl citi skolēni un skolotāji, un to klātbūtnē mēs saglabājam formālās uzrunas! — Mērija Morgana pasmaidīja. — Visiem jau nav jāzina, kas ar mums notiek, vai ne?

— Jā, protams, mis... ēē, atvainojos... Mērij.

Skolotāja vēlreiz laipni pasmaidīja. — Tu pie rā vēl pieradīsi, Laura, — viņa sacīja. — Bet atgriezīsimies pie tava jautājuma. Mēs tev nesakām, kas pieder pie tumsas spēkiem, jo tev pašai jāmācās viņus pazīt. No viņu izturēšanās tev kļūs skaidrs, ar ko tev ir darīšana.

— Bet jūs... ēē... tu taču man vienkārši varētu pareikr, kurš ir kurš.

— Skaidrs, ka es varētu. Bet tev tas nepalīdzētu.

Laura savilka pieri grumbās un ar šaubām paskatījās Mērijā Morganā. Un kā vēl palīdzētu!

— To es nesaprotu, — viņa sacīja. — Tas taču visu atvieglotu.

Skolotāja, viegli smaidīdama,-papurināja galvu. — Nē, Laura,

tā nu gan nebūtu. Mēģināšu tev paskaidrot ar piemēru. Tev ir grūtības matemātikā, es tā dzirdēju, un jo īpaši uzdevumos ar trim zināmajiem lielumiem un vienu nezināmo, vai ne?

Laura piesarka.

— Pieņemsim, ka tev ir uzdevums, kuru tu nevari atrisināt. Kā tev labāk būtu līdzēts? Ja kāds pateiktu atrisinājumu vai ja izskaidrotu uzdevumu un ļautu pašai tikt līdz pareizajai atbildei?

Laurai ilgi nebija jādomā. Šausmīgā matemātikas stunda vēl bija labu labā atmiņā. — Ar otro iespēju, protams.

— Tā arī ir, Laura. No viena paša rezultāta jēga būs maza, jo tas der rikai šim vienam uzdevumam. Tev drīzāk jāsaprot, kā to iegūt, jo tikai tā tu spēsi atrisināt pārējos uzdevumus. Tāpat notiek arī te. Agrāk vai vēlāk tev nāksies saskarties ar svešiniekiem. Ar cilvēkiem, kurus tu vēl nekad neesi sastapusi. Ja tu nespēsi ielūkoties aiz šo cilvēku maskas un atšifrēt viņu patiesos mērķus, tad būsi nokļuvusi lielās briesmās. Galu galā mēs, pārējie sargātāji, nevarēsim allaž atrasties tev blakus. Un tālab, Laura, tev noteikti jāiemācās atklāt cilvēku patieso būtību. Lai tu uzreiz redzētu, vai darīšana ir ar sabiedroto vai ar ienaidnieku. Vai tagad tu mani saproti?

Laura pamāja. Protams, ka viņa saprata, ko Mērija grib teikt. Piepeši viņai kļuva skaidrs vēl kas. — Vai var gadīties, ka arī Dr. Kvintuss Tumšickis pieder pie mūsu ienaidniekiem? — viņa domīgi vaicāja.

— Bravo, Laura! Redzu, ka tu mācies visai ātri. Es pat domāju, ka Dr. Tumšickis ir daudz bīstamāks par Rebeku Taksu.

— Vai viņš arī spēj nolasīt domas?

Mis Mērija pakratīja galvu. — Nē. Tumsas aizstāvjiem klājas tāpat kā mums, sargātājiem. Tikai trīspadsmitnieka zīmē dzimušajiem piemīt spējas visās senajās mākslās. Visiem pārējiem ir tikai pa vienai. Kvintuss Tumšickis, piemēram, ir telekinēzes lietpratējs un jau paguvis ar to nodarīt lielu ļaunumu.

Mērija Morgana aprāvās un domīgi pavērās Laurā. Meitenei likās, ka viņas sejā pavīd līdzcietība.

