Laura un Avanterras noslēpums

17. nodaļa SLĒPTUVE BIBLIOTĒKĀ

Klasē valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt nokrītam ūdens lāsi. Neizdvesdami ne vārda, septītās klases skolēni svīda pie matemātikas kontroldarba. Dzirdama bija rikai klusa papīra čaukstēšana, pildspalvu švīkstoņa, steidzoties pāri kontroldarba lappusēm, un Rebekas Taksas augsto papēžu klaudzoņa pa koka dēļiem. Matemātikas skolotāja lēnām pastaigājās starp solu rindām. Kā ērglis medībās viņa šad tad pagrieza galvu un pārlaida skatienu skolniecēm un skolniekiem. Lai kur Rebeka arī skatītos, visur bija manāmas tikai domīgas un saspringušas sejas. Dažās bija jaušamas pat panikas un izmisuma pazīmes.

Labi. Ļoti labi!

Rozīgā Taksa gandarīta pasmaidīja. Uzdevumi tātad bija tik grūti, kā viņa bija iecerējusi. Tik grūti, ka lielākā daļa 7. klases varēs ar tiem izmežģīt smadzenes.

Un Laura Leandere jau nu visādā ziņā!

Piepeši skolotājas galva pastiepās gabaliņu augstāk. — Alekssi! — viņa asi nošņācās. — Alekssandr Hāze! Vēl ssīkākaiss mēģinā-jumss, un ar tevi būss cauri, vai saprati?

Hopelis, kā Aleksandru dēvēja klasesbiedri, sēdēja blakus Pumpiņpaulim. Kaut gan matemātikā viņš tika līdzi diezgan sekmīgi un varēja lepoties ar stabilu piecinieku, kontroldarbs viņam sagādāja pamatīgas grūtības. Viņš bija izrēķinājis tikai pusi uzdevumu, un viņam pat sapņos nerādījās, kā tikt galā ar otru pusi. Ticis ķezā, viņš lūkoja nošpikot no blakussēdētāja. Tāpēc viņš arī laiku pa laikam slepus pameta skatienu Pumpiņpauļa lapā, kurš darbu jau bija gandrīz pabeidzis. Pumpiņpaulis, pamanījis, ka kaimiņš grasās norakstīt, sagrieza krēslu slīpi, lapu nobīdīja pie sola kreisās ārmalas, rurklāt vēl aizsegdams to ar roku un plecu, tā ka Hopelim zuda visas izredzes nošpikot. Ja nu vienīgi viņš izstieptu galvu un uzkrītoši noliektos Paulim pāri — bet Taksa, saprotams, ievērotu pat šādas kustības sākumu.

Hopelis likās mierā. Rozīgā Taksa viņam bez kādas žēlastības ieliktu vieninieku, ja vēlreiz pamanītu, ka viņš mēģina “nospiest” — kā viņa parasti sauca norakstīšanu. Viņš nervozi pagrozīja acis un no jauna pievērsās uzdevumiem. Vienlaikus zēns nozvērējās pie nākamās izdevības Pumpiņpaulim krietni sadot pa ādu. Tam stulbajam pielīdējam jāsamaksā par savu egoismu. Un turklāt vēl kārtīgi.

— Klakš. Klakš. Klakš!

Rebekas papēži skanēja kā skaļa pulksteņa tikšķēšana, lēnām soļojot starp solu rindām un tuvojoties Kajas un Lauras galdam.

Laura skolotāju nemanīja. Viņa gandrīz vienaldzīgi blenza uzdevumu lapā. Meitene jutās nogurusi. Bezgala nogurusi. Turklāt pagājušajā naktī viņa bija nogulējusi vairāk nekā divpadsmit stundas. Tomēr no rīta nebija dzirdējusi modinātāja zvanu, un Kajai tikai ar lielām mokām bija izdevies viņu uzbukņīt augšā. Vislabprātāk Laura būtu gulējusi tālāk.

Arī šai mirklī viņai prātā bija tikai gulēšana, tikai un vienīgi gulēt. Matemātikas kontroldarbs, Laurasprāt, varēja ier pie visiem jodiem! Ieskatījusies uzdevumu lapā, Laura pamanīja, ka vēl nav ierakstījusi nevienu atrisinājumu. Kā gan citādi? Viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā atrisināt šos stulbos uzdevumus. Viņa pat nesaprata, kādi īsti bija uzdevumu jautājumi. Lauras galvā valdīja pilnīgs tukšums, smadzenes bija kā izdedzinātas. Viņa arī nespēja koncentrēties kaut vienai vienīgai saprātīgai domai. Un saprotams, ka viņai ari neizdevās nolasīt Pumpiņpauļa domas. Nevienu pašu! Par spīti pārgurumam, viens tomēr viņai bija skaidrs — ja tukšums galvā turēsies vēl kādu laiciņu un līdz stundas beigām viņa nespēs atrisināt nevienu uzdevumu, tad nesaņems nevienu punktu un dabūs apaļu vieninieku.

