Laura un Avanterras noslēpums

27. nodaļa MOKU KAMBARIS

Lūkasu nudien māca bažas. To, ka viņš visu dienu nebija sastapis Lauru un Kaju, vēl varēja izskaidrot. Galu galā viņas gribēja pamācīties fizikas kontroldarbam. Taču, kad abas neieradās uz pusdienām, viņš tomēr jutās drusku pārsteigts. Tas nu bija kas nepierasts. It īpaši Kajai. Ja vien Lūkasu nevīla atmiņa, viņa Rāvenšteinā vēl nekad nebija izlaidusi nevienu ēdienreizi. Beigu beigās Kajai par ēšanu varēja būt svarīgākas tikai ļoti nedaudzas lietas. Tātad viņas ar Lauru mācīšanos tiešām uztvēra nopietni, ja tās dēļ bija gatavas atteikties no pusdienām. Ņemot vērā sliktās atzīmes, varbūt tā arī bija labāk, Lūkass nodomāja, kaut arī viņš pats mīļuprāt uzreiz būtu ķēries pie vārtu meklēšanas. Tomēr viņš bija pretojies kārdinājumam pasteidzināt meitenes un visu pēcpusdienu pavadījis pie sava datora.

Beidzot tomēr bija pienācis laiks, kad meitenēm derētu parādīties. Saule bija norietējusi jau pirms laba laiciņa, pāri Rāvenš-teinas pilij bija nolaidusies dziļa tumsa, bet no abām draudzenēm ne ziņas, ne miņas. Lūkass nemierīgi staigāja šurpu turpu pa savu istabu, laiku pa laikam pamezdams skatienu uz durvīm. Taču neviens nepieklauvēja.

Tas tiešām vairs nav normāli, Lūkasam iešāvās prātā. Mums taču šai naktī vēl tik daudz kas jāpaveic!

Viņš paķēra mobilo tālruni un uzspieda Lauras numuru. Taču māsu nevarēja sazvanīt. Acīmredzot viņa nebija ieslēgusi tālruni, jo atbildēja tikai pastkastīte. Arī Kaja nebija sazvanāma.

Lūkass varēja saprast, ka viņas negrib, lai kāds traucētu mācīties. Bet tas, ka abas bija izslēgušas mobilos, deva vielu pārdomām. Un tāpēc viņš nolēma iet apraudzīt meitenes.

Laura pietrūkās kājās un iekliegdamās atrāvās no režģotajām durvīm. Atkāpusies līdz lažiņai, uz kuras joprojām stāvēja drebošā draudzene, viņa sagrāba Kajas roku kā glābšanas riņķi.

Kaja arī bija pamanījusi kameras priekšā stāvam Akmens bruņinieku. Viņa nolēca no gultas un nobijusies ieķērās Laurai rokā. Šaušalu pārņemtas, meitenes stingi blenza uz Nežēlīgo bruņinieku, kurš tās neizlaida no acīm, sekodams ikvienai kustībai.

Pilnīgi negaidīti pavērās viņa akmens lūpas. — Es jums parādīšu, ko manos laikos darīja ar tādām nepaklausīgām skuķēm kā jūs! — viņš sacīja balsī, kas atgādināja rīvēšanu. Tad, abām rokām satvēris režģu durvis, vienā paņēmienā izrāva tās no eņģēm un aizmeta sāņus, it kā tās būtu spalviņas vieglumā. Noteiktiem soliem viņš devās tuvāk meitenēm.

— Nē! Ak, nē! — Laura ievaidējās. Roku rokā ar Kaju, kas bija dzelžaini viņai pieķērusies, meitene kāpās tālāk no bruņinieka, līdz vairs nebija vietas. Viņas varēja tikai atbalstīt muguru pret sienu un trīcot padoties liktenim.

Tad arī Nežēlīgais bruņinieks bija klāt. Viņš sagrāba meitenes ar savām akmens ķetnām, pacēla gaisā kā lelles un iznesa no kameras. Skaļie protesta kliedzieni nesasniedza dzirdīgas ausis, žēlabainā lūgšanās, kam meirenes drīz vien pievērsās, nespēja aizkustināt viņa salto sirdi. Viņš nepielūdzami turēja ciet abas draudzenes un stiepa tās prom.

Lūkass pieklauvēja pie istabas durvīm, taču neviens neatbildēja. Meiteņu istabā nebija dzirdama ne skaņa.

