Laura un Avanterras noslēpums

23. nodaļa AKMENS MILZIS

NO rīta laiks noskaidrojās. Lietus pārstāja, un mākoņi izklīda. Ziemas saulīte austrumos iekrāsoja debesis maigi sārtā krāsā. Rāvenšteinas pils miklie jumti atmirdzēja nespodrā gaismā.

Laura pasteidzās ātrāk apēst brokastis un lūdza Persiju Val-jantu viņai sekot ieejas hallē. Lielās gleznas priekšā viņa skolotājam izstāstīja, ko tika piedzīvojusi naktī — par gājienu uz kapenēm, melno vilku, kurš viņu un draugus bija izglābis no asins-suņiem, un arī par tikšanos ar sievieti baltā, kas atkal bija ieņēmusi savu vietu gleznā. Vilks gulēja viņai pie kājām.

It nekas neliecināja par to, ka naktī tie abi bija izkāpuši no gleznas un sastapuši Lauru. Vienu brīdi Laura tālab baidījās, ka Persijs viņai nenoticēs. Taču fizkultūras skolotājs ticēja katram vārdam — galu galā viņš zināja nelaimīgās Silvas un melnā vilka noslēpumu.

Silva bija dzīvojusi Nežēlīgā bruņinieka laikā. Toreiz viņu tuvu un tālu bija izdaudzinājuši par visskaistāko meiteni. Reimārs fon Rāvenšteins viņu noskatījis sev un gribējis apņemt par sievu, kaut arī viņa jau sen bija solījusies kādam jaunam puisim. Kad Silva liegusies un pat pēc draudiem tikt piespiestai ar varu nav piekritusi precībām, Reimārs atriebies un uzlicis viņai šaušalīgu lāstu.

Laura pārsteigta paskatījās Persijā. — Viņš uzlika lāstu?

Skolotājs pamāja. — Reimārs bija ne tikai visai drrankigs laikabiedrrs, bet arri noslēdzis savienibū ar tumšajiem spēkiem. Tāpēc viņam bija pamatigas zinašanās tumšajās zintis, ko viņš vajadzibas gadījumā arri nekavējās likt lietā!

— Un tas viss tikai tāpēc, ka Silva ar viņu negribēja precēties?

— Tieši tā! — Persijs apstiprināja. — Viņa lāsts uzlika meitenei trragisku liktenī: dienu Silvai vajadzēja kverrnēt tumšā pagrrabā, taču pēc saulrieta vina pārrverrtās plēsīgā vilkā, kas iedzina šausmās visus Rāvenšteinas apkārtnes iedzīvotājus. Pat viņas iemīļotais, mežsargs, vārdā Hanss, meiteni nepazina zvēra izskatā un sāka viņu nežēligī vajāt. Un tas nelaimīgajai meitenei salauza sirdi.

Laura līdzjūtīgi nopūtās. — Kāds tur brīnums, ka viņa visu laiku tik sērīgi skatās. Bet viņa tik un tā neapprecējās ar Reimāru fon Rāvenšteinu?

— Nepavisam ne! Kad pēc gada viņai lika izvelēties starrp prrecībām un nāvi, viņa brruņinieka acu prriekšā metās zemē no pils torņa, dodamās nāvē. Taču pirms tam Silva nolādēja Nežēlīgo bruņinieku — viņš nerradīšot mierrū, līdz nebūšot atrriebts viņa nodarījums.

— Un tas nav noticis līdz pat šai dienai?

— Nē! — Persijs papurināja galvu. — Reimārs fon Rāvenšteins vēl joprrojam ir lāsta varā. Bet, sprriežot pēc visa, ko tu man izstāstīji, Laura, Silva arri vēl nav rradusi mierrū.

Laura domīgi paskatījās skolotājā. — Tā liekas. Tomēr es gluži nesaprotu...

Viņai nācās apklust, jo piesteidzās Mērija Morgana. Mērija bija ārkārtīgi uztraukusies un izskatījās, ka nav tālu līdz izmisumam.

— Profesors..., — mis Mērija iesāka, bet tad viņai aizlūza balss un acīs iemirdzējās asaras.

— Kas profesoram noticis? — Laura steigšus apvaicājās.

— Viņš... — Mis Mērija saminstinājās, izšņauca degunu un noslaucīja asaras no acīm. — Baidos, ka drīz viss būs cauri. Viņš deg drudzī un ir iekritis komai līdzīgā nemaņā, un...

— Tad taču vajag izsaukt ārstu, žigli! — Laura iekrita starpā.

Pesijs Valjants viņā līdzcietīgi noskatījās. Viņš pārāk labi spēja saprast meitenes rūpes. — Tas neko nedos, Laura — viņam vairrs nespej palīdzēt neviens ārrsts. Tu taču zini!

Protams. Protams, ka es to zinu, Laurai izšāvās caur galvu. Bet vienalga — mēs taču nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši, un skatīties, kā viņš nomirst!