Laura nopūtās. Varbūt drīzāk vajadzēja klausīt Persijam un atlikt ceļojumu sapnī, viņai žigli iešāvās prātā. No otras puses, šis ceļojums bija neiedomājami svarīgs, un viņai, neraugoties uz Persija brīdinājumiem, nebija ienācis prātā, ka tas izraisīs tādu spēku izsīkumu!

Laura pagrieza galvu un paskatījās uz Kaju. Draudzene sēdēja, noliekusies pār lapu, un centīgi rakstīja. Acīmredzot Kaja varēja atrisināt uzdevumus.

Jāpamēģina kaut ko no viņas norakstīt, Laura nodomāja. Pat rad, ja Taksa to manīs, ir raču vienalga, kāda iemesla dēļ dabū vieninieku!

Viņa uzmanīgi piegrūda Kajai ar kāju. Draudzene uzreiz saprata. Viņa pastūma testa lapu galda vidū, lai Laura labāk varētu redzēt. Laura mazliet pagriezās pa kreisi, kad piepeši nāsīs iekņudējās Taksas asās kapeņu smaržas. Tai pašā mirklī viņai blakus atskanēja skaļa iekrekšķēšanās. Meitene sarāvās un pavērās augšup. Matemātikas skolotāja stāvēja tieši blakus Lauras solam un pārmetoši skatījās.

— Ess to vairss neatkārtotu, Laura! — viņa salti nošņāca.

— Citādi ar tevi ir beigass, un turklāt ess jūss izssēdināšu!

Ak, nē! Visu, tikai ne to!

Laura atbildēja skolotājas caururbjošajam skatienam. Neviena no viņām neteica ne vārda. Tomēr Laurai tapa skaidrs, ka skolotāja draudus domāja nopietni.

Rebeka Taksa paskatījās pulkstenī. — Vēl tikai desmit minūtes, Laura. Ko tu vēl gaidi? Brīnumu?

Laura neko neatbildēja.

Skolotāja gan to arī negaidīja. Pašapmierināti smaidīdama, viņa turpināja staigāt pa klasi.

— Klakš. Klakš. Klakš!

Tomēr Rebeka Taksa Lauru līdz pašām stundas beigām ne uz sekundi neizlaida no acīm. Kad pēc desmit minūtēm ieaurojās skolas zvans, Lauras uzdevumu lapa bija tikpat tukša kā sākumā.

Dusmas! Laura izjuta tikai saltas dusmas. Viņa no mitrajām krasta smiltīm paķēra plakanu oli un no visa spēka svieda to pāri Drūdezera pelēkajiem ūdeņiem. Akmens divas trīs reizes palēcās pa ezera virsmu, līdz beidzot iegrima dzīlē.

— Tas nav godīgi! — viņa kliedza, izklausīdamās vienlaikus saērcināta un bezpalīdzīga. — Sasodīts, tas nav godīgi, ka mums vajadzēja rakstīt kontroldarbu tieši šodien!

Lūkass viņā pārsteigts paskatījās. Viņa aceņu stiklos izplūduši atspoguļojās tumšie mākoņi, kas peldēja pie debesīm. — To nu gan es nesaprotu, Laura. Kas tad būtu mainījies, ja jums tests būtu jāraksta rīt, nevis šodien? Turklāt tu jau labu laiciņu zināji datumu.

Laura nošķobījās, ber tad, ieraudzījusi, cik apmulsušas sejas ir Lūkasam un Kajai, kuri abi stāvēja viņai blakus ezera krastā, viņai atkal ienāca prātā, ka tie abi vispār nespēj saprast, ar ko gan viņa tik ļoti ir aizņemta. Galu galā viņi neko nezināja par iepriekšējā dienā veikto ceļojumu sapnī, un viņiem arī nebija ne mazākās jausmas, kas īsti notiek Rāvenšteinas pilī.

— Lūkasam taisnība, — Kaja sacīja. — Tev vienkārši nepaveicās, ka tieši vakar biji galīgā bezfilmā. Un iepriekš arī nebija diez ko labāk, vai ne?

Laura piekrītoši pamāja.

