Laura un Avanterras noslēpums

19. nodaļa MĪKLAINS UZBRUKUMS

MIgla hija tapusi caurspīdīgāka. Toties tagad bija kārtīgi satumsis. Tumšs kā nēģera vēderā. Cauri biezajai mākoņu segai nespēja izlauzties ne mēness, ne zvaigznes, un ne-daudzās lampas parkā bija izvietotas tik tālu cita no citas, ka plašas teritorijas bija iegrimušas pilnīgā tumsā.

Par laimi, Persijs nebija kritis tādā panikā kā Laura. Iekams viņi devās meklēt Magdu, viņš meiteni nomierināja un vispirms sadabūja kabatas lukturīšus. To gaisma šķēla tumsu kā kvēlojoši stari, un Laura un skolotājs, turēdamies nelielā attālumā viens no otra, staigāja pa parku, rūpīgi pārmeklēdami ceļu, kas no sporta zāles veda uz internāta ēku.

Viņi paskatījās aiz kokiem, pārmeklēja krūmus ceļmalā, visu laiku saukdami Magdu.

Tomēr viņiem neviens neatbildēja, un no meitenes nebija jaušamas nekādas pēdas.

No tumsas iznira akmens bruņinieka statuja. Lauru atkal pārņēma tā pati stindzinošā sajūta, kas radās ikreiz, to ieraugot. Viņa apstājās un lēnām pārlaida kabatas lukturīša staru pār pieminekli. Gaismas kūlis pārslīdēja pār pelēko zirgu, aizrāpās pār iespaidīgo jātnieka stāvu un apstājās pie bruņinieka granīta sejas. Te Reimārs fon Rāvenšteins piemiedza kreiso aci un draudīgi pamirkšķināja Laurai.

Laura šausmās spalgi iekliedzās, un lukturītis izkrita viņai no rokas.

Persijs tūliņ pat steidzās pie viņas. — Kas noticis, Laura?

Meitene drebēja, nekustīgi lūkodamās statujā. — Tas... tas... bruņinieks! — viņa stostījās.

— Kas tad irr?

— Viņš... viņš... man pamirkšķināja!

— Vai brruņinieks? — Persijs šaubīdamies apvaicājās, pacēla lukturīti un domīgi nopētīja Lauru. Tad pavērsa gaismas staru pret Nežēlīgā bruņinieka seju.

Laura redzēja, ka laikam bija maldījusies — Reimāra fon Rāvenšteinā ļaunais skatiens gluži nekustīgi vērās nezināmās tālēs. Seja bija sastingusi. Nepakustējās neviens muskulis, neno-trīsēja lūpa, nebija nekā. Un, protams, viņš arī nemirkšķināja.

Kā gan lai viņš to darītu

— Nāc, — Persijs sacīja un uzmanīgi vilka Lauru projām.

— Meklēsim tālāk.

Viņi atstāja aiz muguras apaļo laukumiņu un devās pa ceļu, kas pāri pils aizsarggrāvim veda uz internāta ēku. Paspērusi dažus soļus, Laura vēlreiz pagriezās un iespīdināja gaismas staru bruņiniekam sejā. Taču tā izskatījās tikpat pārakmeņojusies un ļauna kā kopš laika gala. Tajā nekas nebija mainījies.

Noteikti būšu maldījusies, Laura nodomāja.

— Magda! Maagda! — Fizkultūras skolotāja skaļie saucieni vinu izrāva no domām.

>

Viņi bija tikuši līdz pils aizsarggrāvim un uzkāpa uz šaurā koka tiltiņa, kas veda tam pāri. Dēļi iečīkstējās, viņiem dodoties uz otru pusi. Laura pārliecās pār tiltiņa margām un izgaismoja grāvi, kas šeit varēja būt četrus vai piecus metrus dziļš. No tā pacēlās trūdu dvaka. Grāvja dibenu sedza bieza lapu kārta. Tās šeit bija sapūtušas rudens vētras, un nu lapas lēnām trunēja. Piepeši gaismas kūlis apspīdēja kaut ko sarkanu.

Laura pārliecās vēl vairāk pāri margām, pavērsa staru tieši uz sarkano plankumu un ieskatījās dziļumā.

— Magda! — viņa izmisusi iekliedzās. — Ak tu mūžs, Magda!

— Tad viņa metās skriet, un Persijs viņai sekoja.

Pils aizsarggrāvim mala bija gandrīz vertikāla. Turēdamies aiz krūmiem un saknēm, viņi abi norāpās lejā. Kad puse augstuma bija pievārēta, Laura piepeši zaudēja atbalstu un paslīdēja. Viņa iekliedzās, pirksti izmisīgi lūkoja kaut kur ieķerties. Tomēr tie satvēra vienīgi tukšumu, un Laura, nesamazinot ātrumu, nošļūca lejā pa nogāzi. Par laimi, kritiena spēku mazināja lapu kaudze, tā ka meitene tikai viegli saskrambāja rokas.

Magda gulēja grāvja dibenā. Kreisā kāja zem ceļa bija saliekta dīvainā leņķī. Tā acīmredzot bija lauzta.

Laura un Persijs noraizējušies noliecās pār ievainoto meiteni. Magda bija dzīva un pie samaņas. Viņa vaidēja un ar pūlēm ievilka elpu. Uz pieres spēcīgi asiņoja plēsta brūce, un no mutes kaktiņa stiepās asiņu stīdziņa. Bālās lūpas drebēja, un Magdas skatienā bija lasāmas bailes.