Piepeši viņai ienāca prātā ideja, un meitenes sejā parādījās cerības atblāzma. — Es zinu, ko man darīt! — viņa satraukti iesaucās. — Aiziešu pie doktora Tumšicka un pajautāšu viņam, kur atrodas kauss!

Persijs Valjants pārsteigts sarauca pieri. — Ja nu man jāsaka patiesībā: man nav ne mazakās jausmas, ko tu ar to grribī panākt, Laura. Tas taču ir pilnigī bezcerrigī!

— Ne tikai bezcerīgi, bet arī pilnīgs absurds! — Mērija viņu atbalstīja. — Doktors Tumšickis taču ir tumsas spēku barvedis. Viņam pat sapņos nerādās tev atklāt, kur paslēpts kauss.

— Skaidrs, ka ne! — Laura sacīja. Viņai nācās apspiest smai-diņu, jo abi skolotāji acīmredzot nespēja sekot viņas domu gaitai. Viņi raudzījās meitenē, it kā tai būtu zudis saprāts.

— Bet Tumšickis taču zina, ka mans mācību laiks vēl ne tuvu nav beidzies, — viņa aši turpināja. — Un varbūt tieši tā ir mana izdevība.

Laura no Mērijas un Persija sejas izteiksmes redzēja, ka viņi joprojām nebija aptvēruši, kas meitenei padomā. Laba zīme, Laura nodomāja, tad arī Tumšickis varbūt tik ātri neatminēs.

— Tas taču pavisam vienkārši, — viņa paskaidroja. — Doktors Tumšickis zina, ka es vēl pilnībā neprotu sargātāju īpašās mākslas. Varbūt tāpēc viņš pret mani neizturēsies tik piesardzīgi un tik spēcīgi nenobloķēs savas domas kā, teiksim, pret tevi, Mērij. Tā taču varētu gadīties, vai ne?

Skolotāja savilka pieri grumbās. Likās, viņa Lauras plānu nevērtē diez cik augstu, Persijs arī izskatījās šaubīgs. — Es gan īsti nezinū, vai tam ir jēga, — viņš norūca. — Bet varrbut irr verrts pameiginat.

— Jā, protams! — Laura staroja. Taču, ielūkojusies skolotāja sejā, viņa ātri vien saprata, ka arī Persijs Valjants it nemaz nebija pārliecināts, ka viņas ašajai idejai varētu būt panākumi.

Miezes-Šteinas kundze tūliņ pat noraidīja Lauras lūgumu aprunāties ar doktoru Tumšicki. Šaurais, bālganais peles ģīmītis novērsās no datora, pa kura tastatūru viņa dauzīja ar smailiem, sarkani nolakotiem nagiem, un uzmeta meitenei sāpinātu skatienu. Arī balss viņai bija pīkstīga: —Man ļoti žēl, Laura Leandere, bet tas ir pilnīgi neiespējami! Pēc divām dienām notiks skolu konference, un direktors līdz ausīm ir iegrimis sagatavošanās darbos. Es viņu nekādā gadījumā nedrīkstu traucēt!

— Bet man ar viņu jārunā! — Laura pārliecinošā balsī palika pie sava. — Patiešām, Mīzal... ēē... Miezes-Šteinas kundze! Tas ir dzīvības un nāves jautājums!

Direktora kabineta spīvā aizstāve meitenei pievērsa izbrīnītu skatienu. — Dzīvības un nāves jautājums, tu saki?

Laura nopietni pamāja. —Jā gan.

— Varbūt tu man vari... kaut ko pastāstīt tuvāk?

— Ēēē, — Laura novilka. Viņa jau grasījās paraudzīties pēc kāda iespējami pārliecinošāka aizbildinājuma, ber tad izlēma teikt patiesību. — Profesora Austruma spēki drīz būs galā, — viņa sacīja. — Taču doktors Tumšickis varbūt zina līdzekli, kas viņam varētu glābt dzīvību.

— Patiešām? — Mīzelšteina patiešām bija šokēta.

Laura vēlreiz atbildēja ar nopietnu galvas mājienu.

Sekretāres peles ģīmītis nobālēja vēl vairāk. — Kāpēc tu

uzreiz neteici? — viņa samulsusi teica. Viņa pielēca no krēsla, iznāca no rakstāmgalda nišas un pietipināja pie direktora kabineta durvīm, aiz kurām, īsi pieklauvējusi, pazuda.

Pēc dažām sekundēm viņa atkal iznira. — Bet, protams, Laura. — Viņa pat pavēra meitenei durvis. — Protams, ka doktors Tumšickis šādos apstākļos ar tevi aprunāsies.

Lauras cerības, ka Tumšicki varbūt būs pārņēmusi līdzjūtība un viņš tādēļ vēlēsies palīdzēt savam kolēģim, ļoti drīz tika pieviltas. Kad viņa direktora vietniekam apvaicājās, kur paslēpts kauss, viņš izlikās, ka neko nesaprot.

