Laura un Avanterras noslēpums

24. nodaļa SLEPENA DĀRGUMU KRĀTUVE

Persijs slepus ieskatījās pulkstenī. Bija mazliet pāri pusvieniem. Lieliskī, viņš nodomāja. Laura un pārejie tagad jau noteikti atrrodas darrgumu krratuvē!

Ne doktors Tumšickis, ne Rebeka Taksa neizrādīja ne mazākās aizdomas. Likās, viņi it nemaz nenojauš, ka Mērija Morgana un Persijs Valjants tikai tāpēc bija pieņēmuši ielūgumu uz vakariņām, lai Laura un viņas draugi netraucēti varētu meklēt kausu.

Persijs apspieda smīniņu un zem galda ar ceļgalu piebikstīja mis Mērijai, kas sēdēja viņam līdzās. Viņš pamirkšķināja un slepus parādīja augšup pavērstu īkšķi. Viss bija labākajā kārtībā!

Pāri skolotājas sejai pārslīdēja smaida atblāzma. Arī viņa priecā-jās, ka bija izdevies novērst tumšo spēku pārstāvju uzmanību no Lauras.

Vakars pagāja daudz labāk, nekā Persijs un Mērija bija iedrošinājušies cerēt. Kvintuss Tumšickis bija apliecinājis sevi kā ārkārtīgi šarmantu namatēvu, iesaistīdams viesus aizrautīgās sarunās un taisni vai pielipinādams citiem savu dzirkstošo garastāvokli. Arī Rebeka Taksa sevi bija parādījusi no laipnākās puses. Kolēģe pārsteidzošā kārtā bija atklājusies kā ļoti inteliģenta sarunu biedre ar daudzpusīgām interesēm, tā ka Persijs un Mērija nobrīnījās vien, ka skolotāju sapulcēs un skolēnu priekšā viņa līdz šim bija izcēlusies tikai ar nešpetno mēli un pikto garastāvokli.

Protams, ka mis Mērija bija raudzījusi nolasīt Rebekas Taksas un namatēva domas, taču nespēja atklāt neko aizdomīgu. Ja vien Mērija nešaubīgi nebūtu zinājusi, ka Tumšickis un Taksa ir nostājušies tumšo spēku pusē, būdami viņas niknākie pretinieki, tad no šī vakara būtu varējis rasties kas vairāk — varbūt pat draudzība. Taču par to, bez šaubām, nebija ko domāt.

Visvairāk viņi bija sajūsminājušies par ēdienu. Persijs pat nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi būtu baudījis tik gardu maltīti, un tāpēc pat negribēja ticēt, kad Kvintuss Tumšickis viņiem atklāja, ka ekskluzīvās vakariņas bija pagatavojis pats personiski. Tāda ēdienkarte būtu darījusi godu katram četru zvaigznīšu restorāna pavāram! Tomēr Kvintuss bija kategoriski liedzies atklāt recepti. Tas esot viņa firmas ēdiens, viņš rikai smaidīdams bija atteicis, un vairāk no viņa nebija iespējams izvilināt. Persijs vairāk arī neuzmācās un pievērsās vīnam, jo tas bija vēl smalkāks nekā ēdiens.

Persijs izdzēra glāzi un laipni uzsmaidīja direktora vietniekam.

— Vai neuzskatīsit to par nekaunībū, ja lugšū jums vēl vienu glāzi? Pārrāk garrds vīns.

— Bet, protams, godājamais! — Kvintuss Tumšickis paņēma pudeli un ielēja no tās Persijam. Tad viņš jautājoši palūkojās mis Mērijā. — Vai drīkstu papildināt arī jūsējo?

Mērija Morgana jau gribēja noraidīt piedāvājumu, kad Persijs viņai uzmundrinoši pamāja. Viņa uzreiz saprata: ja vien viņiem izdotos tumsas piekritējus aizkavēt vēl kādu pusstundu, Laura un viņas draugi būs drošībā. Viņa ātri pastiepa direktora vietniekam pretī glāzi. — Ar prieku. Persija dzimtenes vīni ir pārāk garšīgi, lai spētu atteikties!