— Laura? — Lūkass nepacietīgi uzsauca un pieklauvēja vēlreiz. — Kļūst tumšs, Laura. Kāpēc jūs neatbildat?

Nesaņēmis atbildi, viņš, ilgi nedomādams, nospieda rokturi. Neaizslēgtās durvis atvērās. Lūkass iegāja iekšā un palika stāvam kā pienaglots. Meiteņu istaba izskatījās tā, it kā tai cauri būtu izgājis tornādo. Drēbju skapju un rakstāmgaldu durvis bija līdz kājai vaļā, un ro saturs bija izkaisīts pa grīdu. Atvilktnes bija izvilktas un acīm redzami izvandītas, pat matrači bija izrauti no gultām. Lai kas arī būtu pārmeklējis šo telpu, viņš savu darbu bija paveicis līdz galam.

Tad Lūkass pamanīja Kajas mobilo telefonu, kas juceklī gulēja uz grīdas. Zēns pieliecās un to pacēla. Ieliekot aparātiņu bikšu kabatā, viņam likās, ka ir saodis pazīstamu smaržu. Iepletis nāsis, viņš ievilka gaisu un paošņāja. Vienīgais, ko viņš pazina, bija smalks muskusa aromāts. Taču zēns tāpat bija pārliecināts, ka tikai Taksas kapeņu smaržā bijs šī nianse. Skolotāja pirms ne pārāk ilga laika bija atradusies šai istabā, un Lūkasam tapa skaidrs: tikai Taksa varēja visu tā izvandīt, varbūt pats Tumšickis viņai bija nācis talkā. Par laimi, viņiem nebūs izdevies neko atrast, jo Lūkass ne mazākajā mērā nešaubījās par to, ko gan viņi bija meklējuši.

Kur gan, ak tu piķis, varēja būt Laura un Kaja?

Lūkass visai aši secināja, ka uz šo jautājumu varēja būt tikai divas saprātīgas atbildes: vai nu Lauru un Kaju bija pārsteiguši un saņēmuši gūstā tumsas aizstāvji, vai arī viņas laikus bija atskārtušas briesmas un bēgušas pie Persija Valjanta vai mis Mērijas. Citādi pilī nebija neviena, kam viņas būtu varējušas uzticēties. Izņemot, protams, Lūkasu pašu — taču iespējams, ka viņas nebija gribējušas pakļaut briesmām viņu un kausu. Tātad viņam vajadzēja atrast Persiju, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Lūkass iznāca no istabas un aizvēra durvis. Pagriezies, viņš piepeši ieraudzīja savā priekšā stāvam Atilu Morduku. Saimniecības pārzinis bija izniris kā no nekurienes un drūmi noraudzījās zēnā.

— Ko tu te meklē, puišel? — viņš vaicāja draudīgā balsī.

Zēns nopētīja īdzīgo plikpauri. Un tieši tagad viņam vajadzēja patrāpīties ceļā, Lūkass klusībā nosodījās. Laurai un Kajai varbūt steidzami vajadzīga palīdzība, un man jāņemas ar šo okšķeri! Bet — kazi, man pateikt, ka viņas abas ir pazudušas?

Lūkass neizlēmīgi raudzījās Atilā Mordukā. Viņš nezināja, ko darīt, jo vienkārši nebija pārliecināts, vai saimniecības pārzinim var uzticēties. Par Arilu gan neviens skolnieks vēl nehija stāstījis neko sliktu, taču lahu arī ne. Vairākums no viņa baidījās. Tas arī bija saprotams, ņemot vērā īdzīgo sejas izteiksmi, ar kādu Morduks allaž klīda apkārt. Vai tiešām uz viņu varēja paļauties tik svarīgā lietā?

Laurai uz brīdi bija radies iespaids, ka pasaule apgriezusies ar kājām gaisā. Tad viņa ievēroja, ka patiesībā tieši viņa karājās virvē ar galvu uz leju. Virve gāja pār trīsi, kas bija piestiprināts pie drūmā moku kambara griestiem. Laura laikam uz mazu brītiņu bija paģībusi, kad Nežēlīgais bruņinieks viņas kājas bija sasējis ar striķi un tad vienā rāvienā pavilcis uz augšu. Citādi viņa nespēja izskaidrot, kā būtu zaudējusi spēju orientēties.

