Laura un Avanterras noslēpums

25. nodaļa NEŽĒLĪGĀ BRUŅINIEKA UZBRUKUMS

Neticami! — Kaja sastinga aiz šausmām, ieraudzīdama bruņinieku. Viņš taisnā ceļā platiem soļiem brida uz meiteņu pusi. Pie sāniem bija piekārts Pauršķaidis, viņa varenais zobens. Reimārs fon Rāvenšteins nenovērsa skatienu no Lauras, it kā gribētu viņu caururbt ar savām dzeļošajām akmens acīm. Kajai turpretim viņš neveltīja ne mazāko uzmanību.

Laura sastinga.

Akmens vīrs savilka pelēko seju ņirdzīgā smīnā. Labā roka satvēra Pauršķaiža rokturi un izrāva zobenu no maksts.

Kaja satvēra Lauru aiz rokas. — Laižamies!

Laura jau pagriezās uz bēgšanu, kad ievēroja sev aiz muguras ēnu. Bezķermeņa būtne, stalti izslējusies, stāvēja tieši aiz viņas, it kā gribēdama pasargāt no aizmugures. Laura manīja, ka visas bailes pazuda, kā ar roku atņemtas. Viņu caurstrāvoja agrāk vēl neiepazīta spēka un paļāvības sajūta, un mirkli vēlāk meitene zināja, ka nekādā ziņā nelaidīsies lapās un nepametīs kausu likteņa varā.

Laura rāmi papurināja galvu, raudzīdamās pretim Nežēlīgajam bruņiniekam, kas nenovēršami* tuvojās. — Mums nav izredžu, Kaja, — viņa sacīja. — Kauss skrienot mūs aizkavēs, un mēs tikai izlaistīsim dzīvības ūdeni!

— B... be... bet... — Kaja stostījās, — viņš mūs nogalinās!

Laura neatbildēja, jo noslēpumainā ēna, kas viņu it kā aizsargāja, piepeši sakustējās. Gaistošā parādība ieslīdēja tuvīnajā nišā aiz izstādītajām bruņām. Un meitene saprata.

Nežēlīgais bruņinieks atradās tikai dažus soļus no Lauras, kad viņa pārsteigtajai Kajai iespieda rokās kausu. — Uzmani, kā nākas! — Laura lika draudzenei pie sirds, palēca sāņus un paķēra zobenu, kas karājās pie sāniem nišā izliktajam metāla tēlam. Viņa aši izrāva smago ieroci no maksts un izstiepa to pretim uzbrucējam.

Bija arī pēdējais laiks, jo tūlīt pat pret neaso asmeni, ko gadu simteņos bija pārklājusi rūsa, atsitās pirmais bruņinieka cirtiens. Asmenim saduroties ar asmeni, uzšķīlās dzirksteles. Lauras roku caurstrāvoja spalgas sāpes. Cirtiena spēks bija tik liels, ka viņai uz brīdi šķita — salauzta rokas locītava. Pauršķaidis atkal iemirdzējās, un Laurai vēlreiz palaimējās atsist triecienu. Viņa gribēja uzbrukt pati, bet par to nebija ko domāt. Zobens bija daudz smagāks nekā tlorete, pie kuras viņa bija pieradusi. Viņai nācās to turēt ar abām rokām, pieliekot visus spēkus, lai spētu pavirzīt uz vēlamo pusi, atvairot bruņinieka triecienus.

Reimārs fon Rāvenšteins uzbruka nesavaldīgā niknumā. Viņa akmens acis nežēlīgi raudzījās Laurā, kamēr pats spēcīgiem zobena cirtieniem trenca meiteni. Viņa nespēja pārliecinoši pretoties akmens vīra uzbrukumiem un arvien vairāk kāpās atpakaļ.

Ēna neatlaidīgi turējās Lauras pusē, raču neiejaucās. Bet var-būt tā vispār nevarēja viņai palīdzēt?