Kad glāzes vēlreiz bija piepildītas, Kvintuss Tumšickis pacēla savu vīna kausu un gandrīz vai svinīgi paskatījās viesos. — Dārgie draugi, — viņš sacīja, un balsī nebija manāma ne sīkākā neīstuma nokrāsa, — pacelsim glāzes un saskandināsim par šo jauko vakaru, kas tik labi izdevies! Pat ārkārtīgi labi izdevies, ja varu to teikt kā namatēvs.

Mazu brītiņu Persijam likās, ka ir saklausījis ironijas pieskaņu, taču viņš noteikti bija maldījies. Tāpat kā pārējie viņš pacēla glāzi un saskandināja. Tad iedzēra krietnu malku, un sarkanais bur-gundietis glāstīt glāstīja mēli. Līdzko glāze bija nolikta, Persijam sametās slikti. Reiba galva, un acu priekšā viss sāka izplūst.

Arī mis Mērijai pēkšņi sāka streikot veselība. Uz pieres izspiedās sviedri, un seja kļuva bāla. Viņa pavēra muti un tvēra pēc gaisa.

Tad Persijs ievēroja doktora Tumšicka un Rebekas Taksas triumfējoši smīnošās sejas. Acumirklī viņam kļuva skaidrs, ka viņi iekrituši lamatās.

Laura, šausmu pārņemta, noskatījās uz triju vīriešu mirstīgajām atliekām. To, ka rie bijuši vīrieši, gan varēja konstatēt tikai no apģērba, jo līķi bija pārāk stipri satrūdējuši. Šie nelaimīgie laikam jau pirms ilgāka laika bija tapuši par vilrīgā slazda upuriem.

Te pie bedres malas parādījās Lūkasa un Kajas sejas. Zēns ar kabatas lukturīti paspīdināja lejup gaismu.

Kad Kaja atskārta, cik dramatiskā situācijā bija nokļuvusi Laura, viņa satriekta aizšāva rokas priekšā sejai.

— Palīdziet man! — Laura lūdzās. — Lūdzu, palīdziet!

— Turi mani stingri! — Lūkass pavēlēja Kajai, nolika malā lampiņu un izstiepās guļus uz grīdas. Kamēr rudmate viņu satvēra aiz bikšu jostas, lai tādējādi nodrošinātu, viņš, cik tālu spēdams, ieliecās bedrē un pastiepa māsai pretim rokas. — Dod roku, Laura!

Laura piepeši manīja, ka zūd spēki. Pirksti sāpēja, jo nelielā mūra izciļņa šķautņainie akmeņi arvien dziļāk griezās maigajā ādā.

— Es nevaru, — viņa izspieda, piepūlē sēkdama.

— Vari gan, vari! — Lūkass'kliedza. — Dod roku!

Laura mēģināja atbrīvot labo roku un satvert brāļa plaukstu. Taču brīdī, kad viņa labo roku atlaida no pārkares, kreisā noslīdēja gabaliņu zemāk. Visu svaru tagad turēja tikai pirkstu galiņi. Slepkavnieciskie dzelzs mieti draudīgi slējās pretim bedres dibenā, un nāves bailēs Laurai tā vien šķita, ka tie pastiepjas arvien garāki un smailāki.

— Roku, Laura! — Lūkass vēlreiz iesaucās. — Dod man roku! Vismaz mēģini, johaidī!

Laura smagi elpoja. Seja bija izķēmota no bailēm un sasprindzinājuma. Viņa apkopoja visus palikušos spēkus un pastiepa zēnam pretī labo roku. Centimetru pa centimetram meitene tuvojās glābjošajam tvērienam. Vēl tikai mazu gabaliņu, un Lūkass to varēs saķert. Pēdējā izmisīgajā piepūlē Laura pasniedzās pretim Lūkasam — bet tad pirksti paslīdēja un viņa pazaudēja atbalstu.

