Laura un Avanterras noslēpums

4. nodaļa PIEDZĪVOJUMS SĀKAS

Svūpijs šķērsoja pakalna virsotni, aiztipināja uz saules apmirdzēto pļaviņu, piecēlās pakaļkājās un ar apaļajām ačelēm ziņkārīgi pavērās visapkārt. Pūkainā galviņa grozījās šurpu turpu, kamēr viņš ošņādams ievilka gaisu. Šādā stāvoklī zvēriņš bija turpat vai olekti garš. Viņš pārsteidzoši līdzinājās jenotam — ap acīm tumši loki, pelēkbrūnais kažoks atmirdzēja saulē kā zīds. Kuplā aste ar melnajiem un pelēkajiem gredzeniem bija apmēram pustik gara kā rumpītis un nemitīgi kustējās. Tikai ausis atgādināja spēļu lāčuku, un uz muguras pacēlās spārni no plānas ādas, kurus tas varēja izplest un sakļaut kā sikspārnis.

Tad zvēriņš satraukti iebrēcās, iepleta spārnus un metās uz priekšu, pa pusei ar lieliem lēcieniem, pa pusei lempīgi cenzdamies pacelties spārnos.

Klusumu pāršķēla dzidra zēna balss: — Bučmūli! Bučmūlīt! Kur tu pazudi? — Tūliņ pat aiz pakalna parādījās izstīdzējis zēns, vezdams pavadā brūnu stepes poniju. Viņam varēja būt apritējušas četrpadsmit vasaras. Viņš staigāja kailām kājām un nēsāja vamzi un bikses līdz ceļgaliem, apģērhs bija darināts no brūnas ādas. Viņu pavadīja meitene vienkāršā baltā tērpā, kas sniedzās tai līdz puslieliem. Viņa bija mazliet jaunāka, apveltīta ar riem pašiem samērīgajiem vaibstiem kā zēns un gaišmataina tāpat kā viņš. Mati gan viņai bija krietni garāki nekā brālim un sapīti biezās bizēs.

Abi palika stāvam kalna galā, pielika roku pie acīm un vēroja plašo ieleju, kas pavērās viņu priekšā. Jau pēc maza brītiņa meitene pastiepa roku un norādīja uz koku, kas atradās kādu piecdesmit soļu attālumā. — Re, kur ir, Alarik! — viņa satraukta iesaucās. — Tur, kokā!

Zēns pavērās norādītajā virzienā un sabozies saviebās. — Varēju jau arī uzreiz iedomāties, ka tas rīma būs paņēmis kursu uz tuvāko smaržābeli! Varbūt saoda jau no tālienes un tāpēc arī aizlaidās. — Tad viņš pievērsās māsai. — Nāc līdzi, Alienora, — mums āboli noteikti garšos ne sliktāk kā Bučmūlim!

Brālis ar māsu sadevās rokās un metās skriešus, un bērītis braši rikšoja viņiem nopakaļus.

Jau labu gabaliņu no koka viņi sajuta lielisko ābolu smaržu. Tie smaržoja pēc meža ogām, saldām melonēm un akāciju medus. Svūpijs sēdēja pašā augstākajā zarā, satvēris priekšķepās vienu no zeltvaidžiem augļiem, un šmakstinādams našķojās.

— Vai klusāk nevar, Bučmūlīt? — zēns iesaucās, noraudams dažus ābolus sev un māsai. Brīdinājums gan bija bez panākumiem. Svūpijs šmakstinājās drīzāk vēl skaļāk nekā pirms tam.

Alienora saviebās. — Bučmūlis droši vien to nekad neiemācīsies. — Bet nomierinies, Alarik. Viņš vismaz paliks pie tevis, nevis kopā ar saviem mežonīgajiem radiniekiem Čukstu mežā. Nepazīstu nevienu citu, kuram vēl piederētu pieradināts svūpijs.

— Tevi tas pārsteidz? — Alariks nosmīkņāja, raudzīdamies māsā un pasniegdams viņai ābolu. — Es arī paliktu pats savās mājās — arī tad, ja citur kaut vai rauši no debesīm kristu!

Brālis ar māsu apsēdās zālītē un notiesāja augļus. Skatieni klejoja pār puķēm nosētajām pļavām, auglīgajiem laukiem un mūžsenajiem mežiem, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Neviens neteica ne vārda, dzirdama bija tikai bišu un kameņu čaklā sanēšana, putnu līksmā čivināšana un Bučmūļa skaļā čāpstināšana.

Kad Alienora bija līdz serdei nograuzusi otru ābolu, viņa jutās paēdusi. Meitene atlaidās uz muguras un raudzījās augstajās zilajās debesīs, kur, neraugoties uz dienu, bija redzami divi mēneši — zelta un tumšzilā krāsā, kas gaiši mirdzēja un laistījās. Meitene pārsteigta piecēlās sēdus un pievērsās brālim. — Vai Cilvēk-zvaigzne šodien spīd spožāk nekā parasti, vai arī man tikai tā liekas?