— Ko tu ar to domā?

Mērija tikai papurināja galvu. — Ne tagad, — viņa sacīja.

— Tu to vēl uzzināsi un gana drīz. Turklāt — kas noticis, noticis, un tur mēs neko nevaram līdzēt.

Laura nezināja, kāpēc, bet piepeši viņai radās nojausma, ka noslēpumainais notikums, par ko Mērija Morgana nevēlējās runāt, kaut kādi bija saistīts ar viņu, Lauru. Lai būtu kā būdams, acīmredzot tas bija atstājis paliekošu iespaidu uz viņas dzīvi. Un viņa izbijās no mirkļa, kad uzzinās patiesību.

Skolotāja izrāva Lauru no pārdomām. — Mums beidzot vajag sākt, Laura. Tev vēl tik daudz kas jāiemācās, un laika mums ir visai maz.

— Zinu. Bet vai tu varētu atbildēt uz vienu vienīgu jautājumu?

Mērija Morgana pamāja.

— Ja jūs esat tik droši, ka Apskaidrības kauss atrodas pils teritorijā — kāpēc tad vēl neesat to uzgājuši?

— Jo mums ir darīšana ar pretiniekiem, kas strādā ar ārkārtīgi rafinētiem paņēmieniem. Mums ir aizdomas, ka viņi kausam un tā slēptuvei uzlikuši ilūzijas burvestību, kas mums nav zināma. Proti, tumšo spēku sabiedrotie ir arī bīstamie furhuri. Tie ir vareni tumšie burvji, kuru velnišķā māksla un arīdzan zintis jau sagādājušas krietnas nepatikšanas gaismas karotājiem un mums, sargātājiem. Iespējams, ka viņi novijuši arī to burvestību, kas aizsargā kausu un noslēpj to no mūsu acīm.

— Un kāpēc tieši man vajadzētu spēt to atrast?

— Tev piemīt īpaši spēki, kā tu jau uzzināji, Laura. Taču šie spēki un spējas vēl nav pilnībā izveidojušies — un tālab var pieņemt, ka burvestība tavā gadījumā neiedarbosies pilnībā!

Laura apjukusi paskatījās skolotājā. — Es īsti nesaprotu.

— Tas ir samērā vienkārši! Katrs līdzeklis, kas domāts noteiktam mērķim, var iedarboties rikai šajā jomā. Piemēram, deguna pilieni palīdz tikai pret iesnām. Vēdersāpes tie neizārstēs. Un ilūzijas burvestība, kas var apstulbināt acis gaismas karotājiem un izglīrotiem sargātājiem, nebūs tik veiksmīga, iedarbojoties uz tādu mācekli kā tevi.

Laura brīdi domāja. Izklausījās pārliecinoši. Bet tad viņai ienāca prātā vēl kas. — Šķiet, ka tu vari lasīt domas tikpat labi kā Taksa — varbūt pat labāk?

Mis Mērija pamāja.

— Un kāpēc tad tu nevari nolasīt viņu domas, kur tas kauss ir paglabāts? Rozija Taksa taču noteikti zina —

— Protams, — Mērija Morgana viņu pārtrauca. — Protams, ka Rebeka Taksa zina slēptuvi un Dr. Tumšickis arī. Tikai...

-jā?

— Pret Jomu lasīšanu pastāv spēcīga aizsardzība, — skolotāja paskaidroja. — Ja to pārvalda pilnībā, tad citiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējami ieskatīties tavās domās. Pat rad, ja runa ir par lielmeistaru!

— Patiešām? Un kā tas notiek?

— Vispirms jāizvairās sarunas partnerim skatīties acīs. Ja tu kādam skaties acīs, tad atvieglo viņam piekļūšanu savām domām. Ne jau velti runā, ka acis esot dvēseles spogulis.

— Mamma arī vienmēr tā teica. — Lauras balsī ieskanējās grūtsirdība.