— Nēēē! — Lūkass panikā mežonīgi iebļāvās un metās uz priekšu — un viņam patiešām izdevās nogrābt māsu aiz vienas rokas, iekams Laura vēl nebija iegāzusies bezdibenī. Viņas ķermeņa svara inerce novilka zēnu gabaliņu līdzi, un, kaut arī Kaja Lūkasu turēja visiem spēkiem, viņa nespēja neko darīt, lai viņi arvien tālāk neslīdētu bedrē. Tuklā meitene izmisīgi pretojās lielajam slogam, kas tagad turējās viņas rokās. Taču viņi abi vienkārši bija pārāk smagi. Kaja nevarēja noturēt Lauru un Lūkasu. Viņas kājas uz smilšainās grīdas zaudēja atbalstu, un tā zēns šļūca arvien dziļāk. Viņš jau bija pazudis bedrē līdz pat jostasvietai, un Kajai piepeši nācās pieņemt briesmīgu lēmumu: ja viņa turpinās turēt Lūkasu, tad viņš ar Lauru meiteni ievilks bezdibenī, un viņi visi kopā uzkritīs asinskārajiem dzelzs mietiem. Ja viņa palaidīs zēnu vaļā, Laura un Lūkass būs neglābjami pagalam.

Kaja drudžaini meklēja izeju, slīdēdama arvien ruvāk nāvi nesošās bedres malai. Svars, kas viņu vilka, kļuva arvien lielāks, un, pieaugot izbailēm, viņa atskārta, ka glābiņa vairs nav. Ne viņai, ne Laurai, ne Lūkasam.

Cauri ir, viņa saprata, domām strādājot šaušalīgi skaidri. Viss ir beigts un pagalam!

Viņa aizvēra acis. Taču skaļa čirksroņa atkal lika tās atvērt. Pār viņu bija pārliecies milzonīgs stāvs. Portaks! Viņa stiprās rokas drosmīgā tvērienā saķēra Lūkasu aiz bikšu dibena un bez kādām pūlēm izvilka viņu ar Lauru no bedres, it kā abi būtu rotaļlietiņas.

Portaks pat nebija aizelsies, kad nosēdināja Lauru un Lūkasu zemē blakus Kajai un uzmeta viņiem pārmetošu skatienu: — Kas gan jums bij’ padomā, ka lēcāt tieši caurumā?

Bērniem sejā bija lasāms atvieglojums. Viņi dziļi ieelpoja, apjukuši saskatījās un pieslējās kājās. Lūkass purināja no apģērba putekļus, bet Laura pateicīgi pavērās milzī. — Paldies, Portak! — viņa klusi nomurmināja. — Liels paldies. Tu mums izglābi dzīvību.

Milzenis saviebās, apgriezās apkārt, aizstampāja līdz gružu kaudzei un izvilka no drupām garu baļķi. Pasitis to padusē tik viegli kā spalviņu, viņš atgriezās pie bedres un pārmeta to pāri alkatīgajam dziļumam. Divas, trīs reizes uzsizdams ar roku, viņš pārbaudīja laipas stabilitāti.

— Mans ceļš tam pāri nevedīs, jo citād’ baļķis salūzīs, — viņš paziņoja. To teicis, viņš pakāpās maliņā.

Laura apmulsusi noklepojās. Viņa zināja, ka bija milzim pateicību parādā. Bez viņa mēs tagad jau būtu auksti, viņa nomākti nodomāja.

Portaks sabozies viņā noskatījās. — Jel aši ceļā dodieties, un kausu atrast raugieties! — viņš norūca.

— Jā, jā, protams, — Laura steigšus apsolīja. Iekams uzlikt kāju uz baļķa, meitene vēlreiz pievērsās savam dzīvības glābējam.

— Vēlreiz liels paldies, Portak!

Taču milzis tikai atmeta ar roku un aizgāja smagiem soļiem.

Tikai pēc mirkļa Laura, Lūkass un Kaja jau stāvēja kailas klints sienas priekšā. Tālāk nevarēja tikt ne soli. Neizmērojami vīlušies, draugi saskatījās.

— Ai, nē! — Kaja nopūtās. — Nevar būt!

Arī Lūkass neticīgi kratīja galvu. — Pēc plāna te taču vajadzētu būt ieejai, vai ne?

Laura izvilka no labatas celtnes plānu, atlocīja to un uzspīdināja kabatas lukturīti rasējumam. Lūkasam bija taisnība: skats no augšas rādīja, ka rieši tai vietā, kur viņi patlaban stāvēja, vajadzēja atrasties ieejai Reimāra slepenajā dārgumu krātuvē. Un te tev nu bija — priekšā slējās kaila klints.

