Laura un Avanterras noslēpums

14. nodaļa ČŪSKAS VARĀ

pienākot naktij, Rāvenšteinas pils bija paslēpusies zem pelēcīgi melna plīvura. Mēness jau bija uzlēcis, un virs parka vidēja tā sidrabainais sirpis. Tālu rietumu pamalē debesis blāzmoja pēdējā oranžajā gaismā. Taču Laurai, Lūkasam un Kajai nebija laika to vērot.

Cieši cits pie cita viņi bija satupuši parkā aiz milzīga, veca ozola stumbra. Acis bija pievērstas mazajam pelēko laukakmeņu namiņam, kas, pamatīga lazdu krūma pa pusei aizsegts, stāvēja netālu no viņiem skābarža paēnā. Iespējams, ka tajā nebija vairāk par divām trim istabām. Sānu sienā bija redzami divi mazi lodziņi. Caur sīkajām rūtīm, ko aizklāja jocīgi aizkari, plūda blāva gaisma. Gala sienā arī bija ierīkots logs un turklāt vēl zemas ieejas durvis no masīva koka. Jumts bija segts ar šīfera kārniņiem. No skursteņa dūmi vijās debesīs, kuras satumsa arvien vairāk.

Reimāra fon Rāvenšteinā laikos šajā mājā bija dzīvojis pils kapelāns. Pārāk ilgi gan viņam tas neizdevās, jo pēc tam, kad krietnais Dieva kalps bija uzdrošinājies pavēlniekam noturēt sprediķi par viņa dzīvesveidu, kas nebija visai tīkams Dieva acij, bendem jau nākamajā dienā vajadzējis ķerties pie darba. Gadsimtu gaitā mūra sienas bija aizsargājušas ne mazumu iedzīvotāju, bet nu jau neskaitāmus gadus te mitinājās Atila Morduks, internāta saimniecības pārzinis.

Cauri parkam atskanēja apoga sauciens, un ozola pakājē kaut kas nočabēja biezajā lapu kārtā.

Pele? Kaja saviebās. Viņu bija pārņēmusi neomulīga sajūta.

— Nu, nezinu, Laura, vai tā patiešām bija baigi labā ideja, — viņa atzinās.

— Protams, tā ir mūsu vienīgā izdevība!

— Un ja nu saimniecības pārzinis nekur neies?

— Gan jau aizies, vari būt mierīga! — Laura apgalvoja.

— Atila Morduks katru dienu ap šo laiku dodas uz pili un virtuvē ar pavāru iedzer pa mēriņam šņabja!

— Kuš! — Lūkass nošņācās. — Apklustiet taču vienreiz!

Viņš piespiedās ciešāk pie ozola stumbra un satraucies norā'

dīja uz māju. Tieši tobrīd vērās vaļā durvis, un uz sliekšņa parādījās Atilas Morduka ducīgais stāvs.

— Vai es neteicu? — Laura čukstēja.

Vīrietis iznāca laukā, aizvēra durvis un devās uz priekšu.

— Lieliski! — Lūkass nopriecājās.

— Kas tad? — Kaja izdvesa.

— Viņš neaizslēdza durvis! — zēns atbildēja.

— Varbūt viņš nevar nociesties, līdz būs ticis līdz šņabītim, — Laura nomurmināja.

Šķita, ka saimniecības pārzinis nemana trīs vērīgos acu pārus. Platiem soļiem viņš aizsteidzās pa taciņu, kas izlocījās starp parka kokiem un no viņa nomaļās mājiņas veda uz pils ēku. Garās rokas neveikli kūļājās gar iespaidīgā ķermeņa sāniem, kas kustējās ļodzīgā jūrnieka gaitā. Piepeši viņš sāka svilpot kādu dziesmiņu. Laura neticēja savām ausīm — drūmais īgņa Atila svilpoja jautru meldiņu. Vēl pēc kāda brīža saimniecības pārzini bija aprijusi tumsa.

Gaiss bija tīrs.

Laura piebikstīja abiem draugiem. — Labi, — viņa čukstēja.

— Tik tālu esam.

Lūkass paskatījās māsā. Viņu kaut kas nomāca. — Varbūt labāk iet man? — viņš vaicāja.

Laura enerģiski papurināja galvu. — Nē, nekādā ziņā. Jūs tikai turiet vaļā acis un skatieties, lai mani neviens nepārsteigtu. Un, ja nu kāds nāk — zināt, kas jums jādara?

Lūkass pamāja. — Jā, skaidrs!

— Labu veiksmi, Laura, — Kaja novēlēja. Arī viņas sejā bija lasāmas raizes.

Laura iedrošinoši uzsmaidīja. — Paldies, — viņa nočukstēja.

Meitene piecēlās un iznāca no ozola stumbra slēpņa. Uzmanīgi paskatījās uz visām pusēm. Nē — neviens nebija redzams. Laura vēlreiz dziļi ieelpoja un metās skriešus. Veikli kā zebiekste viņa aizslīdēja no viena aizsega pie cita. Vēl daži mirkļi, un viņa jau būs pie durvīm.

Lūkass un Kaja viņu vēroja no slēpņa aiz ozola stumbra. Lūkass uztraucies grauza nagus. Kaja turpretim, neko nedomādama, iebāza roku kabatā, izvilka šokolādes plāksnīti un, atbīdījusi papīru, nokoda gabaliņu. Viņa pat neievēroja, ka rā bija pildīta ar riekstu masu, jo visas domas kavējās tikai pie draudzenes.

Laura vēlreiz paskatījās uz visām pusēm un tad, satvērusi rokturi, uzmanīgi paspieda koka durvis, kas atvērās ar vieglu čīkstoņu. Meitene bez skaņas ieslīdēja namiņā.