Laura juta, kā galvā saplūst asinis. Dzīslās dunēja un klaudzēja, un deniņos arvien pieauga spiediens. Tomēr viņa piespieda sevi nekrist panikā. Tas būtu ļaunākais, kas varētu notikt. Tad viņa noteikti būtu pagalam — un Kaja arīdzan.

Meitene pagrieza galvu un lūkoja apskatīt pustumšo velvi, pie kuras griestiem viņa bezpalīdzīgi kuļājās. Tas gan nebija tik vienkārši, jo Lauras mati bija aizkrituši priekšā acīm. Tomēr, par spīti matu aizsegam, viņa redzēja, ka tuvumā karājās milzīgs metāla kroņlukturis ar aizdegtām svecēm. Arī to noturēja virve, kas gāja pāri trīsim pie griestiem. Otrs virves gals bija nostiprināts pie āķa sienā. Tādējādi kroņlukturim, kas telpu apspīdēja ar spokainu gaismu, varēja regulēt augstumu, kaut arī Laura nesaprata, kam tas vajadzīgs.

Moku kambaris noteikti bija izvietots pils pagrabā tādā pašā līmenī kā pazemes cietums, kurā Tumšickis un Taksa viņas bija ieslodzījuši pa nakti. Surpceļā viņi nebija gājuši ne pa vienām kāpnēm, un gaiteņi neveda ne uz augšu, ne uz leju. Tātad viņi joprojām atradās dziļi zem zemes, un tas nozīmēja, ka kliedzienus neviens nedzirdēs. Ne palīgā saucienus, ne sāpju kliedzienus, kas izlauzīsies pār viņu lūpām, kolīdz Nežēlīgais bruņinieks uzsāks spīdzināšanu. Jo tieši tas Reimāram fon Rāvenšteinam likās esam padomā.

Bruņinieks jau saitēja Kaju pie moku sola, kas atradās telpas vidū. Nabaga meitene žēli vaimanāja. Laura nespēja saprast, vai aiz bailēm vai jau aiz sāpēm. Tomēr viņai bija aizdomas, ka tās drīzāk ir paniskas bailes, jo Reimārs vēl joprojām bija aizņemts ar spīdzināšanas sagatavošanas darbiem.

— Nē, nevajag! Lūdzu, nevajag! — Kaja lūdzās Nežēlīgo bruņinieku, kamēr tas ar labi ietrenētām roku kustībām aplika dzelžus viņai ap kājām. Bija skaidri redzams, ka tas nebija pirmais upuris, ko viņš grasījās apstrādāt. Meitene pretojās, cik spēdama, un mētājās uz cietās koka lažiņas šurpu turpu. Tomēr tas neko nelīdzēja, Nežēlīgais bruņinieks sakampa Kaju ar nepielūdzamu tvērienu un arī roku locītavas iespieda dzelzs skavās, kas ar ķēdēm bija piestiprinātas pie moku rata.

— Beidziet! — Kaja iekliedzās. — Tūlīt pat beidziet!

Bruņinieks pienāca viņai pie klāt un uzlika uz mutes savu

ķepu, noslāpēdams kliedzienus. Tad viņš draudīgi paskatījās. — Vēl vienu skaņu — un tu mirsi! — no akmens lūpām atskanēja čerkstoša balss.

Kajas acis šausmās iepletās. Tajās atmirdzēja nāves bailes, un, kad Reimārs noņēma roku viņai no mutes, no meitenes sejas aizplūda viss sārtums.

— Kur ir kauss? — nodārdēja rupja balss.

Kaja sastinga un tad sāka svaidīt galvu šurpu turpu. — Es... es nezinu, — viņa izgrūda.

Bruņinieks vienaldzīgi noskatījās viņā, akmens sejā nebija jaušama ne niecīgākā jūtu izpausme. Viņš novērsās, pielāčoja pie moku rata un spēcīgi to pavilka. Dzelzs ķēdes nostiepās, un Kaja sajuta sāpīgu rāvienu rokās. Ar nākamo rata pagriezienu nostiepums palielinājās, un Kaju pārņēma neizmērojamu sāpju priekšnojauta.

— Nē, nevajag, lūdzu, nē! — viņa lūdzās.

Taču viņas mocītājs neļāvās pierunāties. Viņš vēlreiz pagrieza ratu, un Kajas augums arvien vairāk izstiepās garumā. Visbeidzot nospriegotās ķēdes to bija nostiepušas tiktāl, ka tas gandrīz bija zaudējis saskari ar horizontālo virsmu un turpat vai šūpojās virs moku sola.

