Laura un Avanterras noslēpums

21. nodaļa KAPEŅU ŠAUSMAS

'

Bučmūli!!! — Alienora nespēja savaldīt dusmas. — Pie visiem jodiem, vai tu vienreiz apklusīsi, lops tāds!

Taču svūpijs ir nedomāja klausīt. Viņš pavēra smailo purniņu un izgrūda gari vilktu brēcienu, kas atgādināja stirnas mazuļa baiļu saucienu. Tad viņš savicināja savus sikspārņa spārneļus, aizsvilpojās līdz Alienoras kambarīša durvīm, atskanot skaļam bladāc!, triecās pret tām un uz galvas nokrita zemē. Bučmūlis vēlreiz nobrēcās, tikai klusāk un žēlāk nekā pirmo reizi.

Alienora piesteidzās klāt un pacēla spārnoto kažokzvēriņu.

— Te nu tu dabūji par to, ka esi tik nepaklausīgs! — viņa bārās.

— Ja tu tā turpināsi, tad nolauzīsi sprandu! Un vēl ļaunāk — tava dumjā brēkšana sacels kājās visu pili, un atklāsies, ka Alarika vairs nav Blāzmoralda.

Svūpijs noraudzījās meitenē tumšām, apaļām acīm, un Alienorai piepeši radās sajūta, ka viņš saprot. Viņa maigi noglāstīja zvēriņam galvu, pakasīja aiz mīkstajām ausīm un noglaudīja spalvaino rumpīti. — Būs jau labi, Bučmūlīt. Kāpēc tu uzreiz nevarēji tā darīt?

Alienora piegāja pie koka galda, kas stāvēja kambara vidū, paņēma no augļu bļodas ābolu un pastiepa pretī sīkulim.

Bučmūlis to satvēra priekšķepās un metās virsū ar vilka apetīti, skaļi šmakstinādams gluži kā vesels cūku bars.

— Ar to arī vajadzēja sākt, āmurgalva, — meitene noskaitusies sodījās. — Un man būtu aiztaupīts viss šis uztraukums!

Te gaitenī atskanēja soļi, kas, strauji tuvodamies, virzījās uz Alienoras istabiņas pusi.

Svūpijs nometa ābolu, un, iekams Alienora paspēja reaģēt un aizspiest viņam muti, dzīvnieks žēlabaini iebrēcās.

— Kuš! — Alienora ar nepielūdzamu tvērienu noslāpēja kažokzvēriņa saucienu. Par vēlu! No skaļa klauvējiena nodrebēja durvis, un, iekams Alienora vēl paspēja uzsaukt “iekšā”, tās atsprāga vaļā, un ienāca bruņinieks Paravains.

— Atvaino, — viņš sacīja, — bet es meklēju tavu brāli. Nesastapu Alariku viņa istabā, neviens nezina teikt, kur viņu var atrast, un tad iedomājos, ka varbūt tu...

Paravains apklusa, nekustīgi pievērsis skatienu svūpijam Alienoras rokā. — Ko tad Bučmūlis dara pie tevis? Viņi ar Alariku taču ir nešķirami.

— Ēēē... Viņš... ēēē... Alariks... nu...

Paravains, aizdomu mākts, piemiedza acis. — Kas tad Alarikam noticis? Stāsti taču!

Alienora nolaida skatienu, sejā iedegās kauna sārtums un acīs sakāpa asaras.

Baltais bruņinieks caururbjoši paskatījās meitenē. — Paklau, Alienora, es zinu, ka tu man kaut ko gribi noklusēt. Bet, ja tev mīļš tavs brālis, tad pasaki tagad, kas atgadījies.

Meitene bridi vēl spītā saknieba lūpas, bet tad viņas pretestība bija lauzta. Alienora, asarām plūstot, atviegloja sirdi un izstāstīja Paravainam par brāļa nodomu.

