Laura un Avanterras noslēpums

9. nodaļa BRIESMĪGA MĀCĪBU STUNDA

Kad Laura atvēra acis, viņa gulēja gultā savā istabā. Meitene pārsteigta piecēlās sēdus un paraudzījās apkārt. Sarkanā vējjaka bija uzkārta uz pakaramā, zābaki stāvēja turpat, kur vakarā bija nolikti.

Kā tas varēja būt? Kā viņa no profesora nama bija tikusi arpakaļ līdz savai istabai? Viņai nebija ne mazākās jausmas. Zibens ātrumā prātā atausa pagājušās nakts notikumi, tomēr viss, kas bija noticis pēc tam, kad viņu taisni vai bija iesūcis noslēpumainais gaismas virpulis, likās pilnīgi izdzēsts no atmiņas. Viņai nebija ne sīkākās idejas, kas bija noticis. Vai tik viņa to visu nebija nosapņojusi?

Kajas balss pārtrauca prātojumus. — Labrīt, Laura! — Draudzene jau bija apsēdusies gultā sēdus un līksmi uzsmaidīja. — Labi izgulējies?

— Aba, — Laura novilka. Pretēji Kajai, kura pēc pamošanās uzreiz bija mundra kā cīrulis, Laura bija īsta pūce. Ne tā, ka viņai būtu slikts garastāvoklis. Taču vienmēr bija vajadzīgs laiks, lai savāktos.

Kaja turpretī rosīgi izlēca no gultas, ar plakanajām pēdām aizgāzelējās līdz adventes kalendāram, atvēra kārtējās durtiņas un iebāza mufē šokolādes gabaliņu, kas aiz tām slēpās. Košļādama saldumus, viņa ieslēdza radio. Uzspēlēti priecīga balss paziņoja, cik pulkstenis: — Ir sepriņi un sešas minūtes. — Tad istabā iebira kādas pazīstamas popdziesmas pirmās taktis: “I tvanna be sunlight, only ivarmer, I ivmma be daylight m your eyes...⁴'\ tā piecbalsīgi un lieliskā noskaņojumā dziedāja “No Angels". Taču lielisku noskaņojumu Laura tik agrā rītā nevarēja ieredzēt ne acu galā. Viņa saviebās, kamēr Kaja līksmi trallināja līdzi melodiju. Viņai pat izdevās gandrīz vai pareizi.

Kaja piegāja pie loga un atvilka aizkarus. Rīts vēl nebija atausis. Saule uzlēks tikai pēc nepilnas stundas.

— Celies augšā, Laura! — Kaja atgādināja. — Citādi mums atkal būs jāaprij brokastis vienā paņēmienā. Un tu raču zini, ka brokastis ir vissvarīgākā maltīte visā dienā!

— Jā, jā, — Laura nomurkšķēja. — Un pusdienas un vakariņas, protams, arī.

— Jā, loģiski! — Kaja pasmīnēja un atkal piebalsoja dziesmiņai, — “I tuanna be love, only stronger, I wanna be dayhght.Vēl neatvērusi tualetes piederumu somiņu, meitene aši nolauza pamatīgu gabalu no šokolādes, kas stāvēja uz naktsskapīša, un ātrāk, nekā hameleons spēj aprīt mušu, tas jau bija pazudis viņai mutē. Tad Kaja gāja uz durvju pusi, lai dotos uz vannas istabu. Kad viņa bija satvērusi rokturi, Laura viņu aizkavēja.

— Kaja?

-Jā?

— Vai tev šonakt kaut kas... — Laura apklusa, jo īsti nezināja, kā pateikt. Ja viņai tas viss bija rādījies sapņos, tad Kajai liksies, ka tas ir visai stulbs jautājums.

— Kas ir, Laura? — draudzene nepacietīgi jautāja.

Laura saņēma dūšu. — Vai tu šonakt neievēroji kaut ko neparastu ?

— Ko tādu neparastu? — Kajas sejā parādījās izbrīns. — Ko tu ar to gribi teikt?

— Vai es... nebiju nekur pazudusi, vai kaut kā tā?

Kaja īsu brītiņu padomāja, tad papurināja galvu. — Nē. Es neko nemanīju.

Viņa pagriezās un gribēja jau iziet no istabas, kad meitenei no

rokām izslīdēja tualetes somiņa. Tā nokrita zemē, atvērās, un mazgāšanās piederumi izšķīda pa visu grīdu.