Lielas bailes.

Laura viņai maigi noglāstīja matus un mēģināja nomierināt.

— Nebaidies, Magda, — viņa čukstēja. — Gan viss būs labi.

Magda samocīti pasmaidīja. Taču tūliņ pat viņas sejas vaibstos atkal iegūla šausmu izteiksme. Viņa noteikti bija piedzīvojusi ko briesmīgu. Meitene pavēra lūpas un kaut ko sacīja. Laura nespēja saprast. Viņa pieliecās tuvāk un turēja ausi pie Magdas lūpām.

— Bruņinieks... — meitene ar pūlēm izdvesa, — viņš... viņš —

Magda iegārdzās, un no mutes izlija asiņu vilnis. Viņa ievai-

dējās, acu plakstiņi izmisīgi samirkšķinājās un aizvērās, galva noslīga uz sāniem.

— Vai viņa ir mirusi? — Laura nomāktā balsī pajautāja.

— Nē! Tikai zaudējusi samaņu. Taču viņai noteikti ir smagī ievainojumi. Mums jaizsauc atrra palidziba!

Zilās bākugunis izmirgoja cauri pils pagalmam, pārslīdēdamas pāri vecajiem ēkas mūriem un skolēnu bālajām sejām, rie bija sapulcējušies pagalmā. Sanākuši bariņos, viņi satraukti diskutēja. Vienlaikus viņi vēroja ātrās palīdzības sanitārus, kas nestuves ar bezsamaņā guļošo Magdu stiepa uz mašīnu, kura, motoram darbojoties, stāvēja pils pagalmā.

Magdai bija pārsieta galva, un līdzās nestuvēm soļoja vīrietis sarkandzeltenā flīsa jakā. Viņam uz muguras lieliem burtiem bija rakstīts “Ātrā palīdzība”. Viņš bija satvēris caurspīdīgu plastmasas pudeli, no kuras pa caurulīti Magdai rokā pilēja šķidrums. Sanitāri iecēla nestuves ātrās palīdzības mašīnā, un ārsts iekāpa līdzi. Pudeli viņš pakāra uz āķa, pārliecās pār Magdu, pavilka viņai uz augšu plakstiņus, ar kabatas lukturīti apgaismodams acis. Vairāk nekas nebija redzams, jo sanitāri aizvēra aizmugurējās durvis un iekāpa pie vadītāja. Pēc mirkļa iegaudojās sirēnas, un ātrā pālī-dzība aizdrāzās prom.

Kad sirēnas bija izskanējušas tālumā, skolēni vēl ilgi noraudzījās nopakaļ. Vēja ātrumā bija izplatījušās baumas: Magdai Snei-derei kāds bija uzbrucis un nogrūdis viņu no tilta pils aizsarggrāvī.

Bet kurš? Kurš gan pastrādātu tādu šausmu darbu?

Un galvenais — kāpēc?

Kuram gan bija motīvs šādai nežēlībai? Neviens nespēja tikt gudrs, kāpēc gan bija noticis šis noslēpumainais uzbrukums, un drīz vien sāka klīst vispārdrošākās versijas.

Atila Morduks sapīkušu seju staigāja starp rāvenšteiniešiem. Skaidrs kā diena, ka viņam nepatika, ka viņi ap šo laiku un tādā skaitā bija sapulcējušies pils pagalmā. — Tagad vienreiz izklīstiet! — viņš iekvekšķējās. —Nav ko te lūrēt! Laiks vakariņās! Taisieties nu!

Internāta audzēkņi negribīgi paklausīja saimniecības pārziņa rīkojumam. Purpinādami viņi devās atpakaļ uz pils ēku.

Tikai Laura, Lūkass un Kaja palika stāvam kopā ar Persiju Valjantu. Lūkass un Kaja bija satriekti, uzzinot par Magdas nelaimi. Turklāt Magdai, neraugoties uz visu ķezu, vēl bija paveicies. Vismaz Persijs bija tādās domās. Viņš bija cieši pārliecināts, ka kritiens būtu beidzies ar nāvi, ja vien to nebūtu slāpējusi biezā lapu kārta grāvja dibenā. Uz cietāka pamata Magda visādā ziņā būtu lauzusi sprandu.

Šausmīga doma!

Draugi mulsi klusēja. Kaja nedroši pavērās fizkultūras skolotajā. — Bet Magda taču izveseļosies, vai ne? — viņa vaicāja.

— Prrotams. Atrras palidzibas ārrrsts man lika galvu ķīlā, ka viņas savainojumi neesot bistamī dzivibai. Tomerr vajadzēšot gan krrietnu laiciņu, līdz viņa atkali būšot pie pilnas veselības.

Kaja atviegloti uzelpoja.

Laura vēl joprojām nebija gluži aptvērusi, kas īsti bija noticis. Un, protams, viņu nodarbināja tas pats jautājums, kas visus pārējos — kāpēc? Un kāpēc Magda? Kurš gan, ak debess, varēja viņai ko tādu nodarīt? Tomēr, lai kā viņa arī lauzīja galvu, atbilde neradās. Laura domīgi paskatījās Persijā.

— Viņa kaut ko murmināja par kādu bruņinieku, iekams zaudēja samaņu, un...

— Par bruņinieku? — Persijs viņu pārtrauca neparasti asā balsī un pārsteigts paskatījās.