Šķira, ka Nežēlīgais bruņinieks arī bija pamanījis ēnas klātbūtni. Laiku pa laikam viņš veltīja tai mežonīgu zobena cirtienu. Kaut arī ierocis it kā pāršķēla noslēpumaino parādību, tas laikam nespēja tai nodarīt neko ļaunu. Bruņinieks arī drīz vien likās mierā un visu uzmanību veltīja Laurai.

Lauras spēki izsīka. Viņai tikai ar vislielākajām pūlēm izdevās pacelt smago ieroci un atvairīt pretinieka triecienus. Nežēlīgais bruņinieks viņu arvien tālāk atspieda atpakaļ. Zobena cirtieni bira pār meiteni kā krusa, un viņai izdevās izvairīties par arvien niecīgāku tiesu. Piepeši Laura atradās ar muguru pret kāpņu telpas margām. Tālāk viņa vairs nevarēja atkāpties.

Viņa bija lamatās.

Pretinieka pelēkajai sejai pārslīdēja stindzinošs smaids — un nākamajā brīdī viņš cirta ar brutālu spēku. Sāpes, kas caurstrāvoja Lauras plaukstu locītavas un dilbus, viņai gandrīz laupīja samaņu.

Aprūsējušais zobens tika izrauts viņai no rokām. Tas, gaisā griezdamies, iegāzās kāpņu telpas dziļumos, kur, skaļi šķindēdams, nokrita uz akmens grīdas.

Nežēlīgais bruņinieks uz mirkli apstājās. Bez žēlastības viņš nopētīja meiteni, kas dreboša un bezpalīdzīga stāvēja viņa priekšā. Viņa acis meta zibeņus, un savilktie lūpu kaktiņi atgādināja smaidu. Tad viņš pacēla Pauršķaidi izšķirīgajam cirtienam.

Laura neizsakāmās šausmās raudzījās uz aso ieroci, kas kā bendes cirvis šūpojās viņai virs galvas.

Bruņinieks pavēra lūpas, un no akmens rīkles izlauzās mežonīga, drausma skaņa. Kāpņu telpā atbalsojās kliedziens, kāds citkārt bija dzirdēts tikai no trakāko šausmu filmu monstriem, kad Reimārs spēra ašu soli uz Lauras pusi, cirtienā nošvīkstinādams zobenu.

Taču šķita, ka meitene to vien bija gaidījusi, jo tai pašā mirklī viņa saliecās un kā dejojoša malduguntiņa pasviedās sāņus. Pauršķaidis trāpīja tukšumā — un cirtiena inerce pārsvieda Reimāru fon Rāvenšteinu pāri margām, tā ka viņš, skaļi ieaurodamies, iegāzās tukšumā.

Ar neiedomājamu rībienu bruņinieks sašķīda uz lielās halles akmens flīzēm. Laura aizvēra acis un aizbāza ausis, jo nevarēja ciest sprādzienu un plīšanas troksni.

Kad viņa atrāva rokas no ausīm, bija iestājies gandrīz vai miers. Varēja dzirdēt tikai aizripojošo atlūzu kluso graboņu, līdz beidzot viss pilnīgi apklusa.

Laura aizelsusies tvēra pēc gaisa. Tad viņa atvēra acis, piecēlās un beidzot uzdrošinājās paskatīties kāpņu šahtā.

Akmens bruņinieks bija sašķīdis simtos mazu gabaliņu, kas bija izkaisīti kāpņu pakājē, noklādami grīdu. Gandrīz neviena ķermeņa daļa nebija palikusi vesela. Rumpis un locekļi bija saplīsuši neskaitāmos fragmentos, arī ķiveres aizsargātā galva bija pārlūzusi uz pusēm. Pat varenais Pauršķaidis bija sašķēlies vairākos gabalos.

Laura gandrīz vai neticīgi noraudzījās uz drupu kaudzi. Beidzot novērsusi skatienu, viņa ievēroja, ka trīc pie visām miesām. Ceļgali hija kā no vates. Meitenes seja hija noplūdusi sviedriem, no kuriem sūrstēja acis. Sāpes plaukstu locītavās dūrās viņas miesā kā nokaitēti ērkšķi. Piepeši viņai vēlreiz ienāca prātā ēna. Taču, lai kā arī viņa meklēja visapkārt, tā hija pazudusi bez vēsts.