Par atbildi zēns sarauca pieri. — Klausies uzmanīgāk, kad vecie kaut ko stāsta. — Viņa balsī bija jaušams pārmetums. — Skaidrs, ka Cilvēkzvaigzne šodien mirdz gaišāk nekā parasti — jo šodien tā iegājusi trīspadsmitnieka zīmē, tāpēc! Tā ir īpaša diena, Alienora! Ne tikai Cilvēkzvaigznes iemītniekiem, bet arī mums. Jo šajā dienā —

Viņu pārtrauca briesmīgs troksnis, kas tobrīd atskanēja no tālienes, zema dārdoņa, kas likās nākam no elles bezdibeņiem.

Alienora izbijusies sarāvās. — Kas tas bija? — viņa vaicāja un tramīgi pavērās brālī.

Alarika sejā arī bija iegūlusi šausmu izteiksme. — Nezinu. Varbūt kāds burmorks vai grolfs?

Meitene steidzīgi papurināja galvu. — Nedomāju vis, Alarik! Izklausījās trakāk. Daudz trakāk!

Viņa žigli pielēca kājās un pavērās visapkārt. Un baisais troksnis vēlreiz pāršķēla rāmo klusumu — šoreiz atskanēdams skaļāk un tuvāk nekā iepriekš.

Svūpijs izgrūda pārbiedētu brēcienu, nometa zemē ābolu, un no zara ieplanēja taisni azotē zēnam, kurš arī nupat bija piecēlies.

— Nāc, Alarik, — meitene iesaucās, — jāsim atpakaļ, ātri!

Zēns neatbildēja. Viņš vēroja apvārsni un piepeši pamanīja, ka tālu dienvidos debesis apmācas. Viņš norija siekalas, tad pagriezās un skaļi nosvilpās.

Bērītis tūdaļ pierikšoja klāt. Māsa ar brāli steigšus uzrāpās tam mugurā. Alariks paslēpa svūpiju zem vamža, tad satvēra pavadu un iecirta papēžus ponijam sānos.

Pēc maza brītiņa viņi jau aulekšoja pa sidrabaini mirdzošo līdzenumu tieši uz milzīgo Grāla pili, kas pacēlās tālumā.

Kad Laura pec brokastīm iznaca no majas, viņa redzēja, ka debesis pēc lietus naktī bija noskaidrojušās. Zilgmē rotaļājās tikai dažas mākoņu airiņas. Saules sraros iemirdzējās slapjais ielas asfalts, un ari kārniņi uz jumtiem vizēja blāvajā gaismā.

Laura un Lūkass iemeta mugursomas mersedesa bagāžniekā un tad iekārtojās uz aizmugurējā sēdekļa. Sajella ielocījās pie stūres, pagrieza atslēgu un iedarbināja motoru. Dzinējs ierūcās, un auto izbrauca pa vārtiem.

Pēc dažām minūtēm Hoenšrates mājas jau bija palikušas aiz viņiem. Ceļš izlocījās caur pauguraino, vientulīgo ainavu, šķērsodams strautus un upes, tas vijās cauri ielejām un pakāpās augšup gar lēzenām nogāzēm. Laura jau sen zināja no galvas šo ceļu, kas no Hoenštates veda uz Rāvenšteinu. Viņai nevajadzēja par paraudzīties pa logu, lai zinātu, kur viņi šobrīd atradās. Cik bieži viņa te jau bija braukusi? Tik daudz reižu, ka tās vairs nebija saskaitāmas.

Parasti pie stūres bija sēdējis tēvs. Kas gan ar viņu bija noticis? Vai viņam vēl joprojām sāpēja brūces? Laurai sametās šķērmi, atceroties pagājušo nakti. Bet ko gan viņa varēja darīt?

Neviens neteica ne vārda. Dzirdama bija tikai motora vieglā rūkšana, un pa radio klusi skanēja mūzika. Sajella vienkārši nevarēja ciest klusumu. Lai kur viņa arī atrastos — virtuvē, dzīvojamajā istabā vai savā kantorī —, allaž vajadzēja spēlēt mūzikai. Zināms, arī automašīnā.

Ik pa brīdim Sajella slepus pašķielēja atpakaļskata spogulītī, lai pavērotu bērnus. Taču viņi izlikās, ka neko nav manījuši. Lauras seja bija bāla kā krīts, un viņa nekustīgi vērās uz priekšu. Lūkass, neteikdams ne vārda, rotaļājās ar savu noplukušo tenis-bumbiņu. Ar labo roku pameta gaisā un tad atkal noķēra. Šī procedūra tika atkārtota ar nenogurdināmu izturību — desmitreiz, simtreiz, tūkstošreiz. Ellīgi krita uz nerviem, Sajella atzina.