— Varbūt tu esi slima? — Kaja bija noraizējusies. — Pašlaik daudzi ir saaukstējušies.

— Nē, nē, — Laura aši attrauca, — tā nu gan nav.

— Kas tad? — brālis viņā pētoši palūkojās. Pierē atkal bija ievilkusies skeptiska rieviņa.

— Ak, es arī nezinu, — Laura izvairīgi atbildēja. — Zinu tikai to, ka šo mācību gadu varu lēnām norakstīt. Tā kā nedabūšu nevienu punktu matemātikas kontroldarbā, nebūs taču nekādu izredžu.

— Beidz, beidz, Laura, — Kaja viņu mierināja. — Nav jau tik traki. Tu taču nebūsi visus uzdevumus atrisinājusi nepareizi!

— Tev taisnība. Patiesībā man nebūs nevienas nepareizas atbildes — jo es neatrisināju vispār nevienu uzdevumu!

Kamēr Laura pieliecās, pacēla vēl vienu akmeni un lika tam palēkties uz ezera virsmas, Kaja ar Lūkasu pārsteigti saskatījās.

— Mēģini aizmirst to kontroldarbu, — Kaja mierinoši sacīja.

— Var taču gadīties, ka uznāk pilnīgs prāta aptumsums. Un līdz gada beigām vēl laika gana.

Laura neko neatbildēja, rikai nīgri raudzījās uz priekšu.

— Kajai taisnība. — Lūkasa acīs atkal parādījās pārgudrais skolmeistara skatiens. — Kā labi zināms, gada atzīmi neizliek no viena kontroldarba rezultātiem, to veido visu kontroldarbu rezultātu summas kvocients, ko dala ar kontroldarbu skaitu!

Tas bija pārāk daudz. Vienkārši pārāk daudz!

Laura vairs nespēja savaldīties. — Apklustiet vienreiz! Jūs taču neizlidosit no internāta, ja es atkal nepabeigšu mācību gadu. Es vairs ciest nevaru jūsu muldēšanu. Jūs runājat gandrīz vai kā Sajella, un tās vaimanāšana arī jau man ir piegriezusies!

Kaja ar Lūkasu aizskarti klusēja.

Laura pārskaitusies iemeta akmeni ūdenī un saīgusi pagājās šurpu turpu. No ūdens puses pūta viegls vējiņš, viņai pie kājām skalojās vilnīši, aplaizīdami zābaku purngalus. Kāda vientuļa pīle, smagnēji cilādama spārnus, trokšņaini nolaidās ūdenī. Virs mazās saliņas klājās caurspīdīgs miglas plīvurs, kura aprises liegajā brīzītē bez mitas mainījās.

Lūkass jautājoši pavērās Kajā. Kad viņa uzmundrinoši pamāja, viņš piegāja pie māsas un nostājās viņai līdzās.

Laura viņam nepievērsa uzmanību.

Lūkass noklepojās. — Es varu saprast, ka tu esi pārskaitusies, un tomēr nebūtu pareizi, ja tu tagad nokārtu degunu, — viņš sacīja. — Vai arī tu jau esi aizmirsusi, ko tētis mēdza teikt?

Laura strauji pagrieza galvu un lielām acīm paskatījās brālī.

Lūkass viegli pasmaidīja. — Redzu, ka atceries gan. “Zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies!” viņš vienmēr teica. Kad mums bija

uznākuši melnie vai kad nebija paveicies. Tētis noteikti būtu vīlies, ja tu tagad vienkārši nokārni degunu un nemēģinātu cīnīties!

Laura norīstījās. Viņa novērsās un arkai klusēdama vērās ezerā. Viņam taču taisnība, meitenei nāca sāpīga atskārta. Lūkasam vēlreiz izrādījusies taisnība. Arkai paraugoties brālī, Lauras acīs pavīdēja valgums. — Paldies, ka atgādināji, Lūkas! — viņa sacīja.

— Man žēl, ka es uz jums rā sakliedzu.

— Būs jau labi, — Lūkass atteica.

— Nekas, nekas. — Kaja draudzīgi uzsmaidīja un mierinoši noglāstīja Laurai roku.

Laura ātri nosusināja asaras un izspieda samocītu smaidiņu.

— Tad jau labi. Sākot ar šodienu, es saņemšos un katru dienu mācīšos kopā ar tevi, Kaja!

— Fantastiski! — Lūkass nopriecājās.

Kaja turpretim bija diezgan skeptiski noskaņota. — Vai tu apsoli, Laura?