Kad viņa bija atzinusies, bruņinieks nobālēja un apjucis stingi raudzījās uz priekšu. Ik pa brīdim viņš neticīgi papurināja galvu.

— Kā tu varēji to pieļaut, Alienora! — Paravains pārmetoši paskatījās meitenē. — Kāpēc neizstāstīji man to jau agrāk?

— Tāpēc, ka biju viņam apsolījusi klusēt.

Paravains skaļi novaidējās un satraukti mētājās pa istabu.

No jauna saņēmies, viņš apstājās Alienoras priekšā. Tagad viņa balss skanēja laipni. — Pilnīgi pareizi, solījumi jāpilda — bet tikai tad, ja tie nevienam nenodara ļaunu, saproti? — Nu viņa balss bija kļuvusi pavisam skaļa. — Un to, ka Alariks dodas nāves briesmās, tev taču vajadzēja saprast!

Alienora nožagojās. Viņas vaigi bija mitri no asarām un kvēloja. — Bet viņš teica, ka zinot slepenu taku cauri purvam. Silvāns, meža skrē...

— Un kaut ari tā būtu! — Paravains pērkoņdimdošā balsī viņu pārtrauca un atkal sāka satraukti staigāt pa kambarīti. — Pat tad, ja viņš sveiks un vesels tiktu cauri purvam — par ko es ļoti šaubos —, arī tad viņam aiz muguras būtu tikai pati vienkāršākā pasākuma daļa! Kopš Borborons un tumsas spēki ieguvuši savā īpašumā kausu, viņu rokās ir rāda vara, kādu Alariks nespēj pat nojaust. Ko gan viņš varētu pret to iesākt?

Alienoras bālajā sejā bija lasāmas neizmērojamas bailes. — Be... be... bet, — viņa stostījās, — tad jau mums tūdaļ jāsteidzas viņam palīgā!

— Kā tu to iedomājies, Alienora? Sēra purvs no mums atrodas dienas jājiena attālumā — kā lai mēs spēru palīdzēt Alarikam, ja viņš iekulsies briesmās?

Piesardzīgi sperdami soļus, Laura, Lūkass un Kaja iegāja kamerā. Gaiss joprojām bija sasmacis, varēja dzirdēt monotonu troksni, ūdens pilieniem sašķīstot pret akmens grīdu. Kabatas lukturīšu gaisma spokaini slīdēja caur telpā valdošo tumsu. Bija grūti pareizi noteikt tās izmērus, taču Laura lēsa, ka tā bija apmēram piecpadsmit metrus gara un desmit metrus plata. Un telpas augstums varbūt bija vienāds ar maza auguma cilvēka divkāršotu garumu.

Kamēr trīs draugi tuvojās sarkofāgam, Laura ar lukturīti izgaismoja sienas. Persija stāstītais izrādījās balta patiesība — kapa kameras sienas pilnībā bija no marmora. Akmens zārks vīra augumā ari bija no tā paša materiāla. Sānos tam bija izkaltas reljefu joslas ar ainām no bruņinieku dzīves. Turklāt tas bija greznots ar Rāven-šteinu ģerboni un regālijām. Uzraksts uz postamenta liecināja, ka tā nudien ir Reimāra fon Rāvenšteinā pēdējās atdusas vieta.

— Vajadzētu sadalīties un pārmeklēt katru kameras stūrīti, — Laura ierosināja.

— Laba doma! — Lūkass atzina.

— Vai citādi nevar?— Kaja bailīgā balstiņā noprasīja.

— Nebaidies, rēgiem rudmates nepatīk, — Lūkass smējās.

— Un nemirušajiem arī ne.

— Lūkas! Beidz ākstīties! — Laura brīdināja un pagriezās pret draudzeni. — Mēs varam iet kopā, ja tev tā patīk labāk.

— Nē, nē, — Kaja pretojās. — Būs jau labi.

Viņa negribēja izblamēties zēna priekšā. Kas gan varēja notikt? Laura un Lūkass taču tepat vien bija.