Taču Lūkasam par to nebija ne silts, ne auksts.

— Plakš, — bumbiņa atkal atsitās pret viņa plaukstu, — plakš... plakš...

Filca kārtiņa jau bija nodilusi, un neviens nebūtu varējis pateikt, ka sākumā tā bija kanāriju dzeltenā krāsā. Vienalga. Lūkasam šī tenisbumbiņa bija dārga manra. Gandrīz vai svēta. Jo tieši ar šo bumbiņu Boriss Bekers bija izdarījis izšķirīgo sitienu, uzvarēdams Vimbldonas turnīrā. Ne jau Borisu Bekeru Lūkass turēja kādā vērtē. Nepavisam ne. Galu galā viņš toreiz vēl nebija piedzii. is. Viņš gan zināja, ka Boriss kādreiz bijis izcils tenisists, bet pats ne reizi nebija redzējis viņu spēlējam. Vienīgais iemesls, kādēļ šī tenisa bumbiņa Lūkasam bija tik milzīgi svarīga, bija tikai un vienīgi viņa tēvs.

Mariuss Lūkasam bumbiņu bija atvedis pirms pieciem gadiem no Londonas, kur toreiz piedalījās starptautiskā kongresā ar nosaukumu “Modernie mīti un leģendas un to nozīme”. Tā nu viņš, ieguvis savā īpašumā šo teiksmaino tenisbumbiņu, pēc atgriešanās uzdāvināja to dēlam.

Lūkass tieši toreiz bija sācis spēlēt renisu. Būdams sajūsmā par šo sportu, viņš regulāri gāja uz treniņiem. Viņš pat bija ticis bērnu un tad junioru komandā.

Taču nu jau gadu viņš uzspēlēja tikai retu reizi. Zēnam vienkārši vairs nepatika. Tikai no Borisa Bekera Vimbldonas bumbiņas negribējās šķirties.

Ne par ko visā pasaulē.

Gaismas glabātājs ievaidējās. Vecais vīrs bija atgūlies savā guļamkambarī un izskatījās pārguris. Viņu kratīja drudzis, un pa visām porām spiedās sviedri. Palags, kurā viņš bija ietīts, bija nomainīts tikai pirms dažiem mirkļiem, tomēr tas jau bija cauri slapjš.

Bruņinieks Paravains sēdēja uz koka ķeblīša pie sava pavēlnieka guļvietas. Viņš bija noņēmis ādas bruņas un virs vienkāršā, baltā tērpa nēsāja tikai vieglu, ar sarkaniem ornamentiem rotātu apmetni. Viņš noraizējies uzlūkoja veco vīru.

Paravains juta, ka izmisums aug augumā. Vai tagad viss bija cauri? Vai viņa pūliņi un centieni bija izrādījušies velri? Kopš trīspadsmitās dzimšanas dienas ataicināts uz Grāla pili, kur bija apmācīts bruņinieka prasmēs, viņš bija cīnījies Gaismas pusē. Stājies pretī melnajiem spēkiem neskaitāmās kaujās un cīniņos. Un aizvien viņam un viņa vīriem bija izdevies atvairīt tumšo karapūļu uzbrukumus un atsist tos atpakaļ. Vai nu tas viss būs bijis veltīgi?

Paravains šaustīja sevi nožēlā un nespēja nokratīt rūgto vainas apziņu. Viņš un neviens cits bija atbildīgs par sava pavēlnieka labklājību. Kaut gan visus gadus šis uzdevums bija izpildīts nevainojami, tagad viņš bija kļūdījies. Bija noticis neaptveramais — Mērdeklis, ļaunuma zobens, bija cirtis brūci Gaismas glabātājam, un viņš, miesassardzes vadonis, to nebija novērsis. Un, kas bija vēl ļaunāk —

Klaudzināšana pie durvīm izrāva bruņinieku no drūmajām domām. Paravains saslējās. —Jā?

Kad durvis atvērās un Paravains uz sliekšņa ieraudzīja savu ieroču nesēju Alariku, viņš aši pietrūkās kājās. — Pagaidi ārā, es tūlīt nākšu!

Alariks nedrīkstēja ieraudzīt Elizionu. Viņam nevajadzēja zināt, kas noticis ar viņu pavēlnieku. Zēns vēl bija pārāk jauns, lai spētu izturēt rūgto patiesību, domāja Paravains. Viņš tikai baiļotos — un palīdzēt Alariks tāpat nespēja.

Paravains iznāca no kambara, aizvēra durvis un jautājoši pavērās zēnā.

Viegli palocījies, Alariks sacīja: — Man jums jānodod ziņa, kungs — Bultspārnis atgriezies no Miglas zemēm. Viņš Morvenai nodevis jūsu vēsti.