Toties viņai vilcinādamās tuvojās Kaja. No draudzenes vasar-raibumainās sejas bija pazudis sārtums, un acīs vēl joprojām bija lasāmas šausmas par briesmīgo notikumu, ko viņai nupat nācās bezpalīdzīgi novērot. Viņa likās pilnīgi aizmirsusi, ka vēl joprojām ir cieši apkampusi Apskaidrības kausu. Ar mulsu smaidu viņa pievērsās draudzenei. — Vai ar tevi viss kārtībā, Laura? — viņa klusi vaicāja.

— Domāju gan. — Bet tad Lauras piere saraucās. —Jocīgi, — viņa prātoja. — Kā gan tas bruņinieks varēja zinār, ka mums ir kauss?

— Kā tā?

— Padomā taču — tā nevar būt sagadīšanās, ka tas tips parādījās tieši tagad. Ja nebūtu meklējušas kausu, mēs jau sen būtu gultā un gulētu.

— Izklausās loģiāli, tā teiktu Lūkass, — draudzene viņai piekrita. — Kaut arī tas nepavisam nav loģiski, ka piemineklis pēkšņi var atdzīvoties. Taču, kopš šodien iepazinos ar Portaku, mani vispār nekas vairs nepārsteidz.

— Varu iedomāties! — Laura pasmaidīja. — Bet tā nav nekāda atbilde uz manu jautājumu. Kā Nežēlīgais bruņinieks vispār varēja zināt, ka mēs tieši šodien meklējam kausu?

Kaja neziņā piepūta vaigus. — Nav ne jausmas! Varbūt tā bija tikai sagadīšanās. Iesim beidzot uz istabu, Laura. Es esmu pārgurusi līdz nāvei.

Viņa jau grasījās iet, taču Laura viņu atturēja. — Domāju, ka tā nav pārāk laba ideja, — viņa sacīja un izņēma draudzenei no rokām kausu. — Ej vien, es tūlīt nākšu!

Kaja pārsteigta noskatījās. Viņai nebija ne mazākās nojautas, kas Laurai padomā. Taču viņa hija pārāk nogurusi, lai uzdotu jautājumus. Žāvādamās viņa pagriezās un aizčāpoja istabas virzienā.

Turpretim Laura aši metās uz kāpnēm.

— Alarik! Alarik! — Alienora, skaļi saukdama, māja pretī brālim, kurš kopā ar Silvānu iejāja pa Grāla pils lielajiem vārtiem un devās uz galvenās ēkas ieeju. Meitene steidzās viņam pretī pāri pils pagalmam.

Bučmūlis jau bija izsprucis no viņas tvēriena un, satraukti un priecīgi brēkdams, aizsvūpojās pie saimnieka un nolaidās zēnam tieši rokās. Notika sirdi plosoša sasveicināšanās. Alariks glāstīja savu mīluli un piekļāva to sev cieši klāt, bet Bučmūlis smilkstēja un pīkstēja, laizīdams zēnam rokas un vaigus.

Beidzot arī Alienora bija tikusi līdz jātniekiem. Silvāns un Alariks izkāpa no segliem un veda zirgus pavadā.

Meitene, neiedomājami laimīga, apskāva brāli. — Es tā priecājos, ka ru pārradies! — viņa iečukstēja tam ausī, iekams palaida vaļā. — Tu noteikti esi pārcietis ko šausmīgu!

Alariks nedroši pasmaidīja. — Nu, tik rraki nemaz nebija! — viņš sacīja un atmeta ar roku. Turklāt viņš izskatījās vienkārši briesmīgi. Izstīdzējušais zēns bijā ieģērbts pārāk lielās vīriešu drānās. Ap galvu viņam hija asiņains pārsējs, vaigos vaļējas brūces, un acis iegrimušas sejā, kas no pārguruma bija tapusi pelēka. Viņš viegli grīļojās un tik tikko spēja noturēties uz kājām.