Kaja nedroši pagāja dažus soļus no sarkofāga, bet tad ik pa brītiņam tramīgi pagriezās pret Lauru un Lūkasu, kas lēnām devās pretējā virzienā.

Kaja pakustināja kabatas lampiņu — un tieši sejas priekšā ieraudzīja pretīgu radījumu: no griestiem viņai deguna galā nolaidās trekns, riebīgs zirneklis! Kaja panikā skaļi iekliedzās un kā dzelta izmisīgi kāpās atpakaļ, līdz atdūrās pret kaut ko cilvēka lielumā. Kaut kas metāliski nošķindēja, un tai pašā mirklī viņai uz pleciem nolaidās divas smagas, aukstas rokas. Kāds milzīgs briesmonis mēģināja viņu piespiest pie zemes! Ieraugot dzelzs piedurkņu galos bālas skeleta rokas, Kaju pārņēma šausmas. Saliekušies kauli izskatījās pēc drausmīgiem plēsēja nagiem.

Tūlīt pat tie apķersies man ap kaklu un žņaugs, Kajai ienāca prātā. Viņa vēlreiz spalgi iebrēcās.

Laura un Lūkass tūdaļ steidzās turp un uzreiz ieraudzīja, kas noticis — Kaja bija uzgrūdusies bruņinieka ietērpam, kas droši vien bija stāvējis pie kameras sienas. Tagad bruņas ar pilnu svaru balstījās uz Kajas pleciem, meiteni bija apņēmušas dzelzs rokas un kuļājās Kajas priekšā šurpu turpu.

Kaja atviegloti nopūtās, ieraudzījusi, ka dzelzs briesmonis izrādījies tikai vecs bruņutērps. Ķivere, pie kuras vēl šūpojās kādreiz lepna spalvu pušķa satrunējušās atliekas, bija noliekusies šķībi uz priekšu un atradās blakus meitenes galvai. Viņa lēnām pagriezās un cauri atvāztajam sejsegam bikli pašķielēja ķiveres iekšpusē. Pretī, bezzobaini smaidīdams, lūrēja bālgans galvaskauss, pie kura vēl bija pielipušas dažas krunkainas ādas driskās. No kreisās acs tumšās iedobes izrāpās vēl viens zirneklis, kas pārcēlās uz Kajas plecu un žigli lūkoja tikt lejup. Saltu šausmu pārņemta, meitene vēlreiz griezīgi iespiedzās.

— Būs jau labi, Kaja, — Laurai gandrīz sanāca smiekli. — Nav ko krist panikā, viss ir, kā nākas!

Laura un Lūkass pieķērās bruņām, nostūma tās no Kajas muguras un novietoja zemē.

Tad Laura norādīja uz skeletu, kas atradās bruņās. — Viņš tev neko vairs nevar izdarīt — viņš ir miris.

— Un tie tur arī! — Lūkass piemetināja.

Viņa kabatas lukturīša gaisma izcēla no tumsas vēl trīs bruņas, kas gulēja uz kapu kameras grīdas. Tās bija stipri sarūsējušas — un katrā bija pa skeletam.

— Tie četri pazudušie bruņinieki, kas Reimāru fon Rāvenšteinu pavadīja kapā! — Laura domīgi konstatēja.

Kaja bālu seju pamāja. Viņa atkal bija nomierinājusies un līdzcietīgi noraudzījās uz grīdas guļošajos. — Nabadziņi, — viņa nopūtās. — Kādā nāvē gan viņi te miruši?

Laura ar Lūkasu neziņā saskatījās.

— Un kāpēc bruņas tik stipri sarūsējušas? — Kaja turpināja.

— Tas laikam gan ir loģiāli, vai ne? — Lūkass atbildēja. — Padomā taču mazliet, trūcīgo koeficient — viņi šeit guļ jau gadsimtiem ilgi un te, apakšā, ir diezgan mitrs, tāpēc!

