Laura un Avanterras noslēpums

12. nodaļa MOŠĶEZERĀ SALIŅA

Nākamajā dienā sāka līt. Pie debesīm bija sadrūzmējušies biezi mākoņi un lūkoja tikt vaļā no slapjās nastas. Rāvenšteinas pils bija ietīta mitrā plīvurā. Aiznākamajā dienā nebija labāk. Tieši otrādi: rīta pusē vēl sacēlās vētra, un lietus tikai pieauga spēkā. Vēja brāzmās biezās lietus strūklas izlocījās kā pātagas, nevaldāmi un bez žēlastības iecirzdamās sejā ikvienam vieglprātīgajam, kam pietika aušības iziet laukā. Lietus bija tik stiprs, ka par vislabākais ūdensnecaurlaidīgais apģērbs nesniedza glābiņu.

Zeme bija pilnīgi izmirkusi un rā piesūkusies ar slapjumu, ka tajā vairs nevarēja iespiesties ne pilīte. Strautiņi, kas parasti rimti čaloja ielejās starp pakalniem, tikai klusi tērzēdami savā nodabā, nu bija pārvērtušies varenās straumēs, kuru krākšana bija dzirdama jau pa gabalu. Tās izkāpa no krastiem un pārpludināja zemi. Krietni pacēlās arī Mošķezerā līmenis, kurā ietecēja divas no šīm putojošajām upēm. Negaiss ilga trīs pilnas dienas. Lietus norima tikai trešajā naktī.

Kad Laura pamodusies paskatījās pa logu, laiks jau bija noskaidrojies un brīžiem starp mākoņiem varēja manīt pat blāvo ziemas saulīti.

Laurā beidzot atkal pamodās cerība. Taču diemžēl viņa bija zaudējusi veselas trīs dienas. Trīs dienas, kurās viņai bija lemta bezdarbība. Trīs dienas, kurās viņai tika liegti kausa meklējumi. Turklāt viņai bija tik maz laika!

Nu labi — pavisam dīkā viņa šais trijās dienās nebija sēdējusi. Meirene bija turpinājusi nodarbības pie Mērijas Morganas, un vienreiz viņai pat bija izdevies neko nedomāt! Vismaz gandrīz neko. Tas bija ildzis gan tikai dažus mirkļus, līdz galvā atkal bija sarosījušās dažnedažādas domas, taču pirmais solis bija sperts, un Laura jau sāka ticēt, ka varbūt tomēr spēs iemācīties nolasīt domas.

Viņas telekinētiskās spējas tomēr negribēja un negribēja at' rīstīties. Mācības pie profesora Aureliānā bija diezgan nogurdinošas. Slimniekam aizvien biežāk vajadzēja pārtraukumus, jo viņš ik dienas, jo kļuva vājāks. Atkal un atkal viņš zaudēja samaņu. Mis Mērija lūdza viņu saudzēt sevi un, ņemot vērā iedragāto veselību, labāk pārtraukt mācības. Tomēr profesors par to negribēja ne dzirdēt. Beigu beigās viņš bija vienīgais sargātājs, kas prata telekinēzi. Un, ja viņš nemācīs Lauru, no kā tad lai viņa to apgūst?

Mis Mērija bija nopratusi, ka pretoties ir veltīgi, un ļāva viņam darīt savu. Viņa apzinājās, ka Austrums Aureliāns drīz vien zaudēs samaņu uz ilgāku laiku. Tad viņš Laurai vispār nespēs līdzēt.

Lauras pirmais ceļojums sapnī bija pilnīga izgāšanās. Viņa bija padevusies jau pēc pirmajām minūtēm. Persijs Valjants bija tikai iespiedis rokā biezu ķieģeli “Par ceļojumiem sapnī un citām brīnumainām spējām” — tāds bija vecā folianta nosaukums, ko bija sarakstījis kāds profesors Dr. Mēbiuss Miedziņš — un paskaidrojis, ka tas esot galvenais darbs sapņu ceļojumu jomā. — Tapāt kā kat-rram, kas mācās braukt, jaizstudē un jaiekaļļ satiksmēs noteikumi, tapāt arrī tev, Laurra, jāapgūst šīs slavējamās mākslās theorrētiskie pamatī! — Persijs tieši tad bija skaidrojis, kad parādījās Mīzelšteina, lai viņu pasauktu pie direktora. Priekšniekam esot kas svarīgs sakāms, tā viņa darīja zināmu. Par gadskārtējo basketbola turnīru! Tas gan vienmēr notika tikai ap Lieldienām. Šo Persija piezīmi vecā pele bija vienkārši ignorējusi, tā ka fizkultūras skolotājam gribot negribot tomēr nācās pakļauties priekšnieka rīkojumam — un Lauras mācību stunda nenotika.