— Vai redzi? Tātad jāizvairās skatīties acīs un nekas nav jādomā.

— Ko? — Laura bija apjukusi. — Nekas nav jādomā?

— Jā, — mis Mērija atteica. — Pilnīgi nekas.

— Bet — tas taču nav iespējams!

Skolotāja uzmundrinoši uzsmaidīja meitenei. — Ir gan, Laura. Vajag tikai patrenēties. Un tāpēc sāksim mūsu mācības ar šādu treniņu. Lūdzu, apsēdies.

Laura apsēdās uz krēsla pretim Mērijai Morganai un cerīgi paskatījās jaunajā skolotājā.

— Aizver acis un ļauj domām brīvu vaļu! — viņa liegā balsī pavēlēja.

Laura, gandrīz vai zaudējusi gribu, pakļāvās Mērijas dotajiem norādījumiem. — Lai kādas domas tev arī galvā rastos, ļauj tām nākt un iet, necenties tās ietekmēt un nemēģini vērst kādā noteiktā virzienā. Ļauj tām plūst pa apziņu mierīgi un rāmi kā plašai straumei. Bez nolūka un bez mērķa. Neliec to ceļā šķēršļus, un ar laiku ru ieraudzīsi, ka tās pamazām pierimst un izzūd, līdz būs tapušas par mazu urdziņu, kas visbeidzot izsīkst.

Laura visu tā arī darīja, kā skolotāja lika. Galu galā viņai viss bija jāapgūst pēc iespējas ātrāk, un viņa ari alka to izdarīt. Kā gan citādi varēja noturēties prer tumsas spēkiem? Ja viņa nesaņemsies, tad Gaismas glabātājam būs jāmirst! Tumsas spēki uzvarēs! Sāksies mūžīgās iznīcības valstība!

Viss būs zudis!

Galvā atkal iekustējās domu karuselis, griezdamies arvien straujāk un straujāk — un tad Laurai atskārta, ka visu bija darījusi nepareizi.

Viņa vienkārši i’isu bija darījusi nepareizi.

Meitene atvēra acis un izmisusi paskatījās Mērijā. Skolotāja pasmaidīja. Viņa bija sekojusi katrai Lauras domai. Meitene rezignēti paraustīja plecus.

— Nekas nelīdz, — viņa bilda. — Nevar tā vienkārši neko nedomāt.

— Vai tiešām?

— Jā! — Lauras balsī skanēja spīts.

— Nu, rad jau tā arī būs, — Mērija Morgana atteica. — Galu galā tu taču mēģināji nebeidzamas četrdesmit piecas sekundes. Tas gan bija tikai tavs pirmais mēģinājums, bet nešaubies — ja jau pirmoreiz neizdevās, tad tev noteikti nekad arī neizdosies. Nekad.

Laura norija siekalas. Mērijai tomēr bija taisnība — kā viņa varēja būt tik nepacietīga? Tik mazdūšīga un bailīga?

Skolotājas sejā parādījās raizes. — Atkal garām, Laura! — viņa sacīja. — Nav ne mazākā iemesla pašpārmetumiem! Tev taisnība — vismaz gandrīz taisnība: nedomāt neko ir daudz grūtāk, nekā varētu likties. Bet tas ir iespējams! Tev tikai jāpatrenējas! Bieži un ilgstoši. Vēl un vēlreiz. Un tu redzēsi: ar katru reizi būs vieglāk. Līdz kādu dienu būsi tikusi pie mērķa. Un tad tu vaicāsi sev, kas gan tur bijis tik sarežģīts. Jo piepeši tas tev nesagādās ne mazākās grūtības. Un tāpēc, Laura, aizver acis un vienkārši turpini. Tikai uz priekšu. Lūdzu!

Mērija Morgana cieši paskatījās meitenē. Laura vēlreiz aizvēra acis un ļāvās domu plūdumam. Un juta, ka top mierīgāka.

Arvien mierīgāka.