— Apsolu! Bet jūs abi man par to drusku izlīdzēsit, labi?

iks izjāja no koku paēnas un apturēja stepju poniju meža malā. Bērītis nosprauslājās. Kaut gan stepju poniji bija ārkārtīgi izturīgi dzīvnieki, viņējais likās esam visai pateicīgs par šo pirmo atpūtas brīdi, ko jātnieks bija atvēlējis kopš izjāšanas no Blāzmo-raldas. Viņi bija jājuši visu nakri un pusi dienas. Bailes, ka Paravains varbūt tomēr būs atmaskojis viņa nodomu, Alariku nerimtīgi bija dzinušas tālāk. Tagad, kad Pūķu kalni bija palikuši aiz muguras un viņi bija sasnieguši Zelta zemes robežu, zēns jutās drošs.

Viņš ar roku aizsedza acis pret sauli, un ar nelabām nojautām vēroja milzīgo ieleju, kas pavērās priekšā. Ieraudzījis tēva valsts labi pazīstamo ainavu, zēns atviegloti uzelpoja. Viņa skatiens nekavēts slīdēja pāri auglīgajai zemei, kas sniedzās līdz pat tālajam

apvārsnim. Melnā migla vēl nebija sasniegusi viņa dzimteni. Zelta zeme vēl joprojām visai iespaidīgi varēja apliecināt, ka tā ne velti nesa savu vārdu: viļņojošos laukus, kuros brieda labība, krāšņās, zaļās pļavas un biezos mežus ar varenajiem kokiem, kuru galotnes vai skāra debesis, bija pārpludinājusi zeltaina saules gaisma, kas uzbūra mirguļojošus atspulgus platajā straumē, kura plūda ielejas vidū. Tomēr Alariks zināja, ka šis skats bija maldinošs. Ja Elizions aizies Mūžīgajā Tumsā, tad melnā migla iepletīsies arī līdz šejienei, un Mūžīgā Iznīcība aprīs arī viņa dzimteni. Alariks nopriecājās, ka vismaz Zelta zemē viss vēl ir kārtībā un nav jaušamas draudošā posra zīmes.

Zēns atkabināja no segliem ūdens maisiņu un pielika pie lūpām. Remdējis slāpes un no jauna piestiprinājis pie segliem ģērētās ādas maišeli, viņš pavērsa skatienu pa labi, kur tālumā saules gaismā mirdzēja Gleisenhallas pils smailie dzeguļi. Tā bija viņa vecāku un brāļu, un māsu mājvieta.

Iedomājoties par ģimeni, Alarikam piepeši iesmeldzās sirds. Kopš viņš ar Alienoru pirms diviem gadiem bija atstājis tēva namu, lai, atsaucoties uz Eliziona aicinājumu, dotos uz Grāla pili, viņš nebija ne pārkāpis dzimtās zemes robežas, nedz arī saticis savus mīļos. Ilgu pārņemts, viņš raudzījās uz stalto celtni, un Alarikā uzbangoja gandrīz nepārvarama vēlēšanās iegriezties ciemos pie vecākiem un brāļiem un māsām, kaut arī tikai uz mazu brītiņu. Bet tam nebija laika.

Viņa mērķis atradās dienvidos, viņpus Sēra purvam, kam vajadzēja atrasties pie apvāršņa. Alariks samiedza acis, tomēr nespēja saskatīt ne mazākās Tumsas cietokšņa pazīmes. Viņš nevarēja ieraudzīt arī pašu purvu. Vietā, kur tam, viņaprāt, vajadzēja atrasties, virs zemes pletās mutuļojošu tvaiku un netīri iedzeltenas dūmakas mākonis. Ar skatienu tam nevarēja izspiesties cauri, taču Alariks zināja, ka šis mākonis sastāvēja no indīgiem sēra izgarojumiem, kurus bez mitas izvēma purvs, lai uzliktu slāpējošu masku visiem, kas uzdrošinātos pienākt tuvāk.

Alariks neviļus saviebās. Varbūt labāk griezties atpakaļ, viņam piepeši iešāvās prātā.

Nebija tā, ka viņš nebūtu pārliecināts par sava plāna pareizību. Gluži pretēji: naktī jājot, viņš visu laiku par to bija prātojis, beigās nonākdams pie secinājuma, ka labāk ir rīkoties, nekā vienkārši nogaidīt. Taču Alienorai bija taisnība — pasākums bija bīstams. Pat dzīvībai bīstams. īpaši tāpēc, ka ceļu cauri purvam viņš nebūt nezināja tik precīzi, kā bija apgalvojis māsai. Viņš bija gribējis tikai nomierināt Alienoru. Patiesībā Silvāns viņam tikai vienu vienīgu reizi bija stāstījis par slepeno taku. Un tas bija tik sen, ka viņš tik tikko vairs atcerējās. Tomēr vajadzēja vienkārši uzdrīkstēties.