Laura gan ar kvēlu aizrautību bija metusies grāmatā, tomēr pat pēc pirmajām četrsimt lappusēm viņai vēl īsti nebija skaidrs, kā šie ceļojumi sapnī vispār notiek. Kāds tur brīnums — spēja sapnī nokļūt notikumā, kas noticis citā vietā vai pat citā laikā, un izdzīvot to, it kā tu pats piedalītos ar miesu un dvēseli, bija tik fantastiska, ka ar cilvēka saprātu to gandrīz nebija iespējams aptvert. Cik daudz reižu grūtāk gan nebija to iemācīties praksē?

Dažādajās nodarbēs aizņemta, Laura gandrīz nespēja atrast laiku, lai sagatavotos kontroldarbam matemātikā. Turklāt tas bija vājprātīgi svarīgs. Vēlreiz saņemot sliktu atzīmi, pieauga briesmas, ka viņa atkal būs nesekmīga matemātikā. Rebeka Taksa kontroldarbam noteikti neizmeklēs nekādus vienkāršos uzdevumus, lai Laurai to atvieglotu. Gluži otrādi — Taksa izvēlēsies īpaši sarežģītus jautājumus, jo tad, ja Laura gada beigās izkristu, viņai būtu jāaiziet no internāta, līdz ar to Rāvenšteinā būtu par vienu sargātāju mazāk.

Tomēr Laura pieņēma lēmumu, ka īpašajam uzdevumam dodama priekšroka. Atrast Apskaidrības kausu bija svarīgāk par visu pārējo. Ja Avanterra ies bojā un sāksies Mūžīgās Iznīcības valstība, tas pats notiks arī ar Zemi. Un tad jau būs vienalga, vai viņa vēl ies internātā vai ne.

Vēl lielāka nozīme bija, lūk, kam: bez kausa viņai neizdosies vēlreiz ieraudzīt tēti. Nekad vairs! Un tēvs viņai bija svarīgāks par visu pārējo pasaulē.

Piektdien pēc pusdienām Sajella piezvanīja Laurai pa mobilo tālruni un pateica, ka uz pāris dienām jāaizbraucot, lai sagatavotu svarīgu interviju ar kādu ekonomikas magnātu. Laura un Lūkass tātad nevarēšot brīvdienās atgriezties mājās, viņiem vajadzēšot palikt internātā. Laura gan mīļuprāt būtu iegavilējusies par pamātes ziņu, kas atvēlēja vairāk laika meklējumiem.

Diemžēl pat pēc negaisa beigām nebija cerību turpināt meklējumus. Parks un visa Rāvenšteinas apkārtne bija tik ļoti pielijuši, ka, sperot soli, kāja iegrima zemē gandrīz vai līdz potītei. Laurai vispirms nācās pagaidīt, līdz viss vairāk vai mazāk būs apžuvis — atkal jau zaudēts dārgais laiks! Un tā bezdarbībā pagāja visa trešās adventes nedēļas nogale, kas Lauru tik ļoti nomāca, ka viņai prāts īsti nenesās uz matemātikas mācīšanos.

Turklāt viņa loloja cerību, ka līdz matemātikas kontroldarbam tiktāl varētu apgūt domu lasīšanu, lai pieslēgtos Pumpiņpauļa smadzenēm. Šis matemātikas ģēnijs noteikti zinās pareizos risinājumus! Pat nolasot tikai daļu no viņa domām, šis noteikti būtu labākais kontroldarbs pēdējo gadu laikā. Laura jau slepeni priecājās par Rozijas Taksas apstulbušo sejas izteiksmi, kad tā ieraudzīs viņas kontroldarbu!

Svētdienas pēcpusdienā Laurai notika pirmā praktiskā nodarbība pie Persija. Vismaz gandrīz vai notika.

— Tev jāmēģina iziet tunelī! — skolotājs viņai skaidroja milzīgajā torņa istabā.