Kad Laura atkal bija aizvērusi durvis, viņa neko neredzēja. Valdīja pilnīga tumsa. Tomēr viņa neiedrošinājās iedegt gaismu. Vienkārši draudēja pārāk lielas briesmas, ka viņu kāds ieraudzīs. Iekšā bija silti, gandrīz vai smacīgi, un Laurai pretim pasitās savāds smārds. Viņa paošņāja gaisu, taču nespēja noteikt, kas tas ir. Viegli sastāvējusies smaka ar puvuma niansi. Bet bija vēl kaut kas, ko Laura vienkārši nespēja nosaukt vārdā. Oda pēc... pēc...

Briesmām!

Kaut arī Laurai šis apzīmējums likās visai neprecīzs, to vienīgo varēja piemeklēt šim saldenajam aromātam, kas valdīja Morduka miteklī.

Pēc dažiem mirkļiem acis jau bija pieradušas pie tumsas. Melnumā iezīmējās Atilas dzīvojamās istabas mēbeļu kontūras: pie sienām skapji un plaukti, galds ar krēsliem istabas vidū.

Istabai nebija griestu. Tā bija vaļēja līdz pat jumta slīpnēm, ko balstīja vairākas koka sijas. Ap vienu no tām vijās dīvains, pineklim līdzīgs veidojums, bet nebija saprotams, kas īsti. Resna tauva? Šļūtene vai riepa?

Laura piesardzīgiem soļiem iegāja dziļāk istabā. Viņa turējās tuvāk sienai, lai nejauši neapgāztu kādu krēslu, saceļot krietnu būkšķi. Uzmanīgi paspērusi vēl vienu soli, viņa izdzirda šņākšanu, kas lika atkāpties un sastingt.

Nepilnu metru no viņas kā no tukšuma bija parādījusies čūska.

Kobra. Neiedomājami satracināta kobra! Kapuce bija izplesta, šķeltā mēlīte šaudījās mutē, un čūska šņāca tik draudīgi, ka Laura aiz bailēm nespēja ne pakustēties un aizturēja elpu.

Kobras galva šaudījās šurpu turpu, itin kā gatavodamās uzbrukumam un noskatīdama vispiemērotāko vietu nāvējošam kodienam. Vēl rikai dažas sekundes, un rās smailie zobi iecirtīsies Laurā, ielaižot ķermenī nāvi nesošo indi.

Čūskas galva jau pašāvās uz Lauras pusi, izdarot pātagas cirtienam līdzīgu kustību — tad meitene piepeši atskārta, ka kobra atrodas terārijā.

Ak kungs!

Laura atvieglota ļāva aizturētajam gaisam izplūst no plaušām. Pulss nomierinājās.

Kaut kāds vājprāts! Kā gan viņa varēja tik traki pārbīties no sprostā ieliktas čūskas?

Uzbrūkot briļļu čūska bija ar dobju troksni atsitusies pret terārija stikla sienu. Tā gan dzīvnieku neaizkavēja mesties turpmākos uzbrukumos. Tomēr šoreiz Laura saglabāja aukstasinību.

Trauks ar agresīvo kobru stāvēja lielā plauktā, kas aizņēma visu telpas malējo sienu. Tajā bija salikti neskaitāmi terāriji, kuros atradās vēl citi dzīvnieki. Lielākoties rāpuļi. Laura atklāja arī zirnekļus un skorpionus, no kuriem gan viņa īpaši neizbijās. Toties sajūta bija nomācoša. Atila Morduks nu gan bija jocīgs putns, ja varēja justies patīkami tik riebeklīgu zvēru sabiedrībā. Taču viņam tas kaut kā pat piestāvēja.

Tagad Laura arī varēja izskaidrot, no kurienes nāca dīvainā smaka. Pēc dzīvniekiem, bet varēja gadīties, ka arī no to pārtikas.

Laurai bija aizdomas, ka pie tās pieder arī dzīvas peles un iebojāta gaļa. Jau iedomājoties vien, viņu pārņēma vēlme izvemties.

Tad Laura pie loga atrada atslēgu plauktiņu. Tas bija liels, senatnīgs koka dēlis ar daudzām atslēgām. No robainajām formām Laura atskārta, ka tām vajadzēja būt internāta ēkas atslēgām.

Cerams, ka tur bija arī bibliotēkas atslēga!

Meitene žigli šķērsoja istabu. Grīdas dēļi klusītēm čīkstēja. Tajā pašā mirklī atdzīvojās neparastais kamols, kas bija saritinājies ap siju. Tas pagriezās un mainīja formu, no mudžekļa atdalījās ir kā virve rokas resnumā un lēnām līda uz priekšu pa siju.

Tā bija milzu boa, kas bija atmodināta no miega. Varenais, zvīņotais ķermenis bez neviena troksnīša slīdēja pa siju, kas bija nostiprināta tieši virs loga. Kamēr žņaudzējčūska lēnām līda uz loga pusi, nebija dzirdama ne sīkākā skaņa.

Visbeidzot čūska apstājās, un rās ķīļveidīgā galva nolaidās lejup. Boa lēnītēm, gandrīz vai apdomīgi šūpojās šurpu turpu. Tai bija oranži dzeltenas, pogām līdzīgas ačeles, kuru vertikālās, melnās zīlītes bija nekustīgi pievērstas Laurai, un tā, klusi šņākdama, šaudīja mēlīti. Čūska sāka ošņāt gaisu un likās, ka laupījumam drīz vien būs gals klāt.

Laura, blāvās mēnessgaismas apmirdzēta, neziņā stāvēja pie atslēgu plauktiņa un pētīja atslēgu raibo lērumu. Viņa savilka uzacis. Johaidī, kura no tām derēja bibliotēkai? Kā to varētu pazīt? Kamēr viņa lauzīja galvu, slīdošā nāve no viņas bija tikai nepilnu divu metru attālumā.

Kaja nokoda gabaliņu. Un vēl vienu. Visbeidzot viņa iebāza mutē pēdējās šokolādes atliekas. — Fik ilgi fiņa fur fēl faliks? — viņa vaicāja, ēzdama pilniem vaigiem.