— Paldies tev, Alarik, — bruņinieks atbildēja, laipni pasmaidot. — Vari iet atpūsties. Bet pirms tam palūdz māsu, lai viņa pagatavo vēl tēju Gaismas glabātājam.

— Ar prieku, kungs! — Ieroču nesējs vēlreiz palocījās un aizgāja. Viņa kurpes, kas bija darinātas no mīkstas ādas, uz akmens plāksnēm nesacēla gandrīz nekādu troksni.

Paravains devās atpakaļ uz Eliziona kambari un atkal apsēdās pie sava pavēlnieka guļvietas. Eliziona stāvoklis nebija mainījies. Bruņinieks noraizējies raudzījās uz priekšu un arsāka lauzīt galvu. Cik briesmīgi, ka Morvenas nebija Grāla pilī!

Tieši tobrīd, kad visvairāk bija nepieciešama viņas palīdzība, Blāzmoraldas dziedniece bija devusies ciemos pie sava tēva Rumora, tālo Miglas zemju valdnieka. Viņš pirms kāda laika bija atsūtījis pie meitas sūtni un lūdzis iegriezties. Morvena bija vienīgā, kas Elizionam varbūt vēl varēja palīdzēt. Bez šaubām, kad Bultspārnis bija nodevis Paravaina vēsti, viņa tūdaļ bija devusies ceļā, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos Blāzmoraldā. Tomēr pat ar visātrāko zirgu tas prasītu vairākas dienas. Turklāt Melnie Spēki darīs visu iespējamo, lai aizkavētu vai pat novērstu Morvenas atgriešanos. Tātad pilnīgi iespējams, ka viņa ieradīsies par vēlu...

Šī doma bija tik baisa, ka Paravains neuzdrīkstējās to izdomāt līdz galam. Ja nudien notiktu neiedomājamais, tad ļaunie spēki vairs nebūtu apturami — un tad ari būtu beigas. Avanterra sabruktu, un arī Cilvēkzvaigznei būtu lemts gals. Sāktos Mūžīgās Iznīcības kundzība.

Bruņinieks Paravains saslējās. Nē! Tas nedrīkstēja notikt. Nekad!

Gaismas glabātājs atkal izdvesa klusu vaidu. Viņa baltie mati bija mitri un sveču gaismā uz pieres kā mazas sudraba pērlītes mirdzēja sviedru pilieniņi.

Paravains bļodā ar aukstu ūdeni samērcēja linu drānas gabalu, rūpīgi izgrieza un uzklāja uz pieres uz nāvi slimajam.

— Labi, — viņš nopūtās. — Tā ir labāk. Vai vari iedot padzerties?

— Protams, kungs. — Paravains steigšus nolika malā kompresi, paņēma karafi un pielēja māla kausu pilnu ar ūdeni. Tad, ar kreiso roku balstīdams veco vīru zem muguras, viņš pacēla Elizionu no guļvietas un pielika pie viņa lūpām kausu.

Gaismas glabātājs dzēra maziem malciņiem. Kad kauss bija iztukšots līdz pusei, viņš pārtrauca. — Paldies! — viņš sacīja. — Ļoti pateicos!

Kamēr Paravains nolika kausu maliņā, vecais virs gurdi atslīga spilvenos. Vienu brīdi kambarī valdīja klusums. Tikai sveces klusi sprakšķēja.

Slimnieks bezspēkā noraudzījās jaunajā bruņiniekā, bet tas izvairījās no viņa skatiena, atkal paņēma linu drāniņu un iegremdēja ūdenī. Kad Paravains no jauna gribēja to uzklāt pavēlnieka pierei, vecais vīrs satvēra bruņinieka roku un turēja to ciet.

— Kālab tu nesaki, kas uz sirds? — Elizions vaicāja aizlūstošā balsī.

Paravains izbrīnījies palūkojās pavēlniekā. Par spīti ilgajam laikam, ko viņš bija nokalpojis Gaismas glabātājam, bruņinieks vēl joprojām nebija pieradis, ka viņš spēj lasīt domas. Paravainu tas ikreiz no jauna pārsteidza.

— Nu, labi, — bruņinieks atbildēja. —Ja nu jūs tā vēlaties! — Viņš saņēma visu savu drosmi. — Kas... kurš viņai to pateica? — viņš vaicāja. — Kurš viņai atklājis lielo noslēpumu?

Kaut arī Gaismas glabātājs bija stipri novārdzis, viņš nikni papurināja galvu. — Kāds muļķīgs jautājums, — viņš sašutis atteica.

Paravains sadudzis iekoda lūpā.

Taču vecais vīrs to nepamanīja. — Notika tāpat kā kopš laiku pirmsākumiem, — viņš turpināja. — Māte pasaka dēlam, tēvs — meitai. Tāpat arī viņai.