—Jā? — Laura noteikti izskatījās visai muļķīgi, jo Persijs neviļus iesmējās.

— Prrrotams! — viņš teica, vēl joprojām vīpsnādams. — Kā jau labai skrrējējai tev šis apzimējūms noteikti būs pazistams?

Tikai tad Laura saprata, ko Persijs bija domājis. Ar tuneli — dažs labs to sauca arī par zonu vai orbītu — skrējēji apzīmēja to gandrīz transam līdzīgo stāvokli, kurā reizumis gadījās nokļūt, kad garā, nogurdinošā skrējienā viņi bija pārvarējuši spēku izsīkumu un vienkārši turpināja skriet. Daudzi no viņiem juta tādu kā reiboni un pilnīgu atbrīvotību no zemes smaguma. Citiem likās, ka viņi lido, un sajuta tādu kā eiforiju — tāpēc viņi arvien mēģināja vēlreiz iziet šai tunelī.

To pašu stāvokli vajadzēja sasniegt, arī dodoties ceļojumā sapnī. Vismaz tā apgalvoja Persijs.

Laura viņā skeptiski paskatījās. — Vai jūs... ēēē... tu... — protams, arī fizkultūras skolotājs bija pastāvējis, ka Laurai vajag pāriet ar viņu uz “tu” un uzrunāt vārdā, — vai tu domā, ka to stāvokli var sasniegt arī tad, ja iepriekš neskrien?

— Kā rad! Piemerrām, arr konkrrētu elpošanās tehniku! Vhienkarršī pameginasīm!

Gāja labāk, nekā Laura bija domājusi. Protams, palīdzēja ari tas, ka tuneli viņa pazina jau no skriešanas.

— Lēliskī! Fantastiski! — Persijs izšķērdīgi dāvāja uzslavas.

— Man liekās, tev irr dabas dots talents, lai ceļotu sapnī!

Persijs nupat gribēja dot nākamo uzdevumu, kad torņa istabā iebrāzās Atila Morduks. Dr. Tumšickis visur dzenājot rokā Persiju, viņš īgni noteica. Kad Persijs apvaicājās par iemeslu, viņš rikai norūca: — Kā lai es to zinu? Bet jūsu vietā es tūliņ ietu. ja viņš jūs te atklās, tad ies vaļā trādirīdi.

Persijs nebija sajūsmā par tumšo spēku traucējumu, tomēr nācās paklausīt.

Atila Morduks vēl uzmeta Laurai nīgru skatienu, iekams kopā ar Persiju izgāja no torņa istabas, un Laura piepeši sabijās.

Ar to tipu labāk nejokot, viņa nodomāja. Kāds tur brīnums, ka viņš ir Dr. Tumšicka izsūtāmais!

Pirmdien vējš beidzot bija nožāvējis zemi tik daudz, lai atkal varētu iziet ārā. Tomēr, kad Laura Kajai ierosināja pēc ēšanas satikties ar Lūkasu pie Mošķezerā, draudzene nebūr neizskatījās sajūsmā.

— Pie Mošķezerā? Šodien? Es domāju, ka šodien mēs beidzot pamācīsimies matemātiku!

— Rīt arī vēl paspēsim!

Kaja nosodoši pašūpoja galvu. — Es tevi vienkārši nesaprotu, Laura, — viņa sacīja. — Tu taču zini, cik tas kontroldarbs tev ir svarīgs. Tomēr tu nevis mācies, bet visu laiku dauzies apkārt ar mis Mēriju un Persiju. Un tad vēl, kronis visam, esi sākusi rūpēties par profesoru, kas nudien ir tīrais sviests. Pirmkārt, mis Mērija jau gādā par viņu, un, otrkārt, tu viņam tāpat nevari palīdzēt. Ko tas viss nozīmē?

Laura savilka seju nervozā grimasē. — Ko tur daudz, — viņa novilka, — tu vienkārši nesaproti.

— Nu tad paskaidro man! Tik stulba es ari vēl neesmu, lai nesaprastu, ja tev nudien būtu svarīgs iemesls.

Laura iekoda lūpā. Varbūt Kaja patiešām saprastu? Varbūt vajag viņai beidzot pateikt, par ko ir runa. Galu galā viņai bija nepieciešama draudzenes palīdzība. Un Lūkasa palīdzība arī. Tāpat agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad vajadzēs viņiem abiem visu izstāstīt. Kāpēc tad ne uzreiz? Tad vismaz beigtos mūžīgie jautājumi.