— Kur kauss? — bruņinieks ierēcās skaļāk un draudīgāk nekā iepriekš.

— Es taču nezinu! — Kaja kunkstēja. — Patiešām nezinu!

Viņas sejā bija lasāmas elles mokas, pāri vaigiem ritēja asaru

strautiņi. Dziļā izmisumā viņa pagrieza galvu un meklēja draudzenes skatienu. — Tev viņam jāpasaka! — viņa šņukstēdama lūdzās Lauru. — Pasaki taču viņam. Lūdzu!

Laura drudžaini pārlika. Viņa zināja, ka Nežēlīgais bruņinieks, ne aci nepamirkšķinājis, varēja Kaju nomocīt līdz nāvei. Bet bija arī tikpat skaidrs, ka, izpaužot kausa atrašanās vietu, neviena no viņām tāpat nepaliks starp dzīvajām. Tādējādi viņa Kajai noteikti nepalīdzētu — un pati sev arī ne!

Bet ko darīt? Vai viņa pašreizējā stāvoklī vispār spēja kaut ko iesākt?

Laura pagrieza galvu pret Nežēlīgo bruņinieku, kurš, stāvēdams pie moku rata, domīgi skatījās viņā. Šķita, ka viņa skatiens vaicā: “Vai tā sarkanmatainā knīpa patiešām nezina, kur atrodas kauss, vai arī tikai mēģina iegūt laiku?”

Piepeši Laura atskārta, kas viņai darāms. Viņa noskaitās, ka jau agrāk nebija par to iedomājusies. Reimārs fon Rāvenšteins stāvēja tieši zem kroņluktura. Ja viņai izdotos atraisīt virves mezglu, tad smagais lukturis uzgāztos bruņiniekam uz galvas un, iespējams, izslēgtu viņu no cīņas.

Vismaz uz kādu laiku.

Cerams!

Laura aizvēra acis un koncentrējās. Viņa zināja, ka daudz laika vairs nav palicis.

Reimārs fon Rāvenšteins jau bija pagriezies pret viņu. — Pasaki vienreiz, kur nobāzāt kausu! Citādi tavai draudzenei jāmirst! — viņš bļāva. Balss, Laurasprāt, skanēja kā pekles radījumam. Lai prasību darītu uzskatāmāku, viņš ķērās pie moku rata un pagrieza to vēl par gabaliņu.

Kaja griezīgi kliedza, taču Laura mēģināja to ignorēt tāpat kā bruņinieku, kurš, dusmās kūsādams, lika viņai beidzot atklāt, kur paslēpts kauss. Laura viņa briesmīgos draudus gandrīz nedzirdēja, visas viņas domas un enerģija bija pievērstas virvei un mezglam, ar ko tā bija piestiprināta pie āķa.

Atraisies, viņa domāja, atraisies un krīti lejā!

Laurai prātā bija rikai šis mezgls. Viņa nedzirdēja, kā Kajas sāpju kliedzieni pārvērtās žēlos kunkstos un Nežēlīgais bruņinieks saskaitās vēl vairāk un pagrieza ratu. Kajas ķermenis, nostiepts līdz beidzamajam, šūpojās virs sola, un to bija pārņēmušas nekontrolējamas trīsas. Un bruņinieks atkal ķērās pie rata.

Nekas no tā visa nenonāca līdz Lauras apziņai. Visas viņas domas bija saplūdušas ar mezglu. Atraisies, viņa tam pavēlēja, Atraisies un atbrīvojies no sloga!

Likās jau, ka Lauras pūliņiem nebūs panākumu, kad mezgls tomēr atsējās. Dažas reizes noraustījies, tas atraisījās un nākamajā brīdī kroņlukturis ar neiedomājamu sparu nogāzās zemē. Virve, skaļi nošvīkstēdama, pārlidoja pāri trīsim pie griestiem. Nežēlīgais bruņinieks izbijies paskatījās augšup. Ieraudzījis gaismekli, kas grasījās krist, viņš gribēja mesties sāņus, bet bija jau par vēlu. Nākamajā acumirklī viņam pa galvu trāpīja milzu smagums. Akmens Reimārs kā zibens ķerts nogāzās zemē, un kroņlukturis rībēdams viņu apraka.

Kaja kliedza kā prātu zaudējusi. Sāpēs un neizmērojamajās bailēs viņa nebija atskārtusi, kas notiek apkārt.

