Laura un Avanterras noslēpums

18. nodaļa ČUKSTOŠĀ MIGLA

Kamīna liesmas uz Sirīnas nāves bālās sejas izzīmēja šaudīgām mēlēm līdzīgas ēnas. Veidolu mainītāja ar dze-lošu skatienu vērās Gaišredzīgajā kristālā, kas stāvēja uz galda viņai priekšā.

Caurspīdīgā lode, kas bija tik liela kā bērna galva, atmirdzēja uguns spīdumā. Tai iekšā mutuļoja necaurredzams melnās miglas mākonis. Migla savērpās spirālē, arvien straujāk un straujāk, un piepeši iegaismojās. Kad tā bija izklīdusi, skatienam pavērās sīciņa ainava. Sirīnas galva pašāvās uz priekšu, acis iemirdzējās kā drudzī, un šaurās lūpas savilkās ironiskā smīnā, norādot uz burvju akmeni.

— Gatavais āksts! Varbūt viņš iedomājas, ka spēs apvest ap stūri mūsu modrību?

Borborons, kas stāvēja aiz viņas krēsla, paliecās pār Sirīnas plecu un arī ieskatījās kristālā. Kaut gan viņš jau neskaitāmas reizes bija pārliecinājies par Sirīnas spēkiem, viņš ikreiz no jauna brīnījās, cik precīzi un uzskatāmi Gaišredzīgais kristāls spēja atainot pat jūdzēm tālu notikumu.

Ainava, kas pavīdēja kristāla centrā, Melnajam hercogam bija labi pazīstama — tā bija Zelta zemes pierobeža. Zēns, no kura drānām varēja spriest, ka tas ir Blāzmoraldas ieročnesējs, auļoja uz dienvidiem, turēdams kursu tieši uz Sēra purvu.

Borborona elles sarkanās acis iekvēlojās, uzlūkojot veidolu mainītāju, un viņa piesmakušajā balsī bija dzirdami draudi. — Vai tu nudien domā, ka viņš pret mums kaut ko perina?

— Protams! — Sirīna pacēla zodu un savilka seju nicinošā grimasē. — Kālab gan viņam vajadzētu rosīties pa šo apvidu, no kura viņš un viņam līdzīgie parasti vairās kā no melnā mēra?

Borborona seja satumsa, un viņš domīgi berzēja zodu. — Baidos, ka tev būs taisnība, Sirīna, — viņš pēdīgi bilda. — Izsūtīšu savus jātniekus, lai viņi tam nodrošinātu cienīgu uzņemšanu!

Sirīna pielēca no krēsla, it kā viņai būtu iedzēlis tarantuls.

— Nē! — viņa iešņācās, un balss tagad skanēja kā mežonīgai kaķei. — Atstājiet viņu man! Es pati personiski parūpēšos par zēnu. Un apsolu: kad būšu izrēķinājusies ar viņu, šis āksts vēlēsies, kaut nekad nebūtu piedzimis. Protams, ja vien izdzīvos pēc satikšanās!

Veidolu mainītāja uzmeta Borboronam ļaunu skatienu. Tad viņa izplūda spalgos smieklos, kas telpā atbalsojās tik šausminoši, ^ ka Melno hercogu pēkšņi sagrāba bailes. I

Laura aizturēja elpu. Bibliotekāre pārsteigta skatījās uz ceļos nometušos meiteni. Viņas maitu lijas skatiens atkal pielipa Lauras sejai.

— Un ko gan, sasodīts, tu tur lejā dari?

— Eēē, — Laura novilka. — Vai jūs... jūs ar mani runājat?

— Jā! — Amālija Brēzelzama stingri atbildēja. — Vai arī tu vēl kādu vari saskatīt? Ko tu tur dari, Laura? Tas taču nav normāli!

— Eē, — Laura novilka otrreiz. — Es... ēēē... — Viņa drudžaini meklēja izskaidrojumu, kamēr bibliotekāre viņu pētīja ar arvien lielāku neuzticēšanos.

Beidzot Laurai ienāca prātā piemērots aizbildinājums. — Es... Nu... Man bija attaisījusies kurpju aukla, un tad... tad es to aizsēju!

Meitene vērās Brēzelzamas jaunkundzē ar pārspīlēti laipnu smaidu.

Bibliotekāri šis vienkāršais izskaidrojums bija pilnīgi izsitis no sliedēm. Viņa pārsteigta paskatījās Laurai sejā, tad pievērsās viņas kurpēm un visbeidzot atkal meitenes sejai. — Nu tā! — viņa neskanīgi noteica, pagriezās un devās atpakaļ savā vietā.