— Jā. Ko viņa ar to būtu domājusi?

Skolotājs bija acīm redzami apjucis. — Nezinu. Nav ne jausmas. Bet — varrbut tu parrklausijies, Laura?

Taču Laura bija droša, ka bija dzirdējusi pareizi. Tikpat droša kā par to, ka Persijs viņiem kaut ko noklusēja. Viņam bija radušās aizdomas, kuras viņš negribēja izpaust.

Bet kāpēc gan?

Laura pagriezās pret Kaju un Lūkasu, neizlaizdama no acīm fizkultūras skolotāju. — Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tas notika tieši ar Magdu. Un jūs?

Persijs tikai īsi paraustīja plecus, un Lūkass klusēja.

Kaja piepūta vaigus, sejā viņai iezīmējās neziņa. — Nav ne jausmas, — viņa sacīja.

Piepeši Lūkasa seja noskaidrojās. — Skaidrs! — viņš iesaucās.

— Vējjaka!

Laura nesaprata, ko viņš domāja. — Vējjaka?

Brālis enerģiski pamāja. — Protams! Tas taču ir loģiāli. Magda bija apvilkusi tavu vējjaku, tāpēc viņu sajauca ar tevi. Viņa augumā ir līdzīga tev, turklāt parkā ir diezgan tumšs.

Laura apstulbusi vērās brālī. Tas taču ir tikai pieņēmums, viņa nodomāja. Tomēr...

— Īstenībā es ap šo laiku vienmēr eju uz sporta zāli, — viņa domīgi sacīja.

— Eksakteniski! — Lūkass atteica. — Vēl viens pierādījums manai teorijai!

Persijs kaut ko pie sevis prātoja. Beigās viņš nopietni paskatījās Laurā. — Baidos, ka tavs brrālis trrapijis tieši desmitniekā. Šis brriesmīgais uzbrrukums bija pārredzēts tev, Laura, nevis Magdai!

Laura palika kā uz mutes sista. Ideja viņai likās tik baisa, ka šķita gandrīz vai nereāla. Viņai mazliet sametās nelabi.

Tā taču nevar būt taisnība!

Tomēr gandrīz vēl ļaunāk bija tas, ka viņas vietā tagad bija cietusi Magda. Turklāt viņai ar šo lietu nebija ne mazākā sakara!

Laura norīstījās. Vēršoties pie Persija, viņai acīs pavīdēja valgums. — Nabaga Magda, — viņa čukstēja. — Un tas viss tikai manis dēļ. Ja es viņai nebūtu lūgusi aiziet pabrīdināt tevi, tad...

— Beidz, Laura! — fizkultūras skolotājs viņu pārtrauca.

— Lūdzu, nevajag! Neļauj skumjām apēnot tavu sirrdi, jo uz taviem pleciem negulstas ne krripatīņa vainas!

Laura drudžaini pakratīja galvu. — Gulstas gan! — viņa spītīgi apgalvoja. — Man vajadzēja iedomāties, ka tumšie ir spējīgi uz visu! — Viņai acīs sakāpa asaras un ritēja pār vaigiem. — Tā ir tikai mana vaina, — viņa šņukstēja. — Un tagad par to jācieš Magdai. — Tad viņa novērsās un aizskrēja.

Lūkass noraizējies noskatījās pakaļ māsai. — Laura, pagaidi! — viņš iesaucās, grasīdamies viņai sekot.

Tomēr Persijs apturēja zēnu. — Nē, Lūkas. Laurai vienai jātiek skaidrribā arr sevi un visu notikušo! Dosim viņai mazliet laika un iesim tostarp vakarriņās!

Doktors Tumšickis un Rebeka Taksa plecu pie pleca stāvēja pie tumšās skolotāju istabas loga. Paslēpušies aiz aizkariem, viņi

klusēdami raudzījās pils pagalmā, kur Persijs Valjants, Lūkass un Kaja nesteidzīgiem soļiem devās uz internāta ēku.

Kvintusa Tumšicka acis bija samiegušās šaurās spraudziņās, tā ka melnās zīlītes gandrīz nebija redzamas. Vaigi viņam nervozi raustījās un žokļi sacirtās. Viņš bija nikns. Nikns līdz baltkvēlei,

,

Pi ep eši viņa elpa kļuva straujāka, mute pavērās ka zivij uz sauszemes un tvēra pēc gaisa. Viņš aši izvilka no bikšu kabatas mazu aerosola flakoniņu ar astmas zālēm un iepūta mute vienu devu. Kad lēkme bija pārgājusi un elpa atkal bija nomierinājusies, Tumšickis caururbjoši paskatījās Rebekā Taksā. pie velna, kā tas varēja notikt?! — viņš valdonīgā tonī iuzklupa matemātikas skolotājai, acīm iekvēlojoties elles sarkanumā

Taksa atrāvās atpakaļ. Kaut gan viņa jau neskaitāmas reizes bija redzējusi Kvintusa acis sarkani iedzalkstāmies niknumā un ugunīgā kvēle parasti neturējās ilgāk par pāris sekundēm, efekts allaž bij a šausminošs. Skolotāja ikreiz no jauna pārbijās. Tomēr tūdaļ pat viņa atkal savaldījās. Kā neganta čūska viņa atšņāca atpakaļ tass_sstulbenis! Viņam paurī ir tikai akmeņi. Viņšš noteitkti tāss abass bija ssajauciss, citādi ess to nevaru izsskaidrot! Kvintuss Tumšickis kādu brīdi neteica ne vārda, bet tikai nenovērsdamies skatījās Rebekā Taksā. Sarkanās elles liesmas vina acīs bijanodzisušas. Zīlītes nemierīgi šaudījās, kamēr viņš saspringti domāja Pēc maza brītiņa viņš pavēra muti un ledaini noteica: — skaties. lai tu vienreiz savāktos, Rebeka. Vēl viena

klūda un varēsi personīgi atskaitīties Melnajam hercogam!