Tas nevarēja būt! Viņi rūpīgi izklaudzināja visu sienu, lai pārbaudītu, vai aiz tās neslēpjas kāds iedobums vai slepena atvere, taču šaubas drīz vien izdzisa — viņi stāvēja vienlaidus klints priekšā. No dārgumu krātuves nebija ne ziņas, ne miņas.

Laura pirmā saprata, ko tas nozīmē. — Viņi mūs apveduši ap stūri, — meitene noteica, izskatīdamās kā ar ūdeni apliets pūdelis.

— Un Persijs un profesors Austrums arī uz to iekrita.

— Nopietni? — Kaja vīlusies iesaucās.

— Jā, diemžēl! — Laura sacīja. — Šis plāns nav nekas cits kā rafinēts viltojums, ar ko ievilināt lamatās ikvienu, kurš tam uzticas. Un to, cik labi tas darbojas, mēs nupat izbaudījām paši uz savas ādas. Persijam un Aureliānam vēl ir paveicies, ka viņi no iebrukuma imitācijas ir izdarījuši nepareizos secinājumus.

— Izklausās loģiāli! — Lūkass viņai pievienojās. —Jautājums tikai, ko mēs tagad darīsim. — Viņš gaidoši paskatījās Laurā.

— Man nav ne jausmas, — viņa atzinās. — Nav it nekādu ideju.

— Kas zina, varbūt tās noslēpumainās krātuves vispār nemaz nav? — Kaja prātoja.

Laura papurināja galvu. — Tam nu gan es neticu, Kaja. Ja dārgumu krātuves nebūtu, tad tumsas piekritēji nevarētu tur paslēpt kausu. Bet tieši to viņi ir izdarījuši, kā man nepārprotami pastāstīja Kvintusa Tumšickis domas.

— Laurai taisnība, — Lūkass paziņoja. — Es izšķirstīju veselu grēdu vecu piezīmju. Tajās visās teikts, ka pils pagrabā nudien jābūt dārgumu krātuvei.

— Skaidrs, — Laura atteica. — Par to nav ne mazāko šaubu. Problēma tikai tāda, ka mums nav ne jausmas, kur tā varētu atrasties.

— Ir vēl viena problēma, — Lūkass konstatēja, paskatījies pulkstenī. — Ir jau krietni pāri vieniem. Mums jau sen vajadzēja būt atpakaļ. Persijs ar mis Mēriju noteikti ir uztraukušies.

Persijs Valjants un Mērija Morgana nudien bija uztraukušies. Uztraukumam gan bija gluži cits iemesls, kam nebija nekāda sakara ar draugiem.

Atvadīdamies zem lielās gleznas ieejas hallē, visi trīs draugi bija noguruši kā suņi un ārkārtīgi nomāktā garastāvoklī. Pat Laura, kas parasti allaž bija optimiste, bija zaudējusi gandrīz visas cerības. Tomēr viņa pūlējās to neizrādīt. — Rīt pat pajautāšu Persijam un Mērijai, — viņa sacīja ar neīstu smaidu. — Varbūt viņiem būs vēl kāda ideja.

— Kaut kā neizskatās! — Lūkass gurdeni novilka. — Tad jau viņi sen būtu mums izstāstījuši!

Lūkasam taisnība, Laura nodomāja. Ja viņiem nudien būtu padomā kas labāks, tad viņi jau sen būtu paši atraduši Apskaidrības kausu un nebūtu aicinājuši palīgā mani.

Tomēr viņa brālim veltīja uzmundrinošu dunku. — Nekad nevar zināt! Reizēm glābēja doma ienāk prātā tikai pēdējā mirklī, kad neviens to vairs negaida.

— Labi, labi, — zēns norūca. — Diemžēl tikai pasakās. Bet vienalga — saldu miegu jums abām!

— Paldies, Lūkas, — Kaja atteica, cenzdamās apspiest žāvas.

— Tev tāpat!