Kaja saviebās. Viņa ar atbildi īsti nebija mierā, tomēr klusēja.

— Labs ir, — Laura noteica. — Meklēsim tālāk.

Šoreiz draugi palika kopā. Cieši cits citam līdzās viņi lēnām apstaigāja kameru, izgaismodami to. Jau pēc dažiem mirkļiem luk' turīšu stari atsedza dzelzs stiprinājumu pie sienas, kurā atradās piķa lāpa.

— Pag, es kaut ko pamēģināšu, — Lūkass sacīja. Viņš piegāja pie lāpas, izņēma no kabatas šķiltaviņas un pielika liesmu pie lāpas. Un patiešām — jau pēc maza laiciņa ar piķi piesūcinātais audums aizdegās un uzliesmoja. Šaudīgā gaisma atklāja kapa ka-meras aprises, un draugi tagad varēja ieraudzīt, ka bez Reimāra fon Rāvenšteinā sarkofāga kapenēs nebija citu atdusas vietu. Nežēlīgais bruņinieks arī nāvē bija tikpat vientuļš kā dzīvē, ja neņēma vērā četrus nelaimīgos brašuļus, kas — noteikti ne jau brīvprātīgi — bija viņam piebiedrojušies mūža miegā.

Piepeši Laura ieraudzīja pie kameras tālākās sienas kaut ko mirguļojam. Viņa aši metās turp, un draugi sekoja.

Pēc mirkļa viņi jau bija atklājuši spīguļošanas iemeslu —-vienkāršā nišā, kas bija iebūvēta sienā, uz maza akmens paaugstinājuma stāvēja liels kauss. Tas noteikti bija izgatavots no tīra zelta, jo dzirkstīja kabatas lampiņu gaismā. Turklāt tas bija vis-caur klāts ar dārgakmeņiem. Ja Laura nemaldījās, tad sarkanie bija rubīni, bet zaļie — smaragdi.

Draugi, acis iepletuši, apbrīnoja zelta trauku. Vēl nekad viņiem nebija gadījies redzēt tādu dārgumu.

— Oho! — Kaja sajūsmināta nodvesās. — Tas nu gan ir ko vērts! — Tad viņa pagriezās pret Lauru. — Vai tas ir Apskaidrības kauss?

Lauras sejā parādījās skepse. — Diemžēl ne, — viņa sacīja, iebāza roku kabatā un izvilka datorizdruku, ko bija sagatavojusi Persija darbistabā. Viņa to atlocīja un salīdzinājumam pastiepa Grāla kopiju, kas Reimāram fon Rāvenšteinam bija kļuvusi par liktenīgu lāstu, pret kausu, kurš stāvēja nišā. Jau no pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka abi trauki ir pilnīgi vienādi.

— Tas ir tikai Svētā Grāla atdarinājums, kas Nežēlīgajam bruņiniekam tapa liktenīgs, — Laura konstatēja. — Persijs taču stāstīja,

ka viņš to paņēmis līdzi nāvē. Nāciet un meklēsim tālāk, varbūt mums paveiksies un mēs vēl kaut kur tepat atradīsim īsto kausu.

Viņi atkal sadalījās un atsevišķi izstaigāja kameru. Tomēr, lai cik rūpīgi viņi arī meklēja, iespīdināja gaismu visos stūros, nišās un spraugās, izklauvēja sienas, raugot uziet slepenu slēptuvi un nomaskētus dobumus — no Apskaidrības kausa nebija ne vēsts.

Ne ziņas, ne miņas.

Laura vīlusies jau gribēja beigt meklējumus, kad piepeši apstājās un ar sasprindzinātu seju sāka klausīties. — Kuš! — viņa brīdināja draugus. — Vai jūs arī dzirdat?

Kaja un Lūkass saskatījās un jautājoši pacēla uzacis.

— Ko tad? — Kaja gribēja zināt.