— Oi, oi, oi, — Kaja novilka un pieliecās, lai savāktu savu mantību.

Laura to nemaz nemanīja. Viņa domīgi raudzījās sev priekšā. Vai viņa bija piedzīvojusi šo naksnīgo dēku tikai savā iztēlē? Vai arī viss nudien bija noticis tā, kā vēstīja atmiņa? Beigu beigās Kaja bija īsta miegapele. Ja viņa reiz bija iemigusi, tad pat stiprākais negaiss nespēja viņu pamodināt. Pati jau viņa arī nebija pamanījusi, kā mis Mērija nakts laikā bija ienākusi istabā — ja vien viņa patiešām bija tajā ienākusi...

Pēdīgi Kaja bija savākusi savas vannas lietas. Atkal jau jautri dungodama, meitene izgāja no istabas, kamēr Laura atmeta segu un piecēlās. Neveikliem soļiem viņa pieklunkuroja pie rakstāmgalda un paņēma ierāmēto fotogrāfiju, kas uz tā stāvēja. Tas bija sens ģimenes uzņēmums, kur bija redzami Mariuss un Anna Leanderi ar abiem mazajiem bērneļiem mājas dārzā. Laurai toreiz varēja būt pieci gadiņi. Viņa pie rokas turēja Lūkasu, un abi smaidīja līdz ausīm, arī vecāki laimīgi raudzījās kamerā. Ja Laura pareizi atcerējās, tad tas bija pēdējais ģimenes foto, kas bija uzņemts pirms Annas nāves. Jau pēc dažām dienām bija notikusi' šausmīgā nelaime.

Laura domīgi skatījās savos vecākos un piepeši sajutās briesmīgi vientuļa. Viņu pārņēma bailes.

Lielas bailes.

Vispirms Morvena izdzirda tikai šalkoņu. Šalkoņu, ko vairākkārt pārtrauca zviedzieni. Viņa pārsteigta atvēra acis un lēnām piecēlās sēdus — un ieraudzīja, ka guļ Pērkoņupes malā. Fejumīla, viņas divradzis, stāvēja cieši līdzās un priecīgi nosprauslājās, kad dziedniece bija nākusi pie apziņas.

Morvena steigšus pieslējās kājās. Bija jau gaiša diena, saule augstu pie debesīm, un viņai nebija ne jausmas, cik ilgu laiku bija nogulējusi bez samaņas. Tikpat maz viņa zināja, kā bija tikusi krastā. Varēja tikai nojaust, ka Fejumīla viņu bija izglābusi no nāves noslīkstot, kad viņa ar galvu bija triekusies pret klinti un zaudējusi samaņu. Kaut kādā veidā divradzim vajadzēja taču viņu izvilkt krastā — vai arī viņa bija izskalota?

Morvena neko nespēja atcerēties. Locekļi smeldza, un galva dūca tā, ir kā tur būtu ieperinājies bišu spiets. Dziedniece pieskārās pierei. Sataustījusi lielu punu, viņa izjuta atvieglojumu. Kritiens no māņu rilta un trieciens pret klinti varēja beigties daudz draņ-ķīgāk.

Fejumīla nebija ievainota, arī segliem un iemauktiem nekas nebija noticis. Pazudusi bija tikai seglu soma ar pārtikas krājumiem. Saule jau bija izžāvējusi divradža zīdaino spalvu, un tas mundri pakārpīja zemi ar pakavu.

Morvena aplūkoja sevi. Tērps vēl bija mitrs, ber visumā vesels. Saplēsta bija tikai labā piedurkne, un kreisajā pusē pie jostasvietas bija atrauts liels stūris. Viņa droši vien bija aizķērusies aiz kāda klintsgabala vai upē noliekta zara.

Dziedniece aši pavērās apkārt. Pie pretējā krasta bija redzamas stāvas klinšu radzes, no kurām upē gāzās putojoši ūdenskritumi. Apvidus viņai bija gluži svešs, dziedniecei nebija ne jausmas, kur viņa atrodas. Acīmredzot ūdens straume bija viņu nesusi krietnu gabalu.