Tomēr Laura nolēma pagaidīr. Kajai to vēl nedrīkstēja teikt. Un Lūkasam arī ne. Stāsts bija tik fantastisks, ka viņi neticētu. Lūkass jau nu noteikti ne. Un varēja gadīties, ka arī Kaja ne. Vismaz pagaidām vēl ne.

— Skaidrs, ka es zinu, cik tam kontroldarbam ir liela nozīme, — Laura tālab steigšus atbildēja. — Un es apsolu, ka, sākot ar rītdienu, mēs tam regulāri gatavosimies. Bet šodien aiziesim uz Mošķezeru, labi?

Kaja neatbildēja. Viņa domīgi raudzījās Laurā, un no skatiena varēja spriest, ka draudzene nevarēja izlemr, vai uzskatīt Lauras ideju par labu vai ne.

— Nu, kā tad būs? — Laura nepacietīgi uzstāja. — Vai nāksi līdzi vai ne?

Pēc nepilnas stundas trīs draugi stāvēja uz laivu steķiem peldēšanas līcīša tuvumā. Koka dēļi mitrumā bija kļuvuši melni un šūpojās. Debesis virs Mošķezerā izskatījās kā kausēts svins. Pa ūdens virsu draiskojās spēcīgs vējš, izvīdams to nemierīgā viļņu sprogu rakstā. Pie laipas bija piesietas divas laivas. Tās satraukti mētājās augšup un lejup, nostiepdamas tauvas. Gandrīz vai šķita, ka tās nevar vien nociesties, lai atkal izbrauktu ezerā.

Mazā saliņa atradās varbūt divsimt metrus no krasta. No tālienes krūmu biezoknis, ar ko tā bija apaugusi, izskatījās pēi nepārvarama vaļņa. Nebija redzama neviena vieta, kur salai va-rētu piekļūt, un no tās līdz draugu ausīm neatskanēja ne sīkākais troksnītis. Klusums, ko tā izstaroja, bija gandrīz vai baiss.

Ievērojusi, cik nemierīgs bija ūdens, Kaja nobālēja. — Vai mums tiešām vajag braukt uz turieni? Un vēl bez tevis?

Laura pamāja. — Man ļoti žēl, Kaja. Bet kopš tā negadījuma... — viņa apklusa, jo atmiņā šausmīgā diena atdzīvojās tik spilgti, ir kā būtu notikusi tikai vakar. Tūdaļ pat meitene atkal sajuta neizmērojamās bailes, kas viņu toreiz sagrāba. Viņa no jauna saskatīja burbuļojošo ūdeni, kas iekļuva mašīnā un strauji cēlās augstāk un augstāk. Un viņa ieraudzīja māti, kas bija iespiesta aiz stūres un izmisīgi mēģināja attaisīt drošības jostu.

Tomēr Annai Leanderei ras neizdevās. Viņai tikai laimējās atbrīvot Lauru un pēdējā mirklī izgrūst meitu no grimstošā auto. Laura vēlreiz ieraudzīja krastu, uz kuru peldēja pēdējiem spēkiem. Viņa zināja, ka bija pagriezusi galvu, lai atskatītos... Bet toreiz redzēto viņa vairs nespēja atminēties. Acīmredzot atmiņa bija viņu pažēlojusi un pilnībā izdzēsusi drausmīgās ainas. Kaut arī bija pagājuši jau vairāk nekā astoņi gadi, Lauras krūtis nomāca drūms slogs, un elpošana piepeši padevās tikai ar pūlēm.

— Tu domā to negadījumu, kad noslīka jūsu mamma? — Kaja uzmanīgi apvaicājās.

— Jā, — Laura atteica. — Kopš tās reizes es krīru panikā, rikai ieraugot ūdeni!

Kaja uzlika draudzenei roku uz pleca un līdzjūtīgi viņā paskatījās. — Būs jau labi, Laura.

— Nāc beidzot, Kaja, — Lūkass sacīja. — Tiksim galā arī vieni paši!

Viņš piegāja pie laipas malas un iekāpa vienā no airu laiviņām. No zēna svara tā krietni salīgojās. Turklāt viņš nesvēra vairāk par četrdesmit kilogramiem. Viņš apsēdās uz soliņa, satvēra abus airus un gaidoši pavērās Kajā. — Ko tu vēl gaidi?