Nenogaidījis atbildi, viņš apcirtās uz papēža un neatvadījies devās uz durvīm.

R ebeka nekustīgi noraudzījās viņam pakaļ, sakniebusi lūpas ļaunā svītrā Piepeši viņas sprogas atdzīvojās. Tās savijās gredzenos un izlocījās kā čūskas, it kā skolotājai ap galvu ņudzētu krietns ducis mazu odzīšu Atskanēja ļauns šņāciens, kas tai pašā mirklī atkal apklusa Rebekas karmīnsarkanie mati tikai blāvi iemirdzejās, un viņa izgrūda klusu lāstu. Tad viņa sastinga, samiedza acis un domīgi raudzījās uz priekšu.

Rebekai Taksai, šķiet, bija radusies ideja. Sejā atspoguļojās triumfējošs smaids, un, iekams viņa bija pametusi skolotāju istabu, viņa klusi iešņācās: — Tu ssavam liktenim neizbēgssi, Laura Leandere! Ij neceri!

Laura sēdēja gultā un nodevās savām domām. Uz vaigiem bija asaru pēdas. Kā ieslodzīts dzīvnieks meitene šūpoja auguma augšdaļu šurp un turp. Viņai nepārtraukti bija jādomā par Magdu.

— Tas ir tik negodīgi, — viņa klusi murmināja. — Nolāpīts, tik negodīgi!

Izdzirdusi sev aiz muguras kādu noklepojamies, viņa sarāvās.

— Zinu, ka tas ir negodīgi, Laura, — Anna Leandere klusi noteica. — Bet vai tāpēc tu padosies?

Meitene apsviedās apkārt un pievērsa acis fotogrāfijai pie sienas, no kuras viņā ar liegu smaidu raudzījās māte. — Vai tu to vēlies, Laura?

Lauras sejā parādījās izmisums. Kāpēc mamma mani nesaprot, viņa nomocījusies domāja. Kāpēc gan?

— Es taču to nevaru izdarīt! — viņa žēlojās. — Esmu visu mēģinājusi, bet viss, ko daru, noiet greizi. Es saņemu sliktas atzīmes, Magdai manis dēļ jāliekas slimnīcā, bet kausu es tik un tā neesmu atradusi. Ne ziņas, ne miņas. Tas taču ir bezjēdzīgi!

Smaids Annas Leanderes sejā pazuda. Viņa raudzījās meitai acīs ārkārtīgi nopietni. — Vai tu tā domā? Tad varbūt arī tas bija bezjēdzīgi, ka es devos pa pareizo ceļu?

— Kā tu to domā, mammu?

— Varbūt es vēl būtu dzīva, ja būtu pretojusies savai nolemtībai, tā es to domāju, Laura!

— Kaut tu tā būtu darījusi! — Laura izmisusi sūrojās, un acīs viņai atkal sakāpa asaras. — Man tevis tik loti pietrūkst. Un tēta arī.

— Es zinu. Un man jūsu arī pietrūkst, Laura, — daudz vairāk, nekā tu varbūt iedomājies. Un tomēr es vēlreiz ietu to pašu ceļu. Vēl un vēlreiz!

To gan Laura īsti nesaprata. — Un kāpēc gan? Būtu taču daudz jaukāk, ja mēs visi vēl varētu būt kopā.

Anna lēni papurināja galvu. — Cena būtu bijusi par augstu — krietni par augstu! Šobrīd tu to nespēj saprast, bet drīz vien tev atklāsies manis sacītā jēga. Protams, tikai tad, ja tu tagad nepadosies, Laura. Tev jānotic pašai sev un jāiet tālāk pa to ceļu, kas noteikts tev, kaut arī tas liktos tik grūti. Tu nedrīksti pievilt cerības, kas liktas uz tevi, jo citādi viss būs zudis, un mans upuris būs bijis velts!

Anna uz brīdi apklusa un cieši uzlūkoja meitu. Viņas zilajās acīs atspoguļojās ilgas. Lielas ilgas un lielas skumjas.

— Lai veicas, Laura, — viņa tad klusi noteica.

— Tev arī, mammu, — meitene nočukstēja. — Tev arī.

Pēdējā smaidā gaišmatainās sievietes sejas vaibsti sastinga, un drīz vien no fotogrāfijas bija zudušas dzīvības pazīmes.

Laura skaļi iešņukstējās, paņēma kabatlakatu un noslaucīja asaras no sejas. Tad viņa pastiepa labo roku un pavisam lēnām tuvināja to fotogrāfijas ietvaram, līdz beidzot tam pieskārās. Laura maigi noglāstīja mātes seju, un piepeši juta, it kā spētu cauri stiklam samanīt Annas vaigu siltumu. Radās sajūta, it kā Anna vēl būtu dzīva.

Bet tas taču nevar būt, Laurai izskrēja cauri galvai.