Alienora žigli aplika viņam roku, gribēdama atbalstīt, taču Alariks noraidīja māsas palīdzību. — Paldies, būs jau labi.

— Kā nu vēlies. — Alienoras balss skanēja vīlusies, taču prieks par brāļa atgriešanos ātri vien guva virsroku. Pateicīgi smaidīdama, viņa tagad pievērsās meža skrējējam. — Pat nezinu, kā tev kādreiz spēšu atlīdzināt, Silvān.

— Par to nav vērts runāt! — Vīrs ar neskūto bārdu plati nosmīkņāja. Vēja un lietus ārdētajā sejā staroja zilas acis. — Es taču nevarēju pieļaut, ka Alariks viens pats pieveic harpiju! — Viņš sirsnīgi iesmējās un tad pagriezās pret zēnu. — Atstāj poniju man, Alarik, es par to parūpēšos!

Alariks viņam atdeva pavadu un mīļi paplikšķināja pa sāniem bērītim, iekams Silvāns aizveda zirgus.

— Stāsti taču — kas notika? — Alienora patlaban iztaujāja brāli, kad pienāca bruņinieks Paravains.

Kā jau ieročnesējam klājas, Alariks gribēja viņa priekšā palocīties, taču bruņinieks viņu atturēja.

— Būs jau labi, — viņš sacīja un sasveicinādamies uzsita uz pleca. — Priecājos tevi redzēt, Alarik! No tavas puses tas bija ļoti drosmīgi — un ļoti vieglprātīgi!

Alariks nolieca galvu un klusēja.

— Zinu, ka tu gribēji tikai to labāko mums visiem, — Paravains nopietnā balsī turpināja, — ber arī vislielākajā nelaimē katrai darbībai jābūt labi pārdomātai. Akla centība tikai nāk par ļaunu, un labi gribēts diemžēl nav tas pats, kas labi darīts! Liec to aiz auss nākotnei, Alarik!

Bet tad bruņinieks draudzīgi pasmaidīja. Viņš vēlreiz uzsita zēnam uz pleca. —Tu patiešām esi izrādījis lielu drosmi, visu cieņu!

Zēns pacēla galvu un pateicīgi atbildēja bruņinieka smaidam.

— Bet tagad ātri liecies gultā! — Paravains sacīja, balsī ieskanoties rotaļīgai stingrībai. — Tev jāizguļas, lai atgūtu spēkus. Māsa tev izvārīs tēju!

Atvadoties viņš draudzīgi iedunkāja Alariku, laipni pamāja Alienorai un devās prom.

Bruņinieks jau bija labu gabaliņu nogājis, kad zēns viņu pasauca vēlreiz: — Ēē... kungs!

Paravains pārsteigts pagriezās. — Jā?

— Vai es varēšu jūs rīt pavadīt uz burvju vārtiem? Jūs taču noteikti jāsit uz vārtiem.

Bruņinieks bija pārsteigts par jautājumu, un viņa seja kļuva domīga.

Alariks lūdzoši noraudzījās baltajā bruņiniekā. — Lūdzu, kungs!

Paravains vēl domāja, bet tad pamāja. — Nu labi, tu esi pelnījis atalgojumu.

— Pateicos, kungs! — Zēns staroja pār visu seju.

— Bet tikai ar tādu noteikumu, ka atkal daudzmaz būsi uz kājām, — bruņinieks piebilda, iekams aizsteidzās prom pavisam.

Alienora, galvu grozīdama, noraudzījās brālī. — Tu esi vienkārši nelabojams, Alarik. Tas taču būs pārāk grūti! —Taču, ieraudzījusi priecīgo satraukumu zēna sejā, viņa atskārta, ka visi iebildumi būs veltīgi. — Ej uz savu kambari, — viņa sacīja ar vieglu rezignāciju. — Es tev sagatavošu spēka dziru, kas tev dos jaunus enerģiju!