Lielais pulksteņa rādītājs noklakšķēdams apstājās uz divpadsmitiem.

— Viss! — Amālija Brēzelzama sacīja. — Slēdzam ciet.

Kaja vīlusies saviebās. Viņa, galvu grozīdama, skatījās uz abiem atradumiem, ko Laura bija nolikusi uz sava rakstāmgalda.

— Un vairāk neko tu neatradi?

Laura gandrīz rezignēti paraustīja plecus. — Diemžēl nekā vairāk slēptuvē nebija.

— Ko tu īsti biji cerējusi atrast? — Lūkass vaicāja un pētoši viņā paskatījās. Viņam atkal pierē bija iegriezusies dziļā rieva.

— Hmm, — Laura novilka un pārsteigta paskatījās brālī.

— Kāpēc tu tā jautā?

— Vienkārši — ru man nevarēsi iestāstīt, ka visus šos manevrus, lai novirzītu Brēzelzamas uzmanību, sarīkoji par baltu velti. Tev vajadzēja būt konkrētam iemeslam — un to es tagad gribētu uzzināt, Laura.

Laura vilcinājās. Viņa piepūta vaigus un tad skali izpūta gaisu.

— Ak! Tas bija... tas viss bija... tikai tēta dēļ!

— Tēta dēļ? — Grumba Lūkasa pierē kļuva vēl nieciņu dziļāka.

— Jā. Viņš... viņš man vienreiz teica, ka bibliotēkā esot slepena slēptuve. To es arī gribēju atrast, jo... jo es nodomāju, ka tur varētu būt kāda norāde. Piemēram, kur viņš varētu atrasties vai tamlīdzīgi.

— Nopietni? — Lūkass sacīja, balsī atskanot šaubām. — Un tas tev ienāca prārā tieši tagad? Gandrīz gadu pēc tam, kad viņš pazuda?

— Kāpēc ne?

Laura mēģināja uzburt nevainīgu smaidiņu. Taču Lūkasu tik viegli nevarēja apvest ap stūri. Viņš uzmeta Kajai jautājošu skatienu. Bija skaidri manāms, ka arī viņa Laurai neticēja ne vārda.

Lūkass no jauna pagriezās pret māsu un noskaities viņā palūkojās. — Nu vienreiz pietiek, Laura! Beidz mūs turēt par muļķiem! Izstāsti beidzot, par ko ir runa!

Laura īsti nezināja, ko darīt. Skatiens nedroši klaiņāja no brāļa pie Kajas un rad atkal arpakaļ. Abi acīm redzami bija sabozušies. Vienlaikus Laura varēja viņu sejās izlasīt neizteiktu lūgumu: uzticies taču mums, Laura! Tomēr neviens no abiem neteica ne vārda. Varēja tikai dzirdēt, kā uz Kajas naktsskapīša tikšķēja pulkstenis, un no ārienes, no basketbola laukuma, skanēja klusināts spēles troksnis. Laura smagajā klusumā apbēdināta vērās rakstāmgaldā.

— Tā arī ir, kā es jums teicu, — viņa tik tikko dzirdami nočukstēja. — Kādēļ jūs man neticat?

Viņa paņēma akmens šķembu un aplūkoja uz gludās puses iegravēto zīmējumu. Ja vien viņa nemaldījās, runa bija par gabaliņu no ciļņa, kas atainoja divus bruņiniekus uz viena zirga, tos lokā ietvēra uzraksts svešā valodā. Uz akmens tomēr varēja sazīmēt rikai ciļņa augšdaļu, bruņiniekus līdz jostasvietai un zirga galvu. Trūka dzīvnieka ķermeņa un kāju, kā arī uzraksta apakšējā pusloka.

Laura piemiedza acis un lūkoja atšifrēt svešādos vārdus. Tomēr tas neizdevās. Burti nesarindojās nekādā jēgā. Katrā ziņā ne tādā, kas viņai būtu saprotama. Viņa pacēla akmens šķembu pret brāli:

— Vai tas ir latīniski?

Lūkass, ne vārdu neteicis, izņēma šķembu viņai no rokas un pamatīgi nopētīja gravējumu. — Vai jums ir palielināmais stikls? — viņš pajautāja, nenovērsdams skatienu no ciļņa.

Kaja atrāva rakstāmgalda atvilktni, izņēma lupu un pasniedza Lūkasam.