— Es īsti nezinu. Izklausās, it kā kaut kur būtu... ūdens, tekošs ūdens.

— Muļķības! — Kaja iebilda un atmeta ar roku. — Tev rādās, tas arī viss.

Taču Laura neļāvās sevi pārliecināt. Viņa bija droša, ka nav maldījusies. Meitene aši pagājās pāris soļu līdz sienai, pielika pie tās ausi un ieklausījās. Piepeši viņa pamanīja, ka brālis atkal bija aizklīdis līdz nišai ar Grāla atdarinājumu un absolūtā bezrūpībā iebāzis tajā galvu, lai sīkāk izpētītu trauku ar nāvi nesošo saturu. Viņa izslējās taisni un iesaucās: — Lūkas, uzmanies! Padomā, ko Persijs stāstīja par bruņinieka briesmīgo galu. Lai tev neiziet tāpat!

Lūkass nevērīgi atmeta ar roku. — Nekrīti panikā, es piesargāšos, lai nepieskartos eliksīram!

Laura vēlreiz tuvināja ausi sienai un ieklausījās. Šaubu nebija — tur patiešām skanēja attāla čaloņa. Izklausījās pēc liegas šalkoņas vai klusinātas murmināšanas. Tomēr tā bija tik neskaidra, ka viņa nespēja pavisam skaidri pazīt skaņu. Iespējams, ka runa patiešām bija par ūdeni — bet varbūt arī par kaut ko citu.

Bet par ko tad?

Laura atkal piebiedrojās Kajai un Lūkasam, kas stāvēja Grāla kopijas priekšā. — Savādi gan, — viņa, pieri saraukusi, noteica.

— Man ari liekas tāpat, Laura! — šņācošā balss skanēja viņai no aizmugures.

Draugi apsviedās apkārt. Pārbijušies viņi ieraudzīja Albīnu Ellerkingu, kas stāvēja pie kapa kameras ieejas un drūmi raudzījās uz viņiem. Uz pleca viņam tupēja vecais kaķa lops. Zēvelem spalva bija sacēlusies stāvus, aste pacelta gaisā, un sātaniskā acs lāpas gaismā meta sēra dzeltenas dzirksteles. Tad dzīvnieks atvēra muti.

— Es jums gan rādīšu, kā te okšķerēties! — runcis nodār-dināja.

— Ai, nē! — Kaja ievaimanājās, — ko mēs tagad iesāksim, Laura?

Laura nezināja. Viņa bikli vēroja dārznieku, kas stūrainām kustībām ienāca kapa kamerā, paņēma no sienas lāpu un draudīgi tuvojās draugiem. Viņi atkāpās. Ellerkings viņus iedzina arvien tālāk stūrī, līdz trijotnei aiz muguras atradās tikai siena. Laura mēģināja aizšmaukt dārzniekam gar labo pusi. Tomēr Albīns bija uzdevuma augstumos un novicināja viņai priekšā degošo lāpu. Meitene atrāvās, tikko paspēdama izvairīties no liesmas. Arī Lūkass grasījās izmukt no Ellerkinga, taču viņam neveicās tāpat kā māsai. Turklāt uguns apsvilināja viņam matu cekulu, drusku skardama arī labo ausi.

Albīna sejā atplauka ļauns smaids pamanot, ka bija ievainojis zēnu. Viņš nāca arvien tuvāk, un kaķis uz pleca šņāca kā satrakots pūķis.

Kaja aiz bailēm drebēja. — Dari taču kaut ko, Laura! Lūdzu, dari taču kaut ko!

Tad Laurai ienāca prātā čukstošā migla. Viņa žigli iebāza roku kabatā, izvilka pudelīti un atkorķēja. Šoreiz Dūmākonis bija žiglāks — viņš šņākdams izplūda no pudelītes, it kā to vien būtu gaidījis, lai viņu sauktu talkā.