Pavisam tuvu ālējās meža svūpiju ģimene, mātīte ar trim mazuļiem. Mazuļi ar sārtajām mēlītēm no upes steidzīgi laka ūdeni, nerātni svūpojās pa lēzeno krastu un vāļājās pa smiltīm. Pamanījusi Morvenu, mātīte izgrūda niknu šņācienu. Tad brīdinoši iekliedzās, un mazuļi vienā mirklī metās atpakaļ un patvērās biezā Pļavumeža paēnā, kas auga krastmalā. Māte vēlreiz uzšņāca Morvenai, iekams pazuda biezoknī.

Dziedniece smaidīdama noraudzījās dzīvniekam nopakaļ, kad

viņa piepeši atskārta, ka vēl joprojām atrodas Pļavuzemes pusē. Viņa bija izskalota nepareizajā krastā un nepavisam vēl nebija šķērsojusi Pērkoņupi!

Morvena izbijās. Viņa ne tikai bija zaudējusi dārgo laiku, bet nu viņai priekšā vēl stāvēja krietni tālāks ceļš uz Blāzmoraldu! Un tas viss tikai tāpēc, ka viņa bija noticējusi tam māņu tiltam.

Dziedniece juta, kā viņu pārņem niknums. Niknums, kas pārvērtās izlēmībā. Ja tumšie spēki domāja, ka varēs viņu apturēt, tad tie bija maldījušies! Viņa neļaus sevi pieveikt un nekad nepadosies. Neviens viņu neaizkavēs atgriezties Grāla pilī.

Dziednieces sejā iezīmējās noteiktība, un augums saspringa. Morvena iesvilpās. Fejumīla acumirklī pierikšoja klāt un satraukti iezviedzās.

Morvena paplikšķināja divradzim kaklu un metās seglos.

Jau brokastu laikā Laura saprata, ka šī nebūs viņas diena. Piens, ko viņa uzlēja kukurūzas pārslām, bija saskābis. Ieliekot mutē pirmo karoti, viņai gandrīz vai bija jāvemj. Aizgājusi pie letes pēc jaunas bļodiņas, meitene konstatēja, ka kukurūzas pārslu paka bija tukša. Virtuves palīdzei, bez šaubām, vajadzēja krietnu laiciņu, iekams viņa atrada jaunu paku, un tā nu notika Kajas paredzētais, ko draudzene bija gribējusi novērst — vajadzēja pasteigties un brokastis aprīt vienā paņēmienā.

Pirmā stunda turklāt vēl bija matene. Kā tad! Iedomājoties vien, Laurai jau sāka sāpēt vēders. Steidzoties kopā ar Kaju uz klasi, Laura piepeši sajutās kā ar aukstu ūdeni aplieta, jo atcerējās, ka nebija izpildījusi mājasdarbus. Rozija Taksa uz nedēļas beigām par sodu bija viņiem uzdevusi dažus teksta uzdevumus. Tie it kā bija viegli, bet Laura tik un tā tos nesaprata. Un atrisināt viņa tos nevarēja ne tik. Meitene bija nodomājusi saukt palīgā Lūkasu, taču pēc visām dīvainajām lietām, kas bija notikušas svētdien, tas pavisam bija izslīdējis no prāta. Ak vai! Cerams, ka Taksa viņu neizsauks! Ber varbūt Kaja varēja palīdzēt?

— Vai tev ir rie uzdevumi? — Laura vaicāja.

— Kādi uzdevumi?

— Teksta uzdevumi, kādi tad vēl?

— Tie par meitenēm un nēģeru bučiņām?

— Tie paši! — Laura sacīja. — Man nav pilnīgi nekādas jēgas, kā tos atrisināt.

— Bet tas taču pavisam vienkārši! Skaties...

Šai brīdī Laura apstājās kā pienaglota un izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku.

Melnais vilks — viņš nekur nebija izčibējis! Viņš, mierīgi izstiepies, gulēja gleznā pie baltās sievietes kājām pretim ieejas durvīm, it kā nekad nebūtu pazudis! Tas nu gan nevarēja būt!

— Laura? — Kaja izbrīnīta paskatījās draudzenē. — Kas noticis?

Laura neatbildēja, tikai, acis nenovērsdama, raudzījās gleznā pie sienas. Viņa taču bija skaidri redzējusi! Vilks bija pazudis. Bez pēdām. Un tagad viņš atkal tur bija. Tas varēja nozīmēt tikai vienu — nakts apciemojumu pie profesora Aureliānā viņa īstenībā bija redzējusi sapnī!