Paravains strauji pacēla galvu un lielām acīm vērās savā pavēlniekā. Skatienā parādījās milzīga neizpratne. — Bet... es... es... nesaprotu, kungs, — viņš stomījās. — Tas taču nav iespējams! Viņas tēvs taču ir...

— Klusē, mazdūšīgais! — Gaismas glabātājs pavēlēja bruņiniekam, un viņa balsī bija jaušamas dusmas. Ar lielām pūlēm viņš pieslējās sēdus. — Klusē un tici gaismas spēkam! — Tad viņš gurdeni atslīga guļvietā. Aizvēra acis un pēc maza brītiņa bija iegrimis dziļā miegā.

Kad auto pārbrauca pāri pakalna virsotnei, tālumā jau varēja ieraudzīt Rāvenšteinas pili. Tā bija uzcelta apvidus visaugstākajā vietā un tālab redzama jau no tālienes. Rāvenšteina tomēr nebija nedz varens cietoksnis, nedz arī iespaidīga pils, drīzāk gan neliela un viegli pārraugāma būve.

Tomēr šai vietumis ar efejām piesegtajā celtnē bija atrodams viss, kas piederējās īstai pilij: augsti torņi, paceļamais tilts un aizsarggrāvis, baisi pagrabi, tumši kazemāti un līkločiem izvītas slepenās ejas. Klīda pat baumas, ka dziļi pazemē atrodoties moku kambaris ar attiecīgajiem spīdzināšanas rīkiem. Taču līdz šim vēl neviens rāvenšteinietis, kā dēvēja internāta audzēkņus, to nebija skatījis savām acīm.

Reimārs fon Rāvenšteins, bruņinieks un laupītājs, kura ļaundarības bija izdaudzinātas tuvu un tālu, pili bija uzcēlis divpadsmitā gadsimta pirmajā pusē. Tā viņam noderēja gan kā miteklis, gan kā cietoksnis, no kurienes viņš devās savos sirojumos, sēdams bailes un šausmas visā apkārtnē. Viņa nežēlība pret ienaidniekiem bija tikpat leģendāra kā cietsirdība prer vasaļiem. Mesli un nodevas bija neiedomājami augsti. Viņš izspieda pēdējo grasi no nabaga ļautiņiem, kas jau tā dzīvoja pilnīgā trūkumā. Ikviens, kurš sacēlās pret viņa šausmu pilno varu, bez žēlastības tika sodīts. Viens nevietā izteikts vārds varēja maksāt dzīvību, un greiza skatiena dēļ neskaitāmi cilvēki bija iemesti pagrabos, kas nozīmēja ilgu un mokpilnu nāvi.

Kāds gan tur brīnums, ka Reimāru fon Rāvenšteinu dēvēja par Nežēlīgo bruņinieku, kaut arī viņa klātbūtnē neviens neiedrīk-stējās to paust skaļi.

Gadsimtu gaitā Rāvenšteinas pils vairākkārt tika sagrauta un uzcelta no jauna. Kopš 1888. gada tajā mītni bija radis internāts ar rādu pašu nosaukumu, tādēļ, protams, nācās šo to pārbūvēt un piebūvēt. Bruņinieka dzīvojamās telpas pārtapa par klasēm, kalpotāju kambaros tagad dzīvoja skolēni, un bruņinieku zāli izmantoja par ēdamzāli. Palīgēkās, kādreizējos staļļos, klētīs un dārza namiņos bija izvietoti skolotāju dzīvokļi. Tikai sporta zāle parkā bija uzcelta gluži no jauna.

Pārveidota bija arīdzan plašā teritorija ap pili. Nu tā bija pārtapusi par greznu parku ar sporta laukumu, basketbola laukumu un skrituļdēļu treniņu vietu. Ziemeļaustrumu pusē parks robežojās ar Bendesmežu, aizaugušu čūkslāju, un dienvidos atradās liels ezers — Mošķezers.

Sajellai iegriežot auto garajā pievedceļā, zem riepām nočirkstēja grants. Slaidi pagriezusi pa kreisi, viņa apturēja pie galvenās ieejas.

Pirmā stunda jau sen bija sākusies, tāpēc pie internāta ēkas nebija ne citu automašīnu, ne skolēnu. Laurai un Lūkasam paveicās, jo viņiem šodien mācības sākās tikai ar otro stundu.

Laura klusēdama izkāpa ārā un paskatījās uz galvenās ēkas fasādi, ko apvija mūžzaļās efeju stīgas. Aiz aizvērtajiem klašu logiem varēja dzirdēt klusinātas balsis.