Zēns pacēla palielināmo stiklu virs akmens un aplūkoja uzrakstu tuvāk. Atbildi viņš sniedza tikai pēc kāda laiciņa. — Pilnīgi iespējams, ka tas ir latīņu valodā. Iespējams, ka tas ir sena zīmoga nospiedums, taču pilnīgi droši es to nevaru apgalvot. Lai to darītu, man vajadzētu vēl mazliet paskatīties materiālus.

Laura pamāja, un Lūkass ieslidināja atlūzu bikšu kabatā.

Kaja atlika lupu atpakaļ atvilktnē un, krēslam nobrakšķot, apsēdās pie rakstāmgalda. Viņa pašūpoja galvu, būdama nepārprotami sanervozējusies. — Kaut kāds vājprāts! Visa jezga tikai viena veca akmens un apšmurkātas pudeles dēļ! Varbūt tur vispār nekā nav iekšā!

Viņa paķēra pudelīti un izvilka korķi. Tad piemiedza kreiso aci, pielika kakliņu pie labās un ieskatījās iekšā. — Neko neredz!

Kaja pagrieza pudelītes kakliņu uz leju. Ārā ncizlija ne piliens.

— Vai es neteicu? — Viņa vīlusies iespieda Laurai rokā pudelīti ar visu korķi. — To tu vari izmest stikla atkritumu konteinerā! Vairāk jēgas no tās nebūs.

Arī Laura bija jūtami neapmierināta ar pasākuma rezultātu. Viņa gribēja pudelīti no jauna aizkorķēt, kad no tās iekšpuses atskanēja neparasta skaņa. Izklausījās pēc klusas, sirsnīgas žāvāšanās. Meitene izbijās, žigli uzlika pudelīti uz rakstāmgalda un atkāpās soli atpakaļ.

Tā taču nevarēja būt, vai ne?

Necilā pudelīte piepeši tik tikko manāmi sašūpojās, atskanēja viegla šņākoņa, un tad no šaurā kakliņa izkāpa dūmi. Balta migla! Tā plūda laukā arvien vairāk un vairāk, veidojot virs atvēruma mazu mākonīti, kas auga lielāks un lielāks, līdz migla sniedzās gandrīz vai līdz griestiem.

Laura lielām acīm skatījās uz necaurredzamo balto mākoni. Lūkass stāvēja viņai cieši līdzās. Arī viņš bija apmulsis un aizrautīgi vēroja dīvaino ainu. Taču Kaja bija steigšus pielēkusi no krēsla, patvērusies gultā un ierāvusies tās tālākajā kaktiņā. Viņas sejā bija jaušams izbīlis. Šķita, ka šis atgadījums viņai neliekas pārāk atzīstams.

Tad no miglas atskanēja aizsmakusi, čukstoša balss. Tā dīvainā kārtā nemitīgi mainīja skaļumu un augstumu. Taču izteiksmes veids bija vēl krietni neparastāks.

— Ko vēlaties no manis, kundze — no manis, kundze? — balss vaicāja, un radās iespaids, it kā vienlaikus runātu arī atbalss.

Laura uzmeta Lūkasam pārsteigtu skatienu, bet viņa sejā parādījās tikai neziņa.

— Ēēē... Kas... kas tu esi? — viņa klusām jautāja.

— Mans vārds ir Dūmākonis, esmu Čukstošā migla — Čukstošā migla!

Lauras sejā parādījās prieka atblāzma, bet tad viņu atkal pārņēma nopietnība. — Čukstošā migla? — viņa atkārtoja, raukdama pieri.

— Tā ir — tā ir! — miglā nočukstēja aizsmakusi balss. Tā skanēja pazemīgi. Gandrīz vai pakalpīgi.

— Un kas tas ir — čukstošā migla?

— Mēs, čukstošās miglas, pastāvam jau kopš laiku pirmsākumiem — kopš laiku pirmsākumiem. Mēs allaž esam sava kunga un pavēlnieka kalpībā — kalpībā, lai kad arī mūs celtu no snaudas — celtu no snaudas. Ko varu darīt jūsu labā, kundze, — jūsu labā, kundze?

Laura bija apmulsusi. Viņa paskatījās brālī, bet arī viņš rikai paraustīja plecus. Kaja tikai aši papurināja galvu. Viņa vēl joprojām izskatījās visai nobijusies.