Izdzirdot klauvējam pie durvīm, Laura vairs nezināja, cik ilgi bija vērojusi mātes fotogrāfiju. Likās, it kā viņa atmostos no dziļa sapņa. Viņai bija pilnīgi zudusi laika izjūta. Meitene pārsteigta paskatījās pulkstenī uz Kajas naktsskapīša. Mazliet pāri astoņiem. -Jā?

Durvis atvērās, Lūkass pabāza galvu istabā un jautājoši palūkojās māsā. — Vai tev negribas ēst?

— Ēst? Kā tā?

— Tu taču nebiji vakariņās, tāpēc!

— Hmm — nē, nē, — Laura aši atteica.

— Patiešām nē? — Lūkass, samirkšķinādams acis, viņā paskatījās. Laura gan ne tuvu nebija tāda rīma kā Kaja, bet tas, ka viņa izlaistu maltītes, gadījās reti. Tas vienkārši nebija normāli. Bet kas gan ar viņa māsu šobrīd vēl bija normāli?

— Kas noticis? — Laura pārtrauca viņa domas, un tad Lūkass atcerējās, kāpēc bija atnācis.

— Persijs atradis kaut ko interesantu, — viņš sacīja. — Nāc un paskaties.

Alienora jau atradās pie zāļu virtuves durvīm, kad izdzirda Morvenas balsi: — Vai tu neesi kaut ko piemirsusi?

Meitene apmetās apkārt un pārsteigta paskatījās dziedniecē.

— Pie... piemirsusi? — viņa stomījās. — Kā jūs to domājat?

Dziedniece stāvēja pie galda, ko divi gaismekļi apspīdēja ar spožu gaismu, un piestiņā gatavoja zāles. Viņa nopietni raudzījās māceklē, labajai rokai nepārtraukti darbojoties ar piestalu pa apaļo trauku. — Es domāju tēju Elizionam, — viņa mierīgi atteica.

Alienora nosarka. — Kā tad! Piedodiet jel manu nolaidību, kundze!

Viņa paķēra no skapja dzelzs katliņu, metās ar to pie ūdens kubula un aši ar ķipīti pasmēla ūdeni. Piepildījusi katliņu līdz pusei, viņa uzlika tam vāku un aiznesa līdz pavardam, kur novietoja to uz uguns tik neveikli, ka ūdens izšļakstījās pāri malai un čūkstēdams pārvērtās par garaiņiem uz sakarsušās pavarda virsmas. Alienora tam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa iemeta ugunī vienu pagali, steigšus devās pie krājumu skapja un izvilka atvilktni, kur glabājās zāļu maisījums Eliziona miega dzērienam. Veikli nomērījusi divas karotes zāļu no linu maisiņa, viņa tās iebēra māla kausā.

Morvena, saraukusi pieri, vēroja meitenes drudžaino rosību.

— Kas tev šodien noticis, Alienora? — viņa nobažījusies vaicāja.

Meitene tik strauji apgriezās apkārt, it kā būtu pieķerta darām ko aizliegtu. — Kam gan būtu jānotiek? — viņa nedroši atjautāja.

— Tieši to es no tevis gribētu dzirdēt! Tu šodien esi tik izklaidīga un nepavisam nelīdzinies pati sev.

— Bet tas taču nevar būt! — Alienoras balss neizklausījās diez ko pārliecinoša.

— Nedomāju vis, — Morvena rāmi atteica. — Vai tad tu līdz šim kādreiz esi piemirsusi pagatavot Elizionam tēju?

Alienora neko neatbildēja un nokaunējusies raudzījās grīdā.

Morvena pārtrauca darbu, ielika piestalu piestiņā un piebiedrojās māceklei pie pavarda. Viņa ar vienu roku pacēla Alienoras zodu un pavērās meitenei acīs ar laipnu skatienu. — Saki man, Alienora, kas tev uz sirds? Tu taču zini, ka vari man uzticēties.

Meitene mulsi nolaida acis, tomēr viņas domas satraukti rosījās. Es taču nedrīkstu izstāstīt, kas Alarikam padomā, viņa prātoja. Un arī to ne, ka esmu noraizējusies par viņu līdz nāvei. Morvena noteikti visu atklātu Paravainam.

— Jūs maldāties, kundze, — Alienora beidzot atbildēja un enerģiski papurināja galvu. — Nekas nav noticis — patiešām nekas!

Morvena piemiedza acis un vērtējoši noskatījās māceklē.

— Labi, — viņa sacīja, atvilkdama roku no Alienoras zoda. — Tu nevēlies runāt, un es to respektēju. Taču atceries — parasti cilvēkam nāk tikai par labu, ja viņš ar kādu dalās savās rūpēs. — Tad viņa pagriezās un atsāka darbu.

Skanot vienmērīgajiem stampiņas sitieniem un pavardā sprakšķot pagalēm, meitene kvēlojošiem vaigiem pacēla katla vāciņu, zem kura sāka vārīties ūdens. Alienorai nāsīs iesitās tējas zālīšu aromāts — miega sakne, drudža puķe un pūķa usnes. Tomēr meitene tam nepievērsa uzmanību, jo viņas domas kavējās pie Alarika.