Pirmajā stāvā Laura apstājās un nedroši paskatījās uz Reimāra fon Rāvenšteina atliekām, kas bija izkaisītas pie kāpņu pamatnes. Viņa neapzināti piespieda sev ciešāk klāt kausu. Tā vien šķita, ka viņa baidītos, ka bruņinieks vēl tagad spētu to atņemt. Akmens tēls bija sašķīdis tik daudzās drumstalās, ka atlūzas gandrīz vai nebija iespējams identificēt ar "kādu ķermeņa daļu. Laura tikai spēja pazīt bruņinieka labo roku. Rādītājs un zeltnesis bija nolūzuši un gulēja uz grīdas gandrīz divu metru attālumā.

Laura norija siekalas. Cik vien viņa spēja atcerēties, Nežēlīgais bruņinieks viņā bija iedvesis bailes, un pieminekļa priekšā viņu allaž bija skārusi draudu ēna. Varbūt viņa vienmēr bija manījusi, ka viņš bija tumsas spēku piekritējs un viens no viņas ienaidniekiem.

Un tomēr — Laura jutās satriekta, ka viņš ņēmis tik nelāgu galu, un viņu neviļus pārņēma tāda kā līdzjūtība pret gabalos

sašķīdušo Reimāru fon Rāvenšteinu. Strauji novērsusies, viņa apmeta lielu līkumu ap drumslu kaudzi un aizsteidzās uz zēnu istabu pusi.

Tikko Laura bija nozudusi pa kāpnēm, nolauztais bruņinieka rādītājpirksts sāka raustīties. Tas saliecās un gabaliņu palīda uz priekšu, it kā tajā vēl būru saglabājusies kāda kripatiņa dzīvības. Arī zeltnesis pakustējās. Vispirms tas tik tikko jaušami nodrebēja, tad priekšējā falanga gandrīz nemanāmi saliecās, līdz netīrais pirksta nags noskrapstēja pret akmens grīdu. Nolauztie pirksti kus-tējās kā pēc slepenas komandas. Neredzama spēka vadīti, tie kā resni tārpi mērķtiecīgi līda uz labās rokas atlieku pusi — un tā vien izskatījās, it kā tie gribētu pieaugt atpakaļ.

Lūkass, galīgi samiegojies, atvēra durvis un pārsteigts uzlūkoja māsu, kas stāvēja durvju priekšā ar kausu rokā. — Kas noticis?

Laura pastūma viņu sāņus, steigšus iemetās istabā un aizvēra durvis.

— Pasaki taču, kas noticis! — zēns saniknots iesaucās. — Kāpēc tu kausu nenes uz savu istabu?

Laurai nekas cits neatlika kā brālim izstāstīt par Nežēlīgā bruņinieka uzbrukumu. Viņš klausījās, neticīgi brīnīdamies.

— Tas tak nevar būt! — viņš bez elpas izgrūda. — Tas taču nozīmētu, ka tumšie spēki zina par mūsu šodienas pasākumu!

— Es arī tieši tāpat domāju, — Laura lielā nopietnībā atbildēja. — Man gan pilnīgi nav skaidrs, kā viņi to ir uzzinājuši. Bet, lai kā arī būtu, viņi katrā ziņā rīkojušies diezgan rafinēti.

Lūkass, saraucis pieri, viņā paskatījās. — Kā tā?

— Vienkārši. Lai mūsos iedvestu drošības sajūtu, doktors Tumšickis ielūdza vakariņās Persiju un mis Mēriju. Viņiem vajadzēja domāt, ka Tumšickim un Taksai nav ne mazāko aizdomu, un tāpēc viņi arī ļāva mums rīkoties bez kādiem drošības pasākumiem.

— Tev taisnība. Kamēr viņi kā svētie sēdēja pie vakariņu galda, spēlēdami laipnos saimniekus, iekšēji abi noteikti cerēja, ka mēs būsim uzdūrušies uz mietiem tajā bedrē.