— Nomierinies, Kaja, nomierinies! — Laura mēģināja balsij piešķirt pārliecības pieskaņu. — Lūdzu, nomierinies, viss būs labi.

Tad viņa sāka šūpoties. Svārstīdamās šurpu turpu, viņa beidzot spēja saķert virvi, pie kuras bija piesieta. Meitene veikli uzvilkās pa to uz augšu un jau pēc dažiem mirkļiem varēja atraisīt mezglu pie kājām. Pēc tam bija tīrais nieks atbrīvot draudzeni no briesmīgajiem pārbaudījumiem uz moku sola.

Kaja pārlaimīga metās viņai ap kaklu. — Paldies, Laura, — viņa stostījās. — Tu man izglābi dzīvību.

Laura nodūra acis. Neraugoties uz veiksmīgo glābšanas pasākumu, viņai tomēr bija netīra sirdsapziņa. —Tas bija mazākais, ko es tavā labā varēju darīr, — viņa sacīja, cieši apskaudama Kaju.

— Beigu beigās es pati tevi iegrūdu dzīvības briesmās! Ja es tevi nebūtu ievilkusi šai padarīšanā, tev viss būtu aiztaupīts!

Kaja atraisījās no draudzenes rokām. — Muļķības! — viņa iebilda. Asaru klātajā sejā jau bija manāma spīts, kad viņa sāka masēt notirpušās roku locītavas un nobrāztās potītes. — Tāpēc jau ir draugi, Laura, lai pie viņiem varētu vērsties, kad kādu vajag palīgā! Turklāt...

Viņa apklusa, jo aizmugurē piepeši bija dzirdama apslāpēta stenēšana. Meitenes apgriezās apkārt un izbijušās noskatījās uz kroņlukturi, kurš gandrīz vai pilnībā sedza Nežēlīgo bruņinieku. Bija redzamas tikai kājas un labā roka. Dzelzs gredzens ar kaltajiem svečturiem bija saliecies līkumā. Lielākā daļa sveču bija izbirušas no turekļiem un krītot pārlūzušas. Dažas no tām, izkaisītas pa grīdu vai uz bruņinieka akmens stāva, vēl joprojām dega. Pāri Reimāra granīta ķermenim, kas gandrīz vai nebija bojāts, plūda mazi karsta vaska strautiņi. Cik meitenes varēja ieraudzīt, atlūzuši bija rikai labās rokas zeltnesis un rādītājpirksts, kas gulēja dažus centimetrus nostāk.

Zem kroņluktura vēlreiz atskanēja kluss vaids. Acīmredzot Reimārs fon Rāvenšteins pēc kāda brīža grasījās atgūt samaņu. Tad abi nolūzušie pirksti noraustījās. Tie saliecās, un kā noslēpumaina spēka vadīti, pierāpoja pie rokas.

Kaja kā paralizēta raudzījās lienošajos pirkstos.

Arī Laura šokā nespēja ne pakustēties. Viņai pār muguru noskrēja auksti šermuļi un šķita, ka uz galvas ieperinājies skudru pūznis, kamēr pati kā apburta noskatījās, kā bruņinieka zeltnesis un rādītājpirksts atkal savienojās ar roku. Reimārs kā iemēģinādams savilka labo roku dūrē. Pirksti klausīja, it kā nekad nebūtu nolūzuši. Bruņinieks apmierināti nokremšķinājās un piecēlās sēdus.

Beidzot Laura atguvās. Projām, viņu caurstrāvoja doma. Ātrāk projāin! — Nāc taču! — Viņa piegrūda Kajai, kas vēl joprojām stāvēja blakus kā pārakmeņojusies, un aizrāva viņu prom.

Par laimi, Reimārs fon Rāvenšteins, iestiepdams iekšā abas meitenes, bija atstājis vaļā moku kambara metāla durvis, un tā Laura un Kaja bez kādām pūlēm izkļuva ārā no spīdzināšanas telpas.

Draudzenes nokļuva garā, velvētā ejā. Tā bija šaura, un to vāji apgaismoja lāpas, kas attāli viena no otras bija iestiprinātas pie sienām kaltos turētājos. Kamēr meitenes, rokās sadevušās, skrēja prom, Laura raustīgajā gaismā ievēroja, ka pie sienām bija sakārts vesels lērums senu ieroču: spoži zobeni, dzelzs šķēpi un mirdzošas āvas. Netrūka pat dzeloņložu ar asinskāriem dzelkšņiem. Izskatījās, ka pils teritorija, kurā viņas atradās, agrāk bija bijusi arsenāls.