— Kauss, — viņš norūpējies jautāja, — kādu kausu tu domā? Laura pārskaitās. Sašutusi viņa uzmeta niknu skatienu ķīmijas

skolotājam, kas bija ieņēmis vietu pie papīriem apkrautā direktora galda un raudzījās Laurā, izlikdamies, ka neko nesaprot. — Jūs taču lieliski zināt, ko es domāju. Apskaidrības kausu, protams, — ko tad vēl?

Tumšicka seja satumsa. Meitene tomēr neļāvās iebiedēties un noturējās pretim dzeļošajam skatienam. Viņa ik brīdi gaidīja, kad skolotāja acīs atkal parādīsies ellišķīgā kvēle. Tomēr nenotika nekas tamlīdzīgs. Gluži pretēji — doktors Tumšickis vienā mirklī atkal atslābinājās, toties Laura piepeši varēja nolasīt domas, kas slēpās aiz viņa sarauktās pieres.

Ak, šī puņķutapa, viņš prātoja, viņa taču neiedomāsies, ka būs man cienīga pretiniece!

Atskanot atbildei, viņa balsī gan nebija ne miņas no sasprindzinājuma.

— Man žēl, Laura, — viņš sacīja gandrīz vai ar līdzjūtību.

— Es nudien nezinu, par ko tu runā.

Laura pielēca no krēsla un uzmeta viņam pārmetošu skatienu.

— Beidziet vienreiz tēlot, ka neko nezināt! — viņa uzsauca.

— Profesors Austrums nomirs,'ja es neatradīšu kausu...

Nu, es tā ceru, direktora vietnieks nodomāja, un Laura šo domu nolasīja. — ...tāpēc pasakiet beidzot, kur tas apslēpts!

To jau tu gribētu gan, domāja tumsas aizstāvis, taču ārēji turpināja spēlēt nezinīša lomu, viņa sniegums tajā bija gandrīz vai apbrīnas vērts.

— Baidos, ka būsi kļūdījusies! — viņš atteica, neizpratnē pakratīdams galvu, kad Laura atkal bija apsēdusies. — Man patiešām žēl — bet, ja es kaut ko nezinu, tad nevaru to pateikt arī tev. Tas taču būtu skaidrs, vai ne?

Un rev nemūžam neienāks prātā, ka kauss ir paslēpts Reimāra dārgumu krātuvē, viņš ņirdzīgi nodomāja. Citādi tu izrādītos gudrāka par Austrumu un Persiju Valjantu!

Laura sarāvās. Visvairāk viņai šobrīd gribējās pielēkt kājās un skaļi iegavilēties.

Re nu! Izdevās!

Tomēr viņa centās Tumšickim nekādi neizrādīt, ka bija izdevies nolasīt viņa domas. Lai nenodotu sevi, meitene turpināja tēlot sašutumu, apbērdama viņu ar jauniem pārmetumiem. —Jūs taču nepieļausit, ka profesors nomirst! Jūs to vienkārši nedrīkstat!

Viņas manevrs bija izdevies! Tumšickis par jutās spiests izdvest svētulīgu atvainošanos.

— Tici man, — viņš sacīja, prasmīgi uzlikdams sejai nožēlas masku. — Neviens ro nepārdzīvotu sāpīgāk par mani, ja mūsu godājamo kolēģi Aureliānu Austrumu pāragri skartu tik šausmīgs liktenis, — it neviens, Laura!

Tad viņš pameta skatienu pulkstenī un norādīja uz durvīm, dodams zīmi, ka saruna beigusies. — Un tagad, lūdzu, atvaino, bet man vēl jāpastrādā!

Tā kā Laura jau bija uzzinājusi kāroto, viņa piecēlās un gāja prom. Durvīs viņa vēlreiz pagriezās pret direktora rakstāmgaldu. Taču Tumšickis bija atkal pārliecies pār dokumentiem, neveltīdams viņai vairs nekādu uzmanību. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka viņā nebija radušās ne sīkākās aizdomas.

Labi, Laura iepriecināta nodomāja. Tagad viss vēl būs labi!

— Uz redzēšanos, Miezes-Šteinas kundze! — Laura skaļi nosauca, šķērsodama sekretariātu. — Un vēlreiz liels paldies!

— Nav par ko, — sekretāre nočiepstēja un atkal pievērsās datoram.

Gaitenī no Lauras novēlās visa sasprindzinājuma nasta, un meitenes seju apskaidroja prieka stars. — Jā! — viņa skaļi uzgavilēja. Savilkusi plaukstu dūrē, viņa aiz priekiem palēcās gaisā. Tad aizsteidzās. Ātrumā meitene nepamanīja, ka viņu novēro. Un ta vīra sapīkusī seja, kas sekoja viņai pa pēdām, it nemaz neliecināja, ka viņam padomā būtu kas labs.