Laura atvadīdamās pamāja brālim. Viņa jau gribēja pagriezties un doties meiteņu spārna virzienā, kad piepeši izdzirda klusus šņukstus. Meitene pārsteigta apstājās. Vai tā bija Silva, kas klusītiņām raudāja?

Ieskatoties gleznā, Laura ieraudzīja, ka aizdomas bijušas pareizas — jaunajai sievietei gleznā' pāri vaigiem ritēja lielas asaras.

— Silva, bet tu taču neraudi manis dēļ, vai ne? — Laura apjukusi pavaicāja.

— Ar ko tu runā, Laura? — Kajas balsī skanēja izbrīns.

Arī Lūkasā bija modusies ziņkārība. Viņš griezās atpakaļ un pienāca pie meitenēm. Pabīdīja augstāk acenes un noraizējies paskatījās māsā.

Laura jau gribēja draugiem izstāstīt par dīvainajām parādībām, kad Silva pagrieza galvu un ierunājās: — Protams, Laura, protams, ka tieši tevis dēļ man atkal jāraud. Jo tu joprojām neesi sapratusi.

Cik reižu es neesmu tev skaidrojusi, ka patiesība parasti slēpjas zem lietu ārējā veidola? Bet tu vienkārši neproti izdarīt pareizos secinājumus!

Sieviete baltā pašūpoja bālo seju, un atskanēja sirdi plosoša nopūta. — Ak vai, Laura, — viņa iešņukstējās. — Baidos, ka tas ir bezcerīgi!

Silva nolaida plakstus. No viņas acs noritēja liela asara, kas nokrita uz Lauras vaiga. Tad Silva pagrieza galvu sākotnējā stāvoklī un sastinga. Asaras izsīka, vaigi nožuva kā pēc burvju mājiena, un glezna izskatījās tieši tāpat kā pirms tam. Sieviete baltā mēma un nekustīga raudzījās tālumā, un viņai pie kājām gulēja melnais vilks.

Laurai palika vaļā mute, un viņa ar rādītājpirkstu pārlaida pāri slapjajam vaigam.

— Kas noticis, Laura? — Lūkasam kārojās zināt.

Taču māsa viņam neatbildēja. Šķita, ka viņa atrodas kaut kur citur un neko īsti neuztver. Kā transā viņa kustināja lūpas un sāka murmināt neskaidrus vārdus.

— Patiesība parasti slēpjas zem lietu ārējā veidola... slēpjas zem lietu ārējā veidola... zem lietu ārējā veidola... zem ārējā veidola... — Laura apklusa un piepeši viņas sejiņa iestarojās. — Jā, pareizi! — viņa iesaucās. — Pilnīgi pareizi!

Lūkass un Kaja, neko nesaprazdami, saskatījās.

— Klau, nāciet man palīgā noņemt gleznu! — Laura nokomandēja.

— Ko? — Lūkasam un Kajai gandrīz vienlaikus izspruka.

— Lūdzu, palīdziet man noņemt to gleznu!

— Kas tās par muļķībām? — Kaja protestēja. — Es esmu nogurusi līdz nāvei.

Lūkass turpretim visādā ziņā gribēja noskaidrot, kāds nolūks ir rik oriģinālai rīcībai.

Vienu mazu mirklīti Lauras sejā pavīdēja īdzīga izteiksme, tad to nomainīja drudžaina ziņkāre. — Nejautājiet tik gari, — viņa nepacietīgi noteica, — bet vienkārši nāciet man palīgā.

Laura piestūma zem gleznas divus krēslus, uzrāpās uz viena no tiem un pievērsās brālim: — Tagad nāc vienreiz, Lūkas, — lūdzu!

Lūkass ciest nevarēja savas māsas seržanta toni. Iespītējies viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un nekustējās ne no vietas. Turklāt slepenībā viņš juta, ka Laura hija tikusi uz pareizajām pēdām. Bet vienalga! Viņam vienkārši krira uz nerviem, ka māsa viņu komandē te pa labi, te pa kreisi.

Kaja nošķobījās uz viņa pusi, uzrāpās otra krēsla, satvēra rāmi un palīdzēja Laurai noņemt gleznu no sienas. Tā bija pasmaga.