— Tieši tā! Un drošības pēc viņi vēl uzsūtīja Nežēlīgo bruņinieku. Gadījumam, ja mēs pretēji gaidītajam spētu izvairīties no lamatām un tomēr atrastu kausu. Kaut arī ar to viņi noteikti nebija rēķinājušies.

Iedomājoties par tumsas piekritēju ļauni viltīgo plānu, Lauru pēkšņi pārņēma niknums. Pulss viņai paātrinājās, un seja sadrūma.

— Tie ķēmi ir bīstamāki, nekā es biju iedomājies, — Lūkass domīgi konstatēja. — Ar viņiem patiešām nevar dzīt jokus!

— Tikko pamanīji? — māsa atteica. Dusmu dēļ viņas balss izklausījās neierasti sarkastiska. — Tāpēc man likās prātīgāk paslēpt kausu tavā istabā. Rīt no rīta, pamanījuši, kas noticis ar Reimāru fon Rāvenšteinu, viņi taisīsies meklēt kausu — un noteikti sāks ar mūsu istabu!

— Izklausās loģiāli; bet uzreiz pēc tam nāks paskatīties pie manis!

Laura apmulsusi paskatījās brālī. — Tev atkal taisnība, — viņa

noteica. — Vajag atrast citu slēptuvi!

— Nevajag! — Lūkass pakratīja galvu un nosmīkņāja.

— Bet — tu taču pats sacīji —

— Pagaidi taču! — Lūkass pārtrauca māsu. Viņš piecēlās un piegāja pie skapja. Atslēdzis durvis, viņš izvilka daļu drēbju un ielika tās gultā.

Laura vēroja Lūkasu, pieri saraukusi. — Un kas tur sanāks, kad būs gatavs?

— Un tu nevari iedomāties, trūcīgais koeficient? — Lūkass nometās ceļos pie tukšās drēbju skapja puses, ar pirkstiem aptaustīdams tā grīdiņu. Jau pēc pāris sekundēm meklētais bija rokā. Lūkass nospieda plāksnē paslēpto pogu, Laura izdzirda skaļu “klikt”, un skapja aizmugurējā siena pavērās. Lūkass to izcēla no stiprinājumiem un nolika sāņus, un tad Laura ieraudzīja, ka skapim ir dubulta dibensiena, kur atrodas ietilpīga slēptuve.

Lūkass pagriezās pret viņu, triumfējoši pasmīnēja un norādīja uz brīvo telpu. — Ar to varētu pietikt, vai ne?

— Ei, super! — Laura brīnījās.

Viņa paņēma Apskaidrības kausu un ielika to slēptuvē. Tas tieši atbilda atvēruma izmēriem, un gandrīz vai šķita, ka slēptuve izveidota tikai un vienīgi šim mērķim.

Kad brālis ar māsu bija ielikuši vietā priekšējo sieniņu un iekāruši apģērbus atpakaļ skapī, nekas vairs neliecināja, ka tur varētu slēpties neiedomājami vērtīga manta.

Lūkass aizslēdza skapja durvis un palika atslēgu zem spilvena.

— Pa dienu es to nēsāšu līdzi, līdz ru atkal paņemsi kausu, — viņš apsolīja.

— Paldies, Lūkas! — Laura uzsmaidīja Lūkasam, tad norādīja uz skapi. — Es vispār nezināju, ka tev ir kaur kas tāds.

— Tiešām? — Zēna balsī nepārprotami skanēja ironija. — Un es vienmēr domāju, ka tādas lietas sauc par slēptuvēm tikai tāpēc, ka visi tās zina.

— Būs jau labi, āmurgalva! — Laura bija traki nikna. Tomēr viņa vairāk bija noskaitusies par savu nepārdomāto jautājumu nekā uz Lūkasu.

Meitene piespieda sevi nomierināties. — Labi, Lūkas. Iešu tagad gulēt, un tu, lūdzu, pasargā kausu. Rītvakar, kad būs satumsis, dosimies meklēt vārtus.

— Tikai rītvakar? Kāpēc rikai vakarā, nevis uzreiz pēc mācībām?