Lūkass vispirms neizpratnē paskatījās. — Cik ilgi viņa tur vēl paliks? Nav ne jausmas.

Viņš no jauna pievērsa skatienu mājai, kas gandrīz vai nebija saskatāma. Pie debesīm bija savilkušies biezi mākoņi. Atkal iekliedzās apogs, un tuvīnais torņa pulkstenis nozvanīja trīs reizes. Lūkass pameta skatienu savā rokas pulkstenī — bez piecpadsmit desmit. Laurai vajadzēja pasteigties, ja viņi gribēja tikt atpakaļ istabās līdz naktsmiera sākumam.

Zēns paskatījās uz augšu un ieraudzīja pusduci sīku ēnu, kas bez nevienas skaņas lidinājās virs mājas jumta un spokojās pa parka koku kailajiem zariem.

Sikspārņi. Dīvaini. Galu galā sikspārņiem taču vajadzēja gulēt ziemas miegā... Ko gan viņi darīja šeit decembra vidū Rāven-šteinas parkā? Visnotaļ dīvaini. Gandrīz tikpat dīvaini kā Lauras izturēšanās pēdējo dienu laikā.

Lūkass nenovērsa acis no spārnotajiem zvēriņiem. Tie kā melni rēgi plivinājās starp lielajiem kokiem, ieturēdami kursu uz pili. Viņš vēl redzēja, kā tie apmeta loku ap austrumu torni, iekams pazuda.

Varbūt viņi mitinās zem torņa jumta, Lūkass prātoja — un tai pašā mirklī sarāvās, jo ieraudzīja saimniecības pārzini, kas nupat iznāca no internāta ēkas. Atila Morduks atgriezās.

Lūkass uztraucies piebikstīja Kajai ar elkoni un norādīja uz ļodzīgajā gaitā slājošo stāvu.

Kaja izbīlī pārtrauca kustināt muti.

Atila Morduks acīm redzami steidzās atkal tikt siltumā. Lai nokļūtu līdz namiņam, ilgu laiku nevajadzēja.

Gaismas glabātājs nekustīgi gulēja savā guļvietā, kamēr Paravains izmisis raudzījās dziedniecē. — Vai tu nudien neko nevari darīt viņa labā? — viņš neticīgi jautāja.

Morvena novērsa skatienu no sirdzēja un gandrīz vai līdzjūtīgi palūkojās jaunajā bruņiniekā. — Man žēl, Paravain. Bet tu taču pats zini, ka pret Melnā zobena graujošo spēku nelīdz neviena dziednieka spējas. Es varu atvieglot Eliziona sāpes un remdināt viņa drudzi, un mans brūvējums viņam dāvās mierīgu miegu. Un, protams, es varu aizkavēt arī viņa sabrukumu, vismaz uz kādu laiku. Taču izārstēt...

Viņa apklusa un rezignēti papurināja galvu. Maigajās acīs bija lasāma bezpalīdzība. Tad dziedniece noklepojās un klusā balsī turpināja: — Izārstēt es viņu nevaru. Viņam var līdzēt rikai dzīvības ūdens, cits nekas.

Morvena nolaida skatienu. Viņa paņēma linu drānu un gribēja to saslapināt bļodā, kad pamanīja, ka tajā gandrīz vairs nav ūdens.

Dziedniece pievērsās Alienorai, kas stāvēja blakus Eliziona guļvietai. — Vai tu man neatnestu svaigu ūdeni, Alienora?

— Jā, protams, — meitene sacīja un paņēma bļodu.

Alariks pārtvēra māsu pirms troņa zāles. Gaidu pārņemts viņš

vērās meitenē. — Nu, kā? Ko viņa saka?

Alienora tikai skumīgi pašūpoja galvu.

— Tas taču nevar būt! — Zēna balsī skanēja neslēpts izmisums. — Viņai taču jāspēj kaut ko darīt!

Alienora vēlreiz papurināja galvu. — Morvena saka, ka nespēj viņu izārstēt. Tikai Dzīvības ūdens...

— Neticu! — Alariks viņu pārtrauca. — Tas vienkārši nav iespējams! Viņa taču ir dziedniece — pati labākā visā Avanterrā! Te kaut kas nav, kā vajag!

Zēns tik nikni piecirta kāju, ka Bučmūlis pārbijies nosvūpoja no viņa pleca un ierāvās kaktiņā.

Alienora mierinoši uzlika brālim roku uz pleca. — Muļķības, Alarik. Morvena taču tāpat kā mēs negrib, lai Elizions nomirtu — kādēļ lai viņa apgalvotu pretējo, ja varētu palīdzēt?

Alarika sejā parādījās spīts. — Nav ne jausmas. Bet kālab Paravains no mums slēpa Eliziona stāvokli? Tāpēc, ka, viņaprāt, mēs esam pārāk mazi, lai izturētu patiesības nastu? Varbūt arī Morvenai liekas tāpat? Vai viņa vienkārši baidās kaur ko darīt, lai glābtu Elizionu — jo viņai tas šķiet pārāk bīstami.

Alienora bija pārsteigta. — Vai tu to domā nopietni?

— Tas taču ir iespējams, vai ne? Tu jau zini, kādi reizēm ir pieaugušie. Viņi vispirms visu pamatīgi pārdomā, gari un plaši apsver visus “par” un “pret”, nevis ar pārliecību ķeras pie lietas!

Meitene domīgi paskatījās brālī. — Bet... bet ko tad viņiem vajadzētu darīt?

— Es nezinu, Alienora. Zinu tikai vienu: es nesēdētu dīkā, kad viss iet postā. Un es nevilcinātos tik ilgi kā pieaugušie!

— Tikai, lūdzu, Alarik, nedari neko pārsteidzīgi! — Alienora lūdzoši paskatījās zēnā. — Un pastāsti man, iekams grasies ko pasākt!

Alariks mierinoši uzsmaidīja māsai. — Nebaidies — es kārtīgi visu apdomāšu, iekams sākšu darboties. Un tev viss taps uzticēts — to es tev apsolu, Alienora.