— Uzmanies, lū... — Laura vēl gribēja brīdināt draudzeni, bet bija jau par vēlu — glezna izslīdēja Kajai no rokām un gāzās zemē.

— Skaties taču! — Lūkass iekliedzās. Viņš pašāva rokas uz priekšu un pieturēja gleznu — zibenīga reakcija, kas pēdējā mirklī glāba situāciju, tā ka glezna nenogāzās uz cieto akmens plākšņu grīdas, uz kuras noteikti būtu stipri cietusi.

— Ak! — Kaja noteica un savilka vainīgu sejas izteiksmi.

— Piedod!

Laura neko neatbildēja un mēmi raudzījās gleznā. Kas būtu noticis ar Silvu, ja glezna būtu sabojāta, viņai pēkšņi ienāca prātā. Un ar melno vilku?

Tomēr nemiers, kas viņu bija pārņēmis, izklīdināja šīs domas jau nākamajā elpas vilcienā. Līdzko viņi bija gleznu pabīdījuši sāņus, rā Laura, kājas iepletusi, nostājās pie tukšās sienas un uzmanīgi nopētīja aptēstos akmens blokus, no kuriem tā bija veidota. Vietā, kur bija piekārta glezna, akmeņi bija gaišāki nekā citur. No pirmā acu uzmetiena nebija saskatāms nekas neparasts, bet tad Laura tomēr ieraudzīja.

— Jā! — viņa triumfējoši iesaucās un savicināja dūrē savilkto roku.

— Kas tad ir? — Lūkass gribēja zināt.

— Re — paskaties taču!

Laura norādīja uz akmeni sienā, kas atradās tieši pa vidu gleznas aizsegtajai vietai. Un Lūkass arī ieraudzīja: akmens vidū bija iekalts Tempļa bruņinieku zīmogs. Labi, ja divus centimetrus diametrā, toties skaidri redzams.

Laura veikli piestūma zem akmens krēslu, uzkāpa uz tā un ar īkšķi spēcīgi uzspieda uz zīmoga. Jau nākamajā mirklī izrādījās, ka viņas aizdomas bijušas pareizas — tāpat kā kapenēs pēkšņi atskanēja dunoņa un dārdoņa. Tā nāca arvien tuvāk un pieauga skaļumā. Izklausījās, ir kā šurp lēnām ripotu smaga boulinga bumba. Kad troksnis bija pienācis gluži tuvu, mūra gabals kā neredzamas rokas pagrūsts pavirzījās uz iekšu, sienā pavērās šaura sprauga, atsegdama skatienu uz līkumainu eju, kas draugiem glūnēja pretim no tumsas.

Laura uzreiz noprata, kas tas ir, un aiz priekiem skaļi iekliedzās. Beidzot viņi bija atklājuši ieeju Reimāra fon Rāvenšteinā slepenajā dārgumu krātuvē!

Ar atvieglotu izteiksmi sejā viņa pievērsās draugiem: — Uz priekšu — ejam!

Jau pēc dažiem mirkļiem trijotne bija pazudusi ejā.

Rāvenšteinas parks bija gluži izmiris. Naksnīgajās debesīs bija savilkušies biezi mākoņi, kas aizklāja mēnesi. Neviena nebija, skanēja tikai vēja auri, kura brāzmās locījās kailie koki un krūmi. Te piepeši mākoņu sega pašķīrās, mēness stars atrada ceļu uz zemi, un parkā bija redzama savāda parādība — pa grants celiņu līda ēna.

Ēna cilvēka augumā.

Savādā būtne bez skaņas kustējās pa ceļu, kas no parka veda uz pils ieeju. Tā izskatījās gluži kā stalta vīrieša ēna — tikai šis vīrietis gan tuvumā nebija redzams. Drīzāk gan šķita, ka ceļā būtu devusies ēna bez īpašnieka.

Iekams ēna izgāja no parka, tā uz brīdi aizkavējās un pavērās visapkārt. Tad žigli šķērsoja pils pagalmu, salīkusi piesteidzās pie atklātajām kāpnēm un bez sīkākā troksnīša uzlīda augšup pa pakāpieniem.