— Pirmkārt, mums ar Kaju obligāti jāpamācās fizikas kontroldarbam. Un, otrkārt... — te Laura ieturēja zīmīgu pauzi, lai arī Lūkass pamanītu, ka ir sakauts pats saviem ieročiem, — ...otrkārt, tumsā mūs daudz mazāk varēs manīt staigājam apkārt — bet to jau tāds superkoeficients kā tu nevar zināt!

Laura triumfējoši pasmīkņāja, raudzīdamās brālī, kurš sapīka.

— Ar labunakti, Lūkas. Izgulies labi! — To teikusi, viņa atstāja istabu.

Alariks saviebās, nolaida roku ar kausu un paskatījās Alienora, kas sēdēja uz viņa guļvietas malas. — Kas tas par brūvējumu?

Meitene apvainojās. — Tas ir pūķa ušņu novārījums. Labākais līdzeklis pret spēku zudumu, ar drošu iedarbību. Bet, ja tu negribi,

— lūdzu! — Viņa izstiepa roku, lai paņemtu kausu, bet Alariks to žigli pievilka tuvāk.

— Nē, nē. Būs jau labi, es izdzeršu. Tikai šausmīgi rūgts. Gandrīz vai kā žults.

— Zinu. Es jau arī gribēju aizdarīt ar karoti medus, bet tad... — ap meitenes lūpām rotaļājās zobgalīgs smaids, — tad es nodomāju, ka saldumi garšo tikai meitenēm, ne jau brašajiem varoņiem!

Alariks bija pārāk noguris, lai ko atbildētu uz šo dzēlību. Viņš uzmanīgi iestrēba dziru, ko Alienora bija sagatavojusi. Tā bija ne tikai rūgta, bet piedevām vēl arī verdoša, tā nu zēnam vajadzēja uzmanīties, lai neapdedzinātos.

Alienora domīgi vēroja brāli. — Vai tu joprojām tici, ka tā meitene no Cilvēkzvaigznes, nu, Laura, pagūs atrast kausu?

— Es varu tikai cerēt! Tas ir mūsu vienīgais glābiņš. Kaur gan...

Alariks apklusa un drūmi raudzījās uz priekšu.

Alienora pārsteigta viņu uzlūkoja. — Kas tev pēkšņi notika? Pasaki taču!

Zēns pacēla galvu, un viņa skatienā parādījās milzu nopietnība. — Es visu laiku cerēju un paļāvos uz gaismas spēku, taču, kopš ieraudzīju harpijas viepli, neesmu vairs drošs, vai kauss mūs spēs glābt.

— Ko? — Alienora pietrūkās no gultas un neticīgi noskatījās brālī. — Bet tas taču nevar būt! Dzīvības ūdens taču Elizionu izdziedinās, to taču tu zini!

— Protams, Alienora, protams, zinu. Taču tumsas spēki vienmēr turas mums soli priekšā. Harpija taču nevarēja zināt, kas man padomā — un tomēr viņa mani uzgāja! Kaut tu būtu redzējusi viņas acis! Tās bija tik ļaunas un vienlaikus tik pārliecinātas par

uzvaru. Ja tā nudien hija Sirīna, kā domā Paravains, tad viņa nešaubījās, ka neviens un nekas nespēs aizkavēt tumsas uzvaru.

— Kā tu to izskaidro?

Alariks bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Nav ne jausmas, Alienora. Varbūt Borboronam un viņa sabiedrotajiem ir kāds trumpis, par kuru mums nav ne jausmas.

Kad Laura devās atpakaļ uz meiteņu spārnu, viņa piepeši pamanīja, cik ļoti ir nogurusi. Kāds tur brīnums — tuvojās jau rīts, un pēdējo stundu satraucošie notikumi bija pamatīgi novārdzinājuši viņas spēkus.

Šķērsodama ieejas halli, viņa nožāvājās kā samiegojusies lauva un domās jau sen gulēja gultiņā.

Gulēt, tikai gulēt — iekšējā balss ieaijāja Lauru. Viņa tikai pa ausu galam dzirdēja, kā cauri naktij atskanēja trīs torņa pulksteņa sitieni.