Tad Laurai kaut kas ienāca prātā. Viņa līksmi paraudzījās miglas mākonī. — Varbūt vari man pateikt, kur atrodas Apskaidrības kauss?

Atbilde nāca nevilcinoties. — Lūdzu piedošanu, kundze, bet to es diemžēl nezinu — diemžēl nezinu.

— Nē? — Lauras sejā izdzisa cerīgais smaids.

— Nē! — migla atčukstēja. — Vai jums būtu vēl kāda vēlme, kundze — vēl kāda vēlme?

— Hmm, — Laura apjukusi stostījās. Tad viņa papurināja galvu. — Nē. Bet izbeidziet mani saukt par kundzi!

— Ja tāda ir jūsu vēlme — jūsu vēlme, — nočukstēja migla.

— Tad es došos atpakaļ, kundze — došos atpakaļ.

No mākoņa atskanēja skaļas žāvas. Vēlreiz bija dzirdama klusa šņākoņa, un čukstošā migla atkal pazuda pudelē. Gandrīz vai likās, ka pudelīte to ir iesūkusi atpakaļ. Pagāja tikai daži mirkļi, un tad no Dūmākoņa vairs nebija ne vēsts. Toties pudelītes iekšpusē atskanēja krākšana. Skaidri dzirdama krākšana, kas apklusa rikai tad, kad Laura aizkorķēja pudeles kakliņu.

Lūkass izbrīnīts nošūpoja galvu un izskatījās apjucis. Tad paspēra soli uz māsas pusi. Viņa seja bija pārvērtusies par vienu vienīgu pārmetumu, un grumba pierē bija ievilkusies tik dziļi kā vēl nekad. — Man šķiet, ka tagad tu mums patiešām būtu paskaidrojumu parādā, Laura! Kas te īsti notiek?

Arī Kaja knaši iztrausās no gultas, pienāca pie Lauras un apveltīja viņu ar sabozušos skatienu. — Lūkasam taisnība, izstāsti beidzot, kas te notiek!

Laura vēl vilcinājās, ber tad atskārta, ka citas iespējas nav. Rūs vien beidzot viņiem jāatklāj lielais noslēpums, viņai ienāca prātā, citādi mūsu draudzība būs vējā!

— Nu labi, tad klausieties.

Tai pašā mirklī kāds klauvēja pie durvīm.

Laura pārsteigta pagriezās. — Jā?

Durvis atvērās, un istabā ienāca Magda. Ieraudzījusi trīs draugus, viņa pārsteigta pievērsās Kajai. — Vai es atnācu pārāk agri? — viņa vaicāja. — Es domāju, mēs norunājām uzspēlēt “Kapeņu jātnieku”, kad Laura būs paukošanas treniņā?

Laura paskatījās pulkstenī uz Kajas naktsskapīša. — Ak kungs, tūlīt būs seši! Man pēdējais laiks.

Viņa aši atrāva skapja durvis un izvilka sporta somu. Kad viņa grasījās paķert paukošanas masku un floreti, Lūkass māsu satvēra aiz rokas un pārmetoši paskatījās acīs.

— Beidz! — viņš teica. — Tagad tu nevari tā vienkārši aizrīties!

Laura iekoda lūpā. Kā tad, viņa nodomāja. Protams, viņam ir taisnība. Nevaru tagad pamest viņu un Kaju, neko nepaskaidrojot.

Viņa pievērsās Magdai. — Vai vari man izlīdzēt?

Magda nogaidoši paraustīja plecus. — Atkarīgs, kādā lietā.

— Vai ru nevarētu aiziet līdz Persijam uz sporta zāli un pateikt, ka būšu piecpadsmit minūtes vēlāk?

— Ko? — Magda noprasīja, izskatīdamās tik sašutusi, it kā Laura viņai būtu lūgusi mesties ledainā ūdenī. — Kā tu to iedomājies, johaidī? Ārā ir mežonīgi auksts, es taču galīgi nosalšu!

Tas nebija tikai aizbildinājums. Bija krietni piesalis, un Magdai mugurā bija rikai plāns džemperītis. Viņai vajadzēja apvilkt ko siltāku, lai ietu pie Persija.

— Uzvelc vienkārši virsū manu vējjaku! — Laura ierosināja.

Magda paskatījās uz Lauras sarkano, stepēto vējjaku, kas karājās pie skapja uz vadža. Tad viņa jautājoši pavērās Kajā.

Kaja viņai uzmundrinoši pamāja un teica: — Lūdzu, Magda, mums vēl par šo to jāizskaidrojas!