Ieejas priekšā tā pieslējās stāvus. Apstājusies tā noskatījās uz varenajām durvīm, un tā vien šķita, ka ēna būtu pārsteigta atrazdama tās aizvērtas. Tad paskatījās visapkārt — vismaz galvas aprises, kas izcēlās uz ieejas fona, radīja šādu iespaidu. Pēc brītiņa likās, ka tā ir atradusi meklēto. Ēna pagāja sāņus no ieejas un sāka līst augšup pa sienu. Tā kustējās bez jebkādas piepūles, un, kaut arī mūri klāja kupla efeja, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.

Ēnas aprises virzījās uz logu trešajā stāvā, kura augšdaļa bija vaļā. Jau pēc dažiem mirkļiem tā bija sasniegusi mērķi. Ēna ieslīdēja pa šauro atvērumu un mazliet vēlāk pazuda ēkas iekšpusē.

Portaks, kurš atkal bija kļuvis par kolonnu, novērsa skatienu no loga. Viņš acīm redzami bija vērojis noslēpumaino notikumu, jo viņa sejā bija lasāms izbrīns un apmulsums.

Ieejas hallē ēna aizlīda gar mūri. Ieraudzījusi pie sienas pieslieto gleznu, tā apstājās. Tad atklāja slepenās ejas atvērumu, kas veda uz dārgumu krātuvi, un žigli metās turp. Izskatījās jau, ka ēna tajā pazudīs, tomēr tā pārdomāja. Apgriezusies tā palīda zem kāpnēm, kas veda uz meiteņu spārna augšējiem stāviem. Nu tā gandrīz pilnībā saplūda ar tumsu, un tikai nakts dzīvnieka asais skatiens vēl būtu atklājis, ka tur slepus vēro savāda būtne. Tā stāvēja gluži rāmi un gaidīja.

Laura, Lūkass un Kaja bez kādiem starpgadījumiem bija tikuši līdz dārgumu krātuvei. Kad viņi, pētīdami telpu, izgaismoja to ar kabatas lukturīšu gaismas kūļiem, draugi pamanīja, ka tā bija apmēram tikpat liela kā kapa kamera. Tāpat kā kapenēs, arī šeit sienās bija izveidotas daudzas nišas.

Taču no dārgumiem, ko Reimārs fon Rāvenšteins it kā bija salaupījis krusta karā, nebija ne vēsts. Nelūgtajiem ciemiņiem lampiņu gaismā pretim rēgojās tukšas nišas, tā ka Lūkass jau pēc īsa brītiņa izpauda savu vilšanos.

— Ak tu tētīt! — viņš novaidējās. — Un to vēl sauc par dārgumu krātuvi!

Arī Laura bija jūtami vīlusies. — Izskatās, ka visi nav ļāvušies sevi apvest ap stūri ar viltoto plānu! — viņa nosprieda. — Acīmredzot vairākums dārgumu zagļu bijuši gudrāki, nekā Reimāra arhitektiņš varēja iedomāties.

— Un ko tad, ja tādu dārgumu vispār nav bijis? — iebilda Kaja. — Tas taču arī ir iespējams, vai ne?

— Iespējams jau ir gan, bet pārāk loģiāli neizklausās, — Lūkass teica. — Ir zināms, ka Reimārs fon Rāvenšteins licis izbūvēt dārgumu krātuvi tikai pēc atgriešanās no otrā krusta kara. Un tam vispār nebūtu bijis jēgas, ja viņš nebūtu ieguvis dārgumus, ko gribētu pasargāt no zagļiem, vai ne?

Šai brīdī Laurai izlauzās skaņa, kas liecināja par neizmērojamu izbrīnu. — Re nu! — viņa satraukti iekliedzās.

Kaja un Lūkas pārsteigti palūkojās draudzenē, kas kā zemē iemieta stāvēja dārgumu kameras vidū un kā noburta raudzījās vienā stūrī.

— Paskatieties! — viņa bijīgi izdvesa.

Lūkass un Kaja pavērās tai virzienā, ko norādīja Lauras lukturīša stars, un tad arī viņi ieraudzīja — kauss.

Liels kauss.