Par laimi, neviens nebija ievērojis, ka viņš ir projām. No rīta viņa Paravainam bija atvainojusies, ka brālis vēl nav atnācis. Viņš nejūtoties labi, meitene bija teikusi, un vēloties pa dienu palikt gultā. Melojot viņa bija piesarkusi, taču balto bruņinieku vadonim tas nebija iekritis acīs. Neviens nebija ievērojis, ka Alarika kambarītis ir tukšs, un tā nu brāļa un māsas noslēpums bija palicis neatklāts līdz pat vakaram. Tas gan bija īsts brīnums, ja ņēma vērā Bučmūļa ārdīšanos.

Kopš Alariks bija projām, svūpijs bija gluži satrakojies. Varbūt viņš bija noilgojies pēc saimnieka un tāpēc izgrūda sirdi plosošas skaņas. Viņa izmisumu nespēja remdināt pat lielākie gardumi. Zvēriņš nemitīgi skrāpējās gar Alienoras kambarīša durvīm un bija lūkojis aizlaisties pa logu. Līdz šim gan Alienorai pēdējā mirklī bija izdevies viņu noķert. Tā kā viņas istaba atradās nomaļus, neviens vēl nebija dzirdējis Bučmūļa saceļo jezgu. Taču ilgi tā vairs nevarēja palikt nemanīta.

Kamēr Alienora nepacietīgi gaidīja, kad sāks vārīties ūdens, lai beidzot varētu apliet Eliziona miega dzērienam domātās zālītes, viņa slepus cerēja, ka svūpijs tostarp būs piekusis un aprimis.

Laura tūlīt pazina attēlu, kas bija parādījies monitorā — abi bruņinieki, ko lokā ietvēra vārdi latīņu valodā, bija tieši tādi paši kā bruņinieki uz akmens atlūzas, ko viņa bija atradusi bibliotēkā. Atradums stāvēja uz rakstāmgalda blakus datoram, un, uzmetusi tam skatienu, viņa pārliecinājās, ka nebija nošāvusi greizi. Vienīgi displejā attēls bija pilnīgs, nevis kā uz akmens, kur no tā bija redzama tikai daļa.

Persijs Valjants un draugi stāvēja pie datora viņa darbistabā, ar interesi pievērsušies interneta lapai, ko viņš bija atradis. Skolotājs norādīja uz monitoru. — Tas pilnigī nepārprotami irr Tempļa brruņiniekū zīmogs! To apstiprrinā arrī uzrraksts latīņu valodā: “SIG1LLUM MILITUM XRlSTl” — “Kristus kareivju zīmogs”!”

Kaja savilka lūpas taurītē un pacēla uzacis. — Tempļa bruņinieki? Pirmoreiz dzirdu!

Arī Laura jautājoši vērās Persijā. — Kas tie Tempļa bruņinieki tādi bija?

Lūkass ievilka elpu un jau grasījās sākt skaidrot, bet ievēroja, ka Persija seja apmācas. Tālab viņš izlēma paklusēt.

Skolotājs, divreiz ātri noklikšķinājis peli, atvēra jaunu lapu. Uz ekrāna parādījās iespaidīga jātnieku karapulka zīmējums. Uz bruņinieku vairogiem un apmetņiem bija redzami lieli krusti, kuru zari uz galiem paplašinājās. Šis krusts bija attēlots arī kaujas karogos, kas plīvoja virs viņu galvām. Persijs norādīja uz monitoru.

— Tempļa brruņiniekī bija dievbijīgu un dižciltīgu drrošsirržu pulciņš, kas Krrusta karru laikā bija noslegušī svētu savienību. Viņi devās uz Svēto zemī, uzcelā daudzus cietokšņus un karoja arr pagāniem. Taču galvenokārrt viņi bija zverrejušī izpildīt īpašu uzdevumu — viņi apsarrgajā Svēto Grālu!

— Svēto Grālu? — Kaja pārsteigta paskatījās skolotājā. Viņa acīm redzami vēl neko nebija dzirdējusi par tādu Grālu.

— Jā, — Persijs apstiprināja. — Neiedomājami verrtīgū kausu, kurrā saskaņā arr senū teiksmu strrāvo mūžīgās dzīvības avots. To irr meklejušī daudzi vīrri, bet līdz pat šai baltai dienai nevienam nāv laimējies to uziet.

Laura sarauca pieri. — Mūžīgās dzīvības avots, tu saki?

Persijs pamāja.

— Tad jau tas Grāls ir bijis kaut kas līdzīgs Apskaidrības kausam?

— Tu pati to pateici, Laura. Vārdi ir tikai tukša skaņa, un lietu patiesais saturrs parrastī slēpjas zem to ārējā veidola.

Lūkass pacēla no galda akmens atlūzu un prātodams aplūkoja zīmoga fragmentu. Tad viņš pievērsās Persijam. — Es īsti nesaprotu — ja jau Tempļa bruņinieki atradās Svētajā zemē, kā tad viņu zīmogs ticis līdz šejienei, Rāvenšteinas pilij?

— Izskaidrrojūms irr diezgan vienkārršs — Reimārs fon Rāvenšteins kādū laikū bija piebiedrojies templiešiem.

— Jo viņš gribēja apsargāt Svēto Grālu?

— Nē, nebūt ne! — Persijs papurināja galvu. — Jo viņš Grālu grribējā nozagt.

— Nopietni? — Lūkass brīnījās. — Un vai viņam izdevās?

Persijs neatbildēja uzreiz. Viņš atkal satvēra peli un pēc pāris

klikšķiem monitorā parādījās grezna kausa zīmējums. Kaut arī attēls bija melnbalts, varēja noprast, ka traukam ir milzīga vērtība. Tas noteikti bija gatavots no zelta un viscaur izrotāts ar dārgakmeņiem.