Bibliotēkas atslēga! Kura gan bija sasodītā bibliotēkas atslēga? Visām atslēgām gan bija piekariņi, bet uzraksti uz tiem bija tik senatnīgā rakstā, ka Laura to gandrīz nespēja atšifrēt. Viņas vecvecmāmiņai, jau sen mirušajai tēva vecaimātei, bija tāds pats ievērības cienīgs rokraksts, Laura atminējās. Mariuss Leanders bija viņas mājas pagrabā atradis dažas klades ar pašas sacerētiem stāstiem. Tomēr, kad Laura bija'grasījusies tos izlasīt, neparastā rakstība bija prasījusi tik lielas pūles, ka viņa šo nodomu drīz vien atmeta.

Savādi. Nevarēja taču būt, ka Atila Morduks būtu iemācījies rakstīt tai pašā laikā, kad viņas vecvecmāmiņa. Varbūt tomēr? Laura šo domu drīz atmeta, jo tas nozīmētu, ka viņam būtu vairāk nekā simts gadu. Un tik vecs saimniecības pārzinis arī vēl neizskatījās. Augstākais, piecdesmit gadu vecs, ja ne jaunāks.

Beidzot Laura atrada meklēto atslēgu. Viņa vismaz cerēja, ka uz pēdējā āķīša uzkārtajai atslēgai piekariņā bija rakstīts “Bibliotēka”. Ja ne, tad gan viņa būs ķezā un nāksies izdomāt ko citu.

Laura steigšus paķēra lielo metāla atslēgu un ieslidināja vējjakas kabatā. Viņa apgriezās apkārt un jau gribēja mesties uz durvīm, kad ieraudzīja, ka tumsā pretim spīguļo divi oranžsārti punkti. Tie kā milzīgu jāņtārpiņu pāris slīdēja meitenei arvien ruvāk. Laura izbijās — kas tas bija? Tikai tad, kad baismīgo acu pāris jau bija pietuvojies viņas sejai, meitene saprata: tās bija acis — milzu čūskas acis. Boa. Laura sastinga. Rāpulis viņā hipnotizējoši raudzījās. Laura gribēja kāpties atpakaļ, taču vienkārši nespēja novērst skatienu no šiem kvēlojošajiem punktiem. Viņa bija kā paralizēta. Zināja, ka jāmūk, ka jābēg pēc iespējas ātrāk, ja gribēja izbēgt žņaudzējčūskas nāvējošajiem apkampieniem. Tomēr tas neizdevās. Boa skatiens nelaida vaļā un šķita viņu turam savā varā ar neredzamiem spēkiem.

Čūskas galva tuvojās. Klusi šņācot, šķeltā mēlīte šaudījās mutē un lēnām taustījās uz meitenes sejas pusi. Laura nepretojās. Kaut arī meitene zināja, ka milzīgais, zvīņotais ķermenis drīz vien apvī-sies ap viņas slaido augumu un izspiedīs visu dzīvību, viņa vienkārši stāvēja un skatījās nāvei acīs.

Kaja izmisusi skatījās uz saimniecības pārzini. Atila Morduks atradās tik tikko divdesmit metrus no sava namiņa durvīm — un Laura vēl joprojām bija viņa miteklī!

Kaja piegrūda Lūkasam.

— Dari taču kaut ko! — viņa žēlabainā balsī novilka. — Mums viņa jābrīdina! Citādi viņš noķers Lauru.

Tad Lūkass salika rokas pie mutes, izveidodams taurīti. Viņš dziļi ievilka elpu un ļāva atskanēt dobjam pūces kliedzienam. Atdarinājums izdevās tik labs, ka to pat nevarēja atšķirt no īstas pūces sauciena.

Lauru vēl joprojām nekustējās ne no vietas. Meitene stāvēja kā pienaglota un raudzījās čūskai acīs. Tās mēlīte jau aptaustīja Lauras degunu. Tomēr meitene to nemanīja. Viņa redzēja rikai čūskas acis, kas istabas tumsā kvēloja kā mazi stopsignāliņi, kamēr čūskas ķermenis arvien tālāk un tālāk noslīdēja no sijas, karādamies virs viņas galvas kā dzīvs laso.

Piepeši no tālum tālas pasaules Lauras apziņā iespiedās kāda skaņa.

Kas tas... pūces kliedziens1

Vēlreiz atskanēja putna sauciens. Un tad viņa atcerējās: brī' dinājuma signāls!

Tas bija brīdinājuma signāls, ko viņa bija norunājusi ar Kaju un Lūkasu. Ja kāds tuvotos, viņi brīdinātu ar pūces brēcienu!

Kopā ar atmiņu Laurā atkal atgriezās dzīvība. Gluži kā atmodusies no dziļa miega, viņa piepeši atskārta, ka atrodas nāves briesmas. Tikai mirkli, pirms žņaudzējčūskas vijīgais ķermenis varēja apvīties ap meiteni, Laura palēca sāņus. Viņa aši metās uz durvju pusi. Tomēr tur viņa izdzirda mājas priekšā atskanam soļus un saprata, ka ir par vēlu.

Izskatījās, ka Atila Morduks ir visnotaļ apmierināts ar sevi un pasauli. Apaļajā mēnesnīcas sejā bija iegūlis tai tik neraksturīgais smaids. Un bija arī iemesls — kadrķogu degvīns vēl joprojām karsēja rīkli, un drīz vien varēs likties gulēt un snaust līdz nākamajai dienai.

Saimniecības pārzinis satvēra durvju rokturi. Piepeši viņš aiz muguras izdzirda troksni. Kas tas bija? Pele jau noteikti ne. Un kāds cits dzīvnieks arī ne, par to viņš bija drošs. Vīrietis ar aizdomām pagriezās un pavērās visapkārt. Tomēr, lai kā arī sasprindzinātu acis — un acis viņam rādīja sasodīti skaidri! —, nekas nebija redzams. Tur nekā nebija. Nekā, izņemot kokus un krūmus.