Izskatījās tieši tāpat kā Grāla viltojums kapenēs. Kaut arī nolikts tumšā nišā, zelta trauks lukturīšu gaismā laistījās un mirdzēja rik krāšņi, it kā atrastos visspožākajos saules staros. Smaragdi un rubīni, ar kuriem tas bija nosēts, dzirkstīja tik koši, it kā cenzdamies cits citu pārspēt.

— Apskaidrības kauss, — Laura godbijīgi pačukstēja. — Beidzot — beidzot mēs to esam atraduši!

Draugi gavilēdami apskāvās. Prieka uzplūdu pārņemti, viņi dārgumu krātuvē uzgrieza riņķa deju un no atvieglojuma smējās pilnā kaklā.

Lauru pārņēma nekad iepriekš nepiedzīvota laimes sajūta.

Pārmaiņus sametās te karsti, te auksti, un domas virpuļoja galvā kā aptrakušas. Beidzot viņa bija ieguvusi Apskaidrības kausu, kur atradās dzīvības ūdens! Pirmais svarīgais solis ceļā uz viņas uzdevumu bija veikts. Ar šo eliksīru varēja izdziedēt Gaismas glabātāju. Viss būs labi — un profesors Austrums būs dzīvotājs.

Tagad tikai vajadzēja atrast burvju vārtus — un vēlreiz būs novērsta mūžīgās iznīcības uzvara.

Kauss bija daudz smagāks, nekā Laura bija gaidījusi. Viņas rokas drebēja no lielā svara, uzmanīgi to stiepjot caur tumšo kāpņu telpu uz savu istabu. Baiļodamās, ka viņas kāds varētu atklāt, meitenes nebija uzdrošinājušās ieslēgt hallē gaismu. Protams, viņi bija izdzēsuši visas pēdas, kas liecināja par naksnīgo pasākumu, slepenās durvis atkal aizvēruši un gleznu pakāruši atpakaļ savā vietā.

Laura tik klusu, cik vien iespējams, slīdēja augšup pa pakāpieniem, nespēdama nolaist acis no kausa savās rokās. Zelta vāks neturējās pārāk cieši un pie katra soļa klusi iešķindējās. Dzīvības ūdens šļakstēja pret trauka sienām. Laura nebija uzdrošinājusies noņemt vāku un paskatīties iekšā. Tas jau līdzinātos svētuma zaimošanai, turklāt viņa baidījās izliet vērtīgo šķidrumu.

Kaja gāja blakus Laurai, arī nespēdama atraut skatienu no kausa.

Un tā abas meitenes nepamanīja ēnu cilvēka augumā, kas izlīda no slēpņa un nesteidzīgi viņām sekoja. Tā gan neizmantoja kāpnes, bet bez trokšņa slīdēja augšup pa sienu.

Piepeši Laura apstājās, pielieca galvu un ieklausījās.

— Kas ir? — Kaja vaicāja, tramīgi paskatīdamies draudzenē.

— Man likās, es dzirdēju troksni.

— Troksni? Kādu troksni?

— Nezinu. Varbūt es tikai pārklausījos.

Meitenes devās tālāk. Sasniegušas ceturto stāvu, viņas iegriezās garajā gaitenī, kas veda uz viņu istabu.

— Uzmanies, slieksnis! — Kaja pēkšņi brīdināja ar aizsmakušu čukstu. — Zinu jau, zinu, — Laura nošņāca un cilāja kājas, skatienu nenovērsdama no kausa. Viņa pat neredzēja baiso bruņinieku ietērpu aprises, kas rēgojās pretim no tumšajām nišām. Kajai turpretim noskrēja aukstas tirpas pār kauliem, ieraugot spokainos stāvus.

Meitenes bija pieveikušas apmēram pusi no ceļa, kad atskanēja dunoši soļi. Viņas pārsteigtas apstājās un saskatījās.

— Kas tur ir? — Kaja bailīgi nočukstēja, kamēr dunoņa nenovēršami tuvojās.

Laura tikai neziņā paraustīja plecus.

Soļi kļuva arvien skaļāki, grīda zem Lauras kājām vibrēja. Tai pašā mirklī gaiteņa galā parādījās tumšs stāvs — akmenī kaltais Nežēlīgais bruņinieks!