Kaut arī Magdai īsti nenesās prāts doties ārā aukstumā, viņa ļāvās pārliecināties. — Labs ir! — viņa sacīja, bet balsī neskanēja diez kāda sajūsma. Viņa uzvilka vējjaku un devās uz durvīm.

— Atā!

Kad Magda bija izgājusi no istabas, Laura sāka stāstīt. Viņa atklāja draugiem lielo noslēpumu par to, kas satur kopā mūsu pasauli un saista Zemi ar Avanterru, vecāko no senajām planētām. Viņa izstāstīja par Gaismas glabātāju un Tumsas hercogu, par gaismas karotājiem un tumsas valdniekiem, par sargātājiem un tumsas piekritējiem, par mūžīgo cīņu, kas valda starp labo un ļauno, un par īpašo uzdevumu, kas lemts tieši viņai.

Kopš bija nolaidusies tumsa, Alariks jau varēja saost Sēra purvu. Ar katru ponija sperto soli smirdoņa pēc puvušām olām kļuva stiprāka. Ieročnesējs virzījās uz priekšu pa šauru taciņu, kas veda cauri mitrām lankām un kļuva arvien dūksnaināka. Bērītis bija izmircis sviedros un piepūlē sprauslāja. Viņš gāja soļiem. Pakaviem nolaižoties uz dubļainās zemes, tā ikreiz nožļurkstēja.

Kad Alarikam aiz muguras bija palicis vītolu un alkšņu puduris, viņš apturēja poniju. Sēra purvs gulēja tieši priekšā. No smirdoņas vai elpa aizcirtās. Sēra tvaiku un indīgo gāzu mākonis, kas kā drauds bija nogūlis virs purva, vizēja tumsā netīri iedzeltens.

Piepeši Alarikam šķita, ka tālumā pavīd maza gaismiņa. Varbūt purvā kāds bija? Tomēr tai pašā mirklī noslēpumainā uguntiņa izzuda, lai pēc brīža parādītos citā vietā.

Alarikam noskrēja šermuļi pār kauliem, jo viņš zināja, kas slēpjas aiz šīs malduguns. Tie bija purva gari, kas ikvienu, kurš bija iekļuvis viņu valstībā, kāroja novirzīt no īstās takas un ievest maldu ceļos. Tiem nabadziņiem, kas padevās gaismas zīmju vilinājumam, tas nozīmēja drošu nāvi. Taču Alariks gan netaisījās iekrist purva garu blēdīgajās lamatās, beigu beigās Silvāns viņu bija gana brīdinājis.

Ieročnesējs samiedza acis, meklēdams kroplo sēru vītolu, par kuru bija stāstījis meža skrējējs. Tur sākās vienīgā taka, kas droši veda caur purvu. Beidzot zēns ieraudzīja šo koku. Viņš to pazina uzreiz, jo zibens spēriens bija pāršķēlis stumbru divās daļās. Viena puse bija nokaltusi un atmirusi, taču otra zēla, it kā nekas nebūtu noticis, dzīdama zaļoksnas atvases un sulīgas lapas.

Alariks izkāpa no segliem un piesēja poniju pie alkšņa. Viņš raudzījās, lai bērītim būtu gana daudz vietas, lai tas varētu paganīties un atpūsties no jājiena mocībām, kamēr zēns pats dotos uz Tumsas cietoksni. Viņš noglaudīja zirdziņa sapinkājušās krēpes un paplikšķināja tam pa kaklu. — Paliec sveiks, bērīt!

Ponijs pacēla galvu, divreiz nosprauslājās un noraudzījās pakaļ ieročnesējam, kurš piesardzīgiem soļiem devās pie sēru vītola. Tā zari nokarājās līdz pat zemei, veidodami jumtu no lapām un zariem.

Alariks apstājās pie resnā stumbra un prātodams pārlaida ar plaukstu pār raupjo mizu, it kā gribēdams pēdējoreiz pirms došanās purvā gūt stingru atbalstu. Kodīgā smaka kļuva tik neizturama, ka Alariks no kabatas izvilka drāniņu un aizlika priekšā mutei un degunam, lai pasargātu sevi. Viņš apgāja apkārt kokam, skatienu pievērsis zemei.

Pāreja no cietzemes uz dūksnāju gandrīz vai nebija jūtama. Zeme bija apaugusi bieziem grīšļiem un zalkšu sūrenēm, pa starpu zaļoja purva retēji, spilves un doņi. Alariks uzmanīgi spēra uz priekšu labo kāju — un līdz pat potītei iegrima brūnajā zaņķī, ko saskatīt traucēja augi.