No tā pārāk daudz kas bija atkarīgs. Alariks jau gribēja jāt tālāk, kad izdzirda iebrēcamies grolfu. Cauri kauliem ejošais kliedziens nāca tieši no meža viņam aiz muguras. Zēns vēl nekad nebija pats savām acīm skatījis kādu no šiem briesmīgajiem zvēriem, par kuriem Zelta zemes iemītnieki iedrošinājās runāt, tikai aizsedzot muti ar roku. Alariks bija rādās domās, ka grolfu vēl neviens nebija redzējis. Ne tēvs, gudrs vīrs būdams, ne māte, nedz arī kāds cits viņam vēl nebija varējis aprakstīt šo kustoni, kas it kā dzīvojās pa pierobežas mežiem, nodarbodamies tur ar ļaunprātībām. Tomēr Zelta zemē visi bija vienisprātis par to, ko nozīmēja šie kliedzieni. Kad viņš vēl bija mazs, vecmāmuļa Alarikam bija stāstījusi: ja kāds dzird grolfa kliedzienu, tam draud nelaime, viņa bija pačukstējusi. Liela nelaime — un reizēm pat nāve! Un Alariks bija ticējis katram viņas vārdam.

Zēnam pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, kad viņš ponijam mļ iecirta sānos papēžus.

Amālija Brēzelzamas jaunkundze pacēla acis no grāmatas, pabīdīja lasāmbrilles uz degungala, paglūnēja pār pusapaļajiem stikliņiem un nopētīja Lauru ar aizdomu pilnu maitu lijas skatienu. Meitene stāvēja netālu no bibliotēkas letes un nu jau ilgāk nekā piecas minūtes ar šķietami milzīgu interesi pētīja biezos cūkādas sējumus, kas atradās plauktā viņas priekšā. Liela plāksne norādīja tēmu, kurai bija veltītas biezās grāmatas, — “Senās Bizan-tijas mākslas vēsture”. Tieši tas arī bija modinājis Brēzelzamas jaunkundzes aizdomas.

Vecmeitās aizsēdējusies bibliotekāre jau bija piedzīvojusi vairākas rāvenšteiniešu paaudzes un lieliski orientējās viņu viltībās un rrikos. Gadu gaitā viņa bija attīstījusi gandrīz nemaldīgu nojautu, kad kāds audzēknis perināja ko nelāgu — ieraut nāsīs kādu grāmatu, nospert videofilmu vai kompaktdisku. Vai vienkārši izplēst no grāmatas kādu ilustrāciju. Piemēram, no mākslas grāmatas ar visnotaļ vaļīgās pozās attēlotām sievietēm vai no medicīnas grāmatām, kurās bija aplūkota cilvēku seksualitāte. Šie izdevumi bija visai iemīļoti Rāvenšteinas skolnieku, īpaši pusauga zēnu vidū. Tādēļ Amālijai Brēzelzamai galvā sāka darboties visas trauksmes signalizācijas ierīces, kolīdz kāds puika kaut vai tuvojās attiecīgajiem plauktiem. Brēzelzamas jaunkundze burtiski spēja sajust, kad kaut kas nebija kārtībā. Vai vienkārši “nebija normāli”, kā viņa, lieki neraizēdamās, izteicās par visu, kas neatbilda viņas priekšstatu pasaulei. Un tas, ka trīspadsmit gadus veca meitene ilgāk nekā piecas minūtes mīņājās pie “Senās Bizantijas mākslas vēstures” un tik ieinteresēti nopētīja putekļainos nozaru literatūras sējumus kā kādu no šiem vājprātīgajiem tīņu roka, popa, filmu un TV žurnāliem, pilnīgi noteikti nebija normāli.

Te kaut kas nebija lāgā!

Amālija Brēzelzama pastiepa kaklu un paskatījās pulkstenī, kas skaļi tikšķēja pie sienas viņai virs galvas — bez piecām pieci. Viņa vēlreiz pagriezās pret Lauru un skaļi noklepojās. — Pēc piecām minūtēm mēs slēdzam ciet, jaunkundzi — Balsī bija skaidri saklausāms pārmetums.

Laura strauji apsviedās apkārt. Viņas sejā parādījās tāda izteiksme, it kā viņu būtu pieķēruši darām kaut ko sliktu. — Ē, — viņa novilka, — es... ē... zinu.