Kaja ar jautājošu skatienu pievērsās Laurai. Viņa vēl joprojām nebija sajūsmā par ideju, ka līdz saliņai jātiek airējot. Varbūt viņa arī baidījās?

Laura uzmundrinoši pamāja. — Nebaidies, — viņa sacīja.

— Gan redzēsi, Lūkass jūs sveikus un veselus pārcels pāri — un atpakaļ arī.

Kaja paraustīja plecus. —Ja nu tu tā saki, — viņa teica un ar samocītu smaidiņu pagriezās pret laivu. Lūkass bija to piebraucis pavisam ruvu pie piestātnes. Tomēr, Kajai iekāpjot, tā pamatīgi nošūpojās. Viņa iespiedzās un zaudēja līdzsvaru. Tikai Lūkasa zibenīgā reakcija izglāba meiteni no iegāšanās uz galvas ledainajā ūdenī — viņa roka izrādījās ātrāka, tā pēdējā brīdī satvēra Kajas vējjakas apkakli un noturēja meiteni.

— Oi, — Kaja noteica un apmulsusi uzsmaidīja Lūkasam.

— Liels paldies.

— Viss kārtībā, — viņš atteica un ar rokas mājienu lika apsēsties uz aizmugurējā sola.

Kaja uzmanīgi apsēdās un ar abām rokām iekrampējās laivas sānos, pametusi bailīgu skatienu uz draudzeni, kas palika piestātnē.

Lūkass pamāja māsai. — Atsien tauvu, — viņš lūdza. Laura pieliecās, atraisīja mezglu, pameta Lūkasam tauvu un pagrūda laivu. Tūlīt pat tā ieslīdēja ezerā. Ūdens viļņiem to sašūpojot, Kajas skatienā pavīdēja vēl lielākas bailes. Ar dažiem prasmīgiem vēzieniem Lūkass izlīdzināja laivas gaitu, līdz tās priekšgals pavērsās pret saliņu. Tad viņš sāka airēt. Zēns irās spēcīgiem un vienmērīgiem vilcieniem, it kā nekad mūžā nebūtu darījis neko citu, un tā viņi rāmi slīdēja tuvāk salai.

Laura nekustīgi stāvēja piestātnē un noraizējusies vēroja brāli un draudzeni. Kaut arī viņa zināja, ka Lūkass ir lielisks airētājs, nomācošā sajūta nerimās.

Pēc dažām minūtēm laiva jau bija sasniegusi saliņu. Lūkass paairējās gar krastu, lai atrastu izkāpšanai piemērotu vietiņu.

Tomēr izrādījās, ka tas ir visai grūti, lai neteiktu — gandrīz neiespējami. Salu apjoza dzelkšņainu avenāju, vilkābeļu un dzeloņ-plūmju aizsargvalnis. Tas bija saaudzis tik cieši, ka izlauzties cauri likās turpat vai nereāli, tā nu abiem vajadzēja apbraukt apkārt gandrīz visai saliņai, līdz viņi atrada mazu līcīti, kura krasti nebija tik traki apauguši.

Grants nočirkstēja zem laivas koka korpusa, un smiltis nogurkstēja, tai piestājot malā. Lūkass ar vienu airi pastūmās vēl augstāk krastā. Tad viņš izlēca ārā, satvēra tauvu un uzvilka laivu augstāk pie krasta krūmāja. Zēns aicinoši pasniedza Kajai labo roku — gluži kā kavalieris no filmas par musketieriem.

Vienu brīdi Kaja šķita šaubāmies — pieņemt palīdzību no Lūkasa vai ne? Taču tad viņa satvēra piedāvāto roku un izkāpa no laivas.

— Paldies, — viņa smaidot sacīja.

— Nav par ko, — zēns atteica. Tā vien likās, ka viņš teju teju nosarks. Žigli palaidis vaļā meitenes roku, viņš pagriezās un skeptiski nopētīja biezos brikšņus aiz krasta skrajuma, kailos bērziņus un jaunās priedītes, kas vienīgās varēja lepoties ar zaļu rotu.

— Nāc, Kaja! Iesim paskatīties. — Lūkass ienira krūmos. Meitene viņam sekoja.