Laura rik tikko spēja nociesties līdz fizkultūrai.

Persijs, izdzirdis labos jaunumus, staroja. — Tad Apskaidrrības kauss tomēr atrodas kaut kur Reimāra fon Rāvenšteinā slepenajā dārrgumu krratuvē? — viņš izbrīnījies jautāja.

Laura pamāja.

— Vai esī pavisam drroša?

Meitene vēlreiz pamāja.

— Tas gan tev forršī izdevies, Laura! — Fizkultūras skolotājs bija visnotaļ iespaidots. Tad viņš nikni pakratīja galvu. — Mes nu gan esam bijuši īsti idioti, ka ļāvāmies sevī visū laiku vazāt aiz deguna. Ja jau kauss atrrodas pils pagrrabā, tad sabrrukusī eja ir tikai imitācija, lai nelugtus viesus turēt tālāk no Reimāra darr-gumu krratuvēs.

— Tā izskatās.

Laura paskatījās pāri plecam un pārliecinājās, vai klasesbiedri nedzird viņu sarunu. Taču pārējie bija labu gabaliņu atpalikuši, un Kaja un Maksis Tālsmirdis veidoja elsojošās skrējēju rindas tālu atpalikušo asti. Klasē neviens, izņemot Lauru, nebija sajūsmā par iknedēļas skrējienu pa internāta teritoriju. Klasesbiedri, atklāti pauzdami īgnumu, lēnītēm rikšoja caur parku un ij nemēģināja panākt Lauru un Persiju. Turklāt viņi abi nebūt nebija uzdevuši diez cik ātru tempu. Viņi nebija pat aizelsušies, kas nebija nekāds brīnums, ņemot vērā gliemežu cienīgo gaitu, kādā kustējās pārēj ie.

— Man šķiet, ka arī stāsts par mūri, kas sabrucis kapenēs, ir pilnīgi izdomāts, — Laura sacīja skolotājam, kas skrēja viņai blakus. — Varbūt internātā savu mūžu nav bijis tāda skolēna, kam vārdā būru Alēns Smits.

Persijs varēja tikai piekrītoši pamāt ar galvu. — Man šķiet, ka tev taisnibā. Es paskatījos skolas sarrakstā, un turr nudien tāds vārrds vispār nav sastopams!

Viņi apgriezās ap galvenās ēkas stūri un uzņēma virzienu uz piebraucamo ceļu. Lielā mauriņa aizmugurē stāvēja internāta dārznieks. Viņš stāvēja līdzās abiem krūmu dogiem. Laura īsti nespēja saskatīt, ko viņš tur dara, ber izskatījās gandrīz vai tā, ka viņš ar tiem sarunātos. Un kāpēc gan ne? Beigu beigās viņa jau bieži bija dzirdējusi, ka dārznieki sarunājoties ar augiem. Tas it kā veicinot to augšanu. Kādēļ arī Albīns Ellerkings nevarētu patērzēt ar saviem bukša suņiem? Mazliet savādi gan likās tas, ka viņš riem gandrīz vai maigi noglāstīja muguru.

Zēvele, viņa riebīgais runcis, glaudās gar dārznieka kājām. Tikko ieraudzījis Lauru, lopiņš uzreiz izlieca muguru kūkumā, izstiepa asti stāvus gaisā un nikni nošņācās viņas virzienā. Īstenībā gan attālums bija pārāk liels, lai Laura to varētu dzirdēt. Taču dzīvnieka neslēpto nepatiku meitene nevarēja neievērot.

Zēvelem viņa nepatika, tas nu bija redzams kā uz delnas. Taču kāds tur brīnums? Vai vispār bija kāds tumšo spēku atbalstītājs, kas būtu nopriecājies, ieraugot sargātāju? Laikam jau ne, kaut arī lielākā daļa noteikti labāk prata noslēpt savu netīksmi nekā vien-acainais kaķis. Tā nu Laura dzīvniekam neveltīja nekādu uzmanību un pievērsās fizkultūras skolotājam.

— Šonakt mēģināsim iekļūt dārgumu krātuvē, — viņa paziņoja. Šo plānu viņa bija izgudrojusi iepriekšējā mācību stundā.

— Jūs ar Mēriju noteikti nāksit mums līdzi un palīdzēsit aizvākt gružus, vai ne?

Viņai par lielu pārsteigumu Persijs uzreiz papurināja galvu. Protams, ka viņam meitenes reakcija nepalika nemanīta, tā ka skolotājs uzreiz paskaidroja: — Ļoti noželojū, Laura, — bet doktors Tumšickis mis Mēriju un mani, necienīgo, uzaicinājis šodien uz vakarriņām. Ja neierradīsimies uz maltīti, tad vienīgī sacelsim viņā aizdomas! Galu galā viņš mūs liek neparrrtrrauktī novērot, ja tu to vēl nebusī pamanījusī.