Noteikti viņš bija maldījies. Atila Morduks pagriezās pret durvīm un afvēra tās. Viņa roka taustījās pēc slēdža. Pie griestiem iedegās lampa, ietīdama telpu blāvā gaismiņā. Atila ne rikai kā internāta saimniecības pārzinis, bet arī privātajā jomā bija ārkārtīgi taupīgs cilvēks.

Laura stāvēja aiz durvīm, neuzdrošinādamās elpot. Tomēr droši vien viņu tāpat atradīs. Kad Atila Morduks būs aizvēris durvis, viņš stāvēs vaigu vaigā ar Lauru. Steigā viņa nebija atradusi labāku slēptuvi.

Atila Morduks satvēra rokturi un jau gribēja aizcirst durvis, kad viņa acis pievērsās žņaudzējčūskai, kas karājās no sijas. Citādi tik drūmajā sejā atplauka smaids, roka atraisījās no durvju roktura, un viņš līganiem soļiem tuvojās čūskai.

— Kleopatra, dārgumiņ, — viņš maigi noteica. — Ko tu tur dari?

Tik saudzīgi, kā neviens nebūtu varējis iedomāties, viņš nocēla žņaudzējčūsku no sijas, uzlika sev uz pleciem, saņemdams tās galvu rokās. Viņš noglaudīja un samīļoja zvīņaino ķermeni, un Kleopatra mīļi šaudīja mēlīti pretim savam pavēlniekam. Tad Atila Morduks pieliecās un, izstiepis lūpas, uzspieda skaļu buču uz čūskas paplatā purniņa.

Drebošā Laura uz sekundi pretīgumā aizvēra acis. No bailēm un riebuma viņai pār muguru pārskrēja tirpas. Ber rad meitene saņēmās. Bez nevienas skaņas izslīdēja no aizdurves, kur bija slēpusies no Arilas skatiena, un uz pirkstu galiņiem izlavījās ārā.

Glābta! Paldies Kleopatrai!

Bet, tikko Laura bija nokļuvusi drošībā, Atilas Morduka sejā parādījās savāda izteiksme. Viņš apgriezās apkārt un stingi noskatījās uz durvīm, kur bija pazudusi Laura. Tad piegāja pie loga, atbīdīja aizkarus un pavērās laukā tumsā — un viņa pilnmēnesim līdzīgajā sejā atplauka vieds smaids.

Mazu brītiņu pirms desmitiem Laura, Lūkass un Kaja sasniedza internāta ēku. Viņi steigšus joza augšup pa lielajām ieejas kāpnēm un pazuda pa durvīm. Neviens nepamanīja, ka akmens milzis pagrieza acis un norūpējies noskatījās viņiem pakaļ.

Bērni izbrāzās cauri ieejas hallei, kur nebija redzams neviens cilvēks. Kā parasti, viņi šķīrās zem vecās gleznas.

— Ar labu nakti — un līdz rītam! — sauca Lūkass, nogriezdamies pa kreisi.

— Ar labu nakti! — Laura un Kaja metās pa labi uz kāpnēm, kas veda uz meiteņu spārna trešo stāvu. Kajai ar kreiso roku ik pa brīdim atbalstījās pret akmens margām, jo īsais sprintiņš no Atilas namiņa līdz galvenajai ēkai viņu bija atstājis galīgi bez elpas.

— Ap pusnakti es aizlavīšos uz bibliotēku, vai tu nāksi līdzi, Kaja? — Laura vaicāja.

— Vai tad tev vēl nepietiek? — draudzene aizelsusies tusnīja.

— Priecājies, ka Atila Morduks tevi nenoķēra. Tu izspruki tikai par mata tiesu.

Laura pasmīnēja. — Zinu. Tomēr es izspruku. Un kādēļ lai man nepaveiktos arī bibliotēkā?

Kaja nogrozīja galvu. Kā Laura varēja būt tik ietiepīga? Kāpēc viņai visādā ziņā vajadzēja izaicināt likteni? Kāpēc pilnīgi veltīgi vajadzēja līst briesmās? Kaja ro vienkārši nespēja aptvert. Beigu beigās internāta audzēkņiem bija stingri aizliegts uzturēties bibliotēkā ārpus darba laika. Kvintuss Tumšickis taču nepārprotami bija to atgādinājis. Vai tiešām Laura nesaprata, ko tas nozīmē?

— Un ja viņi tevi tomēr noķers? — Kaja jautāja. — Tu taču zini, kas tad notiks.

Taču Laura tikai atmeta ar roku. — Tu gluži nevajadzīgi raizējies, Kaja. Kurš gan mani sāks tvarstīt? Pusnaktī taču visi guļ. Arī skolotāji. Turklāt neviens jau nezina, kas man padomā.

Atskanēja aši soļi, un pa kāpnēm nodrāzās misters Vēsais. Viņš tik traki steidzās, ka lēca pa diviem pakāpieniem uzreiz. Ieraudzījis meitenes, viņš uzsmaidīja Laurai.

— Uzmanieties! — viņš neapstādamies tām čukstus uzsauca.

— Rozīgā Taksa te kaut kur ložņā apkārt. — Tai pašā mirklī viņš jau hija pazudis.

Kaja un Laura izbijušās saskatījās.

— Vai tad jau ir desmit? — Kaja jautāja.

— Nav ne jausmas. — Laurai arī nebija līdzi pulksteņa.

Beidzot viņas bija tikušas līdz trešajam stāvam. Laura piesardzīgi nopētīja garo gaiteni, kas veda uz meiteņu istabu. Nebija ne dzīvas dvēseles. Arī Rebekas Taksas ne.

It neviena.

Griestu apgaismojums piešķīra gaitenim omulīgu gaišumu. Bruņinieku ietērpi tumšajās nišās tagad neizskatījās tik draudīgi kā nakts vidū.