Viņi bija nogājuši tikai dažus metrus, kad Kaja skaļi iebļāvās:

— Au! — Viņai cirtās bija ieķēries dzeloņains avenājs, kas plēsa matus tā, ka meitenei sāpēs pārvērtās seja. Viņa pastiepa Lūkasam pretim roku, kurā rēgojās vairākas skrambas. Dažas no tām bija padziļas un asiņoja. Ari seja, kā Lūkass manīja, bija saskrāpēta.

Piepeši viņš ievēroja, ka ērkšķainie dzeloņplūmju, avenāju un mežrozīšu zari bija atstājuši asiņojošas pēdas ari uz viņa rokām. Un seja droši vien arī neizskatījās ne par mata tiesu labāk nekā Kajai.

Zēna pierē ievilkās dziļa rieva, kamēr viņš palīdzēja Kajai atbrīvoties no dzeloņainā gūsta.

— Paldies, Lūkas.

— Viss kārtībā, — viņš norūca un domīgi paskatījās visapkārt. Nācās atzīt, ka tālāk tikt nebija iespējams. Krūmi jau tagad bija tik hiezi, ka pa tiem nebūtu izlīdusi pat novājējusi čūska. Un, lai kur Lūkass arī skatītos, viņš nekur nespēja atrast stigu vai kādu celiņu, kas vestu caur biežņu. Nebija pat šauras taciņas, kas ietu dziļāk salas iekšienē.

Zēns vīlies nogrozīja galvu. Kaut ari viņi bija aizgājuši labi ja desmit metrus no krasta, tālāk uz priekšu nebija iespējams izlauzties. Turklāt viņi bija izkāpuši vietā, kur koki un krūmi likās visskrajākie! Sabozies viņš pavērās Kajā. — Te nevar tikt tālāk, — viņš bilda. — Ja nu vienīgi ar mačeti.

Kaja arī savilka pieri grumbās. — Un ja nu kāds tā ir darījis? — viņa vaicāja.

Lūkass vēlreiz papurināja galvu. — To jau varētu redzēt, Kaja. Laura teica, ka slēptuve, ko viņa meklē, ir ierīkota, augstākais, pirms gada, vai tā?

— Jā, nu un tad?

— Ja pirms gada kāds būtu izlauzies cauri šim biezoknim, tad taka vienalga būtu manāma. Tā taču nevarēja aizaugt pavisam!

Kaut arī Kajai nebija spīdošas zināšanas botānikā, viņa tomēr saprata, ka rā ir tiesa. Divpadsmit mēnešu laikā pat visātraudzī-gākie krūmi nevarētu izdzēst visas takas pēdas. Taču šajos brikšņos nebija manāma ne sīkākā spraudziņa.

— Tev taisnība, Lūkas, — viņa atzina. Meitene izklausījās vīlusies.

— Airēsim atpakaļ! — Lūkass jau grasījās doties uz krasta pusi, kad piepeši apstājās, izskatīdamies visnotaļ pārsteigts. — Dīvaini gan! — viņš domīgi sacīja.

Kaja vispirms nesaprata, ko Lūkass ar to gribēja teikt. Taču tad viņa ieraudzīja, par ko Lūkass brīnījās: dažu metru attālumā no viņiem ap trauslu bērziņu bija aptinies neparasts vīteņaugs. Kaja nekad līdz šim nebija redzējusi tādu augu. Kā zaļa čūska tas vijās ap koku. Lielo, gaļīgo lapu zaļums šķita gandrīz vai neīsts. Taču visvairāk acis žilbināja krāšņie ziedi. Tie bija uzkrītoši spilgti sarkani ar garām dzeltenām putekšņlapām.

Laura pārsteigta lūkojās brālī. — Kas tur tik dīvains? — viņa jautāja.

Lūkass nošķobījās. Viņš stāvēja uz laipas, sniegdams Laurai sarkano puķi. Tā bija noplūkta salā, iekams viņi ar Kaju bija devušies atpakaļ.

— Vai tu nopietni jautā? — viņš vaicāja, ar šaubām vērdamies māsā. — Padomā taču: ziedi decembrī jau paši par sevi nav diez cik parasta lieta...

Laura, klusi novaidēdamās, piesita sev pie pieres. — Protams! Tas taču man pašai varēja pielēkt!