Amālija piemiedza acis. Skatienā bija lasāmas šaubas. — Varbūt es varu tev palīdzēt? — viņa vaicāja, cenzdamās runāt neitrālā intonācijā.

Laura aši papurināja galvu. Mazlier par ašu, tā domāja Amālija Brēzelzama. — Nē... ē... Laipni no jums, bet es... gan jau es pati rikšu galā. — Tad viņa atkal uzgrieza bibliotekārei muguru un neatraudamās blenza uz grāmatu muguriņām, it kā nevarētu vien atskatīties.

Brēzelzamas jaunkundzes šaurā bruņurupuča mutīte pārvērtās uz leju vērstā puslokā, un dziļās krunkas ap acīm kļuva vēl dziļākas.

Tad pie letes pienāca Kaja Lēvenšteina un pievērsa sev bibliotekāres uzmanību: — Atvainojiet, bet kur te var atrast grāmatas par dinozauriem?

Brēzelzamas jaunkundze pārsteigta noskatījās meitenē. — Aizmugurē stūrī — kur tad vēl? — viņa pikti atteica.

Kaja papurināja galvu. — Man jau arī tā likās, bet tur viņu nav!

Brēzelzamas jaunkundze savilka lūpas šaurā urskulī un izskatījās apvainojusies. — Bet, bērniņ, tas taču nav iespējams! Aizvēsturiskie laiki un seno laiku vēsture jau gadiem ilgi atrodas tai pašā vietā — grāmatām vienkārši jābūt tur aizmugurē.

Kaja vēlreiz papurināja galvu. — Nebūt nē! Es speciāli paskatījos!

— Tas taču nav normāli, — Amālija Brēzelzama novaidējās.

Ar nervozu seju bibliotekāre pastūma sāņus biezo lubeni un noņēma brilles no deguna. Acenes bija iestiprinātas sudraba ķēdītē, kas Amālijai karājās ap kaklu. Pieceļoties no krēsla un iznākot ārā no letes, brilles sašūpojās uz Amālijas Brēzelzamas viļņojošajām krūtīm, ko sedza balta, rišaina blūze. Kamēr Amālijas stāvs ar paceltu zodu līgodamies tuvojās bibliotēkas tālākajam stūrim, klusi čabēja arī viņas pelēkie ieloču svārki, kas sniedzās līdz pat vecmodīgajām slēgtajām kurpēm, kuras sniedzās līdz potītēm. Kaja sazvērnieciski pamirkšķināja Laurai un tad sekoja bibliotekārei, kas kā lepna fregate peldēja caur grāmatu zāli.

Līdzko viņas abas bija pazudušas aiz plauktiem, Laura žigli metās pie tās vietas sienā, kur sapņu ceļojuma laikā bija redzējusi tēvu. Viņa nometās ceļos un sīki nopētīja grīdu.

No pirmā acu uzmetiena nekas neparasts nebija manāms. Koka grīdas dēļi un grīdlīstes izskatījās — kā gluži normāli grīdas dēļi un grīdlīstes.

Nevar būt, viņa nodomāja. Tētis taču nebija nometies tur ceļos bez iemesla.

Viņa aši paklauvēja pa dēļiem ar pirkstu kauliņiem. Taču nevienā vietā neizklausījās pēc tukšuma. Tikai pie grīdlīstes viņai paveicās. Vienā posmā patiešām varēja saklausīt dobjāku skaņu, un, ieskatoties rūpīgāk, Laura ievēroja, ka šaurā līstīte stāvēja mazliet atstatus no sienas.

Re nu!

Laura lūkoja izkustināt grīdlīsti un atlauzt to no sienas. Bet tā nekustējās ne no vietas. Pat par milimetru ne. Un jebkurā brīdī varēja atnākt bibliotekāre.

Amālija Brēzelzama pārsteigta skatījās uz plauktu. Tas bija pilns ar visām iespējamām grāmatām par visām aizvēsturisko dzīvnieku sugām, kādas vien varēja iedomāties. Skaidrs, ka bija arī vesels sējumu blāķis par dinozauriem. Grāmatas stāvēja tai pašā plauktā kā parasti.

Kur tad vēl?

Enerģiskā jaunkundze pagriezās un pārmetoši noraudzījās uz Kaju. — Te tomēr ir tās grāmatas — galu galā es taču gādāju par kārtību!