Alariks izvilka kāju un nedroši pavērās visapkārt. Ausīs no visām pusēm bez mitas skanēja izplūstošo gāzu burbuļošana. Tālumā kurkstēja purva varde.

“Vieta, kur purvā sākas taka, ir iezīmēta ar diviem laukakmeņiem, kas uzlikti viens virs otra,” Alarikam bija stāstījis Silvāns. “No turienes vajag turēties uz dienvidiem vien, līdz nonāk līdz vientuļam purva bērzam.”

Alariks tūdaļ pat atrada akmeņus. Pamatne aiz tiem ne ar ko neatšķīrās no pārējā apvidus. Nekas neliecināja, ka tā spēj noturēt cilvēku. Tieši pretēji, vieta aiz laukakmeņiem izskatījās īpaši slapja. Varbūt atmiņa bija viņu piemānījusi un taka sākās citā vietā? Varbūt laukakmeņi viņu ievedīs drošā pazušanā?

Alariks vilcinājās, taču viņam nebija izvēles. Vai nu atmiņa nevīla — tad pavērās iespēja tikt Tumsas cietoksnī. Vai arī tā bija kļūdījusies — un tad viņš Avanterras bojāeju vairs nepiedzīvos.

Zēns dziļi ieelpoja cauri auduma gabalam un spēra soli nezināmajā.

Pār Rāvenšteinas pili bija nolaidusies dziļa tumsa, kaut gan vēl nebija seši vakarā. Sniega vēl joprojām nebija, tomēr varēja skaidri manīt, ka ziema arvien vairāk bija pārņēmusi zemi savā varā. Bija ļoti auksts, temperatūra svārstījās ap nulli, un gaisā bija jaušams nepatīkams mitrums. Ap pils ēku bija savilkusies bieza dūmaka, un pa parku klejoja biezi miglas vāli. Pelēcīgā blīva ieskāva kokus un krūmus, tā ka bija jaušamas tikai to aprises. Piepeši starp tiem iznira neskaidrs, sarkans plankums, kas lēnām pārvietojās.

Tā bija Magda, kas sapīkusi mēroja ceļu caur parku uz sporta zāli. Viņa jau labu laiku nožēloja, ka bija ļāvusi sevi pierunāt uzņemties vēstneses lomu. Kaut arī Lauras vējjakai bija bieza, silta odere, aukstums vilka līdz pat kaulam. Viņa bija dziļi pār acīm uzvilkusi kapuci, taču sals vienalga koda ausīs, sāpīgi durstīdams arī vaigus.

Nekad vairs neielaidīšos tādos pasākumos, viņa sev nozvērējās. Pēdējā reize, kad esmu tik aptaurēta!

Pilnīgi negaidīti no miglas iznira akmens pieminekļa aprises. Nežēlīgā bruņinieka statuja izdalījās dūmakā kā briesmīgs nezvērs. Magda mazliet sarāvās un ievīstījās dziļāk vējjakā.

Piemineklis nupat bija palicis aiz viņas, kad meitene aiz muguras izdzirda savādu troksni. Sņirkstoņa. It kā ar vienu raupju akmeni vilktu pa otru. Nejēdzīgās skaņas Magdai uzdzina zosādu, un galvas āda nepatīkami iekņudējās. Viņa apstājās un pagriezās.

Paraudzījusies uz pieminekli, viņa ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā. Miglas dēļ gan skaidri nevarēja pateikt, kas īsti nebija lāgā, jo saskatīt varēja tikai tā kontūras. Bet tad dūmakas plīvurs mazliet pacēlās, un Magdu sagrāba šausmas — Nežēlīgais bruņinieks bija pazudis no zirga muguras. Akmens dzīvnieks viens bez jātnieka stāvēja parkā!

Meitene stāvēja kā sasalusi un neticēja savām acīm.

Nē.' Kā tas varēja būt?

Tur! Atkal jau šī skaņa — akmens, kas beržas pret akmeni. Čirkstoša grants, smagi soļi, kas nenovēršami nāca arvien tuvāk un tuvāk. Tuvāk un tuvāk.