Dārznieks pārsteigts apstājās un lielām acīm blenza un augošo miglas mākoni, pat Zēvele apklusa.

— Ietin viņu, Dūmākoni! — Laura pavēlēja čukstošajai miglai.

— Ātri!

— Jūsu vēlme pavēle ir man, kundze, — Dūmākonis paklausīgi izdvesa, — pavēle man ir.

Miglas mākonis pielīda tuvāk pārsteigtajam dārzniekam un virpuļoja tam apkārt, līdz viņu un kaķi bija pilnīgi ietinis biezā plīvurā. Tikai lāpa vēl mirdzēja kā milzīgs jāņtārpiņš miglā.

— Velns lai parauj! — Zēveles lāsts neko nelīdzēja. Viņš neko nevarēja redzēt, un Albīns Ellerkings, saprotams, arī ne. Dārznieks izmisīgi mēģināja atbrīvoties no mākoņa tvēriena un iznākt laukā no miglas — nesekmīgi. Laura atviegloti vēroja, kā Dūmākonis sekoja katram nedrošajam solim, it kā būtu pielipis pie dārznieka. Tagad bija tīrais nieks izvairīties no Ellerkinga un viņa runča.

Laura deva draugiem zīmi sekot viņai un pielika pirkstu pie lūpām. Klusumu! Lūdzu, pilnīgu klusumu! Viņa piespiedās cieši pie labās puses sienas un lūkoja uz pirkstgaliem aizlavīties garām dārzniekam uz izejas pusi. Kaja un Lūkass viņai uzmanīgi sekoja. Viņi nesacēla gandrīz nekādu troksnīti.

Tomēr Zēvele ar aso kaķa dzirdi viņus bija saausījis. — Uzmanies! Viņi mēģina aizmukt! — viņš uzšņāca saimniekam. — Pa kreisi, vairāk pa kreisi!

Albīns Ellerkings uzreiz lempīgi metās uz kreiso pusi un aizšķērsoja viņiem ceļu.

Sasodīts!

Ātri izlēmusi, Laura mainīja virzienu. Viņa draugiem deva zīmi ar roku, un visi trīs klusītēm zagās uz otru kameras pusi.

— Pa labi! — runcis iešņācās. — Viņi grib izsprukt pa labi!

Un dārznieks kopā ar miglas plīvuru, kas viņam bija apvijies

apkārt, steigšus metās pa labi. Tā vien likās, ka viņš atkal draugiem aizšķērsos ceļu, kad piepeši paklupa gar bruņām, kas mētājās uz grīdas, un ar skaļu brīkšķi nogāzās zemē. Viņam no rokas izkrita lāpa. Tā izlidoja no miglas mākoņa un nobūkšķēja tieši Laurai pie kājām.

— Velns un elle! — kaķis žēli ieņaudējās, toties Laura veikli pieliecās un paķēra lāpu. Viņa to pacēla gaisā un pagriezās pret draugiem. — Taisāmies, ka tiekam!

Kajai un Lūkasam tas divreiz nebija jāatkārto.

Kad Laura ar draugiem beidzot bija tikuši līdz kapeņu izejai, viņa lāpu nometa zemē. Tā iekrita peļķē, kur liesma šņākdama apdzisa. Tad visi trīs ņēma kājas pār pleciem, it kā viņiem uz pēdām mītu dēmoni.

Lielās vārnas kokos pamodās vienā mirklī. Spārnotās kapeņu sardzes vienā mirklī sacēla tādu troksni, ka varēja vai kurls palikt. Tās, mežonīgi vicinādamas spārnus, pacēlās gaisā un sekoja bēgļiem, kas cilpoja ko kājas nes caur naksnīgo Bendesmežu. Laura, Kaja un Lūkass varēja dzirdēt spārnu švīkstoņu, un putnu ķērkšana griezās ausīs. Tomēr viņi neatskatījās un laidās rikai uz priekšu. Bailēs ievilkuši galvas plecos, viņi kuru katru bridi riskēja saņemt smailo knābju triecienu.