Kaja pārsteigumā iepleta acis, un viņas sejā atspoguļojās izbrīns. — To nu gan es nesaprotu, — viņa pilnīgi nevainīgi sacīja. — Es būru varējusi apzvērēt, ka iepriekš to šeit nebija. Varbūt es sajaucu plauktus. Katrā ziņā liels paldies, Brēzelzamas jaunkundzi

Bibliotekāre kādu brītiņu tā kā šaubījās. Viņa likās nesaprotam, vai meitene to domājusi nopietni vai ne. Tad tomēr izspieda piekrītošu mājienu. — Nav par ko! Bet nākamreiz atver acis vaļā kārtīgāk, saprati?

Kajai bija jānopūlas, lai nesāktu smīkņāt. Ar tēlotu vainas apziņu viņa atteica: — Protams, bez šaubām!

Maitu lijas sejai pārslīdēja apmierināts smaids, tad Brēzelzamas jaunkundze novērsās, lai peldētu atpakaļ pie letes. Viņa vēl nebija veikusi ne trīs metrus, kad Kaja atkal viņu pasauca.

— Jaunkundz...?

Amālija Brēzelzama apstājās. Viņa, acīm redzami noskaitusies, pagriezās pret meiteni. —Jā? — Balsij bija bīstama pieskaņa.

— Kur... sakiet, kur var atrast... par velociraptoriem un bron-tozauriem?

Bibliotekāre ievilka elpu. Viņa nošņaukājās kā astmatisks buldogs, iesprauda rokas sānos un pavērās meitenē ar tik niknu skatienu, ka pat visstingrākais sprediķotājs paliktu balts aiz skaudības.

— Tas taču nav normāli, Katarīna Lēvenšteina! — viņa sašuta. — Ja tu viena pati vairs neko nevari atrast, tad mūsu internātā tev nekas nav meklējam, pilnīgi nekas!

Nenogaidījusi meitenes atbildi, viņa apsviedās apkārt un, niknuma mutuļus izpūzdama, devās atpakaļ savā vietā.

Laura piepūlē stenēja. Viņa bija iespiedusi labās rokas pirkstgalus šaurā spraudziņā starp sienu un grīdlīsti, enerģiski to raustīdama. Pirksti sāpēja, un vidējā pirksta nags jau bija nolūzis. Daži pirksti jau bija noskrambāti, un no tiem uz gaišā apmetuma jau bija palikušas asiņainas pēdas. Meitene vilka, raustīja un plēsa, taču grīdlīste nekustējās ne no vietas.

Tam nebija jēgas. Viņa vienkārši nevarēja to izdarīt.

Bet man jāizdara, Laurai ienāca prātā. Man vienkārši jāizdara! Viņa dziļi izelpoja un tad ievilka gaisu. Tad ar kājām atspiedās pret sienu, ar kreiso roku satvēra labās plaukstas locītavu un vilka cik tik spēka. Lauras glītā sejiņa piesārta un savilkās grimasē. No mutes izlauzās stenēšana. Plaukstas locītava dega kā ugunī — taču līste nepadevās.

To nevarēja atvilkt ne par vienu milimetru.

Laura nolaida rokas. No piepūles viņa bija aizelsusies. Mei-tene vīlusies paliecās uz priekšu un atbalstījās uz delnām, kas bija uzliktas uz grīdlīstes. Tad atskanēja viegls klikšķis. Līste pavisam viegli visā garumā atvāzās uz priekšpusi. Aiz tās sienā pavērās šaura aprauga.

Brēzelzamas jaunkundze jau atradās pie pēdējām plauktu rindām. Līdz letei bija palikuši, augstākais, pieci metri.

Piepeši no ejas iznāca Lūkass Leanders un aizšķērsoja viņai ceļu. — Brēzelzamas jaunkundz? — zēns ar nevainīgu izteiksmi sejā uzrunāja viņu.

Amālija sarāvās. Viņa ķēra pie sirds un tvēra pēc gaisa. — Tas taču nav normāli! — viņa noelsās, pārmetoši skatīdamās Lūkasā.

— Kā tu mani nobaidīji!

— Man ļoti žēl, — zēns sacīja pieglaimīgā balsī. Tad viņš tik sirsnīgi pavērās bibliotekārē ar lielajām, zilajām acīm, ka tās būtu spējušas izkausēt pat viscietākos akmeņus.

Amālija Brēzelzama nespēja pretoties šā skatiena iedarbībai. Viņas saspringušie sejas vaibsti atmaiga. — Būs jau labi, Lūkas. — Balss bija kļuvusi tik pūkaina kā angoras džemperis. — Kā es tev varu palīdzēt?

— Kur man atrast kādu pētījumu par Houkinga laika un telpas nepārtrauktības definīciju un melno caurumu singularitāti?