Viņš neuzkrītoši pameta ar galvu uz dārznieka pusi. Tad Laura ievēroja, ka tas bez mitas viņiem abiem slepšus sekoja ar skatienu. Dārznieks nenolaida no viņiem ne acu. Un piepeši viņa atcerējās dažus pēdējā laika dīvainos gadījumus.

— Es sākumā domāju, ka tam nav nekādas nozīmes, — viņa domīgi noteica. — Bet tagad, ja tu to atgādini, man atkal ienāk prātā — pēdējās dienās man bieži bija tāds iespaids, it kā mani kāds slepus novērotu. Taču katrreiz, kad atskatījos, lai pārliecinātos, neviena tur nebija. Tomēr man tāda sajūta, ka man ložņā pa pēdām. Vai tas būtu iespējams, Persij?

— Ne tikai iespējams, bet pat ļooti ticams! Tāpēc labāk turri acis vaļā!

Tostarp viņi jau bija paskrējuši garām pils ēkas priekšējai fasādei. Iekams viņi apmetās ap stūri un devās sporta zāles virzienā, fizkultūras skolotājs pagriezās un uzsauca: — Saņemieties beidzot, miegamices! Skatieties, lai skrrienot nepiesalst kājas! Palikuši tikai pārrsimt rnetrrū!

Viņam atbildēja tikai sparīga elsošana un neskaidra murmināšana. No Lauras klasesbiedriem neviens nepielika pūles, lai kustētos kaut kripatiņu ātrāk. Persijs ļāva tam notikt. Viņš zināja, ka skolēniem skrējiena prieku ar varu neiemācīsi. Vai nu tas radās pats no sevis — vai arī vispār nemaz.

Laura un Persijs plecu pie pleca pārskrēja pāri šaurajam koka tiltiņam, kas stiepās pāri pils aizsarggrāvim, un iegriezās celiņā, kas vijās uz pieminekļa pusi. Atstājot aiz sevis biezo krūmāju, kas uzreiz pēc sazarošanās atradās celiņa malā, neviens no abiem nepamanīja tumšo stāvu, kas aiz tā bija paslēpies. Tas bija Atila Morduks, saimniecības pārzinis. Ar sadrūmušu seju plikpauris noraudzījās pakaļ, līdz viņi bija zuduši skatienam.

Saprotams, Laura un Persijs bija pirmie, kas ieradās sporta zālē. Gaidīdami pārējos, viņi izpildīja dažus atslābināšanās un stiepšanās vingrojumus.

Laura izmantoja iespēju un vēlreiz mēģināja skolotāju sarunāt talkā savam nakts pasākumam. — Gan jau jums ienāks prātā kāds aizbildinājums, lai šovakar nevajadzētu iet pie doktora Tumšicka!

Tomēr Persijs palika nesatricināms. — Man patiesi žēl, Laura, bet tā nevarr. Doktors Tumšickis tūliņ pat atklatū mūsu manevrru un piekodinātu saviem rokaspuišiem būt divtik modrriem. Tādā gadijumā jūsu izrredzes nemanītiem iekļūt darrgumu krratuvē līdzinātos gandrriz nullei! Jums tātad būs daudz labāk, ja pieņemsim viņa ielūgumu, iestāstīdami, ka viss kārrtībā.

— Varbūt tev arī taisnība, Persij. Mums noteikti jāmēģina vēl šonakt tikt dārgumu krātuvē. Citādi mēs zaudējam laiku. Taču, ja eja nudien būs aizbērta, es nezinu, kā tiksim galā bez ciru palīdzības.

Skolotājs paskatījās viņā, noslēpumaini smaidīdams. — Kurš gan apgalvo, ka jums neviens nenāks talkā?

Meitene paraudzījās viņā ar ārkārtīgu izbrīnu skatienā. Tad viņa nostājās platā žākļstājā, lai stieptu kāju muskuļus. — Kurš rad mums palīdzēs? Mis Mērija un tu, jūs nevarat, un Aureliāns Austrums guļ uz nāvi slims. Kurš tad vēl paliek pāri?

Persijs neatbildēja uzreiz, bet tikai klusi savā nodabā pasmaidīja.

— Kā ar Kastoru un Nikodēmu Dītrihiem? — Laurai piepeši iekrita prātā. — Vai viņi mums nevar nākt talkā?

Skolotājs papurināja galvu. — Tas arī diez kā neizdosies, — viņš paskaidroja. — Dažiem viņu zirrgiem piemetusies mīklaina slimibā. Viņiem darrāmā pietiek līdz ausīm.

— Johaidī! — Laura vīlusies nolamājās, saliekdamās un ar pirkstgaliem pārmaiņus pieskardamās vingrošanas kurpju kapēm.