Kad Laura aizcirta automašīnas durvis, viņa piepeši aizmugurē izdzirda klusu suņa rūkšanu. Šķita, ka tā nāk dziļi no rīkles, un izklausījās visnotaļ draudīgi. Laura sarāvās. Ja viņa kaut ko ne acu galā nevarēja ieredzēt, tad tie bija nikni suņi. Kad viņa bija vēl maza meitene, viņu bija sakodis dogs. Brūce gan nebija diez cik bīstama, bet kopš tās reizes Laura baidījās no suņiem. Viņa saspringti atskatījās. Taču tur nekā nebija, ne ziņas, ne miņas no suņa.

Tikai divi lieli bukša dzīvžoga dogi.

Abi bukši stāvēja lielā mauriņa vidū, kas piekļāvās piebrauk-tuvei un stiepās līdz pat sīku koku un krūmu pudurītim. Tie bija Albīna Ellerkinga, internāta dārznieka, mīluļi. Nepagāja ne diena, kad druknais vīrelis nerūpētos par saviem smalkajiem radījumiem, kuriem veidolu bija piešķīris pirms daudziem daudziem gadiem. Gandrīz ik dienas viņš tur darbojās ar lielām dārza šķērēm, vienā vietā nocirpdams kādu milimetru, citā — pielīdzinādams pāris lapiņu vai nez no kurienes izlīdušu zariņu, lai brīnumainie krūmi allaž nevainojami izskatītos pēc diviem milzu dogiem.

Jau daudzi internāta viesi bija apbrīnojuši šīs zaļās skulptūras, un ne viens vien skolēns no tiem bija pārbijies. īpaši naktī vai, saceļoties miglai ap zariem, suņi izskatījās gandrīz kā īsti. Daži rāvenšteinieši bija gatavi likt galvu ķīlā, ka tie mēdz arī riet. Vismaz klusi rūkt.

Līdz šim Laura bija uzskatījusi, ka tās ir tīrās muļķības. Vai domājusi, ka šie skolnieki vispirms slepus aizlavījušies uz Bendes-mežu un tur ierāvuši ko stiprāku. Tas bija stingri noliegts — un tieši tādēļ ārkārtīgi vilināja. Tāpēc arī rāvenšteinieši šad tad meža aizsegā pārkāpa šo aizliegumu. Atpakaļceļā viņiem vajadzēja paiet garām dzīvžoga figūrām, un alkohola apmiglotais prāts noteikti bija izspēlējis kādu jociņu.

Bet tagad taču viņa pati bija dzirdējusi rūkšanu! Vai arī tās bija tikai iedomas? Laura nebija īsti pārliecināta par sevi. Viņa vēlreiz pašķielēja uz zaļajiem dogiem, kas stāvēja zālienā. Tie nekustējās ne no vietas — kā jau dzīvžogs. Un starp tiem stāvēja Albīns Ellerkings. Dzīvžoga šķērēm rokā viņš niekojās ap saviem mīluļiem.

Piepeši dārznieks apstājās, pagriezās un palūkojās Laurā. Gandrīz vai šķira, ka viņš būru pamanījis meitenes vērīgo skatienu.

No pirmā acu uzmetiena viņš gandrīz neatšķīrās no ciriem sava vecuma vīriešiem — kādus četrdesmit piecus gadus vecs. Labi, viņam bija prāvs deguns kā kartupelis, un pārlieku lielās ausis izskatījās mazliet smailas. Tumšzaļas acis arī galu galā nebija pārāk bieži sastopamas. Tomēr Albīns Ellerkings šķita visai nekaitīgs. Izskatījās, ka viņš nespētu pat mušai nodarīt pāri. Bet tikai no pirmā acu uzmetiena. Kaut gan Laura nevarētu pamatot, kāpēc, bet šim vārdos skopajam vīrietim piemita kas tāds, kas meiteni mudināja pēc iespējas netrāpīties viņam ceļā.

Viņai Albīns Ellerkings vienkārši nepatika. Un Zēvele jau nu ne tik.

Zēvele bija rūsgani brūnais dārznieka kaķis, kas, pēc Lauras domām, bija tikpat nejauks kā tā saimnieks. Lopiņam bija palikusi rikai viena acs. Otru pirms dažiem gadiem bija izrāvis sāncensis, cīnoties par kādas kaķu dāmas labvēlību. Albīns Ellerkings Zēveli bija izlutinājis līdz nejēdzībai, un runcis tostarp bija tā pieņēmies svarā, ka vairs īsti nespēja paskriet. Lielākoties kaķis tupēja viņam uz pleca — gluži kā raganām pasakās. Tagad gan Zēvele glaudās gar Albīna lielajām kājām.

Dārznieks vēl joprojām raudzījās meitenē ar neizdibināmu skatienu. Viņš izskatījās drūms, gandrīz vai biedējošs.

Vai viņam kaut kas būtu pret mani, Laura sev vaicāja. Vai arī esmu ko izdarījusi, kā nevajag?