— Ko? — Amālijas Brēzelzamas sejā parādījās apjukums.

— Kur man atrast kādu pētījumu par Houkinga laika un telpas nepārtrauktības definīciju un melno caurumu singularitāti? — Lūkass atkārtoja ar akmeņus kausējošo skatienu.

Brēzelzamas jaunkundze laikam pēdīgi bija atskārtusi, ko viņš domāja. Viņa zēnam dāvāja savu maitu lijas smaidu un laipni paplikšķināja pa vaigu. Par laimi, neievērodama, ka Lūkass atrāvās atpakaļ un saviebās.

— Ak to tu domāji, Lūkas! — viņa sacīja pārlieku laipnā balsī. — Atvaino, ja esmu mazliet samulsusi, bet nebiju rēķinājusies, ka tava vecuma skolnieks varētu nodarboties ar tik zinātniskiem jautājumiem, kas pārsniedz pat mūsu abiturientu prāta spējas. Nāc līdzi, manu zēn, es parādīšu visu, ko vien tev vajag!

Laura paliecās uz priekšu un iebāza roku dziļāk caurumā, kas bija pavēries sienā. Pirksti iztaustīja dobumu — un piepeši kaut ko uzgāja. Kādu nelielu priekšmetu. Tas bija ciets un raupjš — kā akmens. Meitene to satvēra ar pirkstu galiņiem un uzmanīgi izvilka roku no atvēruma.

Tas patiešām bija akmens. Maza šķembiņa, augstākais, trīs centimetru diametrā, kas acīmredzot bija izlauzta no lielāka akmens. Viena puse bija gludena, taču pārējās skaldnes nelīdzenas. Gludajā pusē kaut kas bija iegravēts, ko Laura pirmajā mirklī nespēja atšifrēt. Turklāt viņai tagad nebija vaļas ar to nodarboties. Vajadzēja atrast miglu. Viņa vēlreiz iebāza roku spraugā un pamakšķerēja ar pirkstiem.

Amālija Brēzelzama laipni uzsmaidīja Lūkasam un norādīja uz plato plauktu, kas atradās viņiem priekšā. — Šeit, manu zēn, šeit tu atradīsi visu, ko vien kāro tava jaunā pētnieka sirds!

— Lieliski! — Lūkass staroja. — Un liels paldies jums!

— Nav par ko! Bet pasteidzies, lūdzu, mēs tūlīt slēgsim. Šī iemesla dēļ es tev šobrīd arī vairāk nevarēšu palīdzēt, man vēl jāsastāda atskaite par dienu. Bet, ja tu atnāktu rītdien, manu zēn, tad es varēšu tev nākt talkā!

Viņa paliecās pretī Lūkasam un veltīja viņam starojošu smaidu. Zēnam šķebināja no viņas salkanajām smaržām. Bibliotekāre atvadoties vēlreiz paplikšķināja viņam pa vaigu un aizlīgojās prom.

Lūkass noskurinājās. Tad no bikšu kabatas izvilka kabatlakatu un noslaucīja vaigu.

Sienas pulksteņa lielais rādītājs ar skaļu klikšķi pakāpās uz priekšu. Pulkstenis tagad rādīja bez vienas minūtes pieci.

Laura nepievērsa uzmanību pulkstenim. Viņas galva bija piekļāvusies cieši pie sienas, kamēr pati, meklējot miglu, piepūlē taustījās pa iedobi. Viņa jau domāja, ka ir pārbaudījusi katru milimetru un nupat grasījās mest mieru, kad pirkstu galiņi tomēr sataustīja vēl vienu priekšmetu. Tas bija gluds un vēss. Tikai ar ārkārtīgām pūlēm meitenei izdevās to satvert un izvilkt no slēptuves.

Viņai par vilšanos tā izrādījās tikai neuzkrītoša pudelīte no zaļa stikla. Tā nebija diez cik lielāka par mobilo telefonu, un to klāja putekļi un netīrumi. Tievais kakliņš bija aizbāzts ar korķīti.

No miglas nebija ne ziņas, ne miņas!

Viņa vīlusies nolika pudelīti līdzās akmens šķembai, lai vēlreiz iztaustītu caurumu. Tai brīdī aiz muguras atskanēja bibliotekāres soļi. Tie jau bija pavisam tuvu.

Laura steigšus iebāza abus atradumus bikšu kabatā. Viņa piespieda grīdlīsti pie sienas un gribēja piecelties. Taču Amēlija Brēzelzama jau bija pienākusi pavisam klāt.