Šai brīdī spalgi iezvanījās zvans. Sākās pirmā stunda.

— Nu gan pasteidzies, Laura! — Kaja uzstāja. — Rozija Taksa mums atkal novilks ādu pār acīm; ja nokavēsim!

Neraugoties uz straujo skrējienu, Laura un Kaja klasē ienāca pēdējās — pat vēlāk par Tālsmirdi, kurš parasti bija mūžīgais kavētājs. Rebeka Taksa jau sēdēja pie skolotāju galda un smīnēja. Un, kad Rozija Taksa smīnēja, tā nebija no labajām zīmēm.

Kad Laura aizgāja savā vietā, apsēdās un no mugursomas izvilka matemātikas kladi, viņu pārņēma jocīga sajūta. Meitene nejutās īsti savā ādā.

Turklāt mācības sākās gluži normāli. Rebeka Taksa piecēlās un pavērās skolēnos ar neīstu smaidiņu.

— Kad nu galu galā mumss visssi parādījuši godu ierazda-miesss, tad beidzot varēsssim arī ssākt, vai ne? —Runas defekta dēļ viņa izrunāja visus “s” kā svepstoša klaburčūska.

Tad viņa piegāja pie tāfeles, paņēma rokā kritu un neizsmal-cinātā rokrakstā bez kādiem ķeburiem uzrakstīja uzdevumu, vienlaikus skaļi un skaidri izrunādama tā tekstu: — Ssešass meiteness ssešāss dienās apēd ssimtss divdesmit nēģeru bučiņu. Cik dienās divasss meitenesss apēdīss ssimts asstoņdessmit nēģeru bučiņu?

Laura klusi ievaidējās un izbolīja acis — tieši tas uzdevums, kas viņai vismazāk bija pielecis! Nudien, varēja tikai cerēt, ka Rozija Taksa izsauks pie tāfeles kādu citu. Varbūtība tomēr bija tikai viens pret četrpadsmit. Kāpēc lai trāpītos tieši viņa?

Rebeka Taksa pagriezās un pārlaida skatienu klasei.

— Kā jūss noteikti atceratiess, tasss ir viensss no uzdevumiem, kurusss ess jumss uzdevu mājāsss, vai ne?

— Jā, Taksas kundze, — Pauls Millers atbildēja.

Skaidrs, kurš tad vēl? Trauslais zēns ar lielajām raga brillēm, viņam bija ugunssarkani mati un pumpu uz sejas vairāk nekā Piena Ceļā zvaigžņu. Laura gan domāja, ka ir riebīgi ņirgāties par citu izskatu. Bet pret to, ka Paulu Milleru visi dēvēja rikai par Pumpiņpauli, viņai iebildumu nebija. Ņemot vērā viņa pūtīšu skaitu, tas vēl bija glaimojoši. Pauls Millers vēl varēja priecāties, ka viņu neviens nesaukāja par Strutaino Pauli. Tas gan būtu samērā skarbi, bet neteiksim, ka neprecīzi. Ne tikvien, ka Pauls bija sasodīts zubrītājs — nevienā priekšmetā viņam nebija mazāk par astoņi, izņemot, protams, fizkultūru. Taču, kas vēl draņķīgāk, viņš bija nožēlojams pielīdējs un stučītājs. Kāds tur brīnums, ka klasē neviens viņu nevarēja ciest. Un lielākā daļa skolotāju arī ne. Tikai Rebeka Taksa viņā saskatīja ģēniju. Viņa atzinīgi uzsmaidīja Paulam, kurš sēdēja pirmajā solā, un tad pievērsās citiem skolēniem.

— Kurš no jumss būsss tik laipnsss un parādīss, kā atrissināt šo niecīgo uzdevumiņu?

Pumpiņpauļa roka pašāvās gaisā.

— Esss zinu, Paul, ka tu zini! — Rozija Taksa sacīja un nogaidoši paraudzījās pārējos skolēnos. Tie savukārt visi klusēdami raudzījās galdā. Bērni sēdēja, gandrīz nekustēdamies, un koncentrēti pētīja solu virsmas. Gluži kā viņi tur būtu atklājuši kaut ko neiedomājami svarīgu, no kā nekādā ziņā nedrīkstētu novērst acis.