Laurai sperot pirmo soli uz kāpnēm, viņas redzesloka malā pazibēja lielā eļļas glezna. Tikai uz piektā pakāpiena viņa beidzot atskārta, ka gleznā atkal kaut kas nebija, kā nākas. Viņa apstājās, pagriezās un izbrīnīta paskatījās atpakaļ.

Gan Silva, gan vilks atradās ierastajās vietās. Taču sieviete baltā raudzījās uz citu pusi. Viņa vairs nelūkojās nezināmos tālumos kā parasti, bet gan uz halles grīdu.

Sekojot Silvas skatienam, Laura beidzot pamanīja to, ko jau sen vajadzēja ievērot, taču bezgalīgajā nogurumā tas bija paslīdējis garām. Grīda kāpņu pakājē bija tīra kā izslaucīta. No sašķaidītā bruņinieka paliekām vairs nebija ne vēsts. Nekā, pat ne niecīgākās drūmsiiņas. Reimāra fon Rāvenšteinā akmeņainās atliekas bija pazudušas un kā zemē iekritušas.

Ak, nē! Laura izbijusies sarāvās. Kā tas varēja būt? Vai kāds pa šo laiku bija aizvācis akmens lauskas? Tas diez kā vis nebija iespējams,

un tāpēc pastāvēja tikai viens ticams izskaidrojums — Reimārs fon Rāvenšteins kādā brīnumainā veidā bija atguvis sākotnējo izskatu un pats saviem spēkiem pazudis no šķietamās bojāejas vietas!

Laura tūdaļ iedomājās par Kaju — ja jau Nežēlīgais bruņinieks atkal bija atdzīvojies, tad viņa pirmais gājiens noteikti bija uz viņas istabu — un tādā gadījumā Kajai draudēja vislielākās briesmas.

Dzīvības briesmas.

Laura metās skriet, cik ātri vien spēja. Bez elpas viņa laidās augšup pa kāpnēm, pārlēkdama diviem, trim pakāpieniem uzreiz. Iegriezdamās gaitenī, kas veda uz viņas istabu, meitene jau pa ga-balu varēja redzēt, ka pa durvjapakšu spīd gaisma.

Slikta zīme! Kaja taču bija tik nogurusi, ka noteikti uzreiz būtu likusies gulēt un nodzēsusi gaismu.

Taču varbūt viņa tikai gaidīja draudzeni, kārodama uzzināt, vai tā nogādājusi drošībā Apskaidrības kausu un kā tas izdevies? Vai ari Nežēlīgais bruņinieks viņu pieveicis, aizvilcis no istabas un aizmirsis aiz sevis nodzēst gaismu? Sī doma bija tik neizturama, ka Laura vēl pielika soli.

— Kaja! — viņa kliedza, jozdama pa gaiteni. — Kaja!

Laura atrāva durvis, metās istabā — un apstājās kā zemē

iemieta. Draudzenes gulta bija tukša, taču istabas vidū stāvēja Rebeka Taksa un ironiski smīnēja prerim Laurai.

— Labvakar, Laura Leandere, — tumsas piekritēja iešņāca meitenei sejā sveicienu. — Ļoti priecājoss tevi beidzot ieraudzīt!

Laura apjukusi noskatījās skolotājā. Tad viņa izdzirda sev blakus slāpētas skaņas. Laura pagrieza galvu un ieraudzīja draudzeni pie drēbju skapja. Kvintuss Tumšickis bija viņu sagrābis savās varenajās rokās un ar kreiso plaukstu aizspiedis muri. Rud-matainā meitene ķepurojās un pretojās visiem spēkiem, taču nespēja izvairīties no skolotāja tvēriena.

Laura apsviedās apkārt, gribēdama aši izmukt pa atvērtajām durvīm. Taču istabas durvis aizcirtās, kā rēga rokas vadītas, atslēga šņirkstēdama pagriezās slēdzenē — un Laurai tapa skaidrs, ka vairs nav kur sprukt.