— Vai tev ir kāda nojauta, kā mēs tiksim laukā no šejienes? — Kaja elsa. Viņai trūka elpas, un Laurai ar šausmām nācās konstatēt, ka draudzene jau palēnināja soli.

— Nē, ne mazākās, — viņa atteica. — Bet, ja skriesim uz priekšu, tad kaut kur jau būs izeja!

Beidzot viņas bija tikušas ejas galā, kas tagad gandrīz taisnā leņķī pagriezās pa labi. Apmetoties ap stūri, viņas ieraudzīja dīvaini pazīstamu skatu: eja, kas stiepās viņu priekšā, izskatījās tieši tāpat kā tā, kas nupat bija atstāta aiz muguras. Tā bija gara, šaura, lāpu apgaismota, un visur pie sienām karājās ieroči. Līdz pat nākamajam stūrim, kas atradās varbūt četrdesmit metru attālumā, nebija ne zīmes no izejas.

Dīvaini, Laura pēkšņi nodomāja. Gandrīz vai šķiet, ka mēs atkal stāvētu gaiteņa galā un nebūtu tikušas ne metru uz priekšu.

Viņa pēc iespējas ātrāk padzina šo urdošo domu un vilka sev līdzi Kaju.

Kajas spēki arvien vairāk izsīka. Viņa palēnināja gaitu, un Laurai tapa skaidrs, ka draudzene vairs ilgi neizturēs. Ja viņas drīz neatradīs izeju, tad Nežēlīgais bruņinieks viņas tomēr vēl noķers.

— Turies, Kaja! — Laura skubināja aizelsušos draudzeni un, pielikdama visus spēkus, stiepa vien tālāk.

Beidzot viņas bija sasniegušas gaiteņa galu. Tomēr, pagriežoties ap stūri, viss atkal izskatījās tāpat kā pirmīt: priekšā stiepās tieši tā pati eja, kurai viņas jau divreiz bija izskrējušas cauri.

Kaja apstājās. Viņa, pilnīgi zaudējusi spēkus, paliecās uz priekšu un atbalstīja rokas pret augšstilbiem. — Nevar būt. Kaut kur taču jābūt izejai!

Arī Lauras elpa bija manāmi paātrinājusies. Domīgi grozīdama galvu, viņa paskatījās draudzenē. — Es arī to nesaprotu. Galu galā mēs taču kaut kā tikām līdz moku kambarim! Un, ja kaut kur tiek iekšā, tad jāvar tikt arī ārā, vai ne?

— Tas būtu loģiski, — Kaja atteica. Bet tad šaubas parādījās arī viņas sejā. — Es tomēr nebrīnītos, ja eja nekad nebeigtos. Pēdējā laikā mēs esam piedzīvojušas daudz ko tādu, kur no loģikas nav ne vēsts, vai ne?

Laura pārsteigta pavērās draudzenē. Tad pamāja. Kajai bija taisnība — protams. Ja nudien kopš laiku pirmsākumiem bija pastāvējusi Zemei paralēla pasaule — un par to vairs nevarēja būt šaubu —, tad tas nozīmēja, ka pasaulē patiesībā valdīja gluži citi likumi, nekā viņām bija licies līdz šim. Pasaule, kas pavērās aiz lietām, ar cilvēka loģiku nebija izprotama, kaur arī daži cilvēki to saprastu. Bet tā nu reiz bija — un tāpēc noteikti varēja pastāvēt arī bezgalīgi gaiteņi.

Šī doma Laurai lika nodrebēt bailēs. Viņa steigšus pagriezās pret draudzeni. — Mums jāiet tālāk, Kaja, mums jātiek ārā no šejienes. Es gan vēl nezinu, kā, bet mums tas jāizdara, citādi būsim dimbā.

Abas meitenes atkal sadevās rokās un joza tālāk. Kaja bija smēlusies jaunus spēkus. Kājas viņai kustējās daudz naskāk, un Laurai radās cerība, ka bēgšana tomēr varētu beigties labi.

Pagriežoties ap nākamo stūri, Laura redzēja, ka cerības bijušas veltas. Viņu bēgšana bija galā. Šaurās ejas vidū stāvēja masīvs stāvs, aizsprostodams viņām ceļu.