Meitenes iegāja gaitenī un klusi steidzās uz savu istabu. Viņu soļus gandrīz nevarēja saklausīt. Mērķis jau bija turpat vai sasniegts, kad viņas piepeši šausmās sarāvās. Kā no zemes izlīdusi, viņu priekšā pēkšņi stāvēja Taksa, aizšķērsodama ceļu. Acīmredzot viņa bija uzglūnējusi aiz kāda bruņutērpa.

Kaja bailīgi paskatījās Taksā. Laura turpretim raudzījās grīdā.

Skolotāja kā vienmēr bija ģērbusies rozā. Viņas rudie sīkspro-gainie mati atgādināja mazas čūskiņas, kas savijušās ap galvu. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un vēsi nopētīja abas meitenes. — Labvakar, dāmass.

— L... l... labvakar, — Kaja stostījās.

Taksa atbīdīja žaketes piedurkni un paskatījās pulkstenī. Pierē viņai izveidojās domīgas krunciņas. —Jumss ir paveiciess, — viņa konstatēja. — Vēl divasss minūtesss, un es diemžēl būtu ssspiessta par jumss ziņot doktoram Tumšickim.

Šai mirklī Rebeka Taksa ievēroja, ka Laura pūlējās izvairīties no acu kontakta.

— Essi tik laipna un vissmaz passskatiess manī, kad ess ar tevi runāju! — skolotāja pārskaitusies nošņāca.

Kā čūska, Laura nodomāja. Tieši tāpat bija skanējusi čūsku šņākšana Atilas namiņā. No šīs domas vien viņai pār muguru pārskrēja ledainas trīsas. Neteikusi ne vārda, viņa pacēla galvu un paskatījās matemātikas skolotājā, kas viņu nopētīja ar drūmu izteiksmi sejā. Nedomāt par to, — meitenei izšāvās cauri galvai. Tikai nedomā par to, ko esi iecerējusi!

Taksa nenovērsa no Lauras acis.

Laura norija siekalas. Sāka niezēt galvas āda, un meiteni pēkšņi pārņēma nelāga sajūta. Šis nekustīgais skatiens — tas bija dzedrs un ass kā skalpelis. Laura taisni vai juta, kā tā asmens ietriecas pierē, lai atsegtu viņas domas.

Nedomāt par to, Laura atgādināja pati sev. Tikai nedomā par to, ka tu pēc tam...

Skolotājas balss bija pārsteidzoši maiga. Gandrīz vai iemidzinoša. — Nezinu, kāpēc, bet man ir radussiesss ssajūta, ka tu īssti labi nezini, ko dari, Laura? — Viņa glūnīgi paskatījās meitenē.

Laura neatbildēja. Galvā virpuļoja jautājumi. Ko gan skolotāja ar to domāja? Vai viņa jau visu zina?

— Bez ššaubām, būtu labāk, ja tu pamācītoss matemātiku, nevis klaiņotu apkārt, — Taksa turpināja. — Beigu beigāss mēss parīt rakssstīssim kontroldarbu. Pat ļoti ssvarīgu kontroldarbu!

Viņa vēl joprojām raudzījās Laurā ar uzšķērdošo skatienu. Tad sejai pārslīdēja mīklains smaids.

— Bet tev jau pasšai jāzina, kass ir ssvarīgi. Vai ne, Laura?

Meitene vēl joprojām neko neatbildēja.

Un apklusa arī Rebeka Taksa. Neteikusi vairs ne vārda, viņa apgriezās un aizgāja. Smaids viņas sejā bija izdzisis, viņa, gluži otrādi, izskatījās nīgra.

Pat ļoti nīgra.

Kaja izbijusies noraudzījās skolotājai pakaļ. — Vai pamanīji, kā viņa uz tevi glūnēja?

— To nevarēja nepamanīt.

— Labāk neej uz bibliotēku, Laura. Man šķiet, ka Rozīgā Taksa kaut ko nojauš. Pilnīgi noteikti!

Laura papurināja galvu. — Nekādā ziņā! — viņa atteica. — Es taču neko nedomāju.

— Ko? — Kajas sejā parādījās apjukums. — Neko nedomāji? Nu, ja godīgi, Laura, tad tu runā mīklās. Ko tas nozīmē — neko nedomāji?

— Vēlāk paskaidrošu, Kaja. Tomēr esmu droša, ka Taksa neuzzināja, ka man ir bibliotēkas atslēga. Un tagad beidzot nāc! Tās stundas, kas vēl atlikušas līdz pusnaktij, es vēl gribētu pagulēt.

Atslēga derēja. Laura atviegloti uzelpoja.

Paveicās!

Viņa bija uzvilkusi sarkano, stepēto vējjaku virs pidžamas un tagad, stāvēdama smago bibliotēkas durvju priekšā, paskatījās visapkārt. Neviena nebija. Tātad varēja mēģināt.

Laura pagrieza atslēgu. Bultai atbīdoties, slēdzenē atskanēja mazs klakšķis, un viņa nospieda rokturi. Durvis čīkstēdamas atvērās. Laura žigli iešmauca zālē.

Agrāk te bija notikuši svētku banketi un greznas balles, taču kopš internāta dibināšanas šeit mājvietu bija atradusi bibliotēka, kas gadu gaitā bija izaugusi līdz neiedomājamiem apmēriem.

Lauru apņēma zīdaini melna tumsa, un kādu brītiņu viņa pilnīgi neko nespēja saskatīt. Bija dzirdama pārmērīgi skaļā sienas pulksteņa tikšķēšana, un nāsīs iesitās veca papīra un tipogrāfijas krāsas smārds. Bibliotēkas zālē nebija ne sīkākās gaismiņas. Abu lielo logu aizkari gan bija atvilkti, bet laukā aiz rūtīm valdīja dziļa nakts.