— Es jau saku to pašu, trūcīgais koeficienti — Lūkass pasmīnēja. Tad viņš atkal kļuva nopietns. — Vēl dīvaināks ir fakts, ka tā ir Alamania punicea — un šis augs pie mums vispār neaug! Ne šeit, ne mūsu apvidū, ne kaut kur citur Vācijā. Visā Eiropā tāda nav!

Meitenes pārsteigtas viņā noraudzījās. Ko tas nozīmēja?

— Alamania punicea miraculosa ir ārkārtīgi rera orhideju suga, kas sastopama tikai tropos, — Lūkass turpināja. — Taču visdīvainākais ir vēl kas cirs... — Viņš ieturēja pauzīti, lai sakairinātu meiteņu ziņkārību.

Kaja viņā nikni paskatījās un paraustīja aiz rokas. — Runā taču! — viņa iekarsusi uzbrēca.

Zēna sejā pavīdēja smaids. Jocīgi, cik ātri meitenes vienmēr lēca uz ecēšām!

— Visdīvainākais ir tas, ka Alamania punicea miraculosa jau vairāk nekā simt gadus tiek uzskatīta par izmirušu arī Meksikā, tās dzimtenē!

— Ko? — Kaja brīnījās. — Tas taču nevar būt!

— Patiešām neparasti, — Laura noteica. — Es domāju, tu taču to puķi nupat noplūci salā, vai ne?

— Jā, — Lūkass atbildēja. — Tur vēl palika.

— Un ko tu no tā secini?

Lūkass paraustīja plecus. — Nav ne jausmas. Vismaz līdz šim man nav ienācis prātā neviens pārliecinošs izskaidrojums.

Ari Kajai trūka padoma. Ja jau grāmatu tārps un gudrītis Lūkass nezināja, rad kā lai viņa zinātu?

— Un vai jūs esat droši, ka uz salas neviens neko nevarēja paslēpt? — Laura jautāja tālāk.

— Eksakteniski, — Lūkass atbildēja. — To es, pat labi gribot, nevaru iedomāties. Un, ja tu pati savām acīm būtu redzējusi...

— Ir jau labi, Lūkas, — Laura viņu aši pārtrauca. — Es jau ticu.

Kādu brīdi viņa klusēdama noraudzījās sev priekšā. Rija dzirdami rāmi ūdens šļaksti, vilnīšiem atsitoties pret laivu piestātni, niedrēs pēkšķināja vientuļa pīle, un, meklējot barību, čiepstēja daži ziņkārīgi zvirbuļi.

Šķita, ka Laura bija iegrimusi pārdomās. Tad viņa pamāja ar galvu. — Ja slēptuve nevar atrasties ne slepenajā dārgumu krātuvē, ne uz salas, — viņa novilka, — tad atliek tikai viena iespēja. — Viņa aicinoši paskatījās abos draugos.

Kaja vispirms nesaprata, ko Laura domā, bet tad viņai atausa gaisma. Meitenes sejā parādījās baiļpilna izteiksme. — Ak, nē! — viņa novaidējās. — Vai tiešām mums vajag...

— Baidos, ka nekas cits neatliks! — Laura nopietni paskaidroja. Tad viņa pagriezās un aizskrēja.

Morvena jutās pilnīgi izkaltusi, mēle bija pielipusi pie aukslējām. Dziedniecei slāpa, šausmīgi slāpa. Ūdens krājumi bija izsīkuši jau pirms daudzām stundām, un Vizošajam tuksnesim joprojām nebija ne gala, ne malas. Turklāt līdz Tumšajai aizai vairs nevarēja būt tālu.

Arī Fejumīla cieta no nepanesamā karstuma. Divradzis ar pūlēm vilkās uz priekšu, kājām stiegot tuksneša smiltīs, un Morvenai šķita, ka viņa pati uz savas miesas var sajust dzīvnieka nogurumu. Viņa pacēlās kāpšļos un pavēroja apvārsni — kaut arī skatienu aizsedza milzīgs putekļu mākonis, viņai šķita, ka trīsuļojošajās tālēs bija manāma augsta klinšu smaile, kas iezīmēja Tumšās aizas sākumu. Morvena saņēma dūšu un, viegli piespiežot ceļgalus, paskubināja Fejumīlu. Piepeši viņa ieraudzīja ceļojošo smilšu virpuli.