Pēc kāda laiciņa putnu kliedzieni pieklusa un beigās norima pavisam. Laura atskatījās pār plecu. Vārnas bija metušas mieru un laidās atpakaļ uz vecajām kapenēm. Sabrukušie mūri jau krietnu brīdi nebija redzami.

Varbūt tās apsargā tikai kapeņu teritoriju, Laurai ienāca prātā. Un neseko mums tālāk, jo esam izgājuši no burvju loka.

Taču, lai kā arī būtu, — galvenais, ka šaušalīgie putni beidzot bija aizlidojuši. Ja nenotiks nekas neparedzēts, tad pēc neilga brītiņa viņi jau būs šķērsojuši Bendesmežu un tikuši līdz mežmalai.

Lūkass māsai sekoja cieši uz pēdām. Šķita, ka viņam vēl bija spēka gana. Kaja turpretim bija atpalikusi labu gabalu. Bija redzams, ka viņa nav pieradusi pie šādas slodzes, un varēja dzirdēt, cik viņa aizelsusies.

Laura palēnināja skrējienu un pagaidīja, līdz Kaja bija viņu panākusi. — Tagad tikai neatpaliec! — viņa uzmundrināja draudzeni. — Drīz būsim galā.

— Jā, jā! — Rudmate noelsās. — Būs jau labi.

Tomēr Kajas soļi kļuva arvien īsāki un smagāki. Toties Kaja pati tusnīja arvien skaļāk. Viņa izklausījās pēc astmatiskas tvaika lokomotīves. Varbūt tāpēc arī Laura gandrīz nebūtu sadzirdējusi balsi, kas no meža dziļumiem atskanēja līdz viņas ausīm. Skanēja kā tāli, aizsmakuši čuksti.

— Apstājieties jel, apstājieties! — caur kokiem kāds dvesa.

— Pagaidiet mani, kundze, — pagaidiet mani!

Laura deva Kajai zīmi skriet tālāk un apstājās. Sejā atausa atvieglots smaids, jo viņa tūlīt bija pazinusi balsi — tas bija Dūmā-konis, čukstošā migla.

Vēl pēc brītiņa tas šņākdams tuvojās caur kokiem, balts vir-puļvējš, kas, mezdams līkumus kā slalomā, locījās ap stumbriem un tuvojās gaidošajai meitenei. Beidzot ticis līdz Laurai, Dūmākonis bija gluži aizelsies.

Laura noraizējusies sarauca pieri. — Kas tad noticis? — viņa apvaicājās. — Vai esi pārpūlējies?

— Nav vērts par to runāt, kundze, — nav vērts. Vingrinājies neesmu ilgi, un nu vairs nespēju tik žigli paskriet — tik žigli paskriet. Paldies, ka mani pagaidījāt — ka mani pagaidījāt!

— Man jau jāsaka paldies! — Laura smaidot atteica. — Bez tavas palīdzības mēs jau sen būtū krituši Ellerkinga un viņa runča nagos.

— Pats par sevi saprotams — par sevi saprotams! — Dūmā-konis nievājoši nošņācās. — Mans cēlākais uzdevums ir kalpot manai kundzei — kalpot manai kundzei. Bet, ja nu jūs tagad būtu laipna tik un doties man ļautu uz guļamistabu — doties uz guļamistabu? Esmu tik briesmīgi noguris... — viņš skaļi un no sirds nožāvājās, — tik briesmīgi noguris...

Laura izvilka no kabatas pudelīti un atvēra. Čukstošā migla vēja ātrumā ielīda atpakaļ trauciņā, un, iekams meitene vēl bija

paguvusi to aizkorķēt, jau atskanēja krakšana. Laura uzjautrināta iebāza pudelīti atpakaļ kabatā. Tad viņa steidzās pakaļ draugiem.