No spokainās tumsas tikai lēnām iznira plauktu aprises, tie slējās līdz pat griestiem un bija pilni ar neskaitāmām grāmatām. Gar bibliotēkas sienām visā garumā bija sarindoti vismaz trīsdesmit šādi plaukti. Starp tiem bija šauras ejiņas, augstākais, divu plecu platumā. Ari pie sienām stāvēja grāmatplaukti, kā arī skapji un galdi.

Laura neziņā raudzījās visapkārt. Kur gan viņai meklēt miglu, ko tēvs te bija paslēpis? Viņai nebija ne sīkākās nojausmas, un bibliotēka bija liela.

Kur sākt meklēt?

Un, vēl ļaunāk, — ko īsti meklēt? Kā izskatījās šī paslēptā migla? Kā to vispār iztēloties?

Laurai nebija ne mazākā priekšstata, un tas tikai nejēdzīgi apgrūtināja visu pasākumu. Viņa lēnām klīda gar plauktu rindām un skatījās uz visām pusēm. Varbūt šī noslēpumainā migla bija nobēdzināta starp grāmatām un stāvēja kādā plauktā?

Nu, iespējams, — bet kurā?

Laurai iekrita prātā: migla sākās ar M — varbūt meklēt plauktā ar šo burtu? Kāpēc gan ne? Kaut kur taču viņai vajadzēja sākt, un mēģinājums noteikti bija tā vērts.

Viņa pielika soli un devās uz attiecīgā plaukta pusi. Meitene iegriezās šaurajā ejā starp M un N plauktu, kad izdzirda troksni, kas lika uz pieres izspiesties baiļu sviedriem — durvis iečīkstējās!

Un tad jau bija dzirdami soļi pie ieejas.

Ak, nē!

Viņai vajadzēja paslēpties, un turklāt vēl veicīgi. Laura steigšus pavērās visapkārt, drudžaini prātodama, kur gan varētu patverties — bet nekas neienāca prātā.

Plaukti nebija piemēroti, un par galdu pie sienas arī varēja aizmirst. Viņu uzreiz atklātu, arī ja zem tā mēģinātu palīst!

Iedegās lampas pie griestiem. No pēkšņās gaismas Laurai apžilba acis, un viņa tās uz mirkli samiedza. Tad ieraudzīja skapīti. Tas stāvēja pie sienas, pāris soļu no galda, gandrīz vai pusotru metru augsts un ar divām šaurām, pītām durtiņām. Tas bija Amālijas Brēzelzamas jaunkundzes, Rāvenšteinas bibliotekāres, skapītis. Viņa tur mēdza iekārt jaku vai mēteli un nolikt cepuri. Un vēl glabāja tur arī savu personisko mantību.

Laura steidzās turpu. Par laimi, tas nebija aizslēgts. Viņa spēji atrāva durtiņas. Kreisajā pusē bija ierīkoti pieci plauktiņi, kas bija piebāzti ar visām iespējamām lietām. Labajā pusē atradās apģērbiem domāts stienis, kur uz diviem pakaramajiem karājās vecmodīga vilnas jaka ar ādas ielāpiem uz elkoņiem un neglīrs puķains priekšauts.

Laura ātri ielocījās starp abiem apģērba gabaliem un aizvilka durtiņas. īstajā laikā, jo balsis jau tuvojās.

Laura piespieda acis pavisam tuvu pie ciešā durvju pinuma un paraudzījās, kas notika ārā. Režģotais raksts gan aizsedza skatienu, tomēr viņa tūdaļ pazina abus nācējus: Kvintuss Tumšickis un Rebeka Taksa.

Abi tumsas piekritēji stāvēja ejā kādus četrus metrus no Lauras slēptuves un, kādu meklēdami, pārlūkoja bibliotēku. Acīmredzot viņi nevienu nespēja atrast, jo Tumšickis jautājoši pavērās Rozīgajā Taksā.

— Vai esi pārliecināta, ka Laura Leandere taisījās uz šejieni?

Skolotājas seja sadrūma. — Abssolūti pārliecināta! — viņa nosvepstēja. Varēja noprast, ka viņa par šo jautājumu bija manāmi apvainojusies. — Domu lassīššanā mani tik viegli nevar apvesst ap sstūri. To gan tev vajadzēja zināt, Kvintusss!

Doktors Tumšickis mierinoši uzlika roku viņai uz pleca. — Es jau neko nesaku, Rebeka. Vienkārši paskatīsimies — varbūt viņa kaut kur paslēpusies, kad izdzirda mūs nākam.

Skolotāji devās katrs savā virzienā. Tumšickis pārmjeklēja vienu bibliotēkas pusi, bet Rozīgā Taksa — otru.

Laura saspringti sekoja katrai viņu kustībai. Skapītī jau bija kļuvis siltāk. Gaiss bija smacīgs, un Ķelnes ūdens Nr. 4711 aromāts, kas nāca no Amālijas Brēzelzamas jakas, sāka kņudināt degunu. Tomēr viņa neizlaida skolotājus no acīm.

Pieaugušie nesteidzīgi izstaigāja visas ejas un uzmanīgi paskatījās starp grāmatām un zem galdiem. Viņi iebāza galvas pat aiz aizkariem, kas sniedzās līdz grīdai, — viss velti.

Laura pasmīnēja, ieraudzījusi, ka Tumšickis un Taksa bija beiguši meklējumus un piebiedrojās viens otram tieši viņas slēptuves priekšā. Viņa aizturēja elpu. Meitene svīda, un degunā kutēja arvien vairāk.

— Man žēl, — Tumšickis sacīja, — bet neesmu uzgājis ne mazākās pēdas.

— Ssassodītss! — Rozīgās Taksas balsī skanēja dusmas, un tā atkal sāka līdzināties čūskas šņākšanai. — Vai nu essam atnākušši par vēlu, un viņa jau ir aizgājussi, vai arī viņa pārdomājussi.

Tumšickis saviebās. — Varbūt tev arī taisnība, — viņš noteica. — Vai neizdibināji, ko viņa te grasījās meklēt?