Albīns Ellerkings, raugi, bija ieguvis slavu ar to, ka ikvienu skolnieku, kas pārkāpa internāta vai parka kārtības noteikumus vai kaut kā citādi apgrēkojās, bez žēlastības nosūdzēja internāta vadībai. Par laimi, tas tikai retumis beidzās slikti, jo direktors Austrums Aureliāns pats nebija aklas noteikumu ievērošanas piekritējs un tādēļ vairākumā gadījumu skatījās uz notikušo caur pirkstiem. Tomēr neviens skolnieks nevarēja ciest Albīnu Ellerkingu. No viņa baidījās gandrīz tikpat ļoti kā no Atilas Morduka, saimniecības pārziņa.

Bet tas jau bija cits gadījums.

— Beidz vienreiz sapņot, Laura, un paņem mugursomu no mašīnas! — Sajella pārmetoši sacīja, nepacietīgi gaidīdama pie šofera durvīm.

Laura žigli aizskrēja pie Lūkasa, lai no bagāžnieka paņemru mugursomu. Viņa piebikstīja brālim, kas atkal blēņojās ar Borisa Bekera Vimbldonas turnīra bumbiņu.

— Vai tu arī dzirdēji? — viņa Lūkasam klusi pajautāja.

— Ko tad? — viņš gribēja zināt un vēlreiz noķēra tenis-bumbiņu.

— Suņus, — Laura teica, uzmezdama mugursomu plecos.

— Suņu rūkšanu.

Lūkass kādu brīdi viņā līdzjūtīgi paskatījās un tad, ne vārda neteicis, papurināja galvu.

Atvadas no pamātes bija īsas un nesagādāja sirdssāpes. Pavirša apskaušanās un "Cau, līdz nākamnedēļai!” Tad Sajella iekāpa mašīnā un ātri aizbrauca.

Laura un Lūkass viņu nepavadīja ar skatienu pat ne sekundi. Brālis ar māsu blakus devās uz platajām kāpnēm, kas veda uz ieejas portālu. Apakšējos pakāpienus katru savā pusē greznoja divas lielas akmens skulptūras — nīgri lauvas ar ērgļa spārniem, kas it kā apsargāja ieeju. Kāpnes sedza milzīga nojume, kas rās aizsargāja no lietus un sniega. Nojumi balstīja resna akmens kolonna.

Tā bija īpaša kolonna. Interesanti, kas gan bijis prātā nezināmajam akmeņkalim, kurš to bija darinājis pirms daudziem gadiem, — tai bija varena milža veidols. Ķermenis gan vietām bija tikai ieskicēts un ne gluži atbilda cilvēka proporcijām, tomēr kolonna neapšaubāmi atainoja īstu milzi. Sejai ar laipnajām acīm un blēdīgo smaidu akmeņkalis tomēr bija veltījis īpašas rūpes. Sirsnīgo sejas vaibstu dēļ akmens milzis, neraugoties uz iespaidīgo augumu, kas pārsniedza piecus metrus, nekādā ziņā neradīja draudīgu iespaidu. Tieši pretēji: Laurasprāt, tas drīzāk bija krietns durvju sargs, kas laipni apsveica skolēnus un viesus Rāvenšteinas pilī.

Kāpjot pa pakāpieniem, Laura domīgi pavaicāja brālim: — Vai viņam bijis arī modelis?

— Kam tad?

— Nu, tai kolonnai. — Laura norādīja uz milža seju. — Viņš izskārās gluži kā dzīvs.

Lūkass papurināja galvu.

— Tēlnieki un akmeņkaļi parasti strādā pēc skicēm, — viņš atbildēja mazliet aizbildnieciskā skolmeistara tonī, kas Laurai briesmīgi krita uz nerviem un varēja viņu nokaitināt līdz baltkvēlei. — Atšķirībā no gleznotājiem, kuri visai labprāt izmanto dzīvus modeļus, kas gan konkrētajā gadījumā būs bijis vienkārši neiespējami.

Laura neizpratnē pavērās brālī. — Kā tad tā?

— Pavisam vienkārši, tu, trūcīgais koeficienti — Lūkass sacīja un savilka seju platā smīnā. — Vai arī tev kādreiz ir gadījies ierau-dzīt īstu milzi?

Laura ievilka elpu. — Tu... tu esi... īsts... — viņa izmisīgi meklēja īsto izteicienu, — īsts stulbiots! — meitene sašutusi iebļāvās, taču Lūkass jau bija pagriezies un, klusi ķiķinādams, kāpa augšā pa kāpnēm. Bet Laura vēlreiz paraudzījās akmens milža sejā, un tēla kreisā acs samiedzās un viņai pamirkšķināja!

Nēēē!

Laura gandrīz vai skaļi iekliedzās. Viņa palika stāvam kāpņu vidū un kā zibens ķerta nespēja atraut skatienu no kolonnas galvas.