— Tad mēs par to vispār varam aizmirst.

— Pag, pag, Laura! — Persijs pārmeta. — Kurrš tad uzreiz padodas, sastapdamies ar vismazako prroblēmu? Pagaidi, kamēr torņa zvans nositīs divpadsmit naktī. Tad aizej pie lielās kolonnas un trrisrreiz apļveidīgi paberrzē tās pamatni.

Laura pēkšņi saslējās un neizpratnē pavērās skolotājā. — Ko?

— Kad pulkstenis nositīs divpadsmit, tad aizej pie lielās kolonnas un trrisrreiz apļveidīgi paberrzē tās pamatni, — Persijs mierīgi atkārtoja un pievērsās pārējiem skolniekiem, kas cits pēc cita ietuntuļoja sporta zālē.

Pilnīgi pārgurušo sporta varoņu grupas priekšgalā ieradās misters Vēsais. Viņš elsdams pūzdams novēlās zemē. Hopelis un Franciska Turīni, gluži izpumpējušies, saliecās un, astmatiski sēkdami, atbalstīja rokas uz ceļgaliem, tā ka Laura jau baidījās, ka viņi kuru katru brīdi izvemsies. No Kajas un Makša Tālsmirža vēl nebija ne smakas.

Persijs Valjants paskatījās hronometrā un pievērsās skolēniem. — Žēl, — viņš laipni noteica. — Vēl mazliet vēlāk, un šodienas skrrējiens būtu ricīs Ginesa rrekorrdu grrāmatā — kā visu laiku lēnākais skrrējiens! Bet esmu drrošs, ka nakamrreiz jums tas noteikti izdosies!

Gandrīz pilnais mēness bāli mirdzēja Rāvenšteinas skaidrajās debesīs. Bija stindzinoši auksts, un brāzmains austrumvējš grieza virpulī norautus zariņus un sakaltušas lapas. Pilī viss bija klusu, nevienā logā nedega gaisma.

Atskanot pirmajam torņa pulksteņa sitienam, pie ieejas durvīm piepeši sarosījās dzīvība. Durvīs pavērās spraudziņa, un kāds biezā jakā ievīstījies stāvs ar adītu cepuri galvā izspraucās ārā un steigšus notipināja lejup pa pakāpieniem. Pie lielās kolonnas pamatnes tas apstājās, iespiedās ēnā un nogaidīja.

Tā bija Laura, kas nepacietīgi skaitīja torņa pulksteņa sitienus. — Deviņi... desmit... vienpadsmit... divpadsmit. — Beidzot!

Viņa pacēla galvu un ieskatījās akmens milža sejā. Taču tajā nebija redzamas nekādas pārmaiņas. Noslēpumaini smaidīdams, viņš lūkojās tālēs, un nekas neliecināja, ka reiz varētu būt citādi.

Atcerēdamās, ko Persijs bija licis aiz auss, Laura uzmanīgi pavērās visapkārt. Neviens nebija redzams. Pēdējo dienu noti-kurnu iespaidā kļuvusi piesardzīga, meitene vēlreiz pameta ska-tienu visapkārt, taču tāpat nevienu nespēja ieraudzīt.

Labi, viņa nodomāja. Ļoti labi. Tad es varu mēģināt.

Viņa no labās rokas novilka cimdu un uzlika plaukstu uz ko-lonnas akmens pamatnes. Tā bija ledaina, un piepešais aukstuma vilnis deva tādu trieciena sajūtu, ka meitene pēkšņi atrāvās un ierāva gaisu.

Laura dziļi ieelpoja un mēģināja otrreiz. Šoreiz viņa bija brīdināta un aukstuma šoks tādēļ bija vieglāk pārciešams. Taču sirds krūtīs dauzījās, un pulss skrēja auļiem. Tomēr te ne rik daudz bija vainojams aukstums, cik lielais satraukums, kas Lauru bija pārņēmis. Viņa vēlreiz ievilka elpu un piespieda sevi nomierināties. Tad beidzot saņēma dūšu un trīsreiz apļveidīgi paberzēja kolonnas pamatni.

Nenotika vispār nekas. Tad tomēr atskanēja slāpēta dunoņa un šņirkstoņa. Kolonna vispirms tik tikko manāmi, bet tad arvien stiprāk iedrebējās. Laura pārbijusies atkāpās un blenza uz akmens milzi, kurš pamazām sāka atdzīvoties. Viņš noraustījās, sakustinādams rokas un kājas. Sākumā lēni, tad arvien spēcīgāk. Tēvainis iestenējās, atbrīvodams no karnīzes rokas, kas balstīja nojumi. Viss milža augums likās sarūkam.

Meitene stāvēja un brīnījās. Un nudien — kolonnas milzis sarāvās arvien mazāks un mazāks. Beidzot ieguvis galīgo apveidu, viņš vēl joprojām bija vairāk nekā divus metrus garš koloss, kura iespaidīgā figūra būtu varējusi piederēt kādam bokserim vai cīkstonim. Milzis izstiepa rokas pret debesīm un kārtīgi izstaipījās, skaļi un sirsnīgi nožāvādamies.