Tie jau bija pienākuši blakus Magdai. Bailēs trīcēdama, meitene pagriezās uz to pusi — un ieskatījās briesmonim tieši sejā. Viņai taisni priekšā parādījās Nežēlīgais bruņinieks, nekustīgi raudzīdamies dzedrām acīm. Pie sāniem šūpojās Pauršķaidis, viņa varenais zobens. Paceļoties akmens rokai, no jauna atskanēja baismīgā šņirkstoņa.

Magdas spalgos šausmu kliedzienus varēja dzirdēt visā parkā. Bet tad tie piepeši apklusa. It kā tos kāds būtu pārcirtis tieši gaisā.

Istabā bija dzirdama tikai pulksteņa tikšķēšana, citādi viss bija klusu. Kaja, ne vārda neteikdama, sēdēja gultā un neticīgi lūkojās Laurā. Izskatījās, ka viņa īsti neaptver, ko draudzene nule bija pastāstījusi. Viņa arvien purināja galvu, it kā gribēdama pārliecināties, ka nesapņo. Visbeidzot paņēma no rakstāmgalda atvilktnes šokolādes plāksnīti, nolauza gabaliņu un mehāniski iebāza to mutē.

Lūkass ar muguru bija atzvēlies pret Lauras skapi, pieri saraucis grumbās un pats iegrimis dziļās pārdomās.

Visbeidzot Kaja pārtrauca klusumu. Viņa pievērsās Laurai, kura sēdēja uz krēsla pie sava rakstāmgalda un lauzīja galvu. — Tad Gaismas glabātājam patiešām jāmirst, ja tu neatradīsi to kausu?

Laura pacēla galvu un nopietni paskatījās draudzenē. — Jā. Un profesoram Austrumam arī. Viņu abu liktenis ir nesaraujami saistīts vienam ar otru. Viņus var glābt tikai dzīvības ūdens. Slikti tikai tas, ka laika kļūst arvien mazāk. Man atlikušas tikai dažas dienas, lai atrastu Apskaidrības kausu.

— Kāpēc tad tā?

— Tāpēc, ka kausu vēl vajag nogādāt atpakaļ uz Avanterru. Taču to var nodot tikai pa burvju vārtiem, kas mūsu pasauli savieno ar Avanterru.

— Nu un tad? Kur tad ir problēma? — Kajas mutē atkal pazuda gabals šokolādes.

— Pavisam vienkārši — burvju vārti atveras tikai lielo saulgriežu svētku naktīs. No saulrieta līdz saullēktam. Nākamie būs ziemas saulgrieži divdesmit pirmajā decembrī. Pēc tam vārti atkal aizvērsies, un līdz pat Lieldienu svētkiem martā neviens nevarēs nokļūt Avanterrā — un otrādi. Taču līdz tam laikam Gaismas glabātājs droši vien jau būs miris. Un profesors Austrums arī.

Kaja pārstāja ēst. Acīmredzot viņai beidzot bija ataususi gaisma, cik bīstams ir stāvoklis.

Mazajā internāta istabiņā valdīja klusums, un sekundes krita kā lāses.

— Teorētiski tas ir visnotaļ iespējams, — beidzot izteicās Lūkass.

Māsa pārsteigta viņā paskatījās. — Kas tad?

— Tas, ka eksistē Avanterra un ka var doties sapņu ceļojumos — saskaņā ar modernās fizikas atziņām, ja nemaldos, abas šīs lietas ir visnotaļ iespējamas. Atceros, es lasīju vienu Stīvena Houkinga pētījumu, viņš uzskatīja, ka paralēli var pastāvēt pat desmit visumi, līdz ar to arī pagātne un tagadne var vienlaikus...

— Lūkas! — Laura viņu skarbi pārtrauca. — Man nav vajadzīgi tavi zinātniskie skaidrojumi! Un nepavisam ne tava Houdingbumsa, vai kā viņu tur sauca, viedokļi! Es arī tāpat zinu, ka tā ir taisnība! Esmu to pati piedzīvojusi, vai saproti?

— Labi jau, labi! — Lūkass aizstāvējās. — Es jau arī to neapšaubu. Es tikai meklēju racionālu izskaidrojumu šiem — kā tev pašai nāksies atzīt — neparastajiem fenomeniem!

— Feno — kas? — Kaja viņā palūkojās, saraukusi degunu.

— Fenomeniem, trūcīgais koeficient, — Lūkass pacietīgi skaidroja. — Tā sauc parādības, ko iespējams uztvert ar jutekļiem. — Te nu viņš tomēr nevarēja palaist garām izdevību patēlot profesoru. — Un, ja nu tas tevi interesē: fenomenoloģija apraksta ar jutekļiem uztveramas parādības, taču fenomenālisms māca, ka visas lietas var aprakstīt tikai tā, kā tās ir izzinātas.