— Ei, ei, tikai ne visssi uzreiz! — Taksa ironizēja. — Ess nevaru visssusss dzirdēt vienlaikusss! Bet kā būtu ar... ar...

Viņas skatiens no jauna sāka klejot pa klasi un apstājās pie Franciskas Turīni. Franciska kļuva bāla kā kaļķis. Tas kaut ko nozīmēja, jo viņa no sava tēva itālieša bija mantojusi ne tikai kraukļa melnos matus, bet arī melnīgsnējo ādas krāsu.

Laura uzelpoja. Fūūū — vēlreiz paveicās!

Franciska bezgala lēnām pietrausās no krēsla, lai dotos ceļā uz ešafotu, kad Taksa tomēr pārdomāja.

— Labāk ne, Francissska, — viņa noteica. — Tev jau iepriekšējā ssstundā tika tass prieksss.

Arī Franciska Turīni piederēja pie Taksas izteiktākajiem “mīluļiem”. Viņa tiranizēja meiteni vienmēr, kad vien radās izdevīgs gadījums. Un ras viss tikai tāpēc, ka Taksa nevarēja ciest pīrsingu. Franciskai viens gredzentiņš bija labajā uzacī, un otrs — kreisajā nāsī. Taču var jau būt, ka Franciskai Turīni arī bez tiem nebūtu gājis labāk. Rebeka Taksa allaž spēja atrast iemeslu, lai skolēniem dzīvi pārvērstu par elli. Par to arī Laura varēja pastāstīt veselu varoņeposu.

Tagad Taksas acu skatiens bija pievērsies Laurai.

Ak, nē!

Skolotāja kaut kā noteikti bija sajutusi meitenes bailes, jo viņai acīs iemirdzējās dīvains spožums. Viņa izskatījās gluži droša, ka ir atradusi īsto upuri.

— Domāju, ka zinu, kam mēsss šodien veltīsssim uzmanību. Tā būss mūssu... mīļā Laura! Nāc šurp, Laura!

Laurai sametās nelabi. Šodien viņa noteikti neizbēgs no vieninieka matemātikā.

Bezcerīgi!

— Paklau, — Kaja čukstēja, kamēr Laura vilcinādamās piecēlās kājās. — Skaties uz manu pusi, es tev mēģināšu palīdzēt!

Laura mīkstiem kā vate ceļgaliem devās pie tāfeles. Skolotāja viņai iespieda rokā krītu.

Laurai nāsīs iecirtās Rozijas smaržas. Tām piemira rūgts un uzbāzīgs muskusa aromāts, kam bija tāds trūdu piesitiens, ka Laura tās bija nievājoši iekristījusi par “kapu dvaku”. Piepeši Laura atminējās, ka to pašu trūdu smaku, kaut arī tā bija tik tikko manāma, viņa dienu iepriekš bija saodusi sporta zālē. Tātad Rebeka Taksa bija novērojusi viņu un Persiju paukošanas treniņā — jautājums tikai, kāpēc?

— Tā, Laura. — Skolotājas šņācošā balss atmodināja meiteni no domām. — Nevajag mūss vissuss sssaintriģēt, — parādi beidzot pareizo risssinājumu!

Laura drudžaini domāja. Trejskaitļu uzdevums, trīs zināmi lielumi un viens nezināmais, kā tur īsti bija? No zināmajiem lielu-miems vajadzēja izveidot daļu, pareizi izvēloties skaitītāju un saucēju. Bet kas īsti bija jāliek skaitītājā un saucējā, un kas tā būs par daļu? Meklēdama palīdzību, viņa paskatījās uz Kaju.

Kaja uzmundrinoši pamāja.

— Nu tā, — Laura teica un ieklepojās.

— Tik tālu vēl būtu pareizi! — Rozija Taksa komentēja. Ironija, ar ko bija piesātināta viņas balss, nespēja paslīdēt garām pat tādam, kas bija kritis uz ausīm.

— Nu... ēēē... vispirms izveido attiecību... — Laura turpināja, un Kaja dedzīgi pamāja. — Nēģeru bučiņu attiecību...

Kaja vairs nemāja ar galvu un sarauca pieri grumbās. Ko tas nozīmē? Pareizi vai nepareizi?

— Un to reizina... ar ...meiteņu savstarpējo attiecību?

Kaja izmisusi nobolīja acis, bet Taksa raudzījās Laurā ar augstprātīgu smaidu.