Laura nespēja novērst acis no šī giganta. Muti atvērusi, viņa nekustīgi raudzījās milzī. Šķita, ka viņa vēl joprojām neaptver, kas noticis. Turklāt viņa taču pati savām acīm bija redzējusi, kā kolonnā bija atmodusies dzīvība.

Nē, viņa nodomāja. Nē, tas vienkārši nevar būt. Tas taču vispār nav iespējams!

Žāvas kļuva arvien klusākas, līdz beidzot pierima pavisam. Milzis nolaida rokas un pagrieza galvu Lauras virzienā. Ieraugot viņas trako izbrīnu, milža akmens pelēkajā sejā atplauka draudzīgs smaids. Tad viņš zemu palocījās Lauras priekšā un sāka runāt. Viņa balss bija pārsteidzoši maiga un skanēja melodiski.

— Ir stiprais Portaks vārdā man, par jūsu kalpu būšu gan! — viņš paskaidroja un vēlreiz palocījās.

Laurai bija zudušas runas spējas. Viņa nezināja, ko īsti teikt, un mēmā apbrīnā tikai noraudzījās Portakā.

Viņš vēl joprojām laipni smaidīja, un pelēkās acis mirdzēja gandarījumā.

— Par Reimundu vēl dēvē mani, jo smalkas rīmes kalt es varu, — viņš turpināja dzejā.

Taču Laurai vēl joprojām pār lūpām nenāca ne vārds, tālab viņš vēlīgi turpināja: — Ja tiki mani cēlusi no ilgum ilgā miega, tad pieņemu, ka varēšu tev palīgs būt nu lielais?

— J... jā... jā..., — Laura beidzot nostostījās. — Protams. Vai tu varētu man nākt līdzi, Po... Portak?

Izmantodami veco ēkas plānu, ko Persijs bija iedevis skolēniem, viņi bez lielām pūlēm atrada slepeno eju, kas veda uz Reimāra dārgumu krātuvi. Portaks smagiem soļiem stampāja viņiem aiz muguras, bet Laura, Lūkass un Kaja ar kabatas lampiņu spēcīgajiem stariem izgaismoja pils pagrabā paslēpto pazemes eju.

Tā izrādījās tikpat neērta kā eja uz kapa kameru vecajās kapenēs un tikpat līkumaina, kaut arī mitruma šeit bija krietni mazāk. Spriežot pēc visa, abas šaurās tuneļveidīgās ejas bija izveidojis tas pats arhitekts. Kajai par atvieglojumu viņš pils pagrabā tomēr bija atteicies no nejaukā lemura viepļa un briesmīgās kaukšanas.

Toties vīrs no mauru zemes bija izdomājis ko citu, lai nelūgti viesi tik viegli nevarētu nokļūt dārgumu krātuvē. Viņš bija sagatavojis lielisku pazemes ejas iebrukuma imitāciju, kā draugi itin drīz varēja konstatēt. Kolīdz viņi bija pagriezušies ap diviem stūriem, klāt jau bija arī šķietamā nelaimes gadījuma vieta. Tā izskatījās maldinoši īsti: griesti bija ielūzuši piecu metru garumā, sienas sabrukušas, un akmeņi, salūzušas sijas un mūra paliekas slējās augstāk par cilvēka augumu, neļaudami tikt tālāk. Kāds gan tur brīnums, ka profesors Austrums un Persijs Valjants bija iekrituši uz šo māņu konstrukciju, kausa meklējumos pat nemēģinādami iekļūt ejā tālāk.

Par laimi, Laurai un viņas draugiem bija labāka informācija. Meitene pagriezās pret Portaku un norādīja uz milzīgo akmeņu kaudzi. — Vai būtu iespējams šeit izveidot nelielu eju? — viņa vilcinādamās jautāja.

Akmens milzis palocījās. — Ar prieku nākšu jums talkā un aizvākšu gružus un malku! — viņš izmeklēti pieklājīgi atteica un tad smagiem soļiem devās pie drupu kalna, lai ar lielajām ķetnām ķertos pie darba.

Sacēlās putekļi. Portaks ņēmās vaiga sviedros gluži kā traks. Viņam noteikti piemita neiedomājams spēks, jo pat lielākos gabalus viņš cilāja tik viegli, it kā tie būtu no putuplasta un pūciņas svarā.