Laura paliecās uz priekšu. Viņas acīs iestarojās neparasts mirdzums, kamēr meitene fascinēta raudzījās uz kausu. — Vai tas ir Svētais Grāls? — viņa klusi vaicāja. Balsī skanēja gandrīz vai bijība.

Persijs novērsās no monitora un paskatījās meitenē. — Nu, tā vismaz likās Reimāram. Viņš to nolaupīja un atvedā šurrp. Taču patiesībā rruna bija tikai parr kopiju, kas neatšķīrās no īstā kausa, un, kad Nežēlīgais bruņinieks iedzerra eliksīru, kas tajā atradās, viņš saņēma brriesmīgu sodu parr savu noziegumu — viņa kerr-menis sāka trrūdēt, vēl dzīvam esot.

Kaja satrūkusies pašāva roku priekšā mutei. Arī Lūkass pavērās skolotājā ar neslēptu šausmu izteiksmi sejā.

Laura turpretim paņēma peli un noklikšķināja uz drukāšanas pogu. Kad printeris sāka dūkt, viņa no jauna pievērsās Persijam.

— Kā tu to visu zini?

Skolotāja sejā atplauka smaids. — No jūsu tēva, prrotāms. Jūs taču zināt, ka viņš krrietnu laikū pētīja Rāvenšteinas pils vēsturri un pats bija uzsācis meklējumus. Un, tā kā mums bija vienā darrbistaba, viņš man bieži stastījā, kā sokas pētījumi.

Skaidrs, Laurai ienāca prātā. To es arī pati būtu varējusi iedomāties!

— Un tālāk? — viņa turpināta taujāt. — Kas notika tālāk? Vai Reimāru varēja izglābt?

Persijs pašūpoja galvu. — Nē, nekādi. Skatīdamies jau nāvei acīs, viņš vēlreiz attaisnoja savu Nežēlīgā slavu un izgudrroja ne-krrietnu plānu: viņš nolēma paņemt līdzi kapā ne tikai viltoto kausu ar nāvējošo eliksīrru, bet arī četrrus savūs labakos brru-ņiniekus, kas viņu pavadītu pēdējā gaitā!

Kamēr Kaja un Lūkass vēlreiz šķebinādamies saskatījās, printeris izdrukāja kausa attēlu.

Laura paķēra izdruku, salocīja un iebāza kabatā. Tad atkal pievērsās Persijam Valjantam. — Kā tad Nežēlīgais bruņinieks to panāca?

Persijs paraustīja plecus. — Diemžel manas zināšanās tik tālū nesniedzas. Skaidrrs irr tikai tas, ka tie četrri vīri pazuda kapenēs, un neviens viņus pēc tam nav rredzējis. Un kopš tiem laikiem...

— Tur spokojas viņu gari! — Kaja pārtrauca.

Skolotājs pasmaidīja. — Varr jau gadīties. Katrrā ziņā visi tā rrunā. Ber man liekas, ka tās drrīzāk irr pasakas.

— Nav taisnība, Persij! — Kaja protestēja. — Mēs paši dzirdējām, kā tur iekšā gaudoja. Vai ne? — viņa jautājoši paskatījās Lūkasā, un zēns palocīja galvu. Tad viņa pievērsās draudzenei.

— Vai ne, Laura?

Laura arī atbildēja uz draudzenes jautājumu ar galvas mājienu.

— Tā nudien bija, Persij!

Tomēr Persiju nekas nespēja pārliecināt. — Nekādā ziņā ne-grrasos apšaubīt, ka esat dzirrdejušī gaudošanu. Bet tā noteikti nenāca no garriem!

— Kā tad tā? — Laura iebilda. — Kā tu to vari zināt?

— Jūsu tēvs bija vairrakkarrt iegriezies kapenēs. Taču parr garriem viņš man neko netika teicis. Un varrat ticēt, ka viņš to būtu darrijis, ja vien tādi tur būtu bijušī!

Tad viņš pastiepa roku pretī Lūkasam. — Vai būsi tik laipns un pasniegsi man akmeni?

Lūkass iedeva viņam akmeni no bibliotēkas. Persijs to brīdi pasvārstīja rokā, lai novērtētu svaru. Tad pacēla akmeni pie labās acs, viegli to piemiegdams, un uzmanīgi nopētīja šķembu. Beigās viņš virsmu rūpīgi aptaustīja ar pirkstgaliem, pielika pie deguna un paostīja. Kad Persijs bija beidzis apskati, viņš, apdomīgi pamājis ar galvu, pagriezās pret bērniem. — Pilnīgi drrošī, tas ir Maltas marr-morrs, nav ne mazāko šaubū. Atlūzai jābūt no veco kapeņu kapličas, jo citurr pilī tāds akmens nekurr nav izmantots celtniecībā!

— Nopietni? — Lūkass pārsteigts noprasīja. — Un ko...

Viņš nepaguva pabeigt teikumu. Tai pašā brīdī atrāvās durvis

un darbistabā iebrāzās mis Mērija. Izskatījās, ka viņa bija steigusies, un sejā bija iegūlusi saspringta izteiksme. Ieraugot Persiju, viņas vaibstos parādījās atvieglojums. — Re, kur tu esi, — viņa nopūtās. — Es tevi visur izmeklējos.