— Bezgala sssaissstoši, Laura! — viņa sacīja. — Bet parassti gan meitenesss nemēdz uzssākt sssavstarpējass atriecībass!

Klasē izcēlās spontāni smiekli. Maksis Tālsmirdis rēca kā satrakojies ēzelis, un Ronijs Rīdels kurkstēja kā varde, nenovērsdams acis no Lauras. Tikai misters Vēsais bija sataisījis garlaikotu seju un izlikās, it kā atrastos nesasniedzamos augstumos salīdzinājumā ar šiem bērnišķīgajiem jokiem.

Laura manīja, ka nosarkst, — un saskaitās pati uz sevi. Stulbā piezīme taču nebija nekāds iemesls, lai nosarktu!

— Un kass tad būss tālāk, Laura? — skolotāja nežēlīgi turpināja. — Nevaru vien ssagaidīt.

Laura mēģināja domāt, bet nu viņai pavediens bija pavisam vējā. Kā slīkstošais, meklēdams palīdzību, viņa pašķielēja uz Kajas pusi. Draudzene rādīja zīmes, bet Laura vienkārši nesaprata, ko Kaja grib teikt. Vai viņa domāja divi vai seši? Vai tas nozīmēja reizināšanu — vai varbūt tomēr dalīšanu? Laurai nebija ne jausmas — un Rozija Taksa nepazina žēlastības.

— Turpini taču! — viņa iekvekšķējās. — Mēs nevaram te ssēdēt līdz rītam.

Laurai nebija citas izejas kā vienkārši minēt. Var jau būt, ka paveiksies un uz tumšo viņa trāpīs pareizi. Un, ja ne, tad tas tāpat neko nemainīs. Tomēr viss būs labāk, nekā nepateikt neko. Viņa dziļi ieelpoja un turpināja.

— Un... tad to visu reizina ar... ar —

Viņa apklusa un uzmeta Kajai pēdējo izmisīgo skatienu. Piepeši viņa saprata, ko draudzene signalizē — protams, seši!

— To visu reizina ar seši! — viņa steigšus sacīja.

Kaja ar teatrālu izmisumu sakņupa uz krēsla, un Laura atskārta, ka bija sarunājusi galīgu sviestu. Viņa bikli paskatījās uz Taksu.

Tomēr viņas sejā neparādījās nekāda reakcija. Ne smīna, ne uzpūtīga smaida, nekā. — Tad ar sseši? — viņa gluži rāmi pajau-tāja. — Varbūt tu vari arī passkaidrot, kāpēc?

Laura bija apstulbusi. — Ēēē, — viņa sāka, bet tad vienkārši apklusa un tikai mēmi pašūpoja galvu.

— Tā jau ess domāju, Laura, — skolotāja sacīja. — Un varbūt man pateikt, kāpēc? Pirmkārt, tu te sarunāji pilnīgasss muļ-ķībasss — un muļķībām nu reiz piemīt tāda īpašība, ka tāsss nevar izsskaidrot, citādi tāsss nebūtu muļķības, vai ne?! Un otrkārt — otrkārt, tev acīmredzot pietiek laika visssam kam, tikai ne tam, lai kārtīgi sssagatavotu sstundass, pareizi?

Laura neatbildēja. Ko Rozija Taksa ar to gribēja teikt? Kas tas par mājienu?

— Ja nu tu atļausssi kaut ko ieteikt, tad labāk būtu, ja tu laiku izmantotu mācībām, nevis pa naktīm blandītosss pa parku!

Re, kā! Taksa bija uzzinājusi, kas noticis pagājušajā naktī. Velns parāvis! Un ja nu viņa tagad noklačos Dr. Tumšickim? Tai pašā brīdī Laurai iešāvās prātā cita doma. Doma, kas tūdaļ lika aizmirst visu pārējo — ja nu Rebeka Taksa viņu patiešām bija redzējusi parkā, tad taču pagājušās nakts notikumi nebija nosapņoti... Skaidrs! Viss patiešām bija noticis tā, kā viņai bija palicis atmiņā.

Laurai kļuva vienlaikus auksti un karsti. Viņa nezināja, vai priecāties vai bīties. Meitene vienkārši nespēja formulēt nevienu skaidru domu — vienīgi: tad es patiešām esmu viena no sargātājiem!

Ak kungs!