Albīns Ellerkings pārskaities nošņaukājās un sāpēs savieba seju. Kreisā kāja dega kā ugunī. Paklupdams uz bruņām un nogāzdamies zemē, viņš bija ne tikai saplēsis bikses, bet arī viscaur nobrāzis stilbu, kas tagad asiņoja. Un sasodītā migla viņam nebija ļāvusi jel ko saskatīt, tā ka viņš bija zaudējis spēju orientēties un vairākkārt ieskrējis sienā, uzdauzīdams sāpīgus punus. Par laimi, dūmaka, kas viņu darīja aklu, piepeši bija pazudusi.

Dārznieks klusi pie sevis lamājās, klibodams uz izejas pusi. Nolādētie draņķagabali! To viņi man vēl pieminēs — varu apzvērēt!

Zēvele, kas jau sen bija pametis vietu uz dārznieka pleca, izlīda no kapenēm dažus metrus saimniekam pa priekšu. Runcis apstājās, izlieca muguru kūkumā, izslēja asti gaisā un ieņaudējās kā aizkaitināts dēmons.

Kad Albīns Ellerkings iznāca viņam blakus un žigli paskatījās visapkārt, viņš saprata, kas Zēveli bija tik traki uztraucis — draņķa-gabali bija pazuduši bez vēsts!

Nolādēts!

Dārznieks dusmās nošņācās, un viņa seja sadrūma. Taču tad viņam ienāca prātā kas tāds, kas vienā rāvienā aizdzina dusmas. Viņš tos knēveļus vairs nevarēja panākt — bet viņi tāpat nekur neizspruks! Pilnīgi noteikti ne. Par to parūpēsies Dragans un Drogūrs. Tie līdz šim visus bija nogrābuši ciet.

Visus bez izņēmuma.

Albīns Ellerkings īgni pasmaidīja. Tad iebāza mutē divus pirkstus un dziļi ievilka elpu.

Rāvenšteinas parks rāmi gulēja nakts tumsā. Pūta viegls vējiņš, kas klusi čabināja krūmu zarus un ziemciešu lapas dobēs. Bukša suņi stāvēja gandrīz nekustīgi.

No mākoņiem izlīda mēness, kad nakrs klusumu pārtrauca spalgs troksnis. Tas bija svilpiens, kas atlidoja no Bendesmežā un izskanēja pāri mauriņam. Tad viss atkal bija rāmi, un neviena skaņa vairs netraucēja nakts mieru.

Piepeši bukšos sarosījās dzīvība. Krūmi skaļi iečabējās un sāka mainīt formu. Lapas saplūda kopā, līdz abiem suņiem pāri stiepās vienlaidus tumšzaļš klājums. Kamēr bukša krūmi pārveidojās, bija saklausāmi slāpēti rūcieni un aizsmakuši elsieni. No lapu segas izveidojās melni mirdzoša suņa spalva, zem kuras iezīmējās spēcīgi muskuļi. Parādījās dzīslas, un nupat vēl nedzīvās acis piepeši ļauni iemirdzējās mēness gaismā. Nekustīgās astes pēc sekundes sāka vicināties, spalvainās ķepas raustījās un ar troksni atraisījās no mauriņa — abi nevainīgie bukša dzīvžoga suņi bija pārtapuši par diviem bīstamiem dogiem ar miesu un asinīm.

Milzīgie suņi pacēla galvas, pavērsa smailās ausis pret vēju un sāka ošņāties. Pavēruši mutes, tie atsedza slepkavnieciskus zobus. No lūpām pilēja siekalas, atskanēja dobja rūkšana. Dzīvnieki vēlreiz izstaipījās un saslējās, it kā gribētu uz visiem laikiem nopurināt savas augu dzīves stingumu. No Bendesmežā vēlreiz atskanēja svilpiens, un Dragans un Drogūrs, tumšo spēku asinssuņi, skaļi riedami, metās skriet.