Lūkasam nepaslīdēja garām viņas pārsteigums. — Kas noticis? — viņš izbrīnījies apvaicājās.

— T-t-tas m-mi-milzis, — māsa stostījās un norādīja uz kolonnu.

Lūkass sekoja viņas skatienam. — Kas tad atkal viņam noticis?

— Kas noticis? — Laurai iešāvās prātā briesmīgas aizdomas.

— Vai tad tu neredzēji? — viņa neticīgi jautāja.

— Neredzēju? Ko tad neredzēju?

Vienu brītiņu Laura vēl domāja, vai nevajadzētu pateikt brālim, bet rad viņai drīz vien atausa gaisma, ka tam nebija jēgas — Lūkass viņai nenoticētu.

Neviens viņai neticētu!

Varbūt vienīgi Kaja.

Viņa žigli metās augšā pa kāpnēm. — Ai, neko. Nāc taču! — viņa uzsauca brālim pār plecu. — Vai arī tu taisies te palikt uz mūžīgiem laikiem?

Ieejas hallē, no kuras atzarojās gaiteņi uz mācību telpām un pacēlās kāpnes uz citiem stāviem, valdīja tumsa. Pa šaurajiem lodziņiem ieplūda tikai blāva gaismiņa, griestu lampas nebija ieslēgtas, un, saprotams, nedega ari elektriskās svecītes lielajā Ziemassvētku eglē, kas stāvēja halles vidū. Atila Morduks, saimniecības pārzinis, bija ļoti taupīgs vīrs. Tādēļ gaiteņus mācību stundu laikā neapgaismoja. Pašreiz nebija redzama ne dzīva dvēsele. Laurai un Lūkasam šķērsojot halli, viņu soļi klaudzēja pret akmens grīdas plāksnēm, un nāsīs iecirtās flīžu spodrināmā līdzekļa kodīgā dvaka.

Tieši pretī ieejas durvīm karājās milzīga eļļas glezna. Tajā bija attēlota jauna, skaista sieviete garā, baltā tērpā, viņai pie kājām gulēja milzīgs, melns vilks. Sievietes seja bija bāla, un viņa izskatījās nobēdājusies. Traki nobēdājusies, itin kā pasaulē nebūtu nekā, kas viņu spētu iepriecināt. Laura no vecākajiem skolēniem bija dzirdējusi, ka sievieti gleznā saucot par Silvu un ka viņa dzīvojusi nežēlīgā bruņinieka Rāvenšteina laikos. Acīmredzot viņai bijis šausmīgs liktenis, tas izskaidroja viņas dziļās skumjas.

Laura bez kāda nolūka pameta skatienu uz gleznu, un viņai likās, ka jaunā sieviete viņā pārmetoši noraugās.

Meitene sarāvās, apmulsusi noskurināja galvu un samirkšķināja acis. Bet, vēlreiz paskatoties gleznā, viss izskatījās tāpat kā allaž.

Kā gan citādi, Laura nodomāja. Vēl tikai trūka, lai vilks sāktu gaudot, bet tad es vismaz zinātu, ka esmu sagājusi sviestā. Bet dzīvnieks nekustīgi kā jēriņš gulēja pie savas daiļās pavēlnieces kājām, neizdvesdams ne skaņas. Kā gan lai viņš to varētu, Laura uzelpoja un veikli devās tālāk.

Zem gleznas brāļa un māsas ceļi pašķīrās. Lūkass nogriezās pa kreisi uz zēnu pusi, Laura devās pa labi uz meiteņu spārnu.

Piepeši Lūkasam kas iešāvās prātā. — Pagaidi brītiņu, Laura! — viņš iesaucās.

Laura pārsteigta apstājās, un Lūkass piesteidzās viņai klāt. Viņš noņēma no pleciem mugursomu un sāka tajā rakņāties. Pēc īsa mirkļa izvilka dāvanu papīrā ietītu sainīti. Brīdi vilcinājies, viņš to pasniedza māsai.

— Gandrīz vai būtu aizmirsis, — viņš sacīja. — Dāvana dzimšanas dienā. Manējo taču tu pieņemsi, vai ne?

Laura pasmaidīja un iegrūda Lūkasam sānos draudzīgu dunku.

— Skaidrs, aitasgalva! Tu taču tikpat ļoti vēlies, lai tētis pie mums atgrieztos!

Viņa paņēma dāvanu no brāļa rokas. — Paldies! Vai man tūlīt izsaiņot, vai arī varu to darīt savā istabā?

— Vari arī istabā, — Lūkass augstsirdīgi reica. — Tu jau tāpat zini, kas tur ir!

Laura pamāja. Protams, ka viņa zināja — jaunais “Harijs Poters”. Viņa to tik karsti bija vēlējusies.

Gandrīz tikpat karsti kā to, lai tēvs atgrieztos.