Rebeka Taksa viņā vēsi palūkojās. — Tu taču dzirdēji, ko Kvint... ēē... Dr. Tumšickis vakar paziņoja vakariņu laikā? Katrs ssskolass kārtībass pārkāpumss tikss sstingri sssodīts, vai ne tā?

Laura norija siekalas. — Zinu, — viņa klusi atteica.

— Un tālāk? Kāpēc tu to neievēro?

Laura neatbildēja

— Ko man ar tevi tagad iessākt? Paziņot direktoram? Vai

passkatītiess caur pirkstiem? — Viņa pagriezās un pievērsās klasei:

— Kā jūss domājat — man paziņot par Lauru direktoram vai ne?

Klasē iestājās tāds klusums, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam. Laura bikli paraudzījās uz klasesbiedriem. Vai kāds ko pateiks pret viņu? Varēja jau gadīties. No Pumpiņpauļa ne to vien varēja sagaidīt, un no Makša Tālsmirža arī. Un no Karo Tīles tāpat. Karo kaut kas bija pret viņu, kaut arī Laura nezināja, kāpēc.

— Tātad, — Rozija Taksa teica, — kurš ir par to, lai ess par Lauru passtāsstu direktoram? Paceliet rokass!

Laurai par lielu pārsteigumu, neviena roka nepacēlās. Pum-piņpaulis gan grasījās izstiept savējo, bet Kaja tieši priekšā sēdošajam zēnam aši iegrūda mugurā dunku un iešņācās tik neganti, ka zēns tomēr sēdēja rāmi.

Rebeka izskatījās pārsteigta par klases reakciju. Tomēr viņa neatmeta cerības. — Balssojam par pretējo! — viņa pavēlēja.

— Kurš par to, lai Lauru apžēlo?

Gaisā pašāvās trīspadsmit rokas. Pumpiņpaulis gan brīdi vilcinājās, bet Kaja veltīja zēnam vēl vienu belzienu, un tad pacēlās arī viņa roka. Tātad viņš bija ne tikai zubrītājs un pielīdējs, bet arī vēl zaķapastala! Tomēr klases balsojums nepārprotami liecināja Laurai par labu.

Matemātikas skolotāja domīgi palocīja galvu. — Labi. Ja nu jūsss tā gribat! — Viņa pienāca Laurai pavisam tuvu klāt un ieskatījās acīs. — Šoreiz tev vēl paveicāss, — viņa sacīja. — Bet nākamreiz tu vairss neriksssi cauri ssveikā! Tad ess paziņošu ssko-lass vadībai, un rev nākssies rēķināties ar sssekām! Ssskaidrss?

Laura norīstījās, bet neko neteica.

Skolotājas seja sadrūma. — Vai sskaidrss, ess jautāju? — viņa nikni nošņācās. Izklausījās pēc bīstama rāpuļa.

— Jā, — Laura neskanīgi atteica.

— Labi, tad mēss būtu ssapratušāss. Apssēdiess!

Laura pagriezās un devās vietā. Viņa jau gandrīz bija tikusi līdz savam solam, kad Rozija Taksa vēlreiz uzrunāja meiteni.

— Ā, pagaidi, Laura!

Laura pārsteigta apsrājās. Uzpūtīgā grimase Taksas sejā nesolīja neko labu.

— Ceramss, tu sssapratīssi, ka par šo izcilo ssniegumu varu rev ielikt tikai “neapmierinoši”? — viņa izsmējīgi vaicāja.

Laura juta, kā viņā saceļas salts niknums. Protams, viņa zināja, ka saņems absolūto vieninieku. Bet kāpēc Taksai tas ar baudu vēl bija jāiebāž degunā? Meitene samiedza acis un pameta negantus zibšņus uz skolotājas pusi. Laura ar pūlēm savaldījās un iekoda sev lūpā, lai neizrunātu to, ko domāja: “Stulbā govs!”

Tad notika kaut kas visnotaļ savāds. Skolotājas seju izķēmoja dusmas. Un viņa nikni uzšņāca Laurai: — Nemaz neiedrošiniess to izrunāt! — Balsī bija jaušama briesmu pilna pieskaņa, un melnās acis ļauni dzirkstīja.

Savādi gan, Laura nodomāja. Kā Rozija Taksa varēja uzzināt to, kas man nupat bija prātā? Kā tas iespējams?

Piepeši viņai radās šausmīgas aizdomas.