Persijs noraizējies viņā paskatījās. Jau no pirmā acu uzmetiena viņam bija skaidrs, ka kaut kas bija atgadījies. Viņš panācās pretī.

— Kas tev uz sirrds, dārrgā Mērij?

Skolotājas sejā vēlreiz atspoguļojās izbailes, un viņa, meklēdama palīdzību, pavērās Persijā. — Atri, nāc līdzi! Profesors — esmu par viņu ļoti uztraukusies.

Laura sarāvās. Kamēr Persijs paķēra no āķa mēteli un uzmeta sev uz pleciem, viņa piegāja pie mis Mērijas. — Kas profesoram noticis? — viņa aizlauztā balsī apvaicājās.

— Viņam ir augsta temperatūra un viņš gandrīz vairs nesaprot, ko viņam saka, — skolotāja atbildēja. — Un, ja viņš tomēr atbild, tad nespēj pateikt neko sakarīgu. Viņa vārdiem nav nekādas jēgas. — Viņa novērsās no Lauras un uzstājīgi paskatījās Persijā. — Vai tu vienreiz nāksi?

— Es jau skrienu! — viņš atteica un pievērsās draugiem.

— Lūdzu piedošanū, ka esmū spiests pamest jusū sabiedrrību. Tomēr baidos, ka šobrrīd man jādarra kas svarrigāks!

Tad viņš sekoja mis Mērijai, kas jau bija izgājusi pa durvīm. Laura brīsniņu prātoja, vai nevajadzētu iet līdzi Persijam, bet viņš ar īsu galvas mājienu lika manīt, ka labāk ne.

Kad skolotājs bija aiz sevis aizvēris durvis, trīs draugi neziņā saskatījās.

— Un tālāk? — Lūkass pajautāja. — Ko mēs tagad darīsim?

Kaja paskatījās rokas pulkstenī. — Neko! — viņa atteica.

— Pulkstenis jau pusdesmit; pēc pusstundas jābūt gultās. Vienīgais, kas mums vēl atliek, ir doties atpakaļ uz istabām. Vai arī — kā tev liekas, Laura?

Laura neko neteica. Viņa stāvēja pie datora un domīgi raudzījās viltotajā Grālā, kas vēl joprojām bija redzams monitorā. Pēc brīža viņa apgriezās, ar labo roku satvēra zodu un, kaut ko prātodama, nekustīgi raudzījās uz priekšu.

— Ja akmens ar zīmogu patiešām ir no kapličas... — viņa domīgi sāka.

— Jā? — Lūkass aši pavaicāja un gaidu pilns pavērās māsā. Viņš juta, ka viņai radies konkrēts pieņēmums.

— ... tad varbūt tur ir paslēpts arī kauss?

Lūkasa sejā parādījās skeptiska izteiksme. Pierē atkal iegriezās rieva. — Vai esi pārliecināta?

Laura papurināja galvu. — Ne gluži. Bet padomā taču: ceļojumā sapnī es redzēju, kā tētis pagājušajos ziemas saulgriežos atskrēja no veco kapeņu puses. Un, tā kā viņam sekoja melnie bruņinieki, man šķiet, ka viņš tur varēja ieraudzīt ko tādu, kas viņam drīzāk nebija jāredz, vai ne?

— Jā, skaidrs, — iesaucās Kaja, kas līdz šim klusēdama bija sekojusi Lauras domu gaitai. — Izklausās pārliecinoši.

— Un, iekams viņi tēti noķēra, viņš vēl paguva kaut ko noslēpt bibliotēkā — un es esmu gandrīz vai droša, ka tā bija šī akmens lauska.

— Noteikti! — Kaja viņai piekrita. — Ko tad vēl citu?

— Varbūt tā bija pudelīte ar miglu? — Lūkass iesprauda.

— Akmens varēja atrasties aiz grīdlīstes jau veselu mūžību.

Laura pārsteigta pavērās brālī. Jā, pilnīgi iespējams, viņai iešāvās prātā. Bet tikpat iespējams ir arī tas, ka man ir taisnība. Tātad...

— Kāpēc vienkārši neaiziet uz kapenēm un nepaskatīties? — viņa ierosināja un cerīgi paskatījās abos draugos.

Lūkasa sejā bija lasāms noraidījums. — Tu taču dzirdēji, ko Kaja teica. Drīz būs desmit, un pirms pusnakts mēs noteikti netiksim atpakaļ. Tas būs smags internāta iekšējās kārtības noteikumu pārkāpums.

Laura pārmetoši viņā paskatījās. — Nu un tad? Vai iekšējā kārtība tev ir svarīgāka nekā tētis? Vai mans uzdevums?

Lūkass klusēja. Viņš zināja, ka turpināt diskutēt ar māsu nebija jēgas. Viņu tāpat nekas nepiespiedīs atteikties no sava nodoma.

Neviens arguments pasaulē.

Kaja nedroši pavērās draudzenē. — Es īsti nesaprotu, — viņa teica. — Vai tu tiešām domā, ka mums jāiet uz kapenēm?

— Jā, protams.

Kaja nobālēja. Acis iepletās, un šķita, ka vasarraibumi ir izbalojuši. — Tagad? Šinī laikā? Nakts vidū?

Laura pamāja. — Kad tad vēl?

— Ak, nevajag! — Kaja novaidējās. — Nekad, Laura, — tikai pār manu līķi!