Dziedniece izbijās, un sirds viņai sāka sisties straujāk. Ceļojošie smilšu virpuļi bija visbīstamākais, kas ceļiniekus varēja gaidīt Vizošajā tuksnesī, no kura jau tāpat visi baidījās. Blēdīgie virpuļi uzglūnēja gandrīz visur, pieslīdēdami klāt bez nevienas skaņas, upura gandrīz nemanīti, lai ikvienu, kas tajos iekūlās, zibens ātrumā iesūktu bezgalīgajā rīklē. Viņu apetīte un asinskāre bija nepiesātināma.

Morvena apjukusi pagriezās, vērodama smilšu virpuli, kas sekoja viņas divradzim drošā attālumā. Tas pat necentās paslēpties aiz smiltīm, bet gan dzinās pakaļ ar atplestu rīkli. Arī Fejumīla jau bija to pamanījusi, jo satraukti iezviedzās un paārrināja tempu.

Morvena zināja, ka tas nelīdzēs. Ceļojošie smilšu virpuļi bija veikli un bez kādām pūlēm spēja panākt ikvienu dzīvnieku. Viņi bija pieraduši pie dzīves tuksnesī un zem smiltīm kustējās daudz ātrāk nekā tās dzīvās būtnes, kas pārvietojās pa smilšu virspusi. Tomēr pamest tuksnesi tie nevarēja.

Ja Morvenai izdotos sasniegt Tumšo aizu, neiekrītot ceļojošajā smilšu virpulī, tad viņa bija drošībā. Viņa cerēja uz veiksmi, jo pārāk tālu vairs nebija palicis, un smilšu virpulis, par laimi, bija tikai viens. Izbēgt no smilšu virpuļiem, kas medīja barā, bija praktiski neiespējami.

Fejumīla nemierīgi iezviedzās.

Dziedniece paliecās uz priekšu un čukstēja divradzim ausī nomierinošus vārdus. — Mieru, Fejumīla, tikai mieru! Drīz mēs būsim galā, un, ja labi uzmanīsimies, mums nekas nenotiks.

Tomēr Fejumīla diez kā nenorima. Neraugoties uz spēku izsīkumu, tā sprauslādama mētāja galvu un pārbijusies zviedza.

Morvena pagriezās — un ieraudzīja otru smilšu virpuli. Tas nāca no sāniem un tuvojās trakā ātrumā, būdams vēl lielāks un izskatīdamies vēl alkatīgāks par pirmo. Plaši iepletis rīkli, tas

piezagās pie divradža pavisam tuvu, un likās jau, ka tūliņ to nogrābs.

Fejumīla ar ašu lēcienu izvairījās no rijīgā kampiena — un Morvenai tā vien šķita, ka no rīkles bezgalīgajiem dziļumiem atskanēja vīlusies šņākoņa. Bet varbūt šo skaņu radīja tikai karstums, kas virmoja virs tuksneša?

Radinieka uzbrukuma uzmundrināts, tuvāk pieslīdēja pirmais virpulis. Tas jau uzglūnēja Fejumīlai pavisam blakus. Tomēr divradzis izrādījās gudrāks. Tas nepaklupdams izvairījās un nespēra nevienu kļūmīgu soli.

Dziedniece vēlreiz izdzirda šņākoņu. Un šoreiz tam noteikti nebija nekādas saistības ar karstumu — drīzāk gan tā nāca no vesela smilšu virpuļu bara. Pieci, seši, septiņi virpuļi iznira no kāpas aizsega un galvu reibinošā ātrumā tuvojās Morvenai un Fejumīlai.

Vēl pēc mirkļa divradzis un jātniece bija ielenkti. Morvena vērās atplestajās rīklēs, kas iesniedzās šaušalīgos dziļumos. Viņa dzirdēja to alkatīgos šņācienus, un, ieraugot vienā no bezdibeņiem iepriekšējo upuru kaulus, sirds gandrīz apstājās.

Tomēr ceļojošie smilšu virpuli vēl neuzbruka. Tie kā izsalkuši vilki ielenca savus upurus, ik pa brīdim tuvodamies, lai censtos sagrābt divradža kājas, kuras tas zibenīgi prata atraut. Gandrīz vai ^ likās, ka virpuļu bars grasās parotaļāties ar Morvenu un Fejumīlu, būdams pilnīgi drošs, ka abām vairs neizdosies izmukt.