— Ak tā? — Kaja novilka un aizkaitināta nobolīja acis.

Lūkass izlikās, it kā to nebūtu ievērojis, un pievērsās māsai.

— Kāpēc tu esi tik droša, ka melnie jātnieki tēti aizvilkuši sev līdzi uz Avanterru?

— Tas taču skaidrs kā diena, Lūkas. Iespējams, viņš bija redzējis, kur rika noslēpts kauss. Tāpēc vajadzēja nodrošināt, lai viņš nevienam neizpaustu slēptuvi. Turklāt bija jānovērš iespēja, ka viņš mani apmācītu par sargātāju. Parasti tieši vecāki vienmēr rūpējas par mācībām un audzināšanu.

— Un kāpēc viņu vienkārši ne...

Lūkass apklusa, jo neuzdrošinājās izrunāt baiso vārdu. Bet tad tomēr saņēmās: — Kāpēc viņu vienkārši nenogalināja? — viņš aizsmacis nočukstēja.

Laura norīstījās. — Protams, es sev uzdevu tādu pašu jautājumu. Profesors Austrums ir cieši pārliecināts, ka viņu vēlas izmantot kā ķīlnieku. Vismaz to viņš man pastāstīja, kad vēl bija pie samaņas. Viņi tur tēti gūstā — gadījumam, ja es tomēr atrastu kausu un varētu izglābt Gaismas glabātāju.

— Cerams, ka viņam ir taisnība, — Lūkass neskanīgi noteica. Tad viņš enerģiski sapurināja galvu. — Sajella teiks, ka mēs esam jukuši, ja mēs viņai to izstāstīsim!

— Taisnība! — Laura atbildēja. — Un tāpēc mēs viņai labāk nemaz neteiksim! — Viņa paskatījās pulkstenī. Bija jau gandrīz pusseptiņi. — Nu gan man patiešām jāiet!

Viņa steigšus savāca savas paukošanas mantas. Piepeši viņai kas iekrita prātā. Viņa pagriezās un jautājoši paskatījās Kajā:

— Nesaprotu, kur palikusi Magda.

— Nav ne jausmas, — Kaja atteica. — Varbūt viņai pārgāja patika uz datorspēlēm?

— Var jau būt. — Laura sarauca pieri. — Bet tad viņa vismaz varēja atnest atpakaļ manu vējjaku, vai ne?

Kad Laura ienāca sporta zālē, Persijs Valjants jau grasījās doties prom. Viņš izskatījās saīdzis un noskaities. Ieraugot Lauru, viņš nebūt neatplauka. Gluži pretēji.

Kas viņam uznācis, Laura pārsteigta sev vaicāja un draudzīgi viņam uzsmaidīja. — Sveiks, Persij!

Fizkultūras skolotājs neatmaiga. — Lūk, tad jau vēl notiek brrīnumi, kā mēdz sacīt dzejnieki! — viņš ironizēja. — Tu arri te vēl parradījies? Un es jau cerreju, ka tava sabiedrrība man šodien tiks aiztaupīta!

Viņš nudien bija saērcināts. Un ne pa jokam.

Bet kādēļ gan?

— Ak kungs, Persij! Tikai tāpēc, ka es atnācu drusciņ vēlāk, nekā teica Magda, tev jau nav uzreiz jāpiktojas. Un mēs patrenēsimies mazliet ilgāk, labi?! — Laura mēģināja pieglaimoties.

— Sodēn ilgāk nebūs iespējams! Un nekada Magda man neko nav teikusi!

— Ko? — Laura bija apjukusi. — Atkārto, lūdzu.

— Nekada Magda man neko nav teikusī, — viņš atkārtoja.

— Vai tas tik grrūtī saprrotāms?

Laura jutās kā zibens ķerta. Viņa izlaida no rokām sporta somu un neticīgi pavērās Persijā. — Vai Magda tev neko nepavēstīja?

Persijs papurināja galvu. — Nē. Viņa man neparradījā godu, ierrazdamās — tāpat kā tu!

Laura izbailēs tvēra pēc gaisa. Tad viņa aizsedza ar plaukstām seju. Prātā ienāca šausmīga doma: Magdai būs kaut Irns noticis!

— Ātrāk, Persij, ātrāk! — viņa panikā iesaucās. — Mums jā-atrod Magda.