Draugiem vajadzēja patverties aizsegā, lai nedabūtu pa galvu ar kādu no atlūzām, kas lidoja uz visām pusēm. Laura no patvēruma apbrīnoja akmens milzi, kurš neiedomājamā ātrumā likvidēja drazu kalnu. Izsitis pirmo caurumu, viņš kā darbarīku izmantoja resnu siju. Tādējādi darbs gāja no rokas daudz straujāk. Jau pēc dažām minūtēm Portaks bija atlūzu kaudzē izveidojis caurumu vairāk nekā metru diametrā. Viņš uz brīdi apstājās un novērtēja savu veikumu. Tad atskatījās uz Lauru. Milža skatienā parādījās izbrīns, kad viņš nevienu nespēja ieraudzīt.

— Jaunkundzīt, jel esiet droša, rādiet savas acis spožās! — Skaļā balss atbalsojās šaurajā ejā.

Laura žigli iznira ap stūri. — Jā, Portak?

Ieraugot meiteni, milža sejā atplauka draudzīgs smaids. — Ja lielāks caurums jums vajadzīgs, tiks darīts, līdz noskaitīsit līdz trīs! — viņš piedāvājās, neizrādīdams ne mazākās noguruma pazīmes.

Meitene aši papurināja galvu. — Nē, nē, pietiks! Tu mums lieliski palīdzēji, Portak, liels paldies!

Portaks aizlidināja sāņus siju un vēlreiz palocījās Laurai. Viņa milzīgā roka gaisā izvijās cēlā žestā, kas būtu darījis godu katram karaļgalma kavalierim. — Es allaž nākšu ralkā jums, tas man ir tīkams uzdevums! — viņš apliecināja cienīgā nopietnībā.

Laura nevarēja atturēties nepavīpsnājusi. Arī pār Lūkasa un Kajas sejām pārslīdēja šķelmīgs smaidiņš. Viņi bija iznākuši no aizsega un nostājušies līdzās draudzenei.

— Paldies, Portak, liels paldies! — Laura beidzot sacīja, šoreiz palocīdamās pati. — Taču tev nudien vairāk nevajag pūlēties. No šejienes mēs paši tiksim galā.

Milzis sarauca pieri grumbās un domīgi pielieca vareno galvu. Tad viņš nepretodamies pakļāvās Lauras vēlmei. — Kā vēlaties — ja gribat paši, tad dodos atpakaļ es aši! — Paklanījies pēdējo reizi, viņš smagiem soļiem aizbrida prom.

Laura un viņas draugi noraudzījās nopakaļ labsirdīgajam gigantam, līdz viņš bija pazudis ap stūri. Tad viņi žigli izlīda pa caurumu.

Pils plānu turēdama vienā,' bet kabatas lukturīti otrā rokā, Laura pirmā devās tunelim līdzīgajā ejā. Gaismas stars šķēla tumsu kā spožs, ass nazis, šaudīdamies pa akmens sienām un grīdas flīzēm, ko klāja smiltis un putekļi. Pils pagrabā gaiss nebija tik mitrs kā vecajās kapenēs, tomēr tas bija sastāvējies, un smaka bija tāda pati. Oda pēc nāves un iznīcības, un Laurai drusciņ sametās slikta dūša.

Dīvaini, viņa nodomāja, te taču neviens nav aprakts. Ret kāpēc tad šeit ož tāpat kā kapenēs?

Kabatas lukturīša gaismā viņa varēja konstatēt, ka eja apmēram pēc desmit metriem strauji pagriezās pa labi. Viņa apstājās, paspīdināja gaismu uz plāna un pārbaudīja to. Tad apmierināti pamāja un pagriezās pret pārējiem.

— Ja plāns ir pareizs, tad tepat aiz stūra jābūt ieejai dārgumu krātuvē, — viņa pavēstīja. Meitene salocīja pils plānu, iebāza to jakas iekškabatā un gāja tālāk.

Piepeši viņai zem kājām izzuda grīda. Laura spēra soli tukšumā un iegāzās bezdibenī. Mežonīgi iekliegdamās, viņa pastiepa augšup rokas un izmisīgi lūkoja kaut kam pieķerties. Kabatas lampiņa, izkritusi no labās rokas, rībēdama iegāzās tumšajā dziļumā, un rokas sataustīja tikai gaisu. Pēdējā mirklī Laurai tomēr izdevās satvert šauru izcilnīti, un viņa visiem spēkiem pieķērās tam. Viss bija ildzis tikai sekundes simtdaļas, tomēr Laurai tā šķita vesela mūžība.

Pavēršot skatienu uz leju, viņa zemē gulošā kabatas lukturīša gaismā varēja noprast, ka kuļājas virs apmēram desmit metrus dziļas bedres. Lauras skatienam to bija slēpusi slepena lūka ejas grīdā, kas bija pavērusies zem viņas svara. Bedres dibenā bija ierakti gari dzelzs stieņi, kuru smailie gali stiepās viņai pretim. Uz tiem rēgojās trīs bezformīgas drēbju pauniņas. Tās bija skrandainas un satrunējušas. Piepeši Laura saprata, kas tās ir, un viņai izlauzās šausmu kliedziens.