Taksa īgni papurināja galvu. Viņas acis ļauni iedzalkstījās.

— Nē, — viņa nošņācās. — Tā sīkaļa mācāss ātrāk, nekā biju domājussi. Parādāss rezultāti sstundām, ko viņa apguvussi pie tās padauzass!

— Velns un elle! — Tumšickis dusmās piecirta pret grīdu labo kāju. Viņš savilka rokas dūrēs un ar sparu ievilka pa plauktu, kas stāvēja viņam līdzās. Tas viegli sašūpojās, un grāmatas plauktos sagāzās. Laura dzirdēja, ka direktora vietnieks piepeši ieklepojās un tvēra pēc gaisa, tad viņš iebāza roku kabatā, izvilka mazu flakoniņu un iepūta mutē astmas zāles. Kad viņš atkal pievērsās kolēģei, Laura pēkšņi ievēroja, ka viņam mainījusies acu krāsa.

Tās kvēloja sarkanas!

Sī parādība gan ilga tikai kādu sekundes daļu, bet Laura bija pārliecināta, ka nebija maldījusies — Kvintusa Tumšicka acis bija bijušas sarkanas.

Sarkanas kā elles liesmas.

Tumšās varas kalps vērīgi noskatījās Taksā. — Mums katrā ziņā kaut kas jāuzsāk pret šo skuķi! — viņš dzedri noteica. — Viņa izjauc mūsu plānus!

— Tu taču zini, ka tā nevar, Kvintus. Ssenie likumi mums aizliedz rīkotiess pret pretiniekiem, kuri vēl tikai mācāss. Beigu beigāss arī ssargātāji ievēro šo noteikumu. Turklāt...

Viņa apklusa un pienāca tuvāk Tumšickim. Pavērās viņā ar gandrīz vai maigu skatienu un mierinoši noglāstīja viņam roku.

— Turklāt līdz ziemas saulgriežiem ir palikušas tikai pāris dienas, un līdz tam viņa pie labākās gribas nevarēs atrast kausu!

Tumšickis nikni nošņaukājās. Tad sparīgi papurināja galvu.

— Man tas nedod nekādu drošību! — Tagad viņš nudien bija pārskaities. — Esam gandrīz jau sasnieguši mērķi, un tagad uzvaru vairs nevar likt uz spēles — nekādā gadījumā! Un tāpēc, Rebeka, mums nav citas izvēles kā novākt viņu no ceļa!

Laura sastinga. Nē! Viņš taču to nevarēja domāt nopietni! Viņi taču nevarēja Lauru vienkārši... novākt?!

Lauras sirds dauzījās tā, ka draudēja pārsprāgt, un viņa izmisīgi tvēra pēc gaisa. Meitene žigli aizšāva roku mutei priekšā, lai nenodotu sevi ar skaļo elpošanu. Vienlaikus degunā sāka kņudēt arvien stiprāk. Gandrīz neizturami. Laura savilka degunu, lai novērstu šķavas. Ret tas nelīdzēja. Tieši pretēji — kņudoņa kļuva neizturama. Viņa bija zaudējusi. Ar īkšķi un rādītājpirkstu aizspiedusi degunu, meitene aizturēja elpu.

— Ess jau tevi varu saprasst, Kvintus. — Rebeka Taksa pavērās kolēģī ar gandrīz vai lūdzošu skatienu. — Ret to mēss ne-drīksstam. Tass ir aizliegts!

— Tev taisnība, kaut arī... — Tumšickis ieturēja pauzi un domīgi skatījās skolotājā. Turpinot viņa seja savilkās šķībā smīnā.

— ...mums, Rebeka, tas nudien ir aizliegts, bet mūsu radījumiem ne!

Taksa viņā noraudzījās ar izbrīnu. Ret tad viņa aptvēra, ko Tumšickis bija domājis. — Ģeniāli, Kvintus! Tu essi vienkāršši ģeniālss! — Viņas balsī varēja saklausīt respektu, un tad skolotājai izlauzās zviedzoši smiekli.

Tumšickis pievienojās šai ņirdzīgajai zvaigāšanai. Tad abi pagriezās, lai aizietu. Smiekli pieklusa, viņiem attālinoties no Lauras slēptuves. Tad gaisma nodzisa, un smiekli vairs nebija dzirdami.

Nu gan vairs Laura nespēja savaldīties. Viņa skaļi nošķaudījās, tad vēlreiz. Vēl brīdi saspringusi nogaidīja tumsā, bet viss bija klusu. Meitene vēl kādu bridi uzkavējās slēptuvē, iekams atvēra durvis un izlīda no šaurā skapīša.

Laura atviegloti uzelpoja. Fū — vēlreiz paveicās!

Uz pieres viņai izspiedās sviedri. Labā kāja bija notirpusi, un ceļgali drebēja. Taču pēc dažiem mirkļiem viņa jau jutās labi un turpināja meklēt.

Tomēr neko neizdevās atrast. Nebija pat niecīgākās norādes uz šo noslēpumaino miglu. Kādu brīdi viņai šķira, ka ir tikusi uz īstajām pēdām — Laura, proti, ievēroja, ka blakus vecajam asējumam, kas karājās pie sienas, bija izdrupis mūra gabals apmēram dūres lielumā. Asējums attēloja tieši vecās kapenes Bendesmežā. Varbūt tas kaut ko nozīmēja? Varbūt tas bija kas līdzīgs marķējumam? Norāde uz... slēptuvi?

Kad Laura noņēma no sienas asējumu, cerības tomēr nepiepildījās. Aiz attēla nekā nebija. Pilnīgi nekā. Tikai kaila siena.

Tad Laurai tapa skaidrs, ka nebija nekādas jēgas turpināt meklēt uz labu laimi. Tam nebija nekādu izredžu. Bibliotēka bija pārāk liela. Bez nevienas norādes, lai cik maziņa tā arī nebūtu, viņa šo noslēpumaino miglu nekad neatradīs.

Nekādā ziņā.